Dzintars Ābiķis, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim" otrdien, 2. novembrī

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Tikai nedaudz vairāk par mēnesi palicis līdz 9. decembrim — dienai, kad Saeimai vēlreiz galīgajā lasījumā būs jāapspriež un jāpieņem valsts valodas likums. Tas ir valstiski īpaši nozīmīgs likums, ko Saeima gan jau pieņēma šā gada 8. jūlijā, bet ko tomēr 14. jūlijā Valsts prezidente, pamatojoties uz Satversmes 71. pantu, prasīja otrreiz caurlūkot. Jo īpaši saistīts ar šī likuma teksta sagatavošanu otrreizējai caurlūkošanai ir atbildīgās komisijas vadītājs Dzintars Ābiķis. Tāpēc tieši viņam daži "LV" jautājumi.

— Kāda pašlaik ir rietumvalstu un starptautisko organizāciju attieksme pret mūsu valsts valodas likumu iespējamā variantā?

— Man ir bijušas sarunas šajā ziņā ar ASV, Lielbritānijas, Zviedrijas un citu valstu vēstniekiem. Protams, visas tikšanās liecina par to, ka mūsu valodas likums ir Eiropas politiķu uzmanības lokā. Ar to mums tomēr jārēķinās.

— Kāda ir šī likuma otrreizējās caurlūkošanas procedūra?

— Piektdien, 29. oktobrī, beidzās frakciju un atsevišķu deputātu priekšlikumu iesniegšanas termiņš. Tagad visus šos priekšlikumus izvērtē Saeimas Juridiskais birojs. Pēc tam visus priekšlikumus un viedokļus mēs, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekļi, apkoposim un apspriedīsim.

Bet jau tagad varu teikt, ka 9. decembrī galīgajā balsojumā viss būs atkarīgs no Saeimas frakciju nostājas. Es prognozēju, ka Saeima varētu atbalstīt gandrīz visus Valsts prezidentes ierosinātos labojumus un precizējumus.

Taču mans un daudzu citu deputātu viedoklis ir atšķirīgs jautājumā par izkārtnēm un citu publisko informāciju. Mums jau septiņus gadus ir spēkā Ministru padomes (1992. gada 4. novembra) lēmums Nr.462, ar ko apstiprināts Nolikums par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā. Skaidrs, ka mūsu pilsoņi nepiekritīs tam, ka Latvijas lielajās pilsētās — Rīgā, Daugavpilī vai Rēzeknē — atkal parādītos uzraksti "zakusočnaja", "buločnaja", "magazin" un tamlīdzīgi. Šajā jautājumā mēs nevaram pieļaut kompromisu. Pieļauju, ka šīs normas, kas nosaka valsts valodas un citu valodu lietojumu publiskajā informācijā, varētu precīzi iekļaut jau pašā likumā. Lai šie jautājumi nebūtu valdības kompetencē, pret ko iebilst starptautisko organizāciju pārstāvji.

Galvenais — nedrīkstam padarīt mūsu Latvijas vidi par divvalodīgu vai pat trīsvalodīgu. Nupat kopā ar sievu biju Jūrmalā un abi izstaigājām Jomas ielu. Brīžiem šķita, ka atrodamies kaut kur Voroņežā, jo visur skanēja balsis un mūzika tikai krievu valodā. Taču vismaz visi uzraksti bija latviešu valodā. Tad arī atģidos, ka tomēr esmu Latvijā. Bet kas būs tad, ja Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva apstākļos atkal visur parādīsies "kirilica"? To mūsu cilvēki nesapratīs un nepieņems.

Mēs jau arī rietumniekiem sakām, ka septiņus gadus jau ir spēkā šādas normas attiecībā uz publisko informāciju. Turklāt to sadzīvē ir akceptējuši ne vien latvieši, bet arī krievi. Nevienam taču pašlaik nesagādā grūtības izlasīt ielas nosaukumu latviešu valodā.

Jāatzīst, ka kopš 1992. gada 31. marta, kad Augstākā padome pieņēma Valodu likumu, ir izjūtams milzīgs progress. Tagad pat Daugavpilī, kur ir tikai apmēram 13 procenti latviešu, gandrīz visur uzraksti un izkārtnes tomēr ir latviešu valodā. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieņemt likumu, kas situāciju varētu pasliktināt.

Valsts valodas likums taču neapšaubāmi sekmēs arī mūsu valsts iedzīvotāju integrācijas procesu. Kaut vai diendienā lasot ielu un veikalu nosaukumus latviešu valodā, cilvēks iegūst vismaz kaut kādas latviešu valodas zināšanas.

