Sestdien, 30. oktobrī, Neretas pagasta Ķesteru kapos dzejniece tika izvadīta mūžības ceļos

Turpinājums no 1.lpp.

1999.gada 26.septembrī Veltas Tomas nīcīgā daļa ir šķīrusies no mums un rīt Neretas Ķesteru kapos tiks atdota savai dzimtajai zemei. Mums paliek tas, kas nav pakļauts iznīcībai, — Veltas Tomas mākslas un personības nezūdošais starojums.

Velta Toma dzimusi 1912.gada 31.janvārī Neretas pagasta "Šausmānu" mājās. Tās savos darbos pieminējis Jānis Jaunsudrabiņš — turpat no "Riekstiņiem" jeb Mūsmājām. Veltas Tomas mātes attālos rados ir dzejnieks, kvēlais dekadents Fallijs, bet mātes pirmo vīru — Jorģi Brunovski 1905.gadā soda ekspedīcija nošauj kopā ar dzejnieku Jūliju Dievkociņu. Dramatiski likteņi. Spēcīgas personības. Gandrīz tā kā par blīvu, gandrīz tā kā par daudz — vidēji "uz viena kvadrātmetra zemes". Sēlijas zemes. Un kur tad vēl Vecais Stenders un Skruzīšu Mikus! "Mēs esam visu cilvēku laika biedri visos laikmetos," — teicis kāds gudrais. Man šķiet, ka šī atziņa, šī vēstures vienmēr klātesamības izjūta Veltas Tomas daiļradē un personībā izpaudās ļoti spilgti.

Dzejnieces tēvs Jorģis Toms, kurš bijis valodīgs, taisns un stiprs, īsts kalnu gāzējs, 1925.gadā pēkšņi pamet savu sievu ar pieciem bērniem un dodas uz Kanādu. Vēlāk liktenis tēvu un meitu saved atkal kopā, taču šī tēva rīcība sāp Veltai visu mūžu — bez īsta atminējuma un piedošanas.

"Šausmāni" pieder tām latviešu zemnieku mājām, kur blakus sūram ikdienas darbam tiek lasīti Gēte un Rainis, lielie krievu dzejnieki un Aspazija. Tādās sētās izaug latviešu nacionālās kultūras lielākie koki.

Daudziem no mums Veltas Tomas personība saistās ar pilsētas kultivētu tēlu. Velta — eleganta, moderna, kopta pilsētas dāma, kas aizgūtnēm smeļ no pilsētas kultūravotiem — teātriem, muzejiem, mākslas saloniem... Un tomēr savā daiļradē — tātad dziļākajā būtībā — viņa balstās uz savām saknēm — laukos, bērnībā, folklorā, aizmūžos. Citiem vārdiem — Veltas Tomas personībā un jaunradē mēs sastopamies ar latviešu kultūrai auglīgāko procesu — sintēzi.

Veltas Tomas dzeja apkopota 10 grāmatās. Izlase "Maize no mājām" 1980.gadā izdota Rīgā. It kā savrup stāv romāns "Aldaune", izdots 1960.gadā Ņujorkā. Tā ir augstas raudzes proza, kur viena no vērtībām ir dziļā autores pašatklāsme. No šī brīža perspektīvas raugoties, tieši "Aldaune" ir tas darbs, kurš ļauj (un liek!) slēgt durvis, kuras Velta parasti turējusi aizslēgtas.

Zibens sper lielos un vientuļos kokos. Zinātāji teic, ka tas esot saistīts ne tik daudz ar pašiem kokiem, cik ar āderēm, uz kurām tie aug. Augstspriegums, kas vienmēr strāvojis ap Veltas Tomas dzeju, raksturu un likteni, arī ir dziļu un spēcīgu āderu radīts un nosacīts.

Talants, skaistums un kaislība — viens āderes atzars. Lepnums, spīvums un mīlestība — turpat līdzās. Aša doma, asa mēle, izaicinoša neatkarība — arī turpat. Sēlija, Latvija, Trimda — dziļākā un mezglotākā āderes gultne. Veltā tās visas krustojas, un zibens nav saudzētājs.

