Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas sabiedrībai radio vakar, 21. februārī:

Ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu 21.februāra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30 sarunājās radio žurnālists Andris Siksnis

— Kā parasti, turpmākajās minūtēs runāsim par pagājušās nedēļās notikušo un arī turpmāk paredzēto. Protams, nevaram nerunāt par pedofilijas skandālu, jo tas joprojām nodarbina Latvijas sabiedrību, pagājušās ceturtdienas notikumi Saeimā izrādījušies šokējoši, jūs šo situāciju esat dēvējusi par strupceļu zināmā mērā, parlamenta un tiesu varas konfliktu. Latvijas Juristu biedrība runā par tiesisku nihilismu, Valdis Birkavs jautā — kas notiek ar mūsu valsti? Jūs arī esat konstatējusi, ka prokuratūra ir zaudējusi Saeimas uzticību, kā jūs redzat šīs situācijas jeb patiesībā prokuratūras un parlamenta attiecību normalizēšanu, kas, protams, varētu daudz ko atrisināt?

V.Vīķe–Freiberga: — Te es domāju, ka patlaban ir radušās problēmas un konflikti tīri personiskā līmenī, tiek runāts par personiskām antipātijām un tamlīdzīgi, kas varbūt nepalīdz situācijā. Otrs būtu tīri formālais un juridiskais līmenis. Un situācija, kamdēļ es to nodēvēju par strupceļu, atkārtosim tagad vienkāršotos vārdos – kamdēļ strupceļš. Tika izteikta neuzticība prokuratūras spējām adekvāti reaģēt uz izskanējušo žurnālistu minēto apvainojumu, ka mūsu valstī ir diezgan plaša pedofilijas rinda, un tie ir apstiprināti, tādi ir, par to nav nekādu šaubu. Mums ir ļoti plašs pornobizness un arī prostitūcijas bizness, kurā ir iesaistīti arī mazgadīgie gan mūsu valstī, kaut to noliedz prokuratūra. Bet man ir ziņas no citiem avotiem, ka ir tādi, katrā ziņā arī kanāli uz ārvalstīm, kas arī zināms, starp citu, mani pārsteidz tas, kamdēļ nav ciešāka sadarbība mūsu prokuratūrai notikusi ar Eiropolu un ar Interpolu. Mani diemžēl prokuratūra par to nav informējusi, kāda viņiem sadarbība ir vai nē. Man Bruntlanes kundze, tiekoties Davosā, vaicāja par to, es nebiju spējīga diemžēl atbildēt, es nezinu, cik cieša mums ir šī sadarbība, manuprāt, tādai vajadzētu būt, tā arī starptautiskie eksperti atzīst, ka tādai vajadzētu būt, ja mums tiek eksportēti jaunieši un vispār ja tiek eksportēti cilvēki, ja notiek cilvēku "traffic" no Latvijas kā izejas uz daudzām zemēm, kamdēļ tieši šis aspekts netiek intensīvāk un enerģiskāk izmeklēts. Nu, lūk, un tieši aiz šīs neapmierinātības, kas galvenokārt radīja neuzticību, ir ģenerālprokurora momentānā deklarācija masu medijos, ka, lūk, šādi apgalvojumi no iesaistītu jauniešu puses, ka viņi tikuši izmantoti, ir falsifikācijas un nav vērā ņemamas, tādā brīdī, kad viņam nevarēja būt bijis iespējams viņus vēl pārbaudīt tīri precīzi profesionāli un izvērtēt viņu ticamību. Tas radīja ļoti smagas aizdomas, ka prokuratūrai nav vēlēšanās izmeklēt šos gadījumus, ka viņi momentā nāk ar šādu deklarāciju jau pirms izvērtēšanas, ar secinājumu, ka tās ir falsifikācijas. Tas neradīja profesionālas rīcības iespaidu. Un vēlāk bija vairākas citas detaļas, kas to apstiprināja. Tamdēļ, lūk, tika dibināta šī parlamentārā komisija, kas savā darbā tātad turpināja konstatēt līdzīga veida, varētu teikt, rīcības, kas viņiem šķita neadekvātas un kas ir novedušas tātad pie Saeimas pieprasītās ģenerālprokurora darbības izvērtēšanas. Tas ir vienīgais juridiskais līdzeklis, kas mums ir, lai jebkādā veidā prasītu kaut kādu atbildību no Ģenerālprokuratūras darbības vispār, tas ir tas strupceļš, ka īstenībā par to, ko izlemj mūsu valstī ģenerālprokurors savā laukā, nav īstenībā īstas instances, uz ko atsaukties. Man teica, tur esot Augstākā tiesa, man ir vesela mape ar iesniegumiem Valsts prezidentam, sūdzas par to, ka lietas vienkārši netiek virzītas tālāk, tās ir apstājušās, un nav nekā cita, ko cilvēks var darīt, lai uz to reaģētu. Un jautājums tagad — kas notiks šajā konkrētā gadījumā, šai izmeklēšanas komisijai, saprotiet, nav juridiska statusa, tās ievāktās liecības, izrādās, ka vispār nav savā ziņā tās tiesu priekšā tas pats statuss, ko būtu ieguvis kāds prokurors vai kāds policijas izmeklētājs. Ir tikai politiskais iespaids. Viss, ko šī komisija ir spējusi darīt līdz šim, tātad ievākusi materiālu, ja tā to nenodod tālāk kādai kompetentai instancei, šis materiāls īstenībā neko nedod un jautājums ir vispār, par cik tas var tikt izmantots kādā tiesas procesā, tas ir tajā ziņā ļoti smags strupceļš, un tas, man šķiet, ir jārisina mūsu Saeimai, viņi tagad ir šī jautājuma priekšā, viņi radīja šo komisiju, viņi pieņēma šo lēmumu, Saeimai ir jādomā gan par likumdošanu, gan par likuma interpretēšanu, patlabanējo likumu interpretāciju, kaut vai to likumu, kas mums jau ir — par bērnu aizsardzību, cik labi tas tiek lietots. Cik labi trenētas vispār ir mūsu izmeklēšanas procedūras, cik labi atbilstošas starptautiskajiem standartiem. Mums tikko bija starptautiskā sanāksme, kas izvērtēja mūsu izmeklēšanas standartus attiecībā uz kara noziegumiem, par kuriem mums visu laiku pārmeta, ka mēs to nedarām pietiekoši enerģiski. Es saprotu, ka ir grūti pret to pretoties.