Tātad ir tomēr tādas lietas, kur mums stingri jāturas pretī, neraugoties uz Rietumos ieviesušos praksi. Jā, Vācijā ir veikali ar uzrakstiem turku valodā. Bet šobrīd Rīgā diemžēl latvieši ir mazākumā salīdzinājumā ar visiem krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem, kas gandrīz visi runā galvenokārt krievu valodā.

— Laikam jau Valsts valodas likumam būtu īpaša politiska nozīme arī tādēļ, ka latviešu valodu apguvušajiem ir pieejama objektīvāka, daudzpusīgāka un dziļāka informācija par Latvijā notiekošo?

— Jā, protams, cilvēki, kas skatās Latvijas televīzijas pārraides, klausās Latvijas radio un lasa avīzes un žurnālus latviešu valodā, iegūst patiesāku un visaptverošāku informāciju par visu, kas noticis un notiek mūsu zemē.

Bet ar gandarījumu varu sacīt, ka cittautiešu izvēle par labu latviešu valodai jau ir vērojama. 1989. gadā tikai 51,8 procenti bērnu apmeklēja skolas ar latviešu mācībvalodu, turpretī šajā mācību gadā jau 72 procenti skolēnu uzsāka mācības latviešu valodā.

Jūtams, ka situācija valstī mainās, apstākļi kļūst citādi, un tomēr spiedienam no valsts puses ir jāpaliek — ar Valsts valodas likuma starpniecību.

— Vai Saeimā, jūsuprāt, tiks pieņemti Valsts prezidentes ierosinātie grozījumi Valsts valodas likumā?

— To es simtprocentīgi nevaru prognozēt. Jau iepriekšējās — sestās — Saeimas laikā tika sagatavots, manuprāt, ļoti labs Valsts valodas likuma variants, kas nepavisam nebūtu pasliktinājis situāciju valodas lietās. Bet Saeima toreiz, pirms vēlēšanām, tur sabalsoja tādus Dieva brīnumus, ka es kā komisijas vadītājs biju spiests noņemt no izskatīšanas šo likumprojektu. Tagad līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir gandrīz trīs gadi, tāpēc ceru, ka uzvarēs veselais saprāts un tiks pieņemtas tās likuma normas, kas vismaz formāli atbilst Eiropas starptautisko organizāciju prasībām attiecībā uz privāto uzņēmējdarbību.

— Kā tiks izskatīti iesniegtie priekšlikumi, un kādi tur iespējami sarežģījumi?

— Tikai pirms dažām dienām, 29. oktobrī, beidzās priekšlikumu iesniegšanas termiņš. Domāju, ka jau tuvākajā laikā Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs likuma teksts tiks sakārtots, piedaloties pārstāvjiem no Valsts prezidentes Kancelejas, Saeimas Juridiskā biroja un valdības amatpersonām.

Bet izšķirīgā, protams, būs nevis komisijas, bet gan politisko partiju frakciju attieksme. Piebildīšu, ka šoreiz likuma teksts būs izskatāms tikai vienā lasījumā, jo caurlūkošanai ir atdots atpakaļ likums, kas jau tika izskatīts trīs lasījumos.

Varu prognozēt, ka deputāti no frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ieņems gluži vai dzelzsbetonisku pozīciju, jo viņiem šķiet, ceļš uz Eiropas Savienību ir lieks un nevajadzīgs. Es, aizvien būdams latviešu valodas visaptverošas ieviešanas un iesakņošanas aizstāvis, tomēr neuzskatu, ka tā būtu pareizākā pieeja. Jo galu galā mums būs jāturpina sarunas ar visām Eiropas valstīm, ejot pretī savam pamatmērķim, kas nozīmē neatgriezenisku atšķelšanos no austrumnieciskajiem un prokomunistiskajiem režīmiem un to uzskatu principiem. Domāju, ka arī frakcija "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" nebalsos par likuma pieņemšanu, jo viņu vēlme faktiski ir — padarīt krievu valodu par otru valsts valodu. Tātad viss būs atkarīgs no pārējām četrām Saeimas frakcijām, no tā, kā tās spēs vienoties un saskaņot savus viedokļus, kas principiāli, manuprāt, neatšķiras.

— Tātad pēc 9. decembra nekādu iebildumu no starptautiskajām organizācijām vairs nevarētu būt?

— Domāju, ka ne. Bet ierosinājumus, kas saistīti ar atgriešanos pie divvalodības pilsētu vidē, Saeimas deputāti, izņemot pārstāvjus no frakcijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", neatbalstīs. Tas arī ir skaidrs.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas un valdības lietu redaktors