1992.gada 18.augusta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Sākam plenārsēdes darbu. Jautājuma par kooperatīvās mazstāvu dzīvojamās apbūves, garāžu un laivu novietņu privatizāciju apspriešanu mēs tagad pārtraucam un saskaņā ar mūsu balsojumu klausīsimies Ministru padomes priekšsēdētāja ziņojumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma izpildi. Runājot par balsu skaitīšanas komisijas ziņojumu, tā ir gatava to sniegt, bet, manuprāt, šobrīd mums diskusiju vēl nevajadzētu atsākt, bet gan noklausīties Godmani. Un tikai pēc tam mēs atgriezīsimies pie šā jautājuma.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Vai mēs tomēr nevarētu izdarīt tādā veidā: es domāju, ka šo spriešanu mēs esam mazliet sabojājuši, jo mēs par to, kuram balsojumam ir taisnība, varētu turpināt strīdēties no rīta līdz vakaram. Es piedāvātu risinājumu: varbūt neturpināt šādā veidā, bet rīt es būtu gatavs sagatavot kompromisa priekšlikumu (es esmu runājis arī ar Likumdošanas jautājumu komisiju), un tomēr sākt rītdienu ar tādu gluži normālu apspriešanu. Tā ir tāda lieta, kur mēs pilnīgi iestrēgsim, un tādā veidā, kā mēs pašreiz esam iesākuši, mēs spriedīsim vēl bezgalīgi ilgi.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, ja es jūs pareizi sapratu, tad jūs ierosināt šodien vispār to strupceļa situāciju neapspriest, bet gan ieteikt šo jautājumu rīt no jauna iekļaut darba kārtībā, šodien to noņemot. Paldies.

Lūdzu, Godmaņa kungs, cik jums nepieciešamas minūtes? 15. Lūdzu, Godmaņa kungs, tribīnē, lai sniegtu 15 minūšu ilgu ziņojumu. Lūdzu zālē uzmanību!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Sveicināti, cienījamie deputāti, cienījamo sēdes vadītāj! Mans uzdevums ziņot jums par to, ko Ministru padome darījusi, lai izpildītu Augstākās padomes lēmumu “Par pilnvaru piešķiršanu Latvijas Republikas Ministru padomei iedzīvotāju apgādes uzlabošanā ar pārtikas produktiem.

Kā zināms, 11.jūlijā tika pieņemts Augstākās padomes lēmums “Par pilnvaru piešķiršanu Latvijas Republikas Ministru padomei iedzīvotāju apgādes uzlabošanā ar pārtikas produktiem”, ar kuru Ministru padomei līdz 18.augustam papildus spēkā esošajos likumdošanas aktos noteiktajām pilnvarām tika piešķirtas šādas pilnvaras:

1) risināt pašvaldību pārtikas tirdzniecības uzņēmumu privatizācijas jautājumus;

2) risināt jautājumus par savstarpēji nenokārtotiem maksājumiem starp pašvaldību pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem, pārtikas pārstrādes uzņēmumiem un pārtikas ražotājiem. Šādu pilnvaru nepieciešamību noteica:

a) straujais cenu kāpums un pārtikas preču sortimenta sašaurināšanās;

b) nepietiekamie tirgū nonākošie preču apjomi, tas ir, veikalu tukšie plaukti, no vienas puses, un ražotāju, tas ir, lauksaimniecības produkcijas pārstrādājošās rūpniecības, grūtības ar realizāciju, no otras puses;

c) savstarpēji nenokārtoto maksājumu pieaugums, apgrozāmo līdzekļu trūkums, kurš paralizē saimniecisko struktūru darbību.

Viens no svarīgākajiem iemesliem tam visam ir tirdzniecības monopols. Šajā situācijā valdība izvirzīja uzdevumu šo tirdzniecības monopolu sašķelt un likvidēt. Atsevišķā tirdzniecības organizācijas struktūra, norēķinu sistēma un kārtība pieļauj paviršu darba pienākumu izpildi un nesaimniecisku rīcību, kā arī personisko interešu realizēšanu, izmantojot valsts un pašvaldību īpašumus. Un šī sistēma bija jāsalauž.

Ar Ministru padomes 1991.gada 1.jūlija lēmumu Nr.171 tirdzniecības uzņēmumi tika nodoti pašvaldību īpašumā. Taču tālāk par šo decentralizāciju privatizācija aizsākās gausi, bez vajadzīgās sistēmas un haotiski. Apsekojumi liecināja, ka pašvaldībām trūkst skaidras pārtikas tirdzniecības uzņēmuma koncepcijas. Lai kardināli un strauji panāktu vēlamās pārgrozības, bija nepieciešams:

1) nekavējoties uzsākt pārtikas tirdzniecības objektu decentralizāciju un privatizāciju;

2) krasi uzlabot naudas aprites sistēmu.

Kādus pasākumus veica valdība? Pirmkārt. Šā jautājuma risināšanai tika izveidota valdības komisija, kuras sastāvā tika iekļauti Rīgas pilsētas rajonu pašvaldību vadītāji, Rīgas pilsētas valdes pārstāvji, Galvenās valsts finansu inspekcijas, Finansu ministrijas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Bankas pārstāvji. Komisijas darbā piedalījās valsts uzņēmums “Latvijas pasts”, Patērētāju savienības valsts komercdienests, pārstrādes uzņēmumu vadītāji. Otrkārt. Tika veikts tirdzniecības tīkla un tirdzniecības uzņēmumu ekonomiski finansiālo rādītāju apsekojums un analīze.

Secinājumi: 1) līdzšinējie pārtikas rūpniecības un pārstrādes uzņēmumu savstarpēji nenokārtotie maksājumi var tikt īsā laikā samazināti, ja būs paātrinātas banku operācijas, ja līdzekļi par realizētajām precēm tiks novirzīti parādu dzēšanai pārstrādes uzņēmumos;

2) ir nepieciešams paātrināt demonopolizāciju un privatizāciju tieši tirdzniecības uzņēmumos, sākumā attiecībā uz pārtiku.

Bez šāda apsekojuma un analīzes, kas skaitliskā veidā mums ir izdarīta praktiski par katru rajona veikalu (ar šiem datiem mēs varēsim iepazīstināt jebkuru no jums, kas vēlēsies, šie dati vajadzīgi Tirdzniecības un pakalpojumu komisijai), tika pieņemti normatīvie akti, kuru mērķis ir tirdzniecības tīkla pārvaldes un apgādes decentralizācija.

Šajā sakarā mēs izvirzījām trīs mērķus. Es atļaušos turpināt nedaudz saviem vārdiem. Pirmkārt, nodrošināties. Tajā brīdī, kad mēs risinām jautājumu par privatizāciju, par veikalu nodošanu nomā uz izsoles principu privātpersonām, kā arī citiem pretendentiem, nodrošināties ar situāciju, lai visos rajonos Rīgā un pēc tam arī Jūrmalā, tajās vietās, kur visvairāk apgrozās cilvēki, būtu veikali, kuri uz trīs gadiem tiktu nodoti pārvaldījumā tieši pārstrādes uzņēmumiem. Sākumā mēs to attiecinājām uz piena kombinātiem un gaļas kombinātiem. Pēc tam secinājām, ka tas ir jādara ar bezalkoholisko dzērienu ražotājiem, alkoholisko dzērienu ražotājiem, un nonācām līdz cigaretēm. Apstākļos, kad veicām visas šīs procedūras samērā spiestā veidā, mums ir ļoti svarīgi, lai šiem veikaliem, kuri strādā tieši ar kombinātu, nebūtu starpnieku. Minētie veikali nodrošinātu cilvēku apgādi ar pārtiku. Šajā situācijā nebūtu problēmu ar starpniekiem un šiem veikaliem. Līdzekļi tiešā veidā nonāktu no pārstrādes uzņēmumiem, no kurienes tālāk tie nokļūs pie lauksaimniekiem. Tas ir pirmām kārtām.

Otrs mūsu izvirzītais mērķis. Mēs mēģinājām atrisināt jautājumu, kā lai tiekam vaļā no Tirdzniecības pārvaldes uzņēmumiem. Agri vai vēlu, lai kā arī spriestu komisijā, mēs secinājām, ka it kā bez šiem tirdzniecības uzņēmumiem nevaram iztikt, jo ir iestādes, kuras nepieciešams apgādāt, proti, tās ir slimnīcas, bērnudārzi un tā tālāk, ka attiecīgie pārstrādes uzņēmumi nevar tieši apkalpot katru veikalu kā juridisku personu. Jo mūsu mērķis bija katru veikalu padarīt par juridisku personu, lai katrs veikals precīzi atbildētu par to, cik tas ņems preci un cik jādod nauda. Bija pat tādas nianses, ka gaļas kombinātā brauc iekšā no 500–600 veikalu pārstāvjiem, kuri katrs prasa 300, 400, pat 500 kilogramus gaļas. Tīri fiziski to nevar paveikt. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Sākās nelikumības, pat zādzības. Un faktiski tas prasīs milzīgus līdzekļus, lai mēs šo sistēmu kaut kādā veidā turpmāk risinātu. Tāpēc mēs izšķīrāmies par citu ceļu, kurš ir šāds.

Visas tirdzniecības pārvalžu noliktavas, saldētavas, kuras ir katrā rajonā, un viena turīga tirdzniecības pārvalde... Es atvainojos, Rīgas valde lika uz izsoli–pārdošanu ar ļoti modernu iekārtu, tajā skaitā ar somu iekārtu. Mēs tās pārveidojām, un tās ir pašvaldību uzņēmumi, atskaitot pēdējo, kas uz laiku tiek nodota Lauksaimniecības ministrijai valsts īpašumā. Tātad tās ir vietas, kur lieltirgotāji satiekas ar maztirgotājiem. Šajā pašvaldības uzņēmumā, noliktavā, saldētavā vietas nomā Rīgas, Valmieras, Liepājas un citu rajonu pārstrādes uzņēmumi, un pa vidu vairs nav šā tirdzniecības uzņēmuma, kurš veic pirkšanas un pārdošanas operācijas, šis posms, kurš principā pazaudē visu šo naudas līdzekļu apriti.

Šajā lietā mēs saskārāmies ar ļoti lielu Rīgas pilsētas valdes pretestību. Pilsētas valde atteicās piedalīties lielās saldētavas pieņemšanas procedūrā, aizbildinoties, ka tā ir domāta eksportam. Mēs, izmantojot ārkārtējās pilnvaras, noteicām vienpusēju pārņemšanas kārtību, ar noteikumu, ka samaksāsim bilances vērtību, šo pārvalžu sistēmas tālākās bilances vērtību. Un uzskatām: ja pilsētas valde liks to uz izsoli, pārdos jebkuram, kurš maksā vairāk, pārsniedzot koncepciju, kā to tālāk izmantot... Šis protests mums ir, bet mēs neņēmām to vērā.

Kas konkrēti tika izdarīts, pamatojoties uz šiem principiem? Otru protestu mēs saņēmām no Jūrmalas pilsētas, kura uzskatīja, ka jaucamies tās iekšējās lietās. Mēs domājam, ka neesam iejaukušies viņu iekšējās lietās. Un skandalozais gadījums, ar ko nodarbojas Iekš­lietu ministrijas Informācijas dienests, proti, kā īsā laikā var noteikt pilnīgu reketu uz bezalkoholiskajiem dzērieniem un ignorēt, piemēram, “Aldara” limonādi, bezalkoholisko dzērienu par 37 rubļiem (es domāju taras cenu), tajā pašā laikā visur nosakot ārzemju bezalkoholisko dzērienu pārdošanu par 300 un vairāk rubļiem, parādīja mums, ka arī Jūrmalā sistēma ir pilnīgi sapuvusi. Un, neskatoties uz Jūrmalas valdes pretestību, mēs noteicām, kuros veikalos (tieši tur, kur visvairāk apgrozās cilvēku, un nevis tur, kur mums gribēja ierādīt, proti, kaut kur kaktā) būs tie veikali, kur tieši pārdos pārstrādes uzņēmumi.

Tātad kas tika izdarīts konkrēti? Tika pieņemts centra lēmums, komisijas lēmums, kuru apstiprināja valdība, par atsevišķu Jūrmalas pilsētas pārtikas preču veikalu nodošanu nomā pārstrādes uzņēmumiem. Jūrmalas pilsētas pašvaldībai tika uzlikts par pienākumu uz laiku, ne mazāku par trim gadiem, iznomāt pārstrādes uzņēmumiem trīs pārtikas veikalus. Es varu jums pateikt, ka par katru pārtikas veikalu notiek liela cīņa.

Tālāk. 31.jūlijā tika pieņemts Ministru padomes rīkojums, ar kuru Rīgas pilsētas rajonu pašvaldībām tiek uzdots nodot nomā uz laiku līdz trīs gadiem Lauksaimniecības ministrijas pārstrādes uzņēmumiem (nav runa tikai par Rīgas uzņēmumiem) septiņus piena un septiņus gaļas veikalus, tas ir, katrā rajonā visdzīvākajās vietās. Tātad katrs minētais veikals ir tāds, kas tieši pieder gaļas kombinātam, proti, tas nonāk kombināta pārvaldījumā. Līdzīgi tas ir arī ar piena kombinātu.

Nākamais. Tika noteikts, ka pašvaldības līdz 15.augustam no jauna noslēdz darba līgumus ar to pārziņā esošo pašvaldību valsts pārtikas veikalu vadītājiem. Un šajā procesā šiem veikaliem ir jāiegūst juridiskas personas tiesības. Tas, ka veikalu vadītājiem no jauna jāslēdz līgumi ar pašvaldību uzņēmumu, ir skaidrs no tā, ka šie pašvaldību veikalu vadītāji vairums gadījumos tirdzniecības procesā rīkojas absolūti nepareizi, ignorējot gan naudas nodošanas termiņus, pārrēķinus un tā tālāk. Šā līguma slēgšana no jauna viņiem ir obligāta. Pašvaldībām nesot atbildību par tirdzniecību rajonā, ir jāizlemj, vai konkrētais cilvēks paliek tur strādāt vai nepaliek.

Tālāk. Tika pieņemti speciāli lēmumi, kuru mērķis ir veicināt veikalu privatizāciju. Pirmais. Tika pieņemts lēmums par pirkumu un pārdevumu un neapdzīvojamo telpu nomas tipveida līgumiem, un darba tipveida līgumu par valsts (pašvaldību) tirdzniecības uzņēmumu pārvaldīšanu. Mērķis – no tehniskā viedokļa nodrošināt korektu pašvaldību un privāto uzņēmumu pārtikas veikalu īpašnieku, kā arī valsts vai pašvaldības uzņēmuma vadītāju attiecību regulāciju, ar nolūku saglabāt pārtikas produktu tirdzniecības prioritāti šim nolūkam atvēlētajās telpās, fiksējot šādus pamatnosacījumus:

1) 3–5 gadus bez pašvaldības piekrišanas nemainīt objektu specializāciju;

2) nodrošināt minimālo ikdienas preču sortimenta realizāciju;

3) ievērot noteikto norēķinu kārtību;

4) ievērot spēkā esošos tirdzniecības un apkalpošanas noteikumus un pastāvošās sanitārās normas.

Kā jau teicu, tika pieņemts lēmums par Rīgas pilsētas sadalošo saldētavu. Statuss: Lauksaimniecības ministrijai tiek nodoti nepabeigtie celtniecības objekti – Rīgas pilsētas sadalošā saldētava Krustpils ielā 85a, uzliekot pienākumu līdz 1993.gada otrajai pusei to nodot ekspluatācijā un izmantot pārstrādes uzņēmumu, privāto un citu tirdzniecības subjektu vairuma apkalpošanai. Piezīme: šīs problēmas sakarā tiek pētītas iespējas Rīgas pilsētā izveidot vairākus nelielus vairumtirdzniecības objektus un tā sauktos pilsētas vēderus, kuros nelielie pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi uzņēmumu vajadzībām iepērk produktus gan no pārstrādājošās rūpniecības, gan tieši no lauksaimniekiem, kuriem arī ir tiesības nomāt telpas šajās saldētavās un noliktavās.

Tika pieņemti lēmumi, kuru mērķis ir normalizēt naudas apgrozību. Kādi bija šie lēmumi?

Pirmais ir lēmums par neatliekamiem pasākumiem savstarpējo norēķinu disciplīnas uzlabošanā. Tas noteica, ka ar 10.augustu pašvaldību pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem un pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, kā arī pārtikas ražotājiem banka maksā soda naudu 5 procentu apmērā bijušo 0,5 procentu vietā. Tātad sodu procenti pieaug 10 reižu apmērā no pārskaitījuma summas par katru nokavēto norēķina dienu, izņemot pirmo svētdienu, kas pārsniedz šādu norēķinu vērtības termiņu. Tas ir, Rīgā, Latvijas rajonos, pilsētās – trīs dienas. Pēc trim dienām sāk maksāt 5 procentu sodu. Norēķinos starp Latvijas Republikas rajoniem – piecas dienas, ņemot vērā lauku attālumus un lauku specifiku.

17.augustā tika pieņemts otrais lēmums, tas ir par uzņēmumu, uzņēmēju atbildības paaugstināšanu norēķinos par pārtikas precēm. Augustā to apstiprināja Ministru padomes sēdē. Komisija minēto lēmumu pieņēma ātrāk. Tā saturs ir šāds: uzdot mazumtirdzniecības uzņēmumiem un pārtikas preču piegādātājiem sagatavot dokumentu salīdzināšanas aktu par savstarpējiem norēķiniem, triju dienu laikā veicot savstarpējos norēķinus.

Otrs. Noteikt diferencētas sankcijas attiecībā uz parādu summām, sastādot šos sankciju apmērus, vadoties pēc finansiālās disciplīnas uzlabošanas, preču saņēmēju un piegādātāju savstarpējās atbildības pastiprināšanas pasākumiem, konkrēti nosakot:

1) ar katru nokavēto dienu, pēc dokumentu salīdzināšanas aktu sastādīšanas, līdz trim dienām jāmaksā soda sankcija no nesamaksātās summas piegādātājam par pārtikas precēm, kuras es minēju;

2) kas nav veikuši savstarpējo norēķinu dokumentu salīdzināšanu un parādniecības nomaksu, soda sankcijas tiek noteiktas 5 procentu apmērā. Tātad 10 reizes pieaug soda sankcijas bankām un 10 reizes pieaug soda sankcijas arī abām pusēm – gan piegādātājiem, gan tirgotājiem, ja ir pagājis noteiktais laiks – trīs dienas un piecas dienas.

Uzdot Latvijas Bankai nodrošināt (tas ir atsevišķs lēmums) NVS rubļa konvertēšanu pret Latvijas rubli attiecībā 1:1 par summām, kas līdz 17.augustam tika ieskaitītas Latvijas uzņēmumu kontos par pārtikas precēm, kas agrāk tika nosūtītas uz šīm valstīm.

5.augustā tika pieņemts Ministru padomes rīkojums, kas nosaka, ka esošo līdzekļu atlikumus, kas pārsniedz 10 dienu preču realizācijas ieņēmumu… Tika analizēts, cik katrā pārtikas tirdzniecības uzņēmumā ir šo atlikumu, kas sasniedz 10 dienu preču realizācijas ieņēmumus, novirzot šo atlikumu pārstrādes, maizes ražošanas uzņēmumu, pārtikas ražotāju rēķinu nomaksai. Tātad nauda, kas krājās kontā, tika ņemta nost, novirzot tieši atmaksai, kas līdz šim netika izdarīts.

Otrkārt. Ministrijām, citām valsts pārvaldes institūcijām, republikas pilsētu pašvaldībām ir uzdots līdz 20.augustam sakārtot norēķinu par lauksaimniecības produkcijas ražotāju, par lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, minētajos uzņēmumos nostabilizējot finansiālo situāciju. Ko tas nozīmē, to es īsi pateikšu beigās.

Kādi ir pirmie sasniegtie rezultāti? Pirmais. Panākta pārtikas tirdzniecības tīkla vadības decentralizācija, atsavinot atsevišķus veikalus. Pirmajā piešķiršanas brīdī Rīgā pavisam bija 799 pārtikas veikali, Jūrmalā – 42. Pilnvaru laikā gaļas un piena pārstrādes rūpniecības uzņēmumiem nomā tika nodoti 13 veikali Rīgā un divi veikali Jūrmalā. Maizes un miltu tirdzniecībai – viens veikals Rīgā un viens veikals Jūrmalā. Visi šie veikali rajonos ir sadalīti atsevišķi. Bezalkoholisko, alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu ražotājiem – 12 veikali Rīgā un divi Jūrmalā. Firmai “Laima” republikā ir izveidoti 24 firmas veikali. Pašreiz ir panākta vienošanās par veikalu nodošanu nomā Rīgas pilsētā tieši firmai “Laima”.

Par patstāvīgiem pašvaldības uzņēmumiem ar juridiskas personas tiesībām ir kļuvuši diemžēl tikai 34 veikali Rīgā un 15 veikali Jūrmalā. Šis ir ļoti slikts skaitlis. Un minētajā lietā mēs esam saskārušies ar vislielākajiem sarežģījumiem, kad visgrūtāk ir pārvarēt pašvaldības attieksmi. Pašvaldības plāno šo procesu pabeigt līdz 1.septembrim. Tātad mēs esam uzdevuši šīs juridiskās personas tiesības piešķirt visiem veikaliem, kas ir rindā uz privatizāciju. Rīgā tādi ir 18 veikali, Jūrmalā – 5. Pozitīvs paraugs ir Zemgales rajons, kur veikalu privatizācijas komisijas sēdē, kas notiek katrā Rīgas rajonā, dažos rajonos pat divreiz nedēļā, ir veikts šāds darbs.