Ir jau savā ziņā arī neapskaužama prokuratūras situācija, šeit atkal viņiem tiek pārmests: lūk, jūsu izmeklēšana nav bijusi pietiekami enerģiska. Kā pierādīt, ka tā ir enerģiska vai nē, tas ir, protams, grūts jautājums. Te vajadzētu uzstādīt konkrētas prasības, specifiskas prasības — tā var, tā nevar, tā var, tā nevar.

— Jā, jūs jau minējāt šo Saeimas atbildību arī šai pasākumā, ja tā var teikt, bet, kā zināms, nav pat likuma mums par šīm Saeimas izmeklēšanas komisijām. Vai, jūsuprāt, varētu būt arī tā, ka bez šāda likuma šādām komisijām nevajadzētu nodarboties ar tādām lietām?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, cik ir manāms, tad tās visas tik tiešām ir novedušas strupceļā, "Latvenergo" trīs miljoni tā arī nekur, nu labi, tur var vēl teikt, ka laimīgā kārtā tomēr daži cilvēki tika saukti pie atbildības, kas jau ir labāk nekā nekas. Jautājums – vai tika saukti pie atbildības tie, kas augstākā līmenī bija par to atbildīgi. Kas notika ar G–24 miljoniem, tās ir milzīgas summas, kas tur ir iesaistītas, saprotiet. Te mēs taupām santīmus savā valsts budžetā, bet tur 24 miljoni izkūp gaisā, un vai kādam ir bijusi kriminālapsūdzība? Cik adekvāta tur ir bijusi mūsu, prokuratūras rīcība un tā tālāk. Mums ir neskaitāmi tādi jautājumi.

— Šodien, pavisam nesen, šī Saeimas komisija ir nolēmusi neiesniegt tās rīcībā esošos dokumentus pašreizējam prokuratūras sastāvam, bet gaidīt jauno ģenerālprokuroru. Kā jūs to vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga: — Savā ziņā tas ir loģiski un neizbēgami, jo to jau viņi man ir atkārtoti teikuši – viņi neuzticas patlabanējam sastāvam, tā lieta ir ļoti vienkārša.

— Jā, bet bija patiesībā nozīmēts Čiževska kungs, kurš varētu saņemt.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas bija mans ieteikums komisijas vadītājam, kas pieder komisijai, tā bija tā, kas izlemj, un, starp citu, vēl bez tam šim senatoram būtu bijis arī jābūt gatavam pieņemt šos dokumentus, kas arī vēl zem jautājuma zīmes.

