Daidžests. Citu rakstītais

"Atbrauciet uz Rīgu un tur jūs mainīsiet savu viedokli"

"TS Dzien"

— 99.10.07.

Saruna ar Latvijas vēstnieku Polijā Aivaru Voveru.

K:

Draugi par jums saka: "Viņš zina septiņas valodas, taču visās dod priekšroku klusēšanai". Kā radies šāds vērtējums?

V:

Iespējams, ka viņiem ir zināma taisnība (smejas). Taču ir pārspīlēti teikt, ka zinu tik daudz svešvalodu. Var uzskatīt, ka zinu tikai angļu, poļu, krievu un zviedru valodu, tas ir, tās, kurās es brīvi runāju. Drusku zinu arī vācu valodu un pavisam maz - spāņu. Kopš kāda laika mēģinu runāt un arī pēc iespējas vairāk lasīt bulgāru valodā.

K:

Vai jums viegli padodas valodas, vai arī tas ir sistemātiskas iekalšanas rezultāts?

V:

Aiz tā slēpjas tikai darbs.

K:

Bet kā ir ar mūsu valodu? Jūs labi runājat poliski.

V: Poļu valodu iemācījos studiju laikā Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. Taču pēc tam 10 gadu man ar to vairs nebija nekā kopēja. Tikai pagājušajā gadā, kad kļuvu par Latvijas vēstnieku Polijā, divās nedēļās atsaucu atmiņā poļu valodas nianses.

K:

Kas vēl līdz ar valodu zināšanām ir nepieciešams kandidātam uz diplomāta darbu?

V:

Ir svarīga punktualitāte un pacietība, jo šajā jomā nav iespējams taisīt strauju karjeru pāris gados. Tas ir ilgstošs process desmitiem gadu garumā. Kaut gan tādās jaunās demokrātiskās valstīs, kādas ir Latvija vai Polija, vēstnieki ir gados jauni cilvēki.

K:

Vēstniecība Polijā ir otrā diplomātiskā misija ārzemēs atdzimušās Latvijas vēsturē.

V:

Polija ir pats nozīmīgākais partneris Latvijas ārpolitikā, tā ir viena no lielākajām Baltijas jūras valstīm, tagad tā jau ir NATO dalībvalsts un drīzumā var kļūt arī par ES dalībvalsti. Tāds partneris mums ir svarīgs kā no politiskā, tā arī no ekonomiskā viedokļa. Pašlaik tirdzniecības apgrozījums starp mūsu valstīm ir ļoti mazs, tas sasniedz tikai 150 miljonu dolāru gadā. Mēs abpusēji cenšamies pārdot viens otram līdzīgas preces, galvenokārt pārtikas produktus, tekstilizstrādājumus, celtniecības materiālus un elektronikas preces. Tāpēc arī ne mums, ne arī jums eksports nevedas. Šo situāciju mēs vēlamies mainīt: mēs aicinām Latvijas uzņēmējus uz gadatirgiem Polijā, bet poļu vidū savukārt reklamējam Latviju.

K:

Poļi par Latviju zina visai maz …

V:

Lielākā daļa uzskata, ka valsts, kura ir atguvusi neatkarību pirms 10 gadiem, bet pirms tam ilgu laiku atradusies Padomju Savienības iespaidā, ir neattīstīta un nabaga, kā arī nav pievilcīga ne biznesam, ne arī tūrismam. Tajā pašā laikā tie, ka atbrauc uz Rīgu, savus uzskatus maina, redzēdami, ka tā ir eiropeiska galvaspilsēta, kurai nav nekā kopīga ar kādreizējo komunistisko tēlu.

Tāpat arī manu tautiešu dzīves līmenis ir paaugstinājies; vidēji mēnesī viņi pelna apmēram 250 dolāru, kas ir tuvu atalgojumam Polijā. Dažādu preču cenas ir apmēram tādas pašas, tikai piecreiz zemākas ir nekustamā īpašuma cenas. Tūrisma ziņā gan mēs poļiem neesam pārāk pievilcīgi, jo klimats ir tāds pats, dabas ainavas arī ir līdzīgas, turklāt tas arī nebūtu pārāk lēti - viens lats maksā apmēram 7 zlotus. Tomēr ir žēl, ka poļi ir tik reti viesi, jo Rīgā ir daudz senatnes pieminekļu. Vecpilsēta ar XIII - XV gadsimta celtnēm ir vienkārši lieliska.

K:

Šajās dienās jūs uzturēsieties Katovicē. Kādi ir jūsu vizītes mērķi?

V:

ES regulāri apmeklēju atsevišķas vojevodistes ar mērķi reklamēt Latviju, tikties ar likumdevējiem, biznesmeņiem, kultūras pārstāvjiem. Šļonskā [Silēzijā], kas ir lielāka par visu Latviju, esmu bijis jau vairākkārt. Šoreiz mēģināšu nodibināt jaunus kontaktus, jo eksistē labas sadarbības perspektīvas starp jūsu reģionu un manu valsti.

Agņeška Kovaļska

"Latvijas vēstniecība Maskavā dod patvērumu ofšoru bankai"

"Kijevskije vedomosti"

— 99.10.28.

Diplomātus vaino par nelikumīgu imunitātes piešķiršanu komerciālajām struktūrām.

Vairāk nekā 6 miljoni dolāru ik mēnesi aizplūda no Krievijas caur ārzonu banku, kas darbojas Latvijas vēstniecības teritorijā Maskavā. Par to oficiāli ir paziņojuši Maskavas drošības dienests un Federālās nodokļu policijas pārvalde. Komercbanka "TKB Mosprom" ir reģistrēta Palau (Centrālā Okeānija) un ir Rīgas Trasta komercbankas meitas uzņēmums. Maskavā "TKB Mosprom" ir ērti izvietojusies vēstniecības viesnīcas 605.numurā un tādējādi ir kļuvusi nepieejama Krievijas specdienestiem. Bankai klientu netrūka. Caur firmām viendienītēm (kas tika reģistrētas ar nozaudētām vai nozagtām pasēm) nauda tika pārvesta uz Maskavas bankas "Flora-Moskva" nodaļas "Nastasinskaja" rēķiniem.

Visas šīs bankas operāciju daļas darbinieces bija Latvijas pilsones. Tālāk nauda tika pārvesta uz ārzonām un par pārvedumu summām nekādi nodokļi netika maksāti. Pret bankas klientiem nodokļu policija ir ierosinājusi krimināllietu saskaņā ar Krievijas Kriminālkodeksa 199.pantu (izvairīšanās no nodokļu maksāšanas).

Latvijas vēstniecības darbinieki kategoriski noliedz, ka vēstniecības teritorijā atrastos minētā banka. Par to jau arī nebūtu jābrīnās. Tādu kredītiestāžu eksistence, kas nodarbojas ar naudas atmazgāšanu un tās nelegālu pārsūtīšanu uz ofšoru zonām, ir ārkārtīgi rupjš Vīnes konvencijas pārkāpums. Bet, kamēr diplomāti noliedz Krievija specdienestu informāciju, Maskavas pretizlūkošanas darbinieki ne tikai paliek pie saviem apgalvojumiem par minētās bankas aktīvo noziedzīgo darbību, bet arī stāsta presei, ka diplomātisko imunitāti ir ieguvušas vēl vismaz 20 komerciālās struktūras - bankas un firmas.

Krievijas Ārlietu ministrija pagaidām vēl nav sniegusi nekādu paziņojumu. Saskaņā ar informāciju no preses un informācijas departamenta Ministrija gaidot oficiālus dokumentus no specdienestiem. Taču no neoficiāliem avotiem ir kļuvis zināms, ka skandālu mēģināšot nobremzēt. Droši vien baidoties no šāda iznākuma, pretizlūkošanas dienestu un nodokļu policijas darbinieki, kuri ir aizturējuši astoņus Krievijas pilsoņus, informāciju par šo operāciju ir nodevuši atklātībā.

Boriss Kļins

"Kas tas par "superaģentu", kuram nav kompromata?"

"Trud - 7"

— 99.10.28.

