Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/13–311

Rīgā 2007.gada 15.janvārī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas galīgo lēmumu

2006.gada 16.novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas trešais departaments pasludināja lēmumu par lietas “L.Mitina pret Latviju” pieņemšanu izskatīšanai.

Nosūtām publicēšanai šī lēmuma tulkojumu latviešu valodā oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

LR Ārlietu ministrijas tulkojums

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešā departamenta galīgais lēmums lietā “L.Mitina pret Latviju”

Par pieņemamību izskatīšanai iesniegumu Nr.67279/01, kuru iesniegusi Ludmila Mitina pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešais departaments) 2006.gada 16.novembrī palātas sēdē šādā sastāvā: B.M.Zupančič, priekšsēdētājs, C.Birsan, V. Zagrebelsky, E.Myjer, David Thor Bjorgvinsson, I.Zie­mele, I.Berro-Lefevre, tiesneši, un V. Berger, departamenta sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2001.gada 13.martā,

Ņemot vērā 2002.gada 29.augusta lēmumu [par iesnieguma daļējo noraidīšanu],

Ņemot vērā valsts atbildētājas sniegtos paskaidrojumus un paskaidrojumus, ko attiecīgi iesniedza iesniedzēja,

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTU IZKLĀSTS

Iesniedzēja dzimusi 1959.gadā un dzīvo Vecumniekos (Latvijā, Bauskas rajonā). Pirms PSRS sabrukšanas iesniedzēja bija PSRS pilsone, pašlaik viņai nav nevienas valsts pilsonības. Tiesā iesniedzēju pārstāv apvienības “Latvijas Cilvēktiesību komiteja” biedre I.Oziša. Latvijas valdību (Valdība) pārstāv tās aģente I.Reine.

A. Lietas apstākļi

Lietas fakti, tādā veidā, kā tos izklāsta abas puses, var tikt apkopoti sekojoši. 

1. Lietas aizsākums

Iesniedzēja dzimusi Krievijā, kur viņa pastāvīgi dzīvoja līdz 1991.gadam. 1980.gadā viņai piedzima dēls. 1985.gadā viņa apprecējās ar PSRS pilsoni (vīrieti, kurš nebija bērna tēvs).

Ar 1986.gada 24.septembra spriedumu Ņevinnomiskas (Stavropoles apgabals, Krievija) pirmās instances tiesa atņēma iesniedzējai vecāku tiesības attiecībā uz viņas dēlu. Saskaņā ar šo spriedumu iesniedzēja faktu norises laikā bija alkoholiķe un narkomāne un visai maz interesējās par savu bērnu. Ar tiesas rīkojumu bērns tika ievietots patversmē. Iesniedzēja šo spriedumu nepārsūdzēja.

Nenoteiktā datumā 1989.gadā, neuzsākot oficiālu laulības šķiršanas procedūru, iesniedzēja šķīrās no sava vīra: atbilstoši viņas teiktajam, viņa uzreiz atgriezusies pie savas mātes. 1989.gada oktobrī kompetentās padomju varas iestādes nodeva iesniedzējas dēlu vecāsmātes, t.i., iesniedzējas mātes, aizbildniecībā.

Līdz 1990.gadam iesniedzējas māte un dēls dzīvoja Ņevinnomiskā, kur viņi, atbilstoši tā laika padomju likumu noteikumiem, īrēja dzīvokli. Iesniedzējas oficiālā dzīvesvieta [pieraksts] arī bija piereģistrēta pēc tās pašas adreses. 1990.gada janvārī iesniedzējas māte apmainīja šo dzīvokli pret citu, kas atradās Čerepovecā (Vologdas apgabals, Krievija). Saskaņā ar iesniedzējas teikto, šādai izvēlei par iemeslu bija vēlēšanās apmesties Baltijas reģionā, un tolaik Čerepovecas iedzīvotājiem bija vairāk izredžu iegūt dzīvokli Baltijā.

1990.gada 4.maijā Augstākā padome (t.i., tā laika likumdevējs) pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, pasludinot par nelikumīgu un spēkā neesošu Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā un atjaunojot Satversmes – 1922.gada Latvijas konstitūcijas – pamata noteikumus. Tajā pašā laikā šīs Deklarācijas 5.rindkopa noteica pārejas periodu pakāpeniskai patiesas valsts suverenitātes atjaunošanai, paralēli saraujot institucionālās saites ar PSRS. Šī perioda laikā vairākas “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas” konstitūcijas normas palika spēkā.

1990.gada jūnijā iesniedzēja pārcelās uz citu dzīvokli Čerepovecā. Kas attiecas uz viņas māti, viņa lūdza atļauju apmainīt savu dzīvokli pret dzīvokli Rīgā, kas uz to brīdi kļuva pieejams. 1990.gada 22.jūnijā un 7.augustā iesniedzēja attiecīgi nosūtīja divus dokumentus Rīgas pašvaldības kompetentajai iestādei, proti, oficiālu izziņu par savas dzīvesvietas pierakstu Čerepovecā un notariāli apstiprinātu aktu, kurā viņa piekrīt tam, ka viņas māte veic dzīvokļu apmaiņu un ka viņa apņemas nepārcelties kopā ar māti uz Rīgu. Šo otro dokumentu iepriekš minētā iestāde pieprasīja saskaņā ar vietējās izpildvaras iestāžu lēmumu, kas noteica, ka dzīvokļu apmaiņas gadījumā ar citām PSRS savienotajām republikām iebraucēju skaits nedrīkst pārsniegt to bijušo iedzīvotāju skaitu, kuri izbrauc no valsts (skat. tālāk, uz lietu attiecināmās nacionālās tiesību normas).