— Bet tagad šis lēmums var visu šo procesu, tā teikt, noskaidrošanas lietu krietni saildzināt?

V.Vīķe–Freiberga: — Neapšaubāmi. Mana vēlme bija, lai tā lieta tiktu risināta pēc iespējas ātrāk, bet, ejot šo ceļu, nenoliedzami tā lieta ievilksies, un tad nu, ziniet, paceļas jautājums par Birkava kunga badastreiku. Cik ilgi tas process vilksies, vai viņš domā visu šo laiku turpināt badoties, un man rodas raizes kā Valsts prezidentei, cik adekvāti viņš varēs ilgstoši turpināt savus pienākums kā tieslietu ministrs tādā situācijā, kad mums ir ļoti drūmi un smagi sarežģījumi tieši visā tieslietu sistēmā, kur būtu jāķeras pie ļoti enerģiskas rīcības šai sakarībā, cik ilgi viņš to varēs darīt, ar katru dienu kļūdams vārgāks un atrazdamies uz slimnīcas gultas eventuāli.

— Vai šis viņa lēmums jums šķiet adekvāts — vispār pieteikt badastreiku?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka badastreiku pieteicot, parasti ir kāds ļoti konkrēts mērķis, un es baidos, ka šis nupat paziņotais komisijas lēmums, ja mēs tagad runājam par termiņu, kur varētu būt runa par mēnesi un ilgāk, nav savienojams ar badastreiku, saprotiet, kā terminu.

— Jā, vai šie pagājušās ceturtdienas notikumi neliek pastiprināti domāt par Valsts prezidenta institūcijas lomas un funkciju paplašināšanu, arī jūsējo, jo aktuālā situācija demonstrē, ka ir bīstami, ja valstī trūkst šāda atbildīgā vai soģa, kas baudītu vispārēju uzticību galu galā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, bet saprotiet arī, tas jau gandrīz tad savā ziņā mūs noved pie tā, ka mēs vēlamies kaut kādu autoritāru figūru, kas spētu pieņemt lēmumus, tā doma ir riskanta pati par sevi. Valstī ir vajadzīgas struktūras un mehānismi, kas katrā ziņā spēj pieņemt lēmumus un atrisināt situācijas. Tie risinājumi, kā es saku, var būt atkarīgi arī no pašu iesaistīto personu labās gribas, dažreiz viņiem ir varbūt tā, ka rokas sasien tieši struktūras un likumi. Tādā gadījumā, protams, tie likumi ir jāmaina.

— Šodien un arī iepriekšējās dienās izskanēja doma, ka preses un mediju darbība varbūt šī skandāla atspoguļošanā ir bijusi ne tāda, kādu sabiedrība varētu gaidīt. Vai, jūsuprāt, ir pamatoti pārmetumi, ka prese nav laikā reaģējusi un mēģinājusi novērst šādu situāciju, kāda ir tagad?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet tā, ja nāk kāda sensacionāla ziņa, tad, protams, prese to publicēs. Un es domāju, ka mēs jau nevarējām cenzēt un lūgt, lai prese nepublicē to, kas atklāti un publiski tika translēts pat pa radio, ja nemaldos, no Saeimas tribīnes. Es tiešām neredzu, kāda reakcija te varētu būt citāda.

— Tieši tā. Jūs piektdien tikāties ar Saeimas frakciju pārstāvjiem un runājāt par valdības stabilitāti, tas jau nedaudz atspoguļots presē, bet kādas ir jūsu atziņas — vai valdība ir stabila, un vai šis nebūs iemesls, kādēļ tā varētu krist?