Pirms dažiem mēnešiem "Trud - 7" publicēja stāstu, kurš plaši izskanēja vai visā pasaulē, par cilvēku, kurš sevi dēvēja par Krievijas izlūkdienestu rezidentu, kas esot strādājis pret VIP un Latvijas specdienestiem.

Viņš apgalvoja, ka kolēģi no Krievijas Federālā izlūkdienesta viņu esot nodevuši. Tāpēc arī viņam esot nācies sadarboties ar bijušajiem ienaidniekiem, tai skaitā arī ar CIP, bet kopš 1996.gada - slēpties. Tomēr šajās dienās "nenotveramais Džo" tika arestēts Lielbritānijā. Stāstam ir radies turpinājums …

Atgādināsim, par ko ir runa. Latvijā pazīstamais Boriss Karpičkovs tiek turēts aizdomās par saistību ar lielām finansu mahinācijām. Viņš tiek meklēts. Karpičkovs bēguļo pa visu pasauli. Apmēram pirms gada vietējā [Latvijas] presē piepeši parādījās šokējoši izteikumi: "Es vēlos paziņot, ka no 1991.gada beigām līdz 1995.gada sākumam es, Boriss Karpičkovs, biju Krievijas Federālā Drošības dienesta izlūkošanas pārvaldes slepenās izlūkgrupas vadītājs Latvijā. Vēl pirms VDK kraha 1991.gada augustā es piedalījos slepenā dienesta darba organizēšanā pret tolaik vēl tikai topošajiem Latvijas specdienestiem. Pēc VDK likvidācijas Latvijā es savu darbu turpināju, darbojoties kā Krievijas izlūkdienestu rezidents Latvijā. Es strādāju tikai pret Latvijas slepenajiem dienestiem un pret to Rietumu kolēģiem Rīgā - īpaši pret ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi." Pēc tam "superaģents" it kā pāriet Latvijas Drošības policijas pusē un nodod tai slepeno arhīvu, kas viņš pats ir izveidojis, strādādams pret šīs republikas specdienestiem. Tā viņš esot rīkojies, it kā atmaksājot par nodevību. No Karpičkova vārdiem izrietēja, ka Federālais Drošības dienests esot pametis savu aģentu un viņa ģimeni likteņa varā. Tomēr "superaģenta" grēksūdzē šādi tādi fakti nesakrīt. Piemēram, no Karpičkova stāstījuma izriet, ka viņš ir sācis strādāt Latvijas specdienestu labā vēl pirms tam, kad viņu "nodeva".

Kādēļ gan bija nepieciešams šis skandāls presē? Visticamāk tādēļ, ka "superaģents" vēlējās pierādīt, ka patiesībā nav blēdījies, bet gan izpildījis Latvijas specdienestu uzdevumus, kaut arī gala rezultātā arī tie viņu ir "nodevuši". Toreizējais Latvijas Drošības policijas šefs Jānis Apelis nenoliedza savus kontaktus ar "superaģentu" un pat žurnālistiem atzinās, ka tas patiešām esot izpaudis zināmus Krievijas specdienestu noslēpumus. Tajā pašā laikā Apelis nodēvēja Karpičkovu par "avantūristu ar bagātu iztēli". Pats "superaģents" apgalvo, ka Latvijas Drošības policijas uzdevumā viņš esot iefiltrējies dažādās struktūrās, arī Maskavā esošajās, un pat esot savācis daudz kompromitējošu materiālu par banku "Olimpija" (to pašu banku, no kuras viņš pats "izzvejoja" un piesavinājās vairāk nekā 200 tūkstošus dolāru).

Eksistē arī informācija par to, ka Karpičkovs patiesi ir pamanījies kādā Jūrmalas rezidencē ierakstīt slepenās pārrunas par bankas "Baltija" korumpētajiem sakariem ar varas augstākajiem ešeloniem. Tieši šī kompromata dēļ "šīs pasaules varenie" esot viņu iegāzuši, "padarot" viņu par blēdi. Viņam esot nācies izvest uz ārzemēm pat savu ģimeni. "Kā krievi, tā latvieši un arī amerikāņi mani nevis vienkārši iegāza," uzskata "superaģents", "bet gan man un manai ģimenei atņēma visu - dzimteni, draugus, eksistences līdzekļus, pajumti. Agrāk vai vēlāk viņiem visiem par to nāksies atbildēt…"

Vispār jau ap šo cilvēku patiešām notiek dīvainas lietas, kas apstiprina, ka Karpičkova vārdos ir ne tikai fantāzija vien. 1997.gada pavasarī viņu aizturēja Kiprā, taču vietējie likumsargāšanas orgāni atteicās viņu izdot Latvijai. Kāpēc? Pēc tam Interpola Maskavas birojs arestēja viņu Krievijas galvaspilsētā. Un atkal viņš netika izdots, un, kā apgalvo prese, viņam esot piešķirts pat bēgļa statuss.

Tagad Latvija mēģina atgādāt "superaģentu" no miglā tītajiem Albiona krastiem. Latvijā viņu apvaino ne tikai par naudas piesavināšanos no bankas "Olimpija". Apsūdzību sarakstā ir arī dokumentu viltošana, nelegāla ieroču glabāšana un nēsāšana. Vienu no aizdomās turētajiem bankas "Olimpija" lietā - Vjačeslavu Goilo - ne pārāk sen ASV oficiālās iestādes izdeva Latvijas tiesībsargāšanas orgāniem. Speciālisti neizslēdz, ka Karpičkova "fantāzijās" ir liela daļa patiesības un ka viņam patiešām vēlas aizbāzt muti.

Jurijs Trubņiks

"Augstu amatvīru izklaides"

"Parlamentskaja gazeta"

— 99.10.28.

Skandāls, kas ir izraisījies Latvijā sakarā ar informāciju par pusaudžu seksuālo izmantošanu, ir atklājis vēl vienu strutainu augoni šīs Baltijas valsts sociālajā sfērā.

Izrādās, ka pašreiz Latvijā seksuāli tiek izmantoti 10 līdz 15 procenti bērnu. Tādu paziņojumu Baltijas informācijas aģentūrai BNS ir sniegusi Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāja Ineta Ielīte.

Ar vardarbību pret pusaudžiem saistītais skandāls izraisījās pēc tam, kad Latvijas Neatkarīgās televīzijas programmā "Nedēļa" tika parādīts sižets, kurā apgalvots, ka "Misis Latvija" biroja prezidents Ainārs Eisaks un kādas tūrisma firmas darbinieks Ingus Tūns esot iesaistīti bērnu seksuālajā izmantošanā. Taisnība, viņi abi uzstājās ar šīs informācijas atspēkojumiem. Savukārt televīzijas raidījuma vadītāji pieļauj, ka šajā lietā varētu būt iesaistīti arī valdības locekļi. Divi zēni žurnālistiem stāstīja, ka Eisaks, piedāvājot viņiem fotomodeļu karjeru, esot viņus vardarbīgi seksuāli izmantojis un pat ļāvis ar viņiem izklaidēties ievērojamām amatpersonām. Sāka klīst baumas, ka "pedofīlu kastai" piederot arī zināmi Ministru kabineta locekļi. Citi pierādījumi pagaidām vēl nav uzrādīti, un eksistē versija, ka minētos cilvēkus esot apkaunojuši sakarā ar konkurenci biznesā. Tomēr laikraksts "Jaunā Avīze" tieši apgalvo, ka tam esot zināmi to valsts amatpersonu vārdi, kuri esot saistīti ar skandālu.

Tajā pašā laikā tiek noskaidroti apstākļi, kas liecina par plaši sazarota pedofīlu tīkla eksistenci republikā. Televīzijas sižets esot tikai aisberga virsotne. Premjers Andris Šķēle žurnālistiem paziņoja, ka televīzijas pārraide "Nedēļa" ar savu skandalozo sižetu esot nodarījusi nopietnu kaitējumu izmeklēšanai, kura jau notiekot vairāk nekā gadu.

