Valdis Nagobads, Rīgas domes Labklājības departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

no 1.lpp

Vienmēr būs uzraudzība, kas lūkos, cik precīzi tiek izmaksāti sociālajai palīdzībai atvēlētie līdzekļi. No vienas puses, ir jāparedz kārtība, kādā cilvēkam būtu tiesības saņemt šo garantēto minimālo ienākumu vai vēl arī papildu pabalstu. Taču, no otras puses, ir jāparedz arī izņēmuma situācijas, kad no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka cilvēkam palīdzība nepienākas, taču, ņemot vērā reālo situāciju, kas izveidojusies konkrētajā ģimenē, šo pabalstu piešķir. Ja šis gadījums ir ordinārs, sociālajam darbiniekam, izvērtējot ģimenes ienākumus, ir tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumu par pabalsta piešķiršanu. Ja tas ir izņēmuma gadījums,— lemj komisija, kas ir katrā sociālās palīdzības dienestā. Manuprāt, šī jau iesakņojusies kārtība (jaunajos noteikumos tā ir precizēta) būtu jāievēro arī turpmāk. Jo, lai kā arī (sevišķi finansistiem, revidentiem) gribētos, lai viss būtu noteikts kādā normatīvā dokumentā, dzīve vienmēr ieviesīs savas korekcijas sarežģītajās situācijās, kādās diemžēl pašlaik dzīvo katrs desmitais vai septītais rīdzinieks. Šīs problēmas sevišķi samilzīs tuvākajā nākotnē, jo ir paredzēti būtiski grozījumi likumā par dzīvojamo telpu īri, kas saistīti ar maksimālu tā saukto īres maksas griestu atcelšanu. Līdz ar to būtiski palielināsies sociālo dienestu loma, jo viena no cilvēku pamatprasībām — dzīvoklis — kļūs diezgan problemātiska.

— Acīmredzot atbilstoši jaunajiem noteikumiem palielināsies arī sociālo darbinieku atbildība.

— Nenoliedzami. Viņu atbildība par ģimenes materiālā stāvokļa novērtēšanu būs lielāka. Viņiem nāksies izvērtēt, vai konkrētajā situācijā un kādā apjomā ir nepieciešams šis pašvaldību sociālais pabalsts. Pašlaik Rīgā sociālo darbinieku skaits nav pietiekams. To nupat atzina arī Pasaules bankas eksperti, kas uzturas mūsu pilsētā. Uz vienu sociālo darbinieku Rīgā ir 3,5 tūkstoši iedzīvotāju. Eiropā turpretim ir viens sociālais darbinieks uz 1000 iedzīvotājiem. Šādu rekomendāciju pašvaldībām devusi arī mūsu Labklājības ministrija. Mēs plānojam, ka tuvākajos piecos gados sociālo darbinieku skaits varētu palielināties gandrīz trīs reizes. Arī budžeta projektā nākamajam gadam esam paredzējuši, ka varētu būt par 50 sociālajiem darbiniekiem vairāk. Tad būtu iespējams individuālāk risināt sociālās problēmas ģimenēs. Protams, sociālajiem darbiniekiem ir jābūt kvalificētiem speciālistiem ar atbilstošu izglītību. Pašlaik Rīgā tikai katram otrajam sociālajam darbiniekam ir speciālā izglītība. Arī sociālo speciālistu pēcdiploma izglītība ir viena no prioritātēm, kas departamentam jārisina. Tagad vairs nav iedomājama cilvēku ieņēmumu un izdevumu aprēķināšana, nesaistot visu vienotā datortīklā. Tā ir arī sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu, ar apdrošināšanas aģentūru, iedzīvotāju reģistru... Prioritāra tātad ir arī atbilstošas datortehnikas iegāde. Mums jau ir zināmas iestrādes nākamajam gadam, kad visiem sešiem Rīgas pilsētas sociālās palīdzības dienestiem varētu būt vienota programma un arī iespējamais tīklojums ar citām valsts institūcijām, kas dotu iespēju objektīvāk novērtēt ģimenes ieņēmumus.