V.Vīķe–Freiberga: — Es dzirdēju no valdības frakcijām apstiprinātu vēlmi turpināt savā patlabanējā sastāvā, ar vienīgo iespējamo izņēmumu— "Tēvzemei un Brīvībai", kas turpināja izteikt savas pretenzijas par privatizācijas gaitu, kādas viņi jau ir publiski izteikuši iepriekš. Tātad man šķiet, ka nopietnākās domstarpības šai valdībai ir tieši attiecībā uz privatizācijas jautājumu. Bet te jāpiemetina, ka divas no personām, kas tagad tikušas publiski minētas kā saistītas ar pedofilijas skandālu, protams, katra atrodas savā no koalīcijas frakcijām, un tas situāciju ļoti smagi sarežģī. Jo ir skaidrs, ka, vispār partijas pēc principa aizstāvēs savu biedru līdz tam brīdim, ja viņam būtu izvirzīta kriminālā apsūdzība, bet es domāju, ka šinī situācijā visi ir vienisprātis, ka visām koalīcijas partijām, tāpat valdībai savā kopumā, visu interesēs ir, lai pedofilijas skandāls tiktu atrisināts, bet konstruktīvā veidā, lai parādītu tiešām mūsu tautai un pasaulei, ka Latvijas tiesībsargājošās struktūras, lūk, ņem nopietni pārkāpumus pret jauniešiem un pret mazgadīgajiem. Un te man jāpiemin, ka mani ļoti satrieca no Saeimas tribīnes deputāta Leiškalna izteiciens, ka ja kāds mazgadīgs puišelis nāk kādam noraudāties uz pleca, tā it kā nebūtu vērā ņemama lieta, saprotiet, tas bija ļoti satriecoši, publiska deklarācija pasaules priekšā, ka šeit Latvijā mēs it kā mazgadīgo asaras neņemam nopietni. Nu tas arī ir skandāls pats par sevi, saprotiet. Šeit Latvijas valdībai jārīkojas ļoti enerģiski, lai mēs pierādītu gan pašu tautai, gan pasaulei, ka, lūk, mazgadīgo asaras tai nav vienaldzīgas. Ka mūsu bērnu tiesības aizstāvošie likumi tiek adekvāti lietoti un šie mazgadīgie tiešām tiek sargāti...

— Bet Leiškalna kunga izteikumi nekādā veidā nav saistāmi ar valdību, to nu viņam nevar pārmest, teiksim, un gaidīt kādu valdības reakciju.

V.Vīķe–Freiberga: — Bet es domāju, ka te parādās ļoti bēdīga attieksme, un jautājums ir, cik tā ir pārstāvēta visās mūsu oficiālās aprindās, cik tā ir populāra tautā, vai tiešām visa tauta tā domā, bet manī tas radīja šausmas par to, kāda mums ir attieksme pret saviem mazgadīgajiem, tikai kā filozofisks jautājums.

— Jūs jau minējāt pagājušajā nedēļā notikušo ilgi gaidīto starptautisko konferenci, kurā tikās prokuratūru pārstāvji ar mērķi atrast pareizos un pieņemamos paņēmienus, kā izmeklēt kara noziegumus, kā rīkoties Konrāda Kalēja lietā. Vai šis pasākums, jūsuprāt, attaisnoja uz to liktās cerības?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tā bija ļoti vērtīga, šajā stadijā, starptautiskajā klimatā nepieciešama, jo mums bija jārāda konkrēta rīcība, ka mēs rīkojamies. Bija arī jāpauž sava attieksme pret šiem noziegumiem, jāatkārto simtiem reižu, ja vajag, ka mēs tos nosodām un esam gatavi darīt visu, kas nepieciešams, lai sauktu pie atbildības tos, pret kuriem pierādījumi ir atrodami. Un es tikai ceru, ka tur gūtās atziņas tiks mūsu prokuratūrā liktas lietā, ka šīs izmeklēšanas turpināsies, es tāpat lieku arī lielas cerības uz nākamo maija mēneša tikšanos, lai nostiprinātu pārliecību un lai mēs varētu visiem apgalvot, ka Latvijā šīs lietas tiek ņemtas nopietni un mēs reaģējam profesionāli un kompetenti.

— Jā, varbūt tāda interesanta nianse bija pirmajā šīs tikšanās dienā, kad amerikāņu pārstāvji sarunā ar ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu runāja par nepieciešamo entuziasmu šādu lietu izmeklēšanā. Vai tādam, jūsuprāt, šādās lietās ir jābūt?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, tas ir tāds ārkārtīgi tendenciozs jautājums, uz kuru grūti atbildēt, kā jau es iepriekš ieminējos.

— Jā, jūs šodien pat, kā mēs esam uzzinājuši, tiksities ar dažādu ministriju valsts sekretāriem, tai ir jābūt kādai īpašai sarunai par vienotu tematu, kas tas būs?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir par mūsu administratīvo kapacitāti, kas ir tikusi izvērtēta kā tāda, kas prasa vēl nopietnas reformas un uzlabošanos, un es galvenokārt gribētu dzirdēt no šiem augstiem ierēdņiem, kā viņi katrs izvērtē savas ministrijas situāciju un kādi viņu tuvākie nākotnes plāni, lai atbildētu uz šo Eiropas Savienības kritiku un gādātu par to, lai mēs pēc iespējas tuvākā nākotnē varētu sasniegt starptautiski atzītu administratīvo kapacitāti.