Šķēles vārdiem runājot, tiesībsargājošie orgāni jau vairāk nekā gadu esot veikuši slepenu izmeklēšanu par noziegumiem, kas saistīti ar bērnu seksuālo izmantošanu. Īstais pavediens esot uztaustīts, arestējot fotomodeļu aģentūras vadītāju. Pie viņa tika atrasta pornogrāfiska produkcija ar zēnu attēliem. Pirms diviem mēnešiem lietu nodeva īpaši svarīgo lietu prokuroram, lai pēc tam to nodotu tiesai. Izmeklētāju atklātais noziedzīgais tīkls ir plašs un sarežģīts. Operatīvo darbinieku rokās esošā informācija aptver apmēram 600 cilvēku - kā cietušos, tā arī noziegumos iesaistītās personas. Premjers pieļauj, ka presē saceltais troksnis neesot bijis nejaušs un tas esot bijis domāts kā signāls iznīcināt pierādījumus tiem cilvēkiem, kas ir saistīti ar noziedzīgo tīklu.

Taisnība, premjers pasvītroja, ka pagaidām neesot pamata nekādām baumām par iespējamo valdības locekļu saistību ar skandālu. Pēc Šķēles uzskata, gluži pretēji, esot konstatējams cits noziegums - apzināts nepatiess apvainojums par smaga un īpaši bīstama nozieguma izdarīšanu. Tajā pašā laikā izbrīnu rada tas, ka Latvijas premjers neatbalstīja parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanas ideju, kas nodarbotos ar pedofīlijas lietu. Par savu iebildumu iemeslu premjers nosauca kaitējumu valsts starptautiskajam prestižam (it kā pats par sevi tāds skandāls nebūtu nodarījis nekādu kaitējumu). Nezin kādēļ pret komisijas izveidošanu ir iebilduši arī Raimonda Paula Jaunās partijas, Tautas partijas un frakcijas "Par cilvēktiesībām brīvā Latvijā" Saeimas deputāti …

Lai cik savādi par valsts tēlu arī necīnītos tās valstsvīri, eksistē objektīvā patiesība. UN tā ir bēdīga. Rīgas Bērnu tiesību aizstāvēšanas centra vadītājs Jānis Gulbis praktiski ir apstiprinājis Ielītes teikto, paziņodams, ka centrā ik gadu pēc palīdzības nāk simtiem bērnu un pusaudžu. Ielu bērnus piespiež nodarboties ar prostitūciju, teica Gulbis. Viņš uzskata, ka Latvijā esot daudz pedofīlu un ka viņi ieņemot visai augstus amatus. Pētījumi liecina, ka gandrīz visi ielu bērni esot tikuši pakļauti vai nu seksuālai vardarbībai, vai arī viņi paši labprātīgi esot ļāvuši netikļiem sevi izmantot. Bet ko gan nozīmē "labprātīgi", kad runa ir par bērniem, par viņu nenobriedušajām dvēselēm?

Jurijs Vinogradovs

"Mērķtiecīgā Igaunijas atgriešanās Rietumos"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.10.26.

Padomju laika grūtību

pārvarēšana

ar lielu pašapziņu

No trim Baltijas valstīm Igaunijai visātrāk izdevies spert soli nākotnē kā Rietumeiropas valstij. Igauņi visiem līdzekļiem mēģina atrast pievienošanās iespējas Eiropai. Paralizējošo rusifikācijas seku pārvarēšanā viņiem palīdz izteiktā nacionālā pašapziņa. Pārmaiņu pilnā vēsture netiek izdzēsta, bet gan gluži pretēji - palīdz jaunas nostājas radīšanā.

Kopš Padomju Savienības sabrukuma Igaunija pārvēršas ātri un iespaidīgi. Pēdējā apmeklējuma reizē, pirms pieciem gadiem, viss vēl bija kā pirms desmit gadiem. Toreiz varēja bieži pamanīt krievu automašīnas ar obligātajiem vēdlodziņa aizsargiem. Šodien galvaspilsētā Tallinā, tāpat arī Tartu, Pērnavā un citur pārsvarā redzami labi uzturēti Rietumu auto, kas ir izdevīgi iegādāti, tāpat arī daudzu ielu stāvoklis ir jūtami uzlabojies. Galvenokārt uzmanību piesaista krāšņi izremontētās celtnes Rātslaukumā, kuras liecina par igauņu restauratoru prasmi. Baltijas valstī, kas atrodas ziemeļos, viss pamazām attīstās uz augšu. Par padomju laika drūmajām atmiņām, izņemot obligātās blokmājas un vienu no apgrozības izņemtu tvaika lokomotīvi ar sarkanu zvaigzni Tallinas Baltijas stacijā, īpaši daudz vairs nekas neliecina. Ierīkoti moderni veikali, un lielveikals Stockmann piedāvā gandrīz visu to pašu, ko var prasīt no Rietumu universālveikala. Grāmatnīcu plaukti ir pilni ar pasaules literatūras darbiem gan igauņu valodā, gan oriģinālvalodās.

 

Svaigs zaļums un zelts

Trīs lauvas valdības pils ģerbonī laistās svaigi krāsotas, uz gotiskā rātsnama torņa sv.Tomass ar vējrādītāju tāpat zaigo zelta krāsās. Ne tikai luterāņu baznīcas tiek atjaunotas, arī krievu pareizticīgo Aleksandra Ņevska katedrāle Toompea Doma kalnā tiek rūpīgi atjaunota un rūpējas par nesaspringtām attiecībām starp vietējiem iedzīvotājiem un galvenokārt Staļina laikā Igaunijā ieceļojušiem krieviem. Pēdējie zina, ka viņiem šeit klājas labāk par viņu tautiešiem Narvas austrumos un ap Peipusa ezeru.

Protams, arī Igaunijā vēl daudz kas darāms. Vidējā mēnešalga gan kopš 1992.gada mēnesī saņemtajiem 75 frankiem pieaugusi līdz 400, un izveidojies uzņēmēju un menedžeru slānis, kuri sev un savām ģimenēm var atļauties brīvdienas Skandināvijā, Kiprā vai Kanāriju salās. Tomēr pensionāriem ar 1200 kronām, kas ir aptuveni 125 franki, jāsamierinās, un viņiem ir īpaši grūti tad, ja ir vieni bez tuviniekiem. Visvairāk igauņus nomāc 3000 ielu bērnu eksistence.

Kaut arī plaši izmanto Somijas provincē ražotos mobilos telefonus, vispārējais dzīves standarts tomēr atgādina Šveici pēc Otrā pasaules kara. Valstij ir niecīgs kapitāls, tomēr, ja Rietumi vēlas palīdzēt, investoriem pastāv sadarbības iespējas ar vietējām firmām. Nevajadzētu aizmirst, ka arī birža pēdējos gados bija pakļauta visādā svārstībām. Tallina, agrākā Rēvele, Pērnava, Viljande ir bijušās Hanzas pilsētas, un atbilstošās tradīcijas un vērtības tajās vēl joprojām ir saglabājušās.

 

Pieraduši pie darba

Kaut arī teritorijas ziņā nedaudz lielāka par Šveici, Igaunijā dzīvo gandrīz 1,5 miljoni iedzīvotāju, no kuriem viena trešdaļa mīt Tallinā. Plaši meži un lauki, kurus tikai vietām pārtrauc mazi ciematiņi, viensētas vai atsevišķas mājas, rada ar plašu vērienu sadalītas valsts iespaidu. "Mums šeit nav ne zelta, ne sudraba, toties visur auglīga augsne," tā rakstīts tautasdziesmā "Mu Ismaa"(mana dzimtene), ko dziedāja tikpat bieži kā ilgu laiku aizliegto nacionālo himnu. Šeit parādās Igaunijas patiesā bagātība. Darbam radusi, savā mentalitātē Šveices vāciešiem līdzīga tauta savu likteni atkal saņēmusi savās rokās.

