1992.gada 25.augusta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

 

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Turpinām darbu. Saskaņā ar mūsu vienošanos mēs turpinām debates jautājumā par pilnvaru piešķiršanu, pilnvaru termiņa pagarināšanu valdībai. Debatēs runā Cilinska kungs. Pēc tam – Kehra kungs.

 

E.Cilinskis: Cienījamo priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Vispirms dažos vārdos par to, kā šī problēma attīstījās. Un tā attīstījās tādējādi, ka pašvaldības patiešām šos jautājumus, kuri bija saistīti ar privatizāciju, ar mazo uzņēmumu un veikalu privatizāciju, neveic pienācīgā līmenī. Minētais jautājums piepeši izvirzās Augstākās padomes plenārsēdē pēdējā dienā, kurā mēs strādājām. Iespējams, ka tās ir manas aizdomas, bet vai kaut kādā ziņā tas jautājums tomēr nebija saistīts ar to, ka par Rīgas domes priekšsēdētāju netika ievēlēts Godmaņa kungs atbalstītais cilvēks? Varbūt tas nebūtu svarīgi, jo būtībā tur tiešām bija it kā pareiza doma, un es, iespējams, arī varētu piekrist tam, ko par šiem jautājumiem pirmajā reizē teica gan Karlsona kungs, gan arī šodien Čepāņa kungs. Un droši vien, ka šādas komisijas darbība bija vajadzīga un tā varbūt arī būtu jāturpina.

Mazliet izbrīnu rada tas, ka vairāk nekā mēneša laikā no tās reizes, kad mēs pieņēmām šo lēmumu, nekas nav darīts, lai tiesiski noregulētu šīs attiecības, jo kas gan traucē Tieslietu ministrijai, piemēram, iekļaut lēmuma projektu, kurā būtu uzskaitīti likuma par mazo uzņēmumu privatizāciju panti un varbūt vēl citi likumdošanas aktu panti, kuru darbība uz laiku tiek apturēta vai nu Rīgas pilsētā, vai visā Latvijā, kad šīs pilnvaras tiek nodotas Ministru padomei. Tad tas viss būtu tiesiski noregulēts un varbūt nebūtu to domstarpību, kas radās iepriekšējā reizē, kad Godmaņa kungs tā arī nevarēja Teikmaņa kungam atbildēt par to, vai likums tiek pārkāpts vai ne. Es, protams, ceru, ka tas tiks noregulēts, un tādēļ šīs komisijas pilnvaras, manuprāt, vajadzētu pagarināt līdz 1.oktobrim. Un tad tālāk tas būtu jānoregulē tiesiski precīzi.

Tomēr laika posmā, kopš mēs pieņēmām šo lēmumu, pamatojoties uz šīm papildu pilnvarām lauksaimniecības jomā, tika veiktas vēl dažas citas darbības. Tā, piemēram, bija arī šis lēmums par pusotra miljarda rubļu izdalīšanu, lai kompensētu sējumus, kuri it kā pavisam ir gājuši bojā. Manuprāt, tas ir absolūti nelietderīgs lēmums, kurš arī bija pamatots ar šīm papildu pilnvarām. Lai nu kā tas arī būtu bijis, katrā ziņā turpināt šādas papildu pilnvaras, neierobežojot un nenosakot, teiksim, kādā jomā nevar... Un tādēļ maksimālais kompromisa variants varētu būt šī redakcija, kuru pieņēma frakcija “Satversme” un kurai Čepāņa kungs piekrita.

Tālāk. Taču tajā pašā laikā vēl ir izstrādāts Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas piedāvātais 2.punkts (jauns 2.punkts), kurā mēs akceptējam virkni Ministru padomes lēmumu. Man absolūti nav skaidrs, kādēļ būtu jāakceptē Ministru padomes lēmumi, ja tie ir nepareizi. Mēs tos varētu atcelt, bet arī vairumam no tiem man nebūtu ko piebilst. Taču attiecībā uz 340.lēmuma 6.punktu, ar kuru valdība Latvijas Bankai ir uzdevusi izņēmuma kārtā konvertēt NVS valstu rubļus pret Latvijas rubli attiecībā 1:1 par summām, kas tiek ieskaitītas Latvijas uzņēmumu kontos par pārtikas precēm, kas nosūtītas uz šīm valstīm līdz šā lēmuma pieņemšanas dienai, protams, valdībai nebija nekādu pilnvaru Latvijas Bankai norādīt šādas lietas. Un es baidos, ka arī mums nav pilnvaru to darīt. Mēs varam atcelt likumu par Latvijas Banku vai arī atcelt Latvijas Bankas prezidentu un nodot emisiju, teiksim, valdības vai Augstākās padomes Prezidija kontrolē. To mēs varbūt varam izdarīt, kaut kas līdzīgs jau ir realizēts Ukrainā. Un kas no tā visa iznāk, arī labi zināms. Bet katrā ziņā pieņemt šādu lēmumu patlaban mēs šeit nevaram.

Ņemot vērā iepriekš teikto, es ierosinātu šā lēmuma pieņemšanu šobrīd atlikt, un Tirdzniecības un pakalpojumu komisijai, apvienojot šos jautājumus, sagatavot vienu lēmuma projektu (uz vienas lappuses), kurā visi šie jautājumi būtu apkopoti vienā tekstā, ko varētu kopīgi izlasīt. Un tad arī par to varētu balsot. Un katrā ziņā, ja mēs kaut vai daļēji šīs pilnvaras piešķiram, tās nevarētu būt ilgāk kā uz vienu mēnesi, kura laikā Tieslietu ministrijai būtu jāsagatavo precīzi normatīvie akti par to, kas tad ir spēkā, kas nav spēkā un uz cik ilgu laiku. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kehra kungs! Pēc tam – Plotnieka kungs.

 

O.Kehris: Dārgie kolēģi deputāti! Es jūs ļoti lūgtu iedziļināties un domāt par to, ko mēs izskatām pašlaik, un gan visvairāk domāt par to, kas mums ir iesniegts izskatīšanai Augstākajā padomē.

Un pirmām kārtām es šeit domāju par šo formulējumu “akceptēt”, proti, akceptēt Ministru padomes nelikumīgi pieņemto lēmumu (es domāju 340.lēmuma 6.punktu), kurā ir šāds formulējums: “Uzdot Latvijas Bankai nodrošināt...” Es neturpināšu lasīt šo tekstu. Jau pats šis formulējums un piedāvājums Augstākajai padomei pieņemt nelikumīgu lēmumu, jo mēs neesam dievi pasaules virsū un ne arī Latvijas teritorijā, kur mums būtu ar savu lēmumu tiesības apgāzt jau šeit pat trīs lasījumos nobalsoto likumu par Latvijas Banku, nav pieņemams. Minētajā likumā ir garantēta Latvijas Bankas neatkarība no Ministru padomes. Un varbūt sagadīšanās pēc, bet tieši šodien mūsu komisijā vizītē bija Bundesbankas ekonomikas komisijas delegācija, kura, atzīmējot to par zināmu sasniegumu, ka mums ir no valdības neatkarīga savos lēmumos Latvijas Banka, tomēr lielā mērā uzskatīja, ka bankai, līdzīgi kā tas ir Vācijā, ir jābūt neatkarīgai arī no parlamenta. Un parlamentam nav nekādu tiesību iejaukties šajos jautājumos. Es ceru, ka tad, kad Latvijas Banka turpinās šo savu izaugsmi un sasniegs galarezultātu, es ceru, ka arī mēs nonāksim līdz tādai situācijai.

Protams, ja mēs gribam pārlikt mūsu uzņēmēju problēmas, mūsu citu problēmas, kuras ir reālas un konkrētas, ar naudas drukāšanas palīdzību uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo inflācija tad kļūs vēl lielāka, ja mēs vienkārši risināsim jautājumus ar naudas drukāšanu, tas nozīmē citu konkrētās problēmas pārlikt uz visiem, tas ir, “uz galviņām”. Tādēļ šāda punkta izskatīšana, manuprāt, liecina, ka mūsu procedūrās kaut kas nav kārtībā. Proti, ja mums šeit var piedāvāt izskatīšanai nelikumīgu lēmumu un aicināt mūs pašus pieņemt šo nelikumīgo lēmumu.

Otrs moments – par pašu formulējumu “akceptēt”. Manuprāt, Cilinska kungs par to jau būtībā pateica, ka mēs par Ministru padomes lēmumiem uzņemamies atbildību jau ar to, ka mums tie ir zināmi. Un Ministru padome tos ir pieņēmusi, tādējādi arī par tiem jau esam uzņēmušies šo atbildību. Mums nav nekādas nepieciešamības tos akceptēt, jo vairāk nezinu, protams, interesantus formulējumus.

Izmantojot izdevību, es gribētu jūs informēt, ka šo ceturtdien mums notika kopēja Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas, Apvienotās budžeta komisijas un Rūpniecības komisijas sēde, kura gandrīz trīs stundas noklausījās Repšes kunga informāciju par rubļa ieviešanas gaitas analīzi, stāvokli norēķinos un lata ieviešanas perspektīvu. Minētajā informācijā lielākā uzmanība tika pievērsta tieši šim stāvoklim norēķinos. Un mēs, trīs komisijas, pieņēmām kopēju lēmumu, ka lūgt Latvijas Banku un Latvijas Republikas Ekonomisko reformu ministriju līdz šā gada 1.septembrim atsevišķi apkopot datus par zaudējumiem Latvijas Republikas tautsaimniecības nozarēs sakarā ar Latvijas Bankas lēmumu par Latvijas rubļa diferencētā kursa ieviešanu un izteikt iespējamos priekšlikumus šo seku mīkstināšanai vai novēršanai.

Protams, problēmas ir ļoti reālas. Tas, kas pašlaik notiek tā sauktajā rubļa zonā… Es baidos, mēs varam arī nenovērtēt tā nozīmi, taču šī situācija ir ļoti līdzīga ar norēķinu krīzi pēckara laikā Rietumeiropā. Protams, šajā situācijā ir problēmas un var būt konkrēti gadījumi un risinājumi, kuri ir jāizskata. Bet to var izdarīt nosvērti, mierīgi, kā to arī ir apsolījušas veikt Latvijas Banka un Ekonomisko reformu ministrija.