Ar 1990.gada 7.septembra aktu kompetentais vietējais varas orgāns atļāva iesniedzējas mātei veikt dzīvokļa maiņu un apmesties kopā ar mazdēlu Rīgas dzīvoklī. 1990.gada novembrī iesniedzējas māte un dēls tika oficiāli piereģistrēti savā dzīvesvietā (ko tolaik sauca par propisku jeb pierakstu) Rīgā.

1991.gada sākumā arī iesniedzēja ieradās Latvijas teritorijā. 1991.gada martā viņa lūdza kompetentajai vietējās varas iestādei pierakstīt viņu pēc savas mātes un dēla adreses, taču šis lūgums tika noraidīts.

1991.gada 21.augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu un proklamēja valsts pilnīgu un tūlītēju neatkarību. 1990.gada 4.maija Deklarācijas 5.rindkopa par pārejas periodu tika atcelta. 1991.gada beigās PSRS sabruka; iesniedzēja, kurai līdz tam bija PSRS pilsonība, tādējādi palika bez jebkādas valsts pilsonības.

1992.gada 9.jūnijā Augstākā padome pieņēma likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” (turpmāk “Ārvalstnieku likums”). 1992.gada 10.jūnija Augstākās padomes lēmuma 1.rindkopa par kārtību, kādā stājas spēkā un tiek piemērots iepriekšminētais likums, uzlika par pienākumu ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kas uzturējās Latvijā bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrācijas, likuma spēkā stāšanās brīdī (1992.gada 1.jūlijā) mēneša laikā, sākot no šīs dienas, iesniegt pieprasījumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, pretējā gadījumā viņiem draudēja izraidīšana no valsts teritorijas. Taču iesniedzēja šīm prasībām nepakļāvās.

1993.gada maijā iesniedzējas māte samainīja savu dzīvokli pret citu Rīgā, kur viņa ar mazdēlu nekavējoties ievācās.

1993.gada oktobrī iesniedzēja ar bijušās PSRS pasi aizbrauca uz Ņevinnomisku, kur nokārtoja oficiālu laulības šķiršanu ar vīru. Atgriežoties Latvijas robežsargi atļāva viņai izņēmuma kārtā ierasties Latvijā, kaut gan viņai nebija nekāda uzturēšanās dokumenta; šāds lēmums acīmredzot bija pieņemts tāpēc, ka iesniedzēja bija ieradusies kopā ar savu nepilngadīgo dēlu, kam Latvija bija dzīvesvietas valsts. Robežsargi tikai atņēma viņas padomju pasi; tā viņai tika atdota pēc mēneša ar kategorisku brīdinājumu “steidzami legalizēt” savu uzturēšanos Latvijā.

Saskaņā ar iesniedzējas teikto, viņa atkārtoti mēģināja iegūt dzīvesvietas reģistrāciju Rīgā, taču veltīgi. Valdība šo apgalvojumu apstrīd.

1994.gadā iesniedzējas māte un dēls tika ierakstīti Latvijas Iedzīvotāju reģistrā. 1994.gada augustā viņi pārcēlās uz Vecumniekiem. No Valdības sniegtajiem paskaidrojumiem, kurus iesniedzēja nav apstrīdējusi, izriet, ka viņa nav spērusi nekādus soļus, lai iegūtu dzīvesvietas reģistrāciju šajā jaunajā adresē.

1995.gadā iesniedzējas mātei un dēlam piešķīra Latvijas “nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja” statusu saskaņā ar likumu “Par tiem bijušās PSRS pilsoņiem, kuriem nav Latvijas vai kādas citas valsts pilsonības” (turpmāk “Nepilsoņu likums”). 

2. Iesniedzējas izraidīšanas procedūra

1999.gada 31.maijā iesniedzēju aizturēja Imigrācijas policija un viņa tika ievietota Nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā Rīgā. 1999.gada 11.jūnijā Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes (turpmāk “Pārvalde”) priekšnieks pieņēma attiecībā uz viņu izbraukšanas rīkojumu, nosakot viņai atstāt Latvijas teritoriju un izbraukt uz Krieviju septiņu dienu laikā ar aizliegumu turpmākos piecus gadus ieceļot Latvijā. 1994.gada 14.jūnijā rīkojums tika paziņots iesniedzējai; pēc tam viņa tika nopratināta par savu uzturēšanos Latvijā. Pēc nopratināšanas viņu atbrīvoja.

Tostarp 1999.gada 11.jūnijā iesniedzējas dēls, kurš tobrīd jau bija pilngadīgs, uzrakstīja vēstuli Pārvaldes priekšniekam, lūdzot viņu neizraidīt māti un legalizēt viņas uzturēšanos Latvijā. Pamatojot savu lūgumu, viņš uzsvēra, ka dzīvojot un strādājot citā pilsētā un ka līdz ar to māte ir vienīgā persona, kas varētu rūpēties par viņa gados veco un sirgstošo vecomāti. Savā 1999.gada 1.jūlija vēstulē Pārvaldes priekšnieks viņam atbildēja, ka iesniedzēja neietilpa nevienā no to personu kategorijām, kam bija tiesības uz uzturēšanās atļaujas saņemšanu un, ja viņa to vēloties, viņa pati varot griezties ar sūdzību tiesā.

Pēc neveiksmīga mēģinājuma panākt rīkojuma atcelšanu pie Pārvaldes priekšnieka, iesniedzēja vērsās Rīgas Centra rajona pirmās instances tiesā ar prasību anulēt izbraukšanas rīkojumu un piešķirt viņai “pastāvīgā iedzīvotāja, nepilsoņa” statusu, un kā tādu iekļaut viņu Iedzīvotāju reģistrā. Šo prasību bija parakstījusi arī viņas māte. Pamatojot savu prasību, iesniedzēja jo īpaši uzsvēra, ka, tā kā viņa bija ieradusies Latvijā 1990.gadā (sic), uz viņu bija attiecināms Nepilsoņu likums, nevis Ārvalstnieku likuma normas. Turklāt iesniedzēja piebilda, ka viņas izraidīšana nodarīs nesamērīgu kaitējumu viņas ģimenes dzīvei, jo viņas emocionālās saites ar sirmgalvi māti un ar savu dēlu bija visai ciešas.