No 1920. līdz 1940. gadam pastāvēja Pirmā Igaunijas Republika, ko 1940.gadā Staļins nospieda uz ceļiem, kopš 1941.gada vācu Vērmahta okupēta, 1944.gadā atkal Sarkanās armijas iekarota. Otrā Republika tika proklamēta 1991.gada augustā, kad notika valsts apvērsums pret Gorbačovu, bet Jeļcins to atzina. Lennartu Meri, pirmo Otrās Republikas prezidentu, daudzi igauņi uzskatīja kā otro valsts vadītāju, kā Konstantīna Petsa cienīgu sekotāju, kas bija vienīgais pirmskara prezidents. Kadriorgas Prezidenta pilī nostiprinājusies kontinuitāte, kas nākotnei piedāvā drošu pamatu.

 

Meri kā divu laikmetu simbols

Meri ieguldījis zināmu daļu pūļu šajā apskaužamajā stabilitātē. Septiņus gadus atrazdamies amatā, ar savu māku vadīt valsti un asprātību ir kļuvis populārs. Viņš pieklājīgi izvadīja valstī palikušās krievu karaspēka daļas, ārvalstu vizīšu laikā izrādīja trīskrāsaino (zils, balts, melns) karogu, stāvēja pāri arī Igaunijā pazīstamajiem partiju ķīviņiem un ar šarmu un humoru iekaroja savas tautas sirdi. Mazajai baltiešu nācijai par labu nāca svarīgi vēsturiski aspekti, kā, piemēram, luteriskās baznīcas loma, kura arī tautas apspiešanas laikā iestājās par tās valodu un kultūru, kā arī veicināja darba ētiku. Baltvācieši, baroni un profesijās strādājošie 1939.gadā saskaņā ar neuzbrukšanas paktu, ko parakstīja Rībentrops un Molotovs gan pārceļoja uz Rietumpoliju, tomēr viņu ietekme vēl daudzviet jūtama. Ne bez pamata pašreizējā Igaunijas tiesību sistēma būtiski balstās uz Vācijas Federatīvās Republikas tiesībām.

Vēsturiski orientētie igauņi atzīst apstākli, ka baltvācieši, pateicoties arī cara valdības suverenitātei, vietējos iedzīvotājus pasargājuši no plašas rusifikācijas. Tallinas pilsēta sadarbībā ar Igaunijas bruņinieku kārtu un Vācijas Federatīvo Republiku sāka milzīgo Domā uzstādīto dzimtu ģerboņu restaurāciju, kas liecina par baronu ietekmi.

 

Nacionālās identitātes spēks

Svarīgākais Igaunijas neatkarības garants ir atrodams igauņu tautas apņēmībā nekad neatteikties no savas nacionalitātes idejas. Tas izpaudās jau 1969.gada Dziesmu svētkos, tātad Brežņeva valdīšanas laika vidusposmā, tad astoņdesmito gadu beigās un 1990.gada svētkos, kas kļuva par nacionālās gribas manifestāciju. Grūtāko pārbaudi izcieta tie, kuri 1941. un 1949.gadā tika izsūtīti uz Sibīriju, kur aktīvisti nonāca darba nometnēs, bet viņu ģimenes centās iekārtoties ciematos izsūtījumā, cik nu labi tas bija iespējams. Fotogrāfijas ciešā draugu pulkā pierāda to, ka šajos apstākļos viņi centās nepārraut saites ar ģimeni un saglabāt kultūras mantojumu.

Tāpat pieminēšanas vērta ir Tartu Universitāte, ko 1632.gadā Trīsdesmit gadu kara laikā nodibināja Zviedrijas karalis Gustavs Adolfs. Vēlāk gandrīz simt gadu praktiski neeksistēja un visbeidzot to atkal 1801.gadā atvēra cars Aleksandrs I. Līdz monarhijas pastāvēšanas beigām šī "Austrumu Haidelberga" bija vienīgā Krievijas universitāte, kurā mācību valoda bija vācu. Pirmā Igaunijas Republika ieviesa savu valodu, bet tā padomju spiediena dēļ tā tika pārkrievota. Šodien tādus priekšmetus kā medicīnu un matemātiku var kārtot krievu valodā, tomēr universitāte atkal stingri atrodas igauņu rokās.

 

Par spīti visam optimisms

Pamazām notiek atbrīvošanās no sastingušās padomju laikmeta mācību sistēmas. Džordža Sorosa Austrumeiropas fonds nāk par labu arī Igaunijai, tomēr tur nevēlas akli pārņemt amerikāņu skolu sistēmu. Daudz vairāk runa ir par to, lai tiktu atrasts vietējiem apstākļiem atbilstošs risinājums. Par spīti vēl joprojām pastāvošajām grūtībām neskaitāmo gala eksāmenu laikā maijā un jūnijā, kuros smagi jāstrādā gan studentiem, gan profesoriem, līdzšinējais atjaunotnes darbs Tartu liekas ievērojams. No Tartu aizsākas svarīga atjaunošanās kustība visā valstī. Šeit jaunais Kristians Jāks Pētersons pasludināja igauņu valodas nozīmīgumu, un šeit radās arī pirmie protesti pret padomju ietekmi. Līdz ar to noslēdzās loks, jo Tartu ar Ļeņina valdību noslēgtais 1919.gada līgums garantēja Pirmās Republikas eksistenci.

Vecākie ciešanu pārbaudītie igauņi jūnija beigās ar bažām noraudzījās uz krievu karaspēka manevriem Pleskavas apgabalā. Tie radīja aizdomas par Baltijas atkārtotu iekarošanu un bija saistīti ar notikumiem Kosovā. Viņu jaunākās paaudzes tautieši izstaro apskaužamu optimismu un nekādā gadījumā nebaidās no nākotnes. 2003.gadā Igaunija varētu tikt uzņemta ES, tāpat ir cerības uz drīzu iestāšanos NATO. Somiem esot izteikts respekts pret "krievu lāci", bet igauņi jau krietnu laiku ar šo zvēru mituši vienā alā un labi iepazinuši ne tikai viņa stiprās, bet arī vājās puses. Kas attiecas uz Krieviju, tad igauņi varētu uzņemties ekonomisko, politisko un kultūras vidutāja lomu starp Austrumu milzīgo veidojumu un Eiropu, kas Baltiju ilgus gadus bija norakstījusi un ignorējusi.

Niklaus Šveicers

"Prezidents Lennarts Meri tic Eiropas mazo valodu nākotnei"

"Helsingin Sanomat"

— 99.10.23.

"Katra mirusī valoda

ir noziegums pret cilvēci"

"Mēs nevēlamies uz divām pusēm sadalītu Igauniju, kurā visām aktivitātēm un, piemēram, visām partijām būtu atsevišķs igauņu un krievu sektors", Igaunijas prezidents Lennarts Meri Helsinkos komentēja savas valsts valodas likumu.

Prezidents, kas runāja Helsinku universitātes Studia Generalia ciklā, uzskatīja, ka ir divkosīgi apgalvot, ka Igaunijas krievi tiktu represēti valodas vai kultūras ziņā.

Meri min vēsturisku piemēru.

"Pirms impēriju laikiem Tallinā runāja igauniski, lejasvāciski, zviedriski un somiski. Tā laika sabiedrībā jebkuram vienkārši bija jāmāk daudzas valodas."

Meri, kas runāja par mazo valodu nākotni, tic, ka Eiropas daudzveidīgums garantē mazo valodu uzglabāšanu un pat renesansi, bet tikai, ja to valodu runātāji paši tā grib.

No otras puses, viņam nav īpaša optimisma par mazo Sibīrijā dzīvojošo urāliešu valodas grupu nākotni, vismazāk reģionos, kuru traģēdija ir naftas un tautu tradicionālā dzīvesveida sadursme.

"Katra mirusī valoda ir noziegums pret cilvēci", teica prezidents intervijā pēc lekcijas. Kā piemēru viņš minēja pēdējo kamašu valodas runātāju, kuru viņš bija saticis un kura nāve bija traģēdija.

 

"Mēs varam būt paraugs"

"Mūsu uzdevums ir stāstīt šīm tautām, ka viņiem pašiem jāuztur dzīva sava valoda, un mēs varēsim būt paraugs, kā mēs pašu vēsturē esam sadūrušies ar valodas saglabāšanas izaicinājumu."