Viens no sociālās palīdzības pamatprincipiem — tai ir jābūt pietuvinātai cilvēkam. Mēs plānojam, ka Rīgas pilsētā aptuveni 50 vietās vajadzētu būt sociālās palīdzības mikrorajonu centriem, kuros strādātu sociālie darbinieki ar iekārtotām darba vietām, kur pieņemt iedzīvotājus un mudināt veikt viņu sociālo aprūpi. Šie manis minētie virzieni pašlaik ir visaktuālākie, lai tālāk pilnveidotu sociālo pabalstu administrēšanu pilsētā. Taču jāņem vērā (tāda diemžēl pašlaik ir mūsu sabiedrība), ka bieži vien nākas sastapties ar gadījumiem, ka iedzīvotāji neuzrāda visus savus ieņēmumus. Ir diezgan liels nelegālo ieņēmumu īpatsvars. Sociālais darbinieks to nevar izvērtēt, jo šie ieņēmumi viņam nav zināmi. Tādēļ arī nereti sabiedrībā dzird runājam par to, ka sociālie pabalsti tiek piešķirti cilvēkiem, kas nemaz to nav pelnījuši, vai ģimenei, kurai tas nemaz nepienākas. Apmēram viena trešā daļa mūsu ekonomikas ir pietiekami pelēka, nav skaidra. Tas atstāj zināmas sekas arī uz sociālo pabalstu pareizu aprēķināšanu un piešķiršanu. Tādu atzinumu pēc savas aptaujas ir izdarījuši arī Pasaules bankas eksperti. Gribētos mudināt cilvēkus, kas zina, ka, viņuprāt, kādam pabalsts izsniegts nepamatoti, darīt to zināmu sociālās palīdzības dienestam, lai šo piešķirto pabalstu pārrēķinātu. Ir gadījumi, ka trūcīgam cilvēkam ir pirmās pakāpes radinieki — bērni, vecāki, māsas vai brāļi —, taču viņi par savu tuvinieku neliekas zinis. Protams, tam var būt arī objektīvi iemesli, ja šie cilvēki, piemēram, paši ir bezdarbnieki. Taču diemžēl Latvijā ir zināmi gadījumi, kad arī turīgi cilvēki savus piederīgos neaprūpē un viņi ir spiesti griezties pēc sociālās palīdzības. Un mēs to arī sniedzam, lai gan tas it kā ir pretrunā ar Civillikuma prasību par to, ka ikvienam bērnam savi vecāki vecumdienās ir jānodrošina.

— Seminārā acīmredzot tika risināti vēl citi jautājumi.

— Viena no atziņām, kas izriet no šī semināra, — pilsētā nav pietiekami efektīvi organizēti pagaidu sabiedriskie darbi vai arī nodarbinātību veicinošie pasākumi, ko pašlaik rīko sociālās palīdzības dienests. Paredzētā kārtība nedarbojas pietiekami efektīvi, līdz ar to cilvēki var nonākt tā dēvētajos sociālā pabalsta slazdos, t.i., viņi neko nedara, ir bezdarbnieki, darba iemaņas sāk samazināties, un cilvēks pilnībā kļūst atkarīgs no tā, ir vai nav šis sociālais pabalsts, sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kas ir darba spējīgā vecumā. Mūsu, pašvaldības institūcijas, uzdevums ir veidot sistēmu, kas ļautu sociālajiem darbiniekiem griezties noteiktā vietā, lai potenciālo pabalsta saņēmēju varētu norīkot sabiedriski lietderīgā darbā, lai šis cilvēks būtu mazāk atkarīgs no sociālā pabalsta. Mēs runājām par slēptajiem ienākumiem, kurus sociālajiem darbiniekiem ne vienmēr izdodas atklāt un kas ir arī pat neiespējami. Seminārā izskanēja doma, ka cilvēki tagad tradicionāli dzīvo "ne no kā". It kā nekādu ienākumu nav, taču tajā pašā laikā, apsekojot šo cilvēku mājas apstākļus, tiek konstatēts pietiekami labs dzīves līmenis. Rīgai ir vēl kāda problēma: kā liecina socioloģiskās aptaujas, aptuveni desmit procenti cilvēku būtībā nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji. Vārds "pieraksts" jau pakāpeniski savu jēgu zaudē. Taču tajā pašā laikā cilvēki pārnāk dzīvot uz Rīgu pie saviem radiem vai draugiem un rod sev pastāvīgu uzturēšanās vietu. Acīmredzot pie lata tikt pilsētā ir vieglāk nekā laukos. Tādējādi cilvēki šeit dzīvo nelegāli. Bet arī viņiem ir sociālās problēmas, arī viņi tērē elektroenerģiju, turklāt ne visur ir uzstādīti skaitītāji. Šāda situācija ir raksturīga lielajām pilsētām, un ar to ir jārēķinās.

Seminārā izskanēja doma, ka trūcīgajiem iedzīvotājiem pabalsti uz paritātes principiem ir jāsniedz valstij un pašvaldībai. Valstij vajadzētu proporcionāli piedalīties pabalstu izmaksās, paredzot šim nolūkam zināmu izdevumu daļu valsts budžetā — proporcionāli pašvaldības līdzdalībai pabalstu izsniegšanā. Pagaidām šādas kārtības nav. Šādu domu atbalstīja arī Labklājības ministrijas speciālisti. Uz to mums vajadzētu iet, jo pašvaldībām ir dažāds finansiālā nodrošinājuma līmenis un iespējas visai ierobežotas.

Lai noskaidrotu, cik cilvēku patlaban dzīvo pašvaldību un cik — privātajās mājās, kāds ir viņu materiālais nodrošinājums, nepieciešama ticama statistika, pagaidām mums ir dati tikai par tiem cilvēkiem, kas griezušies pēc sociālās palīdzības. Taču ir pietiekami daudz cilvēku, kas palīdzību nav lūguši.

Katrā situācijā ir jābūt atbilstošam risinājumam. Ar tādu apņēmību šajā amatā sāku strādāt. Tuvākajā laikā jārod iespēja atvērt arī patversmi aptuveni piecdesmit cilvēkiem, jo bezpajumtnieku pilsētā ir daudz. Labklājības departamentam ik dienu nākas risināt dažādas sasāpējušas problēmas. Jo sociālā palīdzība jāsaņem visiem, kam tā ir nepieciešama.

Armīda Priedīte, "LV" informācijas redaktore

.