— Jā, vēl viens ar šo lietu saistīts jautājums ir Pašvaldību savienība, daļa politiķu ir satraukušies par iespējamo četru Latvijas reģionu nākotnes pārvaldi. Tiek ieteikts reģionus pārvaldīt vēlētām un ieceltām amatpersonām, kāds ir jūsu viedoklis, un kur jūs redzat vienu vai otru šī varianta spēku un vājumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Principā jau vispār demokrātijā valda tie ļaudis, kas ir ievēlēti. Man šķiet, ka ieceltas personas drīkst būt tikai ierēdnieciskā līmenī, tās arī zināmās valstīs ir tādi goda amati, piemēram, kad es Kanādā biju Zinātņu padomes viceprezidente, mani iecēla ģenerālgubernators, kas ir karalienes atvietotājs. Tātad ir tādi zināmi goda posteņi, par ko varētu teikt, ka ir privilēģija valdībai viņus iecelt. Goda posteņi — tie ir tādi posteņi tikpat kā valsts ierēdņu līmenī, bet kas tiek iecelti, nevis kaut kādā citā veidā izvirzīti. Tāda lieta jau pastāv arī demokrātijās, un es domāju, ka šeit būtu jārunā tieši konkrēti par pienākumu sadali, kādi pienākumi būtu pildāmi šīm reģionu galvām. Man šķiet, ka tur noteikti svarīga loma ir jāspēlē ievēlētiem pārstāvjiem. Jautājums ir — par cik būtu attaisnojamas kaut kāda ieceltas personas vadība, kā es saku, ir citās Rietumu demokrātijās, ir arī tāda tradīcija par ieceltiem posteņiem, bet, kā mēs Latvijā zinām, tie parasti ir bijuši ārkārtīgi politizēti, un jautājums, protams, ir – cik efektīva varētu būt viņu darbība, ja viņi ir tikai politiski ielikteņi, par to acīmredzot visiem ir ļoti smagas šaubas.

— Un vēl par diviem notikumiem, kas mūs gaida, patiesībā sagaida jūs, jūs šonedēļ dosities uz Vāciju – uz Hamburgas federālo zemi. Kur ir šīs vizītes nozīmība?

V.Vīķe–Freiberga: — Es tiku ielūgta ļoti senas viduslaiku tradīcijas turpinājumā teikt uzrunu Hamburgas senāta priekšā Svētā Mateja dienā, tā viņiem no 14.gadsimteņa tāda tradīcija, un tas ir augsts gods, kas man tiek parādīts kā Latvijas valsts galvai. Protams, būs izdevība runāt ne tikai ar politiskiem pārstāvjiem, bet arī ar biznesa aprindu pārstāvjiem, argumentēt un, varētu teikt, reklamēt Latviju kā investīciju vietu un mudināt Hamburgas, it īpaši biznesa ļaudis ciešāk sadarboties ar Latviju biznesa jomā, kur starp citu, ļoti laba sadarbība notiek.

— Jā, savukārt, šķiet, nākamdēļ valsts vizītē pie mums ieradīsies Slovēnijas prezidents ar kundzi. Līdz ar to jautājums. Vai mēs esam gatavi sagaidīt ciemiņus, kā jau valstij pienākas?