Šajā lēmumā mums ir arī cits punkts, proti, ka Latvijas Banka līdz šā gada 1.septembrim ir apņēmusies sagatavot un iesniegt Ekonomikas komisijai analīzi par Latvijas rubļa emisiju, depozītiem un rezervēm atbilstoši Latvijas Bankas bilances datiem, no kuriem izrietētu secinājumi par Latvijas rubļa un lata pēctecību, kā arī iespēju veikt privatizāciju par Latvijas rubļiem. Jo, ja mēs gribam virzīties uz stabilu rubli un liksim šo rubļa pēctecību (tādi paziņojumi ir izskanējuši arī no šīs tribīnes), tādā gadījumā vēl jo vairāk mēs nevaram uzdot likumā Latvijas Bankai, no vienas puses, atbildēt par rubļa stabilitāti un, no otras puses, tik vienkārši likt papildus nodrukāt rubļus konkrētu problēmu risināšanai.

Bez tam es arī informēšu, ka mēs pieņēmām zināšanai, ka Latvijas Banka kopā ar Finansu ministriju līdz 1.septembrim iesniegs izskatīšanai Latvijas Republikas Augstākajā padomē likumprojektu par divpakāpju banku sistēmas izveidošanu valstī.

Un noslēgumā es ļoti gribētu uzsvērt to, ka naudas stabilitāte ir visvairāk atkarīga no uzticības Latvijas Bankai, no uzticības Latvijas finansu sistēmai. Un šajos jautājumos ir ļoti nepieciešama nosvērtība un analīze. Vispirms jādod garantijas, pēc tam mēs varam paziņot tādus vai citādus lēmumus. Tāpēc, lūdzu, nešūposim šo situāciju un nemazināsim uzticību Latvijas naudai un līdz ar to arī lata nākotnei. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Nākamais debatēs runās Plotnieka kungs, pēc tam – Felsa kungs.

 

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Jautājums par tā vai cita lēmuma akceptēšanu, tā atcelšanu it kā pats par sevi nebūtu nedz visai sarežģīts, nedz visai grūts. Un tomēr – aiz diametrāli pretējiem viedokļiem, kas šodien šai sakarībā ir izteikti, faktiski mēs vērojam dažādu attieksmi pret tām, varētu teikt, jau katastrofas parādībām, kuras šodien izjūtam visapkārt.

Šajā sakarībā acīm redzami, lai varētu izlemt tās vai citas normas likteni, mums vajadzētu skaidri formulēt jautājumus, uz kuriem jādod atbilde. Pirmais jautājums ir tāds: vai nepieciešams pagarināt šā lēmuma spēku un, ja tas ir nepieciešams, tad uz cik ilgu laiku? Kas ir mainījies kopš tā brīža, kad tika pieņemts šis lēmums, un kāpēc tas šajā sakarībā tika pieņemts?

Ja jūs atceraties, mēs piešķīrām papildu pilnvaras spēkā esošajai likumdošanai. Piešķīrām tāpēc, ka likumi daudzos gadījumos gluži vienkārši klusē. Vai šodienas situācija ir mainījusies? Situācija nav mainījusies. Tur, kur vajadzētu likumam runāt, daudzos gadījumos šā likuma nav. Tādēļ acīm redzami šīs pilnvaras ir jāpiešķir. Cik ilgi tas būtu vēlams un mērķtiecīgi? Mēs, protams, varam katru mēnesi atgriezties pie šā jautājuma un šeit dienu vai pāris dienu veltīt jautājumam, ko īsti darīt ar to vai citu tirdzniecības uzņēmumu Rīgā, jo stāvoklis joprojām ir bēdīgāks par bēdīgu. Laikam tomēr būtu mērķtiecīgi, jautājumu izlemjot principiāli, dot laiku, iezīmēt virzienu, kādā valdībai jādarbojas, un tad gaidīt rezultātu. No šā viedokļa es iestātos par to, ka acīmredzot tas termiņš, kas ir minēts šajā projektā, proti, 18.novembris, būtu vairāk vai mazāk reāls.

Nākamais. Vai šajā lēmuma projektā mums ir papildus jāiekļauj kā 2.punkts Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas piedāvātais formulējums? Protams, var piekrist, ka tā nav parlamenta darīšana – vērtēt to vai citu konkrētu valdības aktu. Bet atcerēsimies, kādā sakarībā mēs to vērtējam. Mēs piešķīrām papildu pilnvaras. Šo papildu pilnvaru realizācijas prakse parlamentam ir jānovērtē un jāizsaka attieksme pret to, kas ir un kas notiek. Mums nezin kāpēc (varbūt varētu tādu paradoksālu salīdzinājumu izmantot) veidojas tāda situācija, kāda ir Toma un Džerija seriālos, tikai nav laimīgu beigu. Ir divi dalībnieki: viens no tiem ir valdība, otrs – banka. Tie savā starpā cīkstas, bet parlaments tā vietā, lai skaidri un gaiši izteiktu savu attieksmi pret notiekošo, vispār uz skatuves negrib parādīties. Turklāt mēs varētu atrast pamatojumu gan materiālā, gan procesuālās normās. Bet varbūt pateiksim godīgi, ka neesam gatavi nekādu atbildību šajā sakarībā uzņemties.

Un tomēr es gribētu teikt, ka šī atbildība mums ir jāuzņemas. Mums vai nu jāpasaka, ka mēs šos lēmumus akceptējam, vai jāpasaka, ka mēs tos neakceptējam. Tagad paskatīsimies no šā viedokļa. Šeit atskan divas balsis: viena ārā, otra – iekšā. Kas prasa ārā? Tie, kas nav saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu. Kas prasa iekļaut? Tie, kuriem zemnieks šobrīd rāda ar pirkstu un saka, ja nerisinās manus jautājumus, tad gluži vienkārši rīt es jums pārtiku vairs neražošu. Proti, kuram ir šī informācija un kurš šo situāciju spēj vērtēt. Bet situācija ir tāda, ka nav runas par to, vai parlaments jaucas vienas vai otras institūcijas kompetencē. Runa ir par to, ka zemniekam ir parādā, un, ja parlaments vienaldzīgi skatās un gaida, cik ilgi zemnieks cietīs, tad situācija var kļūt neaprēķināma. Ja šos Ministru padomes lēmumus, kuri mums ir vai nu jāakceptē, vai jānoraida, es vēlreiz pasvītroju, patlaban sākam vērtēt no šā viedokļa, tad par ko tad ir runa.

Pirmkārt, runa ir par norēķināšanos ar lauksaimniekiem, lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem, pārstrādātājiem. Tas ir 316. un 340.lēmums. Bet mēs taču no šīs tribīnes ne vienu reizi vien esam raudājuši par tik ļoti bēdīgo situāciju, kurā atrodas zemnieks. Pieniņš ir nodots, gaļa ir nodota, taču nauda nav saņemta. Viss ir palicis trīsreiz, četrreiz dārgāks, beigu beigās zemniekam kaut ko atmetīs. Tādā situācijā zemnieks tiešām neražos. Jo cik ilgi var atsaukties uz mūsu urrāpatriotisko aicinājumu ražot sev par “skādi”. Beidzot arī mums tomēr jābūt reāliem tirgus situācijas vērtētājiem un jāmēģina šo tirgus situāciju prognozēt un ietekmēt. Ja mēs no šā viedokļa tagad paskatāmies šos lēmumus, jāsaka, ka tie vismaz, manuprāt, ir mēģinājums ar 5 procentu vai ar 0,5 procentu sankcijām ietekmēt šo procesu. Vai mums ir ko likt vietā? Mums nav ko likt vietā. Tādēļ, no šā viedokļa, manuprāt, risinājums ir apsveicams. Ja viss risinājums tajā vai citā daļā dos negatīvus rezultātus, vērtēsim un koriģēsim.

Runājot par valdības un bankas savstarpējām attiecībām, mēs šajā zālē varam spriest, cik ilgi vien vēlamies, par to, ka Latvijas rublis ir jāstiprina, ka bankai par to ir jāgādā un tā tālāk. Bet, ja nebūs Latvijas valsts, tad nebūs arī rubļa. Ja mums nebūs ko ēst, tad, sakiet, kā mēs kā valsts eksistēsim? No šā viedokļa, vai parlaments var neiejaukties situācijā, ka zemnieks, nodevis jeb pārdevis tos vai citus produktus, pēc pusgada saņem samaksu par tiem 10–20 procentus, neskaitot to, ko ir apēdusi inflācija? No šā viedokļa, no klasiskā finansu tiesību viedokļa, no banku tiesību viedokļa lēmums Nr.340 ir nepareizs un nepieļaujams. No konstitucionālo tiesību viedokļa – apšaubāms. Bet mūsu konkrētā situācija neiekļaujas nevienas klasiskās shēmas ietvaros. Mums zemniekam ir jāsamaksā. Ja mēs šodien varam atbildēt, kā to izdarīsim, mums ir cits priekšlikums – liksim to šeit, parlamentā, izvērtēt. Ja mums nav viens pret vienu, ja to nevar atrisināt valdība un banka savstarpējās attiecībās, tad parlamentam vai nu jāpiedāvā cits risinājums, vai jāuzņemas atbildība par to, kas ir šajā lēmumā. Es neredzu citu iespēju, kā šo lēmumu akceptēt.

Beidzot, runājot par vietējām pašvaldībām. Privatizācijas process būs grūts. Mēs redzam, ka mēģinājums tikai kaut ko izdarīt izdarīšanas pēc arī ne vienmēr ir veiksmīgs. Jāsāk ar to, kas mums ir vitāli nepieciešams. Un tā ir dažādu struktūru veidošana, kas var novadīt saražoto produkciju līdz patērētājiem. Šajā ziņā es ierosinu lēmumus atbalstīt, proti, 296. un 341.lēmumu, jo tie pilsētās tomēr palīdz veidot struktūras, kuras mūs varētu glābt no bada un kuras stimulētu ražotājus piegādāt produkciju, tādējādi dodot iespēju patērētājiem to iegādāties. Raugoties no šā viedokļa, varbūt atmetīsim klasiku, varbūt atteiksimies no nostādnēm, kuras ir abstrakti pareizas, un vērtēsim konkrēto situāciju. Un konkrētā situācija ir tāda, ka jāiet pa šo ceļu.

Es ierosinu šo 2.punktu noteikti iekļaut, jo tas ir mēģinājums risināt. Pēc tam, ja mums būs cits variants, lūdzu, liksim to galdā, es šo risinājumu katrā laikā atbalstīšu. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Vārds Felsa kungam, pēc tam – Teikmaņa kungam.