Pirmkārt, sagatavoti materiāli par privatizējamo objektu ekonomiskajiem un tehniskajiem rādītājiem, noteikta pārdošanas sākuma cena un īres maksa par telpām. Otrkārt, sagatavota informācija par pretendentiem. Privatizācijas komisijas sēžu laikā uzklausa visus pretendentus, iepazīstas ar biznesa plāniem. Pretendentiem dara zināmus pašvaldības izvirzītos nosacījumus attiecībā uz konkrēto tirdzniecības objektu, kā arī sekām, kādas būs, ja šie nosacījumi netiks pildīti. Treškārt, tika ņemtas vērā valdības komisijas locekļu domas par privatizācijas procesa kārtību un objektivitāti.

Mums bija noteikta kārtība, ka valdības komisijas locekļiem ir veto tiesības, kuras dažos rajonos tika izmantotas. Ja valdības komisijas loceklis uzskata, ka veikals tiek pārdots par zemāku cenu… Centra rajonā bija varianti, kad nomas tiesības pārdeva faktiski par vairākiem desmitiem tūkstošiem rubļu. Protams, izmantotas tika attiecīgās veto tiesības un šis jautājums tika atcelts, lai gādātu atkal jaunus pretendentus, kuri šo lietu nokārtotu tomēr par normālu cenu, nevis… Bez šīm veto tiesībām, protams, tas būtu realizēts.

Šajā lietā ir konkrēts negatīvs piemērs, kad Centra rajonā veikalu pamatfondus Krišjāņa Barona ielā 17 un Brīvības ielā 90 pārdeva par bilances atlikušo vērtību – 2,5 un 68 tūkstošiem rubļu. Uzziņai: K.Barona ielā 17 ir veikals Nr.19 – “Augļi un dārzeņi”. Katrā ziņā komisija šajā lietā strādā, izmantojot veto tiesības.

Sācis darboties noteikto sankciju mehānisms. Tas ir otrs rezultāts. Par to liecina tas, ka 1.jūlijā sešos Rīgas pilsētas mazumtirdzniecības uzņēmumos, kurus pārbaudīja Finansu ministrija, debitoru parādniecība, salīdzinot ar gada sākumu, bija pieaugusi vairāk nekā 10 reižu, bet kreditori – trīs reizes. 27.jūlijā kopējā parādniecība bija samazinājusies par 30 procentiem… 20… 25 procentiem. Tirdzniecības uzņēmumos, pēc bilanču datiem, 1.jūlijā pašu apgrozāmo līdzekļu atlikums bija 123 miljoni rubļu, nosedzot šo preču krājumus no 50 līdz 120 apgrozījumiem dienā. Tie ir tikai apgrozāmie līdzekļi, lai viņi varētu normāli tirgoties. Gaļas un piena pārstrādes uzņēmumiem tirdzniecības uzņēmumi 31.jūlijā bija parādā 715 miljonus, 7.augustā – 633 miljonus, 14.augustā – 541 miljonu.

Kādas mums ir problēmas? Pirmā. Nepieciešams izdarīt grozījumus likumdošanā par nomnieku garantijām attiecībā uz pārtikas veikalu telpām, kas atrodas denacionalizējamos namos. Tā ir milzīga problēma. It sevišķi pilsētas vecajā daļā.

Otrā. Mums ir jāizstrādā likumi par tirdzniecību.

Trešā. Pagaidām nav pietiekami ātra naudas aprite, un apgrozāmo līdzekļu trūkums vēl arvien ir jaušams.

Ceturtā. Pašvaldības nepietiekami analizē tirdzniecības stāvokli konkrētos uzņēmumos un pieļauj, ka privatizācijas pretendentu sarakstos tiek iekļauti veikalu vadošie darbinieki, kuri pēdējos mēnešos, sarežģoties ekonomiskajai situācijai, nav spējuši nodrošināt daudzmaz normālu veikalu darbu.

Piektā. Pašvaldības neveic efektīvus pasākumus, lai nepieļautu neformālās tirdzniecības vēršanos plašumā. Šajā lietā man ir atsevišķa piebilde. Vakar komisija pieņēma lēmumu (tā tekstu man atnesīs tagad, kamēr es lasu, es lūdzu, lai man palīgs atnes), kura jēga, īsi sakot, ir šāda: ja nemaldos, tad trīs dienas pēc lēmuma pieņemšanas tiek aizliegta jebkāda tirdzniecība uz ielām, vietās, kuras nav īpaši iekārtotas, nav īpaši ierādītas un par kurām nav saņemta pašvaldību licence. Viens.

Otrs. Pašvaldībām, kuras izsniedz licenci tirdzniecībai tikai minētajās vietās, ir uzlikts par pienākumu kontrolēt, vai attiecīgie tirdzniecības subjekti pilda nodokļu maksājumus, it sevišķi tas ir svarīgi no 1.oktobra, kad, kā jūs labi zināt, palielināsies apgrozījuma nodoklis.

Trešais. Gadījumā, ja šie noteikumi tiks pārkāpti, tad vismaz tajā projektā, ko es iesniedzu Šķēles kungam (nesiet man tos papīrus šurp!), ir noteikts, ka pašvaldības policija jeb municipālā policija ir tiesīga mantu konfiscēt, noteikt soda naudu. Ja nemaldos, tad runa bija vismaz par tūkstoš rubļiem. Visa šī manta nonāk pašvaldības īpašumā. Tas attiecas uz visu veidu tirdzniecību, ne tikai uz pārtiku, bet arī uz nepārtikas tirdzniecību.

Un vēl divas piezīmes. Mūsu rīcībā pagaidām vēl nav efektīvu mehānismu, kuri ļautu ieviest vajadzīgo kārtību alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu tirdzniecībā.

Un pēdējais ir lēmums par neformālo ielas tirdzniecību, kuru komisija pieņēma vakar un kuru valdība piektdien apstiprinās.

Sestā problēma. Es teicu, ka tika saņemti divi protesti no Rīgas pilsētas valdes, kas ignorēja komisijas lēmumu, atsakoties piedalīties pieņemšanas un nodošanas aktā. Un mēs veiksim šo procesu vienpusēji pilnvaru ietvaros, kuras mums ir devusi Augstākā padome un kuras mums var atņemt vienīgi Augstākā padome.

Īpaša problēma ir ar iekārtām, kuras atrodas citās vietās. Rīgas pilsētas valdes rīcība ir tāda, lai minētās iekārtas arī paturētu savā īpašumā. Mēs esam ar mieru tās nopirkt par bilances vērtību, bet ne vairāk.

Otrs ir Jūrmalas pilsētas protests. Situācija, ka Jūrmalas pilsēta šinī karstajā vasarā varēja pieļaut, ka “Aldara” un vēl daudzu rūpnīcu bezalkoholiskie dzērieni faktiski neiekļuva Jūrmalā, parāda divas lietas. Pirmkārt, atsedz Jūrmalas pilsētas tirdzniecības vadības attieksmi pret iedzīvotājiem un to apgādi ar atspirdzinošajiem dzērieniem. Otrkārt, minētā situācija viennozīmīgi parāda arī šo rūpnīcu vadības nolaidīgo attieksmi, jo tad, kad šī vadība griezās pie mums… Nu, protams, es varu atzīt arī valdības vainu, ka mēs to neizkontrolējām, kaut gan domājam, ka par to ir jārūpējas pašvaldībai. Un tad, kad es prasīju, kāpēc nav “Veldzes”, kāpēc tur nav “Aldara” produkcijas, atbilde bija tāda, ka viņi “Aldarim” esot parādā 1,9 miljonus rubļu, kurus viņi nevarot atmaksāt. Kad es prasīju, kāpēc pie jums veikalā ir limonāde no privātfirmām par 100 un vairāk rubļiem, tika atbildēts – tāpēc, ka privātfirmas ir ar mieru šo limonādi mums dot uz komisijas noteikumiem. Mēs šo limonādi pārdodam un tikai pēc tam attiecīgās firmas saņem naudu. Tas nekas, ka cenu starpība aptuveni ir 90 reižu. Tāpēc lēmums par to, ka veikali tiek atsavināti vismaz uz trim gadiem un nodoti tieši šīm rūpnīcām, es uzskatu, ir pareizs.

Un pats pēdējais. Cienījamie deputāti! Es domāju, ka esam tikai pašā sākumā. Es nezinu, jums spriest, bet man būtu lūgums, tā kā neesam izdarījuši darbu līdz galam. Tātad man būtu jums lūgums pagarināt mums šīs pilnvaras. Mēs varam iesniegt konkrētu to darbu sarakstu, ko gribam izdarīt līdz galam.

Man ir vēl viens paziņojums, kuru uzskatu par vajadzīgu šeit darīt zināmu. Mums ir bijušas vairākas Naudas komitejas sēdes. Un gribu jums pateikt manas domas. Es kategoriski pastāvu uz to, ka no 1.septembra (kaut gan sākumā es iestājos vismaz par 15. vai 17.augustu) ir jārealizē šādi pasākumi.

Pirmkārt, jāpārtrauc algu, prēmiju, jebkādas citas patēriņa fondā esošās naudas izmaksa jebkādā citā valūtā kā tikai Latvijas rubļos. Attiecīgie dolāri, markas, jēnas un jebkura cita valūta pēc kursa var tikt apmainīta Latvijas Bankā vai tirgū, ja nepatīk. No otras puses, ar to pašu datumu ir jāpārtrauc jebkāda tirdzniecība vai pakalpojumu sniegšana par jebkuru citu valūtu kā tikai par Latvijas rubļiem. Attiecīgi valūtas veikali, kas ļoti plaši nāca pretī ar to, ka tie apkalpo iedzīvotājus, nosakot vismaz divreiz augstāku kursu par tirgus kursu, papūlēsies mums nomaksāt rēķinus, tas nozīmē – nodokļus tieši Latvijas rubļos, kasējot, protams, dolāros, tāpēc, ka vienīgais maksāšanas līdzeklis ir Latvijas rublis. Latvijas Banka izmantos šo naudu, kas atsevišķās organizācijās, piemēram, Ventspils tirdzniecības ostā, pirmajā pusgadā bija miljons 850 tūkstoši dolāru, kas arī Latvijas kuģniecībā gada laikā veidoja 27 miljonus dolāru, organizācijās, kas noteica sev pašiem algā piemaksas līdz 5 tūkstošiem dolāru… Es domāju, ka tas ir kategoriski jāpārtrauc, lai Latvijas rubļa emisija nebūtu pārāk liela, tātad apmainot šos dolārus un jebkuru citu valūtu pēc tirgus kursa pret Latvijas rubļiem. Latvijas Bankai būs šī nauda, ar kuru tā beidzot varēs reāli sākt strādāt valūtas tirgū un regulēt Latvijas rubļa kursu. Es, būdams Naudas komitejas priekšsēdētājs, uz to kategoriski pastāvēšu. Es uzskatu par savu uzdevumu jau iepriekš paziņot šo savu nostāju, jo man nav pārliecības, ka visiem komitejas locekļiem šī nostāja ir… Kaut gan ceru, ka tā mums ir vienota. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Darba kārtībā mums ir premjera ziņojums, tādēļ ir laiks jautājumiem. Mums būtu jāvienojas par to, cik ilgi mēs jautāsim. Es domāju, ka pagaidām neierobežosim, jo sarakstā man ir tikai trīs jautātāji.

Tātad pirmā jautā Buķeles kundze, pēc tam – Lucāna kungs.

E.Buķele: Cienījamo premjer! Jūs šodien skārāt vienu ļoti lielu jautājumu bloku, bet man gribas pajautāt vēl par vienu lietu. 14.aprīlī Augstākā padome pieņēma lēmumu par neatliekamo sociālo palīdzību mazaizsargātajiem iedzīvotāju slāņiem. Kā jūs komentējat to, ka šis lēmums praktiski nepildās?

I.Godmanis: Šis lēmums pildās. Tas varbūt nepildās tā, kā mēs to vēlētos. Šā lēmuma konkrētā izpilde izpaužas divos faktos. Pirmkārt, ņemot vērā tos uzcenojumus, par kādiem mēs iepērkam graudus Latvijā, tas ir, graudus ar lipekļa saturu virs 23, ja nemaldos, vai 27, es atvainojos, ja es kļūdos, par 23 rubļiem kilogramā, rudzus galvenokārt par 20 rubļiem kilogramā, kviešus par 20 rubļiem kilogramā, auzas un miežus – par 20 rubļiem kilogramā un atsevišķu lopbarības šķirnes graudus – par 15 rubļiem kilogramā, kas reāli pārsniedz pirmās cenas – 130 dolārus par tonnu. Pašreiz tā ir pasaules cena. Valdība uzskata, ka patlaban sasniegtās cenas, ja nenotiek spēja gāzes cenu, kā arī strauja elektrības cenu izmaiņa, kas nav paredzēta tuvākajā laikā, ka maizes cena, kas mums atsevišķos gadījumos ir sasniegusi 40 rubļus kilogramā, jau pārsniedz pasaules cenu. Līdz ar to valdība pieņēma lēmumu uz laiku ieteikt “Latvijas labībai” atteikties no realizācijas cenas paaugstinājuma attiecībā uz maizi. Tas ir pirmais. Tātad maizes cenu mēs iesaldējam. Pretējā gadījumā 78 procentiem pilsētas iedzīvotāju es nevaru pierādīt, ka mums nav jāimportē maize no ārpuses, jo šeit esam pārsnieguši pasaules cenu. Tas pats attiecas uz tirdzniecības iestādēm.

Otrs. Mēs bijām ļoti grūtā situācijā. Mēs nevarējām pacelt minimālo algu sakarā ar to, ka tikai vakar parakstījām memorandu ar Valūtas fondu. Un mums nav tādu cenu indeksa attiecību, pat ja mēs ņemam krīzes minimuma indeksa cenu un nevis to cenu, to patēriņa cenu indeksu, ko ņem Valūtas fonds, tādēļ mēs nevarējām pieļaut minimālās algas paaugstinājumu. Tāpēc izšķīrāmies par 400 rubļu piemaksu 1500 rubļiem, kas ir 1900 rubļi. Tādējādi minimālais krīzes iztikas minimums, pārtikas grozs, ir 1900 rubļi. Lūk, sperot šo soli, galvenokārt tiek palīdzēts tieši vismazāk apmaksātajiem cilvēkiem, jo augstāk apmaksātajiem cilvēkiem šie 400 rubļi neko nenozīmē.

Tuvākajā laikā, 1.oktobrī, kad mēs sagaidīsim atsevišķu nodokļu darbību, ievedmuitas un apgrozījuma nodokļa īstenošanos, mums, neapšaubāmi, mainīsies cenas. Tas ir saskaņots memorandā, ka tādā gadījumā mēs veiksim minimālās algas paaugstināšanu. Gribu teikt, ka, piemaksājot šos 400 rubļus, mēs paliekam budžeta ietvaros, mēs nevienu brīdi nepārkāpjam budžetu, kas mums arī ir svēts likums. Tā ka, Buķeles kundze, uz jūsu jautājumu es varu atbildēt daļēji. Es piekrītu, ka situācija Latvijā nav vienkārša.

Un pēdējais. Ir uzdots no 1.oktobra ieviest ienākumu deklarēšanu trūcīgajiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka jautājumos par īres cenām, par piemaksām gan pārtikas produktiem, gan cita veida palīdzību, ieviešot šo ienākumu deklarāciju, kuru izpildīs trūcīgi cilvēki, kuri sevi par tādiem uzskatīs, būs pirmais dokuments, pamatojoties uz kuru finansiāli tiks atbalstīti, lūk, šie vismazāk nodrošinātie. Tas ir saskaņots arī ar Valūtas fondu. Izdarīt kaut ko vairāk mēs neesam spējīgi.

Priekšsēdētājs: Jautā Lucāna kungs, pēc tam – Kides kungs.

J.Lucāns: Godmaņa kungs! Jautājums man ir tāds. Varbūt jūs varat mūs informēt, cik liels vēl ir pārstrādes uzņēmumu un tirgotāju parāds lauksaimniekiem un kādus zaudējumus ir cietusi lauksaimniecība un lauksaimnieki no tā, ka viņi vairākus mēnešus deva bezprocentu aizdevumu šiem uzņēmumiem?

I.Godmanis: Tātad, kā jau teicu, gaļas un piena pārstrādes uzņēmumiem tirdzniecības uzņēmumu parāds (es tagad runāju par tirdzniecības uzņēmumiem) 14.augustā ir 541 miljons rubļu. Ja mēs pievienojam to naudas summu par precēm, kas mums ir noliktavās un saldētavā, tad mēs faktiski jau no 20. un 24.datuma realizējam šādu politiku: ņemot vērā neražu, Latvijā patlaban notiek vērtēšana katrā rajonā (aptuvenie skaitļi var svārstīties visplašākajā diapazonā), kad neraža tiek novērtēta 7 miljardu apjomā (lai gan ir cilvēki, kuri šo neražu novērtē augstāk), valdība izšķīrās par šādu soli.

Tā kā mums budžetā nav paredzēti līdzekļi, lai mēs varētu no budžeta kompensēt zaudējumus lauksaimniekiem, kā arī mums vairs nav iespēju bankā ņemt kredītus, jo kredītu esam paņēmuši energoresursu iegādei un praktiski visu šo kredītu esam iztērējuši, iepērkot energoresursus, mums jāmaksā 85 procenti un banka mums kredītus vairs nedos, valdība uzaicināja pie sevis tās organizācijas un uzņēmumus, kuri nodarbojas ar tirdzniecību, tas ir, Ventspils tirdzniecības ostu, Rīgas tirdzniecības ostu, Latvijas kuģniecību, Rīgas kuģniecību, “Ventspils naftu” un pieostas rūpnīcu. Valdība Finansu ministrijas personā ar šiem valsts uzņēmumiem noslēdza līgumu, ka valdība no šiem uzņēmumiem aizņemas naudu konvertējamā valūtā. Mūsu mērķis bija savākt 20 miljonus. Pagaidām esam savākuši 12 miljonus. Mums ir noslēgti konkrēti līgumi, un šis konkrētais pārskaitījums jau ir veikts, atskaitot 8 miljonus no kuģniecības, kurus tā varēs mums pārskaitīt 20.datumā sakarā ar to, ka tas ir depozīts, kas ir iesaldēts. Mums ar Latvijas Banku ir vienošanās, ka konvertējam šo naudu Latvijas rubļos, un ar Latvijas rubļiem mēs veicam šādu operāciju – par 1 miljardu nopērkam to produkciju, kas ir saldētavās un noliktavās. Tādējādi šī nauda nonāks pārstrādes uzņēmumos un attiecīgi tā nonāks pie lauksaimniekiem, kuri šo produkciju pārstrādes uzņēmumiem ir nosūtījuši. Tādējādi tā produkcija, kura ir saldētavās, noliktavās un kura faktiski nepiederēja nevienam (tā piederēja lauksaimniekiem), par kuru nebija samaksāts, nonāks valdības rezervē, tā sauktajā valsts rezervē.

Otrkārt, mēs esam lūguši banku izsniegt kredītu graudu iepirkšanai. Es jums nosaucu cenas, par kādām mēs iepērkam. Tas arī ir solis, ņemot vērā neražu, jo es teicu: mēs esam pārkāpuši pasaules cenu... Gadījumā, ja banka izpildīs savas saistības par to summu, par kādu mēs runājām, mēs spēsim to pārpalikušo naudu izlietot kompensācijai lauksaimniekiem. It sevišķi izmantojot to, kas nepieciešams ziemājiem, kas nepieciešams zemes apstrādāšanai un ziemāju sēšanai.

Nākamais. Ja banka neizpildīs savas saistības par to summu, par kuru mēs esam vienojušies, tādā gadījumā mums nāksies daļu no šīs konvertējamās naudas izlietot, lai samaksātu lauciniekiem par graudiem. Mēs cerējām, ka varēsim izmantot kredītu. Ja mēs to nespēsim, mums nāksies šo konvertējamo naudu maksāt. Tad mums nāksies meklēt vismaz vēl 8 miljonus dolāru.

Un pēdējais. Ņemot vērā situāciju lauksaimniecībā, valdība pieņēma lēmumu pārcelt parādu izmaksu par dīzeļdegvielu 8 rubļu apmērā, kas tika saņemti pavasarī, uz nākamās ražas beigām. Tādējādi šis kredīts tiek pagarināts. Un, ņemot vērā inflāciju un ņemot vērā to, ka nākamās ražas laikā 8 rubļi būs pavisam kaut kas cits, mēs te nedomājam nekādas indeksācijas, mēs tikai šo naudu palūgsim, ja vēl būs iespējas. Tas ir atkarīgs no lauciniekiem un no ražas nākamgad. Un, otrkārt, mēs esam kreditējuši dīzeļdegvielu lauksaimniekiem, tagad 15 rubļu vietā prasot 5 rubļus, kurus vienkārši nevaram neprasīt, jo to nosaka mūsu transporta izmaksas un tas, kas ir nepieciešams, lai šo degvielu piegādātu.