V.Vīķe–Freiberga: — Izskatās, ka neesam. Un te nu situācija ir, es jums teikšu, savā ziņā pat visai draudīga mūsu internacionālajam diplomātiskajam prestižam. Jo lūk, Slovēnijas prezidents Kučana kungs pirmo reizi tika uzlūgts oficiālā valsts vizītē Latvijā, augstākā savas valsts amatpersona ielūgta augstākā iespējamā vizītē, valsts vizītē. 1998.gada martā toreizējais ārlietu ministrs Birkava kungs viņu jau uzaicināja, tas ir gatavots sen. Pēc tagadējā ārlietu ministra Bērziņa kunga ieteikuma, tiekoties ar Kučana kungu nupat Stokholmā janvārī, es šo ielūgumu atkārtoju, un vizīte tagad ir izkārtota pēc desmit dienām — no 1. līdz 3.martam. Bet situācija, lūk, ir tāda, ka mums Valsts prezidenta kancelejā, kam it kā būtu jāsedz šīs ienākošās ārvalstu vizītes, tātad jārūpējas par šīm visur starptautiski pieņemtām diplomātiskām saistībām, pagājušā gada budžetā Ministru kabinets izsvītroja visus posteņus par ienākošām vizītēm, mums vispār neviens santīms šādām vizītēm nav paredzēts. Kad es par to ieminējos Ministru prezidentam Šķēles kungam, viņš teica: nekas, te būtu jālūdz papildu līdzekļi no Finansu ministrijas, bet nupat, 18.februārī, mēs esam saņēmuši vēstuli no finansu ministra Krastiņa kunga, ka viņiem šis lūgums diemžēl jānoraida. Un ka tad, kad tiks izskatīts 2000.gada budžets otro reizi, būtu jāmeklē līdzekļi, starplaikā, lai mēs sedzam no saviem tekošiem kancelejas līdzekļiem. Bet tas taču vispār ir nenormāli, jo ar ko tad mēs maksāsim savu īri, savu elektrību un tā tālāk gada beigās, ja mums savi tekošie budžetā paredzētie līdzekļi Valsts prezidenta kancelejas izdevumiem būtu tagad jānovirza, kas man šķiet absolūti neloģiski un nesakarīgi, Valsts prezidenta vizītei, ko apstiprinājusi Ārlietu ministrija. Tagad mēs nonākam tādā situācijā, ka, tīri tehniski runājot, principā man vajadzētu zvanīt Kučana kungam un teikt: ziniet, ļoti žēl, bet izrādās, ka mana valdība atsakās finansēt jūsu vizīti. Es vēl runāšu par to ar Šķēles kungu trešdien, es atrodu, ka situācija ir augstākā mērā nenormāla, ja Ministru kabinets nav spējīgs Valsts prezidentam nodrošināt finansējumu tām vizītēm, kas jau saskaņotas ar valdību un Ārlietu ministriju, uz kurām Valsts prezidents ir izteicis Latvijas ielūgumu.

— Jācer, ka šī neizdarība, ja tā to var saukt, tiks atrisināta un mēs, jau nākamajā raidījumā tiekoties šeit ar jums, varēsim runāt arī par šīs vizītes veiksmīgu norisi.

V.Vīķe–Freiberga: — Nu es ļoti ceru, citādi mums būtu tāds diplomātisks skandāls, tad mēs būtu pasaules priekšā parādījuši, ka mēs vispār kā valsts neesam spējīgi darboties starptautiskās diplomātiskās aprindās, to mēs nekādā ziņā nedrīkstam darīt. Tātad es ļoti ceru, ka nākamo dienu laikā man no Ministru kabineta nāks apstiprinājums tam, ka šo vizīti tik tiešām finansēs valsts.

— Paldies par šo interviju! Studijā, kā bieži pirmdienās, bija Valsts prezidente.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— Latvijas sabiedrībai preses īssaietā piektdien, 18. februārī:

— Šodien mums notika konsultācijas ar visu Saeimas frakciju pārstāvjiem, un mans jautājums bija šāds: kā viņi izvērtē patlabanējo situāciju valstī, kā viņi to traktē un interpretē un kā, izejot no šā traktējuma, paredz rīkoties? Un — kas notiks tālāk?

Mans iespaids par situāciju — es mēģināšu visu savilkt kopā — ir tāds, ka valdību veidojošās frakcijas uzskata, ka "rietumu frontē viss ir bez pārmaiņām", ka valdība ir tikpat stabila, kāda tā bijusi līdz šim, ka tā ir pietiekami stabila un vienota. Kaut gan atsevišķos punktos, piemēram, privatizācijā, ir skatāmas viedokļu atšķirības, par kurām, kā frakcijas paredz, debates turpināsies tāpat, kā tās notikušas līdz šim. Tātad šajā ziņā nekādi jauni pavērsieni nav sagaidāmi.

Ar opozīcijas partijām mēs runājām par dažādiem jautājumiem, bet visā visumā viņu izvērtējums, kā to arī varētu sagaidīt no opozīcijas partijām, ir kritiskāks. Tātad šo partiju vērtējums par patlabanējo situāciju bija negatīvāks nekā pozīcijas partiju vērtējums, un tas arī bija paredzams.