Nav grūti paredzēt, ka vienā vakarā mēs šeit neizsmelsim to dziļo aku, kas ir Veltas Tomas dzīve un darbs. Bet mēs dalīsimies ar to, ko esam no tās smēluši un slāpsim vēl.

Šajā vakarā aicināti cilvēki, kurus izvēlējusies pati Velta. Tie ir cilvēki, kuriem viņa dāvinājusi savu draudzību un mīlestību un kas viņai atbildējuši ar to pašu. "Mani gara radi" — teiktu Velta. Es zinu, ka man nav jūs ar viņiem jāiepazīstina. Jūs viņus pazīstat. Un ne tikai pēc vaiga. Arī viņi — kā visi mēs, stāv gadsimta rieta gaismas izgaismoti — un man liekas jūs viņos pazīsiet arī kādu daļu no sevis, kādu daļu no Veltas Tomas, kādu daļu no Latvijas.

Turpinājās Toronto uzsāktā akcija — ar aicinājumu vainagu un ziedu vietā kā atvadu sveicienu dzejniecei ziedot līdzekļus Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ēkai, lai tajā varētu iekārtot Veltas Tomas lasītavu. Toronto tika savākti pieci tūkstoši Kanādas dolāru. Kā viens no šīs idejas ierosinātājiem runāja uzņēmējs Brunis Rubess: "Esam viena latviešu tauta, nekādām varām nedalāma. Veltas Tomas mantojumam jādzīvo mūžīgi, ne tikai šajā paaudzē." Andris Vilks ziedojumu grozā kā pirmo iemeta Kanādas dolāru, ko viņam dzejniece kā simbolisku velti bibliotēkai dāvinājusi 1992. gadā, kad Toronto pirmo reizi apspriests Gunāra Birkerta izstrādātais projekts: "Dzejniece ļoti ticēja, ka šis mūsu sapnis materializēsies. Ar šo akciju mēs iegūsim ne tikai līdzekļus, kas arī ir nepieciešami. Mēs iegūstam to svarīgo komponentu, ko dod personība, ko pievieno indivīds ar savu garīgumu. Tas ir liels spēks, liela enerģija. Šī lasītava būs veltījums visai latviešu rakstniecībai, kas vienmēr centusies saglabāt tautu kā vienotu veselumu."

"Kad es biju jauna, ziedēšana un ienākšanās bija māsas" — tā savulaik rakstīja Velta Toma. Par likteņgriežiem un kariem, kas postījuši šo līdzsvaru, runāja Džemma Skulme, citējot rindas no kādas 1982. gadā rakstītas dzejnieces vēstules: "Lai mākslā dzīvo dzīves liegtais prieks, lai mākslā paliek dzīves nepaejamība!" Arī Imants Ziedonis kā pašu paliekošāko no Veltas Tomas personības minēja viņas sievišķību, kas ikvienu apbūra ar savu esamību, ar kvalitāti. "Viņas skaistums pats bija prasījums. Viņas intīmā gaume, paģērētība pret vīriešu šķiru bija augsts prasījums. Tādas izcilas sievietes, kāda bija Velta Toma, kādas bija arī Mirdza Ķempe, Mirdza Bendrupe, Lea Medene un Hilda Vīka, ko man bija lemts tuvāk pazīt, izstaro lielu garīgu jaudu, lielu enerģētisku spēku, kas man palīdzējis visā dzīvē."