 

A.Felss: Cienījamie kolēģi! Šī nav pirmā reize, kad debatējam par minētajām problēmām, kuru sakarā acīmredzot daudz vārdu teikts gan masu informācijas līdzekļos, gan pat šīs mājas aizkulisēs. Manuprāt, bieži vien tad, kad šeit saimnieciskajos jautājumos saruna nonāk līdz vairāk vai mazāk liekiem asumiem, mēs vienmēr esam centušies no tiem izvairīties. Arī šodien man rodas tāds iespaids, ka vienai manu kolēģu daļai šo Ministru padomes lēmumu sakarā tā vien gribētos aiziet no konkrētās atbildes uz šo jautājumu, kā teica iepriekšējais runātājs – nedot šo vērtējumu, nedz arī izteikt savu attieksmi pret konkrēto Ministru padomes rīcību un arī pret konkrētajiem Latvijas Bankas lēmumiem. Manuprāt, tomēr vajadzētu nolaisties līdz nedaudz zemākam līmenim, jo rodas iespaids, ka gribam runāt pārāk augstās sfērās un nerunāt par to, kas notiek tautsaimniecības ikdienā. Diemžēl tās lietas notiek ne tā, kā domā šajā namā, un ne tik rožaini, kā mēs šeit zīmējam.

Iepriekšējais runātājs arī teica, man negribētos atkārtoties… Bet, godātie kolēģi, ja jau mēs gribam risināt globālus jautājumus, tad vismaz vienreiz atrisināsim kaut to nieka minimumu, kas šodien sāp tam cilvēkam, kas uz vietas kaut ko ražo, kas rūpējas par to, lai Latvijas ekonomika kaut nedaudz, lēnām virzītos uz labo pusi. Mēs taču par viņu nedomājam. Mēs šodien atkal gribam aiz populistiskiem sauk­ļiem – nedrukāsim naudu, nedrukāsim vairāk vai mazāk Latvijas rubļu vai vienalga kādu citu iespējamo valūtu, nekonvertēsim attiecībā… – viens grib aizstāvēt Latvijas rubļa stabilitāti, bet Ministru padome Godmaņa izskatā vai kāda cita institūcija grib drukāt un atrisināt kādas problēmas. Nevajag būt populistiskiem! Nebūsim tādi, cienījamie kolēģi! Mēs varam citur to runāt, bet šeit pārāk labi viens otru pazīstam un viens otru labi saprotam. Nevajag par to! Situācija ir pārāk nopietna.

Es domāju, ka Repšes kungs atceras, ka dažus mēnešus atpakaļ viņi šeit solīja, ka norēķinu sistēmā būs kārtība un vismaz neatkāpsies no saviem apgalvojumiem, ka kredīts graudu iepirkšanai lauksaimniekiem būs. Šobrīd tas kredīts it kā ir un it kā nav. Kur tad šeit ir kārtība, un vai tā ir Ministru padomes vaina? Es negribētu to, ka ir viens, kas jāj uz balta zirga, un otrs, kas jāj uz melna zirga. Galu galā tam, kas nodarbojas ar tautsaimniecību, vairāk vai mazāk ar šīm lietām arī ir jāsaduras. Un kā nu viņš var, tā viņš tās atrisina. Nezīmēsim vienu baltu, otru – melnu. Es šobrīd uzskatu: ja jau tik tiešām, prasti sakot, ir ziepes šajā jautājumā, tad visi uzņemsimies atbildību atbilstoši savam rangam un savai varēšanai. Netaisīsim lieki šeit teātri. Ja mēs neesam spējīgi nokārtot jautājumu, tad tā arī pasacīsim, ka ne Augstākā padome, ne Ministru padome, ne banka tajā skaitā nevar atrisināt, lai cilvēks saņemtu naudu par to, par ko viņam pienākas saņemt, ka mēs nevaram turēt vārdu, nevaram būt džentlmeņi pret saviem zemniekiem. Proti, pateikt skaidrā tekstā, bez kādiem aplinkiem.

Galu galā, ja mēs Ministru padomei devām šīs pilnvaras vairāk vai mazāk likumīgi…

Mēs tikai tagad par to diskutējam. Bet, ja šīs pilnvaras ir nepieciešamas un vairākums par to izšķiramies, tad tādām pilnvarām ir jābūt neatkarīgi, vai tā ir Latvijas Banka vai kāda cita iestāde. Galu galā tad, kad jāizlemj citi jautājumi, Augstākā padome ir spējīga par visu lemt likumu ietvaros. Bet pēkšņi, kad jāatrisina konkrēts jautājums, mēs atkal esam, atvainojos, nespējīgi. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs: Vārds Teikmaņa kungam. Vēl debatēs ir pierakstījies lauksaimniecības ministra pirmais vietnieks Šķēles kungs un Godmaņa kungs.

 

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Man liekas, ka šis jautājums šajā krīzes situācijā prasa neatliekamu risinājumu. Turklāt nekavējoties jāizvērtē, vai šis risinājums būs pareizs vai ne. Bet blakus šim jautājumam vai arī pretī stāv tikpat kardināls un pavisam elementārs jautājums: vai Augstākā padome strādās likumīgi vai nestrādās? Atklāti sakot, man bija kauns klausīties kolēģi Plotnieku no Likumdošanas jautājumu komisijas. Vispār likums tā kā būtu, bet, ja tur “ir ziepes un kaut kas deg”, tad mēs paskatīsimies šķērsām caur pirkstiem un risināsim to ar tādu metodi, kas saucas ārkārtējas pilnvaras. Nekur tālu jau tā metode nav jāmeklē. Atcerieties divus gadus atpakaļ, paskatieties uz Austrumiem, uz Maskavas pusi: metode jau bija tāda pati. Vispirms radīt prezidenta institūtu un dot mīklainas pilnvaras, īsti nesaprotot, ko tas nozīmē tajā formulējumā, un pēc tam lai viņš rīkojas un atbild, jo parlaments, teiksim, nevar tik ātri un tik operatīvi kaut ko izlemt. Šajā gadījumā valdībai ir iedotas pilnvaras – es nezinu, kādas, jo iepriekšējā lēmumā nekas nav rakstīts. Tajā ir rakstīts: “ārkārtējas pilnvaras ārpus likumdošanas”. Es saprotu, ja tajā būtu pavisam konkrēti pateikts: “jautājumos, kas nav noregulēti likumdošanā”, tad varbūt Godmaņa kungs varētu man atbildēt, vai viņš drīkst rīkoties pret likumu vai nedrīkst. Viņš man neatbildēja. Es uzskatu, ka nedrīkst.

Kāpēc tad mēs tos likumus pieņemam? Laikam tāpēc, ka likums ir augstākais. Ja mēs tagad ar Augstākās padomes lēmumu akceptēsim vēl vadības lēmumus, kas ir pretēji likumam, tad, piedodiet, ko tad mēs šeit sēžam, ejam mājās un nekādus likumus turpmāk vairs nepieņemsim. Pieņemsim tikai lēmumus, gan jau tie kaut kā darbosies. Tad mums visa tā sistēma izjuks. Neko jau nevar iegūt, kaut ko nezaudējot. Parlamentam ir jānovērtē, ko mēs iegūsim un ko mēs zaudēsim. Šajā gadījumā, es uzskatu, tas kaut ko kaut kam pabīdījis pēc valdības direktīva norādījuma, – dažas Rīgas pašvaldības piespiedu kārtā ir iznomājušas atsevišķus veikalus daudziem valsts uzņēmumiem. Tas ir galvenais ieguvums privatizācijas procesā Rīgā. Tātad ir privatizēti apmēram 20 veikali. Bet tā vai citādi tos veikalus privatizēs pašvaldības, nevis valdība. Valdība visu Latvijas pašvaldību vietā nespēs privatizēt tos veikalus, un to viņa nedarīs. Tādā gadījumā privatizācijas process vispār apstāsies, ja valdība šodien var dot tikai vadošus norādījumus pašvaldībām, parādīt ar pirkstu, kam privatizēt, kurai rūpnīcai privatizēt un kurai neprivatizēt. Tāda šodien ir reālā situācija. Bet tā vietā, lai dotu skaidru nostādni par privatizācijas fondu, kam tie līdzekļi paliek: vai tie paliek valdībai vai tie paliek pašvaldībai, šodien... Jo avīzē var lasīt, ka pašvaldība nav ieinteresēta privatizēt, jo nekas no tiem līdzekļiem pašvaldībai nepaliek, nav skaidrs, kā šos līdzekļus drīkst izmantot. Šodien Godmanis pasaka: pašvaldībai paliek tik un tik procenti, rīt viņš pasaka, ka visi 100 procenti aizies valdībai.

Pagājušajā plenārsēdē, kad klausījāmies Godmaņa kunga ziņojumu, viņš kā piemēru minēja Zemgales priekšpilsētu, kura vislabāk privatizējot. Piedodiet, Zemgales priekšpilsēta ir vienīgā no Rīgas rajona pašvaldībām, kura tīrā veidā nodarbojas ar pašvaldību reketu. Proti, piespiedu kārtā, bet tas viss ir rekets. Jo nevienā privatizācijas likumā nav teikts, ka pašvaldība drīkst izvirzīt papildu noteikumus un piespiedu kārtā, teiksim, likt pircējam iegādāties akmeņogles. Varbūt šodien piespiež pirkt akmeņogles, rīt piespiedīs gādāt mersedesu. Principā nav nekādas starpības. Gluži otrādi, es uzskatu, ka labākā bija Vidzemes priekšpilsēta, kura ir precīzi sadalījusi, cik kas maksā. Cik maksā tā lete un svari, cik maksā īres tiesības un cik atstās tālākā... Kā to saistīt ar telpu nomu, to atrašanās vietu un apgrozījumu. Bet šai komisijai tādas analīzes nav. Tā ka es uzskatu: kamēr mums nav iesniegts lēmuma projekts, kurā tomēr skaidri būtu pateikts, kādas pilnvaras ir šai komisijai un valdībai, tikmēr par šo lēmumu nevar balsot. Un pilnīgi absurds ir lauksaimnieku papildinājums – “akceptēt”.

