Ministru prezidenta runa Saeimas debatēs par Latvijas un Krievijas robežlīgumu Saeimas plenārsēdē 2007.gada 1.februārī:

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Cienījamā prezidentes [Vaira Vīķe-Freiberga] kundze,

godājamais Saeimas priekšsēdētāj [Indulis Emsis],

cienījamie Saeimas deputāti, dāmas un kungi!

Mēs šodien apspriežam jautājumu, kas ir svarīgs ne tikai starptautiska līguma kontekstā. Mēs apspriežam jautājumu, kas ir svarīgs Latvijas izpratnei pašai par sevi.

Kas mums ir Latvija? Kāda tā ir šobrīd?

Tā ir Eiropas Savienība. Tās ir transatlantiskās attiecības. NATO samits. Straujākais ekonomiskais pieaugums Eiropā. Sasniegumi sportā. Pasaules čempionāts hokejā. Neskaitāmas augstu amatpersonu, karaļnamu un pasaules līderu vizītes.

Tā ir Latvija šodien, 2007.gadā, 16 gadus pēc neatkarības atjaunošanas un 89 gadus pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. Pasaules politiskā elite zina, kas ir Latvija. Zina Latvijas paveikto un kopā ar mums lepojas par padarīto.

Kas ir šo sasniegumu pamatā? Tie balstās uz daudzu gadu intensīvu darbu, smagām reformām, daudziem grūtiem lēmumiem, kas ne vienmēr bijuši viennozīmīgi uztverti sabiedrības acīs. Taču šie lēmumi ir nesuši augļus.

Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu valsts neatkarības pamatus. Nedrīkstam aizmirst apstākļus, kādos dzima nacionālā pašapziņa, nedrīkstam aizmirst pagājušā gadsimta pāridarījumus un traģēdijas, karus un okupāciju, ilgas pēc pašnoteikšanās un Trešo atmodu, Tautas frontes kustību, neatkarības deklarāciju, barikādes, kritušos, puča izgāšanos un neatkarības atjaunošanu nevardarbīgā, tiesiskā ceļā.

Mums ir neizsakāmi laimējies izcīnīt savu valstiskumu tiesiskā ceļā, ko atzina un augstu novērtēja starptautiskā sabiedrība.

Mūs par daudz ko var apskaust. Latvijas reformu ceļš ir bijis sekmīgs.

Varam lepoties, ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Vienlaikus gan jāatceras, ka ne visas problēmas un ne visi jautājumi ir atrisināti līdz galam.

Un viens no šādiem neatrisinātiem jautājumiem ir Latvijas–Krievijas robežlīgums, kura risināšanu es nevēlos atlikt uz vēlāku laiku un uzvelt pēcnācējiem. Vieglāk, protams, ir dzīvot ar šā brīža sasniegumu izjūtu un mēģināt aizmirst sarežģītu un nepatīkamu lietu risināšanu, taču godīgs politiķis tā nedrīkst rīkoties.

Attiecības ar Krieviju vienmēr ir bijis iekšpolitiski svarīgs, sarežģīts un ļoti bieži – emocionāls jautājums. Diplomātija attiecībās ar Krieviju pēdējo 16 gadu laikā ne vienmēr ir nesusi cerētos augļus. Tā vietā, lai izmantotu draudzīgu dialogu, abas puses bieži vien ir intensīvi izmantojušas publisko telpu, lai pasaulei darītu zināmu savu viedokli par to vai citu lietu.

Jebkurš jautājums, ko esam risinājuši ar Krieviju, ir bijis sarežģīts. Te gan jāatzīst, ka mūsu diplomātija ir bijusi sekmīga Rietumu pasaulē un nodrošinājusi Latvijai to starptautisko statusu, kādu baudām šodien.

Latvijas un Krievijas robežlīgums, iespējams, ir svarīgākais ārpolitikas un nacionālās drošības jautājums šīs Saeimas dienaskārtībā.

Tas ir būtisks elements, kura trūkumu mēs joprojām izjūtam mūsu atjaunotajā Latvijas mājā. Sakārtotai valstij ir nepieciešama sakārtota robeža.