Man kā prezidentei šajā brīdī bija svarīgi noskaidrot viņu viedokļus, konsultēties ar visiem. Mēs jau to darām ik pa brīdim, bet man šķita, ka šis bija izdevīgs brīdis, lai pārrunas koncentrētu vienā dienā, lai mēs varētu visus šos viedokļus apkopot. Un katrā ziņā es varu apliecināt, ka man kā prezidentei pašlaik nav iemesla domāt, ka mums draud valdības krīze vai valdības nestabilitāte. Man pašlaik nav arī nekāda iemesla vai iegansta, lai kā prezidentei būtu jādomā par tādu lietu, par ko esmu dzirdējusi, piemēram, par Saeimas atlaišanu. Es neredzu tam nekāda pamata.

Mēs runājām arī par situāciju, kas vakar pēc deputāta Ādamsona deklarācijas no Saeimas tribīnes ir radījusi negatīvu auru ap Latvijas vārdu — kā uz to reaģēt šajā situācijā, un kas notiks tālāk. Es aprunājos ar atsevišķām frakcijām par to pieeju šiem jautājumiem un par to, kādus konkrētus iespējamus risinājumus tās saskata, lai ēna, kas tikusi mesta uz atsevišķiem indivīdiem, uz Latvijas valdību un netiešā veidā arī uz Latviju, kā mēs rīkosimies, lai šī ēna tiktu kliedēta. Tie bija jautājumi, ko mēs apspriedām.

— Jūs apspriedāt to, kā rīkoties, lai šo ēnu kliedētu. Kā tad vajadzētu rīkoties?

V.Vīķe–Freiberga: — Te mēs ar nožēlu konstatējām, ka šāda veida deklarācijas, kaut arī ne apvainojumi, protams, ir ļoti, ļoti nožēlojami tādā nozīmē, ka rada milzīgu rezonansi, milzīgas sekas. Kaut gan īstenībā līdz šim neviens pat nav apsūdzēts, kā esmu konstatējusi, apsūdzība nevienam vēl nav izvirzīta, un jautājums vispār ir — vai tāda jebkad notiks?

Man šķiet, ka būtu ļoti svarīgi vispirms noskaidrot, vai mēs šeit runājam tikai par netiešiem mājieniem uz kaut kādu personu saistību ar nelikumībām vai arī varam runāt jau par konkrētiem apvainojumiem konkrētām personām. Ja tā, tad būtu svarīgi, lai viss norisētu likumīgā kārtā un, ja kādam ir pierādījumi, tad šiem pierādījumiem vai liecībām, kaut vai ziņām un norādēm, tomēr būtu jānonāk attiecīgo tiesībsargājošo instanču rokās. Mēs runājām un debatējām, piemēram, par Saeimas komisiju juridisko statusu, par to lomu valstī vispār, ko tās var un ko nevar paveikt.

Viena doma, kas izskanēja, bija tāda, ka šīs, ja tā varētu teikt, ir politiskas pārraudzības instances un ka tām īstenībā nebūtu jānodarbojas ar tiesu procesuālām lietām. Šīs komisijas, tā teikt, nav akreditētas šādas lietas darīt, un tām būtu jāpaliek prokuratūras un tiesībsargājošo instanču rokās. Šeit ir ļoti nopietna funkciju sadale, kas būtu jāievēro un kas būtu jāatceras.

Tādēļ katrā ziņā es palieku pie tās apņēmības, ko paudu vakar vakarā,— es aicināšu šīs Saeimas pedofilijas izmeklēšanas komisijas locekļus ļoti nopietni piestrādāt pēc iespējas ātrāk pie sava beigu ziņojuma, lai viņi šo ziņojumu varētu sniegt Saeimai un līdz ar to arī Latvijas tautai. Un lai liecības, kas ir viņu rokās un kas, protams, nav tāda rakstura, lai būtu publicējamas visiem un avīzēs rādāmas, tiktu nodotas tiesībsargājošām instancēm un lai ilgstoši nepaliktu tikai komisijas rokās kā tāds drauds, kas planē virs atsevišķu cilvēku vai grupu galvām. Tas tā nedrīkstētu palikt, te mums vajadzētu nonākt pie kāda risinājuma un pie tālākas rīcības. Un lai tad notiek kaut vai tiesu prāvas un lai izšķiras tiesas priekšā, vai cilvēki saucami pie atbildības vai arī cilvēkiem jātiek attaisnotiem.

