Par Latvijas un Krievijas robežlīguma aktualitāti

Ministru prezidents Aigars Kalvītis un ārlietu ministrs Artis Pabriks – pēc Koalīcijas padomes sēdes plašsaziņas pārstāvjiem 16.janvārī

Aigars Kalvītis: Pirmkārt es gribu teikt, ka, jau veidojot šo valdību, gan Valsts prezidente, gan partijas, kas vēlējās pievienoties valdībai, par vienu no galvenajiem uzdevumiem ārpolitikā izvirzīja Krievijas un Latvijas robežlīguma sakārtošanu. Ņemot vērā, ka politiski šis ir ļoti jūtīgs jautājums, kas varbūt pielīdzināms Krievijas karaspēka izvešanai no Latvijas deviņdesmito gadu vidū, manuprāt, tā atrisināšanai vajadzīga plaša sabiedriski politiska diskusija. Tā kā valdības rīcībā nav instrumenta, lai noorganizētu referendumu par šo jautājumu, šādu diskusiju ir iespējams noorganizēt parlamentā un iespējams noorganizēt Latvijas sabiedrībā. Tādēļ es nosūtīšu Saeimas Ārlietu komisijai priekšlikumu, kas balstīsies galvenokārt uz valstiskās pēctecības un nepārtrauktības principa nodrošināšanu Krievijas līguma parakstīšanas gadījumā.
Mēs balstīsimies uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.augustā pieņemto Konstitucionālo likumu, kurš nodrošina valstisko pēctecību un uz kura pamata vairāk nekā 30 pasaules valstis atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju, tai skaitā arī Krievija ar prezidenta Jeļcina dekrētu atzina Latvijas neatkarību. Šāds risinājums, kas nostiprina valstisko pēctecību un nepārtrauktību, atdalot vienu tehnisku robežlīguma jautājumu, ir pieņemams un atbalstāms gan no vadošajiem ārlietu speciālistiem, gan juridiskajām autoritātēm, gan politiķiem, un par to vajadzīga plaša demokrātiska diskusija Latvijas sabiedrībā.
Es informēju koalīcijas partnerus par darbu, kas veikts vairākus mēnešus. Konkrētus iebildumus pret šo piedāvājumu es nesaņēmu. Katra partija acīmredzot par šo jautājumu lems atsevišķi. Rīt Saeimas Ārlietu komisijā sāksies debates par šo priekšlikumu, un es sākšu apmeklēt tās frakcijas, kas vēlēsies ar mani tikties. Rīt došos uz Zaļo un Zemnieku frakciju, lai informētu par savu ieceri.

“Latvijas Vēstneša” jautājums Ministru prezidentam: Vai jūs Koalīcijas padomē runājāt arī par Igaunijas eventuālu reakciju, ja Latvija parakstīs līgumu? Kā zināms, Krievija nav ratificējusi ar Igauniju parakstīto robežlīgumu. 

A.Kalvītis: Igaunija pati jau ir parakstījusi un arī ratificējusi robežlīgumu ar Krieviju. Tā ka, Latvijai virzoties uz priekšu šajā jautājumā, nebūtu nekāda pāridarījuma Igaunijai.

Jautājums: Kā soli pa solim notiks jūsu plāna īstenošana? 

A.Kalvītis: Saeimai tiks piedāvāts likuma projekts, kura pirmajā sadaļā tiks nostiprināta valstiskā turpinātība un 2.punktā valdība tiks pilnvarota parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Krievijas un Latvijas robežlīgumu. Tā kā tas ir parlamenta kompetences jautājums, es šo priekšlikumu nosūtīšu Saeimas Ārlietu komisijai. Un Ārlietu komisija, ja atbalstīs šo priekšlikumu, virzīs to nodošanai parlamenta komisijām, lai tālāk izskatītu normālā kārtībā vai steidzamības kārtībā ar plašām sabiedriskām debatēm. Tātad uz pirmo lasījumu par šo jautājumu notiks konceptuālas debates. Uz otro lasījumu būs iespējams arī iesniegt priekšlikumus un precizējumus šim likumprojektam.

Jautājums: Kāpēc pirms gada, kad arī tika skatīts šis jautājums, jūs nonācāt pie secinājuma, ka tas ir pretrunā ar Satversmi un ka vajadzīga īpaša deklarācija?