Bet vienlaikus ir jāsaka, ka robežlīgums pats par sevi nav pašmērķis. Robežlīgums ir priekšnoteikums daudziem valstiski svarīgiem procesiem – ekonomiskiem, administratīviem, politiskiem. Un Latvijas attīstības un drošības interesēs ir radīt šos priekšnoteikumus.

Protams, robežlīgums nav brīnumzāles attiecību pilnīgai sakārtošanai ar Krieviju. Politisko, ekonomisko un administratīvo attiecību veidošana ar Krieviju nav īstermiņa jautājumi. Tam būs vajadzīgs laiks, intensīvs darbs un apņēmība.

Eirointegrācijas laikā Latvijas valdību apņēmība šo līgumu parakstīt ir bijis svarīgs politisks priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO.

Šis līgums atspoguļo teritoriālās un politiskās izmaiņas, kas notikušas Eiropā pēc traģiskā Otrā pasaules kara, Aukstā kara laikmeta un Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā.

Šis līgums ir adekvāts mūsdienu Latvijas un Krievijas attiecībām. Turklāt robežlīgums ir tas elements, kurā visspilgtāk atspoguļojas Latvijas ārpolitiskās saistības jau no 1991.gada.

Daļa Saeimas deputātu un politiķu uzdod jautājumu – kādēļ robežlīguma jautājums ir jārisina tieši tagad. Kur steigties?

Šeit vēlos minēt dažus no būtiskākajiem apsvērumiem.

Pirmkārt, robežlīgums ir viens no jautājumiem, kas iestrādāts valdības deklarācijā. Tā virzīšanai valdības veidošanas laikā piekrita visas šobrīd koalīcijā pārstāvētās partijas – tādēļ liekas loģiski, ka nāku ar savu priekšlikumu un aicinu šo jautājumu risināt.

Valdības veidošanas procesā notika arī sarunas ar “Jauno laiku” un partijas pārstāvji no savas puses neiebilda priekšlikumam meklēt juridiskus risinājumus robežlīguma jautājumā.

Esmu pārliecināts – ja mēs tagad noliksim šo jautājumu malā, mēs nekad nesagaidīsim “pareizo” laiku, kad risināt robežlīgumu. Jautājums ir un būs jutīgs arī pēc 10, 20 vai 30 gadiem.

Tā risināšanai ir vajadzīga politiskā griba un apņemšanās. Jautājums ir vienīgi par to, vai varam sevi parādīt kā politiski nobriedušu sabiedrību.

Latvijas–Krievijas robežlīgums ir bijis dienaskārtībā jau 10 gadus. Par to esam runājuši dažādos līmeņos – tai skaitā ar pašreizējo Krievijas vadību 2005.gadā.

Man liekas loģiski, ja šo jautājumu mēs risinātu ar tiem politiķiem, ar kuriem sākām sarunas, nevis atliktu uz nezināmu laiku, kad no Krievijas puses pie sarunu galda sēdīsies citi politiķi – šeit domāju par gada beigās paredzētajām domes un nākamā gada prezidenta vēlēšanām.

Vēlos uzdot šādu jautājumu – vai Latvijai ir vajadzīgas attiecības ar Krieviju? Vai Latvijai ir vajadzīgi līgumi par investīciju aizsardzību par dubultu nodokļu neaplikšanu? Vai mēs esam ieinteresēti, lai tiktu risināti nelegālās migrācijas un kontrabandas jautājumi?

Domāju, ka labā atmiņā ir palikušas milzīgās kravas automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas. Vai Latvijas politiķi vēlas turpināt attiecības ar Krieviju veidot tikai caur publisko telpu? Vai Latvija vēlas konfrontējošas un saspīlētas attiecības ar Krieviju ilgtermiņā un samierināties ar problēmvalsts statusu starptautiskās sabiedrības acīs?

Tie, kuri saka, ka tagad nav īstais laiks, būtībā aicina uz bezatbildīgu rīcību un tikai kaitē Latvijas valstiskuma nostiprināšanai. Tā ir rīcība, kas balstās tikai uz īstermiņa opozīcijas ambīcijām, neņemot vērā nedz valsts ārpolitiku, nedz starptautisko situāciju.

Tas skaidri pierāda, ka opozicionāri šajā gadījumā nav spējīgi atšķirt valstiskas nozīmes jautājumus un nav spējīgi nedz tagad, nedz arī nākotnē risināt komplicētus un arī nepopulārus jautājumus.

Ja Latvija vēlas veidot savu ekonomisko attīstību, sabalansējot Eiropas Savienības un Austrumu dimensijas, tad robežlīgums ir jāuzlūko kā atslēga šo jautājumu risināšanai.

Pēc tam, kad publiski nācu klajā ar priekšlikumu, kā risināt Latvijas–Krievijas robežlīguma jautājumu, esmu saņēmis iedrošinājumu, atbalstu un aicinājumu no daudzu Latvijas uzņēmēju, asociāciju, federāciju un nevalstisko organizāciju puses. Tas bija aicinājums veidot priekšnoteikumus attiecību uzlabošanai ar Krieviju.

Vēlos īsi iezīmēt to, kādēļ piedāvātajā likumprojektā ir iestrādāta atsauce uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.augustā pieņemto Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Manā skatījumā, Konstitucionālais likums ir būtiskākais juridiskais dokuments, kas ietvēra visus Latvijas Republikas pēctecības nodrošināšanai nepieciešamos aspektus, iezīmēja Latvijas Republikas vēsturi līdz 1940.gadam un vienlaikus pilnībā atjaunoja Latvijas Republiku.

Pamatojoties tieši uz šo Augstākās padomes lēmumu, 1991.gada rudenī īsā laikā vairāk nekā 30 pasaules valstis atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latvijas Republiku, ne mirkli nešauboties par Latvijas Republikas atkalatjaunošanu un vienlaikus arī valstisko pēctecību.

Vēl jo vairāk – pamatojoties uz šo Augstākās padomes lēmumu, Latvijas Republikas neatkarību atzina arī Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins. Tieša norāde uz šo – 1991.gada 21.augusta Augstākās padomes Konstitucionālo likumu – tiek minēta Latvijas un Krievijas ārlietu ministru parakstītā dokumentā par diplomātisko attiecību izveidošanu, kuru Latvijas un Krievijas ārlietu ministri Jurkāns un Kozirevs parakstīja 1991.gada 4.oktobrī.

Neapšaubīsim savu vēsturi, kā arī savu un sabiedroto nelokāmo viedokli par mūsu valsts kontinuitāti tikai tāpēc, ka kādam šodien ir atšķirīgi uzskati.

Uzskatu, ka, pasakot patiesību par atjaunotajām diplomātiskajām attiecībām starp Latviju un vairāk nekā 30 pasaules valstīm 1991.gadā, ir jāpasaka arī kāda cita patiesība. Visas šīs valstis atjaunoja attiecības ar mūsu valsti tajās robežas, kādās Latvija atradās un atrodas šobrīd.

Vai tas ir kāds pārpratums? Protams, ka nē, jo mūsu sabiedrotie ir arī EDSO dalībvalstis un ir parakstījuši 1975.gada Helsinku noslēguma dokumentu, kurā skaidri un gaiši pateikts, ka robežas Eiropā netiek pārskatītas.

Vēl jāatzīmē, ka Latvija kļuva par EDSO dalībvalsti 1991.gadā un pievienojās arī šim robežas nemainības principam bez atrunām vai iebildumiem.

Turklāt Latvija šos pašus principus ir lietojusi arī Latvijā, jo pēc neatkarības atjaunošanas esam vienojušies par šo principu ievērošanu, noslēdzot robežlīgumu ar Lietuvu. Vēl jo vairāk – tieša atsauce uz EDSO robežu nemainības principiem ir minēta 1994.gadā noslēgtajā Latvijas–Baltkrievijas robežlīgumā, kur daļa no robežas skar arī 1920.gada Miera līgumu.

Ir izskanējušas bažas par Latvijas–Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei. Nevēlos pārvērst šīsdienas debates par juridiskās argumentācijas lekciju, bet vienlaikus vēlos skaidri definēt savas pozīcijas Satversmes 3.panta kontekstā.

Vispirms atgriezīsimies vēsturē un nedaudz ieskatīsimies iekšpolitiskajos un ārpolitiskajos apstākļos 1921.gada sākumā, kad Satversmes sapulce diskutēja par Satversmes 3.pantu.

Pasekojot līdzi Satversmes sapulces darbam, varam skaidri redzēt, ka diskusijās ļoti bieži tika pacelts jautājums par Latgales iespējamo autonomiju, Latgales īpašu pašpārvaldes modeli, Latgales pretstatījumu pārējai Baltijai – ar to domājot Kurzemi, Vidzemi un Zemgali. Turklāt pašā Latgalē tiek daudz diskutēts par to, vai tai vispār vajadzētu kļūt par Latvijas sastāvdaļu.

Šo diskusiju kontekstā tad arī tika veidota Satversmes 3.panta redakcija, kas skaidri definē Latviju kā sastāvošu no četriem novadiem. Veidojot Satversmi, tika domāts, kā novērst kāda Latvijas novada atdalīšanās draudus. Tieši šādā gadījumā tika paredzēta iespēja un nepieciešamība rīkot visas tautas nobalsošanu.

Vēl vēlos minēt faktu, ka brīdī, kad tika izstrādāts Satversmes 3.pants tā pašreizējā redakcijā (tas notika 1921.gada februārī), pilnā sparā ritēja Lielbritānijas diplomātiski militārās misijas ieceltā šķīrējtiesneša Džeimsa Simpsona komisijas darbs pie Latvija un Lietuvas robežas noteikšanas. Tikai 1921.gada martā šī komisija beidza darbu, kā rezultātā Lietuvas teritorijā tika iekļauta Palanga, Mažeiķu dzelzceļa mezgls un daļa Rucavas pagastu. Savukārt Latvijas teritorijā tika iekļauta neliela Kauņas guberņu teritorija dienvidos no Bauskas un Aknīstes pagasts.

Nav šaubu, ka šķīrējtiesas noteiktās robežas ievērojami mainīja Latvijas vēsturisko Kurzemes un Zemgales novadu teritorijas. Taču šī būtiskā Kurzemes teritorijas maiņa neradīja bažas Satversmes sapulcei un Satversmes veidotājiem, kuri tikai pirms neilga laika bija vienojušies par Satversmes uzbūvi un 3.panta redakciju. Neviens neaicināja rīkot referendumu par Palangu.

Līdzīga situācija ir bijusi arī ar Latvijas–Polijas un Latvijas–Igaunijas robežu noteikšanu. Vēl jo vairāk – nav neviena starptautiska dokumenta, kas precīzi definētu vai aprakstītu Kurzemes, Zemgales, Vidzemes vai Latgales robežas.

Vērtējot šos vēsturiskos apstākļus, kā arī Latvijas starptautiskās saistības pēc 1991.gada 21.augusta, ne brīdi nešaubos, ka, parakstot Latvijas–Krievijas robežlīgumu, Satversmes 3.pants netiek pārkāpts.

Man kā valdības vadītājam referendums būtu vieglākā izvēle – lūgt vēlētāju viedokli, saņemt mandātu un rīkoties saskaņā ar to. Tomēr nedz Satversme, nedz pakārtotā Latvijas likumdošana nedod valdībai tiesības rīkot konsultatīvu referendumu. Šāda iespēja tiktu dota tikai tad, ja tiktu grozīta Satversmes 3.panta redakcija.

Šodien uzstājos Saeimā – tautas vēlētu deputātu priekšā. Jūs pārstāvat savus vēlētājus. Jūs pārstāvat Latvijas pilsoņus. Es esmu pārliecināts, ka mēs visi varam vienoties vienā jautājumā – mūsu valstij ir nepieciešams nostiprināt robežu ar kaimiņvalsti, nostiprināt to, lai veidotu abpusēji izdevīgas, draudzīgas un taisnīgas attiecības. Jautājums ir faktiski tikai par to, kā juridiski pareizāk un politiski gudrāk to izdarīt.

Es esmu pārliecināts, ka valdības piedāvātais risinājums ir korekts un piedāvā godīgu izeju no radušās situācijas, piedāvā iespēju turpināt sākto darbu, nevis novest to strupceļā.

Tādēļ aicinu jūs balsot par pilnvarojumu valdībai parakstīt Latvijas–Krievijas robežlīgumu.