— Tātad šis tēls, kurš pašlaik ir izveidojies, valdībai nemaz netraucē turpināt strādāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir jautājums, ko es prasīju,— kā viņi jūtas, vai tas var iespaidot viņu darbību. Un viņi uzskatīja, ka viena atsevišķa deputāta pavisam konkrēta uzstāšanās Saeimā nav uzskatāma par pamatu nopietnai krīzei ne valdībā, ne valstī. Un man atgādināja daža laba deputāta vārdus no iepriekšējās Saeimas, kurus es necitēšu, tie esot nākuši ar diezgan smagām deklarācijām un apvainojumiem vienam vai citam, ieskaitot, piemēram, Latvijas Bankas vadītāju. Ja uz to būtu katru reizi reaģēts un pārreaģēts, tad lats noteikti nebūtu tik stabils, kā tas ir šodien. Jo it kā Repšes kungs savulaik ticis ļoti smagi apvainots, dažādos vārdos nosaukāts no Saeimas tribīnes. Un, ja būtu Saeima uz to reaģējusi, tad būtu drūmi ar mūsu finansu un mūsu valsts bankas stabilitāti.

Reakcija bija šāda, ka viena atsevišķa deputāta izteicieni nav uztverami kā nopietns drauds valdības funkcionēšanai. Līdz tam brīdim, kad kādam tiktu uzrādīta kriminālapsūdzība. Tajā brīdī situācija mainās, un man apliecināja, ka tajā brīdī situācija tiktu pārvērtēta. Tā ir ļoti būtiska nianse. Līdz šim ir izskanējusi tikai kā saistība, turklāt ļoti nekonkrētā veidā. Tajā brīdī, ja būs kāds apvainots, ja būs apsūdzība pret kādu, situācija tiks pārvērtēta no jauna.

— Vai jūs piekrītat šim viedoklim, ko pauda valdību veidojošās frakcijas?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā. Es tam piekrītu. Man šķiet, ka mums patlaban kā valstij ir svarīgi —, un to uzsvēra arī pozīcijas partijas —, nepazaudēt to tempu, ko esam uzņēmuši savā virzībā uz Eiropas Savienību. Tā ir un paliek mums pašlaik ļoti svarīga prioritāte. Mums šeit ir zināms steigas elements, mums ir jāspēj rīkoties un virzīties, un šeit jebkāda nestabilitāte valdībā varētu mūsu tempu tikai palēnināt. Un tas no Latvijas valsts interesēm nav vēlams. Mums ir vēlams, lai valdība varētu darboties, lai tā varētu rīkoties un lai mēs turpinātu savu aizsākto virzību uz Eiropas Savienību, kurā nevēlamies pieļaut jebkādus šķēršļus.

— Kā jūs vērtējat Birkava kunga rīcību, par badastreiku runājot?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, es nevēlos komentēt, jo es to nevaru teikt kā persona, kā indivīds. Viss, ko es jums teiktu, tiks traktēts kā Valsts prezidentes, kā oficiālas personas deklarācija. Es domāju, tā ir viņa personīgā izvēle, un es tiešām nevēlos to komentēt.

— Jautājums, kas varbūt nav saistīts ar šodienas konsultācijām. Nupat ir saņemta ziņa, ka bijušais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins diemžēl ir atteicies no Latvijas piešķirtā augstā apbalvojuma. Vai tas neraisa dīvainas izjūtas un vai nav kā noniecinājums mūsu labajai gribai?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs, Ordeņa dome ar Valsts prezidenti kā prezidējošo personu, esam pastiepuši draudzīgu roku Krievijai. Esam izrādījuši augstu godu tās agrākajam prezidentam, cik nu augstu vispār varam parādīt. Esam pasnieguši šo draudzīgo roku. Ja tā netiek ņemta pretim, nav mūsu spējās tur kaut ko iespaidot. Man žēl, ka tā, bet tā tas ir.

Rūta Bierande, "LV" nozares redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— apsveikumā Latvijas sportistiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 21. februārī, nosūtīja apsveikumu Latvijas sportistiem Sandrim Prūsim, Jānim Ozolam un Ilutai Gailei sakarā ar augstajiem sasniegumiem ziemas Labas gribas spēlēs Leikplesidā. Valsts prezidente izteica prieku un gandarījumu par Latvijas sportistu lieliskajiem panākumiem un novēlēja arī turpmāku veiksmi, enerģiju, izturību un izvirzīto mērķu sasniegšanu.

Valsts prezidenta preses dienests