Prezidents Meri, kā bijušais zinātnieks, ziemeļu tautu pētnieks un to vēstures pierakstītājs, cer, ka somugru universitāšu sadarbība un studentu apmaiņa padziļināsies.

"Tartu universitātei jau sen ir labi kontakti ar radniecības valodu universitātēm, un mūsu zinātnieki turpināja pētniecību slēgtos reģionos arī tad, kad tas citiem bija aizliegts."

"Igaunijā ir daudz jaunu, aktīvu somugristu, un nākamajā vasarā Tartu universitātē notiks somugristu pasaules kongress, kas vienos dažādas pētniecības nozares."

Meri gribētu ticēt, ka arī gandrīz pazudušas valodas varēs atjaunoties: "Dieva seja ir paslēpta aiz laika joslām."

Piemēram, igauņi mācēja trimdā un izsūtījumā saglabāt savu valodu.

 

Politbiroja valodas kodi

Pēc Meri domām - Eiropas integrācija nenozīmē vienu valodu vai kultūru, bet tieši otrādi, no daudzveidības dzimušu sinerģismu.

Lielo un mazo valodu problēmas kļūs pavisam savādākas. Viņš uzskata, ka demokrātiju apdraud līdz ar tehnisko attīstību un globalizāciju radušās arvien šaurākas speciālvalodas un sevišķi likumu valodas neskaidrība.

"Likumiem, kuri ir kulturāli un ir daudzveidīgas sabiedrības esamības normatīvais pamats, būtu jābūt saprotamiem jebkuram sabiedrības loceklim. Taču bieži vien tā nav."

"Vai Eiropas demokrātija izdzīvos, ja tauta runā vienā veidā un tās politiskā vadība otrā, un plaisa to divu valodas lietošanas starpā padziļināsies?" Meri jautāja.

Viņš norādīja uz vecu pieredzi par Kremļa politbiroja kodiem, kuri iekļāva slēptus nāves sodus.

Par brīdinošu piemēru viņš uzskata arī ļeņinistisko tautību politiku, kas gan deva zinātniekiem uzdevumu veidot simtiem mazākuma valodām rakstisko valodu, gramatiku un pareizrakstību, bet tajā pašā laikā veidoja valodās homo sovieticus stila prasītus jaunvārdus.

"Kā var jēdziens "pilsētas izpildkomiteja" būt saprotams tādam valodas runātājam, kurš pat nav redzējis pilsētu," Meri jautāja.

"Tā procesa laikā tautas pieņēma jaunu identitāti, nevis pastiprināja pašu kulturālo identitāti, un tas daudzveidībai vēsturiskā ziņā nepalīdzēja."

Meri tomēr domā, ka impērijas galvenā valoda tai pašā laikā nivelējās un zaudēja Turgeņeva un Tolstoja rakstīto krievu valodu.

"Mazām valodām, bez šaubām, ir nākotne, bet tās nebūs imperiālistiskas valodas, kuras internacionalizēšanas procesā Sibīrijā, Kazahstānā, Birmā vai Marokā ir pieņēmušas savdabīgas īpašības."

 

Angļu valoda, zinātnes jaunā latīņu valoda

Meri uzskata, ka mūsdienu valodu un kultūru saglabāšanai arvien biežāk draud mūsu paša neizdarība. Datoru valoda un vienaldzīgas reklāmu un izklaides frāzes pašlaik iebrūk mūsu valodās pilnīgi tāpat kā padomju laiku jaunveidojumi.

"Jo tehnoloģiskāka mūsu pasaule kļūs, jo mazāk mūsu valodas par to mācēs runāt."

Meri uzskata, ka daudzveidīgums nav pilnīgi racionāls. Angļu valoda zinātniskā literatūrā jau ir pieņemta latīņu valodas vietā, un mūsu laikmets pazīst desmitus Džozefu Konradu, kuri atsakās no dzimtās valodas plašāk izplatīta izteiksmes līdzekļa labā.

Mazām Eiropas valodas grupām Meri prasa pašapziņu, gribu saglabāt paša valodu. "Pie eiropiešu kultūras austrumrobežas, atkārtoti izlaupītajā krustojumā, kur ir mūsu mājas, mēs nevaram izdomāt neatkarību citādāk. Tas ir kulturas, ne tikai politisks jēdziens!"

Piecās valodās runājošais prezidents Lennarts Meri Helsinku universitātē runāja angļu valodā! "Somu valoda man ir tikai piektā", viņš pamatoja.

"Bijušās superlielvaras pēdējais elpas vilciens"

"Financial Times"

— 99.10.25.

Karš Čečenijā ir postkoloniāla izklaide. Krievijai vajadzētu koncentrēties uz brūkošās valsts glābšanu.

Komunisms Krievijā varbūt arī ir miris, taču Homo Economicus vēl nav nomainījis veco Homo Sovieticus . Patiesībā pēdējais vēl ir ļoti dzīvs, par ko liecina pirmsvēlēšanu klimats un postkoloniālās debates par karu Čečenijā.

Noskaņojumu valstī raksturo drūma pašnoniecinājuma, cinisma un defensīva nacionālisma kombinācija. Izskatās, ka krievi vienmēr gaida to ļaunāko. Pretēji tiem rietumnieki parasti ir pozitīvāki un optimistiskāki par Krievijas nākotni, jūtot, ka situācijai vēl vairāk pasliktināties būtu grūti, un viss var kļūt tikai labāk

Cinisms Krievijā ir pārsteidzošs. Lai izzustu komunistiskās ideoloģijas astoņdesmit gadu pēdas, būs vajadzīgs vairāk nekā tikai viena paaudze, taču tieši pašlaik atteikšanās no vecajām dogmām ir radījusi morālu tuksnesi.

Protestantiskā ētika, ko Makss Vēbers pareizi aprakstīja kā auglīgu augsni demokrātijai, tā arī nekad nav sasniegusi imperiālo, carisko Krieviju. Pašlaik tā atrodas tālāk nekā jelkad agrāk. Pilsoniskas izjūtas trūkums liek Krievijas "labākajiem un spilgtākajiem" mesties korupcijas trakulībās. Tā pastāv, asi kontrastējot ar spēcīgo nacionālistisko impulsu.

Kā krievi samierina savu militāro avantūru Kaukāzā ar patriotisma trūkumu, kad runa ir par valsts izlaupīšanu? Iespējams, ka to var pamatot ar faktu, ka Krievijas identitāti joprojām nosaka vecās impērijas ģeogrāfiskās robežas, nevis jelkāds modernas valsts jēdziens. Vieglāk ir vainot korupcijā vāju fiskālo režīmu, nevis pētīt amorālas sabiedrības problēmas. Šodien krievi izrāda pārāk maz pilsoniska gara un pārāk daudz izmisuša nacionālisma.

Krieviem vajadzētu pievērst vairāk uzmanības savas valsts raksturam, cenšoties to pakāpeniski padarīt modernāku, efektīvāku un demokrātiskāku, un mazāk būt apsēstiem ar tās fizisko plašumu.

Šim pašnoniecinājuma un cinisma apvienojumam bieži vien ir pārsteidzošas sekas. Kādā nesenā tikšanās reizē Maskavā, ko organizēja Vācijas Korbera fonds, bijušie komunisti - tagad Krievijas oficiālā opozīcija - lūdza Rietumu novērotājus uzraudzīt gaidāmās vēlēšanas. Tikšanās dalībnieki nevarēja nepamanīt situācijas ironiju: tiem, kuri nekad nav ticējuši demokrātijai, ir nepieciešamas godīgas vēlēšanas, lai tie varētu atgriezties pie varas, kamēr tiem, kuri atvēra demokrātijas ceļus Krievijā, var rasties vajadzība viltot vēlēšanu procesu, lai paliktu valdībā.

Kas gan Rietumiem būtu jādara šajā sarežģītajā un neskaidrajā kontekstā, ko vēl vairāk pasliktina varas vakuums Kremlī? Vai vakardienas receptes joprojām ir derīgas?