Par tām Veltas Tomas personības šķautnēm, kas atklājas viņas romānā "Aldaune", runāja Zigmunds Skujiņš: — Sarunās ar Veltu Tomu dažkārt trāpījās jautājums: vai tu nedomā rakstīt memuārus? Uz to it kā vedināt vedināja daudzi priekšnoteikumi. Būdama cilvēks, kas nevienā sabiedrībā neskalojas pa kaktiem, viņa no tuviem skatu punktiem spēja liecināt par daudziem svarīgiem kultūras dzīves virpuļiem gan pirmskara Latvijā, gan kara gados, gan trimdā. Šādi vai tādi viņas ceļi bija krustojušies gandrīz vai ar visiem izcilajiem trimdas kultūras darbiniekiem. Visai īpatnējos leņķos viņa bija saskārusies arī ar kultūras dzīvi okupētajā Rīgā, kur viņai bija daudz paziņu un draugu. Vārdu sakot, viņas rīcībā bija materiāls, kāds diez vai vēl kādam citam. Un skubinātāji Veltai atgādināja — Tu taču galu galā esi arī proziste, visnotaļ pamanīta romāna autore.

Jā, romānu Velta Toma ir sarakstījusi, bet prozaiķe viņa nav. Kas atkal nav, tas nav. Kaut arī darbā, kam dots vārds "Aldaune", iezīmējas vairākas labas prozas pamatīpašības — piesātināts sižets, bagāta valoda ar personības raudzi, dzīvs, spilgti tverts personāžs.

Kāpēc tad Velta tomēr pie memuāriem neķērās? Var prātot dažādi. Es domāju, tālab, ka "Aldaune" patiesībā ir memuāri. Prozā Veltu ievirzīja nevis vēlme vēl vienā žanrā noenkurot savu talantu, bet iekšējā prasība pilnīgāk izteikt pārdzīvoto. Dzejas iespējas vien viņu neizsmēla. Pieredzētais un izciestais prasījās atklāties notikumu sakarībās, attīstības plūdumā uz laikmeta fona.

Romāna forma šajā gadījumā ir tikai maska. Psiholoģiski to var izskaidrot ar pretrunām starp Veltu Tomu — rakstnieci un Veltu Tomu — cilvēku. Ne jau visi kā Augusts Strindbergs gatavi izģērbties pirmajā personā. Aiz Veltas šerpuma slēpās kailnervu jūtība. Un tieši tāpēc viņa nēsāja šerpuma čaulu. Un tieši tāpēc baidījās mānīgās bruņas nomest. Atklātībai viņa izdomāja savu dvīņumāsu ar nevienā kalendārā neatrodamo Aldaunes vārdu. Kalendārā neatrodamo, jo kalendāros ierakstīti cilvēku vārdi, bet Aldaune ir Sēlijas upes vārds.

Izdomātā Aldaune ļāva sev pienākt tik tuvu un ieskatīties sevī tik dziļi, kā lepnā Velta ne spēja, ne vēlējās. No intīmākajiem likteņmezgliem, kas tik traģisku vērta viņas personīgo dzīvi, līdz varones vārda simbolikā ietvertajai sasaistei ar dzimto Sēliju, kas svešumā viņu vajāja vai ar somnambulisku spēku. Upe nav šķirama no saviem krastiem. Upe bez krastiem ir ūdens klīstošā bezvārda straumē.

Kad galvenais, sūrstošākais, žņaudzošākais bija pateikts, sākt sarunu par pakārtotiem jautājumiem acīmredzot viņai vairs nelikās svarīgi. Atšķirt svarīgo no nesvarīgā māk tikai laikmeta izraudzītie.

Tādu es pazinu Veltu Tomu. Tāda viņa dzīvos manā piemiņā. Mēs sakām — mans liktenis. Mēs sakām — mans mūžs. Mūsu likteņus un mūžus veido arī cilvēki, pret kuriem atsitamies kā biljarda bumbas, ripodami pa dzīves zaļo galdu, lai tālāk ripotu jau vairāk vai mazāk pa citu teku.