Ko nozīmē “akceptēt” un kādas ir juridiskās sekas? Ja valdība ir pieņēmusi lēmumu, tas ir likumīgs. Ja ir pieņēmusi nelikumīgu lēmumu, tas ir atceļams. Kas ir jāakceptē vēl papildus? Es uzskatu, ka nekas. Un šajā gadījumā viens no lēmumiem, vismaz par sadalošo saldētavu, ir nelikumīgs, jo minētā saldētava ir pašvaldības īpašums. Šis lēmums vispār ir kā 1988.gada stilā uzrakstīts: uzdot valdei nodot ministrijas pārziņā. Es atvainojos, es tādus formulējumus vairs nepazīstu un negribu pazīt. Proti, tādi bija pirms diviem gadiem: nodot no bilances uz bilanci, pārskaitīt bilances vērtību. Piedodiet, tai bilances vērtībai, kas pirms diviem gadiem bija 5 miljoni, šodien jau ir pavisam cita vērtība. Un, protams, paldies par laipno atļauju Lauksaimniecības ministrijai pārskaitīt Rīgas pilsētai, kura, starp citu, no sava budžeta līdzekļiem ir uzcēlusi šo saldētavu, bilances vērtību dažu miljonu apmērā. Paldies par šiem rubļiem. Bet šodien šai saldētavai ir pavisam cita vērtība. Turklāt tas ir pašvaldības īpašums. Un tādā gadījumā, ja jau valdībai vajag šīs pilnvaras, tad, kolēģi, tas ir jāliek likumā par valdību, lai ir arī pilnīgi skaidrs. Ja atzīstam, ka valdībai ir nepieciešamas ārkārtējas pilnvaras, tad valdībai tas ir garantēts ar likumu. Jo neviens Augstākās padomes lēmums, ar kuru mēs dodam valdībai pilnvaras, nevar tai piešķirt lielākas pilnvaras, nekā tās dotas likumā. Un ne ar vienu lēmumu nevar dot valdībai pilnvaras rīkoties pretēji likumam. Tāpēc es ierosinātu šodien tomēr šo jautājumu atlikt. Tirdzniecības un pakalpojumu komisijai jāizstrādā jauns lēmums, kurā būtu šīs pilnvaras vairāk vai mazāk skaidri noteiktas. Ja tas ir jautājumos, kuri nav regulēti likumos, lūdzu, es domāju, katrs varētu nobalsot par šādām pilnvarām. Bet, ja tas ir vispārējs formulējums, no kā nekā nevar saprast, tādā gadījumā es attiecībā uz šo formulējumu balsoju pret. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais debatēs runās Šķēles kungs, pēc tam – Godmaņa kungs.

 

A.Šķēle, lauksaimniecības ministra pirmais vietnieks: Godātie deputāti! Pēc iepriekšējā runātāja, manā uztverē, vairāk vai mazāk emocionālās runas es tomēr mēģināšu ļoti īsi pateikt savu viedokli šajā jautājumā.

Man bija tas pietiekami grūtais pienākums būt šīs komisijas priekšsēdētāja vietniekam un praktiski ņemt dalību visās sēdēs un visu jautājumu izskatīšanā.

Vispirms par privatizācijas gaitu tirdzniecības sistēmā. Jāatzīst, ka kopš tā brīža, kad pagājušā gada novembrī ir pieņemti attiecīgie likumdošanas akti, šis darbs ne Rīgas pilsētā, ne republikā praktiski nevirzījās uz priekšu. Neviena Rīgas pilsētas pašvaldība šobrīd pat vēl nav izstrādājusi pārtikas apgādes koncepciju savā rajonā. Pašvaldības nevar pateikt, cik metru attālumā no dzīvesvietas ir jābūt maizes veikalam un piena veikalam, kādā režīmā tiem jāstrādā. Nevienai pašvaldībai tas nav pat uzrakstīts. Pašvaldības mums neviena nevarēja neko pierādīt. Uzskatu, ka šis komisijas darbs, kad mēs pieprasījām par katru veikalu rūpīgu inventarizāciju, iegūstot visus atlikumus precēs, naudā, ieguvām ziņas par apgrozību, konstatējām tādus faktus, ka Rīgas pilsētas centrā ir veikals ar 19 cilvēku štatu un tā apgrozība ceturksnī ir tikai 220 tūkstoši rubļu. Minētais veikals šodien ir iekļauts tirdzniecības uzņēmumā, tādējādi katrā ziņā pilnīgi diskreditē tirdzniecības sistēmu.

Tādēļ uzskatu, ka komisijas iesāktais darbs šā jautājuma risināšanā bija kā (es atvainojos varbūt par vulgāru izteicienu) tāds sprungulis skudru pūznī, kas acumirklī sakustināja šo lietu. Un es varu teikt, ka šobrīd mēs zinām grafiku, kā pašvaldības strādā: divreiz nedēļā skata, un mēs nejaucamies konkrētajā brīdī, mēs paturam tikai veto tiesības attiecībā uz lēmumiem, kuri ir galēji nepareizi. Vēlreiz atkārtoju piemēru, ka veikalu Brīvības ielā (blakus Matīsa tirgum) varēja atļauties nodot privatizēšanai, izsolīt par 68 tūkstošiem rubļu – nevis dolāru! Kurā Eiropas galvaspilsētā veikalu, kas ir uz centrālās ielas, var nopirkt par 300 dolāriem (pārvēršot pēc kursa)? Tikai Rīgā, es atvainojos. Es šo lietu vairāk negribu komentēt.

Otrs. Par lēmumu, kas skar norēķinu ar NVS valstīm. Ir 4.jūnijā pieņemtais Augstākās padomes lēmums par lauksaimniecības produkcijas ražošanas finansiālo nodrošinājumu. Šā lēmuma 5.punkts ir šāds (es tikai nezinu, kādēļ mēs nevaram prasīt tā izpildi): “Uzdot Latvijas Bankai divu nedēļu laikā izstrādāt sistēmu, kas paātrinātu savstarpējo norēķinu veikšanu, kā arī mēneša laikā stabilizēt norēķinus ar citām rubļa zonas valstīm.” Kopš 4.jūnija, kad šis lēmums Augstākajā padomē ir pieņemts, manā uztverē, šajā jomā nekas nav izdarīts. Un es pilnīgi pieņemu kā pamatotus arī Kehra kunga argumentus.

Valdības sēdē, kad tika pieņemts lēmums, kas skar banku kompetenci, piedalījās Repšes kungs. Un, kad es ziņoju par šo lēmumu, atbildot uz diviem maniem jautājumiem (es atkārtoti jautāju), kad var cerēt, ka lauksaimnieku iepriekš nosūtīto pārtikas preču apmaksa tiktu veikta viens pret vienu, jo nebija zināmi jaunie spēles noteikumi, tā kā to nebija, Repšes kungs apsolīja, ka banka izskatīs pozitīvi. Mēs varam dabūt un iepazīties ar Ministru padomes attiecīgās sēdes stenogrammu. Tādēļ es uzskatu, ka šobrīd šī summa 530 miljonu rubļu apjomā par no gada sākumā nosūtītām pārtikas precēm līdz tam brīdim, kamēr banka pieņēma šo jauno kārtību, tātad jaunos spēles noteikumus, kurus konkrētais uzņēmējs iepriekš nevarēja zināt ne janvārī, ne februārī, pamatojoties uz pēdējo lēmumu, kas skar tieši norēķinus par pilnvarām attiecībā uz pārtikas precēm, izņēmuma kārtā tomēr ir jāattiecina.

Un pēdējais – par sadalošo saldētavu, par tās jēgu un nozīmi. Es saprotu, ka Rīgas pilsētas valdei tas ir vissāpīgākais jautājums. Jo šo sadalošo saldētavu, kuru savā laikā LPSR Ministru padome uzskatīja par vajadzīgu arī daļēji finansēt, tādēļ ka bija nolūks attīstīt, vulgāri sakot, tā sauktos pilsētas pārtikas vēderus, kuri ir tipiski Rietumos. Tātad radīt vietas, kurās notiek sīka vairumtirdzniecība. Jo, ejot uz privatizācijas procesu, kad rodas tūkstošiem sīko tirgotāju, nevaram pieļaut un nevaram fiziski nodrošināt, ka tūkstotis mazo tirgotāju vienlaikus varētu doties uz vienu pārstrādes uzņēmumu, kur viņi saņemtu preces. Šajā sakarībā jūsu zināšanai vienkāršs skaitlis. “Rīgas miesnieks”, Rīgas gaļas kombināts vienlaikus preces var izsniegt četrām automašīnām. Rīgas sadalošā saldētava, kas tika šādā nolūkā celta, vienlaikus ar precēm var nodrošināt vismaz 60 piebraukušās automašīnas. Diemžēl četru gadu laikā, kopš tā ir uzsākta, nav izdarīts nekas vairāk kā sasliets ļoti lepns somu korpuss, ieskaitot pat iekšējā laukuma betonēšanu un visu pārējo, nerunājot par to, lai šo saldētavu reāli liktu lietā.

Jau pirms gada Ministru padome šo jautājumu bija skatījusi, bijām diskutējuši, taču toreiz neradām attiecīgu sapratni, bet šobrīd, ejot uz tālāku veikalu privatizāciju, Rīgai šis sīkvairumposms ir obligāti nepieciešams. Tādēļ arī Ministru padome šobrīd ir apturējusi viena sava lēmuma izskatīšanu, proti, par dārzeņu noliktavas tālāku privatizāciju, lai minēto lēmumu skatītu tā sauktā sīkvairuma posma aspektā. Es uzskatu, ka privatizācijas procesa neatliekama sastāvdaļa ir šo sīkvairuma posmu veidošanas nodrošināšana. Un tikai tādēļ es arī lūdzu piekrist šā lēmuma pieņemtajai redakcijai. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs: Vārds Godmaņa kungam. Debatēs vēl ir pierakstījušies Kinnas kungs un Repšes kungs.

 

I.Godmanis: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Šoreiz es tiešām mēģināšu izvairīties no patētiskas runas manieres.

Ļoti daudz kas tika pateikts. Es mēģināšu ilustrēt ar pavisam asiem piemēriem. Ja nemaldos, šodien mēs ar Šķēles kungu runājam, ka Rīgā ir pazuduši apmēram 50 pārtikas veikali. Statistikas komiteja dod vienus datus, pašvaldības – citus datus. Kur ir 50 pārtikas veikali? Kur ir pazuduši 50 pārtikas veikali? Kur tie ir? Tajos veikalos pārdod visu to, kas ar pārtiku absolūti nav saistīts. Varētu teikt tā: var būt, ka tie veikali, kuros kaut kas ir iekšā, ir pietiekami. Rīgā bija palikuši apmēram 90 gaļas veikali. Tātad mēs pakāpeniski slīgām situācijā, kas ir pilnīgs purvs.

Nākamais. Mēs taču negājām ar tā saukto diktatorisko metodi. Vadoties pēc 171.lēmuma, mēs konsekventi visu tirdzniecību atdevām un likvidējām Tirdzniecības ministriju, neskatoties uz tirdzniecības ministra vislielāko pretestību tajā brīdī. Varbūt toreiz viņam daļēji bija taisnība. Atstājām trīs veikalus. Un pašvaldība izmisīgi cīnījās, lai arī tos veikalus pārņemtu. Ideja bija tāda – pašvaldības paņems veikalus (tajā laikā bija runa par Rīgas pilsētas pašvaldību, rajoni tur klāt netika laisti). Minētās pašvaldības izveidoja savu privatizācijas komisiju. Un, tā kā likums ir pieņemts, tā likuma ietvaros veiks visu procedūru. Viss gāja it kā ļoti labi. Es tikai skatos, ka laiks iet, taču nekas uz priekšu nevirzās. Tas ir punkts viens.