Tie ir valdības konkrētie soļi. Es gribu teikt, ka valdības lēmumā ir noteikts 1,5 miljardus atvēlēt zaudējumu segšanai. Izrēķinot konvertējamo cenu un ņemot vērā, ka banka izpildīs saistības par graudiem, pagaidām mēs varēsim kompensēt apmēram 0,7–0,8 miljardu apmērā, bet turpināsim procesu, lai varētu aizņemties šo naudu no rūpniekiem. Protams, tas nav vienkārši, mēs aizņemamies uz četriem procentiem, mēs tirgotājiem neņemam nost valūtu. Mēs pie sevis uzaicinājām arī rūpniekus. Mēs runājām ar visiem tiem rūpniekiem, kuriem ir nauda. Rūpniecība patlaban nav tādā stāvoklī, lai mēs varētu no tās aizņemties tādas summas. Arī šī aizņemšanās bija ļoti grūts process.

Valdība ir izdarījusi to, ko es jums jau teicu. Runājot par to, ka šajā gadījumā vajadzētu izmaksāt indeksācijas procentu vai inflācijas procentu... Jā, principā es jums piekrītu, bet šeit ir lietas juridiskā puse. Ja, noslēdzot attiecīgos līgumus, būtu ierakstīts, ka par nemaksām ir jāmaksā, lūk, šie pieci procenti, kurus mēs tikai tagad noteicām ar ārkārtējām pilnvarām, tad šis jautājums juridiski tiktu izvirzīts korekti. Tā kā dokumentos tas juridiski nav noformēts, jūsu prasība ir pareiza, teiksim, no morālās puses, bet, no juridiskās puses, šo prasību nevar atcelt.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs! Ņemot vērā premjera izvērstās atbildes un tā kā mums jau ir 11 jautātāji, katram būtu jāuzdod viens jautājums. Ne vairāk, tādējādi neizvēršot diskusiju pie mikrofona.

J.Lucāns: Šo jautājumu es tomēr gribēju noskaidrot līdz galam.

I.Godmanis: Lūdzu, Bēniķa kungs, nāciet man palīgā! Es jums nosaucu summu – 541 miljons rubļu tirdzniecībā. Viņš nosauks precīzi, kāda summa ir pašreiz, jo noliktavās un saldētavās situācija mainās.

J.Lucāns: Redziet, es jums gribētu uzdot jautājumu...

U.Bēniķis, lauksaimniecības ministra vietnieks: Viens miljards 39 miljoni...

I.Godmanis: Viens miljards 39 miljoni – tas ir tas, ko es teicu, ko mēs pirksim par dolāriem, konvertējot to Latvijas Bankā. Īstenojot 5 procentu sankcijas, mazināsim šo 500 miljonu parādu, kas ir tirdzniecības uzņēmumiem.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, pēc tam – Caunes kungs.

J.Lucāns: Vai es nevarētu savu jautājumu pabeigt līdz galam?

Priekšsēdētājs: Ir vienpadsmit jautātāju... Lūdzu, formulējiet savu jautājumu precīzi! Turklāt vienu jautājumu, ne vairāk.

E.Kide: Cienījamais premjer! Jūs nosaucāt pasākumu klāstu, ko izstrādājusi komisija un apstiprinājusi valdība, lai iedarbotos uz valsts un pašvaldības tirdzniecības monopolu un lai nodrošinātu iedzīvotājus ar pārtikas produktiem. Bet tas galvenokārt attiecas uz pašvaldību un valsts uzņēmumiem. Bet līdzīgs stāvoklis ir arī patērētāju kooperācijā laukos. Tikai laukos ir pacietīgāki cilvēki. Tur ir veikali, kuri nav juridiskas personas. Veikali ir tukši, jo nav naudas, lai atlasītu preces ar iepriekšēju samaksu. Veikalos ir tikai pārdevēji. Lūk, tas loks ir noslēdzies.

Sakiet, lūdzu, premjer, ja šai komisijai pagarinātu pilnvaras uz zināmu laiku, kā jūs te vaicājāt, vai nebūtu iespējams šajā jomā pastrādāt arī patērētāju kooperācijā laukos? Tas pirmais.

Otrais. Tā kā tā ir kooperācija un ir likums par kooperatīvajām savienībām, kas zināmā mērā tās aizsargā, sakiet, vai šādus pasākumus varētu īstenot arī citā kontekstā, tomēr attiecinot arī uz Patērētāju savienības veikaliem?

I.Godmanis: Jā, es jūs saprotu. Tāpēc šinī komisijā dalību ņēma arī patērētāju biedrību pārstāvji. Kides kungs, šajā sakarā es jums varu pateikt vienu lietu: mēs nevaram uzreiz aptvert visu. Tomēr uzskatu, ka mēs spēsim, un mēs strādājam pašlaik kopā ar pašvaldībām. Mums bija ļoti minimāli konflikti ar Rīgas valdi. Ir konflikts par saldētavu un pašā sākumā ar Jūrmalas pašvaldību sakarā ar tās nostāju. Ar pārējām pašvaldībām mēs tomēr sadarbojāmies skrupulozi un tām voluntāri nediktējām. Kaut gan man praktiski nācās piedalīties visās sēdēs. Pretējā gadījumā uzreiz radās problēmas.

Runājot par patērētāju biedrībām, es jums piekrītu. Un es uzskatu, ja mēs saņemtu šīs pilnvaras, mēs varētu arī to darīt. Vienīgi ir šāda problēma: tad mums vispirms jāizstrādā precīzs mehānisms, kā rīkoties ar patērētāju biedrību sistēmu, kas ir atšķirīga no tirdzniecības sistēmas pilsētā. Es tagad jums voluntāri atbildēšu: ja jūs mums pagarināsit šīs pilnvaras, tādējādi īsā laikā mēs atrisināsim šos jautājumus, ko darām Rīgas pilsētā. Baidos, ka es jums samelošu, bet varu apsolīt vienu citu lietu. Ja mēs saņemsim šo pilnvaru pagarinājumu, šo pilnvaru laikā mēs jums iesniegsim precīzus priekšlikumus, kā var atrisināt patērētāju biedrību monopolu laukos. Tas nav tik triviāli, jo laukos ciemā ir viens līdz divi veikali. Tur blakus ģenerē alternatīvs veikals, tādēļ ir pavisam citas izmaksas. Godīgi arī jāsaka, ka patērētāju biedrība attiecībā uz ražotājiem, ja rēķina to parāda daļu, kas tai ir, tomēr sevi ir parādījusi daudz pozitīvāk nekā tirdzniecība lielajās pilsētās. Bet, ka monopols principiāli jālauž, es jums absolūti piekrītu, bet nevaru pateikt precīzi, kad es varu to izdarīt.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, pēc tam – Kiršteina kungs.

I.Godmanis: Sankcijas par 5 procentiem, ko es minēju, protams, attiecas arī uz patērētāju biedrību, vienīgi tajā gadījumā ir piecas dienas, tā kā laukos ir lielāks attālums.

I.Caune: Godmaņa kungs! Jūs daudz te skaidrojat un it kā runājat, bet vienkāršais pircējs, ieejot veikalā, neko nejūt. Vai jūs nedomājat, ka tas ir tādēļ, ka valdība neko principā nav izdarījusi, lai tirgotājs nekrāptu, neapzagtu pircēju un arī pārdevēju. Ja, piemēram, pienu iepērk par 8 rubļiem un pārdod par 18 rubļiem, vai šajā gadījumā valdība nav skatījusies, ka tas ir pirmais un noteicošais faktors, ar ko jāsāk, lai uzlabotu iedzīvotāju apgādi ar produktiem?

I.Godmanis: Es ceru, ka lauksaimniecības ministrs ir uzstājies masu informācijas līdzekļos. Mums ir konflikts ar lauksaimniekiem attiecībā uz I un II šķiras pienu. Mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka tās iepirkuma cenas, kuras vēl pirms nedēļas attiecās uz I šķiras pienu, ir piemērotas II šķiras pienam. Tādējādi šis mūžīgais konflikts par to, ka I un II šķiras pienu lej kopā, un sevišķi no tā cieš zemnieki, ir atrisināts šādā veidā. Diemžēl mēs nevaram izpildīt lauksaimnieku kategorisko prasību visur pārdot par 12 rubļiem. Latvijas rajonos patlaban jau par II šķiras pienu cenas svārstās no 8 līdz 16 rubļiem.

Nākamais. Runājot par tirdzniecību, jums ir taisnība. Bet tas ceļš, ka valdība varēs izkontrolēt katru tirdzniecības veikalu, ir ejams turpmāk, pirmkārt, noslēdzot nomas līguma noteikumus, kuru paraugus mēs esam izstrādājuši un kuri ir obligāti pašvaldībai.
Tas ir komisijas lēmums. Obligāti! No jauna slēdzot līgumus ar attiecīgajiem veikalu vadītājiem, varēs izvērtēt viena vai otra veikala vadītāja godīgumu. Katrs veikals ir juridiska persona, un tas pats norēķināsies. Tas veikalam neļaus izmantot tirdzniecības pārvalžu sistēmu, kur tiek centralizēta nauda un neviens nezina, kur ir parāds. Protams, lielajās pilsētās jānotiek masveida privatizācijai, tad radīsies konkurence. Tas tad ir pareizais ceļš. Mēs varam sākt ieviest arī drakoniski policejiskas metodes. Un esmu par to, ka tie, kuri tirgo uz ielām, jāapkaro ar samērā stingriem paņēmieniem. Bija pašvaldību protesti, jo liela daļa no tiem, kas tirgojas uz ielām, tirgojas ar pašvaldību licenci. Taču pašvaldības nekontrolē, kā šie tirgotāji maksā nodokli. Tātad nevar dot licenci un nekontrolēt, kā tiek samaksāts. Vienīgi Ziediņa kungs ļoti pareizi toreiz pateica: tiklīdz apgrozījuma nodoklis sāks darboties, tirgošanās no ielas notiks bez nodokļa. Tad uz ielas tirgošanās nebūs! Viss, ko es jums varu atbildēt.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, pēc tam – Čepānes kundze.

A.Kiršteins: Godmaņa kungs! Pēdējā laikā valdība pieņem lēmumus, skaidri zinot, un arī Augstākajā padomē mēs skaidri zinām, ka šie lēmumi daudzējādā ziņā ir diezgan komiski, ka tie nevienu mirkli nedarbosies. Paiet kāds laiks, jūs nākat šeit priekšā un stāstāt, ka šie lēmumi tiešām nedarbojas, lai gan to jau varēja paredzēt sākumā. Tāpēc es gribu zināt tikai viena iepriekšējā lēmuma autoru (es, protams, nejautāšu par krāsainajiem metāliem un par citiem veikaliem, es domāju, ka tajā gadījumā, izkratot kaut vai vienu organizāciju un atrodot kaut vienu zagtu durvju rokturi, ir pilnīgi pietiekami, lai, balstoties uz pastāvošo Latvijas likumdošanu, šīs firmas izputinātu), proti, man ir konkrēts jautājums sakarā ar lēmumu par valūtas veikaliem. Tātad bija zināms: ja valdība pieņem lēmumu, ka norēķināšanās ir Latvijas rubļos, bet šajā lēmumā nav teikts “pēc Latvijas Bankas kursa”, tad ir loģiski, ka šis kurss būs 300 vai 400 rubļi par dolāru. Tātad, skaidri zinot, ka tā būs, mani interesē, kurš ir autors šim lēmumam: vai jūs vai kāds jūsu padomnieks? Nosauciet uzvārdu!

I.Godmanis: Jūs gribat zināt par šo lēmumu. Jūs izteicāties par daudziem lēmumiem, ka tie ir komiski.

A.Kiršteins: Tikai par šo lēmumu. Tad, kad izskatīsim par metāliem, es jums uzdošu nākamo jautājumu, bet šoreiz tikai par šo lēmumu.

I.Godmanis: Kurš ir autors tam, ka valūtas veikalos cenas ir jāuzliek Latvijas rubļos?

A.Kiršteins: Nē, kurš ir autors tik nekompetentam lēmumam, ka nebija norādīts, kādā veidā jāsasaista šis rublis ar valūtu, un rezultātā mēs dabūjām to, ka dolārs tika pielīdzināts 300 rubļiem. Tas bija jau paredzams, ka tā būs. Vai arī jūs to nevarējāt paredzēt?

I.Godmanis: Nē, es domāju, ka es to varēju paredzēt, bet uzskatu, ka šī lieta jārisina pakāpeniski. Runājot šeit, es pastāvēju uz citu datumu, bet ceru, ka mēs ar 1.septembri to pieņemsim, tā kā tas ir loģisks solis. Mēs ejam citādi. Atšķirībā no igauņiem mēs ejam soli pa solim.

Kas attiecas uz šo lēmumu, par kuru jūs man prasījāt, atbildu, ka tas ir Naudas reformas komitejas lēmums. Visi trīs mēs esam šā lēmuma autori.

A.Kiršteins: Šis lēmums degradē gan valdību, gan arī pārējo darbu šeit...

Priekšsēdētājs: Jautā Čepānes kundze, pēc tam – Lagzdiņa kungs.

I.Čepāne: Godājamais Godmaņa kungs! Jūs, raksturojot pašvaldībām piederošās tirdzniecības privatizācijas kārtību, uzskaitījāt konkursu. Tātad attiecīgi dokumentācija tiek sagatavota?

I.Godmanis: Jā, dokumentācija ir jau gatava.

I.Čepāne: Jā, pēc tam pretendentiem ir trīs minūšu ilga uzstāšanās – cik nu kura pašvaldība dod laiku... Sakiet, vai jums ir zināms, ka atsevišķas pašvaldības kā vienu no būtiskākajiem (pat slēptā veidā) priekšnoteikumiem izvirza, protams, tas ietekmē rezultātu, noteiktas pretendentu iemaksas tā sauktajā privatizācijas fondā? Ja jūs to zināt, kā jūs to vērtējat?

I.Godmanis: Es to nezinu, bet varu atbildēt ļoti viennozīmīgi: tad, kad komisijas locekļi piedalās privatizācijas komisijas sēdēs, viņiem ir veto tiesības. Tiklīdz komisijas locekļiem rodas aizdomas, ka attiecīgajā konkursā piedalās viens dalībnieks, ka cena tiek novērtēta nereāli, kā arī ja ir jebkuras citas aizdomas, šis komisijas loceklis ar veto tiesībām šo lēmumu var noprotestēt. Par to, ka ir kādas slēptas iemaksas, es nezinu, teikšu jums godīgi.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, pēc tam – Kodoliņa kungs.

J.Lagzdiņš: Jūs informējāt par padarīto darbu Rīgā un Jūrmalā. Tā kā esmu liepājnieks, man ir zināmas tās problēmas, kādas sakarā ar šiem pašiem jautājumiem ir Liepājā, kas arī ir lielpilsēta Latvijā, un arī Daugavpilī, Ventspilī un Jelgavā. Sakiet, lūdzu, ja tiks pagarināts šis termiņš, vai jūsu komisijas darbs aptvertu arī šīs pilsētas?

I.Godmanis: Jā, tāpēc, ka tagad mums ir vienkāršāk. Mēs esam izstrādājuši principus, konkrētus dokumentus, kuri pašvaldībām obligāti jāizpilda attiecībā uz tirdzniecību. Plašāk izvērst savu darbu republikā mums ir vienkāršāk. Cita lieta, ja pašvaldības jau būs līgumus noslēgušas. Attiecībā uz to mums arī ir dokuments, kas nosaka, ka ar bijušajiem vadītājiem līgumi ir jāslēdz no jauna. Vai mēs varēsim atcelt jau pašvaldību noslēgtos līgumus, tas jau ir juridisks jautājums. Un es baidos, ka to mēs nespēsim.

J.Lagzdiņš: Papildu jautājums: vai šie dokumenti, lēmumi attiecas uz tiem tirdzniecības uzņēmumiem, kas ir ārpus Rīgas un Jūrmalas, proti, uz visu Latvijas teritoriju?

I.Godmanis: Pagaidām šie dokumenti attiecas uz Rīgu un Jūrmalu.

J.Lagzdiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, pēc tam – Kinnas kungs.

A.Kodoliņš: Prognozējot situāciju, ka reformas gaitā saasināsies jautājums par monopoliem, par nepieciešamību likvidēt uzņēmumus un atvērt jaunus, Augstākā padome un valdība gatavoja likumprojektu paketi, kurā bija antimonopola likums jeb monopoldarbības ierobežošanas likums un likums par bankrotu. Šos likumus, kuri tika izstrādāti valdībā, Augstākā padome pieņēma. Kāpēc šajā procedūrā mēs neredzam, ka tiek lietoti likumi, bet faktiski šī procedūra drīzāk līdzinās tai praksei, kura bija ieviesta, kad partija pieņēma lēmumus par kardinālām izmaiņām?

I.Godmanis: Diemžēl man ir jāatzīst, ka likums par bankrotu izstrādāts apmēram tādos apstākļos, ka realizēt labākajā gadījumā to var gada laikā. Tas ir stāvoklis, kad valstīs bankrotē viens vai divi procenti uzņēmumu, ka, balstoties uz šo likumu, mierīgi un lēnām var risināt, pamazām nonākot līdz šai bankrota situācijai. Patlaban mēs tādos apstākļos neesam. Mēs esam pavisam citā stāvoklī.

Runājot par monopoldarbību, jā, ar šo rīcību mēs praktiski laužam monopolu tirdzniecībā, proti, pieņemot lēmumu par “Latvijas naftas” monopola likvidāciju, faktiski mēs to esam izdarījuši energoapgādē. To konsekventi realizēsim arī citās sfērās.

Diemžēl lieta ir tāda, ka likumi ir pārāk klasiski, un mums nav tik daudz laika, lai šos likumus varētu praktiski realizēt. Ekonomisko reformu ministram ir uzdots komisijas sēdē atskaitīties par to, kas darīts šo divu likumu īstenošanā un kas darīts (pats galvenais!), lai šos likumus grozītu. Es baidos, ka šos likumus būs jāgroza tieši operatīvā virzienā, tā kā tie domāti klasiskai situācijai, ja bankrotē viens līdz divi procenti uzņēmumu valstī vai ir viens vai divi monopoli valstī. Diemžēl situācija ir pilnīgi citāda. Metodes varbūt nav pašas labākās.

Priekšsēdētājs: Jautā Kinnas kungs, pēc tam – Plotnieka kungs.

J.Kinna: Sakiet, lūdzu, Godmaņa kungs, no kādas naudas jūs cerat atmaksāt naudu, ko ņemat no tirgotājiem par šiem 4 procentiem, šos valūtas apmaksājumus par to daļu, ko jūs esat apsolījuši samaksāt kā kompensāciju, tātad savdabīgu apdrošinājumu lauksaimniekiem 1,5 miljardi rubļu?

Otra jautājuma daļa: kur un kā jūs atrisināsit šo nenormālo situāciju, ka šobrīd, kad ir graudu iepirkšanas sezona, lauksaimnieki pārdod graudus, bet samaksāt jūs nespējat?

I.Godmanis: Nupat es jums atbildēju. Mums ar Latvijas Banku bija vienošanās par 2 miljardu kredītu. Cik patlaban Latvijas Banka mums ir izsniegusi?

 

No zāles: 750 miljonus.

I.Godmanis: Tātad 750 miljonus, tā ka mums ir jānosedz atlikusī summa. Ja mēs no Latvijas Bankas nedabūsim atlikušo summu, tad šos graudus apmaksāsim no tās kredītu daļas, no tās naudas daļas, ko esam konvertējuši dolāros. Mēs nopirksim valdības rezervi no saldētavām, noliktavām, pēc tam pāri palikusī nauda mums jāsadala divās daļās: viena daļa jāsamaksā par graudiem. Kas paliks pāri, tā būs tā nauda, ko es teicu, – kompensācijai, zaudējumiem. Tā stipri samazināsies, ja mēs nedabūsim papildu aizdevumu. Kā mēs apmaksāsim šo kompensāciju? Pamats te ir tāds, ka maksāsim to naudu, ko iegūstam humānās palīdzības veidā. Tas ir arī valdības lēmumā – humānās palīdzības nauda, kas tiek akumulēta un Finansu ministrijas virsuzraudzībā atrodas vairākos kontos. Tas būs viens no veidiem, kā atmaksāt naudu, kas ir dota kompensācijai, kā mēs atmaksāsim rūpniekiem, tirgotājiem to naudu, ko ņemam, pērkot graudus vai pārtikas produktus, realizējot šos produktus par konvertējamo cenu. Viss.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, pēc tam – Salīša kungs.

A.Plotnieks: Cienījamais Godmaņa kungs! Varētu atzīt, ka valdība ir veikusi praktisku darbu, lai pilsētā tirdzniecības tīklu tā vai citādi savestu kārtībā, teiksim, spērusi pirmos soļus. Tajā pašā laikā jautājums paliek atklāts daudzās citās sfērās. Un rodas iespaids, ka tad, kad ar ārkārtējiem pasākumiem šis tirdzniecības tīkls tā vai citādi būs pārveidots, var rasties tāda situācija, ka tajā nebūs vairs ko tirgot.

Kāpēc es uzdodu šādu jautājumu? Man ir apkopoti dati par vairākiem Jelgavas rajona pagastiem. Tur ir katastrofāls stāvoklis ar dzīvokļu īres maksu. Tā kā vietējām pašvaldībām, pagastiem faktiski novirzīta izglītība, kultūra un viss, kas saistās ar komunālo saimniecību, bet budžets nav pārdalīts, šodien ir situācija… Es nosaukšu tikai pāris skaitļus Valgundes pagastā vienistabas dzīvoklis saskaņā ar 1991.gada 5.decembra lēmumu maksā 1800 rubļu mēnesī, trīsistabu dzīvoklis – vairāk nekā 4000 rubļu. Sidrabenes pagastā divistabu dzīvoklis maksā apmēram 1000 rubļu. Ja valdība neko nedarīs, lai šodien pārdalītu budžetu un stimulētu šo komunālās saimniecības organizāciju tā, lai trūcīgajiem varētu palīdzēt, viņi nespēs ne vien ražot, viņi paši nevarēs eksistēt.

I.Godmanis: Mēs izejam ārpus šā jautājuma. Tomēr atbildēšu precīzi. Kodoliņa kungam vēl papildu atbilde – “Latvijas siltums” arī ir sadalīts, vienojoties ar pašvaldībām un nomaksājot 200 miljonu parādu, kas bija paredzēts budžetā. Tas ir konkrēts piemērs, kā monopols tiek likvidēts vēl vienā sfērā.

Atbildot uz jūsu jautājumu par īri. Jebkurš prokurors var apstrīdēt šo pašvaldības lēmumu, tāpēc ka valdības lēmumā par īri ierakstītas šādas precīzas frāzes, ka pašvaldībām īres cena ir jāmaina divos posmos. Memorandā ar Valūtas fondu ir uzrakstīts, ka līdz 1.septembrim tas būtu jādara valdībai, no 40 kapeikām paceļot līdz 4,50 rubļiem par kvadrātmetru. Vakardien, runājot ar Valūtas fonda vadību, es ilgi skaidroju un interpretēju situāciju, ka mēs vēl precīzi nezinām energoresursu bilanci. Tas nozīmē, ka nevaram precīzi pateikt… Mēs zinām, cik būs jāmaksā par gāzi, jo gāze mums ir iepirkta rezervē. Es lūdzu minēto vadību nedaudz papildināt šo teikumu ar šādu lietu: nevis precīzi noteikt desmitkārtīgo paaugstinājumu un nevis dot pašvaldībām tiesības pilnīgi brīvi un patvaļīgi noteikt īres cenu, bet atturēties no šā soļa, kamēr beidzas apkures sezona. Faktiski tad, kad apkures sezona būs beigusies, mēs precīzi zināsim, kāda ir enerģētiskā bilance. Valūtas fonda nostāja bija tāda, patlaban tas tiek saskaņots ar Valūtas fonda un Finansu ministrijas pārstāvjiem, ka viņi nepiekrīt tam, ka mēs atstājam īri tādā līmenī, kāda tā ir. Viņi uzskata, ka, sākot ar 1.oktobri, balstoties uz ienākumu deklarācijām, mēs varam pieņemt lēmumu par to, kā īres paaugstināšanu neattiecināt uz tiem cilvēkiem, kas atrodas zem nabadzības sliekšņa. Juridiski runājot, patlaban valdības lēmumā precīzi noteikta arī robeža, cik augstu drīkst celt īres cenu. Ja nemaldos, te sēž Prūša kungs, es viņu paaicināšu pie mikrofona. Es gribu, lai jūs saņemtu precīzu atbildi.

Vienā teikumā – mēs pieņemam papildu lēmumu, kas attiecas uz pašvaldībām, jo daudzām pašvaldībām prokurori noprotestēja šos lēmumus, tādējādi pašvaldības zaudē tiesas procesu.

A.Prūsis, arhitektūras un celtniecības ministrs: Pagājušā gada decembra lēmumā ir precīzi noteikti šie trīs posmi. Šogad iesākas otrais posms, kad īres maksu nosaka pašvaldības, ievērojot trīs pamatnoteikumus: pirmkārt, iepriekš atrisinot mazturīgo un sociāli nenodrošināto slāņu dotēšanu vai atvieglinājumus īres maksā; otrkārt, trīs mēnešus iepriekš paziņojot; treškārt, šī īres maksa otrajā posmā šogad līdz trešā posma ieviešanai nedrīkst pārsniegt 3 procentus no mājas atjaunošanas vērtības.

I.Godmanis: Jebkurā gadījumā prokurors ir noprotestējis vairāku pašvaldību lēmumus. Ja atsevišķos rajonos šādi pasākumi notiek, tie nav likumīgi. Tas pats attiecas uz jūsu piemēru.

Es vēlreiz gribu teikt, ka atvaļinājuma laikā ar pašvaldību vadītājiem mēs esam tikušies vairākkārt. Ir vienošanās par to, ka līdz tam, kamēr mums nav skaidra energoresursu cena, mēs īri neaiztiekam. Tagad korekcija tiks ieviesta, ņemot vērā ienākumu deklarāciju, kas no 1.oktobra būs trūcīgajiem cilvēkiem. Viss, ko es varu pateikt.

Attiecībā uz budžeta pārdalīšanu – tas nav iespējams, tā kā budžets ir sadalīts un to pārdalīt nevar.

Priekšsēdētājs: Salīša kungs, pēc tam – Teikmaņa kungs.

B.Salītis: Šā gada 13.jūlijā Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.275, kurā 1. un 5.punkts papildināts ar jaunu punktu, nosakot muitas tarifus 15 procentu apmērā no preču vērtības benzīnam un dīzeļdegvielai. Man jautājums: kā tas iespaidos pārtikas preču cenas un it īpaši zivju produkcijas cenas, jo zivsaimniecībā dīzeļdegvielas patēriņa īpatsvars ir daudz augstāks nekā lauksaimniecībā? Vai šodien bija pareizi noteikt šādus tarifus, jo principā apgāde ar benzīnu un dīzeļdegvielu nav tādā situācijā, kādā vajadzētu būt.

I.Godmanis: Salīša kungs, attiecībā uz graudiem, degvielu, tajā skaitā uz benzīnu, dīzeļdegvielu, mazutu, gāzi, medikamentiem un vēl pavisam nelielu grupu, kas ir saskaņots ar Valūtas fondu, ievedmuita 15 procentu apmērā nedarbojas. Un no 1.oktobra tā neattieksies uz precēm no valūtas zonas, no 1.septembra – no rubļa zonas. Tas bija īslaicīgs posms, kad muita ņēma šo nodokli. Tagad šis nodoklis netiek ņemts.

Priekšsēdētājs: Teikmaņa kungs, pēc tam – Ozola kungs.

A.Teikmanis: Man jautājums attiecībā uz komisijas pilnvarām. Kā Godmaņa kungs izprot šīs komisijai dotās pilnvaras? Vai varētu saprast, ka komisijas pilnvaras, kuras Augstākā padome nav noformulējusi savā lēmumā un kuras piešķirtas ar Augstākās padomes lēmumu, var dot valdībai tiesības rīkoties pretēji likumam?

I.Godmanis: To varu paskaidrot precīzi. Lēmuma nosaukumā teikts, ka mums šīs pilnvaras piešķirtas papildus spēkā esošajiem likumdošanas aktiem. Tā ka mums bija šīs tiesības. Augstākajai padomei ir tiesības jebkuru mūsu komisijas un valdības lēmumu atcelt. Vai jūs sapratāt atbildi? Mums ir tiesības papildus esošajiem likumiem realizēt ārkārtējus pasākumus tirdzniecības jomā Rīgas pilsētā.

A.Teikmanis: Bet pretēji likumdošanai var vai nevar?

I.Godmanis: Papildu pilnvaras nozīmē, ka mums ir ārkārtējas pilnvaras. Viss, ko es jums varu atbildēt.

A.Teikmanis: Nē, bet var vai nevar rīkoties pretēji likumam?

I.Godmanis: Es domāju, ka attiecībā uz Rīgas pilsētu, Teikmaņa kungs, mēs varētu izvērst šeit lielas diskusijas par to, kas ir noticis Rīgas pilsētā līdz šim ar privatizāciju tirdzniecībā un kādas formas tā ir ieguvusi. Tajā skaitā jūs arī šo saldētavu, kuru jūs izsolījāt izsolē... Es negribu šeit iedziļināties diskusijās ar jums.

A.Teikmanis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Ozola kungs, pēc tam – Gulbja kungs.

I.Ozols: Cienījamo premjer! Jūs savā ziņojumā, kā arī atbildē uz maniem jautājumiem vairākkārt minējāt faktus, kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas likumu par šā gada otrā pusgada budžetu, ar likumu “Par budžeta tiesībām”. Es minēšu konkrēti atsevišķus gadījumus. Pirmām kārtām mums likumā par otrā pusgada budžetu noteikts, ka 600 miljoni rubļu ir paredzēti budžeta deficīta segšanai. Tāpat likumā “Par budžeta tiesībām” mums ir noteikts... Jūs minējāt, ka uz nākamo gadu šos 600 miljonus jūs...

I.Godmanis: Nē, 600 miljoni pārstrādei ir jāatmaksā, par to nav runas! To pārstrāde maksās no tās summas, ko tā saņems no tirdzniecības uzņēmumiem. Šeit mēs neko neesam samainījuši.

I.Ozols: Paldies. Tādā gadījumā mana jautājuma otrā daļa ir attiecībā uz likumā “Par budžeta tiesībām” noteikto kārtību, ka kredīti, gan iekšējie, gan ārējie valsts kredīti, obligāti jāiekļauj pielikumā un ar labojumu likumā par attiecīgā finansu perioda budžetu. Kad Augstākā padome saņems pilnīgu pārskatu par humānās palīdzības līdzekļiem, par kredītiem – iekšējiem, ārējiem –, lai mēs praktiski varētu kontrolēt situāciju, jo pašreiz parlaments un arī Apvienotā budžeta komisija absolūti nav informēta.

I.Godmanis: Tad, kad tika pieņemts budžets, katrs deputāts saņēma divus dokumentus – pārskatu par ārvalstu kredītiem pilnā izvērsumā, pārskatu par humānās palīdzības veidiem un summām pilnā izvērsumā. Ceru, ka tie arī jums ir, Ozola kungs. Pa šo laiku valdība nav ņēmusi kredītus. Mums bija vairāki priekšlikumi: tajā skaitā no Lauksaimniecības ministrijas – Austrijas kredīts 100 miljonu šiliņu. Valdība noraidīja šā kredīta iespēju. Tad bija kredīta iespējas... Jā, viena lieta ir attiecībā uz 35 000 tonnām pārtikas graudu no ASV
5 miljonu dolāru apmērā, ka kredīta nosacījums ir 30 gadi, proti, laiks, kad mums šis kredīts ir jāatdod.

Cienījamais Ozola kungs, jūs saņemsit regulāru informāciju par valdības kredītpolitiku, bet tas, ko cienījamais Bojāra kungs iebalsoja pirmajā lasījumā, ka katrs kredīts tiek nobalsots Augstākajā padomē… Tādā gadījumā jūs valdībai atņemat jebkādas iespējas operatīvi rīkoties ārkārtējā situācijā. Jautājums ir par to, ka mēs spērām šo ārkārtējo soli un aizņēmāmies naudu no rūpniekiem, lai varētu palīdzēt lauksaimniecībai. Jā, tas ir ārkārtējs valdības solis, un šis solis ir jāsper, jo mums nav citu iespēju, kā lauksaimniekiem palīdzēt. Un es uzskatu, ka valdība spēra šo soli. Ja jūs šos līgumus anulēsiet, protams, jums ir tādas tiesības, par to nav runas. Visus līgumus jūs precīzi saņemsiet: par to, cik konkrēti miljonu dolāru un uz kādiem procentiem, kas mums ir jāatdod. Par to nav runa. Arī par to, kā mēs atdosim naudu.

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs, tad – Zeiles kundze.

J.Gulbis: Mēs visi zinām, ka svarīgākais pārtikas produkts ir maize. Mēs vakar frakcijā klausījāmies jautājumu par maizi. Diemžēl mēs dzirdējām, ka valstij nav par ko iepirkt maizi un ka iepirkts ir aptuveni tikai 100 000 tonnu. Tajā pašā laikā privātuzņēmēji pašreiz laukos lielos daudzumos iepērk graudus, maksājot uz vietas 20 rubļus par kilogramu vai četrām tonnām graudu pretī dodot vienu tonnu spirta, vienlaikus par litru vēl ņemot 70 rubļus. Kā jūs prognozējat, kādas sekas visam tam būs ziemā?

I.Godmanis: Patlaban esam iepirkuši 135 000 tonnu. Mēs plānojam iepirkt, kā tas ir normālos gados, aptuveni 200 000 līdz 210 000 tonnu. Patlaban ir novākti 53 procenti no graudu kopplatības. Vidējā raža no hektāra samazinās. Tomēr pagaidām tā ir lielāka nekā pagājušajā gadā.

Runājot par privātuzņēmējiem, kuri iepērk spirtu... Jā, šis jautājums mums jau bija pašā sākumā. Tādā gadījumā ir jāizšķiras par ārkārtējiem soļiem. Valsts struktūras to nedara, to dara privātstruktūras. Ja mēs izšķiramies par ārkārtējiem soļiem un aizliedzam to darīt, tad pirmām kārtām šis mehānisms tad ir jārealizē absolūti. Ir ļoti smagi aizliegt kādam kaut ko pārdot, aizliegt kādam kaut ko iepirkt. To mēs varam izdarīt, bet es vēlreiz gribu teikt: tie ir ārkārtēji pasākumi, kuri savukārt prasa ārkārtējas pilnvaras.

Runājot par maizi, maizes iepirkšana un graudi, Gulbja kungs, ir divas dažādas lietas. Patlaban jūs runājat par graudiem, tā es saprotu. Maizes cena pašreiz ir iesaldēta.

Pagaidām mums eksistē monopols uz alkohola tirdzniecību. Uz ražošanu to neviens nav atcēlis, tā es gribu teikt.

Priekšsēdētājs: Jautā Zeiles kundze, pēc tam – Grūbes kungs.

V.Zeile: Jautājums ir divās daļās. Pirmā jautājuma daļa: lūdzu, komentējiet, kāda pašreiz ir Latvijas Bankas kredītresursu sadales politika? No rajoniem zvana un saka, ka rajona banku nodaļas ir ar mieru pašvaldībām izdalīt kredītus degvielas iegādei, jo ir atradušas resursus. Taču šajā rīcībā tās apturēja Latvijas Bankas prezidenta rīkojums visus kredītresursus pārskaitīt uz Rīgu, lai tos mobilizētu graudu iegādei. Vai, šaujot divus zaķus uzreiz, var gadīties, ka nenošausim nevienu?

I.Godmanis: Jebkurā gadījumā es varu atbildēt, ka to var pateikt Latvijas Bankas prezidents. Es varu darīt zināmu savu viedokli.

V.Zeile: Jā.

I.Godmanis: Kā zināms, valdībai ir piešķirts kredīts 2,164 miljardu apjomā degvielas iegādei. Šo kredītu praktiski esam jau izlietojuši, iepērkot mazutu, dīzeļdegvielu un arī maksājot daļēji par gāzi. Pašvaldībām ir tiesības uz 85 procentiem. Ar tirgus procentiem ir tiesības ņemt šos kredītus arī komercbankās, kas tagad ir it kā komercbankas. Protams, mums ir vajadzīga nauda gan degvielai, gan graudiem. Pašvaldību nostāja, neapšaubāmi, vairāk sliecas uz degvielas pusi, jo, ņemot vērā to, ka “Latvijas siltums” ir pašvaldību rokās, bet par graudu valsts rezerves iepirkumu acīmredzot neviens cits neatbildēs kā valdība. Šajā lietā mūsu domas, protams, nonāk savstarpējā pretrunā. Tajā pašā laikā es labi zinu, ka Latvijas Bankai kredītresursu iespējas ir limitētas. To nosaka arī ar Valūtas fondu parakstītais memorands. Jebkurā gadījumā, es domāju, līdzekļi ir jāpiesaista vēl citā veidā. Un pats galvenais, kas mani uztrauc, un to pateicu arī atklāti, es nesaprotu vienu lietu. Patlaban mēs atrodamies neražas situācijā, kad visi līdzekļi mums ir jākoncentrē, lai mēs varētu palīdzēt lauksaimniecībai. Mēs lauksaimniekiem kreditējam dīzeļdegvielu, viņiem neprasām atpakaļ iepriekšējo parādu, kā arī neprasām šo samaksu. Un man nav skaidrs, vai šajā ārkārtējā stāvoklī, arī tad, kad no lauksaimniekiem nevaram saņemt pilnu samaksu par dīzeļdegvielu, tiešām vajadzētu mums no valdības kasēt 85 procentus. Tā būs nepārvarama problēma, jo no lauksaimniekiem naudu par dīzeļdegvielu praktiski nevaram saņemt atpakaļ tūlīt, lai spētu nomaksāt procentus. Protams, bankai ir ļoti stingra politika, un tai ir jāveic savi uzdevumi. Es nezinu, domāju, ka situācija ir pietiekami ārkārtēja.

Manuprāt, lai to varētu analizēt, patlaban mums ir divas prioritātes: tie ir graudi, un tā ir degviela. Nevajadzētu to attiecināt uz citām sfērām. Taču par to ir jārunā arī bankas prezidentam. Šajā lietā negribu daudz sacīt bankas prezidenta vietā. No bankas prezidenta mēs esam panākuši, ka viņš ir gatavs vismaz nomaksāt to 1:1 attiecībā uz lauksaimnieku naudu, kas no citām valstīm pāri Latvijas robežai atnāca uz Latviju, lai vismaz tur neaizkavētu. Šī nauda aizkavējās, bet ne pārāk ilgi. Tiesa, tur nav visa nauda, reāli tur ir 180 miljoni, jo visa nauda vēl nav atnākusi. Un es ceru, ka lauksaimniekiem vismaz to naudu vajadzētu konvertēt pēc kursa 1:1.

V.Zeile: Paldies. Un jautājuma otrā daļa: saasinoties finansu situācijai, arvien vairāk vēršas plašumā uzņēmēju vēlēšanās nemaksāt nodokļus gan rubļos, gan valūtā. Vai jums nav nepieciešams pastiprināt arī finansu disciplīnas kontroli, un tieši tiem, kas visvairāk ņem kredītus? Konkrēti es runāju par to, kā Lauksaimniecības ministrija ievēro finansu disciplīnu, tajā skaitā arī tās uzņēmums “Lata”.

I.Godmanis: “Lata” ir veiktas trīs pārbaudes. Divas personīgi pēc mana lūguma. Es jums varu iesniegt pilnu pārskatu par “Lata” finansiālo stāvokli un par visām “Lata” operācijām. “Lata” darbībā pārkāpumus mēs neatradām. Tajā pašā laikā vēl aizvakar tika izskatītas Ventspils mezgla problēmas. Es izteicu savus pārmetumus ministram attiecībā uz ostas rūpnīcu. Ministrs izteica rājienu ministra vietniekam. Katrā ziņā šis jautājums par Ventspils mezglu, kurš diemžēl mums ir nonācis mantojumā, tiks atrisināts visradikālākajā veidā.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs. Pēc tam par iespējamo lēmuma projektu – Karlsona kungs.

I.Godmanis: Arī personāliju ziņā.

G.Grūbe: Premjera kungs! Es visumā varu atbalstīt tikai to, ko valdība pašreiz ir izdarījusi tieši attiecībā uz pārtikas tirdzniecību, bet šajā jomā nebūt viss nav izdarīts. Tas ir viens. Tātad patiešām izvirzās jautājums, vai pagarināt šādas pilnvaras vai arī citādas pilnvaras? Taču ir arī otra lieta. Es nezinu, kāpēc Tieslietu ministrijas pārstāvji pašreiz Augstākajai padomei nav iesnieguši lēmuma projektu tādā veidā, lai tas viss, ko valdība šobrīd ir izdarījusi, tiktu akceptēts ar Augstākās padomes lēmumu. Es uzskatu, ka tas ir neizdarīts darbs. Varbūt jūs varētu komentēt manas pārdomas?

I.Godmanis: Es pilnīgi jums piekrītu. Tas ir pamatots pārmetums man un, protams, arī tieslietu ministram. Viņam tas viss būs jāizdara tuvākajā laikā, lai nebūtu situācijas, ka mēs rīkojamies bez Augstākās padomes akcepta. Jo es uzskatu, ka mums pilnvaras tika piešķirtas tirdzniecības jautājuma risināšanai un Augstākajai padomei, protams, ar šiem dokumentiem ir jāiepazīstas, kā arī tie jāizskata komisijās, jo gadījumā, ja Augstākā padome uzskata, ka atsevišķi lēmumi pilnvaru ietvaros ir nepareizi, tai jābūt spējīgai minētos lēmumus atcelt. Pilnīgi pieņemu šo kritiku, kuru es nekavējoties adresēšu Tieslietu ministrijai.

G.Grūbe: Paldies.

I.Godmanis: Manuprāt, katram ministram ir jādomā, kas viņam ir jādara.

Priekšsēdētājs: Karlsona kungs!

J.Karlsons: Man nav jautājuma.

Priekšsēdētājs: Paldies, Godmaņa kungs! Karlsona kungs, īsi ziņojiet par iespējamo lēmuma projektu.

J.Karlsons: Cienījamie deputāti! Pagājušajā mēnesī es strādāju valdības komisijā, kuras loceklis biju. Minētajā komisijā ietilpu arī kā Augstākās padomes pārstāvis. Es nerunāšu par šīs komisijas darbu, jo Godmaņa kungs jau detalizēti izstāstīja par šo visu paveikto darbu un atklāja sasniegtos rezultātus. Es piedalījos arī dažu rajonu privatizācijas komisiju sēdēs. Izteikšu tikai savu viedokli, kāds man izveidojās šā darba rezultātā, pēc šī it kā padarītā darba.

Es uzskatu, ja pašvaldības agrāk absolūti neko nedarīja privatizācijas jautājumā vai arī darīja tieši kaut ko galīgi šķērsām un argumentācija šai lietai bija parasti tāda, ka nav likumdošanas, tādēļ mēs neko nevaram izdarīt, tad pašreiz tas tā nav. Likumdošana ir pilnīgi pietiekama. “Jumta likumdošana” jebkurā gadījumā visos jautājumos – gan privatizācijas, gan mantojuma tiesību, gan īpašuma tiesību jautājumos – ir pilnīgi pietiekama. Taču nav mehānisma, un neviena no pašvaldībām, arī valdība nevarēja šo mehānismu tā godīgi izstrādāt un kaut ko pielietot. Ir dažādi objektīvi apstākļi, gan bailes, gan negribēšana, gan nevarēšana, lai šo mehānismu izveidotu. Tad, lūk, šī komisija, tās darbs man šķita kā ļoti laba, elastīga saikne starp šo likumdošanu un neesošo mehānismu, lai šo mehānismu varētu izveidot. Es uzskatu, ka šā mēneša laikā visās pilsētas pašvaldībās (es domāju – Rīgas pilsētas pašvaldībās, jo pārējās pašvaldībās tas darbs patlaban netiek veikts) darbs tik tiešām pavirzījās uz priekšu. Patiešām, ja likumdošanā atrodas kaut kāda spraudziņa, kaut kāda bremzējoša situācija, tad minētā komisija, tās pilnvaras spēj to novērst un momentāni uz to reaģēt. Tādēļ es aicinātu jūs tiešām padomāt un ļaut šai komisijai darboties ar tādām pašām pilnvarām, kādas jau bija pieņemtas, domāju, vismaz divus līdz trīs mēnešus, lai varētu pabeigt šo darbu ar pašvaldībām pilsētā, kā arī visā republikā.

Domāju, ka šo darbu vajadzētu izvērst ne tikai attiecībā uz pārtikas tirdzniecības objektiem, bet arī attiecībā uz visiem pārējiem tirdzniecības, kā arī uz citiem objektiem. Lauksaimniecības komisija un Tirdzniecības un pakalpojumu komisija principā ir ar mieru uz rītdienu sagatavot lēmuma projektu par šādu pilnvaru pagarināšanu, ja jūs piekrītat un iekļaujat darba kārtībā šāda lēmuma izskatīšanu. Paldies.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Turpināsim darbu. Pirms pusdienām mēs pārtraucām jautājuma par kooperatīvās mazstāvu dzīvojamās apbūves, garāžu un laivu novietņu privatizāciju apspriešanu.

Lūdzu Punovska kungu nākt tribīnē. Turpināsim šā jautājuma izskatīšanu.

A.Punovskis: Cienījamie deputāti! No šīs apspriešanas, kura notika pirms pārtraukuma, es saprotu, ka mums vajadzētu balsot par dažiem priekšlikumiem attiecībā uz 12.pantu. Viens no tiem ir ierosinājums, kuru iesniedza Edmunds Krastiņš, proti, sakarā ar ārzemniekiem viņa paša izteikto labojumu – 500 000 ASV dolāru.

Un otrs priekšlikums ir par to, kam vispār šo mazstāvu dzīvojamo apbūvi var atsavināt: vai tikai pilsonim vai arī pastāvīgajam iedzīvotājam. Un šajā gadījumā es gribētu nošķirt jautājumu par zemi, jo nekādā gadījumā zemi, protams, nevar atsavināt par labu pastāvīgajam iedzīvotājam. Šim pastāvīgajam iedzīvotājam zemi var nodot tikai lietošanā. Tā ka, manuprāt, varētu būt divi šādi balsojumi par tiem priekšlikumiem, kurus ir izteikuši deputāti apspriešanas gaitā. Vai ne?

Priekšsēdētājs: Jautātāju vairāk nav. Piedodiet, Čepānes kundze, lūdzu!

I.Čepāne: Cienījamie kolēģi un cienījamais Punovska kungs! Šis pants, es domāju, juristi man piekritīs, tomēr ir pretrunā ar pašreiz spēkā esošo likumdošanu. Un proti, padomājiet, vai tad zemi, kas ir piešķirta lietošanā, var atsavināt? To taču nevar atsavināt vienlaikus ar šo būvi, kas uzcelta uz šīs zemes. Zemi, kas ir īpašumā, var vienlaicīgi atsavināt. Tātad šī ir pirmā neprecizitāte.

Otrām kārtām, kā jau Marjašas kundze teica, šādam formulējumam var būt nepatīkamas, arī politiskas, sekas, un, ņemot vērā vēl dažādus citus noteikumus, es gribētu, ka šo pantu varbūt atstātu, nenobalsot šajā lasījumā, tas ir, nenobalsojot. Ieinteresētie deputāti varētu griezties pie Punovska kunga kā arī, iespējams, to varētu izskatīt speciālā sēdē. Mans priekšlikums ir tāds, ka šie jautājumi jāregulē, pamatojoties uz Latvijas Republikas Civillikuma normām un pamatojoties arī uz Latvijas Republikas likumu par Civillikuma spēkā stāšanās normām, jo tur šie gadījumi ir diferencēti. Es vēlreiz atkārtoju: padomju laikā bija tā, ka primārais bija māja, un pēc tam tai līdzi nāca zeme. Latvijas Republikas Civillikumā primārais ir zeme un tai līdzi nāk attiecīgās būves. Un tāpēc es domāju: ja jau Civillikums stājas spēkā un šis likums par Civillikuma piemērošanu būs no 1.septembra, šo punktu tomēr vajadzētu uzrakstīt korekti.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, jebkurā gadījumā, atbilstoši sēdes vadītāja tiesībām, es gribētu izmantot mūsu reglamenta 16.pantu, kas, pirms sarīkot balsošanu par likumprojektu kopumā otrajā lasījumā, atļauj to nodot atbilstošajai komisijai, lai pārbaudītu, vai tie labojumi, kuri ir šajā likumprojektā, nav pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem. Man šķiet, ka šī ir tā situācija, kad mums nevajadzētu kopumā balsot par šo likumprojektu otrajā lasījumā, bet gan nodot to juridiskajai ekspertīzei. Tomēr, lai darbs virzītos uz priekšu, es ierosinātu, ja Krastiņa kungs uzstās uz balsošanu, nobalsot par viņa priekšlikumu par šiem 500 000 dolāru, izskatīt pārējos punktus, bet ne par 12.pantu, ne par likumprojektu kopumā bez ekspertīzes šodien nebalsot. Katrā ziņā man – sēdes vadītājam – tādas tiesības ir, un es gribētu tās šoreiz izmantot.

Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Protams, es principā piekrītu tam, ko teica deputāte Čepāne. Un acīmredzot mēs domājam par vienu un to pašu. Un varbūt, ka šī 12.panta redakcija nav pietiekami veiksmīga, lai to varētu tā uzreiz uztvert, bet domas mums acīmredzot ir vienādas. Tādēļ varbūt patiešām varētu darīt tā, ka nobalsotu par deputāta Krastiņa kunga priekšlikumu, bet, tā kā Likumdošanas jautājumu komisija tomēr šo projektu ir skatījusi pirms otrā lasījuma un atzinusi, ka tas ir apspriežams plenārsēdē, tad atstāt tikai 12.pantu, ja ir tāda vēlēšanās, un nenobalsot tieši par 12.pantu, bet pārējos likuma pantus tomēr apstiprināt otrajā lasījumā, ja tas būtu iespējams.

Priekšsēdētājs: Safonova kungs, pēc tam – Muciņa kungs. Lūdzu.

A.Safonovs: */Paldies. Es turpināšu par to, ko pirms pusdienām mēģināju teikt. Man ir daži jautājumi un priekšlikumi vienlaikus par vairākiem pantiem. Pirmkārt, par 3.pantu. Mēs nonākam pretrunā paši ar sevi, paldies sēdes vadītājam, ka viņš tam pievērsa uzmanību, ka mēs pieņemam likumu, kas nonāk pretrunā ar agrāk pieņemtu likumu. Tā šodien mēs nevaram noteikt pastāvīgā iedzīvotāja statusu ar sešpadsmit gadiem, jo likumā šādas normas nav. Tas pirmkārt.

Otrkārt. 7.pantā man rada šaubas pēdējie divi punkti. Mēs šodien varam pieņemt likumu, bet ceļi, kā to īstenot dzīvē, mums nav zināmi. Šeit pieminēti, teiksim, divi tādi momenti. Katram, kurš iesniedz dokumentus par savas vasarnīcas, garāžas vai kā cita privatizēšanu, jāpievieno inventarizācijas akts un uzziņa no Vides aizsardzības komitejas. Es vēlreiz jums gribu atgādināt, ka tikai Rīgas rajonā vien ir vairāk nekā 30 tūkstoši mazdārziņu, no tiem savas eksistences 30 gados tikai pusotra tūkstoša ir saņēmuši inventarizācijas aktus. Komisija, kas ar to nodarbojas, atrodas Jūrmalā, apkalpo Jūrmalu un Rīgas rajonu. Es nesaprotu, kā nu šī komisija 6–12 mēnešu laikā paveiks 30 tūkstošu mazdārziņu inventarizāciju.

Tāpat es nesaprotu arī to, kā mūsu kolēģis Indulis Emsis, kas komandē Vides aizsardzības komiteju, sastādīs ekspertīzes aktus 30 tūkstošiem mazdārziņu tikai Rīgas rajonā, bet republikā to ir 120 tūkstoši.

Tālāk man ir jautājums par 12.pantu, kas jau ir pieminēts. Es piekrītu kolēģei Čepānei, ka siens jānoliek zirgam pie galvas, bet ne citādi. Zemes lietās es saprotu tikai to, ka zeme ir pats galvenais stimuls. Ja pastāvīgais iedzīvotājs nevar iegūt zemi pastāvīgā lietošanā uz mūžu, tad 12.pantā vismaz jānosaka viņa tiesības privatizēt savu dārza mājiņu, kuru viņš ir uzcēlis par saviem līdzekļiem reizē ar tiesībām nomāt zemi zem tās. Lai zeme pieder kooperatīvam vai juridiskai personai – pagasta pašvaldībai. Bet nevar tā nolemt, kā tagad.

Un tad par 15.pantu. Tādā situācijā, kad mazdārziņa, automobiļa garāžas vai laivas būdiņas īpašnieks nomirst, tā nonāk mantinieka rokās. Bet ja mantinieks to negrib privatizēt? Var būt dažādi apstākļi, teiksim, atraitne ar privatizāciju nodarboties negrib. Izrādās, ka tad pēc sešiem mēnešiem zemi atsavinās pagasta pašvaldība. Es gribētu precizēt. Vai vārds “atsavinās” nozīmē to, ka pagasta pašvaldība izpirks arī uzcelto? Vai vienkārši to man atņems? Lūk, tādi man ir jautājumi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Es sapratu, cienījamo priekšsēdētāj, ka mēs patlaban diskutējam par 12.pantu, bet Safonova kunga jautājumi bija par citiem pantiem.

Priekšsēdētājs: Jā, tikai par 12.pantu.

A.Punovskis: Par 12.pantu es neko arī nedzirdēju, proti, nekādu konkrētu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamie kolēģi! Runājot par procedūru, es aicinātu tomēr ņemt vērā šādu aspektu, jo mēs tagad ķeramies pie tādām tik sarežģītām problēmām kā privatizācija. Jo arvien vairāk esam radījuši likumus, kuri savstarpēji jāsaskaņo, jo katrs nākamais likums tiek radīts arvien grūtāk, jo tas jāsaskaņo ar arvien lielāku daudzumu likumu, ko jau esam pieņēmuši. Tādēļ arī, protams, Punovska kungam jāsaprot, ka nevajadzētu tik milzīgi lauzties ar krūtīm un sēdes vadītāja priekšlikumu tomēr ņemt vērā. Te nav runas par Likumdošanas jautājumu komisiju. Mums vēl ir Juridiskā pārvalde.

Runājot par Civillikumu, es domāju, ka mums šo lietu būtu nepieciešams saskaņot ar Civilkodeksa izstrādāšanas darba grupu, jo citādi man tiešām ir bail, tā kā arī es to Civillikumu vēl tik perfekti nepazīstu, lai tagad šobrīd tā pateiktu: “Ziniet, jā, cienījamās Čepānes kundzes priekšlikumi ir pareizāki vai arī nav pareizāki.” Teiksim, arī man rodas zināmas šaubas par to saskaņotību. Tieši lai nodrošinātu šo saskaņotību un lai nodrošinātu šādu saskaņotību arī attiecībā vēl uz dažiem citiem pantiem, es domāju, nevajadzētu aizcirst durvis un atstāt vaļā tikai vienu 12.pantu. Es tomēr aicinātu (tā kā mums ir tāda iespēja, praksē mēs vismaz tā rīkojāmies) šo ekspertīzi izdarīt. Es domāju, ka šajā gadījumā šo ekspertīzi vajadzētu izdarīt. Un nekas briesmīgs nav noticis, jo mēs šajās divās stundās pēc būtības esam tomēr diezgan daudz izrunājuši un krietni tālu pavirzījušies uz priekšu.

Es aicinātu balsot par Krastiņa kunga priekšlikumu, kurš ir izlemjams šeit, un tiešām strādāt profesionāli. Jo mums ir jāsaprot, ka ne katru jautājumu mēs varam… Pat es, lai gan esmu jurists, ne katru jautājumu ņemos apgalvot, ka šeit, šajā zālē, tādā atmosfērā es varu rekomendēt vai apspriest un tā tālāk. Esiet tik laipni, tomēr rīkosimies saprātīgi.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs! Tātad priekšlikums būtu balsot tagad par Krastiņa kunga ierosinājumu: vai papildināt 12.pantu ar normu par ārvalstu pilsoņiem, kuri saskaņā ar likumu “Par ārvalstu ieguldījumiem” ieguldījuši uzņēmējdarbībā mantu, kuras vērtība pārsniedz, kā Krastiņa kungs precizē, 500 000 dolārus. Ja plenārsēde to akceptēs, darba grupa to iestrādās. Pēc tam mēs izskatīsim pārējos pantus, vai ir vēl kādi iebildumi, un tad nodosim juridiskajai ekspertīzei saskaņošanai ar visiem pārējiem likumiem.

Vai deputātiem nav iebildumu? Lūdzu, balsosim par Krastiņa kunga priekšlikumu – vai mēs izdarām izņēmumu attiecībā uz ārvalstniekiem. Lūdzu balsu skaitīšanas komisiju… Muciņa kungs ir, Safonova kungs ir, Endeles kungs ir…

Lūdzu, kolēģi, balsosim par Krastiņa kunga priekšlikumu papildināt 12.pantu ar ārvalstu pilsoņiem, kuri ir ieguldījuši vairāk nekā 500 000 dolāru… Tātad runa ir par 500 000, jo Krastiņa kungs grozīja to, ko viņš rakstiski ir iesniedzis un kas ir 624.dokumentā, proti, runa nav par 50 000. Lūdzu, kas ir par šo priekšlikumu?

Balsu skaitīšanas komisija: Par – 29.

Priekšsēdētājs: 29 – par. Kas ir pret šo priekšlikumu?

Balsu skaitīšanas komisija: Pret – 10.

Priekšsēdētājs: Kas atturas?

Balsu skaitīšanas komisija: 22.

Priekšsēdētājs: 22 – atturas. Tātad Krastiņa kunga priekšlikums nav pieņemts.

Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Neatkarīgi no tā, vai juristi eksperti pārbaudīs vai nepārbaudīs šo pantu atsevišķi, es tomēr pastāvu uz savu priekšlikumu – svītrot šā panta daļu, kas sākas ar vārdiem “kā arī Latvijas Republikas iedzīvotājiem”, un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Jā, Bērza kungam tāds priekšlikums bija, un praktiski, ja viņš uzstāj, tas ir jāliek uz balsošanu. Šajā brīdī cita ceļa es neredzu. Bet kopumā par otro lasījumu šodien mēs nebalsosim.

Lūdzu, Alkšņa kungs!

L.Alksnis: Piekrītot Bērza kungam, es gribētu viņu mazliet papildināt, proti, 12.panta pirmais teikums jāizskata šādi: “Privatizēto mazstāvu dzīvojamo apbūvi tās īpašnieks var atsavināt kopā ar īpašumā nodoto zemi tikai Latvijas Republikas pilsonim”, un šeit būtu liekams punkts, jo tas saskanētu arī ar mūsu iepriekš pieņemtajiem likumdošanas aktiem par zemi un, manuprāt, būtu korekts. Bet šo pašu pantu varētu turpināt ar šādu teikumu: “Gadījumos, ja zeme mazstāvu apbūves īpašniekam nodota lietošanā, atsavinot to, zeme ar vietējās pašvaldības piekrišanu var tikt nodota lietošanā Latvijas Republikas pilsonim, kā arī Latvijas Republikas iedzīvotājam.” Un tālāk, kā jūs esat savā pantā teicis, jo šeit mums korekti ir jāizšķir divas zemes izmantošanas formas – zemes īpašumus.

Un, runājot par zemes īpašumu, mums ir jāsaprot, ka šie mazstāvu apbūves īpašnieki noteikti būs tikai Latvijas Republikas pilsoņi, jo mēs likumā par zemes reformu pilsētās un arī laukos esam jau pateikuši, ka zeme īpašumā varēs būt tikai Latvijas Republikas pilsonim. Tātad šie no jauna ieguvušie zemes īpašnieki – Latvijas Republikas pilsoņi, – pārdodot savu mazstāvu apbūvi, var pārdot arī savu zemes īpašumu. Bet Latvijas Republikas pilsoņi, kuriem ir zeme lietošanā, kā arī Latvijas iedzīvotāji, kuriem ir zeme lietošanā, zemi pārdot nevar, kā to pateica Čepānes kundze. Nevar pārdot, jo zeme pieder vai nu pašvaldībai, vai valstij, kura ir piešķīrusi šo zemi lietošanā šim konkrētajam pilsonim. Tādēļ es domāju, ka šeit mums ir jāuzsver, ka zeme var tikt nodota lietošanā ar īpašnieku piekrišanu, konkrēti, ar pašvaldības piekrišanu, jaunajam mazstāvu apbūves īpašniekam. Un šādā gadījumā, es domāju, šo 12.pantu mēs varētu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies, Alkšņa kungs, bet to jums vajadzēs iesniegt rakstveidā.

Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Šajā redakcijā, ko piedāvāja Alkšņa kungs mutvārdos, protams, ir ļoti grūti uztvert un varbūt, ka es kaut kur kļūdījos, bet te ir viena niansīte – ja zeme atrodas kāda cita pilsoņa īpašumā, tas ir, teiksim, bijušā īpašnieka īpašumā un uz šīs zemes atrodas vasarnīcas īpašnieks, kuram zeme ir lietošanā, tad šeit ir divas fiziskās personas. Un tādā gadījumā valsts un pašvaldība tur vairāk nav jāiejauc, un zeme jau paliek bijušā īpašnieka īpašumā, ja viņš pats pēc tam atkal nepārdod citam īpašniekam. Tādēļ es tiešām atzīstu, ka ir ļoti grūti saskaņot šos ēkas tālākas nodošanas jautājumus, bet, es vēlreiz uzsveru, ka šā 12.panta pamatdoma ir tā, ka ēkai un šai zemei, kura ir ap šo ēku, ir jābūt kompleksai. Tātad ēku var atsavināt tikai kopā ar zemi, lai nerastos situācija, ka zeme pieder vienam un ēka pieder otram. Tāda situācija nav normāla, jo zeme ir paredzēta tikai ēkas uzturēšanai, bet ne lauksaimniecībai. Un tā ir atšķirība starp tiem gadījumiem, kas tomēr lielāko tiesu ir republikā, kur bijušie īpašnieki paņem zemi lauksaimnieciskajai ražošanai, un uz šīs zemes atrodas ēka, kuru kāds cits vēl var lietot. Te ir tā mazā niansīte. Šī zeme ir domāta tieši dzīvošanai.

Priekšsēdētājs: Tātad attiecībā uz 12.pantu mums paliek Bērza kunga priekšlikums – aiz komata līdz punktam svītrot vārdus “kā pēdējos 10 gadus”. Lūdzu balsu skaitīšanas komisiju!

Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Kādreiz mums bija tāda tradīcija iet pēc radikalitātes principa, tad šeit bija priekšlikums 12.pantu otrajā lasījumā nepieņemt. Es domāju, ka šis balsojums ir obligāti primārs, jo šie jautājumi tiešām ir jāsaskaņo.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, mēs nebalsosim par 12.pantu kopumā, mēs tikai balsosim par Bērza kunga priekšlikumu, jo šobrīd nevaram izšķirties… Tas ir Bērza kunga priekšlikums, kuru viņš uzturēs jebkurā gadījumā, tādēļ mums ir jāizšķiras, bet par likumprojektu otrajā lasījumā kopumā nebalsosim, bet nodosim ekspertīzei.

Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Cienījamie kolēģi, cienījamais Birkava kungs un cienījamais Punovska kungs! Ja jau mēs sākam tik dziļi diskutēt, tad tādā gadījumā man vēl ir jāpapildina Alkšņa kunga teiktais. Pēc Civillikuma normām un arī pēc vispārējās tendences gadījumā, ja pilsonim zemes nav īpašumā vai arī nepilsonim nav īpašumā, tātad mēs izlaižam pirmpirkuma tiesības, kaut arī bijušā īpašnieka vai viņa mantinieku tiesības… arī tas… Tādēļ es nezinu, vai pašreizējā gadījumā par 12.pantu vajadzētu vispār balsot. Bērza kunga priekšlikumu es saprotu. Viņš, arī mūsu sasaukuma Augstākā padome, pieņēma grozījumus Konstitūcijā, ko daudzi neatzīst, ka Latvijas Republikā zemes un citu dabas resursu īpašnieki var būt tikai Latvijas Republikas pilsoņi. Tā tas skaidri ir ierakstīts arī pilsētas zemes reformas likumā un citos likumdošanas aktos. Bet ir vēl viena nianse. Vai nevarētu būt, ka, piemēram, īpašnieks tiešām ir Latvijas Republikas pilsonis, bet šīs vasarnīcas īpašnieks taču var būt arī nepilsonis? Kāpēc obligāti ir jābūt vienam īpašuma tiesību subjektam, kāpēc šīs formas nevar būt dažādas? Pie tam pilsētā… Es domāju, ka Alkšņa kungs teiks, ka tā būs. Un, ja mēs tā tik strikti nobalsosim vienkārši kaut kāda radikālisma uzliesmojumu rezultātā, nodarīsim sev vairāk kaitējumu nekā labumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bērza kungs! Pēc tam – Vaivada kungs.

A.Bērzs: Es vēlreiz pastāvu uz savu teikto, jo tieši šā likumpanta pirmā daļa akcentē, tās mērķis ir noteikt, ka apbūve ir atsavināta kopā ar zemi, nedalāmi ar zemi… Šajā pantā tas taču ir noteikts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Kaut arī principā es piekrītu Bērza kungam attiecībā uz to pašu domu, kuru mēs jau arī esam pieņēmuši, bet, runājot par procedūru, man liekas, ka mēs darbojamies ne tā, kā mums vajadzētu. Respektīvi, mēs taisāmies nodot ekspertīzei, bet tieši pašlaik, pirms nododam kaut ko, kaut kādā veidā vēl gribam noformēt. Tad ir jautājums: ko tad dot ekspertīzei? Ja jau mums aptuveni ir izveidojies tāds viedoklis, ka šim likumprojektam ir jāizdara ekspertīze, tad, es domāju, ka pašlaik ar šo projektu nav jānodarbojas, bet tas jānodod ekspertīzei.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Reglamenta 16.pants skan, ka pirms balsošanas par likumprojektu kopumā sēdes vadītājs pēc savas vai pēc komisijas iniciatīvas var to nodot atbilstošajai komisijai, lai pārbaudītu, vai apspriešanas gaitā akceptētie labojumi nerada pretrunas starp pantiem un vai tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem. Tas nozīmē, ka mēs šo likumprojektu izskatīsim līdz galam tādā veidā, kā mēs to esam svītrojuši vai papildinājuši, pēc tam to nodosim ekspertīzei. Tādēļ mums šie svītrojumi ir jāizskata līdz galam.

Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Es gribu atgādināt, ka, izstrādājot lauku zemes reformu, par šo jautājumu mēs ļoti daudz strīdējāmies. Mēs paredzējām gadījumu, ja māju īpašums tiek pārdots, ka pirmpirkuma tiesības ir zemes īpašniekam. Es domāju, ka likumi būtu sakārtoti, ja būtu šāda norma. Es aicinu par šo 12.pantu nenobalsot (droši vien, mēs nenobalsosim arī par visu likumu), jo 12.pantu tādā redakcijā nevar akceptēt. Šis pants ir jāpārstrādā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Mums ir arī tāda procedūras pieredze, kā pārtraukt otro vai kādu citu lasījumu… Un, manuprāt, šobrīd tas būtu tas lietderīgākais, ko mēs varētu izdarīt. Tādā gadījumā mēs varbūt nākamajā reizē ietaupītu plenārsēdes laiku, proti, kad turpināsim skatīt šo projektu. Es ierosinu pārtraukt otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Es tomēr domāju, ka par tām atsevišķām normām, kas šajā pantā ir, kā, teiksim, kad Bērza kungs uzstāj uz šo balsojumu, vajadzētu nobalsot. Pretējā gadījumā tad, kad mēs nākamajā reizē atgriezīsimies un viņam tomēr būs tā doma, ka tas, ko viņš šeit ierosinājis, nav ietverts, vārdu sakot, nav apstiprinājies, Bērza kungs tik un tā uzstās… Var būt, ka tiem ekspertiem, kuri tagad strādās pie šā panta, būs vienkāršāk, ja būs zināms, par ko mēs esam jau nobalsojuši. Es domāju, ka tas nav pretrunā ar viedokli par nodošanu ekspertīzei.

Priekšsēdētājs: Paldies, Endeles kungs! Bet šajā gadījumā man ir jālieto jau cits reglamenta pants, ko atgādināja Ziediņa kungs, un jāliek uz balsošanu pats radikālākais priekšlikums – pārtraukt šā likumprojekta apspriešanu.

Balsu skaitīšanas komisija! Uz balsošanu es lieku ierosinājumu – pārtraukt otro lasījumu. Lūdzu balsot, kas par šo priekšlikumu?

Balsu skaitīšanas komisija: Par – 61.

Priekšsēdētājs: Cik ir pret?

Balsu skaitīšanas komisija: Pret 3.

Priekšsēdētājs: Cik atturas?

Balsu skaitīšanas komisija: Atturas – 4.

Priekšsēdētājs: Tādējādi ir pieņemts lēmums, ka otrais lasījums ir pārtraukts. Lūdzu Punovska kungu ņemt vērā visas plenārsēdes gaitā izteiktās piezīmes, turklāt tas neatņem jums tiesības šim likumprojektam noteikt juridisko ekspertīzi, lai saskaņotu visu ar spēkā esošo likumdošanu.

A.Punovskis: Paldies. Bet, godāto priekšsēdētāj, man tikai nepalika īsti skaidrs, kādā veidā šis likumprojekts tālāk tiks izskatīts? Vai plenārsēde uzskata, ka ir nepieciešama ekspertīze? Ja nepieciešama, tad kāda ekspertīze un kam projekts tiek nodots? Vai arī tas tiek atdots vienkārši atpakaļ atbildīgajai komisijai, proti, Likumdošanas jautājumu komisijai? Es tomēr lūgtu precizēt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Atdot atpakaļ atbildīgajai komisijai, jo tas ir saskaņā ar mūsu reglamentu. Cita ceļa mums nemaz nav. Un Likumdošanas jautājumu komisija var pieaicināt vajadzīgos ekspertus, tajā skaitā civiltiesību speciālistus. Paldies.

Godātie kolēģi! Tātad mums darba kārtībā bija vairāki jautājumi, kurus nevarēja izskatīt tādēļ, ka šeit nebija klāt ziņotāja. No rīta mēs mazliet par strauju aulekšojām. Tātad nebija klāt Karnupa kungs, kā arī Niedres kungs. Tā kā Niedres kungs gaida ilgāk, vai nebūtu iebildumu, ka mēs izskatītu jautājumu? Es nezinu, man šobrīd nav nekādas speciālas kārtības, bet ir Karnupa kunga jautājums par Iedzīvotāju reģistru un jautājums par Kriminālkodeksu un Administratīvo pārkāpumu kodeksu trešajā lasījumā. Vai nevajadzētu izskatīt grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, nobalsot un pēc tam atlikušo laiku skatīties reģistra jautājumus? Ja neiznāks nobalsošana, mēs atliksim uz otrdienu.

Lūdzu, Niedres kungs!

A.Niedre, Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs: Paldies. Es gribētu lūgt pievērst uzmanību 3.dokumentam, lai to izskatītu plenārsēdē. Proti, tas ir likumprojekts un lēmuma projekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Minētais jautājums tiek piedāvāts jums izskatīšanai trešajā lasījumā.

Kopš otrā lasījuma likumprojektā izdarīts nedaudz labojumu, kurus varētu iedalīt divās daļās. Tie attiecas, pirmkārt, uz redakcionālas dabas labojumiem 139., 141., 143., 146.¹pantā. Ja ir nepieciešams, es varu tos nosaukt. Un daži labojumi 145.panta pirmajā daļā, 145.¹pantā attiecībā uz sankcijām. Apspriežot otrajā lasījumā, par šiem jautājumiem bija diskusija. Piedāvājot projektu trešajā lasījumā, šīs domas tika apkopotas. Mēs centāmies atrast tādu redakciju, kas ņemtu vērā visus priekšlikumus.

Kā jau teicu, vēl ir lēmums par stāšanos spēkā. Turklāt mēs esam paredzējuši un iesakām, ka šis likums stātos spēkā ar 1.oktobri, lai gan izmeklēšanas, gan tiesu iestādēm būtu pietiekami ilgs laiks iepazīties un pilnībā apgūt šos jaunumus, kas tiek ieteikti šajā projektā.

Es negribētu vairs apstāties pie koncepcijas, jo šie jautājumi tika izrunāti. Ja atceraties, runa bija par noziegumu pret īpašumu apvienošanu vienā nodaļā, par atbildības izmaiņu par noziegumiem par spekulāciju un par atbildības pastiprināšanu par izspiešanu.

Priekšsēdētājs: Kādi ir priekšlikumi Panteļejeva kungam?

A.Panteļejevs: Protams, ka trešajam lasījumam var būt par vēlu, bet varbūt tomēr? Kā jūs, juristi, analizējat: šeit atkal ir palikuši naudas sodi ar noteiktām summām. Tās summas, kādas ir šodien, oktobrī, iespējams, būs vēl smieklīgākas. Vai vispār vienkārši nevarētu noteikt, ka tiek uzlikts naudas sods. Un tiesa nosaka naudas soda lielumu, vadoties pēc inflācijas un tā tālāk. Proti, konkrētās naudas sodu summas, kuras te ir minētas, jāsvītro. Saprotiet, šodien mums liekas, ka 10 tūkstoši ir liela nauda, bet oktobrī jau tas atkal būs jautājums... Ar šo problēmu mēs saskarsimies visu laiku, proti, ar summas lielumu. Vai nevar vienkārši rakstīt: “nosaka naudas sodu”? Pēc tam noteikt tās robežas jau ir tiesas kompetencē.

A.Niedre: Es šajā sakarā varu atbildēt vienīgi to, ka mūsu iestrādēs ir darba grupas priekšlikumi. Ja tie gūs atsaucību Augstākās padomes komisijā, Tieslietu ministrijā, respektīvi, ja mēs tādu uzdevumu saņemsim, ir iestrādes priekšlikumi un par sodu sistēmas grozīšanu vispār. Uzskatu, ka šobrīd grozīt šajos pantos, bet visos pārējos pantos, kur ir minēti naudas sodi, atstāj konkrētās summas gluži vienkārši nebūtu loģiski. Līdz ar to mēs pagaidām esam gājuši veco ceļu. Savus priekšlikumus mēs iesniedzām martā. Šobrīd tie tiešām izskatās nedaudz tā... Bet tāda ir dzīve. Tas mums ir. Šī lieta ir jārisina konceptuāli, atsakoties no naudas soda traktējuma. Tajā pašā laikā es negribētu piekrist, ka naudas soda apmērs pilnīgi tiktu atstāts tiesas ziņā, kā rezultātā varētu būt visai bēdīgas sekas. Runa varētu būt par likmēm, par minimālām algām, kad summas mainās līdz ar inflācijas gaitu. Tādēļ es gribētu lūgt šajā gadījumā atstāt tā, kā ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: Cienītie kolēģi! Vēlreiz, kā jau iepriekšējos lasījumos, es apnicīgi gribu vērst jūsu uzmanību uz 149.pantu ar indeksu trīs. Es lūdzu, apskatieties un izlasiet vēlreiz uzmanīgi! Kā juriste praktiķe es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šis pants īstenībā vai nu nestrādās un paliks tīri deklaratīvs, vai arī var tikt kaut kādā veidā ļaunprātīgi izmantots, neteiksim taisnības labad. Jo te ir ļoti daudz vietas subjektīviem vērtējumiem un ļoti maz objektīvu pazīmju. Pašreizējos brīvā tirgus apstākļos es negribu būt. Izlasiet un padomājiet no šā viedokļa. Varbūt vismaz izsvītrot to pēdējo frāzi: “pārtraucot to pārdošanu vai ražošanu”. Jo uzņēmējam taču ir tiesības regulēt savas tirgus iespējas ar ražošanu. Taču mēs no tā iztaisām kriminālnozieguma sastāvu. Kā tas viss var tikt vērtēts? Es jūs ļoti lūdzu, uzmanīgi pārlasiet to pantu. Un, pirms balsojat, apdomājiet!

Priekšsēdētājs: Marjašas kundze, es atvainojos! Vai var uzskatīt, ka tas ir jūsu priekšlikums svītrot šos pēdējos vārdus – “pārtraucot to pārdošanu vai ražošanu”?

R.Marjaša: Vismaz.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Niedre: Ja drīkst atbildēt, es gribētu teikt, būdams praktiķis, es tiešām lielā mērā varētu jums piekrist un kā papildu argumentu varētu minēt vēl to, ka pagājušā gada 14.martā jūs šeit nobalsojāt un Kriminālkodekss tika papildināts ar nodaļu par noziegumu uzņēmējdarbībā. Un visā 1991.gada laikā, cik man zināms, arī šā gada pirmajā pusgadā, nav nevienas krimināllietas. Tas nozīmē, ka pieņemt likumu vēl ir ļoti maz. Acīmredzot tam būtu arī jāstrādā. Diemžēl ne jūsu, ne arī manās iespējās nav panākt, lai šis likums tiktu ieviests. Ir virkne citu apstākļu, bet teorētiskā plāksnē, it sevišķi pirms pārtraukuma klausoties mūsu godājamā premjera uzstāšanos, es domāju, ka tāds pants pašreizējā saspringtajā laikā ir ļoti vajadzīgs. Tas, protams, jāizšķir jums.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs!

L.Muciņš: Man būtu jautājums par 145.¹pantu – atrastās mantas piesavināšanās. Diemžēl laiks tiešām ir gājis, un šie trīs lasījumi ir ieilguši visa gada garumā. Taču kā jūs skatāties uz šo problēmu? Patlaban es turu rokā Civillikumu un lasu, ka attiecībā uz lietu atrašanu ir viena nodaļa. Un tagad ir tā, ka tas viss, kas ietverts Civillikumā, ir krimināli sodāms. Varbūt šajā vietā ir jāslīpē redakcija?

A.Niedre: Tā nav, bet tajā pašā laikā zināmā mērā var piekrist. Es domāju, ka pietiekami precīzi būtu, ja izdarītu nelielu redakcionālu labojumu, proti, rakstīt nevis “izgājuši, bet “izgājušas”, jo es saprotu, ka jūs varētu domāt, ka tas, kas attiecas uz vērtīgu mantu, kas gadījuma pēc nokļuvusi, izgājusi pie personas, neattiecas uz atrastu mantu. Mēs bijām domājuši un domājam, ka tas attiecas uz visiem tiem gadījumiem, kad īpašnieks nevēlējās atnest to mantu, kā teikts Civillikumā. Tādā gadījumā nekādas atbildības nevar būt. Īpašnieks vēlas šo mantu paturēt, bet viņš to ir pazaudējis, tā viņam ir nozagta, bet pēc tam atnesta. Tas ir citādi, bet pret viņa gribu, kad ir izdarīts zaudējums. Lūk, tas ir noteicējs.

L.Muciņš: Ja es pareizi atceros, tad, izejot no Latvijas PSR Civilkodeksa, atrastā manta piederēja valstij, ja tās īpašnieks nebija zināms. Ja šīs mantas īpašnieks bija zināms, tad tā piederēja īpašniekam. Atradējs nekādā ziņā nevarēja pretendēt uz lielāku atlīdzību, kā uz attiecīgu šā atraduma daļu. Šo padomju laika Civilkodeksa normu loģiski korespondēja Kriminālkodeksa norma, ka gadījumā, ja tu atradi un neatdevi valstij to zelta gabalu vai neatdevi to mantu īpašniekam, turklāt ja tu zināji, tad tev par to draudēja kriminālatbildība. Vairāk gan es domāju: atrastā manta ir tā manta, kuras īpašnieks nebija zināms. Bet, ja mēs tagad vadāmies pēc Civillikuma 940.–954.panta, tas ir, pēc četrpadsmit pantiem, tad lielā mērā par atrastu mantu sauc tādu, kurai īpašnieks nav zināms, un lielākoties, izņemot uz svešas zemes atrastā manta, ja nav bijis piekrišanas tādu meklēt, tad pārējos gadījumos atrastā manta pārgāja atradējam. Līdz ar to šis sākuma teikums – atrastā manta – vairs nesaiet kopā ar to Civillikumu, kas pēc 12 dienām stāsies spēkā Latvijas Republikā.

A.Niedre: Es personīgi domāju – ir ļoti jauki, ka jūs atsaucaties tieši uz to pantu, kuru es nupat gribēju minēt, ka šeit nekādu pretrunu nav, ka šī atrastā manta, kuras īpašnieks nav zināms, neizveido nozieguma sastāvu. Te ir runa par atrastu mantu, kas izgājusi no īpašnieka valdījuma pēc viņa gribas. Par to ir runa.

L.Muciņš: Bet tad varbūt tas vārds “atrasta” ir lieks. Teiksim vienkārši: “manta, kas ir izgājusi no īpašnieka valdījuma pret viņa gribu”. Un gadījuma pēc nokļuvušas vērtīgas mantas piesavināšanās caur to un to, jo par atrasto mantu man ir civiltiesiska izpratne, tā kā pēc 12 dienām mēs to izpratīsim pēc Civillikuma. Citādāk es to nevarēšu izskaidrot.

A.Niedre: Es domāju, ka par to nekādu strīdu nevarētu būt.

L.Muciņš: Mēs varam redakcionāli tādā veidā pierakstīt, izmetot vienu vārdu – “atrast” un pārkārtojot šo teikumu.

A.Niedre: Es domāju, ka “atrasta manta” nav kaitīgs termins.

L.Muciņš: Tad tas šo Civillikumu nekorespondē, tad ir pretrunas šajos divos likumos.

A.Niedre: Dātava kungs man nupat atnesa Civillikumu un parādīja 954.pantu, kas zināmā mērā mūsu strīdus samazina. Civillikumā ir teikts, ka šī manta ir jānodod policijai un par to jāpaziņo. Un līdz ar to, ja persona to nav izdarījusi, tad viņu var arī saukt pie kriminālatbildības par šo atrasto mantu. Tas ir viens. Ko es šeit varu teikt? Es saprotu, ka jums ir priekšlikums šo vārdu svītrot. Es uzskatu, ka tas nav nepieciešams. Tas ir viss, ko es varu teikt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Man ir jautājums par 149.pantu, kas ir 7.lappusē, proti, par spekulāciju. Cik es saprotu, tagad vārds “spekulācija” vairs neek­sistē. Tagad eksistē termins “bizness”. Bet par biznesu jau netiesā. Tad jau jums būs jāsāk tiesāt visi kooperatīvi un visi tie, kuri uzpērk valsts mantu un pārdod tālāk. Visi kooperatīvi taču ir tādi… Tā, piemēram, tirgo auto rezerves daļas, visādas blūzītes un tamlīdzīgi. Kā jūs to man varat izskaidrot?

A.Niedre: Es vienīgi varu izskaidrot ar to, ka šajā piedāvātajā projektā ir dots kriminālsodāmas spekulācijas jēdziens. Tas ir teikts attiecībā uz spekulāciju, un tālāk kā tekstā. Lūk, runāts par to, kādu biznesa veidu mēs ierosinām sodīt kriminālā kārtā.

I.Caune: Bet tas taču ir tagad?

Priekšsēdētājs: Caunes kungs! Mēs trešajā lasījumā taču apspriežam tikai tos priekšlikumus, par kuriem ir rakstveida iesniegumi. Pēc būtības jautājumus mēs šeit vairs neuzdodam.

A.Niedre: Es atvainojos, es būtu gatavs izskaidrot.

I.Caune: Nē, nu es gribētu, lai…

A.Niedre: Redziet, šeit ir runāts par tiem gadījumiem, kad ir noteikta valsts cena un kad no valsts tirdzniecības organizācijām minētā manta ir paņemta un pēc tam tiek pārdota par augstāku cenu. Tie ir tie gadījumi, par kuriem arī pirms pārtraukuma bija runa, proti, ka pret tādu situāciju ir jāvēršas. Tādēļ jūs iebilstat, lai šajā daļā saglabātu šo atbildību…

I.Caune: Nē, bet sakiet, lūdzu, piemēram, auto rezerves daļām ir noteikta valsts cena, bet kooperatīvā tās pārdod par daudz augstāku cenu. Vai tad tā ir spekulācija vai nav?

Priekšsēdētājs: Caunes kungs! Šis jautājums ir vispārējas diskusijas jautājums, bet ne šā likuma jautājums pašreizējā stadijā. Līdz šim ir tikai viens priekšlikums, ko ierosināja Marjašas kundze 149.³ pantā, tas ir, svītrot tajā vārdus “pārtraucot to pārdošanu vai ražošanu”. Šo priekšlikumu es lieku uz balsošanu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsu skaitīšanas komisiju. Tātad, kas par to, lai svītrotu vārdus – “pārtraucot to pārdošanu vai ražošanu”. Endeles kungs, vēl Ziediņa kungs pacēla roku.

Balsu skaitīšanas komisija: Par – 30.

Priekšsēdētājs: 30 par svītrošanu. Kas ir pret šo vārdu svītrošanu?

Balsu skaitīšanas komisija: Pret – 2.

Priekšsēdētājs: Kas atturas?

Balsu skaitīšanas komisija: Atturas – 8.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārdi – “pārtraucot to ražošanu vai pārdošanu” – ir svītroti.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Redziet, 149.³ pants ir diezgan jauns, kurš otrajā lasījumā šādā tekstā nemaz netika apspriests, tāpēc, manā skatījumā, ar šīm sankcijām ir tāda interesanta situācija. Tajos piedāvātajos variantos nekur nebija tik drakoniskas sankcijas, proti, 5 līdz 12 gadi, kas faktiski paredzētas gandrīz tādas pašas kā par izspiešanu organizētā grupā. Man personīgi liekas, ka šīs sankcijas ir mazliet pārspīlētas. Turklāt vēl ņemot vērā, ka otrajā lasījumā izsniegtajā 582.dokumentā – uzziņā – par šo 149.pantu pat Augstākā tiesa piedāvāja pieņemt šos papildinājumus, nosakot zemākus sodus. Un tajā pašā laikā Niedres kungs mums ierosina šādas drakoniskas sankcijas – minimālo sodu piecus gadus – situācijā, pat ja, teiksim, kādā mazā pilsētiņā būs radīts kāds neliels mākslīgs preču trūkums.

A.Niedre: Vai man būtu jāatbild?

E.Krastiņš: Jā, kāpēc tas ir radies?

A.Niedre: Paldies, ka jūs to atzīmējat, tas ir ļoti labi. Es vienīgi varu teikt, ka tad, kad skatīja otrajā lasījumā, tad bija piedāvāta, lūk, šī redakcija, norādot, ka sankcija ir tāda pati kā tajā gadījumā, ja ir par 149.pantu. Vadoties pēc Augstākās tiesas priekšlikuma, 149.pantā šo sankciju samazināja, bet šeit tā palika tāda pati. Tā izrietēja no deputātu izteiktajiem viedokļiem. Es būtu ļoti priecīgs, ja mēs arī šeit varētu tāpat piemērot.

E.Krastiņš: Es vienīgi atļaušos atgādināt, ka 149.pantā sankciju samazināja nevis pēc Augstākās tiesas priekšlikuma, bet pēc mana uzstājīgā ierosinājuma par šo jautājumu nobalsot. Es sapratu, ka tas tiks analoģiski iestrādāts arī citur. Taču, ja tas nav izdarīts, tad es piedāvāju arī šajā vietā tos piecus gadus svītrot un rakstīt: “soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 12 gadiem.”

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es domāju, ka tas ir ļoti skaidrs un saprotams priekšlikums, kas tikai groza soda apakšējo robežu, tādēļ lieku šo priekšlikumu uz balsošanu.

Lūdzu balsu skaitīšanas komisiju. Balsosim par Krastiņa kunga priekšlikumu svītrot vārdus “no pieciem”. Lūdzu, kas par šo priekšlikumu?

Balsu skaitīšanas komisija: Par – 43.

Priekšsēdētājs: Par – 43. Kas pret? Kas atturas? Pret bija viens. Es atvainojos.

Balsu skaitīšanas komisija: Viens – pret un viens – atturas.

Priekšsēdētājs: Viens – pret, viens – atturas. Labojums pieņemts. Vārdi “no pieciem”...

Balsu skaitīšanas komisija: Atvainojamies, četri – atturas.

Priekšsēdētājs: Četri – atturas, viens – pret. Tik un tā labojums, tas ir, svītrot vārdus “no pieciem”, pieņemts.

Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Es konsultējos par 149.panta pirmo daļu. Tā kā te nevienam nav skaidrs, kas ir valsts cenas, vai jūs nevarētu, lūdzu, paskaidrot, kas šobrīd ir valsts cena? Es ierosinu to 149.panta pirmo daļu svītrot. Ierosinu likt uz balsojumu. 149.panta visu sākumu svītrot, ko darīt arī trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: No kuras vietas līdz kurai vietai? Jo mums tādā gadījumā...

Z.Ziediņš: Pirmo rindkopu, pēc tam – ar ko tur soda.

Priekšsēdētājs: Bet tādā gadījumā, Ziediņa kungs, 2.pants par tām pašām darbībām, kuras mēs esam izsvītrojuši, paliek.

Z.Ziediņš: Jā, tās nav tās pašas darbības. Tās ir tad, kad to apzināti veido kaut kādi deficīti. Bet pretējā gadījumā... Jūs, kas mazliet nodarbojas ar komerciju, iedziļinieties, ko tas pants nosaka. Ja es tagad nopērku par valsts cenu (es saprotu cigaretes par 14 rubļiem) un pārdodu par 16 rubļiem, par to mani ieliek uz diviem gadiem. Tas taču ir absolūti neloģiski. Tas ir absolūts neloģisms visam tam pantam. Es esmu par visa 149.panta svītrošanu. Un lūdzu balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Raimond Krūmiņ!

R.Krūmiņš: Es gribu precizēt Ziediņa kunga priekšlikumu. Es sapratu, ka viņš ierosina vispār 4.punktu izsvītrot. To 149.pantu... Un to 5.punktu, kur ir 149.³ pants, nesvītrot, to tā atstājot.

Z.Ziediņš: Jā.

R.Krūmiņš: Lūk, tādā veidā svītrot. Es atbalstītu tādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Man liekas, ka mēs te patiešām taisām kaut kādu cirku vai kādus jokus. Padomājiet, par ko ir runa pēc savas būtības. Iepriekšējais balsojums – mēs pieļaujam faktiski valsts sabotāžu. Tā ir sabotāža, par ko nupat mēs nobalsojām, ko mēs atbalstām. Šobrīd mēs esam paļāvušies uz eksministra Āboltiņa eiforisko teicienu, ka tas viss, ko šeit dara, ārzemēs tiek saukts par biznesu. Bet piedodiet, es nevaru saprast, kāpēc tad biznesmeņus tomēr soda par spekulāciju. Un, ja mēs pieļausim šādu klaju spekulāciju šeit, tad, piedodiet, vai mums nav jānoliek mandāti. Tad es nesaprotu. Es uzskatu, ka šim pantam mēs nedrīkstam ķerties klāt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Ja mani atmiņa neviļ, protams, es nevaru apgalvot, bet man liekas, mēs par šiem jautājumus jau diskutējām un balsojām vai nu pirmajā, vai otrajā lasījumā. Es aicinātu sēdes vadītāju, ja mums ir kādi materiāli, tos tomēr sameklēt, jo man liekas, ka mēs ejam ne visai pareizu ceļu. Es saprotu, ka ir arī pamatots pārmetums komisijai, ka sankcijās ir taisīts pēkšņs līklocis, turklāt vēl trešajā lasījumā. Bet, no otras puses, mēs atkal tagad nevaram pārbalsot ar apmēram 20–30 balsīm to, ko jau esam, man liekas, ļoti pamatīgi diskutējot, izlēmuši otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs! Tieši to es gribēju teikt, jo reglamenta 18.pants man neļauj šādu balsojumu, kas dotu iespēju svītrot vienu pantu, kurš iepriekš ir apspriests un iekļauts likumprojektā. Šo jautājumu uz balsošanu es nevaru likt. Vai ir vēl kādi papildinājumi? Nekādu rakstisku iesniegumu nav.

Zaščerinska kungs!

J.Zaščerinskis: Kad mēs skatījām šo likumprojektu otrajā lasījumā, tad bija runa, ka tiks dots definējums par to, kas ir spekulācija. Diemžēl īsti kā definējumu es to neredzu arī pašlaik. Tomēr mēs runājam par termiņu ar lieliem soda apjomiem, bet kas tas ir, ko mēs saprotam ar šo terminu, es domāju, ka diezgan daudzi kolēģi nesaprot.

A.Niedre: Ja tas ir jautājums, tad es vienīgi varu piebilst to, kas šeit ir rakstīts. Vairāk neko es nevaru teikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Bet, ja nevar definēt, kas ir spekulācija, tad varbūt, ka vajag definēt, kas ir valsts cenas? Pretējā gadījumā Ziediņa kunga argumenti ir pilnīgi pamatoti, jo, ja kāds privātais kafejnīcas turētājs nevar iepirkt vairumā sāli, bet ir spiests to iepirkt veikalā, un pēc tam, sāli pievienojot produktiem, pārdot ar zināmu uzcenojumu, līdz ar to viņu varēs sodīt, pamatojoties uz šo pantu.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, lūdzu!

L.Muciņš: Cienījamie kolēģi! Mēs esam aizmirsuši likumu par cenām, ko paši esam pieņēmuši. Ar likumu par cenām mēs Ministru padomei esam atļāvuši attiecīgām produktu un izstrādājumu grupām noteikt valsts cenu. Ir pieņemts likums par cenām, un Ministru padome nosaka šīs preču grupas, kurām ir valsts cena un kuras ir palikušas ļoti mazas. Tā es personīgi izprotu šo jautājumu. Tātad te var būt runa tikai par šīm grupām, kurām ir noteiktas valsts cenas.

Bet es gribēju teikt ne par to, bet vēlējos runāt arī par to, cienījamie kolēģi, ka šajā kodeksā nav arī noteikts definējums, kas ir slepkavība. Bet tādēļ jau neviens par to nešaubās, un tiesu praksē ir ļoti labi zināms, kas ir slepkavība. Un tāpat zina to, kas ir spekulācija. Tā ka domāju, mums tagad nevajadzētu grozīt vai arī izstrādāt kaut kādus jaunus likumus, bet jārīkojas pēc spēkā esošās prakses, ja jau mēs otrajā lasījumā esam izšķīrušies. Es varbūt arī nepiekristu šim formulējumam, bet, ja mēs esam izšķīrušies, tad cienīsim savu darbu. Ja mēs esam atnākuši un mums ir svaiga galva un vairs negribam atzīt, ko mēs esam darījuši pirms tam...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Man ir bailes par to, ja būs kāda krimināllieta, bet es Muciņu nevarēšu sameklēt. Tāpēc tas, ko viņš domā par to, cik daudz valsts cenu ir palikušas un cik nav, mani, godīgi sakot, ļoti maz nomierina. Un tāpēc man ir lūgums – līdzīgi kā visiem likumiem, ko ir pieņēmuši cilvēki, kuri nav juristi, pašreiz izskatāmā juridiskā likuma ievadā trešajā lasījumā, teiksim, pēc nedēļas, dot terminu skaidrojumu. Pretējā gadījumā šajā privatizācijas procesā, kad mēs, uzņēmēji, ejam iekšā šajos biznesa džungļos, man nav pārliecības, ko nozīmē vārdi “lielas”, “mazas”, “spekulācija”, “uzpirkšana”, un tieši tos jautājumus, ko teica Kinnas kungs, ierosinu atlikt uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs! Precizējums: šis ir trešais lasījums, ne otrais.

Krastiņa kungs, lūdzu!

E.Krastiņš: Es arī, protams, ļoti priecātos, ja būtu izdevies šo pantu svītrot otrajā lasījumā. Kolēģim Muciņam vienīgi gribu atgādināt, ka nav tāda likuma par cenām, proti, mēs tādu neesam pieņēmuši. Bija gan tāds projekts, bet tas savulaik tika noraidīts. Un kolēģim Ziediņam nevar nepiekrist, ka šajā redakcijā var rasties lielas neskaidrības, jo virknei produkcijas ir noteiktas valsts cenas, teiksim, valsts iepirkuma cenas pienam. Bet tas jau neliedz cilvēkiem uzpirkt šo pienu citur par atšķirīgām cenām un to pārdot. Bet šajā redakcijā tas jau būs kvalificējams kā kriminālnoziegums. Vai arī, runājot par elektrības cenām, tas nozīmē: ja elektrību realizēs par citām cenām, nekā valsts noteiktās, tad tas būs kriminālsodāmi.

A.Niedre: Vai jūs man jautājat?

E.Krastiņš: Nu, tā ir mana pozīcija. Man liekas, ka šī redakcija tomēr nedod precīzu formulējumu, un ir virkne valsts noteiktu cenu. Ja te būtu valsts noteiktas pārdošanas vai mazumtirdzniecības cenas vai kas cits, kas precizētu vēl vairāk šo jēdzienu... Bet šī ir neprecīza formula, kura dod iespēju šo pantu attiecināt uz daudzām lietām, kuras nepavisam nav uzskatāmas par spekulāciju, ko daži kolēģi gribētu krimināli sodīt.

Priekšsēdētājs: Marjašas kundze, lūdzu!

R.Marjaša: Es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šajā pantā ir pavisam nepārprotama piezīme par preču uzpirkšanu tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos un citos uzņēmumos, kas realizē preces iedzīvotājiem, tas ir, tikai tur ir uzpirkts, kur jau realizē iedzīvotājiem. Proti, pirkts par vienu cenu, bet tālāk iet pārdot par citu cenu. Te ir kriminālnozieguma sastāvs. Es negribu būt tik radikāla, kā Preinberga kungs teica, tas ir, ne tik asa. Bet gribu pateikt, godājamie deputāti, mēs nedrīkstam šodien (lai arī es kā advokāte esmu par visu humāno) Augstākās padomes parlamenta līmenī atteikties no kriminālsodīšanas par šādu ļaunprātīgu rīcību. Un Ziediņa kungam es gribu pateikt, ka likuma neizpratne un nezināšana un juridiskais analfabētisms neatbrīvo no kriminālatbildības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Kides kungs vēl grib ko teikt?

E.Kide: Runājot par nupat Marjašas kundzes teikto, jāsaka, ka patlaban tiešā preču pārdošanā vairumtirdzniecības bāzes ir saplūdušas kopā ar veikaliem, kuri realizē preces, tā, piemēram, jebkura firma, kurai pašai ir privātā vairumtirdzniecības bāze. Kā šajā gadījumā varētu to izšķirt? Es tomēr uzskatu, ka ir jādod skaidrība, kas ir pārpirkšana un kas ir spekulācija. Ja es no vienas bāzes nopirkšu, aizvedīšu no centra uz provinci un tur pārdošu tālāk, mani var sodīt par spekulāciju. Es domāju, ir jādod skaidra definīcija, kas ir spekulācija, un tikai pēc tam varētu par to balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Safonov!

A.Safonovs: */Es gribu tikai precizēt. Vai 149.panta iedarbības sfērā nonāk tie džentlmeņi, kas brauc uz kaimiņu zemi Baltkrieviju, tur, teiksim, pērk cigaretes par cenu, kāda tur ir, piemēram, par 10 rubļiem paciņā, atgriežas Latvijā un pārdod par 15 rubļiem? Mums cigarešu trūkst. Mūsu tabakas fabrika izejvielu trūkuma dēļ neapgādā visus, kas vēlas smēķēt. Vai viņi pēc šī panta ir spekulanti vai nav? Citi tur pērk cigaretes par 15 rubļiem, šeit pārdod par 20 rubļiem, jo šeit tāda ir tirgus cena. Viņi tur nepērk bāzē, nepērk fabrikā, pērk Baltkrievijas vai Pēterburgas veikalos, teiksim, par 10 rubļiem, tāda tur ir cena. Ved uz šejieni, tērē savus spēkus, savu laiku, maksā par transportu, realizē par cenām, kādas ir šeit, tas ir, par 20 rubļiem. Vai viņi nokļūst 149.panta iedarbības sfērā?/

A.Niedre: Atbildot attiecībā uz jūsu minēto gadījumu, jāsaka, ka, manuprāt, spekulācijas nebūs, jo cena, kāda ir Latvijas valstī, nav pārsniegta.

Priekšsēdētājs: To izšķirs tiesa.

A.Niedre: Bet, ja drīkst atbildēt kopumā uz šiem jautājumiem, pirmkārt, jāsaka, ka visa šī diskusija līdzīgā apmērā tika jau izdiskutēta iepriekš, otrajā lasījumā. Mūsu darba grupas uzskats ir tāds, ka krimināli sodāmas spekulācijas definīcija ir dota šajā pantā. Man ir ļoti patīkami dzirdēt un sajust to lielo interesi, kāda deputātiem šodien ir par minētajiem formulējumiem. Taču man liekas, ka, iedziļinoties šajā tekstā, ir skaidri redzams, ko likumdevējs vēlas paredzēt.

Runājot par valsts cenām, es nekā nevaru piebilst pie tā, kas nupat tika teikts. Jo runa ir par tādām cenām, ko nosaka valsts institūcijas, konkrētos gadījumos konkrētiem nolūkiem realizējot preces iedzīvotājiem. Mums ir pilnīgi skaidrs, kā šis jautājums tika traktēts, apspriežot Likumdošanas jautājumu komisijā, tā arī kopumā šeit, plenārsēdē, proti, ka tā patlaban ir tikai pagaidu norma. Un šajā sakarā zināmā mērā es varu tikai atkārtot to, ko teica godājamais deputāts Preinbergs. Protams, jāizšķir deputātiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Man šķiet, ka tomēr nebūtu īsti pareizi šodien šo likumu vispār nepieņemt. Taču būtu ļoti lietderīgi un tiešām izņēmuma jeb ārkārtas stāvokļa apstākļos varbūt tiešām piemērot šādas normas. Bet normālā režīmā šāda panta darbība diez vai ir lietderīga. Un tāpēc arī nebūs labi, ja šis pants paliks vai arī ja to izslēgs vispār. Tādā gadījumā darbosies spēkā esošais 149.pants. Taču šajā gadījumā jau var izdarīt ļoti vienkārši. Būtībā tas vairs nebūs redakcionāls, bet tāpat kā ir, kas attiecas uz 140.pantu, kas ir 3.punkts apspriežamajā likumprojektā. Tas pats jāizdara arī 4.punktā. Nevis rakstīt – “izteikt 149.pantu”, bet gan “izslēgt 149.pantu”, un pārējo tekstu svītrot. Tādējādi jautājums tiek atrisināts.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Un tomēr trešā lasījuma gaitā mēs nevaram izslēgt pantus no likumprojekta, kurā katrs pants, kurš tika izdiskutēts, ir nozīmīgs. Konceptuālos balsojumus mēs atstājām uz otro lasījumu. Šo pantu, kas ir viens no likumprojekta būtiskākajiem pantiem (jo tajā ir runa par atsevišķiem sastāviem), trešajā lasījumā mēs nevaram izslēgt. Mēs varam to izslēgt, atsevišķi balsojot, bet trešajā lasījumā šādu priekšlikumu, Ziediņa kungs, es diemžēl nevar likt uz balsošanu. Vienīgi jūs savu attieksmi varēsiet izteikt, balsojot par likumprojektu kopumā. Šajā gadījumā tāds ir mans – sēdes vadītāja – viedoklis. Cita ceļa es neredzu.

Lūdzu, par balsošanas motīviem!

Z.Ziediņš: Par balsošanas motīviem. Es kā deputāts un ne kā jurists, bet kā neprofesionālis neatkarīgi no tā, vai tas ir trešais, pirmais vai pēdējais lasījums, atsakos balsot par terminiem, kuri man nav skaidri. Tāpēc, cienījamie kolēģi, šajā balsošanā lūdzu piedalīties tikai tos, kuriem ir saprotami šie termini, kurus mums nevarēja izskaidrot ne cienījamais Birkava kungs, neskatoties uz viņa uzņēmību, lai tiktu pieņemts likums, ne arī cienījamais referents. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ziediņa kungs! Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Protams, tas īsti neatbilst trešā lasījuma procedūrai, bet tomēr, tā kā šāds konflikts ir izveidojies, es ierosinātu aptuveni tādu redakciju iestrādāt iekšā. Proti, par spekulāciju, tas ir, par precēm, kurām ar valdības lēmumu ir noteikta vairumtirdzniecības cena, un tālāk kā tekstā. Jo pretējā gadījumā terminu “valsts cenas” (es nepiekrītu cienījamajam referentam) var traktēt ārkārtīgi plaši. Ja ir kāds produkcijas veids, piemēram, alkohols, kuru nevar pārdot dārgāk par 150 rubļiem, tad arī nosaka šādu cenu un jebkurš tirgotājs nedrīkst dārgāk realizēt. Bet, piedodiet, par formulu “valsts cenas” Edmunds Krastiņš jau jums vairākkārt pateica – mums ir valsts piena cena, ir mums kaut kāda valsts sāls cena vai kaut kas tamlīdzīgs.

A.Niedre: Es atvainojos, vai var uzskatīt, kad trūkst vārda “mazumtirdzniecības cenas”?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamie kolēģi! Protams, es negribētu stāstīt, ko zina un ko mācās otrā kursa juristi, bet, ja mēs paņemam Kriminālkodeksu, tad līdzīgi kā cienījamiem inženieriem ir skaidrs, ka ir kaut kādi berzes koeficienti, un arhitektam ir dažādas lieces un vērpes, tā juristiem ir daudz kas skaidrs, kad likumi tiek veidoti ne tā, kā mēs viens otrs iedomājamies. Redziet, izskaidrojiet mums katru terminu likumā. Bet daudzi likumi tiek veidoti tā, ka, teiksim, es nezinu, kā tad varētu pastāvēt Anglijas likumdošana, kura vispār pamatojas uz precedentiem. Zināmā mērā jēdziens “spekulācija”, ja mēs paskatāmies vēsturi, vienā vai otrā periodā arī ir svārstījies no vienas puses uz otru pusi – uz stingrāku pozīciju, ja reiz valsts politika ir gājusi uz vienu pusi, un uz mīkstāku pozīciju un tā tālāk… Tādējādi, jūs saprotat, ka ne visus jautājumus mēs varam uzrakstīt uz papīra, un ne katrs jautājums, kuru uzraksta uz papīra, būs derīgs pēc trim līdz deviņiem vai 12 mēnešiem, jo dažreiz situācija mainās biežāk, nekā mēs spējam grozīt likumus.

Tādēļ, cienījamie kolēģi, es negribu šeit nodarboties ar izskaidrošanu tautas universitātes līmenī. Atstāsim to tā, kā tas ir. Ir skaidrs, kas ir spekulācija, un ir skaidrs, kas ir valsts cenas. Ja Ziediņa kungam nav skaidrs, kas ir valsts cena, lai viņš paņem “Dienas” MP un AP pielikuma pēdējos 20 numurus un paskatās, kā tur atsevišķām preču grupām tiek atceltas valsts cenas vai ieviestas valsts cenas. Es varbūt tiešām kaut ko esmu sajaucis un tas varbūt ir bijis tikai likuma par cenām projekts, bet visādā ziņā Ministru padome darbojas apmēram tā, it kā tas likumprojekts būtu pieņemts. Vismaz tā es saprotu no Ministru padomes darbības. Tātad tā nosaka preču grupas, kurām ir valsts cenas. Proti, ja šodien alkoholam (šņabim) ir noteikta valsts cena, tad jebkurš, kurš to pārdod patrepē un pavārtē, ir spekulants. Šajā gadījumā ir cita lieta, ja viņu neķer rokā.

Priekšlikums šeit ierakstīt terminu “mazumtirdzniecība” nav pieņemams, jo sabiedriskajā ēdināšanā darbojas pavisam citi principi, nekā veidojas cena. Šo mazumtirdzniecības valsts cenu tur rēķina virsū, vadoties pēc attiecīgajiem koeficientiem, un tā tālāk. Tādējādi skaidrs, ka restorānā šņabi jums nepārdod par 120 rubļiem, bet “maķenīt” divas vai trīs reizes dārgāk. Tā ka tie ir pavisam citi principi, tāpēc atstāsim iespēju vārdus “spekulācija” un “valsts cenas” izskaidrot pēc tam praktiskajā darbībā. Es nedomāju, ka šajās lietās būtu daudz nejēgu, bet, ja policija arī kādu noķers, tad šī spekulācija būs tik acīm redzama, ka visi teiks: “Jā, tas sods ir piespriests taisnīgi.” Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Ņemiet piemēru no deputāta Ziediņa, kurš runāja par balsošanas motīviem.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Jā, man arī ir ko teikt par balsošanas motīviem, un es arī zinu, ko māca otrā kursa studentiem ekonomikas disciplīnā attiecībā uz spekulāciju, kāda ir tās nozīme tirgus saimniecībā un kāda ir tās regulējošā funkcija. Es nezinu, ko pirms pieciem vai sešiem gadiem Muciņa kungam mācīja sociālisma krimināltiesībās par spekulāciju, bet es arī nevaru pieļaut to, ka, teiksim, tirgotājiem jādzīvo pastāvīgā diskomfortā un ar tādu morālu apziņu, ka viņi nepārtraukti varbūt pārkāpj likumu atkarībā no tā, kā traktēs tiesa. Tāpēc šajā pārejas periodā, kad mēs pārejam no vienas sistēmas uz otru, mums tomēr šajos punktos minētie jēdzieni precīzi ir jāievēro un pēc iespējas skaidri jānoformulē, lai cilvēki varētu strādāt ar normālu morālu apziņu un ar gandarījumu par savu darbu. Tāpēc šeit noteikti ir jānoprecizē, kādas valsts cenas ir domātas tādā vai citādā veidā.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, pēc tam – Ziediņa kungs.

A.Plotnieks: Par balsošanas motīviem. Godātie kolēģi, lai kā tas arī būtu, es saprotu, ka mēs visi nevēlamies radīt šķēršļus tirgus saimniecībai. Bet situācijā, kad valsts sistēmā alkoholu galu galā nevar nopirkt par 120 rubļiem, un tajā pašā laikā par 150, 180 un 200 to var nopirkt, šodien premjers acīmredzot jau mūs pieradina pie domas, ka arī maizei būs valsts cena, un var gadīties, ka veikalā tās nebūs par 30 rubļiem, bet kaut kur pavārtē būs par 60 rubļiem. Un, ja mums nepietiek uzņēmības tā vai citādi ļoti lietišķi šajā jautājumā izteikt savu pozīciju un mēs gribam minēto lietu apiet, pateicoties gandrīz vai terminoloģiskiem strīdiem par to, kā var saprast vienu vai otru vārdu, man jums jāsaka, ka tas vienkārši nav godīgi. Lai kā arī tas būtu, mums visiem būs skaidri jāatbild: vai uzskatām par iespējamu tautu aplaupīt, izmantojot šo spekulāciju, vai ne? Un no šā viedokļa es balsoju “par”. Un pēc tam, kad trīs reizes jau esam izdiskutējuši un visu laiku mīņājamies kā kaķis ap karsta piena podu, vienreiz tomēr jāpasaka, ka nevar iet uz tirgus saimniecību, izmantojot ļaunprātīgu spekulāciju, kuru noliedz Latvijas Soda likums. Attiecīgas normas ir arī citos likumos.

Godājamais Ziediņa kungs, lai kā arī būtu, neviens parlaments līdz šim nav varējis formulēt tādus likumus, kur katrs vārds tūliņ ir izskaidrots zemsvītras piezīmē. Tāpēc ir tiesu prakse. Un, ja mēs uzskatīsim, ka tiesu prakse ir nepareiza, neviens neliedz jebkurai no mūsu komisijām atgriezties un jebkuram no mums iesniegt tos vai citus papildinājumus un grozījumus, bet galu galā vienreiz tomēr punkts ir jāpieliek. Mēs nepārtraukti maļam vienu un to pašu no sēdes sēdē. Es ierosinātu nobalsot, pieņemt un, ja tiesu prakse būs tāda, kas rosinās mums bažīties par tirgus saimniecības attīstības perspektīvu, jebkurš no mums var iesniegt priekšlikumu izdarīt labojumus un attiecīgo normu grozīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Pēdējo reizi... Kolēģi, es atvainojos! Es gribu piekrist šīm Krastiņa kunga izteiktajām domām par komfortu vai diskomfortu. Man liekas, ka mums visā Latvijas tautsaimniecībā iet tik slikti tieši tāpēc, ka mēs šo diskomfortu joprojām saglabājam. Un, pieņemot šādu likuma labojumu, kā tas ir izteikts šajā projektā, mēs to pat zināmā mērā juridiski apstiprināsim. Redziet, ar Godmaņa lēmumu ir atcelts tirdzniecības piecenojums. Cigaretes, kas rūpnīcai maksā 14 kapeikas, tirgotāji pārdod par 30 rubļiem. Ja tagad kāds cits tirgotājs, nevis patērētāju biedrība, šīs cigaretes pārdos par 25 rubļiem, tas atkal atbilst šim pantam. Un tieši tāpēc tas iet... Un tieši tāpēc man ir lūgums tiem, kas arī uzskata, ka to diskomfortu ar minēto pantu tikai veicināsim, nepaļauties uz to, ka Muciņš nāks mūs visus aizstāvēt, bet balsot pret šā panta akceptēšanu.

Priekšsēdētājs: Vēl runās Kinnas kungs par balsošanas motīviem.

J.Kinna: Man kaut kā samulsināja profesora Plotnieka uzstāšanās aptuveni pēc tāda moto: “Pieņemsim likumu, ja redzēsim, ka tiesā par daudz, tad labosim.” Man ir diezgan skumji dzirdēt šādas argumentācijas no profesionāla jurista. Tāpēc esmu tomēr par to, ka mums ir jāspēj definēt ļoti skaidri.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, man šķiet, ka visi argumenti ir izteikti... Nē, Preinberga kungam vēl ir jauni argumenti. Lūdzu!

G.Preinbergs: Es gribētu aicināt... Atcerieties mūsu neesošo kārtības rulli... Neaizmirsīsim, ka šis ir trešais lasījums. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, runājot par šīm juridiskajām, kriminālajām un tamlīdzīgām lietām, es allaž esmu bijis nevis vainīgā pusē, bet gan cietušā pusē. Un gribētu Ziediņa kungam atgādināt, ka diskomforts rodas ne jau tikai pārdevējam, bet atcerēsimies, ka diskomforts būs arī pircējam ar apziņu, ka viņš tiek aplaupīts pie viena, pie otra un pie trešā. Tā ka te nevar tā viennozīmīgi novilkt svītru, ka tikai tas ir pareizi, bet tas ir nepareizi. Es lūdzu balsot par trešo lasījumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Tagad mums ir jāizšķir jautājums, ko varēs izšķirt Niedres kungs. Ja uzskatīsim, ka šis likumprojekts ir apspriests, mēs praktizējam tā, ka vai nu balsojam šoreiz, vai atliekam balsošanu uz otrdienu pulksten 13.00. To izšķir darba grupas vadītājs vai referents. Tātad: vai balsosim tagad vai nākamajā otrdienā?

A.Niedre: Es ļoti pateicos par to, ka man tagad ir jāizlemj tas, par ko ir jāizšķiras parlamentam. Es pilnīgi būtu ar mieru, ka šo jautājumu ar balsošanu izlemtu nākamajā otrdienā. Es jums gribētu tikai teikt, ka pašreiz Kriminālkodeksā 149.pants ir tāds, ka minētajam diskomfortam būtībā būtu jārodas, varētu teikt, daudz lielākos apmēros. Bet dzīve rāda, ka šā diskomforta nav.

Priekšsēdētājs: Niedres kungs! Varbūt varētu jums lūgt līdz nākamajai otrdienai mēģināt sagatavot arī to, ko ierosināja Ziediņa kungs, proti, skaidrojumu, kas ir valsts cena un vēl daži... Bet tas ir pēc jūsu ieskatiem. Tātad par lēmuma projektu jūs jau ziņojāt?

A.Niedre: Principā – jā. Tikai par to nebija nekādu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Vai attiecībā uz lēmuma projektu par stāšanos spēkā ir kas sakāms?

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Man ir viens būtisks priekšlikums par lēmuma projektu – svītrot lēmuma projekta 9.punktu. Kādēļ es uz to pastāvu? Visi panti, un es atļaušos atgādināt, ja mēs šeit nenobalsojam par šo 149.pantu, tad paliek spēkā vecais 149.pants, jo nekur jūs neredzat tādu redakciju – izslēgt 149.pantu. Tātad paliek spēkā vecais 149.pants, kurš tiešām, kā šeit grupas vadītājs Niedres kungs teica, ir vēl diskomfortablāks. Tā ka es aicinu vienkārši sakārtot likumdošanu. Visi pārējie panti, izņemot 143. un 143.¹ pantu, manuprāt, likumdošanu kardināli negroza. Tie, varētu teikt, sakārto likumdošanu. Šā likuma nozīmīgākais faktors, es uzskatu, ir šī atbildības pastiprināšana par reketu jeb par izspiešanu. Tādēļ es aicinu lēmumā svītrot 9.punktu un lēmumu maksimāli ātri publicēt. Un pēc piecām dienām kopš publikācijas likumam ir jāstājas spēkā, un nav mums ko vilkt garumā līdz 1.oktobrim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir citi priekšlikumi? Niedres kungs, lūdzu!

A.Niedre: Es varu vienīgi paskaidrot, ka gandrīz katrā lēmuma punktā ir labojumi, kas saitīti ar 1.oktobri. Otrām kārtām, vadoties pēc pieredzes, iespējams, arī pēc intuīcijas vai kā cita, mums darba grupā bija tādas domas, lai augustā un septembrī mēs tā labi likumu pieņemam, un apmēram viens mēnesis būtu gluži nepieciešams, lai izmeklēšanas un tiesu iestādēs pierastu pie šā jaunā likuma. Es nezinu, vai tas ir precīzi. Tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es varu dot.

L.Muciņš: Tādēļ es aicinu noteikt piecas dienas pēc publikācijas, jo, cienījamais Niedres kungs, spridzina un šauj, tādēļ nav vairs ko gaidīt. Cilvēki no mums prasa, un mēs esam gaidījuši jau pusgadu. Man liekas, jūs teicāt, ka martā sākām, tātad tiešām jau būs pagājis pusgads.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Safonova kungs!

A.Safonovs: */Par procedūru. Mums zālē ir palikuši 50 cilvēki. Man ir priekšlikums. Kad tiek pieņemti labojumi ļoti svarīgā likumā, nav pieklājīgi to izdarīt ar 50 balsīm. Es lūdzu ieklausīties priekšsēdētāja priekšlikumā un atlikt balsošanu uz nākamo nedēļu./

Priekšsēdētājs: Safonova kungs, tas ir jautājums, kas jau ir izlemts. Mēs apspriežam lēmuma projektu. Un šodien varam nobalsot par Muciņa kunga priekšlikumu. Tātad es saprotu, ka Muciņa kungs ierosināja spēkā stāšanās termiņu. Kāds tas bija?

A.Niedre: Piecas dienas pēc publikācijas.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā, Muciņa kungs, tas ir atkal kaut kas pilnīgi oriģināls. Tad likums stājas spēkā tā, kā ir paredzēts mūsu likumos par spēkā stāšanās kārtību. Tātad vienkārši svītrot. Lūdzu balsu skaitīšanas komisiju.

A.Niedre: Es atvainojos, manuprāt, tad ir pretrunas ar citiem pantiem, jo ar šā lēmuma citiem punktiem mēs esam noteikuši robežu, līdz kuram laikam vēl spēkā ir vecā kvalifikācija. 5.februārī, kad jūs pieņēmāt likumu par grozījumiem Kriminālkodeksā, tad tika noteikts termiņš 1.marts. Mēs to varam tuvināt, bet es gribētu lūgt neatteikties no konkrēta datuma, lai tiesās, izmeklēšanā un citur šajā jautājumā būtu skaidrība.

L.Muciņš: Ja mēs varam pieņemt kompromisu, tad termiņš – 1.septembris.

Priekšsēdētājs: Tātad 1.septembris. Ja darba grupa neiebilst pret 1.septembri, tad nav arī nepieciešams balsot. Vai Niedres kungs piekrīt termiņam 1.septembris?

A.Niedre: Jā, paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi par lēmuma projektu? Vai ir kāds, kas vēlas uzstāties debatēs? Nav. Lēmuma projektu par spēkā stāšanās kārtību mēs varēsim pieņemt tikai pēc tam, kad būsim akceptējuši likumprojektu. Tātad arī balsošana par lēmuma projektu paliek uz otrdienu pulksten 13.00.

Līdz mūsu darbdienas beigām ir palikušas septiņas minūtes. Ziediņa kungs nevēlas neko. Vaivada kungs, jūs vēlējāties, lai noklausās balsu skaitīšanas komisijas darba rezultātus. To mēs tātad rīt no rīta darītu. Lūdzu.

J.Vaivads: Jā, es domāju, ka mums ir laiks, lai mēs to lietu noklausītos. Un otrs variants arī par balsošanu. Ja ir runa par tādu ļoti svarīgu likumu pieņemšanu, kas ir acīm redzams, mēs jau varam to izdarīt arī rīt no rīta. Es domāju, ka nav problēmas, teiksim, rīt no rīta nobalsot par šiem pašiem labojumiem Kriminālkodeksā.

Priekšsēdētājs: Jā, praktiski es neceltu iebildumus, ja savukārt deputāti neiebilstu.

Godātie deputāti! Balsu skaitīšanas komisijas darba rezultātus par šodienas strīdus pozīciju, es domāju, šovakar mēs neuzsāksim izskatīt, jo nav ne Škapara kunga, ne Gorbunova kunga. Rīt no rīta mēs izlemsim šo jautājumu, kā rīkoties tālāk. Ja deputātiem nav iebildumu, pasludinu sēdi par slēgtu. Paldies.

Atvainojos, Endeles kungs vēl grib kaut ko teikt.

J.Endele: Mans ziņojums ir pietiekami īss. Un kāds sakars šajā lietā ir ar Škapara kungu un Gorbunova kungu? Rītdien varbūt atkal nebūs kaut kādu kungu, un es nevarēšu nolasīt...

Priekšsēdētājs: Endeles kungs, paldies! Bet Gorbunova kungs ir ieradies. Ja deputāti piekrīt, tad mēs varam noklausīties bez lēmuma pieņemšanas.

Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Balsu skaitīšanas komisija sešu cilvēku sastāvā izskatīja šo jautājumu, iepazinās ar stenogrammu un, nobalsojot ar piecām balsīm “par” un vienu balsi “pret”, pieņēma, ka šis jautājums rītdienas darba kārtībā nav iekļauts.

Argumentācija: pirmkārt, mūsu likumdošanā, kas attiecas uz reglamentu un tādām lietām, mēs neatradām, uz ko varētu balstīties. Tātad būtībā tā ir norunas lieta uz vietas. Sēdes vadītājs, liekot šo jautājumu uz balsošanu, teica, ka pirmais balsojums ir Augstākās padomes Prezidija ieteikums iekļaut darba kārtībā. Otrais balsojums – deputāta Vaivada priekšlikums – svītrot. Par katru balsojumu atsevišķi ar balsu vairākumu noteikt – iekļaut vai neiekļaut. Tādējādi, tā kā sākumā šis jautājums ir noformulēts, ka viens ir priekšlikums un otrs ir priekšlikums, bet tie nav alternatīvi ierosinājumi, nobalsojot par vienu no tiem, momentā balsošana par otru kļūst lieka.

Tātad, ja skatās no loģikas viedokļa, tad pirmais balsojums “par” bija 59, atturas un kopā, es atvainojos – 58, “atturas” un “pret” kopā bija 59. Šis jautājums jau pats par sevi bija izsmelts. Tālāk sēdes vadītājs ierosināja deputāta Vaivada priekšlikumu – svītrot. Rodas jautājums, ko svītrot? Vai to, kas nav darba kārtībā? Jo pats pirmais balsojums, ko mēs izdarījām par darba kārtību, ir darba kārtība bez šā jautājuma, tas ir, bez jautājuma par partijām. Tātad otrs balsojums no šā viedokļa jau ir neloģisks. Tāpēc balsu skaitīšanas komisija, balsojot atklāti, pieņēma lēmumu, ka šis jautājums rītdienas darba kārtībā nav iekļauts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tādu lēmumu balsu skaitīšanas komisija nevar pieņemt, to var pieņemt tikai plenārsēde. Vēl Gorbunova kungs runās trīs minūtes, pēc tam plenārsēdi slēdzu.

A.Gorbunovs: Es iesniedzu oficiālu protestu.

Priekšsēdētājs: Kam? Un par ko?

A.Gorbunovs: Es iesniedzu protestu, ka faktus nosauc viens un secinājumus izdara otrs. Un tāpēc es iesniegšu rakstveidā, jo tie secinājumi, kurus jūs esat izdarījuši, atbilst citiem faktiem, kuri tiešām tādi ir. Ja šie abi balsojumi būtu atsevišķi, tad tiešām jums ir taisnība, viss tur sakrīt, bet, tā kā jūs citējāt manis teikto pēc stenogrammas, tad tie abi secinājumi vienkārši jums neiet kopā. Un tāpēc es būšu spiests iesniegt protestu. Kaut gan, es domāju, ka šajā gadījumā labākais būtu, ja plenārsēde nobalsotu un atceltu savu lēmumu. Bet, ja jūs lēmumu atceļat tādā veidā, tad es iesniedzu protestu un turpināšu.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Paziņoju plenārsēdi par slēgtu.

 

(Sēdes beigas)