Mūsu Lauksaimniecības universitāte ar savu starojumu iet tālu pasaulē

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Uzruna Latvijas Lauksaimniecības universitātes 60 gadu jubilejas sanāksmē Jelgavā 1999. gada 29. oktobrī

Ļoti cienījamā Valsts prezidente, Rector Magnificus, Lauksaimniecības universitātes saimes pārstāvji, dāmas un kungi!

Vispirms, saprotams, izsacīšu pateicību par man parādīto pārāk augsto godu šajā svētku dienā un apliecināšu visdziļāko cieņu universitātei. Domāju, katrs no maniem kolēģiem, kas šodien saņēmis goda doktora diplomu, pats atradīs pateicības vārdus, tomēr šajā mirklī iedrošināšos publiski izteikt mūsu kopēju pateicību.

Atzīšos, ka šī ziņa, kad par to pirmoreiz bilda godājamais prorektors Bērziņa kungs, personiski mani ļoti samulsināja. Esmu pilsētnieks, patāls laukiem un lauku darbiem, kaut arī mani vecvecāki vēl ir apstrādājuši zemi. Jūtu, ka mans nelaiķis sievastēvs, kārtīgs zemnieks, būtu smīnējis, ka nesapraša znots ielavījies lauksaimniekos. Taču tas, ka mani pētījumi par zinātnes un augstākās izglītības vēsturi Baltijā (varbūt arī 1975.gadā iznākusī grāmata par Jelgavas Pētera akadēmiju) izrādījušies noderīgi arī Lauksaimniecības universitātei, bez šaubām, mani gandarī.

Daudzo mūsu zinātnes un tehnoloģijas jomu kopā agrozinātes allaž bijusi visai cienījama sastāvdaļa. Senās un dziļās tradīcijas iesniedzas jau XVI–XVIII gadsimtā, Stopiusa, Guberta, Denfera, Parrota, Stoles laikos, vietējā zemkopju pieredze savijas ar agri un veiksmīgi pārņemtām Rietumu inovācijām. Arī lauksaimniecības augstākajā izglītībā atrodam spožus uzvārdus jau kopš vecā Rīgas Politehniskā institūta laikiem cauri Latvijas Universitātei — tie rodami jaunajā, teicamajā LLU enciklopēdijā, neatkārtošos. Varbūt vienīgi jāuzsver, ka pirmskara Latvijā lauksaimniecības zinātne bija līdere citu nozaru skaitā un šīsdienas jubilāre ir dibināta prezidenta Kārļa Ulmaņa tiešā ierosmē.

Šodien īpaši iepriecina vismaz trīs lietas. Pirmkārt, Latvijas Lauksaimniecības Universitāte ir ļoti sakārtota, draudzīga, optimistiska, uz nākotni vērsta universitāte, ar gaišiem, jaukiem cilvēkiem, ar jaunatni un agrozinātnes Latvijā vispārējas zinātnes krīzes apstākļos izrādījušās gandrīz vai pašas noturīgākās, ziemcietīgākās.

Otrkārt, universitāte atrodas Jelgavā. Tādējādi Latvijā zinātnei nav tikai viens centrs — Rīga. Mūsu valstī ir zinātņu pilsētu pāris, līdzās Rīgai Jelgava ar 225 gadus ilgu Curriculum zinātnē.

Treškārt, lauksaimniecības zinātne ir Latvijas lauku attīstības ķīla, savā ziņā mūsu nācijas pastāvēšanas ķīla. Nepiekrītot tēzei, ka lauki ir nāciju šūpulis, bet pilsētas — to kaps, tomēr šajā reizē īpaši jāuzsver, ka nepieciešama harmoniska novadu Latvija, nepieciešama tāda augstākā izglītība, kas būtu pieejama arī lauku censoņiem, "atraitnes dēliem" no visas Latvijas.

Par to jādomā, rotaļājoties ar teorētiskām shēmām par administratīvi teritoriālo reformu un maksas augstāko izglītību. Aiz šīm lietām stāv dzīvi cilvēki un pat nācijas nākotne. Savukārt laukos jābūt līdzsvaram starp turīgiem zemes īpašniekiem un izglītotiem zemkopjiem. Savā laikā, pirms 100 gadiem, Rīgas Politehnikuma lauksaimniecības nodaļā muižnieku dēlu vidējā sekmība bija 3,5 reizes zemāka nekā mazturīgo centīgo zemnieku dēlu sekmība. Tomēr labi, ka muižnieki vispār studēja, izglītojās, ceļot līmeni savās muižās. Atcerēsimies to, diskutējot par maksas un bezmaksas studentiem. Vēlreiz atkārtošu to, ko še sacīju pirms mēneša, — veidot lauku intelektuālo aristokrātiju ir galvenā LLU misija, kalpot Latvijai, kā vēlēja akadēmijas dibinātājs Kārlis Ulmanis.

Bet lauksaimniecības zinātne — tā ir kompromisu zinātne, starp vismodernākajiem virzieniem — biotehnoloģiju, ģenētiku un klasiskajām, empīriskajām nozarēm, kuru loma nekad nozudīs. Franču ķīmiķis Marselēns Bertlo kādreiz ir sacījis: "Pēc 100 gadiem ne vairs ars, ne sēs, ķīmija pabaros cilvēkus un tautas ar retortēs sintezētiem produktiem." Šodien gan mēs vēl ēdam reņģes vai garneles, kā nu kurš, nevis pulverīšus, taču daudzuviet pasaulē vispār neēd neko. Šomēnes piedzima sešmiljardais planētas iedzīvotājs, jaunattīstības zemju cilvēkus spēs glābt tikai "zaļā revolūcija", revolūcija lauksaimniecības zinātnēs.

Mana vīzija ir tā, ka šajā revolūcijā jāiesaistās arī Jelgavas universitātei. Tai jākļūst par starptautiski atzītu un pazīstamu lauksaimniecības un mežu zinātnes augstākās izglītības un pētniecības centru. Ka tas nav nereāli, to rāda kaut vai apstāklis, ka pie Izraēlas tagad plaukstošās lauksaimniecības šūpuļa četrdesmitajos gados ir stāvējuši arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas absolventi, pat lauksaimniecības ministrs šajā zemē, šķiet, ir nācis no šejienes. Tā varētu būt arī cituviet pasaulē.

Moderna, lēta, kvalitatīva augstākā lauksaimniecības izglītība varētu kļūt par Latvijas eksportpreci. Latvijas Lauksaimniecības universitātē veidojas priekšnoteikumi, lai ar laiku tā uzņemtu arī ārzemju studentu un savu starojumu izplatītu tālu pasaulē.

Mēs atrodamies pasaulslavenā Rastrelli pilī, te ir bijusi Kurzemes hercogu rezidence, te apgrozījušies avantūristi un blēži Kaljostro, Kavallo, Kazanova, bet tepat līdzās jau pirms 200 gadiem tika mēģināts izveidot Jelgavas universitāti. Ticu, ka Jelgavas pilsēta ar laiku kļūs krāšņāka, tā jau veidojas par akadēmisku pilsētu, un tā būs pilsēta ar starptautiski atzītu reputāciju, Jelgavu un Latviju gaida skaista nākotne. Jelgava būs latviska un eiropeiska reizē.

Vivat, crescat, floreat, Universitas Agriculturae Latviensis in saeculo saeculorum!

Jubilejas dienās iznāk augstskolas pirmais zinātnisko rakstu krājums angļu valodā

Latvijas Lauksaimniecības universitātes 60. gadskārtas svinību publikāciju redaktori —

Andris Sproģis un Sigizmunds Timšāns, "LV" redaktori

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

ī