Debates nevajadzētu sākt, balstoties uz kļūdainiem pieņēmumiem. Pretēji populārajām debatēm Vašingtonā, neviens Krieviju nav zaudējis. Tikai paši krievi spēj zaudēt savu valsti, un pat šodien - par spīti aizsāktajai flirtēšanai ar haosu - tie vēl to nav izdarījuši.

Krievi var "panākt" nelāgo rezultātu tikai tādā gadījumā, ja brutāli apturētu savu vēlēšanu kalendāru, nereformētos un neatjaunotu savu valsti, un mestos anahroniskās, neoimperiālistiskās avantūrās Kaukāzā. Pat ja atzīstam vēsturisko Krievijas attiecību sarežģītību ar musulmaņu pasauli, karu Čečenijā nav iespējams skaidrot ar vienkāršotu pretterorisma cīņas loģiku.

Pirms pieciem gadiem Rietumu moto bija: "Iesaistīsim Krieviju, ja mēs to varam, iegrožosim to, ja mums to nāksies darīt." Tas paredzēja apvienot labvēlīgu nevērību un izpratni attiecībā uz militārajiem pasākumiem Čečenijā.

Iesaistījušies prezidenta Borisa Jeļcina atbalstā, Rietumi Maskavai deva skaidru mājienu: "Satīriet šos mēslus, taču izdariet to, cik vien efektīvi, klusi un ātri jūs to spējat."

No Rietumu līderu puses tā bija naiva domāšana vēlamā kategorijās. Tā ignorēja politisko spēku līdzsvaru un bijušās padomju armijas sabrukumu.

Šomēnes, kad Krievijas kaujas lidmašīnas imitēja NATO Kosovā lietoto taktiku un sistemātiski bombardēja militāros un civilos mērķus ap Grozniju, bet Krievijas tanki tuvojās Čečenijas galvaspilsētai, Rietumu attieksme sāka mainīties.

Izskatās, ka Rietumi tagad mazāk vēlas nodot savus principus dēļ režīma, kurš ir zaudējis savu leģitimitāti. Jeļcins ir slims. Viņam vairs nav tās autoritātes, kāda bija, un viņš nešaubīgi tuvojas aiziešanai. Vēl būtiskāk ir tas, ka Krievija joprojām mēģina turēties pie sava bijušās superlielvalsts statusa, lai arī pasaule ir mainījusies.

Karš Kosovā ieviesa jaunu kārtību, kurā nacionālās suverenitātes neaizskaramība un robežu nozīme ir krietni mazinājusies.

Laikā, kad Krievijas ekonomika neintegrējas ar pārējo Eiropu, bet dezintegrējas no iekšpuses, krieviem ir jāapzinās, ka globālā laikmeta vilciens ir aizbraucis bez tiem. Neokoloniālistiskas avantūras ir lemtas neveiksmei, pat ja tās ir izrādījušās populāras īsā termiņā lielos sabiedrības sektoros. Nav šaubu, ka tas nav gluži pats labākais veids, kā panākt modernitāti.

Bet kur tad ir jaunā politiskā elite, kura varētu izprast un nodot tālāk šo vēstījumu, un iestāties par godīgu un mērenu Krievijas valsti?

Šādu līderu nav. Nākamajos gados Rietumi Krievijas pārveidē paļausies uz tiem pašiem padomju cilvēkiem, kuri būtībā nav mainījušies. Protams, ka veidojas cita Krievija, taču, lai tā spētu izlauzties caur pie varas esošā atjaunotā Homo Sovieticus bruņām, būs vajadzīgs laiks.

Tāpat kā Rietumiem bija sava loma Krievijas naudas atmazgāšanas skandālā, tie, iespējams, traucē arī vecās vadības nomaiņu. Rietumu līderi jūtas pārāk ērti ar saviem jau sen izveidotajiem attiecību tīkliem Maskavā. Pārāk maz pūliņu ir pielikts, lai attīstītu kontaktus ar tiem krieviem, kuri cenšas mainīt situāciju.

Berlīnes mūra krišanas desmitajai gadadienai tuvojoties, Krievija joprojām ir tā Eiropas valsts, kura izraisa vislielāko satraukumu. Tas nenozīmē, ka Krievija ir zaudēta lieta. Tieši tāpēc, ka Eiropai ir nepieciešama stabila un demokrātiska Krievija, Rietumiem ir jārod drosme pateikt Krievijai, ka tās impērijas laiki ir beigušies.

Dominiks Moisi

"Nav attaisnojuma klusēšanai par Čečeniju"

"The Globe and Mail"

— 99.10.27.

Mazā musulmaņu province cenšas atbrīvoties no ortodoksālās kristietības valsts. Valsts līderi nosūta savus tankus un lidmašīnas sacelšanās apspiešanai. Ciemi tiek izlaupīti, cīnīties spējīgie vīrieši tiek arestēti un aizvesti, bet sievietes un bērni - nogalināti. Tūkstošiem bēgļu dodas uz kaimiņu valstīm un apmetas pierobežas nometnēs.

Kas pasaulei būtu jādara? Kad kristietīgā Serbija apspieda sacelšanos musulmaniskajā Kosovā, reakcija nāca pietiekami ātri. NATO sūtīja pret serbu ciemiem un pilsētām neskaitāmus iznīcinātājus, aizstāvot apspiestos un terorizētos Kosovas albāņus. Taču, kad Krievija šomēnes nolēma sakaut Čečenijas sacelšanos, neviens nepakustināja pat pirkstu.

Krievijas slaktiņš Čečenijā nav mazāk brutāls kā serbu ofensīva Kosovā. Uzbrūkot ar savu artilēriju un lidmašīnām no droša attāluma, krievi ir noslepkavojuši simtiem, iespējams, pat tūkstošiem čečenu civiliedzīvotāju. Noslepkavoto vidū ir arī 30 civiliedzīvotāji, kuri tika nogalināti pusdienlaika lūgšanās kādā ciemā, savukārt 41 cilvēks tika nogalināts, kad tanks apšaudīja bēgļu autobusu. Aptuveni 200,000 čečenu ir bijuši spiesti pamest savas mājas. Daudzi ir raduši patvērumu šausminošajās bēgļu nometnēs kaimiņu Ingušijā, kurai ir jāiztur līdzīgs spiediens, kāds bija jāiztur Maķedonijai un Albānijai, kad tās pārpludināja Kosovas albāņu straumes.

Kāpēc pasaule nerīkojas? Parastais attaisnojums tiek izteikts vienā vārdā: atomieroči. Krievijas rīcībā ir šādi ieroči, bet Serbijai tādu nebija. Pat NATO nav gatava konfrontēt ar Krieviju par tās uzvedību Čečenijā, ja tas varētu novest līdz atomkaram. Taču nav jau jānosūta uz Maskavu raķetes, lai liktu saprast savu nostāju Čečenijas jautājumā. Krievija ir atkarīga no Rietumu palīdzības un to labās gribas, lai izvairītos no bankrota. Tas dod Rietumiem nepieciešamos ietekmes līdzekļus.

Kā otrs attaisnojums tiek minēta valsts suverenitāte. Lai gan Čečenija kopš Maskavas konfrontācijas pieveikšanas pirms trim gadiem ir uzvedusies kā suverēna valsts, tehniski tā vēl arvien ir Krievijas sastāvdaļa. Tas padara šo cīņu par "iekšēju lietu", par ko nevienam citam nav nekādas daļas. Šis arguments dažkārt sasniedz absurdu līmeni. Kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins 1996.gadā pirmoreiz ieņēma bargu nostāju pret čečeniem, ASV prezidents Bils Klintons šos centienus salīdzināja ar Ābrama Linkolna cīņu par dumpīgajiem dienvidu štatiem Pilsoņkara laikā.

Tomēr situācija kopš tā laika ir mainījusies. Starptautiskā kopiena tagad ir daudz gatavāka bāzt savu degunu citu darīšanās, it īpaši tādos gadījumos, ja ir iegūti pierādījumi par vardarbību un civiliedzīvotāju ciešanām. Tāds bija Kosovas karš. Kosova bija Serbijas sastāvdaļa, tieši tāpat kā Čečenija ir Krievijas sastāvdaļa. Kad NATO bombardēja Serbiju, tā patvaļīgi un atklāti pārkāpa ANO dalībvalsts suverenitāti. Un tas tika darīts cilvēktiesību vārdā.