Otrs – pazūd pārtikas veikali. To vietā rodas veikali, kuros tirgo velns zina ko. Varbūt tas ir izdevīgi. Savā laikā es interesējos, kā šie veikali tur ir radušies. Ļoti grūti atrast, kurš ir devis atļauju. Līdz šim brīdim es uzskatu, ka Rīgā vēl ir viens otrs veikals, kuram vispār nav nekādas oficiāli noformētas atļaujas.

Trešais. Tātad pēc decentralizācijas, piemērojot likumu, privatizē. Valdība vispār skatās pavisam uz citiem jautājumiem. Kas toreiz izšķīra manu nostāju? Es biju ļoti neitrāls attiecībā uz Rīgas pilsētu un Rīgas rajoniem. Es uzskatīju, ka Rīgas pilsētas rajonu attiecībās valdībai nav jājaucas. Lūk, tas, ka Rīgas pilsētas privatizācijas komisija sanāca kopā un pateica priekšā, ko tā ir sagatavojusi, proti, Rīgas pilsētas padome pateica, ka tas viss ir pilnīgs bleķis, nolikvidēja attiecīgo komisiju un uzticēja to veikt prezidijam, tātad veikt privatizācijas funkcijas. Kā to saprast? Padomē ir ievēlēta komisija, kuru likvidē un faktiski iedod izpildvarai to izdarīt. No vienas puses, man tas sāka šķist aizdomīgi.

No otras puses – redziet, tas, ko teica Teikmaņa kungs, parāda, cik viņš ļoti rūpējas par apgādi, jo runa ir par apgādi ar pārtiku. Tas gājiens, ko mēs darām un ko vienīgi Teikmaņa kungs ir sapratis, ir tas, ka mēs tiešām noteicām, ka tajā rajonā, kur visvairāk apgrozās cilvēku, un nevis tā, kā mūsu pašvaldības gribēja ierādīt, proti, kaut kur krūmos, ļoti tālu prom no reālajām vietām. Jo tās nav patīkamas vietas, kurās būtu jābūt tiem veikaliem, kuri uz trīs gadiem, pasvītroju – un ne vairāk, pāriet nomā, pārvaldījumā un īpašumā pārstrādes uzņēmumiem (un ne jau tikai Rīgas, bet visas Latvijas) izsoles kārtībā tam, kurš ir ar mieru šos veikalus ņemt, lai pa to laiku, kamēr privatizācija iet smagi caur visām privatizācijas komisijām, kad nākas pieņemt virkni juridisku dokumentu, tajā skaitā notiek jaunu līgumu slēgšana ar bijušajiem direktoriem, tajā skaitā jārisina jautājumi, kas saistās vispār ar sortimenta izturēšanu, lai tajā brīdī būtu dempfers. Lai nebūtu tā, ka gaļas kombināta direktors saka: “Es savā laikā personīgi pārbaudīju veikalus. Es aizbraucu uz tiem un prasu, lai parāda man grāmatu, kur ir veikala pasūtījums. Kundzīte atver vienu grāmatu, kurā ir kaut kas tā saskrāpēts, ka es neko nesaprotu. Es prasu, vai tad jums preci neatveda? Man atbild, ka neatveda, kombināts gaļu nepiegādāja. Vienīgais ir telefona sakari. Es liku, lai noliek teleksu. Un sūtīju pārbaudīt, vai teleksi viens pret otru saskan, jo citādi ir sabojāts telefons, kad nevar atrast, kurš ir vainīgs. Gaļas kombināts ir pārpildīts ar pārtiku, bet veikals ir tukšs. Cits uz citu rāda ar pirkstu.”

Nu labi, kā tad tālāk rīkoties. Ko tad mēs tik šausmīgu esam izdarījuši? Kā tad mēs esam pārkāpuši likumu, kā saka Teikmaņa kungs?

Mēs tik tiešām apturējām 171.lēmuma vienas daļas darbību attiecībā uz zināmu skaitu veikalu. Tas nozīmē, ka tos veikalus, kurus mēs pēc tam atdevām pārstrādei, mēs uz laiku no pašvaldībām paņēmām atpakaļ. Teikmaņa kungs, starp citu, tas ir mūsu lēmums, nevis likums! Protams, ja skatās ļoti likumiski, ir tā, ka ir valdības lēmums, pēc tam pašvaldība ļoti steidzīgi, pamatojoties uz valdības lēmumu, pieņem savu lēmumu, kurš tad ir tik augsts, ka to var grozīt tikai Augstākā padome vai apturēt Ministru padome. Tā ka likumiskā kārtā tur ir zināmas problēmas. Bet tās, lūk, ir šīs problēmas, kuras tika izmantotas.

Nākamais. Ja mēs tagad skatāmies tālāk, kā mums iet ar Tirdzniecības pārvaldes uzņēmumiem, tā ir galvenā problēma. Pirmkārt, kā radīt dempferu, otrkārt, kā realizēt privatizāciju, ja ir veto tiesības, un lai būtu apstiprināti dokumenti, lai katrs vienkārši nebūtu pilnīgi savā vaļā. Ir standarta dokumenti, kuri ir piemērojami katram rajonam. Veto tiesībām jābūt, lai nenotiek tas, ko šeit teica. Deputāts Blumbergs šajā sakarā man uzdeva jautājumu. Būtībā par tādu rīcību, ka tikai par 46 tūkstošiem izsola veikalu, var ierosināt krimināllietu. Diemžēl man ir jāizsaka pārmetumi mūsu jurisprudencei, es domāju Tieslietu ministrijai, kas nav sagatavojusi dokumentus. Un tā ir mūsu vājā puse. Es atzīstu. Ļoti vāji strādā Tieslietu ministrija, kaut gan arī Rihteres kundze bija komisijā, bet kavēja tomēr tas, ka mums nav kārtīgi sagatavoti šie likumprojekti, kuri sekmētu, lai lietu attīstītu uz priekšu. Tas ir jādara, un tas ir mūsu uzdevums arī pilnvaru pagarināšanas stadijā.

Tātad nākamais, ja runājam par saldētavu, viss jau ir ļoti skaisti. Pirmkārt, es jums atvedīšu dokumentus vēl ar Rubeņa parakstu, kuros skaidri un gaiši uzrakstīts, kas ir devis naudu priekš saldētavas. Otrkārt, ja jums tik ļoti bija vajadzīgs, lai šī saldētava strādātu, kāpēc jūs to likāt uz izsoli? Treškārt, kā tas iznāk, ka saldētava ir vienā vietā, bet visa nepieciešamā aparatūra, visi kompresori ir izvietoti pa visu Rīgu? Un jūs pieņēmāt valdē lēmumu, ka viņi pārkāpj likumu. Es atvainojos: kādu likumu? Tas ir jūsu īpašums. Mēs jums to neatņemam. Mēs jums samaksāsim visu šo naudu, ko jūs esat ieguldījuši, vadoties pēc dokumentiem, Teikmaņa kungs, un nevis izsoles naudu. Jo tā bija valsts nauda, ko jūs ieguldījāt. Patlaban jūs būtībā atsakāties veidot kopēju pieņemšanas un nodošanas komisiju. Visi tie aparāti ir izsvaidīti pa visu Rīgu. Un es ļoti labi varu iedomāties turpmāko reakciju: nu lai tā valdība ņem, tā saldētava stāvēs pustukša, un viņi nekur neatradīs tos aparātus, kas ir pazuduši. Es nezinu, man ir grūti pateikt. Es saņēmu informāciju, ka savā laikā tur saimniekoja viens no mūsu deputātiem, kas sēdēja šeit, lūk, tur blakus Čepānes kundzei. Kaut gan tas ir politisks moments, tas neattiecas uz lietu, bet par to man apmēram ir skaidrība.

Nākamais. Ko tad mēs gribam darīt tālāk? Cienījamie deputāti, mēs nepavisam negribam rīkoties ar tādām metodēm, kuras mums piedāvā. Nē, mēs strādājam kopā ar pašvaldībām. Jā, ir protesti. Un tomēr pašvaldību domas tiek ņemtas vērā. Karlsona kungs kā deputāts piedalās. Es domāju, viņš apstiprinās, ka nav tāda varianta, ka ir totāls diktāts, ka mēs kaut ko šausmīgi laužam. Tā tas nav. Kas mums praktiski ir jāizdara? Mums praktiski jāatrisina divi jautājumi: norēķini, jāpabeidz privatizācija, kuru pabeigs tiešām pašvaldības. Bet tad, kad mēs redzēsim, ka tās reāli to darīs… Es piekrītu, ka jautājums par līdzekļu izmantošanu ir ārkārtīgi svarīgs. Bet saprotiet, tad ir precīzi jādefinē. Es nepretendēju, ka valstij ir jābūt visiem līdzekļiem. Nē, es esmu par to, ka tie lielāko tiesu ir pašvaldībai. Tikai ir precīzi jādefinē: vai šie līdzekļi izmantojami kā fonds privatizācijai vai par tiem atkal sākt pirkt ogles un citu.

Nākamais. Ko mēs gribam darīt? Mēs gribam turpināt to, ko iesākām. No Rīgas un no Jūrmalas pieredzes, attiecinot to arī uz citām pilsētām, izstrādāta speciāla metodika pretmonopolu sistēmai attiecībā uz patērētāju biedrību. Tas mums jāliek šeit priekšā, tas nav tik vienkārši, bet tas ir jāierosina.

Nākamais. Tā ir pavisam nepatīkama lieta, par ko mēs ar pašvaldībām runājām un par ko ir ļoti lielas pretenzijas, proti, tā ir tirdzniecība uz ielas. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs no 1.oktobra. Ja no 1.oktobra mēs atļausim visiem tirgoties uz ielas, turklāt viens dos atļauju, licenci un teiks, lai cits pārbauda, un Finansu inspekcija to nedarīs, jo, ja tā to darīs, tad visa nauda atkal aiziet valstij un nevis pašvaldībai. Tādēļ komisijai jāizstrādā variants, kādā veidā pašvaldība būtu ieinteresēta, lai šie līdzekļi par nelikumīgo tirdzniecību nonāktu pašvaldību rokās. Ja pēc 1.oktobra mēs pieļausim tirdzniecību uz ielas, tad zaudēts: neviens nodoklis neienāks. Netiks ievākts ne apgrozījuma nodoklis, ne arī tas, kas ir maksāts par ievedmuitu, ne arī tas, kas nāk klāt no 1.oktobra, proti, kas mums palielinās visu ienākumu bāzi attiecībā uz nodokļu sistēmu.

