20.janvārī – 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienā

Lai katrs Latvijas iedzīvotājs ikreiz, kad ies garām šim piemineklim, būtu lepns par savu tautu, par tās gribasspēku, par tās drosmi

Sestdien, 20.janvārī – 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienā –, Latvijas tauta atcerējās un godināja tos, kas pirms 16 gadiem ar savu pārliecību un varonību uz barikādēm spēja nosargāt brīvas un neatkarīgas Latvijas Republikas atdzimšanu. Piemiņas pasākumos Rīgā pie Brīvības pieminekļa, II Meža kapos un kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā piedalījās un ziedus kopā ar pārējiem sabiedrības pārstāvjiem nolika arī Valsts prezidente, Saeimas priekšsēdētājs, deputāti, valsts amatpersonas un bruņoto spēku pārstāvji. Atceres dienas vakarā, atklājot barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi (attēlā) pie Saeimas ēkas, uzrunu teica Valsts prezidente Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Valsts prezidentes uzruna barikāžu dalībniekiem veltītās piemiņas zīmes atklāšanā pie Saeimas nama 2007.gada 20.janvārī:

Godātie klātesošie, godātie toreizējo barikāžu dienu dalībnieki!
Šīs stundas un šīs dienas paliks ierakstītas vēsturē kā Latvijas tautas daži no cēlākajiem brīžiem, kad, atsaucoties aicinājumam, civilisti no visas Latvijas bija gatavi nākt un sargāt savu atdzimstošo valsti, neapbruņoti, paši ar saviem augumiem stājoties pretī bruņotai apspiestības varai un tā apliecinot, ka tauta ir nolēmusi, ka nav vairs gatava tā dzīvot, ka tauta ir gatava pāršķirt jaunu vēstures lapu un sākt jaunu dzīvi atjaunotā Latvijas Republikā. Tas bija signāls arī tiem, kas tajā brīdī vēl cerēja, ka visu būs iespējams paturēt pa vecam.
Šogad mēs arīdzan atzīmējām pirms 50 gadiem notikušo Ungārijas tautas sacelšanos 1956.gadā. Toreiz masīvā sacelšanās tika apspiesta visasiņainākā veidā, tika samalta ar tankiem un ar nežēlīgu izrēķināšanos pret civiliedzīvotājiem. Latvijas tautai toreiz laimējās, ka bija pietiekams laiks pagājis, lai pasaule tomēr mainītos un mainītos arī padomju sistēmas vara, tās sastāvs un domāšana. Bet svarīgākais bija tas, ka Latvijas tauta bija gatava tajā brīdī, kad pavērsās vēstures rats mums par labu, doties uz barikādēm un šajā brīdī stāvēt uz tām arī ar savu miesu un asinīm, un ar gatavību arī izliet asinis.
Paldies visiem, kas toreiz bija gatavi to darīt, mūsu mūžīgā piemiņa tiem, kam iznāca savas asinis liet. Paldies Dievam, ka toreiz mums laimējās, un nebija vairāk upuru, kas būtu varējuši būt. Šovakar atklājam šo pieminekli, un aicinu katru Latvijas iedzīvotāju katrreiz, kad iesiet garām šim piemineklim, būt lepniem par savu tautu, par viņas gribasspēku, par viņas drosmi, un atcerieties arī to, ka brīvība ir ļoti dārga. Lai mēs katrs, savu mūža dienu dzīvodami, vienmēr atcerētos būt šīs brīvības cienīgi! Dievs, svētī Latviju!