A.Kalvītis: Pirmkārt, neviens nav konstatējis šī līguma atbilstību vai neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei. To varētu konstatēt tikai brīdī, kad tas ir kļuvis par likumu, respektīvi, ratificēts Latvijas parlamentā. Deklarācija ir ar tādu pašu mērķi – lai nostiprinātu Latvijas valstisko nepārtrauktību. Šis Saeimas lēmuma projekts ir tāds, ka, Saeimā atbalstīts, tas arī nostiprinās mūsu valstisko nepārtrauktību. Tātad šie ir identiska spēka dokumenti. Varētu teikt, ka Saeimas pieņemtais likums, ja tas tiks pieņemts, būs spēcīgāks un pēc kārtības augstāk stāvošs nekā pirms diviem gadiem valdībā pieņemtā vienpusējā deklarācija.

Jautājums: Vai, jūsuprāt, Krievijai tas būs pieņemams?

A.Kalvītis: Pirmkārt, Krievija uz šī Konstitucionālā likuma pamata 1991.gadā jau atzina Latvijas neatkarību. Un tas, ka mēs šo konstitucionālo likumu izmantojam preambulā un lietojam atsauci uz šo likumu, nevar būt Krievijai nepieņemams, jo tā jau vienreiz šo likumu ir atzinusi ar saviem turpmākajiem dekrētiem un pieņemtajiem lēmumiem.

Jautājums: Vai līdzīga iemesla dēļ Krievija tomēr neratificēja robežlīgumu ar Igauniju?

A.Kalvītis: Es gribu teikt, ka Igaunijas situācija šobrīd ir pilnīgi atšķirīga no Latvijas situācijas. Atšķirīga ir arī Igaunijas konstitūcija, un šeit nevar vilkt paralēles.

Jautājums: Vai pieļaujat iespēju, ka jau pēc līguma parakstīšanas, kad tas būs jāratificē, Saeima varētu tam pievienot kādu deklarāciju vai atrunu?

A.Kalvītis: Mūsu piedāvātais risinājums šobrīd ietver valsts nepārtrauktības ievērošanu. Līdz ar to ratificējot vairs nebūs vajadzīgas nekādas atrunas.

Jautājums: Kāpēc nevarējāt pie šāda risinājuma nonākt jau iepriekš?

A.Kalvītis: Pirmkārt ir vairāki veidi, kā risināt problēmas. Kad iepriekšējo reizi tika risināta robežlīguma problēma, politiskā konjunktūra bija atbilstoša tam laikam, un juridiskais risinājums, ko piedāvāja juristi, bija tāds. Mēs to mēģinājām realizēt, bet izrādījās, ka tas nebija realizējams. Tagad esam meklējuši citus ceļus, kā nostiprināt valstisko pēctecību. Un Saeimas lēmums būtu šis cits ceļš.

“Latvijas Vēstneša” jautājums ārlietu ministram: Vai valdības enerģiski aizsāktais process Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanai vairāk ir Latvijas interesēs vai arī Eiropas Savienības dalībvalsts atbildība sabiedroto priekšā?

Artis Pabriks: Latvijas interesēs ir ievērot savas starptautiskās saistības un nepalikt par vienīgo valsti, kurai var uzdot jautājumu ar zināmām šaubām prātā: vai mums ir teritoriālas pretenzijas pret kādu citu valsti. Patiesībā debates, kas tagad sekos valdības piedāvājumam, lielā mērā pateiks, kurā pusē mēs esam. Ir iespējamas divas atbildes: viena, ka mums nav teritoriālo pretenziju, un otra –, ka mums ir. Ja izvēlēsimies otro atbildi, mēs Eiropā tāda valsts patiesībā būsim vienīgā. Lai arī kādas pēc Otrā pasaules kara bijušas robežu izmaiņas, un daudzas no tām bijušas negodīgas, tomēr valstis šīs izmaiņas ir akceptējušas. Tāpat kā to izdarīja arī mūsu kaimiņi igauņi pagājušajā gadā. Jā, līgums starp Igauniju un Krieviju nestājās spēkā, jo Krievija tam dažādu iemeslu dēļ nepievienojās. Bet igauņi savā iekšējā likumdošanā šo lēmumu pieņēma. Mēs šo lēmumu vēl neesam pieņēmuši. Tas mums vēl ir priekšā, un tas mums ir jāizdara. Starptautiskā sabiedrība no mums gaida šo atbildi, un mēs nevaram mūžīgi vilcināties ar atbildes došanu.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā — Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” ārlietu redaktors