Ar 1999.gada 29.septembra spriedumu tiesa noraidīja sūdzību. Saskaņā ar spriedumā teikto, tā kā iesniedzējai uz 1992.gada 1.jūliju nebija pastāvīgās dzīvesvietas reģistrācijas Latvijā, viņas statuss neatbilda nevienam no trijiem Nepilsoņu likuma 1.panta nosacījumiem; tādējādi uz viņu ratione personae nebija attiecināma šī likuma darbība. Sekojoši viņas lietā bija piemērojams Ārvalstnieku likums, kas paredzēja, ka ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kas uzturējās Latvijas teritorijā, bija jābūt vīzai vai derīgai uzturēšanās atļaujai. Turpretim iesniedzēja, atbilstoši tiesas teiktajam, bija nelikumīgi dzīvojusi Latvijā kopš 1993.gada. Turklāt arī viņas ierašanās valsts teritorijā tolaik nebija likumīga, jo viņai nebija nekādas ieceļošanas atļaujas. Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa nosprieda, ka strīdīgā izraidīšana ir likumīga.

Iesniedzēja un viņas māte pārsūdzēja šo spriedumu Rīgas apgabaltiesā. Savā paskaidrojumā iesniedzēja apgalvoja, ka viņa dzīvoja Rīgā kopš 1990.gada un nevis kopš 1993.gada. Tāpat viņa uzsvēra, ka 1991.gadā esot mēģinājusi legalizēt savu stāvokli, bet Latvijas varas iestādes esot viņai atteikušas viņas ģimenes stāvokļa dēļ. Šajā sakarā viņa uzsvēra, ka viņa nav varējusi šķirt savu laulību pirms 1993.gada finanšu līdzekļu trūkuma dēļ. Attiecībā uz tiesas izvirzīto argumentu par to, ka viņas ieceļošana Latvijā bija nelikumīga, iesniedzēja atgādināja, ka Latvijas robežsargi bija atļāvuši viņai šķērsot robežu un atgriezties Latvijas teritorijā.

Ar 2000.gada 17.maija spriedumu apgabaltiesa noraidīja apelācijas sūdzību. Papildinot jau esošajā spriedumā izvirzītos motīvus, tiesa atzina iesniedzējas mēģinājumu iegūt dzīvesvietas reģistrāciju (pierakstu) pēc savas ierašanās Latvijā 1991.gada martā, taču pasludināja šo apstākli par tādu, kas nevarēja iespaidot izbraukšanas rīkojuma likumīgumu.

Pret šo spriedumu iesniedzēja un viņas māte griezās ar kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, šoreiz uzsverot personīgās saiknes starp abām sievietēm un starp iesniedzēju un viņas dēlu. Ar 2000.gada 13.septembra spriedumu Senāts kasācijas sūdzību noraidīja.

No lietas materiāliem izriet: tā kā izbraukšanas rīkojums joprojām nav izpildīts, iesniedzēja turpina uzturēties Latvijā nelikumīgi.

B. Uz lietu attiecināmās nacionālās tiesību normas  

1. Vispārējie nosacījumi

Pilsonības un imigrācijas jomā Latvijas tiesību aktos paredzētas vairākas personu kategorijas un katrai no tām ir savs īpašs statuss:

a) Latvijas Republikas pilsoņi, kuru tiesiskais statuss noteikts Pilsonības likumā;

b) “nepilsoņi, pastāvīgie iedzīvotāji”, tas ir, bijušās PSRS pilsoņi, kas savu pilsonību zaudējuši PSRS sabrukšanas rezultātā, bet kopš tā laika nav ieguvuši kādas citas valsts pilsonību; viņu statusu regulē 1995.gada 12.aprīļa likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” – Nepilsoņu likums;

c) patvēruma meklētāji un bēgļi, kuru statusu nosaka 2002.gada 7.marta “Patvēruma likums” par patvēruma meklētājiem;

d) “bezvalstnieki” – atbilstoši 1999.gada 18.februāra likuma “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā”, lasot to kopā ar 1992.gada 9.jūnija likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” – “Ārvalstnieku likumu” un kopš 2003.gada 1.maija skatot to kopā ar 2002.gada 31.oktobra “Imigrācijas likumu”. 2004.gada 2.martā likums “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā” tika aizvietots ar jauno “Bezvalstnieku likumu “;

e) “ārzemnieki” – šī termina visplašākajā nozīmē – personu kategorija, kas ietver ārvalstniekus un bezvalstniekus, kuru statusu (līdz 2003.gada 1.maijam) noteica tikai Ārvalstnieku likums, un (pēc šī datuma) Imigrācijas likums.  

2. Tiesību normas, kas bija spēkā Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā

1989.gada 14.februārī, tas ir, pirms tam, kad tika pieņemta Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.46 “Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesu regulēšanai Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā”. Šī lēmuma mērķis bija ierobežot imigrantu pieplūdumu no citām, ekonomiski vājāk attīstītām bijušās PSRS teritorijām, un sekmēt vietējo cilvēkresursu racionālāku izmantošanu. Šis lēmums paredzēja pastiprināt Latvijas teritorijā esošo fizisko personu identitātes kontroli, ierobežot pagaidu dzīvojamās platības, dzīvokļu un kopmītņu izmantošanu, lai nākotnē varētu pavisam atteikties no tās, uzlika stingrus ierobežojumus pierakstam dzīvojamā platībā, paredzēja dzīvokļu pirkuma tiesības tām personām, kuras Latvijā bija nodzīvojušas (vismaz) pedējos desmit gadus, utt. Veicot dzīvokļu maiņu attiecīgi Latvijas teritorijā un citur PSRS, Latvijā iebraucošo personu skaits nedrīkstēja pārsniegt to bijušo iedzīvotāju skaitu, kuri izbrauc no Latvijas. Visbeidzot, lēmums uzdeva varas iestādēm un presei informēt iedzīvotājus par migrācijas procesu attīstību un šajā sakarā veiktajiem pasākumiem.