Neviens neiesaka nosūtīt NATO iznīcinātājus apšaudīt Maskavu. Tas būtu absurdi un katastrofāli pārspīlēti, tieši tāpat kā NATO uzbrukums Serbijai bija absurda un pārspīlēta reakcija uz vietēja rakstura konfliktu Kosovā. Daudz efektīvāka būtu saskaņota un mērķtiecīga diplomātiskā kampaņa pret Krievijas uzbrukumiem čečenu civiliedzīvotājiem.

Līdz nesenam laikam Rietumu valstis nav vēlējušās pat izteikt Krievijai pārmetumus, baidoties, ka tas varētu destabilizēt šo vārgo milzi un apdraudēt tā pāreju no komunistu diktatūras uz kapitālistisko demokrātiju. Pašlaik Rietumu izteikumi ir kļuvuši asāki.

ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita pirmdien nosauca Krievijas uzbrukumus par "draudošiem un nožēlojamiem". Savukārt ES aicināja krievus pārtraukt cīņas un sākt miera sarunas.

No otras puses, Rietumu līderi apgalvo, ka saprotot, kādēļ Krievijai ir jāreaģē uz veceņu kaujinieku izraisīto nemiera celšanu citās valsts daļās. Viņi izprot arī to, ka Krievijai ir jāreaģē uz terorismu. Krievija dzīvojamo māju sprādzienos Krievijas pilsētās vaino čečenus.

Pilnīgi dabiski, Maskava Rietumu pārmetumus neuztver nopietni. Un tā arī nenotiks turpmāk, ja Rietumu valstis neliks Maskavai skaidri saprast, ka tās vardarbīgā izturēšanās Čečenijā izraisīs nopietnas sekas, līdz pat SVF palīdzības atcelšanai.

Ir pienācis laiks runāt skaļi, kamēr vēl nav par vēlu.

Markuss Džī

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.10.12/26.

Ārpolitika

Ukraina kļuvusi par

ANO Drošības padomes dalībvalsti

ANO Ģenerālās Asamblejas 54. sesijā par ANO Drošības padomes nepastāvīgo dalībvalsti 2000.-2001.gadā no Austrumeiropas valstu grupas ir ievēlēta Ukraina. Viena no šī mandāta kandidātēm bija Slovēnija, bet vairākums Austrumeiropas valstu tomēr atbalstīja Ukrainu. Slovēnija noņēma savu kandidatūru pēc trešās balsošanas kārtas, kad Ukraina no nepieciešamajām 114 balsīm bija ieguvusi 113. Ceturtajā kārtā "par" Ukrainu nobalsoja 158 ANO dalībvalstis, trīs valstis nobalsoja "pret", bet sešas atturējās. ("Segodņa", 16.oktobrī) .

NVS valdību vadītāju

sanāksmes atbalsis

Pēc NVS valdību vadītāju un ārlietu ministru sanāksmes dalībnieku domām, nesen notikušais pasākums bijis visai rezultatīvs un labi organizēts. Jaltā bija ieradušās delegācijas no visām NVS valstīm, izņemot Baltkrieviju, kas šādā veidā izteikusi savu protestu pret to, ka Aleksandram Lukašenko tika atteikts piedalīties Baltijas un Melnās jūras reģionu vadītāju sanāksmē.

Tajā izskatīja 22 dokumentus, 17 no tiem parakstīja arī Ukrainas puse. Tika parakstīti nolikums par NVS izpildkomiteju un par Sadraudzības ekonomisko padomi, programma cīņai ar terorismu, dokuments par vienotu Sadraudzības institūciju budžetu, kas 2000.gadā tiks veidots no NVS valstu budžetu līdzekļiem, nolikums par muitas procedūru noformēšanas kārtību un starp Sadraudzības valstīm pārvietojamo preču muitas kontroli, vienošanās par brīvās tirdzniecības zonas izveidi.

Noslēgumā Ukrainas valdības vadītājs Valērijs Pustovoitenko apmierināts izklāstīja, cik svarīgi esot pieņemtie lēmumi, galvenokārt – vienošanās par brīvās ekonomiskās zonas izveidi un darbību NVS valstu teritorijās bez ierobežojumiem un izņēmumiem. No viņa viedokļa šis jautājums bija kļuvis par ārkārtēju problēmu, jo NVS valstu vadītāji vienojušies par to jau 1994. gadā, taču līdz šim vienošanās nebija stājusies spēkā, kas nesa lielus zaudējumus ekonomikā.

NVS izpildsekretārs Jurijs Jarovs uzteica Ukrainas AP, kas viena no pirmajām ratificēja vienošanos par brīvo ekonomisko zonu. Šadu lēmumu ir pieņēmuši arī Baltkrievijas un Tadžikistānas parlamenti un šo valstu teritorijā līgums par brīvo tirdzniecību faktiski jau stājas spēkā. Pēc J.Jarova domām, līdz gadā beigām brīvā tirdzniecības zonā nokļūs visas NVS valstis.

Kā paziņojis Vladimirs Putins, Krievija, līdz pieņems lēmumu, rūpīgi izpētīs visus dokumentus un izanalizēs ekspertu viedokļus, galvenokārt ņemot vērā savas nacionālās intereses, kuru prioritātes ir arī NVS izveides pamatā.

Kā paziņoja V.Pustovoitenko, Ukrainas un Krievijas puses apsprieda iespējamu Krievijas kompāniju līdzdalību Ukrainas uzņēmumu privatizācijā, kā arī Ukrainas parādu segšanas mehānismu Krievijai. V.Pustovoitenko un V. Putins vienojās, ka līdz 1999.gada beigām tiks parakstīti dokumenti par kopēju saimniecisko subjektu izveidi ar Rietumu partneriem, Krievijas elektroenerģijas eksportam uz Rietumeiropu.

 

Kijeva un Brisele tuvojas

Tiekoties Briselē ar Ukrainas prezidenta pārstāvi Anatoliju Orjolu, Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi atzīmēja, ka nepieciešams turpināt pastāvīgu konstruktīvu dialogu starp Eiropas Savienību un Ukrainu augstākajā līmenī. Ukrainas vadības centienu rezultātā pēdējā laikā notikusi ievērojama Kijevas un Briseles tuvināšanās, kurā iezīmējas raksturīgas stratēģiskās partnerības attiecības. Anatolijs Orjols nodeva Prodi kungam Ukrainas prezidenta ielūgumu tuvākajā laikā apmeklēt Ukrainu. ("Segodņa", 14.oktobrī) .

Ukraina paplašina

diplomātiskās attiecības

Kā paziņojis Ukrainas ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks, līdz šā gada beigām tiks atvērtas Ukrainas vēstniecības Alžīrijā, Lībijā, Sīrijā, Nigērijā un Austrālijā. Viņš augstu novērtēja Ukrainas diplomātu panākumus pēdējo piecu gadu laikā un paziņoja, ka šajā laika posmā atvērtas 20 jaunas vēstniecības, tostarp Japānā, Horvātijā, Turkmenistānā, Moldovā, Apvienotajos Arābu Emirātos. Savu darbu sākušas Ukrainas pārstāvniecības EP, ES un NATO, kā arī pieci ģenerālkonsulāti.

Kā atzīmēja Boriss Tarasjuks, Ukrainas darbība savas kandidatūras virzīšanai ANO Drošības padomē ļāva sakārtot attiecības ar tām valstīm, ar kurām tās atradās vēl tikai sākuma stadijā. Tas pirmkārt attiecas uz Āfrikas, Dienvidamerikas, Karību jūras baseina valstīm. ("Segodņa", 19.oktobrī) .