Runājot par banku, jāsaka, ka mūsu attiecības ar banku ir sarežģītas. Arī šajā konkrētajā gadījumā, arī sākot jau ar energoresursiem, mēs ņemam par 50 procentiem, mēs nevaram no zemniekiem paņemt naudu atpakaļ. Tātad mēs degam it kā nost. Degs nost arī pašvaldības, ņemot par 80 procentiem. Un būs problēma, ar ko bankai jārēķinās. Es domāju, ka bankai vienkārši neatmaksās naudu. Arī šeit. Jā, mēs pieņēmām divus lēmumus par banku: viens – 5 procenti soda sankcijas. Kolotovas kundze bija klāt tajā komisijā, un viņa ir informēta. Šīs 5 procentu sankcijas jānosaka ne tikai piegādātājiem un patērētājiem, bet arī bankai. Un bankai tas ir jādara, tai ir jānodrošina. Un, ja nav šo pārskaitījumu, tad banka maksā sodu. Un šeit nav nekāda sakara ar likumu par bankām. Nekas netiek aiztikts.

Otrs jautājums ir par naudas konvertāciju. Arī tā ir problēma. No vienas puses, klasiski runājot, vajadzētu palikt tā, kā ir. Jā, tiešām konvertācija tādējādi, ka banka nosaka kursu. Tomēr es uzskatu, ka mums ir uzdevums atrisināt norēķinus. Un norēķinus atrisināt, izejot no tās produkcijas daudzuma, kas jau tika pārdots. Par to vajadzētu konvertēt naudu. Es zinu, ka bankas prezidents ir citās domās. Es savukārt palieku pie savām domām. Lauksaimniecība šobrīd ir īpašā situācijā. Zinu, ka daudzi ministri arī nedomā tā kā es, jo viņi uzskata, ka visas nozares… Taču es uzskatu, ka lauksaimniecība ir īpašā situācijā, ka mums tas ir jāizdara. Un otrs. Es esmu priecīgs šodien uzzināt, ka beidzot konvertēta arī tā nauda, lai varētu samaksāt pārtiku no rezervēm un arī daļu graudu naudas, pat tad, ja banka neatradīs līdzekļus kredītam, tad vismaz no tiem, ko mēs esam aizņēmušies no rūpniekiem.

Es uzskatu, ka šis ir ļoti smags lēmums. Es neuzskatu, ka šo lēmumu var attiecināt arī turpmāk, bet uzskatu, ja bankas prezidents valdības sēdē pasaka savu vārdu, tas tomēr viņam ir arī saistošs. Ja viņš savas domas maina, ko tad tur var darīt. Tāpēc es tomēr lūgtu apstiprināt šo lēmumu tādu, kāds tas ir. Mēs strādāsim kopā, un arī Karlsona kungs ir komisijā. Ja Augstākās padomes Tirdzniecības un pakalpojumu komisija fiksē, ka mūsu darbība galīgi ir pret likumu, tad nav jautājumu – šī darbība automātiski ir jānobremzē pašā sākumā vai arī jāizvirza jautājums Augstākajā padomē.

Bet vissmagākais un nepatīkamākais būs tad, ja notiks tas, ko piedāvā Teikmaņa kungs. Ja mēs šo lietu šajā brīdī tūlīt apstādinām, komisija pārstāj strādāt, visas pašvaldības aizies uz visām pusēm, un spēle beidzas. Atgriezīsies pavisam cita sistēma, un mēs nokļūsim totālos parādos, nekāda privatizācija mums neturpināsies, un beigsim mēs pavisam slikti. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs: Vārds Kinnas kungam, pēc tam – Repšes kungam. Vēl debatēs pierakstījušies Blumberga kungs un Bērza kungs.

 

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Dažas dienas, vai pareizāk sakot, pēdējā dienā pirms aiziešanas atvaļinājumā mēs pieņēmām minēto lēmumu par šīm ārkārtas pilnvarām. Un tajā pašā laikā ne īpaši skaidri formulējām, kādas tad ir šīs ārkārtas pilnvaras. Un tomēr jāatzīst, ka šo pilnvaru piešķiršana vismaz vienā situācijā aktivizēja stāvokli. Un tas ir: tā aktivizēja stāvokli, un sākās Rīgas veikalu privatizācijas process. Un tas, ka pašvaldības pusotru gadu vai gandrīz jau divus gadus neko šajā jautājumā nebija izdarījušas, par to acīmredzot mums citam cits vairs nav jāpārliecina. Bet tajā pašā laikā – vai valdība izdarīja visu, ko tai vajadzēja izdarīt attiecībā uz produkcijas ražotāju? Un šajā lietā es gribu teikt, ka grāmatiņā, kura mums visiem ir izsniegta, ir nokopēti visi tie Ministru padomes lēmumi, kuri ir pieņemti šajā laika posmā. Šeit, manuprāt, trūkst paša svarīgākā. Jo nevienā šajā dokumentā nav ne mazākās atsauces uz to, kādas tiesības ir lauksaimnieciskās produkcijas ražotājam. Jā, valdība ir noteikusi, ka pārstrādes uzņēmumi, kuri visi ir valsts uzņēmumi, ir tiesīgi saņemt soda sankcijas no tirgotājiem (sākumā pusprocentu, pēc tam 5 procentus, ja tiem laikus nesamaksā), bet ne ar vienu vārdu valdība nav noteikusi, ka šādas pašas soda sankcijas būtu tiesīgi saņemt ražotāji. Un diemžēl tieši ražotāji ir tie, kuri pašreiz maksimāli dzīvo laukos. Es domāju visus ražotājus: gan to vientuļo tantiņu, kas slauc govi, gan to zemnieku, kam ir piecas govis, gan arī lielsaimniecību, kurai varbūt ir 300 govju. Un līdz šim valdība pašreiz šo pilnvaru ietvaros ražotājiem nekādas garantijas nav devusi. Un, ja mēs paskatāmies skaitļus, tad šajā periodā lauksaimniecībā kopumā skaitļi nav uzlabojušies. Ir samazinājies parāds par pienu un gaļu, bet tajā pašā laikā ir pieaudzis parāds 1,3 miljardu rubļu apjomā par graudiem, ko zemnieki ir nodevuši valstij, bet par kuriem nav samaksāts.

Tagad par šiem lēmumiem un par šo Lauksaimniecības komisijas ierosinājumu – izlemt tomēr, kurš no šiem lēmumiem ir spēkā un kurš nav spēkā. Tā, piemēram, lēmumā esmu lasījis, ka valdība uzdod bankai iekasēt šīs 5 procentu soda sankcijas. Tajā pašā laikā esmu lasījis masu informācijas līdzekļos, ka banka to darīs tikai tad, ja klients to īpaši prasīs. Tajā gadījumā šim lēmumam tūdaļ zūd jebkura jēga. Tāpat jautājumā par šo naudas līdzekļu konvertāciju attiecībā uz līdz konkrētam datumam piegādāto lauksaimniecības produkciju, es domāju, varēja gan tik daudz izdarīt, kā precīzi saskaitīt, cik tad lauksaimniecības produkcija šajā laika posmā ir pārdots uz NVS valstīm un cik liela rubļu masa tad pakļaujas šai konvertācijai. Jo pašreiz mēs te tā populistiski viens otru spiežam – Kehra kungs draud ar lielu rubļu emisiju, bet tajā pašā laikā mēs praktiski nezinām, par kādām naudas summām ir runa. Un tāpēc es ierosinu tomēr šo lēmumu…

Un, Teikmaņa kungs, kas attiecas uz šo sadalošo saldētavu… Ja jau jūsu mīļā Rīgas pašvaldība nolēma šo sadalošo saldētavu pārdot izsolē par brīvi konvertējamu valūtu, tad tas nozīmē, ka jums šī saldētava nav vajadzīga. Un, ja jau šī saldētava ir celta nevis tikai par Rīgas pašvaldības naudu, bet ir celta arī par Latvijas centrālā budžeta līdzekļiem, vienalga, vai mēs toreiz tos saņēmām no Maskavas vai no citurienes, tad tas, ka saldētava bija jūsu bilancē, vēl nenozīmē, ka tas ir jūsu īpašums. Tas, starp citu, ir viens no īpašuma privatizācijas pamatpostulātiem, kuru Augstākā padome arī ir apstiprinājusi, proti, atrašanās bilancē nenozīmē īpašuma tiesības. Un, ja šī saldētava nokļuva jūsu bilancē un jūs uzskatāt, ka tas ir jūsu īpašums, tādā gadījumā tas ir tiesas jautājums, kuru jūs varat izlemt tiesā.

Un tāpēc es nobeigumā gribētu teikt to, ka, manuprāt, šīs komisijas darbība ir jāturpina, ir jāizdara tas, ko es jau minēju, proti, jādod garantijas produkcijas ražotājiem, kā arī jāizlemj konkrēti visi strīdi. Ja Repšes kungs pasaka, ka viņš šīs soda sankcijas iekasēs, kā viņš ir solījies, tad, kad šie lēmumi ir saskaņoti, tādā gadījumā nav vajadzīgs apstiprināt. Ja viņš publiski paziņo, ka viņš šīs soda sankcijas neiekasēs, tad mums ir jāizskata: vai nu apstiprinām šo Ministru padomes lēmumu, vai rakstām attiecīgu likumu, kurā uzdodam viņam par pienākumu to darīt, jo pašreiz vēl visas rajonu bankas ir centrālās bankas struktūrvienības, tās nekādā veidā nav padarītas par komercbankām vai par kaut ko citu. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Repšes kungs, lūdzu! Pēc tam – Blumberga kungs.

 

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Godātie kolēģi! Soda sankcijas Latvijas Bankas nodaļas maksās, ja tās būs vainīgas norēķinu kavēšanā. Un to es pilnībā atbalstu, un to arī mēs pildīsim. Par šo lietu uz visām banku nodaļām ir aizsūtīta attiecīga vēstule. Situācija ar norēķiniem ir jāatrisina. Es arī atbalstu to kopējo komisiju, ko veido valdība, pašvaldības un Latvijas Bankas speciālisti, lai mēs beidzot aizraktos līdz saknei tai problēmai, kāpēc viens speciālists mums saka, ka norēķini Latvijā norit piecas dienas, bet citi saka, ka šie norēķini notiek divas nedēļas. Tiksim līdz skaidrībai. Un par tām lietām, par kurām noskaidrosim, ka vainīga ir banka, tā atbildēs un mainīs... Par to nav nekādu diskusiju.