1991.gada 8.oktobrī Latvijas neatkarīgās Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.266 par “Imigrantu pierakstīšanas pagaidu pārtraukšanu”. Tā 1.punkts aizliedza līdz jaunu noteikumu pieņemšanai un izņemot dažus ārkārtas gadījumus, reģistrēt Latvijā dzīvesvietu personām, kuras ieradušās valstī no ārzemēm; lēmuma 2.punkts principā aizliedza dzīvokļu apmaiņu ar PSRS iedzīvotājiem. 

3. “Nepilsoņi, pastāvīgie iedzīvotāji”

Nepilsoņu likuma 1.pants precīzi nosaka kritērijus šī specifiskā statusa iegūšanai. Šī likuma 1.panta pirmā daļa skan šādi:

“Šā likuma subjekti – nepilsoņi – ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie (...) bijušās PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri vienlaikus atbilst šādiem nosacījumiem:

1) 1992.gada 1.jūlijā viņi bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992.gada 1.jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā;

2) viņi nav Latvijas pilsoņi;

3) viņi nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi (...)”

4. Ārzemnieki

Likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”, kas bija spēkā no 1992.gada 9.jūnija līdz 2003.gada 1.maijam, uz lietu attiecināmās normas skan šādi:

38. pants

“Pārvaldes priekšnieks vai teritoriālās nodaļas vadītājs izdod izbraukšanas rīkojumu (...):

(...)

2) ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks uzturas valstī bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas; (...)”

40. pants

“Personai jāatstāj valsts teritorija septiņu dienu laikā no brīža, kad tai paziņots izbraukšanas rīkojums, ja tas nav pārsūdzēts šajā pantā paredzētajā kārtībā.

Personai, kurai paziņots izbraukšanas rīkojums, ir tiesības septiņu dienu laikā pārsūdzēt to Pārvaldes priekšniekam, kas pagarina uzturēšanās termiņu uz sūdzības izskatīšanas laiku.

Pārvaldes priekšnieka lēmumu septiņu dienu laikā no tā saņemšanas dienas var pārsūdzēt tiesā pēc Pārvaldes atrašanās vietas.”

Kopš 2003.gada 1.maija iepriekšminētais Ārvalstnieku likums vairs nav spēkā; tas tika atcelts un aizstāts ar 2002.gada 31.oktobra Imigrācijas likumu. Šī jaunā likuma uz lietu attiecināmie panti nosaka sekojošo:

1. pants

“Likumā ir lietoti šādi termini:

1) ārzemnieks — persona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas “nepilsonis” [pastāvīgais iedzīvotājs]; (…)”

23. panta trešā daļa

“Šajā likumā neparedzētajos gadījumos termiņuzturēšanās atļauju piešķir iekšlietu ministrs, ja tas atbilst starptautiskajām tiesību normām, Latvijas valsts interesēm vai ir saistīts ar humāniem apsvērumiem.”

24. pants

“(1) Pastāvīgās uzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības pieprasīt:

(...)

7) ārzemniekam, kurš nepārtraukti uzturējies Latvijas Republikā ar termiņuzturēšanās atļauju vismaz piecus gadus tieši pirms pieteikuma iesniegšanas dienas (...);

(...)

(2) Šajā likumā neparedzētajos gadījumos pastāvīgās uzturēšanās atļauju piešķir iekšlietu ministrs, ja tas atbilst valsts interesēm.

(...)

(5) Šā panta pirmās daļas (...) 7.punktā minētais ārzemnieks ir tiesīgs saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ja viņš ir apguvis valsts valodu. Valsts valodas zināšanas [un] valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību (...) nosaka Ministru kabinets.

(...)

(6) Ja ārzemnieks nav izpildījis šā panta piektajā daļā minēto nosacījumu, viņam ir tiesības turpināt uzturēties Latvijas Republikā ar termiņuzturēšanās atļauju.”

32. panta trešā daļa

“[Izņēmuma gadījumā] Pārvaldes priekšnieks var atļaut iesniegt uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus Pārvaldē, ja tas atbilst starptautiskajām tiesību normām, Latvijas valsts interesēm vai ir saistīts ar humāniem apsvērumiem.”

33. panta otrā daļa

“(...) Ja noteiktais termiņš [lai iesniegtu pieprasījumu par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu] ir nokavēts, Pārvaldes priekšnieks var atļaut [attiecīgajai personai] iesniegt [nepieciešamos] dokumentus (...), ja tas atbilst Latvijas valsts interesēm vai saistīts ar nepārvaramu varu vai humāniem apsvērumiem.”

5. Vispārējās administratīvās tiesības

Administratīvā procesa likuma, kas stājies spēkā 2004.gada 1.februārī, 360.panta 4.daļa nosaka:

“Administratīvais akts nav izpildāms, ja kopš tā spēkā stāšanās pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Aprēķinot noilgumu, atskaita laiku, uz kuru administratīvā akta darbība bija apturēta.”

SŪDZĪBA

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēja uzskata, ka pret viņu pieņemtais izbraukšanas rīkojums nepamatoti aizskar viņas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Šajā sakarā viņa uzsver to, ka viņas māte un dēls uzturas Latvijā likumīgi un ka viņai nav citu, pietiekami ciešu ģimenes saikņu Krievijā vai citur.