Par KFKP CK aparāta vadītāja

vizīti Kijevā

Pēc Krievijas komunistu līdera Genādija Zjuganova rīkojuma Kijevā bija ieradies KFKP CK aparāta vadītājs Valentīns Kupcovs, kas tikās ar Ukrainas KP līderi Pjotru Simoņenko un kompartijas vēlēšanu reģionālajiem aktīvistiem. Sarunu laikā ticis spriests par iespējamu Ukrainas KP līdera P.Simoņenko atteikšanos no vēlēšanu cīņas kāda no «Kaņevas četrīšu» labā. Tomēr P.Simoņenko atteicies atkāpties. ("Fakti un komentāri", 13.oktobrī) .

 

Iekšpolitika

"Kaņevas četrīši"

izbeidz kopīgu cīņu

26. oktobra pēcpusdienā "Kaņevas četrīši" A. Morozs, J. Marčuks, A. Tkačenko un V. Oļijņiks paziņoja par nespēju izvirzīt vienotu kandidātu prezidenta vēlēšanās un savas alianses iziršanu. A. Tkačenko aicina savus vēlētājus balsot par komunistu līderi P. Simoņenko, pārējie nolēmuši turpināt cīņu vienatnē.

L. Kučmas iespaidīgo oponentu lēmuma pamatā ir aiz tiem stāvošo partiju, kā arī pašu kandidātu intereses un ambīcijas. Tādejādi pārstāj eksistēt zināms pretsvars līdzšinējam prezidentam, un atvieglo tā cīņu ar diviem nopietnākajiem konkurentiem P. Simoņenko un N. Vitrenko. Jāpbilst, ka L. Kučma vasarā, tūlīt pēc šīs alianses nodibināšanas, nešaubījās par šādu gala iznākumu.

Žurnālisti un komentētāji pauž atšķirīgus viedokļus – gan piedēvē bijušajiem sabiedrotiem mazdūšību un nodevību, gan atzīst to rīcību par pragmatisku. Vienots uzskats ir par A. Tkačenko rīcības motīviem – visai mazs piekritēju skaits vēlēšanās varētu apdraudēt viņa parlamenta spīkera krēslu. (Ukrainas televīzijas un radio ziņas, 26. oktobrī).

L. Kučma par Ukrainas prioritātēm

Tiekoties ar vēlētājiem valsts reģionos, prezidents Kučma izklāsta savu viedokli par valsts turpmākās attīstības prioritātēm un to īstenošanas pamatvirzieniem.

Uzvarot prezidenta vēlēšanās, savas sarežģītās attiecības ar parlamentu L. Kučma ir nolēmis risināt, piedāvājot tam izveidot "konstruktīvu vairākumu", kas, sadarbojoties ar prezidentu, piedalītos jaunas valdības sastādīšanā. "Ja netiks izveidots konstruktīvs vairākums, tad tāds parlaments valstij nav vajadzīgs", pasvītroja prezidents. Viņaprāt, Augstākā Padome (Verhovna Rada) ir pārvērtusies "politiskā centrā", kas maz uzmanības pievērš savam galvenajam uzdevumam – likumdošanai. Prezidentam ir arī pretenzijas pret esošo Ministru kabinetu. Jaunās valdības veidošana notiks valsts administratīvās reformas kontekstā, kas paredz "ievērojamu valsts aparāta samazināšanu".

Skarot Ukrainas un Krievijas attiecības, L.Kučma pauž, ka Ukrainai "nav izdevīgs Krievijas sabrukums", kura pazīmes pašreiz vērojamas Kaukāza reģionā, un izsaka pārliecību par "Krievijas lielo nākotni", atzīmējot, ka "Ukrainai ir izdevīga bagāta un stabila Krievija". Tajā pašā laikā prezidents nav apmierināts ar pašreizējo Krievijas politiku, kas vilcina brīvās ekonomiskās zonas ieviešanu visā NVS teritorijā. ("Segodņa", 19.oktobrī) .

Tiekoties ar zemniekiem L.Kučma uzsver, ka, viņaprāt, Ukrainas lauksaimniecības pamatu veidos "kolektīvās saimniecības, kas balstīsies uz privātīpašuma pamata".

Prezidents iestājas arī par pārmaiņām nodokļu likumdos, atzīstot, ka, "maksājot nodokļus pēc Ukrainas likumiem, var izputēt". Viņš uzskata, ka nodokļu sistēmai ir jāatbalsta vietējais ražotājs, nevis jāatņem tam vēlēšanās darboties. Pēc iespējas ātrāk būtu jāpieņem Nodokļu kodekss, kas dotu iespēju "izdevīgi strādāt, nevis slēpt ienākumus". Kā piemēru prezidents min faktu, ka šī gada pirmajā pusgadā no Ukrainā ievestajiem 150 000 automobiļu, muitas nodeva nomaksāta tikai par 40 000 mašīnām. Arī vienots lauksaimniecības nodoklis palīdzētu "atraisīt rokas lauksaimnieciskajiem ražotājiem". ("Segodņa", 15.oktobrī) .

Masu mediji pārkāpj likumu?

Ukrainas Televīzijas un radio nacionālā padome pēdējās trīs nedēļās ir fiksējusi nacionālajos telekanālos 282 likumu pārkāpumus, kas saistīti ar prezidenta vēlēšanām. Parlamentārās komisijas pilsoņu vēlēšanu tiesību jautājumos priekšsēdētājs A.Eļaškevičs atzīmē, ka šie pārkāpumi ir pārdomāti un sistemātiski un tiek veikti tikai viena kandidāta interesēs. No 1071 telesižeta pašreizējam prezidentam ir veltīti 425, kas liecina par nodomiem «galīgi un neatgriezeniski» pacelt viņa reitingu. Tomēr, kā liecina Sociālās un politiskās psiholoģijas institūta pētījumi, šīs pūles ir izgāzušās un izplatītais kompromats nāk par ļaunu pašam izplatītājam. («Golos Ukrajini», 19.oktobrī) .

B. Tarasjuks brīdina reģionus

Ukrainas Ārlietu ministrija sagatavojusi un iesniegusi prezidenta dekrēta projektu par starptautiskajām (starpreģionālajām) attiecībām, ko veic Ukrainas administratīvi teritoriālie veidojumi.

B. Tarasjuks pamato šāda akta nepieciešamību ar to, ka Ukrainas uzņēmēji, slēdzot kontraktus ar dažkārt šaubīgiem ārzemju partneriem, ignorē ne tikai ārlietu ministriju, bet arī savas valsts likumus.

Pēc dokumenta sagatavotāju domām, šādas sadarbības formas vietējiem vadītājiem obligātā kārtībā ir jāsaskaņo ar Ukrainas ĀM, kurai uzdots veikt vispārējas kontroles funkcijas ārējo attiecību jomā.

Reģionu līdzdalība valsts ārpolitiskajā jomā pašlaik ir ļoti ierobežota un vietējas nozīmes jautājumi ļoti reti tiek apspriesti starptautiskā līmenī. Toties tagad ārlietu ministrijas darbinieki ir nolēmuši pievērsties ārpolitikas "ekonomizācijai" un ņemt līdzi ārzemju braucienos pēc iespējas vairāk uzņēmēju. ("Segodņa", 16.oktobrī) .

 

Ekonomika

Ukrainas IKP samazinājies

vēl par 1,7%

Ukrainas reālais IKP no šā gada janvāra līdz oktobrim, salīdzinot ar analoģisku laika periodu iepriekšējā gadā, ir samazinājies par 1,7% un sastādīja 98,3%. Pēc Ukrainas Valsts statistikas komitejas ziņām, šī gada pirmajos astoņos mēnešos IKP lejupslīde ir bijusi 2,9%. Lejupslīde ir samazinājusies tālab, ka šā gada septembrī, salīdzinājumā ar 1998. gada septembri, IKP tomēr ir audzis par 4,6%. Pēc provizoriskām aplēsēm, nominālais IKP 1999. gada 9 mēnešos sastādīja 92,33 mlrd grivņu, septembrī – 13,99 mlrd. Valdība cer, ka 1999. gadā IKP lejupslīde tomēr nepārsniegs 1%. 1998.gadā IKP samazinājās par 1,7%. ("Kijevskije vedomosti", 19.oktobrī

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS