1992.gada 19.augusta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Ir jau minūte pāri trijiem, turpinām darbu. Es gan zālē neredzu Vectirāna kungu, ar kuru cerēju ieintriģēt deputātus... Jūs ziņosit, ja? Labi. Tādā gadījumā, ja nav... Es neredzu arī Kinnas kungu. Viņš bija tas, kurš ierosināja jautājumu par plāksni. Man ir priekšlikums: ja deputāti neceļ iebildumus, noklausīties īsu Drošības dienesta informāciju par plāksni. Deputātiem nav iebildumu? Kinnas kungs tika brīdināts pirms pārtraukuma.

Lūdzu, nāciet tribīnē un stādieties priekšā, kā arī pasakiet, cik minūtes jums vajadzīgas ziņojumam. Līdz piecām minūtēm. Lūdzu.

R.Ludriks, Drošības dienesta priekšnieka vietnieks: Šajā amatā esmu no šā gada 20.jūlija. Tātad tieši no tās dienas, kad sākās šis jautājums, sakarā ar kuru esmu uzaicināts.

Cik noprotu, šis deputātu pieprasījums, lai mūsu dienests sniedz paskaidrojumu par plāksni, ir radies sakarā ar uztraukumu, ko izraisīja tās pazušana, un varu jums apgalvot simtprocentīgi, ka arī Drošības dienesta darbinieki ļoti pārdzīvo šo notikumu, jo tas ir drausmīgs pliķis mūsu sejā. Gribu apgalvot, ka Drošības dienests pieliek visas pūles, lai visi apstākļi, kas saistīti ar šī plāksnes pazušanu, tiktu noskaidroti. Dienesta izmeklēšana, kā mēs to saucam, vēl nav pilnībā pabeigta, bet attiecībā uz konkrētiem darbiniekiem tā jau ir beigu stadijā. No dienesta izmeklēšanas materiāliem nevaru simtprocentīgi precīzi pateikt, vai tā plāksne pazuda dienā, darba laikā, kas ir daļēji visticamāk, vai naktī, jo ir zināmas pretrunas, bet attiecībā uz nolaidību no atbildīgo darbinieku puses varu teikt, ka tas netiks atstāts bez ievērības. Mūsu dienests ļoti intensīvi strādā pie vairākām versijām, par šo versiju rezultātiem es tagad vēl negribētu ziņot, jo tas būtu priekšlaikus.

Priekšsēdētājs: Kā es saprotu, tas būtu apmēram viss?

R.Ludriks: Jā, kopumā tas būtu viss.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, vai mums šeit vajadzētu atklāt debates? Varbūt ir kāds, kas vēlas uzdot jautājumus? Ir. Lūdzu, Eglāja kungs! Pēc tam – Celmiņa kungs. Kinnas kungs, vai jums nebūs jautājumu?

V.Eglājs: Šajā plāksnes sakarā izbrīnu izraisa pretrunīgā informācija presē, jo bija parādījusies informācija, atsaucoties uz Drošības dienestu, ka plāksne noņemta tādēļ, ka māju krāso. To es pats lasīju un ļoti brīnos. Mani interesē šī versija. No kurienes tā ir? Un kāpēc atsaucās uz Drošības dienestu?

R.Ludriks: Kas attiecas uz preses publikācijām, Drošības dienests var apgalvot, ka nekādas publikācijas presē nav dotas un nekāda informācija nav dota. Tas attiecas arī uz publikācijām, kas bija “Dienā” nākamajā dienā un aiznākamajā dienā par šo faktu, bet mēs vienkārši to negribējām apstrīdēt, jo vaina ir un, ja reiz vaina ir un notikums ir, nodarboties ar kaut kādas informācijas izcelsmes noskaidrošanu – kas to ir sniedzis, vai viņš bijis tiesīgs to sniegt un tā tālāk – mēs tam piešķīrām otršķirīgu nozīmi. Pats galvenais bija viss, kas attiecās uz plāksni. Drošības dienests informāciju presei nav devis.

Priekšsēdētājs: Celmiņa kungs! Pēc tam – Blumberga kungs.

J.Celmiņš: Es gribēju, izmantojot šo situāciju, kad varam publiski tikties, uzstādīt jautājumu, kas mazliet saistīts ar citu momentu. Mēs Kultūras, izglītības un zinātnes komisijā samērā bieži konstatējam, ka pēc darba laika mūsu komisijas telpas tiek atslēgtas, tur tiek vārīta kafija vai kāds skatījies televizoru, vai sadzīviski uzturējies. Šāda informācija pienāk arī no citām komisijām. Man ir jautājums: vai jūs varat garantēt to, lai ārpus darba laika komisiju telpas netiktu atslēgtas un lai tur cilvēki neuzturētos?

Priekšsēdētājs: Celmiņa kungs, es gribētu šo jautājumu noņemt, jo tas neattiecas uz apspriežamo jautājumu un es neesmu pārliecināts, ka šis jautājums ir tieši Ludrika kungam adresējams, bet, ja viņš vēlas īsi atbildēt, tad – lūdzu.

R.Ludriks: Es uz to atbildētu. Man būtu liels prieks par visām tamlīdzīgām informācijām, jo tas ietilpst manos tiešajos funkcionālajos pienākumos – ieviest kārtību esošajā dienestā, tieši dienesta pienākumu pildīšanā. Es par to dzirdu pirmo reizi, varbūt tur daļēja vaina ir arī manā īsajā...

Priekšsēdētājs: Es tādā gadījumā lūgtu Ludrika kungu noskaidrot šo jautājumu un dot Celmiņa kungam personisku atbildi. Nebūs iebildumu?

R.Ludriks: Jā, tas ir pilnīgi izdarāms.

Priekšsēdētājs: Blumberga kungs – lūdzu!

O.Blumbergs: Man būtu tāds jautājums tajā pašā sakarībā: sakiet, kam vispār ir tiesības Augstākajā padomē manipulēt ar Latvijas valsts karogu, kas atrodas virs Augstākās padomes mājas, ar dažāda veida uzrakstiem, plāksnēm pie ieejas, varbūt arī ar šo ģerboni, kas atrodas virs Prezidija? Vai ir kāda konkrēta instrukcija par to, kam ir tiesības ar to nodarboties, kas var noņemt, kas var uzlikt, mainīt, pievienot melnās sēru lentes un tā tālāk? Vai tādas vispār nav? Un, ja tādas nav, tad es domāju, nebūs nekāds brīnums, ja pazudīs arī šī plāksne.

R.Ludriks: Nu, cik es zinu, ar šiem jautājumiem nodarbojas Lietu pārvalde. Ar visu, kas notiek šajā mājā un tamlīdzīgi... Drošības dienests veic apsardzes funkcijas.

Priekšsēdētājs: Jā, Daudiša kungs to apstiprina. Lūdzu, Safonova kungs!

A.Safonovs: */Pirmkārt, es gribētu palabot cienījamo bataljona komandiera vietnieku, Augstākās padomes apsardzes priekšnieka vietnieku: tā nebija plāksnīte, jo plāksnītes pie tualetes durvīm pieliek. Tā bija zīme, kas personificēja Latvijas Republikas Augstāko padomi un kas tika nozagta. Plāksnītes ir uz durvīm – Nr.1, Nr.2, Nr.8...

Otrkārt. Jautājums, kuru gribu uzdot, ir tāds. Jūs atrodaties militarizētā dienestā. Jūsu padotie ir cilvēki, kas valkā formas tērpu. Es gribētu jums jautāt: kad jūs šeit ievedīsit nepieciešamo kārtību, kāda valda visās armijās, visās militarizētās apakšvienībās? Kāpēc es uzdodu šādu jautājumu? Tāpēc, ka mūsu teritorijā, laukumā starp ēkām, kurās atrodas Augstākā padome, redzams vesels tabūns džentlmeņu formās. Viņi ne vienmēr uzvedas disciplinēti. Atvainojos, es beidzu. Es gribētu, lai Augstākajā padomē galvenais būtu Augstākās padomes deputāts, bet visi pārējie cienīgi pildītu savas, pavisam citas funkcijas, kā kafijošanā, tā ēdnīcā.../ (Birkavs pārtrauc Safarovu.)

Priekšsēdētājs: Safonova kungs, es jūsu jautājumu, tāpat kā Celmiņa kunga jautājumu, noņemu. Lai Ludrika kungs pieņem to zināšanai, bet par šo jautājumu mēs šeit debates neizvērsīsim.

Lūdzu, Silāra kungs! Pēc tam – Kinnas kungs.

I.Silārs: Cienījamais pulkvežleitnanta kungs! Man jums tieši par šo tematu ir jautājums. Kāda ārējā apsardze ir parlamentam?

R.Ludriks: Parlamenta ārējā apsardze ir kustīgais postenis, kas visu laiku pārvietojas. Atkarībā no personu skaita tie ir trīs līdz četri cilvēki.

I.Silārs: Tātad būtībā visu diennakti ir ārējā apsardze?

R.Ludriks: Jā.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs – lūdzu!

J.Kinna: Es vienkārši izsaku jums līdzjūtību, ka jums nācās atbildēt sakarā ar šo manu ierosinājumu, un baidos, ka jūs īsti tomēr nepratīsit atbildēt, jo ierosinājuma būtība jau bija tāda: tā kā Drošības dienestā tomēr ir arī informācijas vākšanas dienests, es lūgtu jūs šā dienesta ietvaros noskaidrot faktu par maldinošo informāciju Latvijas Republikas oficiālajos masu informācijas līdzekļos. Kurš deva informāciju, ka plāksne noņemta un nodota kapitālajā remontā, lai glābtu jums spalvas? Un darīt mums to zināmu.

R.Ludriks: Vai nu glābtu vai arī otrādi...

Priekšsēdētājs: Man šķiet, ka vairs jautājumu nav. Paldies Ludrika kungam! Es ceru, ka arī tos ierosinājumus, ko šeit izteica deputāti, bet ne sakarā ar plāksnes pazušanu, viņš ņems savā darbā vērā. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums... Diemžēl es neredzu Karlsona kungu... Tātad mēs skatām likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka saimniecību un individuālo darbu”” otrajā lasījumā.

Vaivada kungam bija kas sakāms? Lūdzu.

J.Vaivads: Es par šo lēmuma projektu – par pilnvaru pagarināšanu. Mums notika arī frakcijas sēde. Tā kā tas skar diezgan nozīmīgu politisku jautājumu par valdības pilnvarām, turklāt nav arī paša premjera, kurš acīmredzot tomēr būtu nepieciešams, lai varētu precizēt šādu lēmumu, mēs ierosinām to pārcelt uz nākamo nedēļu un, ja būs nepieciešams, pie tā atgriezties otrdien.

Priekšsēdētājs: Šobrīd mums nav arī ziņotāja Karlsona kunga. Bet sakiet, Vaivada kungs, vai ar Karlsona kungu tas ir saskaņots?

J.Vaivads: Jā.

Priekšsēdētājs: Viņam nebija iebildumu?

J.Vaivads: Nē.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā nav nepieciešamības balsot, mēs pieņemam šo informāciju zināšanai.

Lūdzu, Špoģa kungs, tribīnē!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Maijā mēs izskatījām deputāta Kramiņa kunga iesniegto likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka saimniecību un individuālo darbu””. Pirmajā lasījumā mēs to pieņēmām. Kā redzams no teksta, tas ir ar 4.numuru un tagad sagatavots otrajam lasījumam. Tas ir ļoti viendabīgs, arī labojums vairākos pantos vienveidīgs. Pirmā lasījuma gaitā un pēc pirmā lasījuma līdz šim laikam pa vasaru ir ienācis tikai viens priekšlikums – lasījuma laikā no cienījamā deputāta Edmunda Krastiņa kunga, bet tas ir pavisam cita rakstura priekšlikums, un, izskatot komisijas sēdē šo projektu otrajā lasījumā, komisija nolēma un Krastiņa kungs, protams, tam piekrita, ka šo jautājumu viņš iesniegs, tas ies parasto gaitu un tiks izskatīts atsevišķi. Sakarā ar to komisija piedāvā un lūdz šodien izskatīt un akceptēt, apstiprināt šo likumu otrajā lasījumā, jo absolūti nekādu labojumu vai papildinājumu šajā laikā nav bijis.

Priekšsēdētājs: Godātajiem deputātiem nav nekādu iebildumu, papildinājumu? Tādā gadījumā lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu reģistrēsimies. Sekretariātu lūdzu zvanīt. Vai visi ir reģistrējušies? Lūdzu rezultātu. 76 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 58, pret – 1, atturas – 4. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par 1938.gada 27.septembra Vekseļu likuma un Čeku likuma spēka atjaunošanu” pirmajā lasījumā.

K.Špoģis: Varbūt uzreiz pieņemt lēmumu, ka otrdien par to nobalsojam, ja tas ietu uzreiz.

Priekšsēdētājs: Godātais Špoģa kungs! Tas ir otrais lasījums, un jums ir tiesības noteikt laiku, kad skatām likumprojektu trešajā lasījumā.

K.Špoģis: Otrdien no rīta. Ja mums būtu 61 balss, tā kā nav citu labojumu, mēs būtu pieņēmuši jau tagad, bet šajā situācijā otrdien no rīta – trešais lasījums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Likumprojekts, kas jums tiek piedāvāts un kas tika izdalīts jau iepriekšējās sesijas noslēgumā, ir 755.dokuments. Tas tika izstrādāts un iesniegts Augstākajai padomei izskatīšanai, pamatojoties uz Augstākās padomes 5.maija lēmumu ar to garo nosaukumu par finansu stāvokļa stabilizāciju un norēķinu sistēmas reorganizāciju. Šā lēmuma 8.punktā bija uzdots Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijai un Ekonomikas komisijai līdz šā gada 1.jūlijam sagatavot tādu likuma tekstu, ar kuru tiktu atjaunots 1938.gada Vekseļu likums un Čeku likums. Šāds dokuments tika arī sagatavots Ekonomikas komisijā, taču lielās darba slodzes dēļ jūnijā un zināmas nesaprašanās dēļ par to, kura būs atbildīgā komisija, diemžēl šis manā skatījumā vienkāršais likums netika apstiprināts. Un tika atlikts līdz šai mūsu jaunajai sesijai.

Pats likuma teksts, kā jūs redzat, ir ļoti vienkāršs. Un tā saturs ir tāds, ka tiek atjaunots abu šo Latvijas Republikas 1938.gada likumu spēks, tas ir, Vekseļu likuma spēks un Čeku likuma spēks. Un vienīgais papildinājums, ko es piedāvāju šeit, ir aizstāt Vekseļu likumā 44.pantā minēto likumu “Par darbu” ar mūsu spēkā esošo Darba likumu kodeksu. Šī piezīme 44.pantā attiecas uz to, kas ir uzskatāmas par darba un kas – par svinamām dienām.

1938.gada Vekseļu likums un Čeku likums ir izstrādāti, pamatojoties uz 1930.gada Ženēvas Konvenciju par vekseļiem un 1931.gada Ženēvas Konvenciju par čekiem, kā arī 1938.gada 9.aprīlī Kauņā parakstīto Konvenciju par vienādu traktu un vekseļu likumu starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Šo likumu teksts tika nodots arī ekspertīzei – Likumdošanas jautājumu komisijai un ekspertam no Latvijas Universitātes – profesoram Torgānam, kura atsauksme ir pozitīva. Vienīgi ir izvirzīti daži jautājumi par to, ko darīt ar tām nelielajām atšķirībām, kas bija 1938.gada Vekseļu likumā un Čeku likumā un šajās starptautiskajās Ženēvas konvencijās, kā arī jautājums par to, vai kopš 1938.gada nav izdarīti kādi grozījumi minētajās starptautiskajās konvencijās attiecībā uz vekseļiem un čekiem.

Runājot par pirmo jautājumu, jāsaka, toreiz, kad tika sagatavots šis likumprojekts, laika bija ļoti maz, tāpēc tika pieņemts lēmums, ka varētu šos likumus atjaunot spēkā tādus, kādi tie tika pieņemti 1938.gadā, un, ja tālāk prakse rādītu, ka šajos likumos ir nepieciešams izdarīt kādus grozījumus, to varētu izdarīt ar atsevišķi pieņemtiem likumiem. Protams, ja jūs šeit uzskatītu, ka šo likumu teksti ir pilnībā jāsaskaņo ar Ženēvas konvenciju tekstiem, to varētu izdarīt arī laikā starp pirmo un otro lasījumu.

Otrs jautājums ir par to, vai kopš 1938.gada ir izdarīti kādi grozījumi šajās konvencijās. Precīzi atbildēt nevaru, jo visi mani mēģinājumi iegūt šo konvenciju jaunos tekstus vai kādas ziņas par grozījumiem tajās nav devuši nekādu rezultātu, taču netiešs apliecinājums tam, ka šo konvenciju tekstos nekādi grozījumi nav izdarīti, ir pagājušajā gadā Krievijas Federācijā pieņemtie gan ne likumi, bet Augstākās padomes Prezidija nolikumi par vekseļiem un čekiem, kuri būtībā vārds vārdā saskan ar 30.gadu Ženēvas konvencijām.

Un vēl viens jautājums, ko izvirzījis eksperts Torgāna kungs, ir par to, vai pašreizējā Latvijas situācijā, kad nav pienācīgi noregulēta uzņēmējdarbības dalībnieku atbildība, nav cieņā godīgums un disciplīna, Vekseļu likuma ieviešana neradīs pārāk daudz viltojumu, krāpšanu un strīdu. Mana pozīcija šajā ziņā ir tāda, ka godīgums un disciplīna neveidosies paši no sevis, tie veidosies tikai pieredzē, gūstot pieredzi, ieejot šajā starptautiskajā norēķinu kārtībā, starptautiskajā norēķinu sistēmā.

Vēl es gribētu atgādināt, ka maijā, runājot par norēķinu sistēmas reorganizāciju, tika arī uzsvērta tā svarīgā vieta, kāda varētu būt vekseļiem, normalizējot norēķinu kārtību starp uzņēmējdarbības subjektiem. Šajā laikā – kopš 5.maija lēmuma – mēs esam saņēmuši atsauksmi par to, kādas problēmas radās Polijā ar šo norēķinu krīzi tad, kad tika izdarīta Polijas tā sauktā šoka terapija. Poļu ekspertu priekšlikumi ir tikai divi, un tie atšķiras no tiem, kas tika izvirzīti debatēs šeit maija sākumā. Viņi uzskata, ka iejaukšanās norēķinu subjektu savstarpējās attiecībās situāciju neuzlabos. Ir divi ceļi: vai nu nedarīt neko un ļaut šai norēķinu krīzei atrisināties pašai, vai organizēt savstarpējo parādu tirgu. Un šis savstarpējo parādu tirgus tad, kad parādi tiek pirkti un pārdoti, varētu veidoties, ieviešot normālu vekseļu apgrozījuma kārtību.

Tas īsumā būtu viss, ko es gribētu teikt par likumu tekstu. Bez tam ir sagatavots arī attiecīga lēmuma teksts, kas datumu ziņā gan ir novecojis. Reālais datums, kad varētu stāties spēkā šie likumi, manuprāt, varētu būt 1992.gada 1.oktobris. Šajā lēmumā par likumu spēkā stāšanās kārtību ir noteikti vairāki uzdevumi Ministru padomei, kā arī Latvijas Bankai, lai nodrošinātu visas šīs sistēmas darbību un funkcionēšanu, kaut gan man nav nekādu ilūziju par to, ka Ministru padome varētu sevišķi centīgi šos norādījumus pildīt. Tas ir viss, ko es gribēju teikt. Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godātie kolēģi! Sekretariātā neviens nav pierakstījies jautājumu uzdošanai. Arī zālē es nevienu neredzu. Tādēļ atļaušos pats uzdot Krastiņa kungam vienu jautājumu. Krastiņa kungs, sakiet, lūdzu, vai Lietuvas un Igaunijas likumdevēji nav parūpējušies par šā likuma atjaunošanu, jo tas bija viens no pirmajiem likumiem, ko vispār ar konvencijām pieņēma visas trīs Baltijas valstis kā vienotu likumu?

E.Krastiņš: Manā rīcībā tādu ziņu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Citu jautājumu nav. Vai ir kāds, kas vēlas uzstāties debatēs? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likuma atjaunošanu pirmajā lasījumā. Reģistrācijas režīms nav vajadzīgs. Visi deputāti atrodas zālē. Lūdzu, balsosim par likumprojektu. Lūdzu rezultātu. 56 balsis – par, 3 – pret, atturas – nav. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums – par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā. Frakcija “Satversme”, lūdzu ziņotāju tribīnē! Vaivada kungs dodas uz tribīni. Lūdzu.

J.Vaivads: Es atvainojos, jo bija paredzēts, ka ziņos arī no departamenta, bet šā cilvēka nav. Es pašlaik nevaru noskaidrot apstākļus.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā pagaidām šā jautājuma apspriešanu atliksim. Un nākamais darba kārtības jautājums... Es atkal neredzu zālē Škapara kungu. Tas būs Lagzdiņa kunga jautājums? Par grozījumiem likumos par pašvaldībām pirmajā lasījumā.

J.Lagzdiņš: Godāto plenārsēdes vadītāj, kolēģi deputāti! 1991.gadā mēs pieņēmām likumu “Par pilsētas pašvaldību” un likumu “Par pagasta pašvaldību”, bet 1991.gada septembrī likumu “Par rajona pašvaldību”. Kā pēdējo likumu iepriekšējā sesijā – jūlijā – mēs apstiprinājām likumu “Par Rīgas pilsētas pašvaldību”. Šobrīd pašvaldību reformas pirmā kārta Latvijā ir beigusies. Bet, ņemot vērā to, ka šie pašvaldību likumi tika pieņemti dažādās vēsturiskās situācijās, starp tiem nav īstas saskaņas, ir atsevišķas normas, kas jāsistematizē un jākodificē. Tā ir objektīva parādība likumdošanā, ka pēc kāda laika līdzīgi likumi ir, tā teikt, jāsakārto. Mūsu komisija šo darbu ir daļēji veikusi. Un svarīgākās normas likumos, kuri tika pieņemti pagājušajā gadā, ir pielīdzināmas likumam “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”.

Komisija ierosina šajos trijos likumos izdarīt dažus grozījumus. Īsumā iepazīstināšu jūs ar šo grozījumu būtību.

Pirmais. Mēs ierosinām izdarīt grozījumus visu triju likumu 9.pantā, proti, noteikt, ka Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes lēmumi ir jāpilda pašvaldību institūcijām, ka šie lēmumi tām ir obligāti. Iepriekšējos likumos bija tāda īpatnēja konstrukcija, ka Ministru padomes lēmumi ir jāpilda tikai tad, ja tie ir pieņemti Ministru padomes kompetences ietvaros, bet, pieņemot likumu par Rīgas pašvaldību, mēs jau vienojāmies, ka jebkurš Ministru padomes lēmums, ja to Augstākā padome nav atcēlusi, pašvaldībām ir jāpilda. Pašvaldībām nevarētu dot tiesības subjektīvi vērtēt, jāpilda vai nav jāpilda. Ja Ministru padomes lēmums nav atcelts, tas ir obligāts un saistošs visām pašvaldību institūcijām. Tāpat iesakām arī papildināt 9.panta trešo daļu ar normu, kura bija ietverta tikai rajonu pašvaldības likumā. Tur bija tāda īpatnēja konstrukcija, ka mēs devām tiesības rajona padomes priekšsēdētājam, rajona valdei un revīzijas komisijai kontrolēt valsts pārvaldes institūciju un uzņēmumu darbību, to uzņēmumu darbību, kas atrodas attiecīgajā teritorijā. Šī norma ir ielikta rajona likumā un mūsu komisija iesaka šādas tiesības dot arī pagastu un pilsētu pašvaldību vadītājiem un valdēm.

Nākamajiem diviem labojumiem ir tāds, ja tā varētu teikt, antikorupcijas raksturs. Šīs normas bez iebildumiem jūs, kolēģi, pieņēmāt tad, kad mēs apspriedām likumprojektu “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Un grozījumu būtība ir tāda, ka pagasta, pilsētas un rajona pašvaldības institūciju, to struktūrvienību vadītāju, viņu vietnieku, kā arī pašvaldības uzņēmumu un iestāžu vadītāju un viņu vietnieku amata pienākumu pildīšana nav savienojama ar citu atalgojamu darbu, izņemot zinātnisko, pedagoģisko vai radošo darbu. Tāpat ir būtiski, ja jūs ievērojāt nākamo rindkopu, ierobežot šo amatpersonu iespēju, ja tās saglabā savu amatu, nodarboties ar uzņēmējdarbību.

Es gribētu uzsvērt, ka šīs normas ir iekomponētas šajos likumos, analogi, tā teikt, ar tām normām, kas bija likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Es ceru, kolēģi, ka jūs atbalstīsit šīs normas, šos grozījumus un mēs varēsim pieņemt šos labojumus šodien pirmajā lasījumā.

Es gribētu vēl piebilst, ka, tāpat kā Rīgas pilsētā, ir noteikta arī prokurora un Ministru padomes kontrole un iekomponēts tas nelikumīgu lēmumu atcelšanas mehānisms, kāds paredzēts Rīgas pilsētā. Tāds īsumā ir mans ziņojums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Krastiņa kungs.

E.Krastiņš: Man ir jautājums par 14.panta jauno otrās daļas redakciju. Es tā saprotu, ka termins “atalgojams darbs” – tas ir kaut kas jauns vispār mūsu likumdošanā. Līdz šim bija “algots darbs”. Kas te tiek saprasts?

J.Lagzdiņš: Tiek saprasts algots darbs.

E.Krastiņš: Līdz ar to, kā es saprotu, pagasta vecis, kā to reizēm sauc, teiksim, nevarēs būt zemnieks, nevarēs pildīt šo darbu daļēji atbrīvotā veidā, viņam noteikti būs jābūt pilnīgi atbrīvotam un neko citu darīt nevarēs.

J.Lagzdiņš: Nebūt ne. Arī Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētājam vai valdes loceklim var būt sava zemnieka saimniecība, piemājas saimniecība. Viņi var saņemt ienākumus natūrā, pārdot tomātus tirgū un nodarboties ar šāda veida ienākumu gūšanu. Šeit algots darbs ir domāts tāds, kad strādā pie cita uzņēmēja vai citā valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijā.

E.Krastiņš: Bet tajā pašā laikā, kā es saprotu, zemnieks varēs būt, bet nevarēs uz pusslodzi strādāt kādā pagasta pašvaldības institūcijā.

J.Lagzdiņš: Tāda norma, kolēģi, šeit ir iekomponēta. Iespējams, ka attiecībā uz pagastu tik strikti ierobežojumi nebūtu lietderīgi. Komisija apspriežot diskutēja par šo jautājumu. Ja jūsu viedoklis būs tāds, ka uz pagastu attiecināt nevajadzētu, tas būs balsošanas jautājums. Bet attiecībā uz pilsētu likumu un rajonu likumu es lūgtu jūs tomēr atbalstīt, jo šeit, tāpat kā Rīgas pilsētā un Rīgas rajonos, šiem pašvaldību vadītājiem ir nopietni jāstrādā savā pamatdarbā, jo viņi ir amatpersonas.

E.Krastiņš: Tad vienīgais, kas man nav skaidrs... Es saprotu, ja tas ir darba interesēs vai arī tāpēc, lai neradītu kaut kādu speciālu interešu pārstāvību šajās institūcijās, bet kāpēc ir izņēmums izdarīts zinātniskajam, pedagoģiskajam vai radošajam darbam? Es saprotu, ka pedagoģiskais darbs neizbēgami tāpat radīs šos traucējumus. Ko nozīmē pedagoģiskais darbs, runājot par pagasta pašvaldību? Tas ir skolotāja darbs. Tātad tas būs atalgots darbs skolā. Sakiet, lūdzu, ar ko šāds darbs skolā ir labāks par, teiksim, darbu mehāniskajās darbnīcās vai pie zemnieka par algotu darbinieku? Arī tādā gadījumā pagasta pašvaldības institūcijās tiks pārstāvētas kādas vienpusējas intereses un šis darbinieks tāpat būs traucēts – kā izpildot savus tiešos darba pienākumus, tā strādājot kādu citu darbu. Es šeit nesaskatu tādu īstu pamatojumu, īpaši runājot par pagasta pašvaldību.

J.Lagzdiņš: Es jums piekrītu, šeit tiešām varētu būt iebildumi, ka mēs šādus ierobežojumus attiecinām uz pagasta pašvaldību. Bet, godātie kolēģi, šāda prakse – noteikt izņēmumus attiecībā uz zinātnisko, pedagoģisko un radošo darbu – bija arī neatkarīgajā Latvijā. Tas pirmkārt.

Otrkārt, šādas normas mēs esam iekomponējuši likumā par tautas deputāta statusu un attiecinājuši uz sevi. Šāds izņēmums ir likumā par galvaspilsētas pašvaldību. Rodas jautājums: kādēļ šobrīd šis jautājums, šī norma, izraisa tādas pretenzijas, ja trīs likumos ar tās ietveršanu nekādu problēmu nav bijis?

E.Krastiņš: Es domāju – tikai tāpēc, ka trīs reizes mēs neesam apzinājušies, ka šeit tikpat labi var būt pārstāvētas pedagoģiskā vai zinātniskā darba intereses. Kā jebkura cita darba intereses.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Kides kungs, pēc tam Freimaņa kungs, tad – Endziņa kungs.

E.Kide: Man būtu tāds jautājums: ko nozīmē tas, ka rajona pašvaldības institūcijas apvieno visu pašvaldību sistēmu rajonā, tajā pašā laikā pilsētas pašvaldības institūcijas savukārt apvieno visas pilsētas pašvaldības kā sistēmu? Kā tas ir saprotams – kas tās par institūcijām un kas tā par sistēmu?

J.Lagzdiņš: Pašvaldību sistēmas – tās ir pašvaldību institūcijas, kuras atrodas rajona teritorijā. Kā jūs zināt, pēc deputāta Grūbes ierosinājuma arī rajona pašvaldība apvieno un daļēji vada pagastu pašvaldību darbu. Šī norma ir saprotama tādējādi, un tā arī ir ielikta visos mūsu pašvaldību likumos.

E.Kide: Un arī pilsētu pašvaldību darbu?

J.Lagzdiņš: Rajona pilsētu pašvaldību darbu, jā.

E.Kide: Tātad faktiski tur ir zināma hierarhija, ka vecākās padomes lēmums, tas ir, rajona lēmums, ir obligāts zemākām padomēm – pilsētai un...

J.Lagzdiņš: Jā, tieši tā.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Freimaņa kungs, tad – Endziņa kungs.

J.Freimanis: Lagzdiņa kungs, jūs esat viens no vislabāk informētajiem deputātiem. Pieņemiet manu komplimentu! Sakiet, vai šis 2. vai 3.punkts ir tikai profilaktisks pasākums, lai pagastu veči un praktiski visi līmeņi, sākot ar Teikmaņa kungu un beidzot ar pagasta veci, kautrīgi strādātu savos darba laukos un pa kluso nepiepelnītos? Vai tas ir profilaktiski vai tādēļ, ka šī prakse iet, aug un zaļo – tas ir otrs jautājums. Varbūt jūs mums kaut ko interesantu pateiktu? Beigu beigās nevainības prezumpcija eksistē. Ja mēs kaut ko tādu rakstām, tas nozīmē, ka mums ir liela nekārtība. Atbildiet, kā tad tur ir!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, es varētu nolasīt veselu lekciju, faktiski sniegt informāciju par to, kā šī piepelnīšanās, ja tā varētu teikt, ir pārvērtusies par pašvaldību amatpersonu uzpirkšanu (es uz Liepājas piemēra to saku). Piemēram, it kā noslēgdamas līgumus un strādādamas par konsultantiem, saņemdamas milzu summas, pašvaldību amatpersonas, izmantodamas savu dienesta stāvokli, rada firmām dažādas privilēģijas, izkārto dažādus pasūtījumus un dažādas priekšrocības. Visi šie labojumi, šie antikorupcijas panti ir vērsti tieši pret šo ļoti nevēlamo parādību.

J.Freimanis: Tādā gadījumā man ir papildu jautājums. Lagzdiņa kungs, vai jūs šajā sakarībā nebūtu ar mieru uzstāties vienā intervijā? Ja tas ir tā, kā jūs sakāt, tad ir jāsit bez žēlastības, protams.

Priekšsēdētājs: Jautā Endziņa kungs, pēc tam – Grūbes kungs, tad – Ozola kungs.

A.Endziņš: Cienījamais Lagzdiņa kungs, man būtu viens jautājums attiecībā uz tiesībām kontrolēt. Vai šeit nevar izveidoties šāda situācija: mēs ieliekam šo priekšlikumu, turklāt paplašinot tiesības gan priekšsēdētājam, gan valdei, gan revīzijas komisijai, gan pagasta likumā, gan pilsētas pašvaldības likumā, un tagad stādīsimies priekšā situāciju, ka vienā administratīvajā vienībā – pilsētā – darbojas gan pagasta valde, gan pilsētas? Vai te nav pārmērīgi liela šī kontrole kā tāda? Vai tomēr nevajadzētu to sabalansēt un mazliet ierobežot?

J.Lagzdiņš: Godāto kolēģi! Šī norma līdz šim ir ielikta tikai likumā par rajona pašvaldību. Es jums piekrītu, iespējams, ka šīs tiesības kontrolēt būtu jādod tikai republikas pilsētu valdēm, Rīgas pilsētas valdei un padomes priekšsēdētājam, kā arī rajonu valdēm un priekšsēdētājiem. Pagastu institūcijām nevarētu dot šīs tiesības. Bet jautājums tika diskutēts komisijas sēdē. Un komisija nāca pie slēdziena, ka par šo jautājumu, ja tas izraisīs domstarpības, ir jābalso plenārsēdē. Ja šī norma tiek noraidīta, tā jāizslēdz no rajona pašvaldību likuma. Tāds ceļš mums jāiet. Bet sistēma jāievieš. Republikā nevar būt tāda situācija, ka Liepājas rajona padomes priekšsēdētājam šobrīd ir tiesības kontrolēt metāla furnitūras rūpnīcas “Kurzeme” kā valsts uzņēmuma darbu, tajā pašā laikā Liepājas pilsētas padomes priekšsēdētājam nav tiesību kontrolēt tās pašas ministrijas pakļautībā esošās ratiņu rūpnīcas darbu. Ir jābūt sistēmai, vienveidībai un kārtībai. Tieši šā iemesla dēļ – lai kodificētu – komisija nāca ar šādu priekšlikumu. Ja jūs noraidīsit, mēs nāksim uz otro lasījumu ar priekšlikumu svītrot šo normu rajona pašvaldībām.

A.Endziņš: Bet varbūt var ierobežot ar priekšsēdētāju vai valdi? Taču šeit nāk klāt vēl revīzijas komisija un tā tālāk. Tas būtu viens.

Un vēl. Šeit ir priekšlikums – gan likumā par pagasta pašvaldību, gan likumā par pilsētas pašvaldību –, ka bez kontroles iesniedz Ministru padomei vai attiecīgajai ministrijai priekšlikumu par pilsētu teritorijā izvietoto valsts pārvaldes institūciju un valsts uzņēmumu vadītāju kandidātiem. Tas pats laikam ir arī attiecībā uz pagastu. Ņemsim šādu situāciju, ka ir analoģiski, teiksim, rajonam un pilsētas padomei. Ņemsim kaut vai to pašu Liepāju. Liepājas rajona pašvaldība arī atrodas Liepājā. Tātad tur ir gan policija, gan citas institūcijas. Cik tas ir saistoši? Tagad iznāk apmēram tāpat kā kādreiz, kad vajadzēja iziet visiem šiem nomenklatūras biezokņiem cauri. Tagad pilsētas padome dos savu kandidatūru, rajona padome – savu, varbūt pagasta padome – savu. Vai šeit nevajadzētu sabalansēt?

J.Lagzdiņš: Tieši tā. Tāds bija arī komisijas mērķis, lai pēc iespējas vairāk pašvaldības tiktu iesaistītas šo kandidatūru meklēšanā un informācijas sniegšanā attiecīgajām ministrijām un valsts resoriem. Kā jūs ievērojāt, šeit ir tiesības izteikt savus priekšlikumus, nevis izvirzīt kandidatūras, taču attiecīgajai ministrijai un resoram, teiksim, Muitas departamentam, nav obligātas šīs kandidatūras. Bet, saņemot šo vērtējumu, šos priekšlikumus, ņemot vērā reālo situāciju uz vietām, Rīgā esošajām institūcijām ir vieglāk izvērtēt un ielikt īsto šīs struktūrvienības vadītāju rajonā.

A.Endziņš: Šeit ir rakstīts “iesniedz”. To var saprast arī tā, ka tas ir saistoši. Varbūt teikt: “vajag iesniegt”, tad mums būs vairāk šīs informācijas? Tad arī neprasīsies pēc tam Prezidija tulkojums, kā tas ir jāsaprot.

J.Lagzdiņš: Varu piekrist.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, pēc tam – Ozola kungs.

G.Grūbe: Visumā atbalstot šos priekšlikumus, jo beidzot mēs mēģinām sakārtot šo procedūru, kas attiecas uz pašvaldībām un arī uz valsts institūciju darbību kopumā, gribu uzdot jautājumu par 3.punkta, tas ir, 14.panta, labojumu: “Šā panta otrajā daļā minētās amatpersonas”, un tālāk kā tekstā. Jautājums ir: kas šeit ir labāks, ja šie valdes locekļi ir valsts vai pašvaldības bankas institūciju locekļi un tā tālāk? Kas te ir labāks, ja viņi nevar būt citu uzņēmējdarbības veidu amatpersonas, kāpēc var būt šādi izņēmumi? Kāpēc šādas atrunas?

J.Lagzdiņš: Ļoti vienkārši. Ja mēs šīs iekavas likvidēsim un neparedzēsim izņēmumu attiecībā uz valsts vai pašvaldību bankām vai uzņēmumiem, tad var būt tāda situācija, ka šīs pašvaldības nevar veidot savas bankas un pašvaldību amatpersonas ieiet šajās pašvaldību bankās kā amatpersonas. Pēc komisijas viedokļa, šādi ierobežojumi nebūtu nepieciešami. Taču šeit savs vārds jāsaka arī banku speciālistiem, jo jāvadās tikai no lietderības un likumības.

G.Grūbe: Un otra mana jautājuma daļa: vai jūs esat gatavi iesniegt priekšlikumus par Augstāko padomi un Ministru padomi? Tieši šādā veidā.

J.Lagzdiņš: Esmu gatavs iesniegt arī likumprojektu par korupcijas apkarošanu.

G.Grūbe: Un beidzamais. Pašās beigās ir par šo lēmumu apturēšanas kārtību attiecībā uz rajona pašvaldībām, lai gan citos pantos tas arī ir minēts. Tātad šī beidzamā daļa un otrais teikums: “Ja pašvaldības institūcija nelikumīgo lēmumu nesaskaņo ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem, prokuroram divu nedēļu laikā no dienas...” Tātad tajā pašā laikā var apturēt Ministru padome. Ja prokurors nav savu protestu iesūtījis, bet Ministru padome ir, nekāda procedūra nevar notikt. Te kaut kas nav sakārtots līdz galam.

J.Lagzdiņš: Godāto kolēģi! Šeit ir tas nelielais process, ko īpaši lūdza prokuratūra, un prokuratūra atbalstīja tieši šos labojumus. Ievērojiet, lūdzu, ka 29.panta otrajā daļā ir noteikts: šo pašvaldību institūciju nelikumīgos lēmumus var apturēt arī Ministru padome.

G.Grūbe: Jā, bet nav noteikta tālākā procedūra, es ļoti atvainojos!

J.Lagzdiņš: Procedūra ir šāda: pēc tam Ministru padome paziņo prokuroram, ka tā ir apturējusi attiecīgās pašvaldības institūcijas nelikumīgo lēmumu. Tālāk šis process ir tieši tāds pats kā tad, ja šo lēmumu būtu apturējusi attiecīgā prokuratūra. Proti, ne jau Ministru padomei kā valsts pārvaldes galvenajai institūcijai būtu jānodarbojas ar to, lai reāli pati kā prasītāja ar iesniegumu grieztos tiesā, pārstāvētu valsts intereses un reāli šo procesu novadītu. Bet šādas tiesības ar likumu par prokuratūras uzraudzību ir dotas prokuroram – valsts vārdā, valsts interesēs griezties tiesā. Šajā gadījumā Ministru padomei ir tikai apturēšanas pienākums un tiesības, bet tālākā procesuālā virzība – šā apturētā lēmuma atcelšana – ir prokuratūras rokās.

G.Grūbe: Jā, bet šeit, es atvainojos... Es sapratu to visu. Arī man nekas nebūtu pretī. Bet šeit tās teikuma beigas: “kad pašvaldības institūcijai nosūtīts prokurora protests, tai jāgriežas tiesā”. Tātad ar Ministru padomes lēmumu apturēt šo darbību vēl nav viss, vēl jāgaida, kad aizsūtīs protestu prokurors un tikai tad varēs griezties tiesā. Es domāju, ka varētu būt citāda kārtība. Ja Ministru padome ir apturējusi, prokuratūra tikai skatās, lai tas tiktu ievērots un grieztos tiesā. Tagad iznāk, ka ir divi termiņi – vispirms Ministru padome, ja Ministru padomes lēmumu nepilda, tad šāds pieprasījums jādod prokuratūrai un tikai prokuratūra var griezties tiesā. Te kaut kas nav kārtībā.

J.Lagzdiņš: Nē, kolēģi, tie ir tieši tie paši termiņi. Ministru padome, atceļot rajona vai pilsētas valdes nelikumīgu lēmumu, nekavējoties par to paziņo attiecīgajai institūcijai un prokuroram. Ja prokurors divu nedēļu laikā no attiecīgās pašvaldības institūcijas nesaņem atbildi, ka nelikumīgais lēmums ir grozīts vai atcelts, viņš nekavējoties griežas tiesā, pieprasot šā lēmuma atcelšanu.

G.Grūbe: Jā, es tam visam varētu piekrist, bet no teksta tas neizriet, mums tas ir atsevišķi jāizdebatē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Es arī gribētu, cienījamais Lagzdiņa kungs, pakavēties pie 29.panta pirmā teikuma. Nelikumīga pagasta pašvaldības institūcijas lēmuma rezultātā nodarītais kaitējums jāatlīdzina no pagasta budžeta. Bet, ja nu likuma normu ietvaros pieņemts pašvaldības lēmums rada kaitējumu? Ar šādām situācijām es vairākkārt esmu saskāries, mani vēlētāji ir griezušies pie manis. Viņi ir realizējuši atsevišķu objektu izbūvi ar pašvaldības agrākiem lēmumiem, atļaujām, ieguldījuši līdzekļus, bet tagadējie pilnīgi likumīgie pašvaldību lēmumi rada viņiem ievērojamus materiālos zaudējumus. Un tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem attiecīgie materiālie zaudējumi ir jānoraksta.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Konkrētajā gadījumā zaudējumi ir jāatlīdzina no pašvaldības budžeta. Ja pašvaldība vai kāds pašvaldības vadītājs, padomes priekšsēdētājs ir pieņēmis nelietderīgu lēmumu, un tādu ir ļoti daudz, diemžēl neviens mūsu likums, ne arī mūsu civilā likumdošana līdz šim un arī mūsu jaunais Civillikums neparedz iespēju piedzīt šos zaudējumus vai arī zudumus. Šādā gadījumā gan mēs, Augstākās padomes deputāti, gan valdība nes tikai politisku atbildību, un proti, nākamajās vēlēšanās iedzīvotāji, pilsoņi izvērtēs, vai ir vērts šādu vadītāju vai deputātu vēlēt vai nav vērts. Diemžēl tikai politisku atbildību. Tas ir vispārējs princips, kas ir ļoti daudzās valstīs.

I.Ozols: Tātad tas nozīmē, ka šie cilvēki savus ieguldījumus, kas bija saskaņā ar pašvaldību lēmumiem un agrāk pastāvošo likumdošanu realizēti pilnīgi tiesiski un tagad tiesiski tiek noārdīti, praktiski zaudē.

J.Lagzdiņš: Diemžēl.

I.Ozols: Paldies par šo paskaidrojumu. Un otra daļa: sakiet, vai rajonu un pilsētu pašvaldību likumā šī norma jau ir iekļauta?

J.Lagzdiņš: Šī norma ir iekļauta tikai likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Un šeit ir pilnīgi identas normas, nav grozīts ne komats.

I.Ozols: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairs jautājumu nav. Vai debatēs kāds ir pierakstījies? Nav. Krastiņa kungs vēlas runāt debatēs? Vai par balsošanas motīviem?

E.Krastiņš (no zāles): Ir taču pirmais lasījums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, var. Jā, es neiebilstu.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Es, protams, apbrīnoju mūsu kolēģa Lagzdiņa kunga punktualitāti un precizitāti, vienveidīgi visur dublējot vienas un tās pašas precīzās normas, bet, kā teicis kāds diezgan pazīstams cilvēks, visprecīzākais likums ir arī visnetaisnīgākais likums.

Var jau visu ko pieņemt, arī papildināt pagastu likuma 14.pantu ar šādu normu. Tikai man grūti pašlaik pateikt, kādu iespaidu tas atstās uz Latvijas pašvaldību, īpaši uz mazo pašvaldību, darbību. Diemžēl arī Lagzdiņa kungs uz to vienu Freimaņa kunga jautājumu par dižo faktu materiālu neko daudz vairāk kā par Liepājas pilsētas zināmiem vai nezināmiem koruptīviem darījumiem, pierādītiem vai nepierādītiem, pateikt nevarēja. Taču, ja tiks pieņemta 14.panta jaunā otrā daļa, arī lauku bibliotēku vai lauku kultūras namu vadīt amatu savienošanas kārtībā nevarēs, nevarēs strādāt vēl kaut kur citur, izņemot skolu, nevarēs braukt uz rajona centru tur strādāt. Un zinot, cik grūti ir šodien pašvaldību budžetos atrast līdzekļus, man bail, ka šāds lēmums, ja tas dzīvē tiks realizēts, var radīt daudzu lauku kultūras iestāžu apstāšanos, jo nevarēs atrast cilvēkus, kas par tām niecīgajām, simboliskajām algām šodienas apstākļos tur strādās uz pilnu slodzi, nestrādājot nekur citur, jo, redziet, ja kāds sāks piepelnīties kaut kur citur, kā šeit rakstīts, atalgojamā darbā, tad viņam no šā amata būs jāaiziet. Varbūt pagasta pašvaldība to slēps, bet noteikti nepalaidīs garām prokurors, kuram kāda draudzīga roka katrā ziņā nosūtīs vēstuli, sak, kādas nelikumības atkal sākušās mūsu pagastā. Tāpēc, nenoliedzot šāda labojuma nepieciešamību attiecībā uz amatpersonām, kas darbojas lielajās pilsētās un arī rajonos, ka tām jāstrādā pilnīgi atbrīvotā kārtībā, es nedomāju, ka šim 14.panta papildinājumam būtu jābūt ar tik visaptverošu nozīmi un tas būtu jāattiecina uz pilnīgi visiem pašvaldību uzņēmumiem un iestādēm. Man liekas, ka mēs reizēm neaprēķinām, uz ko atvēzējamies, un neaprēķinām visas sekas.

Tagad par Grūbes kunga jautājumu attiecībā uz iekavām, kur rakstīts “izņemot valsts vai pašvaldību bankas un uzņēmumus”. Kā zināms, caur dažādiem valsts un pašvaldību uzņēmumiem, dažādām firmām spontānā privatizācija pašlaik notiek visefektīvāk. Kāpēc gan valdes loceklim nedarboties šādā jaunizveidotā pašvaldības vai valsts bankā, kur vēl ir pēdējā iespēja šos valsts kapitālus labi privatizēt? Man personiski nav nekādu iebildumu pret spontāno privatizāciju, es tikai domāju, ka visi īpašuma veidi ir jānostāda vienādās pozīcijās. Ja ir aizliegts darboties privātā bankā, tad lai nedarbojas arī pašvaldības bankā vai valsts uzņēmuma tādā vai citādā pārvaldes institūcijā. Lai šie valsts uzņēmumi, kad tie būs akciju sabiedrības, kur būs valdes, vāc sev tādus darbiniekus, uz kuriem neattiecas šādi aizliegumi. Mēs nedrīkstam pieļaut nevienlīdzību un radīt nevienādus konkurences apstākļus. Tādi ir mani – es nezinu, vai tie uzskatāmi par konceptuāliem – iebildumi pret labojumiem pilsētu un pagastu pašvaldību likumu 14.pantā un rajona pašvaldības likuma 12.pantā.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, vai jūs ierosināt svītrot šos pantus? Varbūt jūs uz otro lasījumu iesniegsit priekšlikumus rakstveidā?

E.Krastiņš: Es varbūt arī varētu ierosināt svītrot, taču lieliski apzinos, ka šāds priekšlikums negūs atsaucību, jo ir uzsākta vesela politiska kampaņa par pašvaldību korumpētību, apgalvojot, ka tās ir jau gandrīz satrunējušas šajā ziņā, taču es nedomāju, ka ar šādu likumu palīdzību mēs panāksim uzlabojumu. To var panākt tikai šo pašvaldību iekšienē, tur ir vēlētāji, tur ir cilvēki, un, ja nepieķers korupcijā, kukuļņemšanā pie rokas, šāda veida panti neko daudz nepalīdzēs. Kukuļus var iedot visdažādākajā veidā. Ar šo labojumu varbūt būs nocirsts viens mazs tausteklītis, nodarot daudz lielāku kaitējumu daudzās citās vietās, kur šāds atalgots darbs ir pieļaujams. Es aicinu vismaz būtiski samazināt šo ierobežojumu loku, sašaurināt to un attiecināt tikai uz pašiem galvenajiem posteņiem pašvaldībās. Pārējie darbinieki, atvainojiet, ir šo ievēlēto pašvaldību vadītāju administratīvā pakļautībā. Un, ja tie nespēj nodrošināt savās iestādēs kārtību, es nezinu, kas tad vēl tur spēs sekot un šo likumu realizēt dzīvē.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs! Es saņēmu ļoti izsmeļošu atbildi uz savu jautājumu. Vai Grūbes kungs vēl par balsošanas motīviem?

G.Grūbe: Par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

G.Grūbe: Es tomēr lūgtu šodien balsot tīri konceptuāli par iekavu svītrošanu rajonu likumā un pagastu likumā 14.pantā, tātad noņemt šīs iekavas, ka izņemot valsts vai pašvaldību bankas un uzņēmumus. Manuprāt, tas ir konceptuāls jautājums, un, ja kolēģi atbalsta, šodien par to vajadzētu nobalsot, lai šīs iekavas tiktu svītrotas.

Priekšsēdētājs: Svītrot to, kas iekavās.

G.Grūbe: Jā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Lagzdiņa kungs! Jā, lūdzu, jo jums ir jāizvērtē, vai tas ir konceptuāls vai nav. Pēc tam Bērza kungs, ja? Tomēr dosim Lagzdiņa kungam iespēju. Mēs jau par balsošanas motīviem runājam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Edmunda Krastiņa izteiktajiem iebildumiem par to, ka šos ierobežojumus nevajadzētu attiecināt uz tādām mazām pašvaldībām kā pagastu pašvaldības, varētu piekrist. Jo patiešām attiecīgajām amatpersonām var rasties problēmas. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šos labojumus ir ļoti atbalstījusi Latvijas Republikas Prokuratūra un ka tiem ir tikai viens vienīgs mērķis – labot to situāciju, kura diemžēl ir radusies mūsu valstī.

Krastiņa kungs lūdza minēt dažus piemērus. Tādā gadījumā es būšu spiests minēt tos piemērus, kas rāda, kādā veidā tiek izmantots dienesta stāvoklis. Piemēram, attiecīgās pilsētas amatpersonas, kuras atbild par telpu nodošanu nomā, šīs telpas nodod nomā sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, bet sabiedrības ir izveidojušas pašas šīs amatpersonas, iesaistīdamas, teiksim, savu dēlu un meitu. Faktiski tā ir ģimenes SIA, tai iznomā telpas ļoti izdevīgā pilsētas vietā par oficiāli valdes vai padomes noteikto nomas maksu, kura parasti ir apmēram 15–20 rubļi par kvadrātmetru. Tajā pašā laikā pie šīs SIA griežas, teiksim, valūtas maiņas punkts vai kāds ārzemju ofiss, un no šīs ārzemju firmas vai šā valūtas maiņas punkta attiecīgā pašvaldības amatpersona, šajā gadījumā jau kā SIA vadītāja, ņem milzīgu maksu valūtā. Un, lūk, par šo starpniecību un par šo stāvokli, kas ir iegūts, izmantojot savu dienesta stāvokli, attiecīgā amatpersona gūst milzīgu peļņu, bezpeļņas ienākumus, kā mēs to saucām stagnācijas laikos. Tas ir viens no nedaudzajiem piemēriem. Konkrētus piemērus es minēšu tad, kad mēs apspriedīsim jautājumu par PSRS Bruņoto spēku īpašumu izlaupīšanu. Un tur būs mani konkrēti piemēri. Es esmu iepazīstinājis ar situāciju gan ģenerālprokuroru, gan arī Ministru padomi. Tas ir īsumā mans komentārs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet tagad tā. Mēs, kolēģi, runājam jau par balsošanas motīviem. Vienīgi Lagzdiņa kungam es devu vārdu, jo viņš nobeiguma vārdu nedabūja. Bērza kungs vēlas. Lūdzu, vispirms Bērza kungs. Pēc tam Krastiņa kungs vēlreiz par balsošanas motīviem.

Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Man ir iebildumi pret šā likuma formu. Es domāju, ka mums pašiem ir nepieciešama pietāte pret mūsu pašu pieņemtajiem likumiem. Un, ja mēs kādu likumu labojam, tad ar vienu likumu mēs nevaram labot trīs, četrus likumus vai veselu likumu sēriju. Tam ir tīri praktiska nozīme, tāpēc ka man ir diferencēta pieeja pret viena, otra un trešā likuma labošanu. Un tāpēc, ja es varu kopumā balsot par labojumu rajonu likumā, es nevaru balsot par šo labojumu pagastu likumā. Līdz ar to mana balsošana pret labojumu pagastu likumā izvēršas par balsošanu pret labojumu rajonu likumā. Tāpēc mans priekšlikums būtu, lai uz otro lasījumu šis likums būtu sadalīts trīs atsevišķos likumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Tādā gadījumā pēc Lagzdiņa kunga noslēguma vārda es gribētu precizēt sava balsojuma būtību, jo jūtu, ka viņš mani nav pilnībā sapratis. Es lieku priekšā pagastu pašvaldību likumā svītrot šo jauno otro daļu. Man grūti iedomāties, kādām ārzemju firmām tās šādā veidā varētu izīrēt telpas. Un pilsētu pašvaldību likumā svītrot vismaz vārdus “pašvaldības uzņēmumu un iestāžu vadītājus un viņu vietniekus”, jo, kā labi atceraties, pagājušajā gadā mums gāja liela kampaņa par pašvaldību izšķiršanos starp pagastiem un pilsētām. Un mums ir ļoti daudz tādu pilsētu, kurās iedzīvotāju skaits ir daudz mazāks nekā pagastos. Un visas šīs sociālās problēmas ir tikpat asas vai vēl asākas nekā pagastos, un līdzekļu trūkums ir vēl lielāks. Tāpēc arī tur šis labojums var iedarboties tikpat kaitīgā veidā.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu, uzreiz precizējiet 14.panta otrajā lappusē vārdus, kurus jūs ierosināt balsojot svītrot.

E.Krastiņš: Atstāt “pilsētas pašvaldības institūciju, to struktūrvienību vadītāji”. Un tālāk visu svītrot līdz vārdiem “amata pienākumu pildīšanai”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es esmu par to, ka ir jāprecizē redakcija, it īpaši attiecībā uz pagastiem. Bet es esmu pret to, ka bez apspriešanas komisijā, bez konkrēta rakstveida priekšlikuma apspriešanas mēs jau pirmajā lasījumā balsojam par diezgan nebūtiskiem jautājumiem, kuri nekādā gadījumā nav konceptuāli, jo konceptuāls ir tāds jautājums, kas caurvij visu likumprojektu. Visu likumu. Tātad varētu balsot tikai par šā likumprojekta pieņemšanu vai nepieņemšanu pirmajā lasījumā. Un vajag iesniegt konkrētus priekšlikumus rakstveidā. Tos komisija izskatīs, uzaicinot attiecīgos autorus.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es atļaušos atgādināt, ka pirmais lasījums – tas ir lasījums, kurā izšķir konceptuālus jautājumus. Saskaņā ar Augstākās padomes Prezidija lēmumu par likumprojektu izskatīšanas kārtību jautājumu par to, kas ir konceptuāls, izlemj vai nu darba grupa, vai atbildīgā komisija, vai arī, ja kāds no deputātiem ierosina šo jautājumu uzskatīt par konceptuālu, to izlemj plenārsēde. Tā kā Lagzdiņa kungs kā darba grupas vadītājs neuzskata nevienu no šiem jautājumiem par konceptuālu, mēs varam vienīgi ierosināt izskatīt, vai priekšlikumi, kurus ieteica deputāts Grūbe un deputāts Krastiņš, ir konceptuāli vai nav. Un pēc tam balsot par to izslēgšanu vai atstāšanu.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es uzskatu, ka jautājums par valsts vai pašvaldību banku un uzņēmumu pārvaldes un revīzijas institūciju locekļu iekļaušanu valdes sastāvā tomēr ir konceptuāls jautājumus, tāpēc lūdzu Augstāko padomi izšķirt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

E.Krastiņš: Protams, ja mēs runājam par veselu likumu, tad visa šī lieta ir skaidra, bet tas ir labojums jau esošā likumā, kurā, godīgi runājot, es neredzu nekādu caurvijošu un vienojošu momentu. Tad var teikt, ka te nekas nav konceptuāls, bet, piemēram, man 14.panta jaunajā redakcijā ārkārtīgi konceptuāls liekas jautājums, vai pagasta pašvaldības darbinieki varēs strādāt atalgojamu darbu kaut kur citur vai nevarēs. Es nezinu, kas vēl šajā likumā ir konceptuālāks.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, vai jūs par konceptuālu uzskatāt kā pagastu pašvaldību likuma 14.panta pirmo daļu, tā arī jūsu ierosināto labojumu pilsētu pašvaldību likumā?

E.Krastiņš: Tie abos gadījumos ir vienādi konceptuāli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, godātie kolēģi, atbilstoši noteiktajai procedūrai reģistrēsimies un izšķirsim, vai šie ir konceptuāli balsojumi, un tad balsosim pēc būtības. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 66 deputāti.

Tātad pirmais...Varbūt iesim pēc kārtas tā, kā ir ierosinājuši deputāti. Vispirms... Jā, lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Es ļoti atvainojos. Šeit ir būtisks balsojums par redakciju, ko mēs neesam redzējuši. Tas ir pārāk sarežģīti – pēc vārdiem spriest, un es uzskatu, ka šie balsojumi nevar tikt uzskatīti par konceptuāliem tāpēc, ka mēs tos vienkārši nevaram aptvert, cik tie ir būtiski vai nebūtiski. Ja būtu jautājums par vienkāršiem svītrojumiem, tad es saprastu. Tāpēc es aicinu cilvēkus neatbalstīt, ka tie būtu konceptuāli balsojumi.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kodoliņa kungs! Tā kā runa tiešām ir tikai par svītrojumiem, mēs varam izšķirties, jo visiem ir dokuments priekšā.

Vispirms balsosim par to, ir vai nav konceptuāls svītrojums, ko ierosināja Grūbes kungs: iekavās vārdi “izņemot valsts vai pašvaldības bankas un uzņēmumus”. Tātad tie, kas balso par, uzskata, ka šis jautājums ir konceptuāls.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 33, pret – 9, atturas – 16. Tātad šis jautājums tiek uzskatīts par konceptuālu.

Nākamais balsojums – par Krastiņa kunga ierosināto 14.panta pirmās daļas svītrojumu 1.lappusē. Lūdzu balsošanas režīmu. Mēs izšķiramies, vai pirmās daļas svītrojums ir vai nav konceptuāls. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 22 – par, 14 – pret, 18 – atturas. Šis balsojums netiek uzskatīts par konceptuālu. Lūdzu dzēst!

Nākamais balsojums – vai ir konceptuāls 2.lappusē 14.panta otrās daļas vārdu “vadītāju un viņu vietnieku, kā arī pašvaldības uzņēmumu un iestāžu vadītāju un viņu vietnieku” svītrojums? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 22 – par, 9 – pret, 20 – atturas. Arī netiek uzskatīts par konceptuālu.

Tādējādi vienīgais konceptuālais balsojums ir Grūbes kunga ierosinātais svītrojums “izņemot valsts vai pašvaldību bankas un uzņēmumus”. Tas pats attiecas arī uz pilsētu pašvaldību likumu. Grūbes kungs, es rosināju...

G.Grūbe: Tātad tas ir 3.punktā un otrajā likumā – 4.punktā, 1.lappusē un 2.lappusē. 2.lappusē 4.punkts. Tur arī ir šāda pati...

Priekšsēdētājs: Paldies. Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es gribētu paskaidrot, ko tas nozīmē, ja mēs nobalsosim par šo iekavu svītrošanu. Tas nozīmē, ka faktiski attiecīgo amatpersonu stāvoklis tiks vēl pasliktināts, jo, ja mēs pieņemtu pašreizējo redakciju, šīs amatpersonas varētu ieņemt amatus valsts bankās, pašvaldību bankās un uzņēmumos. Ja mēs piekrītam Grūbes kunga priekšlikumam, tad tās to vairs nevarēs darīt. Tas nozīmē, ka pagastos, rajonos un republikas pilsētās šiem cilvēkiem būs sliktāks stāvoklis, jo norma būs stingrāka nekā Rīgas pilsētā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Grūbes kungs, vēlreiz!

G.Grūbe: Es paskaidroju savu pozīciju. Es neredzu vajadzību darīt izņēmumus attiecībā uz valsts vai pašvaldību bankām un arī uzņēmumiem, tāpēc es arī prasu… Un, kas attiecas uz Rīgas pilsētu, tur arī būs jāsagatavo šādi labojumi, lai arī tur svītrotu. Tā ka tā nav motivācija. Es ļoti atvainojos, bet šāda pati formula ir arī trešajā lappusē un otrajā. Tātad šis likumprojekts, ko piedāvā Lagzdiņa kungs, caurvij trīs likumus – pagastu, pilsētu un rajonu likumus, visur ir šī formula. Es aicinu visās vietās to izņemt ārā. Tāpēc tas arī ir konceptuāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu, precizējiet! Šeit ir mazliet citāds formulējums. 4.pantā ir “izņemot valsts vai pašvaldību bankas…” Tātad tās iekaviņas turpat…

G.Grūbe: Jā, 2.lappusē 4.punktā ir “izņemot valsts vai pašvaldību bankas un uzņēmumus” un arī 3.lappusē 2.punkts: “izņemot valsts vai pašvaldību bankas un uzņēmumus”. Tātad visās šajās institūcijās ir paredzēti šie izņēmumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Albertiņas kundze!

S.Albertiņa: Es tikai gribēju pateikt, godātie kolēģi, ka ar šiem likuma labojumiem, vienalga, vai mēs svītrosim to, ko iesaka Grūbes kungs, vai nesvītrosim, mēs vairs nevaram padarīt sliktāku pašvaldību darbinieku stāvokli tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav šo zinātnisko iestāžu un augstskolu, kurās viņi varētu strādāt, kā mēs viņiem tagad pagastos atļaujam. Visu pārējo mēs būsim aizlieguši. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Tā kā visi šie labojumi attiecas katrs uz savu likumu, mēs nevaram uzskatīt, ka ar pirmo balsojumu par pagastu pašvaldībām esam izlēmuši arī visu pārējo. Mums ir jābalso vēl divas reizes: vai mēs šo pašu svītrojumu attiecinām arī uz pilsētu likumu un rajonu likumu.

Tātad nākamais balsojums – vai šo svītrojumu attiecībā uz pilsētu likumu deputāti arī uzskata par konceptuālu? Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 23 – par, 11 – pret, 17 – atturas. Tātad attiecībā uz pilsētām šis labojums netiek uzskatīts par konceptuālu.

Nākamais balsojums – par rajoniem. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu. 17 – par, 13 – pret, 17 – atturas. Tātad vienīgais šodienas balsojums ir par to, vai svītrot no 1.lappusē minētā 14.panta otrās daļas vārdus “izņemot valsts vai pašvaldību bankas un uzņēmumus”.

Škapara kungs, par balsošanas motīviem? Ā… Paldies. Lūdzu atkārtot reģistrācijas režīmu. Lūdzu visus reģistrēties. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 67 deputāti.

Biezā kungs, lūdzu par balsošanas motīviem.

J.Biezais: Aicinu balsot pret, jo šis vismazāk varbūtīgais ir ieguvis balsošanas tiesības, bet daudz svarīgākie un nopietnākie – ne. Izšķirsim šo jautājumu otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es ieteiktu deputātiem atcerēties: mēs balsojam konceptuāli, un rezultāts būs tāds, ka otrajā lasījumā to nevarēs pārbalsot. Tā ka to es ņemtu vērā. Šis ir tāds nopietns balsojums.

Priekšsēdētājs: Paldies, Eglāja kungs! Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Es aicinu balsot par. Tad mēs būsim sasnieguši to, ka mūsu parlaments līdzināsies cirkam.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bērza kungs, bet es ieteiktu… Es aizrādīšu jums, ka nevajadzētu visam parlamentam pārmest.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Grūbes kunga ierosināto konceptuālo labojumu – svītrot vārdus “izņemot valsts vai pašvaldību bankas un uzņēmumus”. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 8, pret – 29, atturas – 19. Tātad šie vārdi paliek tekstā.

Nākamais balsojums – par likumprojektu kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. Par – 39, pret – 4, atturas – 10. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums – lēmuma projekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 4.decembra lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju” spēkā stāšanās kārtību””.

Apsīša kungs, lūdzu jūs tribīnē!

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj un pārējie deputāti! Es pievēršu jūsu uzmanību 13.dokumentam, kas mums pašlaik ir jāapspriež. Tas ir lēmuma projekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 4.decembra lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju” spēkā stāšanās kārtību””. Jūs redzat, ka lēmuma projekts pēc sava apjoma ir pavisam neliels, sastāv no trim punktiem… Es jau ievēroju tehnisku kļūdu – 1., 2. un nevis vēlreiz 2., bet 3.punkts. Ir trīs punkti.

Kāpēc šāds lēmuma projekts ir nepieciešams?

Šā lēmuma sāls ir ietverta 2.punktā, kur teikts, ka visiem dzīvokļu celtniecības kooperatīviem, kas dibināti pirms šā likuma stāšanās spēkā, līdz 1992.gada 1.oktobrim ir jālikvidējas vai jāreorganizējas. Būtībā mēs šeit liekam priekšā grozīt pagājušā gada 4.decembra attiecīgā lēmuma 2.punktā noteikto termiņu. Toreiz bija noteikts, ka tas jāizdara līdz šā gada 1.jūlijam. Tas jau ir pagājis. Un tagad gribam to aizstāt ar 1.oktobri.

Kāpēc tas ir nepieciešams? Tas ir nepieciešams tāpēc, ka Ministru padomei ar šo pagājušā gada 4.decembra lēmumu mēs uzdevām veikt virkni pasākumu, arī sagatavot vairākus normatīvus aktus, kas balstītos uz mūsu likumu “Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju”. Valdībai tas bija jāizdara līdz pagājušā gada beigām – līdz 1991.gada 31.decembrim. Diemžēl dzīve ir gājusi citādi, ritējusi citādi, nekā toreiz lēmām, un valdība ir spējusi pieņemt visus uz šā likuma pamatotos normatīvos aktus, krietni pārsniedzot mūsu noteikto termiņu. Termiņš nav ievērots. Patīk tas vai nepatīk, bet mūsu Likumdošanas jautājumu komisija arī nostādīta šāda fakta priekšā, tāpēc mēs bijām spiesti lūgt Augstāko padomi noteikt citu termiņu – šā gada 1.oktobri. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi deputātam Apsītim? Jautājumu nav. Vai ir kāds no deputātiem, kurš vēlētos uzstāties debatēs? Nav. Apsīša kungs, jums būs jāatbild uz ļoti smagu jautājumu: vai jūs esat gatavs balsot, tā sakot, aicināt deputātus balsot šodien? Vai uzskatīsim jautājumu par apspriestu un skatīsim to otrdien pulksten 13.00? Reģistrējušies – es atgādinu – 67 deputāti. Vajadzīga 61 balss.

R.Apsītis: Stāvoklis ir kutelīgs, bet, kā saka, kas neriskē, tas nevinnē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: reģistrējušies 76 deputāti.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 13.dokumentu. Lūdzu rezultātu. Vēl nāk trīs deputāti, kuri nav reģistrējušies. Lūdzu rezultātu. 69 – par, pret – nav, 4 atturas. Paldies. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi – pārtraukums. Pulksten piecos ģenerālprokurora vietnieka Ancāna kunga un iekšlietu ministra Čevera kunga atskaite. Skrastiņa kungs ir atvaļinājumā.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Turpinām plenārsēdes darbu. Saskaņā ar darba kārtību mums pulksten piecos ir Latvijas Republikas ģenerālprokurora un iekšlietu ministra informācija. Tā kā ģenerālprokurors Skrastiņa kungs ir atvaļinājumā, ziņos ģenerālprokurora vietnieks Ancāna kungs. Viņš lūdz 15 minūtes. Čevera kungs, cik jums ziņojumam laika vajadzētu? No 15 līdz 20 minūtēm? Līdz 20 minūtēm. Atlikušo laiku veltīsim jautājumiem. Vai deputātiem nav iebildumu pret šādu kārtību? Nav.

Lūdzu Ancāna kungu tribīnē!

J.Ancāns, Latvijas Republikas ģenerālprokurora vietnieks: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Strauja noziedzības dinamika valstī ir izveidojusi sarežģītu situāciju, tāpēc ir pilnīgi pamatoti un likumsakarīgi, ka Augstākā padome ir radusi iespēju iekļaut šo jautājumu parlamenta darba kārtībā, lai sniegtu savu vērtējumu par veiktajiem pasākumiem noziedzības apkarošanā.

Šā gada pirmajā pusē ir izdarīti 28 tūkstoši 243 noziegumi. Tas nozīmē, ka to skaits ir pieaudzis par 1143 noziegumiem jeb par 48 procentiem. Smago noziegumu skaits pusgada laikā ir palielinājies par 1474 noziegumiem jeb par 101,6 procentiem. Īpaši satraucošs stāvoklis ir tīšu slepkavību izdarīšanā. Pusgada laikā ir izdarītas 109 slepkavības, tas ir par 2,8 procentiem vairāk nekā iepriekšējos sešos mēnešos. Slepkavību un citu smago noziegumu pieauguma tendence saglabājusies arī šā gada jūlijā un augustā. Tikai augustā vien izdarīto slepkavību skaits ir pāri par 20. Visvairāk noziegumu izdarīts pret īpašumu – gan pret valsts un sabiedrisko, gan personisko. Strauji pieaudzis krāsaino metālu un to izstrādājumu zādzību skaits. Tikai Rīgā vien, neieskaitot dzelzceļa mezglu, ierosinātas un šajā sakarībā tiek izmeklētas 119 krimināllietas.

Neapšaubāmi, ka stāvoklis vardarbīgas noziedzības, it sevišķi slepkavību apkarošanā valstī pasliktinās. Tāpēc republikas prokuratūrā jau vairākkārt izanalizēta situācija un veikti attiecīgi pasākumi. Mēs esam arī izskatījuši jautājumu, kā uzlabot krāsaino metālu zādzību izmeklēšanu un tās novērst, kā arī jautājumus par izmeklēšanas termiņu ievērošanu, par likumības ievērošanu izziņā un citus jautājumus. Manuprāt, neviens nenoliegs, ka ir darīts darbs, atklāti daudzi smagi noziegumi un vainīgie saukti pie kriminālatbildības. Bet nevienam nav šaubu arī par to, ka noziegumu atklāšanas un izmeklēšanas darba kvalitāte mūs neapmierina.

Uzskatu, ka nav nepieciešams pilnībā atkārtot republikas ģenerālprokurora šā gada 9.aprīlī sniegto ziņojumu un analīzi, kurā tika izvērtēti noziegumu cēloņi. Tikai divus momentus gan uzsvēršu.

Pirmais. Latvijas problēmas nebūt nav unikālas, un tās vajag nevis emocionāli dramatizēt, bet ļoti kritiski izvērtēt, turpmāk apzinoties, ka noziedzības apkarošanai jāpievērš nevis epizodiska, bet pastāvīga uzmanība valsts politikas līmenī. Nelielā laika posmā ne vienmēr var panākt acīm redzamus uzlabojumus. Pasākumi, kas strauji un būtiski ietekmētu noziedzības samazināšanu, nav atrodami gatavā veidā, tie ir jāveido un jāizstrādā.

Īsumā varētu izvirzīt trīs uzdevumu blokus, kur mēs saskatām iespēju palīdzēt izmeklētāja darbā, lai atklātu izdarītos noziegumus. Ko vajadzētu darīt, lai samazinātu noziegumu skaitu, respektīvi, lai novērstu noziegumu cēloņus?

Pirmais uzdevumu bloks ir jautājumi, kurus var regulēt likumdošanas ceļā. Tā kā noziedzības apkarošana ir valsts mēroga problēma, likumsakarīgi būtu izveidot kopēju valsts programmu noziedzības apkarošanai, tās realizēšanā iesaistot visas valsts struktūras, protams, atbilstoši to funkcijām. Programmā ietverami gan tiesiskie, gan organizatoriskie, gan finansu un ekonomiskie pasākumi, kā arī nosacījumi darba koordinācijai.

Otrs. Tiesībaizsardzības iestādēm ir kaut vai ierobežoti līdzekļi, lai tiktu galā ar izdarītajiem noziegumiem, bet kompleksi pētījumi un profilaktisku pasākumu programmu izstrāde (arī prognozēšanā) ir daudz plašāks uzdevums. Pasaules pieredze rāda, ka nepieciešams noziedzības izpētes valstisks veidojums.

Trešais. Nav sakārtota likumdošanas joma. Kā jebkurā valstī būtu jānodrošina savlaicīga un kvalitatīva projektu sagatavošana un to operatīva apspriešana un pieņemšana. Ir vērojami kuriozi gadījumi. Piemēram, preču talonus jeb iegādes kartītes izmantojām vairākus gadus, bet Kriminālkodeksā 190.¹ pantu par šo kartīšu viltošanu pieņēmām tikai 1991.gada 6.augustā, kad faktiski šī talonu sistēma republikā vairs nedarbojās. Pašlaik savukārt nav atrisināts jautājums par jauno vērtspapīru krimināltiesisko nodrošināšanu. Personiskā īpašuma izlaupīšana sasniedz ļoti lielus apmērus, bet attiecīgajā 139.pantā, kas patlaban ir spēkā, nav paredzēta iespēja piemērot mantas konfiskāciju. Šis pants, pat tā trešā un ceturtā daļa nav iekļauta smago noziegumu skaitā. Tā ka būtu jāparedz grozījumi arī pašā smago noziegumu jēdziena definīcijā un izteiksmē.

Vismaz pusgadu republikā nekaunīgi un lielos apmēros zaga un, par nožēlu, joprojām turpina zagt, iepirkt un izvest krāsaino metālu, jo pasaules tirgus cenas nodrošināja labu peļņas avotu, bet attiecīgie valsts dienesti pieļāva to, ka šis vērtīgais metāls tika izvests. Jo tiesiskā ceļā, kā visiem mums ir zināms, šis izvešanas un iepirkšanas jautājums laikus netika noregulēts. Neveiksmīga ir arī 161.⁴ panta pašreizējā redakcija par saņemtā kredīta izmantošanu neparedzētiem mērķiem, kā arī citos jaunpieņemtajos likumos izdarītie grozījumi un labojumi. Savukārt likumizpildē ne vienmēr ir zināmi un izlasāmi tikko pieņemto un uzreiz spēkā stājušos likumu teksti.

Nav izlemts jautājums par izmeklēšanas lomu citu valsts iestāžu struktūrās un par izmeklēšanas darba organizācijas koncepciju. Šis jautājums dažādos līmeņos daudzreiz ir apspriests, bet līdz šim nav izlemts. Līdz ar to neskaidra ir cilvēku darba perspektīva. Valdību līmenī nav noslēgts neviens atbalsta līgums par sadarbību izmeklēšanas un savstarpējās tiesiskās palīdzības jomā. Tas sekmē noziedzību un samērā vieglu izvairīšanos no atbildības. Prokuratūras līmenī tādi līgumi ir noslēgti ar sešām kaimiņvalstīm, taču tas neatrisina visus jautājumus. Tas neatrisina arī jautājumu par noziedznieku izdošanu. Prakse liecina, ka mūsu izmeklētāju rīcības un darba spējas sniedzas līdz Zilupei, labākajā gadījumā – līdz Sebežai, bet dažādu SIA darījumi, arī prettiesiskie nodarījumi aiziet līdz Maskavai un citiem mazākiem bijušās Savienības reģioniem, kuros vairs mūsu izmeklētāji un revidenti pretimnākšanu nesaņem. Un to izmanto noziedznieki. Netiek koordinētas attiecības un sadarbība arī starp mūsu valsts dažādiem bruņotajiem formējumiem. Prokuratūra jau ir griezusies ar priekšlikumu Augstākajā padomē un cer uz jautājuma pozitīvu risinājumu. Šī nekoordinētība un nereti pat konflikti mūsu bruņoto formējumu starpā būtiski ietekmē noziedznieku apkarošanas spējas.

Nākamais bloks, kas attiecas tieši uz izmeklēšanu, ir saistīts ar izmeklēšanas institūcijām. Viens no noziedzības apkarošanas priekšnoteikumiem ir precīza un pilnīga pieteikumu un paziņojumu par noziegumiem reģistrācija. Saskaņā ar Kriminālkodeksu galvenie šīs prasības izpildītāji ir Iekšlietu ministrijas dežūrdienests un kriminālpolicijas darbinieki. Policijas darbiniekiem likums ir uzlicis arī izziņas veikšanu. Taču praksē ir sastopami gadījumi, kad nesavlaicīgas iesniegumu reģistrācijas, izlemšanas un izmeklēšanas rezultātā cieš noziegumu atklāšana un izmeklēšanas kvalitāte. Izplatīta ir tendence pieņemt nepamatotus lēmumus par atteikšanos ierosināt krimināllietu. Ne vienmēr laikus tiek veiktas sākotnējās izmeklēšanas darbības. Tā ka būtiski jāpilnveido darba organizācija, jo kriminālpolicijai nav stabilas un mērķtiecīgas sadarbības ar prokuratūru, arī starp dažādiem Iekšlietu ministrijas dienestiem. Teorētiski samērā vāji ir sagatavoti kriminālpolicijas darbinieki. Viņi nezina kriminālprocesa normas. Tāpēc viens no risinājuma ceļiem ir beidzot izdot Kriminālprocesa kodeksu un Kriminālkodeksu, lai ar tiem varētu nodrošināt visus darbiniekus. Izmeklēšanu ļoti būtiski ietekmē tiesu ekspertīžu atpalicība no pasaules standartiem. 1991.gadā mēs vairākas reizes griezāmies pie valdības ar priekšlikumu sākt šā jautājuma risināšanu, līdz beidzot šogad paši vienojāmies ar citām ieinteresētajām iestādēm un sākām apkopot materiālus un izstrādāt konkrētu projektu par tiesu ekspertīžu institūta izveidi, bet tālāk par mūsu tiesiskās kārtības sargāšanas resoru darbību neesam tikuši.

Nākamais bloks skar tieši prokuratūras darba jautājumu. Ir divas grupas, kas ietekmē prokuratūras darbību. Prokuratūras darba organizācijai ir daudz trūkumu. Tas ir jāatzīst. Prokurori izmeklētāji pilnībā neizmanto savas procesuālās tiesības dot uzdevumus kriminālpolicijai operatīvo uzdevumu veikšanai, nav izveidojusies stabila sadarbība, ne vienmēr rajonu un pilsētu prokurori pienācīgi novērtē noziegumu sabiedrisko bīstamību. Uzskatu, ka šo jautājumu risināšana ir prokuratūras vadības tiešā ikdienas darba jautājums, un tas arī tiek regulāri risināts. Par to var pārliecināties, iepazīstoties ar kolēģu izskatītajiem jautājumiem, kā arī ar rajonos veiktajiem pasākumiem un pieņemtajiem lēmumiem.

Objektīvo faktoru grupā daži faktori ir ļoti būtiski. Ir apgrūtināta iespēja izsekot likumdošanas straujajiem grozījumiem, tās nepil­nībām vai trūkumiem. Mums trūkst kriminālistu un ekspertu zinātnisko un tehnisko pētījumu automatizētās uzskaites un informācijas sistēmās.

Īpašu satraukumu rada tas, kā notiek kadru komplektēšana. Lai gan noziegumu skaits ir strauji pieaudzis, tomēr izmeklētāju skaits štatu sarakstā nav mainījies. Atklāto noziegumu skaits ir pieaudzis, un tas liecina, ka cilvēki strādā ar lielu spriedzi, brīžiem pat ar pārslodzi. Izmeklētāji aiziet no darba, lai pārietu gan uz komercstruktūrām, gan citām iestādēm, kur salīdzinoši lielāks atalgojums un varbūt arī mazliet vieglāki darba apstākļi. Šeit jāatzīmē, ka prokuratūras darbinieki nedrīkst strādāt otrā darbavietā. Nav atrisināts jautājums par izdienas pensiju un citām sociālajām garantijām. Tas ietekmē mūsu darbu un izraisa kadru mainību, mazinās darba pieredze, piemēram, šobrīd 51 procentam no esošajiem izmeklētājiem darba prakse ir mazāka par trim gadiem.

Ziņojuma nobeigumā, īsi apkopojot izteiktos priekšlikumus, uzskatu par pamatotu šo realizācijas laiku sadalīt divās daļās.

Pirmkārt, pasākumi, kas realizējami nekavējoties. Tie ir šādi: pabeigt darba koncepcijas izveidi un apspriešanu, sākt starpvalstu līgumu slēgšanu, izdot Kriminālkodeksu un Kriminālprocesa kodeksu. Prokuratūrai jāveic pasākumi, lai esošie kadri uzlabotu izmeklēšanas darba kvalitāti.

Neminēšu tādus jautājumus, par kuriem jādomā kompetences un laika ietvaros, jo ministra kungs runās par patrulēšanu, noziedznieku tiešu aizturēšanu un citiem noziedzības apkarošanas veidiem.

Otrkārt, darbi, kas veicami ilgākā laika posmā. Starp tiem varētu minēt valsts programmas izstrādi noziedzības apkarošanai, noziedzības pētīšanas dienestu izveidi un likumu stabilizēšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu Čevera kungu tribīnē! Godātie deputāti, pierakstieties jautājumos. Jautājumus uzdosim abiem ziņotājiem. Norādiet tikai, kam konkrēti jūs uzdosit jautājumu.

Z.Čevers, iekšlietu ministrs: Augsti godātais priekšsēdētāja vietnieka kungs! Cienījamie deputāti! Sakarā ar sevišķi sarežģīto kriminogēno situāciju, kuru, bez šaubām, ir veicinājuši šodien notiekošie sociālekonomiskie procesi ne tikai Latvijā, uzskatu par nepieciešamu pievērsties, manuprāt, visaktuālākajiem jautājumiem, respektīvi, cīņai ar noziedzību, sabiedriskās drošības jautājumiem.

Mūsu dati būs par noziegumiem, kas izdarīti šā gada septiņos mēnešos, tāpēc tie var būtiski atšķirties no prokuratūras datiem, jo tur bija minēti visi pirmā pusgada skaitļi. Likumpārkāpumu skaits salīdzinājumā ar šo pašu periodu pagājušajā gadā pieaudzis par 11 000, tajā skaitā smago noziegumu skaits – par 3000. Galvenokārt tie ir izdarīti Rīgā. Arī citās republikas pilsētās un rajonos situācija nav labāka. Noziedzības līmenis, rēķinot uz 10 000 iedzīvotāju, pieaudzis par 42 noziegumiem, un pašlaik tas ir 125 noziegumi.

Sevišķi uztrauc tas, ka turpina pieaugt grupās izdarīto noziegumu skaits. Salīdzinājumā ar analogu laika posmu 1991.gadā tas ir palielinājies par 1000 vienībām. Pieaudzis noziegumu skaits, kas izdarīti, pielietojot šaujamieročus. Tikai šajā gadā vien jau izdarīti 56 šāda rakstura noziegumi, no tiem 25 – Rīgā. Pēdējais fakts ir notikumi Liepājā, kur ir cietuši divi policisti, divi zemessargi un divas sievietes. Tas noticis tādēļ, ka divi noziedznieki aizturēti un nogādāti policijā, nepārbaudot šo cilvēku mantas, tā rezultātā tika atstātas granātas, kuras viņi ir pielietojuši. Šobrīd seši cilvēki atrodas slimnīcā.

Līdz 1.augustam reģistrētas 132 slepkavības, atklātas 76 slepkavības jeb 53,1 procents; nodarīti 322 smagi miesas bojājumi, atklāti 148 jeb 46 procenti; 71 izvarošana, atklāti 48 gadījumi jeb 67,6 procenti; 384 uzbrukumi laupīšanas nolūkā, atklāti 230 jeb 59,9 procenti; gandrīz pusotrs tūkstotis laupīšanas gadījumu, atklāti 409 jeb 27,7 procenti. Faktiski šo noziegumu atklāšanas procents ir lielāks, jo saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem noziegumi juridiski skaitās atklāti pēc krimināllietas nosūtīšanas prokuratūrai un apsūdzības raksta apstiprināšanas.

Visu veidu reģistrēto zādzību skaits pieaudzis par 10 000, tajā skaitā dzīvokļu un tirdzniecības objektu izdarītās zādzības – par 3000. Katrs piektais noziegums izdarīts uz ielas vai sabiedriskā vietā. Kā redzat, cienījamie deputāti, republikas iedzīvotājiem ir pamats izteikt neapmierinātību par tiesībsargāšanas iestāžu un pirmām kārtām iekšlietu iestāžu darbu.

Tajā pašā laikā gribu vērst jūsu uzmanību uz sarežģīto situāciju, kādā pašlaik atrodas iekšlietu iestādes. Turpinās mūsu sistēmas reorganizācija, notiek normatīvās bāzes nomaiņa. Ar katru brīdi sarežģītāka kļūst materiāltehniskās bāzes un darbinieku sadzīves jautājumu risināšana. Joprojām ļoti aktuāla ir kadru komplektēšana. Patlaban Latvijas policijas štatos paredzēto 10 857 darbinieku vietā strādā 9402, to vidū 42 procenti latviešu, Rīgā – 38 procenti latviešu. Vakantas ir 1455 štata vienības. Īpaši nelabvēlīga situācija izveidojusies galvaspilsētas kriminālpolicijā, kur latviešu ir tikai 7 procenti. Kā liecina pirmo valsts valodas zināšanu pārbaužu rezultāti, eksāmenus nokārto 20 procenti darbinieku no katriem 100 cilvēkiem, kuri kārto eksāmenus. Tādējādi varam prognozēt, ka no iekšlietu iestādēm var aiziet daudz labi sagatavotu un pieredzējušu darbinieku, ja iekšlietu sistēma neorganizēs labākas latviešu valodas apgūšanas iespējas. Policijas akadēmijas sagatavoto darbinieku skaits ir neliels.

Lai varētu nodrošināt tikai patlaban esošo nekomplektu, būtu nepieciešami 10 gadi. Tas nav vērtējams viennozīmīgi. Lai gan šogad štatu skaitliskais sastāvs palielinājies vairāk nekā par 3000 cilvēku, nekomplekta štata vienību rādītājs ir 15 procenti. Visvairāk darbinieku trūkst patruļdienestā, iecirkņa inspektoru izziņas dienestā – aptuveni 20 procenti, kriminālpolicijā – 14 procenti. Šajā gadā tiek veikts nopietns darbs, lai iekšlietu iestādēs strādātu darbinieki, kuri prot valsts valodu. Šajā gadā no jauna darbā ir pieņemti 1353 darbinieki, no tiem latvieši ir 62 procenti. 1991.gadā bija 37 procenti.

Jau sešus mēnešus darbojas Iekšlietu ministrijas galvenā inspekcija, kuras izskatīšanā atrodas materiāli par 70 darbinieku dažāda rakstura pārkāpumiem. Pēc pārbaužu rezultātiem, 56 darbinieki ir disciplināri sodīti, 10 no viņiem atvaļināti no dienesta. Pieaudzis prasīgums pret vadošajiem darbiniekiem. Tā pēc galvenās inspekcijas veikto pārbaužu rezultātiem disciplināri sodīti četri vadošie ministrijas centrālā aparāta darbinieki, no tiem viens atvaļināts no dienesta, divi – pazemināti amatā. Aizvadītajā laika posmā par nozieguma izdarīšanu aizturēti 43 iekšlietu sistēmas darbinieki, pret viņiem ierosinātas krimināllietas.

Lai gan ir objektīvas grūtības, mēs cenšamies pēc iespējas racionālāk izmantot esošo kadru un materiālās bāzes potenciālu.

Iepriekšējās izmeklēšanas izziņas dienests šā gada septiņos mēnešos beidza par 2100 krimināllietām vairāk nekā pagājušajā gadā attiecīgajā laika posmā. Par ceturtdaļu palielinājies brīdināto noziegumu skaits. Specializētās vienības organizētās noziedzības apkarošanai un citu kriminālpolicijas nodaļu darbinieki aizturējuši 906 noziedznieku grupas, tas ir, par 386 grupām vairāk nekā pagājušā gada septiņos mēnešos. Pie kriminālatbildības par atklāto laupīšanu saukti 59 grupu dalībnieki, par zādzībām – 525 grupu dalībnieki. Savukārt no tām – 125 grupas par dzīvokļos un 58 par tirdzniecības objektos izdarītajām zādzībām, 22 grupas, kuras specializējušās automašīnu apzagšanā. Atlīdzināti zaudējumi apmēram 4 miljonu rubļu apmērā. Atklāti 68 ar narkotikām saistīti noziegumi, tas ir, par 49 procentiem vairāk nekā pagājušajā gadā. Noziedzniekiem izņemti 8,5 kilogrami narkotisko vielu.

Izdarītos noziegumus aizvien biežāk raksturo sevišķa nežēlība, cinisms un profesionalitāte. 1992.gada 29.jūlijā Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta Kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas daļas darbinieki ierosināja krimināllietu pret organizētu noziedznieku grupu, kas sastāvēja no četriem bijušajiem sportistiem, kuru līderis bija Pusvācietis. Šī grupa nodarbojās ar sistemātisku naudas izspiešanu no uzņēmējiem. Šīs darbības rezultātā nodarīto zaudējumu kopējā summa ir vairāk nekā 7,5 miljoni rubļu.

4.jūlija vakarā Rīgas kriminālpolicija aizturēja firmas “Seha” direktoru Tumasu un divus viņa vietniekus, kuri nolaupīja pilsoni un prasīja izpirkšanas maksu 5 tūkstošu dolāru apmērā.

9.jūlijā par cilvēka nolaupīšanu tika aizturēta grupa, kura arī prasīja izpirkšanas maksu 5 tūkstošu dolāru apmērā. Cietušo spīdzināja. Viens no aizturētajiem – bijušais “afgānis” – bija milicijas darbinieks Moisejevs. Šī grupa ir izdarījusi krāpšanas 60 000 rubļu apmērā un divas smagas laupīšanas dzīvokļos.

Šā gada 13.jūlijā Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta Kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas daļas darbinieki par 100 000 rubļu lielas naudas summas izspiešanu aizturēja agrāk sodītu noziedznieku.

Interesants ir 22.jūlija notikums. Divi vīrieši – Abrankins un Aleksandrovs – iekāpa privātajā taksometrā un aizbrauca ar to līdz Ulbrokai. Tur izgrūda taksometra vadītāju no mašīnas, iešāva viņam mugurā un aizbrauca. Pēc septiņām dienām abus vīriešus aizturēja. Viņi tūlīt pat atzinās slepkavības mēģinājumā un atzinās vēl trīs slepkavībās, no kurām viena ir izdarīta pēc pasūtījuma. Kāda sieviete lūgusi nogalināt savu vīramāti, lai atbrīvotos dzīvoklis. Abi slepkavas to arī Kozakova ielā izdarījuši. Ar šīm slepkavībām labi strādāja Rīgas Kriminālpolicijas pārvaldes un Latgales priekšpilsētas Kriminālpolicijas pārvaldes darbinieki.

Kriminālpolicijas darbinieki šā gada septiņos mēnešos atklāja gandrīz par 900 noziegumiem vairāk nekā pagājušā gada septiņos mēnešos. Gribu piezīmēt, ka šie darbinieki mēnesī vidēji pārstrādā 35–40 stundas. Lielāko tiesu nakts laikā.

Pirmajā pusgadā policijas darbinieki nodrošināja sabiedrisko kārtību 168 masu pasākumos, nepieļaujot nopietnus sabiedriskās kārtības pārkāpumus.

Septiņu mēnešu laikā par administratīvajiem pārkāpumiem pie atbildības saukti 120 000 mūsu republikas iedzīvotāju.

Ceļu policija šā gada septiņos mēnešos aizturēja 169 000 satiksmes noteikumu pārkāpēju, to skaitā par ātruma pārsniegšanu – vairāk nekā 51 000, par transporta līdzekļa vadīšanu iereibušā stāvoklī – gandrīz 6000. Aizturot satiksmes noteikumu pārkāpējus, ceļu policijas darbinieki 65 gadījumos lietoja ieročus, 49 gadījumos – speciālos līdzekļus.

Šogad kopumā policijas darbinieki atklājuši un saukuši pie atbildības par 1600 personām vairāk nekā iepriekšējā gadā, no tām Rīgā – par 462 personām vairāk. Aizturētas vairāk nekā 800 personas, kuras līdz tam tika meklētas par noziegumu izdarīšanu.

Ekonomiskā krīze, tirgus nesabalansētība, grozījumi likumdošanā, finansiālās grūtības valstī – tās ir galvenās problēmas, ar kurām ikdienas darbā jāsastopas kriminālpolicijas dienestam, apkarojot ekonomiskos noziegumus. Lai gan septiņos mēnešos ir atklāti 825 šāda rakstura noziegumi un rezultātā valstij ir atdoti vairāk nekā 7 miljoni rubļu, vairākas SIA un kopuzņēmumi pērk un tālāk realizē krāsainos metālus. Šajā sakarībā tiek veikta izmeklēšana. Kopumā pa republiku ir ap 200 ierosinātu krimināllietu, no kurām 35 procentus varētu uzskatīt par atklātām.

Īpašu uzmanību pievēršam policijas struktūrvienībām, kuras nodarbojas ar organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanu, un ar šo struktūru reorganizāciju. Augustā operatīvajā sanāksmē, kurā piedalījās ieinteresēto dienestu vadītāji, tika izskatīti uzdevumi, kas jāveic pirmām kārtām.

Tiek veidotas speciālas operatīvās izmeklēšanas grupas, kurām jāveic operatīvo grupu materiālu savlaicīga realizēšana, jānodrošina krimināllietu ātrāka tiesu perspektīva. Lai pilnveidotu sadarbību minētajos jautājumos, ar citām bijušās PSRS republikām noslēgti attiecīgi līgumi. Faktiski līgumi noslēgti gandrīz ar visām NVS valstīm, izņemot Krieviju, bet, kā solīja Krievijas iekšlietu ministrs, šā līguma slēgšana varētu būt iespējama augusta beigās.

Rīgas Galvenā policijas pārvalde ir ieviesusi jaunu teritoriālās policijas dežūrdaļu darba formu, kas zināmā mērā uzlabojusi dežūrdaļu darbu.

Aizvadītajos mēnešos kopā ar Zemessardzi, Muitas departamentu, Aizsardzības ministriju un Drošības dienestu izdevies atrisināt vairākas ar noziedzību un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu saistītas problēmas. Informācijas savstarpējā apmaiņa notiek ik nedēļu.

Pakāpeniski tiek risināti jautājumi par struktūrapakšvienību speciālu reidu organizēšanu, kopēju patrulēšanu ielās un citās sabiedriskajās vietās.

Neskatoties uz paveikto, republikas prese, televīzija un radio pamatoti izsaka pārmetumus policijai par tās nepietiekami operatīvu reaģēšanu, saņemot pilsoņu informāciju par noziegumiem. Jāteic, ka policijas daļu sliktā materiālā nodrošinājuma dēļ nereti darba stāvoklī atrodas tikai viena automašīna un tāpēc mūsu darbinieki nevar pietiekami operatīvi un laikus ierasties notikuma vietā, sevišķi situācijā, ja ir vairāki izsaukumi.

Nākas secināt, ka ar katru brīdi pilnveidojas noziedznieku apbruņojums, bet policijai tajā pašā laikā trūkst ieroču, munīcijas, mēs nevaram nodrošināt jaunu darbinieku sagatavošanu. Runājot par ieročiem, es varu piemetināt, ka no jaundibinātā policijas pulka
600 vienībām faktiski tikai 100 cilvēkiem ir automāti, bet apmēram pusei trūkst pistoļu. Mēs pietiekami dziļi apzināmies republikas pašreizējo grūto finansiālo stāvokli un iespēju robežās cenšamies rast iekšējās rezerves, lai varētu nodrošināt sev pakļauto iestāžu apmierinošu darbību. Ja nav iespējams laikus regulāri papildināt materiālo bāzi, ar katru brīdi aizvien grūtāk ir nodrošināt personālsastāva kaujas gatavību. Tāpēc jau republikas otrā pusgada budžeta veidošanas laikā centāmies objektīvi parādīt to kritisko situāciju, kāda izveidojusies iekšlietu sistēmā. Diemžēl mūsu priekšlikumi vairākās pozīcijās netika ņemti vērā. Arī, cik es saprotu, objektīvu apstākļu dēļ. Līdz ar to no otrajā pusgadā iedalītajiem līdzekļiem mēs varam apgādāt notiesātos ar pārtiku tikai 54,5 procentu apmērā, ar medikamentiem – 55 procentu apmērā. Ieslodzījuma vietu departamenta un konvoja pulka vajadzībām nepieciešami attiecīgi 48 procenti, respektīvi, 54 miljoni rubļu, bet neesam saņēmuši neko. Policijas apakšvienību autotransporta iegādei nepieciešami vairāk nekā 118 miljoni rubļu, operatīvo līdzekļu krimināltehnikas iegādei – 13 miljoni rubļu, sakaru līdzekļu iegādei – 30 miljoni rubļu, mēbeļu un medicīnas iekārtas iegādei – pāri par 7 miljoniem rubļu. Kopā sanāk vairāk nekā 190 miljoni. Bet budžetā iedalīti tikai 23,3 miljoni rubļu.

Tāpēc, ka trūkst līdzekļu, mēs ar formas tērpiem varam apgādāt tikai aptuveni divas trešdaļas policijas personālsastāva. Tā paša iemesla dēļ līdz šim līdz galam vēl nevaram atrisināt jautājumu par policijas mobilā pulka formējumu. Tā kā pašvaldību institūcijas un resori atsakās finansēt resoru pakļautībā esošo policiju (kad tika pieņemts likums par policiju, tur bija paredzētas 600 papildu vietas patruļdienestam Rīgā un iecirkņu inspektoriem), praktiski mums 600 štata vietas karājas gaisā. Sakarā ar šo nenormālo situāciju 18.jūnijā tika dota pavēle pārtraukt pieņemt darbā policijā.

Sakarā ar grozījumiem Darba likumu kodeksā tuvākajā laikā gaidāmas nopietnas grūtības, lai apmaksātu liecinieku uzaicināšanas izdevumus. Lai paaugstinātu darba efektivitāti policijas iestāžu īpašajās struktūrvienībās, kuras nodarbojas ar organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanu, Iekšlietu ministrija izstrādāja Ministru padomes lēmuma projektu, ar kuru paredzēts izveidot ārpusbudžeta fondu, kura līdzekļi tiktu izmantoti šim nolūkam.

Savos ziņojumos, arī parlamentā, es jau vairākkārt esmu runājis par bijušās PSRS un pašreizējās Krievijas atsevišķu politisko spēku, arī specdienestu darbību, kas vērsta uz to, lai pakļautu Latviju Krievijas ietekmes sfērai. Liels skaits šo impēriskā režīma piekritēju pašreiz darbojas dažādās firmās. Viņi ir gan šo firmu dibinātāji, gan vadītāji. Iekšlietu ministrijas Informācijas departaments ļoti uzmanīgi seko procesiem, kas saistīti ar minēto darbības formu, jo šeit ekonomiskajos jautājumos tiek skartas valsts drošības intereses. Iekšlietu ministrijas iegūtā informācija devusi iespēju noskaidrot konkrētas firmas (ir vismaz septiņas, ko es varētu minēt), kuru darbība saistās ar jau minētajiem politiskajiem spēkiem Krievijā un Latvijā. Gan tās, kuras finansē un atbalsta bijušo kompartijas funkcionāru darbību, gan arī tās, kas saistītas ar specdienestiem, tādā vai citādā veidā darbojas pret Latvijas ekonomiskajām interesēm. Es tagad nenosaukšu šīs firmas, jo citādi nebūs nekādas jēgas turpmākajai operatīvajai darbībai šajā jomā. Būtu jādomā par speciālu parlamenta vai valdības komisijas izveidošanu, kas noklausītos jau konkrētu operatīvo informāciju šajos jautājumos un spētu veikt attiecīgus pretdarbības pasākumus.

Iegūtā informācija liecina, ka tā vairs nav parasta kukuļņemšana, lai saņemtu kādu atļauju biznesa darbībā, tā nav naudas izspiešana vai konkurenta iekaustīšana ar reketieru palīdzību. Tā ir daudz bīstamāka parādība. Firmas, veidojot savas ietekmju sfēras, prasmīgi izmantojušas likumdošanas trūkumus un savā darbībā iesaistījušas republikā ietekmīgas personas un augsta ranga valsts dienestus, arī Ministru padomes un parlamenta darbiniekus. Paņēmieni ir dažādi – vieni iekļūst firmu dibinātāju skaitā, otri – vadības sastāvā, trešie – juridisko vai ekonomisko konsultantu lomā un tā tālāk, bet visi viņi izmanto savas iespējas un ietekmi, lai atbalstītu šo firmu darbību.

Kas ir šās sadarbības pamatā? Vai tikai materiālā ieinteresētība vai arī kaut kas cits? Uz šiem jautājumiem mums vēl jārod atbilde.

Izvirzās jautājums, vai iepriekšminētajās darbībās vērojamas korupcijas pazīmes vai organizētās noziedzības pazīmes? Es varu pateikt, ka ne kukuļņemšanu, ne dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu neizdotos pierādīt. Bet vai šeit ir saskatāmas korupcijas vai organizētās noziedzības pazīmes? Man tas jāprasa jums, cienījamie deputāti, jo grozījumi Kriminālkodeksā, kas noteiktu, kuras darbības ir krimināli sodāmas, tā arī nav pieņemti. Man nav skaidrs, vai par korupciju uzskatāma tādu valsts dienesta darbinieku un deputātu rīcība, kuri, iesaistoties dažādu firmu biznesā, veic darbības šo firmu interesēs, tajā pašā laikā pārkāpjot valsts intereses? Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu tas ir tikai morāles jautājums, tajā pašā laikā policijai tiek izvirzīts uzdevums apkarot korupciju un organizēto noziedzību. Protams, Iekš­lietu ministrijas pašreizējā darbībā ir daudz problēmu, un par tām es esmu gatavs uzklausīt jūsu viedokli un principiālu kritiku.

Un tomēr – lai efektīvi cīnītos pret korupciju, organizēto noziedzību un citām aktuālām kriminālparādībām tagadējā periodā, pirmām kārtām nepieciešama efektīva likumdošana, nepieciešama likumdošana par mūsu dienestu operatīvo darbu, nepieciešama tehnisko līdzekļu pielietošana. Nepieciešami efektīvi parlamenta un valdības pasākumi, kas krasi palielinātu iespēju nostiprināt Iekšlietu ministrijas kadru sastāvu. Kā jau teicu, par to tiek domāts. Kopā ar Ministru padomi tiek gatavots lēmuma projekts, kur būs runa par to, kā nostiprināt, ieskaitot arī finansiālo atbalstu un tehnisko nodrošinājumu, Iekšlietu ministrijas 6.daļu, kas pamatā veidota Rīgas pilsētā Iekšlietu ministrijas cīņai pret organizēto noziedzību.

Runājot par dažādu politisko spēku darbības virzieniem, kas vērsti pret mūsu valsts drošības interesēm, es gribu parlamentu informēt par atsevišķu grupējumu aktivizēšanos pašreizējā posmā. Es jau agrāk informēju par Piemaskavas kompartijas pagrīdes centra darbību, kurā iekļāvušies arī bijušā Rīgas OMON pārstāvji. Nesen daļa no šiem omoniešiem pārcēlās uz Sanktpēterburgu. Iemesls – viņi iestājas par daudz aktīvāku cīņu pret Baltijas republikām un arī par terorismu. Viktoram Alksnim un citiem viņam līdzīgiem vadītājiem, kuri darbojas pret Baltiju un arī pret Latviju, blakus nostājas Sanktpēterburgas grupējums, kas ir agresīvāks un vairāk sliecas uz terorismu. Ar Informācijas departamenta spēkiem tiek kontrolēta šī darbība. Ir nodibināti sakari ar minēto grupējumu un tiek veikti pasākumi, lai apturētu tā prettiesisko darbību. Minēto politisko grupējumu mērķos ietilpst arī nodoms situācijas saasināšanās gadījumā Latvijā izmantot teroristiskas grupas.

Iekšlietu ministrija seko minētajam procesam, kontrolē to un nepieciešamības gadījumā pielietos savā rīcībā esošos līdzekļus, lai novērstu darbības, kas apdraud mūsu valsts drošību.

Nobeidzot gribu pateikt, ka es pilnībā pievienojos tiem vārdiem, ko teica prokurora vietnieks Ancāna kungs attiecībā uz to, kā vajadzētu organizēt šo darbu. Pirmām kārtām – likumdošana, iekšējo tiesībsargāšanas spēku pārprofilēšana, izmantojot iespējas, kas ir mūsu rīcībā, lai zināmā veidā ietekmētu smagos noziegumus, kas ir saistīti ar slepkavībām.

Es varu minēt konkrētu piemēru, kā mēs to darām Rīgā. Pagaidām Latgales priekšpilsētā ir sešas neatklātas slepkavības. Lai pārorientētu šo darbu un paātrinātu slepkavību atklāšanu, uz šo rajonu jau pagājušajā nedēļā tika nosūtīta Rīgas pilsētas Kriminālpolicijas pārvaldes darbinieku grupa. Mobilais policijas pulks – teikšu ļoti īsi.

Mobilais policijas pulks savu darbību sāks rīt. Neņemiet ļaunā, tas nav speciāli noorganizēts uz rītdienu. Tā tas bija plānots jau agrāk, jo tikai pirmdien es parakstīju pavēli par atsevišķu konvoja pulka darbinieku ieskaitīšanu mobilajā policijas pulkā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Čevera kungam! Jautājumos Ancāna kungam ir pierakstījušies deputāti Tomašūns, Kiršteins, Rāzna un Endele un astoņi jautātāji – Čevera kungam.

Z.Čevers: Man ir Lagzdiņa kunga uzdotie jautājumi.

Priekšsēdētājs: Rakstveidā? Jūs varbūt uz tiem tad reizē arī atbildēsit. Sāksim ar Ancāna kungu, viņš bija pirmais referents. Pirmais Tomašūna kungs. Čevera kungu lūdzu apsēsties šeit pat tuvumā, lai varētu turpināt atbildēt.

A.Tomašūns: Es domāju, jūs esat lietas kursā par to, ka pēdējā Jelgavas pilsētas deputātu padomes sesijā tika pieņemts lēmums par neuzticības izteikšanu valsts policijai un prokuratūrai? Sakiet, lūdzu, kā jūs to komentētu?

J.Ancāns: Jā, prokuratūrai ir zināms fakts, ka Jelgavas pilsētas valde ir izskatījusi šādu jautājumu un ka ir pieņemts lēmums par neuzticības izteikšanu gan prokuratūras, gan Iekšlietu ministrijas iekšlietu daļas darbiniekiem.

Pirmkārt, jāteic, ka prokuratūrai katrā gadījumā ir jāvadās pēc likuma prasībām. Prokuratūra ir valsts struktūra, kas pakļaujas vienīgi Augstākajai padomei un kas tiek izveidota uz Augstākās padomes pieņemto likumu pamata, tāpēc nekādi sabiedriski, ne valstiski, ne arī pašvaldību vietējie formējumi nav tiesīgi izlemt prokuratūras likteni. Es pilnīgi piekrītu tam, ka tie pamatoti var kritizēt prokuratūras darbu, norādīt uz būtiskiem trūkumiem, varbūt izvirzīt arī jautājumu par kadru maiņu, bet šie ierosinājumi noteikti attiecīgajās instancēs (šobrīd Augstākajā padomē vai Latvijas Republikas Prokuratūrā) jāizskata. Bet lēmumu par neuzticības izteikšanu par tiesisku un par saistošu prokuratūra uzskatīt nevar un nedrīkst, jo tas nav balstīts uz likuma pamata. Tā kā prokuratūras, kā arī Jelgavas iekšlietu daļas darbā ir daudz būtisku trūkumu, tika paredzēts komandēt uz Jelgavu speciālu Latvijas Republikas Prokuratūras izmeklētāju un Iekšlietu ministrijas darbinieku grupu, lai pārbaudītu un novērtētu faktisko darba kvalitāti, darba organizācijas līmeni un prokuratūras darbinieku atbilstību ieņemamajam amatam. Tiešām, ir konstatēts daudz būtisku trūkumu gan organizatoriskajos, gan profesionālās kvalifikācijas jautājumos, un to novēršanai tiks un tiek veikti nepieciešamie pasākumi, bet prokuratūras vadība, protams, nav pieņēmusi un nepieņems lēmumu par neuzticības izteikšanu, tātad – par atstādināšanu.

Priekšsēdētājs: Vai Čevera kungs vēlas papildināt attiecībā uz policiju?

Z.Čevers: Jā, kā teica Ancāna kungs, mūsu komisija tur darbu ir gandrīz vai pabeigusi. Priekšniecību noņems no amata, par tās tālāko likteni varēs informēt tikai tad, kad būs saņemti Galvenās inspekcijas un republikas Kriminālpolicijas pārvaldes komisijas darba rezultāti. “Ziepes” tur ir lielas. Neko tuvāk pateikt par konkrēto vadītāju likteni es pagaidām nevaru, jo tur vēl komisijai ir kārtīgs raksts jāgatavo. Bet attiecībā uz visiem tiem aizrādījumiem, kuri skar atsevišķus republikas rajonus, es varu informēt par Ogri un citiem rajoniem, ka arī tur darbojas inspekcija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Ancāna kungs, man ir tāds jautājums. Augstākā padome pieņēma lēmumu, kas stājās spēkā ar 1.jūliju, tas ir likums par ārzemnieku reģistrāciju. Tur ir teikts, ka attiecībā uz tām valstīm, ar kurām nav speciālu līgumu, stājas spēkā šis vīzu režīms. Vai prokuratūru neinteresē tas, ka tūliņ būs jau 1.septembris, bet valdība līdz šim brīdim nekādi nav spējusi īstenot šo Augstākās padomes lēmumu?

J.Ancāns: Jā, interesē, pat ļoti interesē. Savu iespēju robežās mēs esam vērsušies ar ierosinājumiem gan pirms Augstākās padomes attiecīgā lēmuma pieņemšanas, gan arī pēc tam, lai veiktu pasākumus tiesiskās sadarbības uzlabošanai un arī vīzu režīma, tas ir, izbraukšanas un iebraukšanas, noregulēšanā. Jo līdz šim, kā visiem ir zināms, tas bija brīvs. Pēc tam tika pasludināts, ka ar 1.augustu it kā tiks paredzēta vīzu sistēma, bet tā tika atcelta, ar vienu vārdu sakot, turpinās neskaidrības. Bet tas viss, protams, negatīvi ietekmē gan izmeklēšanas darbu, gan noziedzības apkarošanas darbu kopumā. Manuprāt, būtu, protams, pamatoti vēlreiz vērsties vai atgādināt, vai prasīt… Es runāju no prokuratūras viedokļa. Augstākā padome var savu nostāju formulēt citādi un vērsties pie valdības, lai šis jautājums drīzāk tiktu pozitīvi noregulēts.

A.Kiršteins: Es īsti jūs nesapratu, manuprāt, tur ir ļoti liela skaidrība. Tur ir teikts – ar 1.jūliju. Jūs teicāt, ka neskaidrība, – kas jums tur konkrēti ir neskaidrs? Vai valdībai likums ir vai nav jāievēro?

J.Ancāns: Obligāti ir, bet es nekādā gadījumā negribētu uzskatīt, ka man būtu valdības vietā jāatbild. Cita lieta, ka iespēju robežās jāietekmē arī valdība, lai tā rīkojas atbilstoši Augstākās padomes prasībām, bet par to, ka ir jārīkojas un jāatbild, nekādu šaubu nav… Simtprocentīgi ir jāatbild un jāpilda Augstākās padomes lēmumi.

A.Kiršteins: Pie tā paša papildjautājums – vai Latvijas Republikas Prokuratūra var iespaidot valdību kaut kādā mērā vai arī tas būtu Augstākās padomes uzdevums? Kā jūs domājat?

J.Ancāns: Ja jautājums ir saistīts ar konkrēta likuma prasību pārkāpšanu, tad Latvijas Republikas Prokuratūra var iespaidot… vismaz izteikt savu viedokli tai piešķirto pilnvaru un funkciju ietvaros un, protams, vērsties arī Augstākajā padomē ar attiecīgu informāciju. Bet tieši ietekmēt valdības lēmumu un nodiktēt… Ir skaidrs, ka to mēs nevaram… Piespiest, ar vienu vārdu sakot, mēs nevaram.

A.Kiršteins: Paldies.

Priekšsēdētājs: Rāznas kungs, pēc tam – Endeles kungs.

S.Rāzna: Godātais prokuror! Es zinu konkrētus gadījumus, kad dažas firmas un kooperatīvi organizē akcijas un vāc lielus naudas līdzekļus no iedzīvotājiem, lai it kā iepirktu lētu produkciju. Un konkrēti runa ir par tehnikas iepirkšanu un pēdējā laikā arī par cukuru. Šīs firmas naudas līdzekļus ilgu laiku aiztur un pēc tam paziņo, ka šīs produkcijas iepirkšana nav izdevusies, un atdod naudu. Ir pamats domāt, ka praktiski tie ir viltus pasākumi, ka šie līdzekļi tiek izmantoti un kā kredīts laisti apgrozībā. Vai saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem ir iespējams šādus gadījumus izskatīt un ierosināt krimināllietu?

J.Ancāns: Pilnā apjomā laikam ne, daļēji – jā. Kā tas jāsaprot? Tajos gadījumos, kad ir pierādāma vai pierādīta krāpšana vai viltus dokumentu izgatavošana, lai prettiesiski gūtu labumu (mantas, finansu līdzekļu ieguve), protams, to var apkarot līdz pat kriminālatbildībai, bet es pasvītroju – ja ir krāpšana. Bet tas katrā konkrētajā gadījumā ir jāizskata atsevišķi. Daži fakti mums tiešām ir zināmi, ka šie darījumi tā tika formēti un iedzīvotāji tika maldināti, bet tā maldināšana notika tādā veidā un tādā formā, ka acīm redzams bija tas, ka nekas netiek garantēts, bet tik un tā atradās piekritēji, kas šādos darījumos iesaistījās. Tāpēc atsevišķos gadījumos situācija ir tāda, ka vienīgi pašam cietušajam ir tiesības vērsties tiesā ar civilprasību. Tādas tiesības ir katram pilsonim, ja viņš uzskata, ka viņa likumīgās intereses vai mantiskās tiesības ir pārkāptas. Bet Latvijas Republikas Prokuratūra vai citas tiesībaizsardzības iestādes var iedarboties tad, ja par šo pārkāpumu vai nu administratīvajā kodeksā, vai krimināllikumā ir paredzēta atbildība.

S.Rāzna: Vai līgums, ja tāds ir noslēgts, kalpotu par šādu argumentu?

J.Ancāns: Skatoties, kāds ir līgums. Jo principā mēs nevaram izslēgt, ka var rasties organizācija, kura tiešām vēlas, grib un var sniegt palīdzību dažu deficītu preču iegādei, šo preču klāstā var būt arī cukurs. Vai tad mums, Latvijas Republikas Prokuratūrai vai Iekšlietu ministrijai, būtu pamats likt šķēršļus un radīt sarežģījumus šādu darījumu realizācijai?

S.Rāzna: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Endeles kungs, pēc tam – Eglāja kungs.

J.Endele: Mans jautājums ir par lietu, kas jau gadu veca. Tā ir tā sauktā lauku ražotāju lieta. Lauku ražotāji nodeva savu produkciju pārstrādātājiem, pārstrādātāji tālāk nodeva tirgotājiem un tā tālāk, bet ražotājs šo naudu nav saņēmis vēl šodien. Kādas ir prokuratūras aktivitātes? Vai kāds ministrijas vai tirdzniecības darbinieks tika saukts vai tiek saukts pie atbildības? Kāda ir jūsu instances darbība šajā jomā?

J.Ancāns: Pirmkārt, mūsu darbība ir saistīta ar faktu pārbaudi, un tā vēl nav pabeigta, tā ka visi nepieciešamie dati un apstākļi nav noskaidroti. Līdz ar to es patlaban nevarēšu dot galīgo vērtējumu. Bet nostājai jābūt šādai: kādu apstākļu dēļ šie darījumi netiek izpildīti. Ja vienā vai otrā gadījumā tas varbūt ir attaisnojošu apstākļu dēļ, varbūt tai pašai iestādei, kura ir parādā lauku ražotājiem, kāds cits ir parādā. Un, ja viņi labprāt tos parādus nokārtotu, saņemot atpakaļ savus parādus, tad laikam kriminālietekme, varbūt arī administratīvā atbildība, varētu būt ierobežota. Bet, ja pārbaudot nepārprotami ir konstatēts, ka šie līdzekļi ir, bet tiek izmantoti citos nolūkos, piemēram, tiek izmantoti, lai materiāli nodrošinātu savus darbiniekus, tad noteikti jāizvirza jautājums par mantas vai finansu līdzekļu izšķērdēšanu un līdz ar to par attiecīgu atbildību. Katrā atsevišķā gadījumā, protams, jānoskaidro tie apstākļi, kādos darījums ir noticis, un šā darījuma sekas. Protams, arī jānoskaidro, vai tas darīts tīši, ar nolūku vai tas noticis apstākļu sagadīšanās dēļ. Varbūt darbinieki paši tīši nav vainojami.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ancāna kungs. Es lūdzu Čevera kungu tribīnē. Ancāna kungam pagaidām vajadzētu tepat apsēsties, varbūt būs vajadzība atbildēt.

Lūdzu, Eglāja kungs! Pēc tam – Blumberga kungs.

V.Eglājs: Man ir jautājums ministra kungam. Pagājušā gadā 10.decembrī mēs pieņēmām konstitucionālu likumu par cilvēku un pilsoņu tiesībām Latvijas Republikā, kas noteica, ka Latvijas Republikas pilsoņiem ir tiesības turēt reģistrētus ieročus. Šai pašā dienā tika pieņemts lēmums par likuma stāšanos spēkā, kurš uzdeva valdībai līdz 1.martam pieņemt nolikumu par šo ieroču reģistrācijas kārtību. Acīmredzot šis jautājums bija Iekšlietu ministrijas kompetencē. Tagad jau būs gandrīz pusgads pagājis kopš tā laika, kad vajadzēja būt nolikumam par reģistrācijas kārtību. Mani interesē, kāpēc līdz šim laikam Latvijas Republikas pilsoņi nevar reģistrēt savus ieročus likumīgā kārtībā?

Z.Čevers: Es gribētu atbildēt, ka reģistrēt faktiski viņi var, neviens viņiem to neaizliedz. Jautājums ir par to, kāpēc nav likumprojekta par ieroču reģistrāciju, lietošanu, nēsāšanu, licencēšanu, tirdzniecību un tā tālāk. Varu atbildēt, ka pēc ilgas un lielas šo jautājumu saskaņošanas, es ceru, man izdosies valdības sēdē “izstumt” to cauri līdz augusta beigām, lai līdz 15.septembrim to drukātā veidā saņemtu cienījamie deputāti.

V.Eglājs: Es gribēju precizēt. Es sapratu, ka nolikums par reģistrācijas kārtību ir. Tam vajadzētu būt 1.martā. Mani interesē, kad tas pieņemts un kur ar to var iepazīties?

Z.Čevers: Es jau teicu: likums vēl nav pieņemts, tas tiks iesniegts augusta beigās, pirmais, otrais, trešais saskaņošanas variants. Tie visi faktiski kopš maija visu laiku figurē.

V.Eglājs: Lēmumā par likuma stāšanos spēkā ir paredzēts nolikums par reģistrācijas kārtību. Es gribētu zināt, vai var ar to iepazīties?

Z.Čevers: Var iepazīties. Ar visiem likumprojektiem var iepazīties.

Priekšsēdētājs: Jautā Blumberga kungs. Pēc tam – Tomašūna kungs.

O.Blumbergs: Mēs jau esam piedzīvojuši ļoti smagus, ļoti traģiskus notikumus, varētu teikt, tik traģiskus, ka mums sistemātiski izlaupa dzelzceļa vagonus, demontē būtiski svarīgas vadības sistēmas uz dzelzceļa. Pēdējā laikā tam pievienojies enerģētikas objektu, sevišķi siltumtrašu, “izģērbšanas” variants. Šodien praktiski izvesta no ierindas siltumtrase no TEC-2 uz Rīgu. Tas nozīmē, ka situācijā, kad kurināmais būs sagādājams ar grūtībām, zudumi tīklā var pieaugt līdz 40 procentiem.

Man ir jautājums: ko iekšlietu dienests domā darīt vai dara, lai nevis vienkārši meklētu noziedzniekus, bet nepieļautu noziedzību pret svarīgiem stratēģiskiem objektiem, sevišķi tad (kā šajā gadījumā), kad enerģētikas uzņēmumi lūdza iekšlietu dienestu pievērst sevišķu vērību šo objektu apsardzībai?

Z.Čevers: Es gribētu jums atbildēt, ka šī problēma sastāv no divām daļām. Pirmām kārtām, kāpēc šādus metālus izved? Un otrs – kā visus šos objektus apsargā? Kāpēc izved? Es domāju, jūs reāli to saprotat. Tāpēc, ka ir tie, kas grib uzpirkt, un tie, kas piedāvā. Iekšlietu ministrija ir iesniegusi savus priekšlikumus valdībai un mēģinājusi informēt arī ar masu informācijas līdzekļu starpniecību. Mēs bijām par to, lai vispār apturētu krāsaino metālu izvešanu no Latvijas Republikas. Tas garantētu zināmu stabilitāti noteiktā periodā.

Otrs moments: par to, kāpēc neapsargājam dzelzceļa sliedes, elektropārvades līnijas un visu pārējo, no kurienes krāsainos metālus var iegūt. Tāpēc, ka mēs fiziski neesam spējīgi to izdarīt. Savā laikā es vairākkārt esmu runājis par stratēģiskiem objektiem, arī šobrīd finansiālu iemeslu dēļ vēl nav atrisināts jautājums par Salaspils atomreaktora apsardzību. Nav atrisināts jautājums par HES, par bīstamo ķīmisko vielu noliktavām un tā tālāk, bet es nevaru šobrīd samazināt iecirkņu inspektoru skaitu pilsētā, lai nosūtītu viņus apsargāt šos stratēģiskos objektus. Savā laikā es piedāvāju izejas variantu, ka tādu objektu, arī lauku objektu, apsardzību zināmā mērā varētu uzņemties arī Zemessardze. Ilustrācijai varu pateikt, ka vienā Frankfurtes lidostā ir 8000 policistu. Tas ir tikpat daudz, cik mums visā republikā. Mēs šobrīd saskaņā ar valdības lēmumu apsargājam noliktavas, rūpnīcas, apsargājam visādus kombinātus utt. Mēs darbojamies līdzīgi ātrās palīdzības principam. Kur “caurums”, tur sūtām savus cilvēkus. Un ko tik mēs nedarām! Otrs ir līdzekļi. Tas ir konceptuāls jautājums, kuru es gribēju piedāvāt risināt kopīgi ar Zemessardzi, un uzdot, varbūt lūgt, Aizsardzības komisijai tieši šo jautājumu papētīt. Bet kopumā es pilnīgi piekrītu, ka tā ir liela problēma. Kā es jau teicu, ir ierosinātas 200 krimināllietas.

Priekšsēdētājs: Jautā Tomašūna kungs, pēc tam – Preinberga kungs.

A.Tomašūns: Ja paskatās uz šobrīd esošajiem dažādajiem dienestiem, liekas, ka nekad Latvijā nav bijis tik daudz cilvēku, kas iesaistīti dažādos dienestos Latvijas iedzīvotāju interešu aizsardzībai. Man jautājums ir tāds: vai šobrīd jūs tas apmierina? Kādas jūs redzat problēmas šīs aizsardzības koordinēšanā, jo, spriežot pēc Jelgavas piemēra, man liekas, ka tur ir sešas organizācijas, kas cita citu reti kad satiek uz ielas un arī tad ne visai labi skatās cita uz citu?

Z.Čevers: Es noteikti esmu par to, lai koordinētu. Jau kopš manas apstiprināšanas par iekšlietu ministru, jau kopš novembra pēc Iekš­lietu ministrijas ierosinājuma notiek koordinācijas sanāksmes ar visām struktūrvienībām, tiek pieņemtas un parakstītas kopējas pavēles, tās tika novadītas uz zemākstāvošajām struktūrām, tika noslēgti kopdarbības līgumi starp Zemessardzi un Rīgas pilsētas Galveno policijas pārvaldi. Mana atbilde ir ļoti vienkārša: ja mūsu apakšstruktūras un mūsu kolēģi arī turpmāk darbosies pilnīgi patstāvīgi, absolūti nesaskaņojot savu darbību, būs apmēram tas pats, kas ar lielgabalu šaut uz zvirbuļiem. Ja notiks saskaņošana un būs iespējams koordinēt šo darbu, lai patiešām policija patrulētu kopā ar zemessargiem, tad tas būs dubultais patruļu tīkls visā republikā. Bet šobrīd reālā situācija ir tāda (tīri subjektīvi), ka ir rajoni, kuros ir ideāls kontakts, ideāla patrulēšana un kopējā reaģēšana uz noziedzību, bet ir rajoni, kuros ir ļoti slikti. Arī objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ.

Runājot par Jelgavu, es jums atbildēju. Es redzēju tur gan iemeslu, gan attieksmi. Runājot par citu rajonu, es redzu pilnīgi pretējo, tur drīzāk vainojami ir zemessargi. Kad tas viss izbeigsies? Es domāju, ka tuvākajā laikā tam ir jāizbeidzas, jo tā tas turpināties nevar. Bet izanalizēt katras struktūras darba efektivitāti var ļoti elementāri. Var paskatīties, kāda ir policijas darba atdeve katrā rajonā, var paskatīties uz zemessardzes un valdības drošības dienesta darba atdevi, cik ir aizturēts noziedznieku, cik granātu, pistoļu, ieroču izņemts. Var salīdzināt un izdarīt zināmus secinājumus, bet tā nav prerogatīva – šos skaitļus cilāt Augstākās padomes sēžu zālē.

Priekšsēdētājs: Jautā Preinberga kungs, pēc tam – Repšas kungs.

G.Preinbergs: Cienījamo ministr! Esmu priecīgs par to, ka jūs esat pievērsis uzmanību Jelgavas problēmām, jo tās ir ļoti nopietnas. Protams, komisijas ir laba lieta, bet mani vairāk interesē praktiskā darba risināšana. Es gribētu jūsu uzmanību pievērst tikai vienai mazai epizodei. Es strādāju Veterinārmedicīnas fakultātē, un tur atrodas arī mans vēlēšanu centrs, tur strādā mani palīgi. Tad, lūk, šajā fakultātē vienā mācību gadā vien ir bijuši apmēram 20 laupīšanas un apzagšanas gadījumi. Piemēram, Epizootoloģijas katedra apzagta piecas reizes, ēdnīca –piecas reizes, dekanāts – vairākkārt, Ķirurģijas un dzemdniecības katedra un pati klīnika, kā arī garāžas – trīs reizes. Nupat es saņēmu informāciju, ka šī te garāža aplaupīta jau ceturto reizi.
Mani satrauc tas, ka darbs, kas būtu jādara izmeklēšanas institūcijām, faktiski ir darba imitācija. Un, lai jūs pārliecinātu, ka tā nav tukša runāšana, manās rokās ir Jelgavas starprajonu prokurora Cvetkova atbilde uz deputāta pieprasījumu, kur viņš raksta, ka izziņas process tiek izdarīts nekvalitatīvi, ārkārtīgi zemā profesionālā līmenī, nemērķtiecīgi, to nekontrolē policijas pārvaldes vadība un tā tālāk, un tā joprojām. Es gribu pakavēties pie pēdējā garāžas apzagšanas gadījuma. Tas notika naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Man pēcpusdienā, faktiski jau vakarā ap septiņiem, ir vēlētāju pieņemšana, piektdienas vakarā ierodas izmeklētāji, lai izmeklētu iepriekšējās nakts notikumus. Protams, šeit vairs neviena nav, izņemot dežurantu. Dežurantam nevienas atslēgas nav. Ko lai dara? Tātad paies piektdiena, paies sestdiena, paies svētdiena, pirmdien varbūt atbrauks izmeklēt lietu, kas notikusi ceturtdien. Lūk, mana pirmā jautājuma būtība: kā Iekšlietu ministrija domā praktiski palīdzēt? Tā ir tikai viena epizode, es te varētu minēt arī Aruma lietu un visas pārējās smagās lietas. Tā, lūk, ir darba imitācija, tas nav darbs. Kas tiek šajā jomā darīts?

Z.Čevers: Patiešām nebūšanu iekšlietu sistēmā ir ļoti daudz, daudz vairāk, nekā kāds no klātesošajiem var iedomāties. Es par to varētu runāt, stundām ilgi analizējot katru faktu, katru zādzību un katru nekrietnību, ko varētu izdarīt kāds no tiem cilvēkiem, kuri pagaidām vēl atrodas mūsu struktūrās. Es gribētu jums pateikt, ka mēs esam apmēram 200 cilvēkus atlaiduši no darba tikai negatīvu iemeslu dēļ. Šīs problēmas ir ļoti asas un ļoti cieši saistītas ar daudzām citām problēmām. Izbraukšana uz zādzību vietām daudzējādā ziņā ir saistīta ar kriminālistu tehniskajām iespējām izbraukt, jo zādzību skaits ir milzīgi liels.

Otrs moments. Mēs Iekšlietu ministrijā strādājam pie tā, lai celtu policistu profesionalitāti, īpaši tas attiecas uz mobilo pulku, jo viņiem vajadzēs, sākot ar pirmajiem ierašanās brīžiem, vairāk nodarboties ar izziņu. Es gribētu pateikt visiem klātesošajiem: naivi ir cerēt, ka mēs spēsim apsargāt katras mājas durvis un katru pagrabu. Nav nevienā valstī tādas sistēmas, kurā ir nonākusi Latvijas Republikas policija. Mums strādā pāri par divarpus tūkstošiem apsardzes dienesta darbinieku, kas apsargā dzīvokļus, organizācijas, kantorus. Tā nevienā valstī nav, policija ar tādām lietām nenodarbojas. Iedomājieties šo skaitli – divarpus tūkstoši cilvēku strādā pa naktīm, lai apsargātu veikalus un dzīvokļus. Ar to jānodarbojas privātstruktūrām, mēs pārejam uz pilnīgi citām attiecībām, lai nodrošinātu likumdošanas ievērošanu un tiesisko kārtību republikā. Es konsekventi iestāšos par to, lai iekš­lietu sistēmas darbinieki netiktu iesaistīti privātstruktūru darbībā brīvajā laikā.

Bet, runājot par šiem gadījumiem, es nevaru uzreiz atbildēt, kāpēc to jūsu fakultāti apzog gandrīz vai katru mēnesi un pa desmit reizēm. Es jums teikšu tā: noorganizējiet elementāru apsardzi, papētiet cilvēkus, kas pie jums laboratorijās strādā. Kā pierāda daudzu organizāciju apzagšanas fakti, tie paši laboratoriju darbinieki vien zog. Es jau minēju piemērus par tām grupām. Es nenosaucu divus vai trīs piemērus, es pateicu simtiem gadījumu. Par Jelgavu es varēšu dot atbildi tikai tad, kad beigsies pārbaude. Es zinu: tur ir tik daudz punktu par nekārtībām, kas tur pieļautas, ka tie neietilps lappusēs. Tur ir pieļauti pārkāpumi kā no vadības puses, tā arī no policijas darbinieku puses. Tiek apkopoti fakti par to, kā viņi ir izturējušies pret iedzīvotājiem, ka nevietā ir lietoti speclīdzekļi un tā tālāk. Šie fakti tiek apkopoti ne vien par Jelgavu, bet vēl par kādām sešām republikas pilsētām. Un tur sakarība ir diezgan cieša.

G.Preinbergs: Paldies. Jautājuma otra daļa ir jau attiecināma uz visu republiku. Jūs arī savā runā vairākkārt atsaucāties uz to, ka nav mašīnu, ka nevar pārvietoties un tā tālāk. Sakiet, lūdzu, vai Iekš­lietu ministrija ir domājusi arī par citiem transporta līdzekļiem? Mēs taču zinām, ka ārzemēs ļoti plaši izmanto speciālus motociklus. Un par vienu tādas mašīnas naudu varētu iegādāties vismaz 10–15 motociklu. Un, lūk, jums patruļdienestam būtu ar ko braukt un pārvietoties. Un kavalērija? Kāpēc mūsu republikā netiek izmantoti zirgi? Gandrīz katrā otrā valstī policisti ir nodrošināti ar zirgiem. Kāpēc mēs gribam kāpt tikai mašīnās? Un tikmēr, kamēr viens otrs jums zināms milicijas vai, pareizāk sakot, policijas vadītājs (es nepārteicos par to miliciju, es tīšām pateicu) maina nodotās “Latvijas” pret žiguļiem, nekas labs nebūs. Jūs jau zināt to lietu, šo epizodi taču vismaz jūs zināt. Bet par tiem motocikliem, par tiem zirgiem… Tā ir reāla lieta.

Z.Čevers: Es sākšu ar jautājuma beigu daļu. Es zirgus neiegādāšos tikmēr, kamēr man nebūs pietiekami daudz naudas, lai varētu barot ieslodzītos. Man nav naudas, lai pabarotu ieslodzītos un vēl jo vairāk zirgus.