JURIDISKAIS ASPEKTS

Iesniedzēja uzskata sevi par cietušo Konvencijas 8.panta pārkāpumā. Šī panta uz lietu attiecināmās daļas nosaka:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, (...) neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

A. Pušu argumenti 

1. Valdība

Vispirms Valdība paskaidro politiski vēsturisko kontekstu laikā, kad iesniedzēja ieradās Latvijas teritorijā. Tajā laikā, pirms neatkarības atjaunošanas, vietējās varas pārstāvji bija apzinājušies dramatiskās sekas, ko radīja masīva iedzīvotāju imigrācija no citām bijušās PSRS teritorijām; sekojoši tā pieņēma vairākus regulējošus pasākumus, lai ierobežotu imigrantu pieplūdumu, kas visai negatīvi iespaidoja republikas ekonomiku un sociālās apdrošināšanas sistēmu. Tas bija galvenais iemesls tam, kāpēc tika pieņemts 1989.gada 14.februāra republikas Ministru padomes lēmums Nr.46, – lēmums, kas jau bija stājies spēkā brīdī, kad iesniedzēja ieradās Latvijas teritorijā. Iesniedzējai būtu bijis jāzina par šiem noteikumiem; tomēr, ignorējot šo lēmumu un savu rakstisko solījumu, viņa izvēlējās apmesties uz dzīvi Rīgā.

Valdība apstrīd iejaukšanās esamību iesniedzējas Konvencijas 8.pantā garantētajās tiesībās tieši tāpēc, ka iesniedzējai nav visai ciešu personīgo un ģimenes saikņu ar Latviju.

Vispirms attiecībā uz iesniedzējas “ģimenes dzīvi” Valdība atzīst, ka patiesi, ņemot vērā pašu bērna dzimšanas faktu un līdz dēla pilngadībai zināmas ģimeniskas saiknes viņu starpā ir pastāvējušas. Tomēr Valdība uzskata, ka tās nav bijušas visai ciešas. Pirmkārt, kad bērnam bija seši gadi, iesniedzējai tika atņemtas vecāku tiesības tieši tāpēc, ka viņa neinteresējās par savu dēlu un viņa audzināšanu. Otrkārt, pat pieņemot, ka zināmu laiku viņa bija dzīvojusi kopā ar savu māti un dēlu Krievijā, iesniedzēja divas reizes bija apliecinājusi savu nevēlēšanos dzīvot ar viņiem vienā dzīvoklī: pirmo reizi pārceļoties uz citu dzīvokli Čerepovecā, un otro reizi nosūtot kompetentajai Latvijas varas iestādei rakstisku paziņojumu, saskaņā ar kuru viņa nevēlējās apmesties uz dzīvi Rīgā. Pēc Valdības uzskatiem, analoģisks secinājums jāizdara mutatis mutandis, attiecībā uz iesniedzējas saiknēm ar savu māti, jo neviens pierādījums, kas apstiprinātu viņu starpā esošu specifisku atkarības saikņu pastāvēšanu, nav ticis iesniegts.

Jautājumā par “privāto dzīvi” Valdība atzīst, ka savas uzturēšanās laikā Latvijā iesniedzēja bija nodibinājusi personīgus un sociālus sakarus savā paziņu lokā. Tomēr viņai bija jāapzinas, ka šie sakari nebija ilgstoši un jebkurā brīdī varēja tikt pārtraukti.

Katrā ziņā Valdība uzskata, ka situācijā, par kuru sūdzas iesniedzēja, galvenokārt vainojama viņas pašas bezrūpība. Faktiski viņa pati nav spērusi ne mazāko soli, lai legalizētu savu uzturēšanos Latvijā. Šajā sakarā Valdība paskaidro, ka praksē deviņdesmito gadu pirmajā pusē kompetentās varas iestādes piemēroja elastīgu pieeju šajā jautājumā, pieņemot legalizācijas pieteikumus pat pēc Augstākas padomes 1992.gada 10.jūnija lēmuma 1.punktā noteiktā termiņa. Iesniedzēja šo iespēju nebija izmantojusi.

Pat pieņemot, ka apstrīdētais pasākums varētu tikt izskatīts kā “iejaukšanās” Konvencijas 8.pantā garantētajās tiesībās, Valdība ir pārliecināta, ka tā atbilst šī panta otrās daļas prasībām. Pirmkārt, šī iejaukšanās bija “noteikta ar likumu”, ar Ārvalstnieku likumu un ar 1992.gada 10.jūnija Augstākās padomes lēmuma 1.punktu, kas pilnībā atbilst pieejamības un paredzamības kritērijiem. Līdz ar to iesniedzējai bija jāapzinas, ka ja viņa nelegalizēs savu uzturēšanos iepriekšminētajā lēmumā noteiktajos termiņos, viņai draudēja izraidīšana.

Otrkārt, pēc Valdības uzskatiem, strī­dī­gajam pasākumam bija vismaz divi “leģitīmi mērķi”, kas minēti Konvencijas 8.panta 2.daļā, proti: “kārtības nodrošināšana” un “ valsts ekonomiskā labklājība”. Šajā sakarā Valdība atsaucas uz paskaidrojumiem par ekonomisko stāvokli, kas bija pamatā 1989.gada 14.februāra lēmuma Nr.46. pieņemšanai.

Treškārt, Valdība apstiprina to, ka kritizētā iejaukšanās arī bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”. Šajā sakarā tā uzsver, ka iesniedzējai ir ciešas saiknes ar Krieviju: viņa tur ir dzimusi; tur dzīvojusi līdz trīsdesmit divu gadu vecumam; viņa tur beigusi skolu un ieguvusi profesionālo izglītību; viņa tur bija precējusies ar krievu tautības pārstāvi; viņa pati ir krievu tautības pārstāve un viņas dzimtā valoda ir krievu valoda.
Turklāt pēc Valdības uzskatiem, ja iesniedzēja aizbrauktu uz Krieviju, viņai nebūtu īpašu grūtību iegūt Krievijas pilsonību saskaņā ar šīs valsts likumiem. Turpretim neviena šāda saikne nesaista iesniedzēju ar Latviju; šajā valstī viņa nevarētu tikt pielīdzināta nedz “integrētai ārzemniecei”, nedz jo vairāk “otrās paaudzes imigrantei”.

Visbeidzot Valdība atgādina, ka, neskatoties uz iesniedzējas nelikumīgo stāvokli, Latvijas varas iestādes pret viņu vienmēr ir izrādījušas lielu iecietību. Tā 1993.gada oktobrī, kaut gan viņai nebija ieceļošanas atļaujas, Latvijas robežsargi atļāva iesniedzējai ierasties Latvijā: viņas pase, kas uz robežas tika izņemta, tika īsā laikā viņai atgriezta ar norādījumu legalizēt savu uzturēšanos; tikai sešus gadus vēlāk pret viņu tika pieņemts oficiāls izbraukšanas rīkojums; pat pašlaik viņai nav piemērota piespiedu izraidīšana, jo Latvijas varas iestādes joprojām gaida, ka viņa labprātīgi pametīs Latvijas teritoriju. 

2. Iesniedzēja

Iesniedzēja apstrīd dažus Valdības izklāstītos faktus; piemēram, pēc viņas teiktā, viņa nekad nav bijusi narkomāne vai alkoholiķe. Vecāku tiesības viņai bijušas atņemtas pēc mātes iniciatīvas, taču pēc šķiršanās ar savu vīru 1989.gadā viņa pilnībā izlīgusi ar savu māti, pie kuras bija atgriezusies. Jebkurā gadījumā iesniedzēja uzskata, ka faktiem, kas notikuši pirms viņas ierašanās Latvijā šajā lietā nav nekādas būtiskas nozīmes.

Iesniedzēja atzīst, ka 1990.gada jūnijā viņa bija uzrakstījusi un parakstījusi paziņojumu saskaņā ar kuru viņa apņēmās neapmesties uz dzīvi Rīgā. Tomēr viņa paskaidro, ka tāds nekad nav bijis viņas patiesais nolūks; par cik viņai nav bijis pietiekamu juridisku zināšanu, viņa domājusi, ka šis akts nevarēs būt par šķērsli pārcelties un dzīvot kopā ar savu māti un dēlu.

Turpinot iesniedzēja apstrīd Valdības apgalvojumu par to, ka viņas personīgās saiknes ar dēlu nav visai ciešas. Saskaņā ar iesniedzējas teikto, viņas dēla 1999.gada 11.jūnija Pārvaldes priekšniekam rakstītās vēstules saturs un tonis pierāda pretējo. Iesniedzēja tāpat paskaidro, ka laikā, kad viņa atradās Nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā, viņas dēls viņu bija apmeklējis katru dienu, ka viņš bijis klāt visās nacionālo tiesu sēdēs viņas sakarā un ka iepriekš viņš vienmēr palīdzējis viņai dažādos gadījuma darbos, ar ko viņa pelnīja iztiku.

Uz Valdības apgalvojumu par to, ka iesniedzēja būtu varējusi legalizēt savu uzturēšanos Latvijā, iesniedzēja atbild, ka viņai nekad nav bijis tādas iespējas. Atgriežot viņai 1993.gada oktobrī atņemto pasi, kompetentā iestāde bija pavēlējusi visīsākajā laikā legalizēt savu stāvokli; tomēr tā viņai nepaskaidroja, kādi konkrēti soļi bija jāsper, lai to izdarītu. Atbilstoši iesniedzējas teiktajam, viņa bija lūgusi Rīgas pašvaldības iestādēm pierakstīt viņu šajā pilsētā, taču visi viņas lūgumi bija noraidīti.

Visbeidzot, iesniedzēja apgalvo, ka viņai nav nevienas vietas, kur apmesties uz dzīvi Krievijā, jo pašlaik viņai tur nav nevienas oficiāli reģistrētas dzīvesvietas.

Apkopojot teikto, iesniedzēja uzskata, ka stāvoklis, kādā viņa atrodas, ir pietiekami nopietns, lai to uzskatītu par Konvencijas 8.panta pārkāpumu.

B. Tiesas novērtējums

Vispirms Tiesa konstatē, ka, neskatoties uz Augstākās tiesas Senāta iesniedzējas kasācijas sūdzības galīgo noraidījumu, 1999.gada 11.jūnijā viņas sakarā pieņemtais izbraukšanas rīkojums nekad nav ticis izpildīts. No otras puses, Tiesa atzīmē, ka Administratīvā procesa likuma 360.panta 4.daļa, kas stājās spēkā 2004.gada 1.februārī, padara neiespējamu administratīvā akta izpildi, ja “kopš tā stāšanās spēkā ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi”. Šajā lietā galīgais spriedums, kas apstiprināja strīdīgo rīkojumu, bija pasludināts 2000.gada 13.septembrī; tādējādi šis spriedums vairs nav izpildāms kopš 2003.gada septembra. Tiesa tostarp, vienmēr ir atzinusi, ka neviens nevar pretendēt uz “cietušā” statusu izraidīšanas pasākumā, ja šis pasākums nav izpildāms (skat., 1992.gada 27.augusta spriedums lietā Vijayanathan et Pusparajah c. France, A sērija, Nr.241–B, 87.lpp., 46.–47.punkti, kā arī Mehemi c. France (Nr.2), Nr.53470/99, 54.punkts, CEDH 2003–IV, Pellumbi c. France (lēm.), Nr.60411/00, 2005.gada 1.marts).

Tāpat Tiesa atzīmē, ka jaunais Imigrācijas likums, kas stājies spēkā 2003.gada 1.maijā, ir pietiekami elastīgs attiecībā uz to ārzemnieku legalizāciju, kuru uzturēšanās valstī nav likumīga. Tā šis likums dod tiesības Iekšlietu ministram piešķirt uzturēšanās atļauju, vadoties no “humāniem apsvērumiem” vai gadījumos, “ja tas atbilst valsts interesēm”. Pārvaldes priekšnieks savukārt ir tiesīgs šādos gadījumos pieļaut dokumentu iesniegšanas termiņu formālu neievērošanu (skat. attiecīgi iepriekšminētā likuma 23.(3), 24.(2) un 33.(2) pantus). Lietas pašreizējā stadijā nav redzams, ka iesniedzēja būtu mēģinājusi izmantot šīs likuma iespējas, vēršoties iepriekšminētajās institūcijās ar lūgumu legalizēt savu uzturēšanos Latvijā.

Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesai ir vislielākās šaubas par to, vai iesniedzēja joprojām var pretendēt uz “cietušās” statusu sakarā ar Konvencijas 8.panta pārkāpumu. Tajā pašā laikā tā neuzskata par nepieciešamu šo jautājumu iztirzāt. Jo, pat pieņemot, ka strīdīgais rīkojums joprojām darbotos un ka iesniedzējai joprojām draudētu piespiedu izraidīšana no Latvijas teritorijas, viņas sūdzība nav pieņemama sekojošu iemeslu dēļ.

Tiesa vispirms atgādina, ka Konvencija negarantē kā tādas tiesības ieceļot vai uzturēties valstī personām, kas nav tās piederīgie, un saskaņā ar starptautiskajās tiesībās iedibinātam principam, un nekaitējot to saistībām, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem, tai skaitā no Konvencijas, Līgumslēdzējvalstīm ir tiesības kontrolēt ārzemnieku ieceļošanu, uzturēšanos un to izraidīšanu no valsts (skat., daudzu citu starpā, Uner c. Pays–Bas [GC], Nr.46410/99, 54.punkts CEDH 2006–...).

Šajā lietā no lietas materiāliem un no pušu sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka iesniedzēja ieradās Latvijas teritorijā 1991.gada sākumā, tas ir, pārejas periodā, kas bija noteikts 1990.gada 4.maija Latvijas neatkarības atjaunošanas Deklarācijā. Tiesa pieņem, ka iesniedzēja tajā laikā vēl varēja uzskatīt, ka joprojām atrodas savā valstī, Padomju Savienībā, kuras pilsone viņa bija (skat. 2006.gada 31.augusta lēmumu lietā Vikoulov et autres c. Lettonie, Nr.16870/ 03). Tomēr pat tajā laikā viņa nevarēja nezināt par pārejas stāvokli un faktisko diarhiju, kas valdīja Baltijas valstīs (skat. lietas Ždanoka c. Lettonie [GC], Nr.58278/00, 15. un 119. punkti, CEDH 2006–...). Katrā ziņā jau tolaik Latvijā eksistēja īpaši noteikumi, kas ierobežoja iebraucēju no citām PSRS teritorijām apmešanos; runa ir par 1989.gada 14.februāra lēmumu, ko pieņēma vietējā izpildvara. Turklāt redzams, ka iesniedzēja zināja par šiem ierobežojumiem, jo 1990.gadā pēc attiecīgo varas iestāžu, kam bija jāpilda iepriekšminētais lēmums, pieprasījuma, viņa izteica īpašu apņemšanos neapmesties uz dzīvi Rīgā. Nākamajā gadā viņa nolēma šo apņemšanos neievērot. Ja pat kā PSRS pilsone viņa varēja brīvi ierasties Latvijas teritorijā, tomēr arī tad viņai bija jāsaprot, ka viņai nebija nekādu tiesību tur saņemt dzīvojamo platību un dzīvesvietas pierakstu. Tādējādi iesniedzējas uzturēšanās Latvijas teritorijā jau no paša sākuma bija nedroša, pat skatoties no tolaik spēkā esošajām padomju likumu normām (skat. mutatis mutandis, 2006.gada 11.aprīļa lēmumu lietā Useinov c. Pays–Bas, Nr. 61292/00).

Tiesa konstatē, ka, sākot no 1991.gada augusta, Latvijas Republikas statuss starp­taustiskajās tiesībās vairs nebija apšaubāms un iesniedzēja nevarēja nesaprast, ka turpmāk viņa atradās neatkarīgā valstī, kuras likumi, un jo īpaši likumi imigrācijas jomā, viņai bija jāievēro. Turklāt 1992.gada 10.jūnijā Latvijas likumdevējs pieņēma lēmumu, kas pietiekami skaidri noteica, ka ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri uzturējās Latvijā bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrācijas, mēneša laikā no minētā datuma bija jāpieprasa uzturēšanās atļauja, pretējā gadījumā viņiem tiktu uzrādīts izbraukšanas rīkojums. Tā kā iesniedzēja nepaskaidrojot iemeslus, nepakļāvās šiem noteikumiem, viņas jau tā nedrošā uzturēšanās Latvijā kļuva nepārprotami nelikumīga.

Bez tam Tiesa konstatē, ka 1993.gada rudenī iesniedzējas pase, ko viņai bija izņēmuši robežsargi, tika viņai atdota ar brīdinājumu “steidzami legalizēt” savu uzturēšanos Latvijā, ko viņa neizdarīja. Protams, iesniedzēja apgalvo, ka viņa bija atkārtoti mēģinājusi reģistrēt dzīvesvietu Rīgā; taču Tiesai nav saprotama šādas rīcības jēga, jo neviens iekšējs normatīvais akts neparedzēja uzturēšanās atļaujas izsniegšanu uz pieraksta esamības (dzīvesvietas reģistrācijas) pamata Latvijā. Tiesai ir jāsecina, ka situācijā, ko kritizē iesniedzēja, vislielākā mērā vainojama viņas pašas bezdarbība. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka principā gadījumā, ja ārzemnieks uzturas Līgumslēdzējas valsts teritorijā, neievērojot šīs valsts likumus un uzspiežot varas iestādēm savu klātbūtni kā notikušu faktu, Konvencijas 8.pants attiecīgajai valstij neuzliek nekādus pozitīvus pienākumus legalizēt šīs personas uzturēšanos (skat. lietas Rodrigues da Silva et Hoozkamer c. Pays–Bas, Nr.50435/99, 43.punkts, CEDH 2006–..., un Chandra et autres c. Pays–Bas, 2003.gada 13.maija lēmums, Nr.53102/99).

Turklāt iesniedzēja neapšauba izbraukšanas rīkojuma atbilstību Latvijas attiecīgajām likuma normām un Tiesa nesaskata iemeslu darīt pretējo. Tā arī uzskata, ka specifiskā “nepilsoņa, pastāvīga iedzīvotāja” statusa nosacījumi, ko paredz Nepilsoņu likuma 1.pants, ir izteikti pietiekami skaidri; tādējādi iesniedzējai bija jāsaprot, ka par cik viņai Latvijā uz 1992.gada 1.jūliju nebija reģistrētas dzīvesvietas jeb pieraksta, viņa nevarēja pretendēt uz iepriekšminēto statusu.

Protams, dažos gadījumos Tiesa ir uzskatījusi, ka valstu pieņemtie lēmumi imigrācijas jomā var tikt kvalificēti kā iejaukšanās tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi, ko aizsargā Konvencijas 8.pants, īstenošanā, jo īpaši gadījumos, kad attiecīgajām personām ir pietiekami ciešas personiskās un ģimenes saiknes mītnes valstī, saiknes, kas tiktu nopietni aizskartas, ja pret šīm personām tiktu piemēroti izraidīšanas pasākumi (skat., iepriekšminētais Ūner, ibidem). Tomēr, ņemot vērā lietas materiālus un pušu paskaidrojumus, Tiesa neuzskata, ka šajā lietā tas tā būtu.

Vispirms attiecībā uz iesniedzējas “ģimenes dzīvi”: Tiesa uzskata, ka viņai nav pamata atsaukties uz ģimenes saiknēm, kas vieno viņu ar viņas māti un viņas dēlu. Jo uz attiecībām starp pieaugušajiem bērniem un viņu vecākiem, par cik tās nav pamatģimenes sastāvdaļa, 8.panta aizsardzība netiek obligāti piemērota, ja vien nav pierādīts, ka viņu starpā eksistē, izņemot parastās emocionālās saiknes, kāda cita veida atkarības saiknes (skat., piemēram, 2003.gada 17.aprīļa spriedumu lietā Yilmaz c. Allemagne, Nr.52853/99, 44.punkts, un 2001.gada 15.februāra lēmumu Shevanova et Ševanovs c. Lettonie, Nr.58822/00). No lietas faktiem izriet, ka strīdīgā rīkojuma pieņemšanas brīdī iesniedzējas dēls bija pilngadīgs un viņš nedzīvoja kopā ar viņu. Vēl jo vairāk, pat līdz viņa pilngadībai, no sešu gadu vecuma iesniedzēja nebija īstenojusi vecāku tiesības attiecībā pret viņu. Runājot par māti, iesniedzēja nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas varētu apliecināt, ka viņas saistītu kādi īpaši atkarības apstākļi. Turklāt iesniedzēja nemin nekādus šķēŗšļus, kas traucētu viņai uzņemt savu māti un dēlu pie sevis Krievijā, vai pēc iebraukšanas aizlieguma termiņa beigām, pieprasot attiecīgu vīzu, apciemot viņus Latvijā.

Tāpat attiecībā uz iesniedzējas “privāto dzīvi”, no lietas materiāliem redzams, ka viņa bija ieradusies Latvijā 1991.gadā trīsdesmit divu gadu vecumā, un ka līdz tam laikam viņa vienmēr bija dzīvojusi Krievijā. Pat ja pašlaik viņa tur nedzīvo un viņai nav Krievijas pilsonības, viņai noteikti jābūt saiknēm savā dzimtajā zemē, jo viņa tur ir pavadījusi lielāko savas dzīves daļu un tur ieguvusi izglītību. Citiem vārdiem, viņai nevajadzētu rasties īpašām grūtībām atkal iekļauties Krievijas sociālajā un kultūras vidē (skat., mutatis mutandis, iepriekšminēto lēmumu lietā Useinov). No otras puses, Tiesa konstatē, ka lietā nav jebkādu pierādījumu, kas norādītu uz it kā īpaši ciešajām iesniedzējas personīgajām un sociālajām saiknēm ar Latviju, jo vairāk tāpēc, ka visas šīs saiknes bija veidojušās tajā laikā, kad viņas stāvoklis valstī bija nedrošs un nelikumīgs (ibidem).

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, un pieņemot, ka pret iesniedzēju pieņemtais izbraukšanas rīkojums vēl joprojām būtu izpildāms, Tiesa secina, ka Latvijas varas iestādes nav aizskārušas viņas tiesības, ko viņai garantē Konvencijas 8.pants. Tādējādi nav pazīmju, ka šī norma šajā lietā būtu pārkāpta.

Līdz ar to jāsecina, ka šai sūdzībai acīmredzami nav pamata un tā ir noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4. punktu.

Ņemot vērā šos argumentus, Tiesa vienbalsīgi

 

Pasludina iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības pārējā daļā.

Sekretārs Vincent Berger

Priekšsēdētājs Boštjan M.Zupančič