Sestdien, 30.oktobrī, veltas Tomas mirstīgā daļa tika guldīta Neretas Ķesteru kapos, kur atdusas arī dzejnieces māte un brālis. Atvadu svētbrīdi vadīja mācītājs Juris Cālītis, kas līdz ar Veltu Tomu dalījis trimdinieka likteni Kanādā un pēc Atmodas kļuvis labi pazīstams arī Latvijā. Viņš Veltu Tomu pielīdzināja tiem Dieva izraudzītajiem ļaudīm, kuri atrodas katrā laikmetā un katrā tautā un kuru misija ir būt par glābējiem, mest tiltu pāri plaisai starp tumsu un gaismu, starp patiesību un to, ko cilvēki iedomājas tādu esam, starp dzīvību un nāvi. Šiem cilvēkiem nav viegls mūžs, un viegls tas nav bijis arī Veltai Tomai. Viņa gribēja savest kopā abas liktenīgi atplēstās tautas daļas, bet pati bieži piedzīvoja atšķirtību, vientulību un nesapratni, viņa meklēja kopību ar visu tautu — ar tiem, kas dzīvoja dzimtenē, un tiem, kas bija izkaisīti pasaulē, bet piedzīvoja nosodījumu. Velta Toma atradusi mierinājumu paļāvībā uz Dievu, un savu pārliecību viņa pastāvīgi izteikusi aicinājumā, kam pati arī allaž sekojusi: "Labu domāt, labu darīt, labu runāt, labam ticēt, labu vēlēt, labu dot un labu ņemt. Labi būs!"

Atvadu vārdus teica Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

— Pēc daudziem atšķirtības gadiem Velta Toma ir atgriezusies mājās, lai viņas pīšļi varētu tikt guldīti tai zemē, ko viņa visu mūžu ir mīlējusi vairāk par visu. Ko viņai maksāja šīs zemes zaudējums, to saprast var tikai tāds, kas pats ir kaut ko tādu pārdzīvojis. Bet Velta Tēvzemes zaudējumu izjuta īpaši skaudri. Ir labi, ka viņa vismaz ar saviem pīšļiem var atgriezties savas dzimtenes, savas dvēseles mājās.

Velta bija neparasts cilvēks. Dievs bija viņu veltījis ar dižām dāvanām, un Laima viņai bija vēlējusi augt ar liepiņas kuplumiņu, ar ieviņas baltumiņu. Viņai bija kinozvaigznes magnētisms, aktrises dramatisms, karalienes stāja. Un savā mūžā viņa sekoja trīs zvaigznēm, kas viņai bija vienādi svarīgas. Un tās bija latvietība, sievišķība un izcilība. Un visas tās trīs — vienādi svarīgas. Un visas trīs viņa centās savīt kopā vienā līdzsvarotā, harmoniskā veselumā. Un paraugs viņai, man šķiet, bija viņas pašas māte un arī visas tās latviešu sievietes, kas viņai bija apkārt, ko viņa atcerējās no savas bērnības, un visas tās latviešu sievietes, ko mēs pazīstam no latvju dainām. Šīs saimnieces, kam vajadzēja visu mācēt, visu padarīt, un visu darīt nevainojami un skaisti.

Velta bija attapīga un gudra, bet viņa varēja būt nešpetna, arī ļauna, kā katrs no mums. Viņai bija tādas replikas, kas varēja ar vienu vārdu cilvēku iznīcināt uz mūžu, viņai bija tādi skatieni, kas varēja otram likt iedzīt skatienu zemē. Bet viņai bija arī tādi vārdi, viņai bija tāda izteiksme, ko cilvēks nekad neaizmirsa un pēc tam bija gatavs iet caur uguni un ūdeni, lai tikai atkal justu Veltas acīs cieņu.

Viņa bija personība. Viņa bija dzejniece. Viena no lielajām. Viena no nemirstīgajām. Viņa bija sieviete. Bet vairāk par visu viņa bija latviete. Viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas neļaus sevi iegrožot ar mākslīgām barjerām. Viņa bija kā putns, ko nevar krātiņā iebāzt. Viņai prasījās gara plašuma, dvēseles dziļuma, sirds patiesības. Viss cits viņai nebija labs diezgan. Un viņa arī nekautrējās to pateikt. Man šķiet, ka ir labi, ka mūsu starpā ir tādi ļaudis, kam ir prātā tās vērtības, kas tiešām ir svarīgākas par visu, kas spēj pateikt mums to, ko ir vajadzīgs dzirdēt, kas palīdz mums atšķirt virspusīgo no būtiskā.