Otrs moments. Par motocikliem. Šobrīd iegādāties NVS valstu motociklus būtu bezjēdzība, jo to ātruma īpašības neatbilst ātrumam, kurus izmanto tās mašīnas, kas traucas pa ātrgaitas šosejām. Lai iegādātos BMW mašīnas vai sudzuki, vai kavasaki, vai hondas, nav līdzekļu, to vidējā cena ir 18 tūkstoši… 16–18 tūkstoši vācu marku. Mēs esam domājuši par to, lai zināmā veidā radītu pretsparu tām organizācijām, kas braukā pa ātrgaitas šosejām ar tik spēcīgām mašīnām, ka žigulis ne tikai netiek līdzi, bet izskatās vienkārši smieklīgs. Otrajā pusgadā mēs iegādāsimies deviņas Ceļu policijai specializētas BMW tipa mašīnas, kas ir specpasūtījums Latvijas policijai. No visa otrā pusgada budžeta mēs esam iegādājušies 18 “Latvijas” visai republikas iekšlietu sistēmai, tas ir, 19 tūkstošiem strādājošo, no tām 10 “Latvijas” aizies mobilajam policijas pulkam un astoņas mašīnas mēs mainīsim pret žiguļiem, ja izdosies, tad labākajā gadījumā iegādāsimies vēl 16 vieglās mašīnas, kuras atdosim lauku reģioniem. Tas nav humors, bet augstākajā vadības līmenī mēs esam apsprieduši jautājumu par velosipēdu iegādi policijai.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Repšas kungs. Pēc tam – Freimaņa kungs.

R.Repša: Cienījamais ministra kungs! Jūs zināt, ka Latvijā apmēram katru sesto noziegumu izdara viesnoziedznieki un Rīga šinī ziņā ir pārvērtusies par salašņu bedri. Vai, jums kopā ar mums pieņemot attiecīgus likumus un lēmumus, negaidot, kamēr sāks darboties likumi, kas reglamentē ārvalstnieku uzturēšanos Latvijā un iebraukšanas režīmu ar vīzām, nebūtu pienācis laiks spert ārkārtējus soļu, lai Latviju tomēr atbrīvotu no šiem salašņām, kuri šeit uzturas pilnīgi bez jebkāda juridiska pamata un atklāti nodarbojas ar noziedzīgu darbību? Šeit vajadzētu, protams, ļoti rūpīgi juridiski un arī politiski pārdomāt visu jautājumu kompleksu. Bet man liekas, ka ir pienācis laiks aktīvi kontrolēt šos cilvēkus, kas apgrozās kriminogēnajā vidē, it īpaši tos, kuri nāk no NVS valstīm, un tie, pret kuriem ir arī aizdomas (tās būtu juridiski jāformulē), jāizraida no Latvijas, viņi nedrīkst šeit uzturēties. Vai par šo jautājumus kompleksu jūs esat domājis? Varbūt te ministrijai, valdībai un Augstākajai padomei ir kopīgi jāķeras pie kaut kādas normatīvo aktu izstrādes, lai visus šos jautājumus reglamentētu?

Z.Čevers: Jūs trāpījāt desmitniekā. Šie jautājumi tika apspriesti augusta sākumā. Ne tikai cīņa pret organizēto noziedzību kā tādu un no tās izrietošajām sekām, kas šobrīd republikas ekonomikā novērojamas. Šajā sēdē piedalījās Iekšlietu ministrijas vadoši darbinieki. Es negribētu analizēt visu to, ko mēs domājam, bet es gribētu atgādināt, ka Panteļejeva kungs, ja viņš tur piedalītos, ļoti daudzos gadījumos teiktu, ka tā rīkoties nedrīkst. Bet es negribētu atklāt visu to, ko mēs plānojam izdarīt. Atstājiet to mūsu ziņā, bet jūs pateicāt to visu diezgan diplomātiski un maigi. Es savā sanāksmē pateicu tik asi, ka šos vārdus negribētu atkārtot.

Priekšsēdētājs: Jautā Freimaņa kungs. Pēc tam – Berķa kungs.

J.Freimanis: Čevera kungs, tajās novembra dienās, kad jūs stājāties savā amatā, jūs deklarējāt, ka galvenais jūsu princips būs atturēšanās no jebkuras politikas un galvenais jūsu struktūru kredo – būt lojālam pret Latvija valsti. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka ar šo principu pietiek? Paskaidrošu. Situācija ir tāda, ka Iekšlietu ministrijas sistēmu neuzskata par Latvijai sevišķi lojālu. Un vai to jums nevajadzētu uzskatīt par argumentu, komplektējot savu nekomplektu un argumentējot ar to, kurš nāks strādāt uz policiju. Ja jūs to reducējat tikai uz naudu, jums vienmēr būs nekomplekts. Pasakiet savus apsvērumus, lūdzu.

Z.Čevers: Es zinu tādu gadījumu, ka tēvs ir zemessargs, viens dēls ir iesaukts robežsargos, otrs – policijas pulkā. Vai tad viens ir lojāls, bet otrs nav lojāls. Var būt tā?

Otrs moments. Tuvojas tā diena, kad pirms gada bija apvērsums, bija arī janvāris, un, cik es atceros, ja atmiņa mani neviļ, republikas milicijas spēki tolaik bija šeit. Mūsu spēki uz lielām svinībām pie lieliem pieminekļiem netiek aicināti, it kā mūsu vispār nebūtu. Lojalitāti nepārbauda ar to, ko katrs runā, to pārbauda ar darbu. Nevar šobrīd lojalitāti noliegt tikai tāpēc, ka tā ir bijusī milicija. Atvainojiet, kungi, šeit ir Augstākā padome. Es atceros visus tos aicinājumus, kas tika izteikti milicijas darbiniekiem 1990.gadā pēc neatkarības pasludināšanas. Es ceru, ka jūs atceraties arī to darbu, kas tika izdarīts. Faktiski augusta dienās arī Rīgas milicija tiktu pretstatīta pučistiem. Tas viss ir aizmirsts. Ja lielākā daļa deputātu uzskata, ka milicija nav lojāla, tad pieņemiet lēmumu par policijas likvidēšanu un pilnīgi jaunas struktūras veidošanu. Varbūt kāds no jums var uzņemties tādu atbildību, es to nevaru uzņemties, jo man ir kauns skatīties acīs ievainotajiem baušķeniekiem, man ir kauns skatīties acīs tām ģimenēm, kuru vīri ir krituši. Es nezinu, varbūt tas ir filozofisks jautājums, tāpat kā tas, ko es teicu par tēvu un dēlu. Bet man arī sāp. Viens, kas uzvelk vienu formu, uzskatāms par lojālu, otrs, kas uzvelk citu formu, nav uzskatāms par lojālu. Jā, mums ir pietiekami daudz problēmu, bet nevar prasīt, lai uzturētu kārtību visā iekšlietu sistēmā. Jūs labi atceraties, ka sistēma ir noturēta, cīņa pret noziedzību notiek, aizturēto skaits ir lielāks, sistēma nav sabrukusi, ieslodzītie pa ielām nestaigā. Ja jūs uzskatāt, ka šis darbs ir vējā, pieņemiet lēmumus, kurus jūs uzskatāt par nepieciešamiem, mēs tos izpildīsim. Atvainojiet pārlieku lielo emocionalitāti.

Priekšsēdētājs: Jautā Berķa kungs. Pēc tam – Celmiņa kungs.

Z.Čevers: Es varbūt pārcentos, atvainojiet.

A.Berķis: Čevera kungs, deputāti par sevi arī varētu pārdzīvot tāpat kā jūs par saviem darbiniekiem, tā ka nevajag to tā ņemt pie sirds. Mēs jau par sevi arī dzirdam visu ko. (Zālē smejas.)

Es pirms atvaļinājuma jums iesniedzu pieprasījumu par elektrisko vilcienu vagoniem un jautāju, kā tad veicas ar to nomedīšanu. Vai kaut viens ir nomedīts un kāpēc par to nedzird presē? Es domāju, ka tomēr baidītos pēc tam. Citādi mums ir bail, ka tas izvēršas jau tik tiešām par diversiju.

Jūs pieminējāt, ka arī parlamenta darbinieki ir iesaistīti nepatīkamās lietās vai atbalstījuši tās. Pasakiet vismaz skaitu, par cik cilvēkiem jūs veicat izmeklēšanu vai cik turat aizdomās?

Z.Čevers: Attiecībā uz visiem tiem pārkāpumiem, kas saistīti ar transportu, es gribētu atbildēt, ka šajā jomā notiek pārbaude. Es runāju par transporta pārvaldi kā tādu un arī par vadītāju ieguldījumu cīņā pret šiem pārkāpumiem, kas sastopami sabiedriskajā transportā. Mēs par šiem jautājumiem esam runājuši arī ar transporta pārvaldes priekšnieka vietnieku. Viens no viņu argumentiem bija, ka agrākajos laikos bijušas tādas patruļgrupas, kas patrulējušas uz dzelzceļa. Mūsu doma ir neveidot tādas patruļgrupas, jo kas tikai Iekšlietu ministrijā nebija saražots, tur vienas beretes, otras beretes, trešās beretes, dulls varēja palikt. Šobrīd visas šīs “beretes” ir apvienotas policijas pulkā, visas specvienības ir zem vienas vadības. Un šis pulks ir domāts ne tikai patrulēšanai masu pasākumos Rīgas ielās. Zināmas izmaiņas būs, jo parādīsies posteņpolicisti. Bet Ceļu policijai mēs dosim no mobilā policijas pulka cilvēkus, kas sāks patrulēt arī vilcienos.

Attiecībā uz deputātu kungiem un tiem jautājumiem, kuriem es pieskāros savas uzstāšanās beigās, es varēšu dot atbildi tikai tad, kad nebūs preses pārstāvju un kad būs izveidota komisija.

Priekšsēdētājs: Jautā Celmiņa kungs. Pēc tam – Salīša kungs.

J.Celmiņš: Man būtu divi nelieli jautājumi. Abi ziņotāji pieskārās tai problēmai, ka nepilnības likumdošanā traucē noziedzības atklāšanu. Mani, piemēram, interesē, kādas nepilnības likumdošanā traucē atklāt smagus noziegumus, kaut vai tādus kā slepkavības. Un, ja šādas nepilnības mūsu likumdošanā ir, tad gribētu konkrēti dzirdēt, kādas tās ir. Mēs gribētu dzirdēt no jums arī priekšlikumus. Es domāju, ka Augstākā padome labprāt izskatītu šādus priekšlikumus, pieņemtu tos un nobalsotu par tiem.

Z.Čevers: Varu runāt par nepilnībām kriminālprocesā. Tās traucē izmeklētājiem un izziņas inspektoriem. Bet tas kriminālprocess tika daļēji grozīts, tagad tiek gatavoti Kriminālkodeksa lielāki grozījumi. Es zinu, ka pie tā strādā gan deputāti, gan juristi. Latvijas vislabākie juristi. Strādā arī Izmeklēšanas departamenta priekšnieks Pličko kungs, kas atrodas zālē.

Es negribētu teikt, ka īpaši traucē slepkavību atklāšanā. Vienkārši jautājums ir tāds, ka mēs neko īpaši neatšķiramies cīņā pret tiem smagajiem noziegumiem pat no tām valstīm, kur viss ir kompjuterizēts, kur viss ielikts atmiņā, arī pirkstu nospiedumi un visi pārējie dati. Mums tas līmenis ir apmēram tāds pats kā viņiem, tikai pēdējā laikā diezgan bieži parādās tā sauktās tumšās slepkavības (tādu apzīmējumu dažreiz iekšlietu sistēmas darbinieki lieto), kur nav persona noskaidrota. Biežāk nākas sastapties ar tādu parādību, kas nebija pāris gadu atpakaļ specifiska Latvijā, – pasūtījuma slepkavības. Bet ar šiem jautājumiem mēs strādājam. Ticiet man, rezultāti ir diezgan normāli. Ir atklātas lietas, kas izdarītas pirms daudziem gadiem, arī slepkavības.

Es gribētu pateikt visiem klātesošajiem deputātiem: nav tā, ka paiet trīs četri gadi un ar tām slepkavībām neviens neturpina strādāt. Ar tām turpina strādāt! Es varu minēt pat konkrētu piemēru. Mēs esam diezgan labi parādījuši sevi attiecībās ar saviem kolēģiem, kas mums iedeva informāciju – tā cilvēka uzvārdu, vārdu un tēvvārdu, kam ir fiksētas vairākas slepkavības NVS valstīs. Viņš tika atrasts 45 minūšu laikā, tāpēc ka mums sāk vairāk vai mazāk normāli darboties sava kompjūteru sistēma. Viņu atrada, aizturēja, viņš pats bija izdarījis četras vai piecas slepkavības, bet grupa izdarījusi apmēram astoņas slepkavības. Pat attiecībā uz tām slepkavībām, kur runa bija par kapiem, daudz kas ir noskaidrots. Personu loks ir zināms, bet ir daudz nianšu, kuru dēļ mēs nevaram vēl visu perfekti atšķetināt. Cilvēks atrodas slimnīcā vai kādā iestādē. Tas ir specifisks jautājums.

J.Celmiņš: Man vēl ir īss jautājums. Mani ļoti pārsteidz tas, ka rekets mūsu valstī patlaban darbojas ļoti atklāti, neslēpjoties. Kaut vai Rumbula. Ja, piemēram, jūs civilā apģērbā kādu cilvēku aizsūtītu uz Rumbulu pārdot vieglo automašīnu, rekets jums pašiem pienāks klāt, ņemiet tik ciet. Kādas šeit problēmas?

Z.Čevers: Es pateikšu atklāti. Man tur sēž Rīgas pilsētas kriminālpolicijas 6.daļas priekšnieks Belkina kungs, kurš atbild par organizēto noziedzību. Viņš man parādīja – tam policistam būs šitas te, jo viņš taču provocē. Groziet likumdošanu! Ņemsim ciet! Mēs varam sūtīt ne tikai mašīnas tirgot, alus pudeles un gaļu tirgot – mēs visu varam! Bet likums aizliedz, jo tā ir provokācija. Bet, ja cilvēki, no kuriem izspiež naudu, ziņo, mēs reketierus aizturam. Pagājušajā gadā mums tikai viena operācija Rīgā nojuka policijas vainas dēļ, un arī tad ne tikai policijas vainas dēļ, bet arī tā cilvēka vainas dēļ, kuram pateica, kurā brīdī jādod nauda, bet viņš izdarīja savādāk. Viņš iedeva ātrāk. Ja cilvēks nebaidās un griežas policijā, viņam palīdz. Ja cilvēks baidās par saviem bērniem un radiniekiem, tad neviens nevar viņam palīdzēt, jo viņš vienkārši nevienam nestāsta. Deputātu kungi ir nākuši pie manis un pārmetuši: sak, ko jūs te daudz stāstāt no tribīnes, ir konkrēts gadījums – izpildkomitejā no viena cilvēka izspiež naudu. Bet to cilvēku piecas dienas mēģināja pierunāt republikas policijas šefs, lai viņš atnāk un pasaka, kurš tad izspiež, taču viņš neatnāca.

J.Celmiņš: Jā, bet mēs varam secināt, ka Rumbula ir palikusi bez policijas kontroles.

Z.Čevers: Kāpēc? Atvainojiet, tā secinājumus nevar izdarīt! Cik daudz ir piemēru bijis televīzijā, ka reketieris sagrābj pilnas kabatas ar naudu, “pievelk” to, no kura tikko izspiesta nauda, bet viņš atsakās atzīt, ka no viņa izspiests. Reketa princips ir visprimitīvākais. Tas balstīts uz cilvēka baiļu izjūtu, bet viņi paši ir bailīgi. To jūs varat uzprasīt speciālistiem. Rīgā ir saņemtas 103 grupas – laupītāji, reketieri… Atvainojiet, kurš tad tās ir saņēmis?

Priekšsēdētājs: Jautā Salīša kungs, pēc tam, un viņš ir pēdējais manā sarakstā, – Jurševica kungs.

B.Salītis: Daļēji atbildi es jau saņēmu, jo Celmiņa jautājums bija ļoti līdzīgs. Bet man tomēr ir vēl viena neskaidrība. Tātad vislabāk redz jūsu ministrija, kādi grozījumi, papildinājumi vai jauni likumprojekti ir nepieciešami. Kas ir tas, kas liedz jums iesniegt Augstākajai padomei visus šos labojumus?

Z.Čevers: Cik es zinu, jūs tikko apspriedāt tos jautājumus. Jūs tikko apspriedāt! No kā tad jūs tos saņēmāt!

Priekšsēdētājs: Pēdējie grozījumi Kriminālkodeksā ir apspriesti un par tiem tiks nobalsots otrdien pulksten 13.00. Salīša kungs, lūdzu uz balsošanu! (Smejas.)

B.Salītis: Es balsoju par tiem, bet gan prokurora vietnieks, gan Čevers teica, ka likumdošanā trūkst virkne papildinājumu. Lūdzu.

Z.Čevers: Pareizi! Bet jūs jau balsojāt par tiem grozījumiem, kas sagatavoti pēc mūsu iniciatīvas, mīļie, cienītie deputāti! Saskaņā ar patlaban spēkā esošajiem likumdošanas aktiem atbildība ir viena un tā pati, vai izspiedējs izspiedīs 1000 dolāru vai 50 miljonus. Trīs gadi!...

Priekšsēdētājs: Jautā Jurševica kungs.

E.Jurševics: Jūs laikam aizskāra Freimaņa kunga jautājums, un jūs kļuvāt emocionāls. Es centīšos nekļūt emocionāls, lai gan mani aizskāra jūsu izteiktie apvainojumi Augstākajai padomei. Es jums neuzdošu pat jautājumu, tikai izteikšu piezīmi. Es uzskatu, ka jūs ar saviem izteikumiem pakļāvāt aizdomām jebkuru no mums. Es domāju, ka tā nebija īsti pareiza rīcība. Kamēr jūsu rīcībā nav konkrētu faktu vai materiāls novests tiktāl, ka tas var iet savu likumīgo gaitu caur Prezidiju un tā tālāk, kā tas likumā paredzēts, manuprāt, jūs spērāt nepareizu soli.

Z.Čevers: Paldies. Bet es nevienu nedomāju apvainot. Es tikai teicu, ka vajag izveidot komisiju. Jūs, cienījamie deputāti, domājat par Latvijas nākotni, bet manā rīcībā ir fakti. Jūs jau otru reizi mani šajā telpā brīdināt sakarā ar to, ko es saku. Es varu vispār neko neteikt. Kāda jēga man būt par iekšlietu ministru? Ielieciet tādu, kurš vispār nekad neko neteiks! Es netaisījos nevienu apvainot. Es vienkārši teicu, kāda ir reālā situācija. Pagaidām saskaņā ar likumdošanas aktiem runa ir par ētikas pārkāpumiem. Bet šos ētikas jautājumus es nedrīkstu izskatīt, mēs nedrīkstam pakļaut nevienu deputātu totālai izsekošanai. Nedrīkstam un negrasāmies arī to darīt, jo deputāti ir deputāti. Bet tajā informācijā, kas ir saņemta par atsevišķu struktūru nelikumīgajām darbībām, figurē atsevišķi deputāti un atsevišķi Ministru padomes darbinieki. Vai tad, to sacīdams, esmu apvainojis visus klātesošos? Es pat necentos visus apvainot. Es teicu – ir tāda informācija. Lai radītu kaut kādu izejas punktu, vajag izveidot deputātu komisiju, nevis iekšlietu sistēmas darbinieku komisiju, bet deputātu komisiju. Mēs jums tos faktus varam atdot, ja jūs pieņemsit tādus lēmumus un paši tiksit galā.

Es nerunāju par to, ka mēs taisāmies te mest gaisā bumbu.

E.Jurševics: Es domāju, ka jebkurš no mums ir vienādi atbildīgs likuma priekšā. Ja jūs sakāt, ka ir pieļautas kaut kādas nelikumības, tad jums ir pilnīgas tiesības iet šo likumīgo ceļu, mums ir arī Mandātu un deputātu ētikas komisija, mēs neesam kaut kādas īpašās izņēmumu personas.

Z.Čevers: Es domāju, jūs pārāk saasināt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Jautājumu vairs nav. Pateiksim paldies Ancāna kungam un Čevera kungam par informāciju.

Šodienas plenārsēdi pasludinu par slēgtu.

 

(Sēdes beigas)