Runājot par soda sankcijām attiecībā uz citām organizācijām par laikā neapmaksāto, acīmredzot ir vajadzīgs likums, ja jūs gribat, lai banka bezstrīdus kārtībā no to kontiem noraksta šīs soda naudas. Šis jautājums juristiem ļoti uzmanīgi ir jāizpēta. Ne par to es šobrīd gribēju runāt, tādēļ juridiskās ekspertīzes man nav klāt.

Es gribu izteikt skumjas par to (kā to lai maigāk pasaka), ka Šķēles kungs dezinformē parlamentu un acīmredzot arī valdības vadītāju, lai noteiktu stingrāk... Jā, jā, Šķēles kungs, neplātiet, lūdzu, tik nevainīgi rokas! Ja nemaldos, tad šī sēde, par kuru jūs runājāt, notika 5.augustā. Es skatījos savā kalendārā, es varu arī maldīties, varbūt tas bija dažas dienas vēlāk... Es biju uzaicināts uz sēdi, lai sniegtu valdībai informāciju par notiekošo norēķinu sfērā. Es nebeidzu nožēlot, ka ļoti konkrētos gadījumos es piekritu valdībai, proti, pēc valdības lūguma izskatīt iespējas, izlemt pozitīvi jautājumu par tām pārtikas piegādēm, kuras izdarītas stingri saskaņā ar starpvalstu nolīgumiem un faktiski valdības uzdevumā... Tajā sēdē es neko neapsolīju. Tiesa gan, lauksaimnieki, kā tas šajos gadījumos nereti mēdz būt, ļoti cieši pieķērās jebkuram pateiktajam vārdam. Un tas, kas beidzot guvis realitāti Ministru padomes lēmumā Nr.340, vispār tālu pārsniedz jebkuras iedomātās robežas, un šo konkrēto tekstu es nevienā valdības sēdē neesmu redzējis. Ja ir domāta tā sēde, kas notika 5. vai 7.augustā, tādā gadījumā kāpēc šis Ministru padomes lēmums ir parakstīts 17.augustā? Kāpēc Latvijas Bankas pārstāve, bankas padomes locekle Kolotovas kundze, kas bija komisijā un protestēja bankas vārdā pret šādu iespējamo Ministru padomes lēmumu, tika dezinformēta par to, kad šis lēmums tika apspriests? Un kāpēc viņai netika dota iespēja piedalīties tajā Ministru padomes sēdē, kur būtu apspriests konkrēts teksts? Kāpēc man tas netika paziņots, jo es būtu personiski bijis tur klāt un Ministru padomes sēdē izteicis savu viedokli. Un es domāju, ka arī valdības vadītājam vienkārši ir nepareiza informācija par to, kas ir runāts attiecīgajā valdības sēdē, jo man ar Godmaņa kungu bija saruna 12.datumā. Mēs apspriedām šo norēķinu problēmu. Tas arī ir Naudas reformas komitejas jautājums. Un Godmanis ir šīs komitejas priekšsēdētājs. Mums bija ļoti konkrēta saruna un tajā nekas tamlīdzīgs netika ne skarts, ne arī pieprasīts. Un mums bija arī sava vienošanās par to, kā mēs šīs problēmas risināsim. Šeit man ir jāsaka, ka tādā gadījumā ne jau es mainu savu viedokli.

Kāpēc es nebeidzu nožēlot to, ka es izteicu gatavību izskatīt jautājumu? Tāpēc, ka es domāju, ka mums Latvijā ir ne tikai lauksaimnieki, mums ir arī citas tautsaimniecības nozares, kuras arī šajā gadījumā ir cietušas, turklāt smagi cietušas. Un diemžēl lauksaimnieki laikam ir jau mazliet pieraduši, ka viņiem pietiek drusku paspiest uz parlamentu vai valdību un viņiem viss “iet no rokas”. Es atvainojos, nav tik vienkārši, tas ir arī citur! Es atvainojos, tādas privilēģijas, piedodiet, lūdzu... Kopš 7.augusta neviens kredīts vairs netiek izsniegts nevienā citā tautsaimniecības nozarē kā tikai lauksaimniekiem graudu iepirkšanai. Neviens! Tādā situācijā ne vieglā rūpniecība, ne kāda cita nozare nav nonākusi... (Zālē troksnis un sarunas.)

 

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu zālē saglabāt klusumu!

 

E.Repše: Bet, protams, ja ir viedoklis, ka nepieciešams palīdzēt kādai nozarei, lai varbūt tā arī būtu lauksaimniecība, tādā gadījumā var būt dažādi risinājumi. Bet tādā gadījumā tie ir jāpieņem acīmredzot, rēķinoties ar realitāti. Var būt subsīdijas, dotācijas, bet ir jābūt kādam, kas maksā. Piespiest Latvijas Banku atrisināt visu ar kredītiem vai arī nopērkot naudu, kas ir ienākusi no NVS valstīm, proti, zem tās vērtības, tādā gadījumā šīs problēmas tiktu atrisinātas uz iedzīvotāju pleciem. Jo bankai nav grūti parakstīt emisijas rīkojumu, un banka no tā necietīs, cietīs iedzīvotājs, kura reālā alga, kura reālā pensija būs vēl vairāk samazinājusies. Cietīs arī pārējie, jo reālo pensiju un darba algu samazināšanās nekavējoties būs jākompensē no budžeta. Tātad atkal tur jāpaceļ nodokļi vai kaut kādā citā veidā jāmeklē, kur tātad šos līdzekļus iegūt.

Visbeidzot. Nauda par viņa nogādāto produkciju šobrīd nevienam nav atņemta. Ja ir pārdots Ukrainā, tad ir saņemti Ukrainas rubļi, tie ir kontos. Gribat, pērciet produkciju no Ukrainas, gribat – pārdodiet kādam citam, kurš vēlas pirkt Ukrainas produkciju. Bet mēs šobrīd nevaram atļauties, ka mums ir nenormāls pozitīvs importa un eksporta saldo ar kaimiņteritorijām. To vienkārši nevar atļauties. Kurš tad galu galā atbildēs par to, ka produkcija sūtīta ārpus Latvijas un Latvijā tiek iepludināti būtībā pat ne papīra kalni, bet patiesībā pat tikai telegrammu kalni, tikai maksājumu dokumenti, tikai vārdi, un šeit mēs tos nodrukājam Latvijas rubļos un izmaksājam? Tātad – preci ārpusē un naudu drukājam iekšpusē! Tad labāk būtu to preci atstājuši šeit un lūguši bankai, lai uzdāvina to naudu ražotājiem. Tad zaudējums būtu uz pusi mazāks, jo prece vismaz būtu palikusi šeit.

Tāpēc es domāju, ka vispirmām kārtām par šo Ministru padomes 340.lēmumu… Ja nebūtu tur sagājuši tie apstākļi kopā, ja konkrētais teksts nebūtu apspriests, pilnīgi izvairoties no Latvijas Bankas klātbūtnes, ja man nebūtu zināma mana un Godmaņa kunga saruna 12.datumā par to, kā mēs šīs problēmas vērosim un risināsim, tādā gadījumā varbūt es nebūtu tik kategoriski un uzreiz protestējis pret šā Ministru padomes lēmuma 6.1.apakšpunktu. Bet tagad es arī nenožēloju, ka esmu pret to protestējis, jo šis punkts ir tiešā pretrunā vismaz ar diviem likumiem. Otrais likums, ko mēs šodien te neapskatījām, tomēr ir likums par Naudas reformas komiteju. Un šīs Naudas reformas komitejas priekšsēdētājs mums ir arī valdības galva. Tādā gadījumā šie jautājumi ir jāapspriež tur, jo Naudas reformas komitejas 2.lēmumā bija teikts (tas bija publicēts 6.jūlijā), ka, sākot ar 20.jūliju, neviena banka nedrīkst pieņemt ieskaitīšanai bijušajos rubļu kontos citu naudu kā tikai Latvijas rubļus. Protams, tātad mēs, kā tas arī Naudas reformas komitejā tika nolemts, vērosim, kā attīstīsies situācija. Var būt, ka mums nevajadzēs veikt tik radikālus aizsardzības pasākumus, kādus veicām pēc 20.jūlija.

Un tagad es jums parādīšu, kāpēc mēs to veicām. Šī ir importa un eksporta līkne ar Uzbekiju. Jūs redzat šo straujo līknes lēcienu pēc 1.augusta? Attapušies, ka, pamatojoties uz vienu parakstu, var pludināt uz vietas ģenerētus kredītresursus un dzīvot uz kaimiņu teritorijas rēķina. Armēnija – līkne iet augšā 1.augustā… Azerbaidžānā šis lēciens sākās jūlija pirmajā nedēļā, jo attapās mazliet agrāk. Kazahija uz šo iepriekšējo fona izskatās pat gandrīz godīga. Ukraina – nepārtraukta finansiāla agresija kopš jūnija vidus, kopējais saldo tuvojas 9 miljardiem rubļu. Turklāt tas, ka līkne iet lejā, un tas, ka iepriekšējās līknes sāka slīdēt lejā, ir tikai tāpēc, ka banka ieviesa šo jauno principu, ka nauda iegulst tajos kontos, no kurienes tā ir saņemta tajā vērtībā, kāda diemžēl ir tajā teritorijā. Pretējā gadījumā mums tās līknes būtu gājušas augšā un mēs šodien attaptos varbūt nevis pie 5 miljardiem rubļu, kas ir ieplūduši pēc 20.datuma, bet pie 15 miljardiem vai vēl pie augstāka rādītāja.

Nobeidzot es gribu pateikt, ka uzskatu: šis lēmums bija nepieciešams, ja arī nokavēts, iepriekš neprognozējams, jo tas bija atkarīgs no mūsu dārgo kaimiņvalstu politikas šajā jautājumā. Un es arvien šobrīd esmu pret to, ka mēs problēmas risinātu uz naudas emisijas rēķina. Un katrā ziņā jūs paskatieties, kā ir formulēts šā Ministru padomes lēmuma 6.1.apakšpunkts: izņēmuma kārtā par produkciju, kas ir nosūtīta uz šīm valstīm līdz šā lēmuma pieņemšanas dienai, tātad līdz 17.augustam. Nez kad vēl ienāks apmaksātās summas un nez cik liela summa būs fiktīvi paslēpta zem šā punkta. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Vārds Blumberga kungam, pēc tam – Bērza kungam.