Velta dega ar īpaši gaišu liesmu un citus ierāva līdzi savā ugunskurā. Mums, tiem kas viņu mīlējām, viņas liesma paliks sirdī. Mums katram līdz mūsu mūža galam. Visiem citiem, kas pazīst Veltas Tomas dzeju, viņas vārdu, viņas sniegumu, tas paliks uz mūžu atmiņā. Viņas dzeja paliek par mūžīgu mantojumu latviešu tautai.

Lai viņai vieglas smiltis! Lai miers viņas dvēselei!

Brīdi laiks man dzīvot,

Nedzīvot saules mūžu.

Ūdeņam, akmeņam,

Tam dzīvot saules mūžu.

Pazīstamā literāte un režisore Baņuta Rubese sauca vārdā daudzus no trimdā dzimušās paaudzes, kas agros jaunības gados dzejniecē atraduši draugu un savu ilgu un cerību sapratēju:

— Es nāku atvadīties un pateikties visu tavu bērnu vārdā. Krustbērnu, adoptēto krustbērnu un garīgo bērnu vārdā. Tādu tev bija daudz. Tu mūs audzināji, tu mūs mācīji un devi mums savu spēku, mēs redzējām tavu neatkarību, tavu rūdījumu. Es tik labi atceros tavu skaisto istabu, ko tu tik ļoti mīlēji, jo tajā bija ļoti daudz grāmatu, gleznu, mīļu fotogrāfiju un vēstuļu. Tu mūs vienmēr cienāji un vienmēr iededzināji savas skaistās zilās sveces. Un sagaidīji, ka mēs paliksim pie tevis, cik ilgi vien var. Un mēs palikām. Mēs runājāmies, skatījāmies, kā logos gaisma mainās. Tu bieži skatījies tālumā. Nu tu pati ej tālumam pretī. Un es gribētu atvadīties ar vārdiem, ko tu man vienmēr teici, kad gāju pa durvīm laukā: "Lai Dievs tevi pavada!"

Veltījuma dzejoli Veltai Tomai nolasīja Olafs Gūtmanis, kam ar dzejnieci bijusi dzīva sarakste vairāku gadu desmitu garumā. Tāpat kā Mārim Čaklajam. Viņš atgādināja arī kādu 1976.gadā rakstītu vēstuli, kurā kā vēlējums skan rindas: "Pasaule ir pilna brīnumainu notikumu, parādību. (..) Nespēju Tev izsacīt, cik lielu prieku man atnesusi kāda liela, zemrūse, ducīga, pelēkzaļa milzu māla krūze no dzimtenes, protams, nākdama — tai krūzē ir atbalss, nu tāda, kādu meta bērzu birzes klusā novakarē. Sauci, un izbrīnā klausījos, cik skaisti skaidra Tavas balss, lapoksnī atsitusies, atūjoja atpakaļ. Drebuļi pārskrien, zosāda uzmilst, kad iepūšu elpu krūzē, pasaku vārdu — atbalso atbalss! (..) Apglaudu, apbrīnoju un dzirdu sevi domājam — tevī varēs iebērt manus pelnus, ja ...ja es nenomiršu dzimtenē. Un tā nav nāves doma, tā ir atziņa un satikšanās ar kādu būtisku tuvumu, lielumu, īstumu."

Bija dižā māla krūze, bija gara pavadītāju gatve. Lielas un mazas plaukstas sargāja sveču liesmiņas. Bija raibi rudens ziedi no visiem Neretas dārziem. Un lieli puķu pušķi ar lentēm, arī no rakstnieku saimes un Kultūras ministrijas. Pateicības vārdus savai novadniecei teica Oļģerts Šabanskis no Rīgas un Tālis Zālītis un Guntis Ozoliņš turpat no Neretas. Ar flautas balsi un aktieru ierunāto vārdu klāt bija arī Veltas Tomas radītā dzejas pasaule ar Mātes, Latvijas un Sēļu zemes daudzinājumiem.

Sveces pamazām dzisa, gaišums palika.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars