Valdis Nagobads, Rīgas domes Labklājības departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

1999.gada pirmajā pusgadā materiālu palīdzību pašvaldības sociālo pabalstu veidā saņēmušas 34,9 tūkstoši rīdzinieku ģimeņu, kopumā — 73,1 tūkstotis cilvēku (t.i., 9,2% Rīgas iedzīvotāju). No kopējās pabalstu summas 81 procents piešķirts dzīvokļa īres apmaksai un pārtikas iegādei.

Rīgas domes Labklājības departaments 1999.gada finansējuma ietvaros piedāvā sakārtotu pašvaldības sociālo pabalstu piešķiršanas sistēmu. Proti: saglabāt sešos Rīgas sociālajos dienestos izmantoto pabalstu veidus, sagrupējot tos vienādi, nodrošinot ikvienam rīdziniekam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas vienādas iespējas saņemt sociālo pabalstu; tuvināties vienlīdzīgai pabalstu piešķiršanai sešos Rīgas sociālās palīdzības dienestos, vienlaikus saglabājot iespēju iedzīvotājam griezties attiecīgā dienesta sociālo pabalstu komisijā, ja ģimene (persona) nonākusi krīzes situācijā. Un vēl — radīt nepieciešamos priekšnoteikumus vienotas datu bāzes izveidošanai Rīgas pilsētā.

Rīgas domei apspriešanai un akceptēšanai iesniegtais labklājības departamenta projekts "Par Rīgas pašvaldības sociālajiem pabalstiem" izraisījis plašas diskusijas sabiedrībā. Izskanējuši dažādi viedokļi. Lai vispusīgi izvērtētu, kādā veidā paplašināt sociālās palīdzības sniegšanas iespējas, Rīgas domes Labklājības departaments nupat rīkoja semināru, kurā piedalījās Labklājības ministrijas, Rīgas domes deputāti, sociālie darbinieki, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un zinātnieki.

Par palīdzību maznodrošinātajiem un trūcīgajiem, par iespējām to uzlabot — saruna ar Valdi Nagobadu.

— Kādiem vajadzētu būt pašvaldību sociālajiem pabalstiem? Kā tos aprēķināt?

— Aptuveni pirms diviem mēnešiem Rīgā sākās diskusija par jaunajiem Rīgas domes noteikumiem attiecībā uz sociālās palīdzības pabalstiem. Līdz šim spēkā esošie dokumenti zināmā mērā ir pretrunīgi, arī novecojuši, jo izstrādāti pirms četriem gadiem. Dzīve pa šo laiku kļuvusi ievērojami dārgāka. Ja pabalstus piešķir atbilstoši normatīvajiem aktiem, tie tāpat nedod iespējas trūcīgajiem iedzīvotājiem savilkt savu knapo budžetu. Jāteic, esmu gandarīts par notikušo semināru. Jo īpaši tādēļ, ka tajā izskanēja dažādi viedokļi. Taču visi semināra dalībnieki bija vienisprātis, atbalstot jauno noteikumu nepieciešamību, kā arī viedokli, ka Rīgas pilsētas pašvaldība šajā jautājumā zināmā mērā iet pa priekšu. Protams, Rīgas iespējas ir lielākas. Un 2000.gadā pilsētas budžetā viena no prioritātēm būs sociālā palīdzība. Mēs ceram, ka salīdzinājumā ar šo gadu nākamā gada budžetā pieaugums sociālajā palīdzībā būs par 12–15 procentiem. Lai gan Rīgas pilsētā ir tādas pašas budžeta problēmas, kādas valstī.

— Kādas, jūsuprāt, ir galvenās atziņas pēc semināra?

— Ir skaidrs, ka sociālie pabalsti paši par sevi nav izšķiroši nabadzības likvidēšanā. Jo mēs visi labi saprotam, ka nabadzība rodas no bezdarba, no zema atalgojuma, zemām pensijām. No nepietiekamiem ienākumiem. Pastāvīgi kāpj dzīves dārdzība, pašvaldību budžeti ar savu sociālās palīdzības budžetu nevar šo deficītu pilnībā segt. Skaidrs, ka nabadzības pamatsaknes ir saistītas ar nodarbinātību, ar darba vietām, ar tautsaimniecības un ekonomikas attīstību. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka sociālās palīdzības pabalsti ir neatņemama iedzīvotāju sociālās drošības sastāvdaļa. Cilvēkiem tas ir jāzina un jāizprot.

— Vai iedzīvotāju informētība par iespējām saņemt sociālo pabalstu ir pietiekama?

— Tā ir neapmierinoša. Lai gan Rīgā vairāk nekā 10 procenti iedzīvotāju saņem kādu sociālo palīdzību, daudzi par šādām iespējām nezina. Viena no vērā ņemamām atziņām — sociālās palīdzības statistika ne vienmēr ļauj objektīvi prognozēt virzienus, kā turpmāk attīstīties. Statistikas dati ne vienmēr ir ticami. Jo gan valsts mērogā, gan arī Rīgas pilsētā mazturīgo vai trūcīgo iedzīvotāju statusa novērtēšanai ir dažādi kritēriji. Turklāt arī uzskaite ne vienmēr ir pietiekami precīza. Es jau sacīju, ka iedzīvotāji nav pietiekami informēti par iespējām saņemt sociālo palīdzību. Pieļauju, ka aptuveni viena trešdaļa iedzīvotāju pietiekami neizprot sociālās palīdzības, sociālā pabalsta būtību. Tā nedrīkstētu būt. Nav šaubu, ka sabiedrības informētībai jākļūst par vienu no prioritātēm. Turklāt jāņem vērā, ka cilvēki, kuriem sociālā palīdzība visvairāk nepieciešama, mazāk lasa avīzes un retāk skatās televīziju. Informācija šiem cilvēkiem galvenokārt būtu jāsaņem ar sociālās palīdzības dienesta darbinieku starpniecību vai izlasot bukletus. Vēlreiz gribētu atgādināt, ka domes Labklājības departamentā joprojām ir bezmaksas tālrunis 8005055, pa kuru iespējams saņemt nepieciešamo informāciju par sociālajiem jautājumiem.

Sociālo pabalstu aprēķināšanai nākotnē ir jānosaka garantēti minimālie ienākumi ikvienam rīdziniekam, ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Un tad varētu runāt par to, ka papildus tiek piešķirta sociālā palīdzība viena vai otra sociālā pakalpojuma apmaksai. Taču garantētajam minimālajam ienākumam vajadzētu segt izdevumus, kas saistīti ar uzturu un mājokļa apmaksu. Pēc tam varētu domāt par skolēnam nepieciešamo grāmatu, transporta vai citu izdevumu apmaksu. Protams, ir jāizšķir prioritārās grupas. Tās vienmēr bijušas ģimenes, kurām ir bērni. Nevienam nav šaubu, ka finansiāli visgrūtrāk pašlaik klājas ģimenēm, kurās aug bērni, tāpat arī vientuļajiem veciem cilvēkiem un invalīdiem. Šiem cilvēkiem sociālā palīdzība vajadzīga visvairāk.

Kādā veidā, pēc kādiem kritērijiem sadalīt šo pietiekami trūcīgo sociālajai palīdzībai atvēlēto budžetu? Tā ir šo jauno noteikumu galvenā sūtība. Kādēļ tomēr jaunie noteikumi nepieciešami, kādēļ tajos nepieciešams reglamentēt kaut kādas vadlīnijas?