 

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Es neaizņemšu daudz jūsu laika, bet man radās daži jautājumi, kurus gribēju uzdod valdības galvam. Diemžēl procedūra debašu laikā neļauj šādus jautājumus uzdot. Tāpēc es gribētu kādreiz nākotnē dzirdēt atbildi tieši no premjera. Proti, šie jautājumi ir šādi. Mēs šeit dzirdējām pārmetumus par to, ka tirdzniecībā notiek nopietna veikalu pārveidošana, tātad pazūd pārtikas preču veikali. To vietā rodas komisijas un valūtas veikali un tā tālāk. Bet es grib uzdot jautājumu. Līdz pagājušā gada decembrim mums bija Tirdzniecības ministrija. Šī ministrija aptvēra visus valsts tirdzniecības uzņēmumus. Valsts tirdzniecības uzņēmumu sistēma izveidota tādējādi, ka tai bija noslēgti līgumi par šo telpu izmantošanu un tirdzniecības ministram nebija nekādu sevišķu problēmu, un, ja arī bija vajadzība griezties Augstākajā padomē, tad meklēja tās palīdzību, lai likumdevējs nodrošinātu, ka šo veikalu pārvēršana no viena tirdzniecības veida uzņēmuma par cita veida tirdzniecības uzņēmumu netiktu pieļauta.

Nākamais jautājums. Rīgas pilsētā ar privatizācijas lietām nodarbojas Kreitusa kungs, kā mēs dzirdējām. Pareizi. Bet tad es gribu uzdot jautājumu: kādēļ tādā gadījumā tad, kad izskatīja jautājumu par Rīgas pilsētas jaunās vadības kandidatūrām (vēl jo vairāk rodas jautājums), mēs šajā lietā esam nekonsekventi? Kāpēc vienā gadījumā mēs pārmetam, uzliekam vainu vieniem un otrā gadījumā cenšamies padarīt “baltus” citus? Šeit tika pateikts, ka Plauža kungs bija pret šādu, kā varētu teikt, privatizācijas metodi, kur veikali pārvēršas no pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem par plaša patēriņa preču tirdzniecības uzņēmumiem ar ārzemju precēm. Tad kāpēc tādā gadījumā mēs Plauža kungu no sava amata atbrīvojām? Lūk, šī nekonsekvence, šī neskaidrība: vienreiz viens viedoklis, otrreiz – otrs viedoklis. Tas nav saprotams. Nav saprotams arī tas, kā šodien var uzskatīt, ka kaut kur ir vainojams mūsu tieslietu ministrs. Jo, lūk, tieslietu orgāni slikti strādā. Bet kas gan šo tieslietu ministru tur savā paspārnē? Vai ir nepieciešama parlamenta iejaukšanās? Lūdzu, premjera rokās ir visi ieroči, lai to darītu. Es domāju, ka pie argumentētas uzstāšanās parlaments droši vien arī šo jautājumu atrisinās un nomainīs, ja premjers vēlēsies, tieslietu ministru. Tādai vajadzētu būt reālai, normālai pieejai šā jautājuma risināšanā.

Ja mēs šodien atļaujam patvarīgi privatizēt, proti, tā jau ir pavisam cita privatizācijas forma – paņemt un likvidēt krāsainos metālus uz komunikācijām, transportā, nojaukt enerģētikas sistēmas un sakraut tās noliktavās, lai pēc tam izvestu uz ārzemēm. Tad rodas jautājums: kāpēc nereaģē Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuriem turklāt no šīm organizācijām tiek sūtītas vēstules ar lūgumu iejaukties? Pat nostādīt posteņus, noorganizēt patruļas un tā tālāk. Kādēļ, ja, teiksim, viens no Augstākās padomes deputātiem, redzot šādu konkrētu izlaupīšanas gadījumu un kabeļu saciršanu gabalos un sakraušanu mašīnā, zvana uz iekšlietu daļu un viņam pēc šādas informācijas vienkārši atbild: “Nu i što…” Un atkal mēs redzam, ka premjers klusē. Tātad nekāda iejaukšanās šādos procesos no viņa puses nav. Lūk, jautājumi, uz kuriem es gribētu dzirdēt atbildi.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds replikai Godmaņa kungam, pēc tam vārds Bērza kungam.

 

I.Godmanis: Cienījamie deputāti, cienījamais deputāt Blumberg! Atbilde uz katru jautājumu – viens teikums.

Pirmais. 171.lēmums tika pieņemts jūlijā. Tātad vairāk nekā pirms pusotra gada. Un nevis novembrī un nevis tad, kad tika likvidēta Tirdzniecības ministrija. Tirdzniecības ministrija bez šiem veikaliem eksistēja pusgadu. Plaudis protestēja (jūs nepareizi saprotat, lai speciāli sagrozītu manus vārdus) pret principu, ka valsts veikali tiek atdoti pašvaldībām un nevis pret to, ka tiek pārvērsti no pārtikas veikaliem par zeķu pārdotavām. Būsim precīzi.

Otrais. Par krāsainajiem metāliem. Es jums iesniegšu dokumentus, kas ir spēkā nedēļu. Šajos dokumentos es, necilā personā, ar personīgu rīkojumu esmu aizliedzis jebkādu izvešanu. Pirms tam izvešana varēja notikt tikai ar manu personīgu parakstu. Tad nakts vidū pie manis ieradās cilvēki. Pēc tam ar milzīgu spiedienu valdībā tika pieņemts dokuments, ka vienīgi ārējās tirdzniecības ministrs, atbildot personīgi, drīkst dot atļauju izvest šos materiālus.

Un pēdējais. Par iekšlietu ministru. Par Iekšlietu ministriju atbild iekšlietu ministrs. Es jums iesniegšu dokumentus, ka ir ierosināts pāri par 200 krimināllietu. Konkrēti katra lieta procesuāli tiek izskatīta.

Runājot par izteicienu: “Nu i što?” Cienījamie deputāti, es nedomāju, ka tas ir pareizs stils, ja viena atbilde tiek vispārināta uz visiem iekšlietu orgāniem. Jūs neesat pietiekami korekts. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bērza kungs! Es ceru, ka Bērza kungam ar deviņām minūtēm pietiks.

 

A.Bērzs: Godājamie deputāti! Es negribu runāt ne par valdību, ne par banku. Es gribu runāt par Augstāko padomi, par mūsu darbu, raugoties no procedūras un formālā procedūras viedokļa.

Ja kāds jautājums ir jārisina un jāatrisina, tad Augstākā padome pieņem lēmumu un uzdod valdībai konkrēto jautājumu līdz noteiktam laikam atrisināt. Kad šis laiks ir pienācis, tad Augstākā padome uzklausa valdību un konstatē, vai uzdotais ir atrisināts vai nav. Ja nav atrisināts, tad lemj jautājumu par to, vai valdībai paliek uzticība vai tai ir jādemisionē. Tāds būtu formālais princips. Šodien mēs spriežam par to, vai pagarināt 11.jūlija lēmuma termiņu. Kungi, cik no jums ir paskatījušies, kas šajā 11.jūlija lēmumā ir rakstīts? Ko tad mēs gribam pagarināt? 11.jūlija lēmumā faktiski ir divi punkti: pirmais – valdībai piešķirtas pilnvaras risināt pašvaldību pārtikas tirdzniecības uzņēmumu privatizācijas jautājumus.

Vai valdība ir risinājusi? Nu ir risinājusi. Ir atrisinājusi? Nav atrisinājusi. Vai vēl jārisina? Jārisina. Vai lai risina? Lai risina.

Otrs uzdevums, otra pilnvara (ko mēs esam devuši) – risināt jautājumu par savstarpēji nenokārtotajiem maksājumiem starp pašvaldību, pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem, pārtikas pārstrādes uzņēmumiem un pārtikas ražotājiem.

Vai valdība un banka ir risinājušas? Risinājušas. Vai atrisināja? Skaidri nezinām, laikam neatrisināja. Vai bija jāatrisina līdz šai dienai? Nekur nav teikts, ka tas bija jāatrisina. Vai lai turpina risināt? Lai turpina risināt. Ko tad lai mēs darām? Pagarināsim. Cik ilgi pagarināsim? Līdz 18.novembrim. Tas tāds neekonomisks datums. Labosim – līdz 1.novembrim. Kas mainīsies 1.novembrī? Vai būs risinājuši līdz tam laikam? Būs risinājuši. Būs atrisinājuši? Nezinām.

Kungi, vai ir jēga pieņemt šādu lēmumu – pagarināt šādu bezjēdzīgu lēmumu?

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, debatētāju vairs nav. Čepāņa kungu, lūdzu tribīnē! Tātad pirmie divi priekšlikumi, kurus iesnieguši deputāti bez rakstveida priekšlikumiem, ir atlikt un sagatavot jaunu lēmuma projektu, ko izteica Cilinska kungs un Teikmaņa kungs. Ja es kļūdos, Cilinska kungs mani labos.

 

E.Cilinskis: Man būtu priekšlikums – skatīt pa punktiem un balsot. Taču galīgo balsojumu tomēr izdarīt varbūt rīt no rīta, kad viss lēmums būs apkopots uz vienas lapas un nodrukāts kopumā pēc tam, kad mēs būsim nobalsojuši pa punktiem.

 

Priekšsēdētājs: Paldies, Cilinska kungs! Vai Teikmaņa kungs arī tam piekrīt? Teikmaņa kungs neierosina balsojumu speciāli? Paldies. Pilnīgi pareizi. Tātad, godātie kolēģi! Mēs tagad sāksim apspriest lēmuma projektu pa punktiem. Jums ir trīs dokumenti.

Lūdzu, Čepāņa kungs! Tātad 1.punkts.

 

A.Čepānis: No visas šīs vārdu caurejas, kura te skanēja pusotru stundu, es sapratu, ka…

 

Priekšsēdētājs: Čepāņa kungs, es jums nekavējoties izsaku aizrādījumu. Tās bija parlamenta debates. (Zālē smiekli).

 

A.Čepānis: Jā, šim terminam ir arī cits medicīnisks apzīmējums: logoreja. Tātad es sapratu, ka ir trīs balsojumi, vai mēs principā šo likumu pieņemam vai nepieņemam. Tātad pagarinām vai nepagarinām. Otrs. Vai mēs akceptējam vai neakceptējam Ministru padomes pieņemtos normatīvos dokumentus? Un trešais – par termiņiem. Lai varētu runāt par otro un trešo, jāvienojas, vai mēs vispār par šo jautājumu turpinām spriest. Es gribu izteikt savu viedokli, ka mēs varam arī neturpināt spriest un visu to atlikt kā galīgi nevajadzīgu.

Kolēģi, labi vai slikti, bet jūlijā šāds lēmums tika pieņemts. Labi vai slikti – pie tā izpildes tika strādāts. Nu mums šai lietai ir jāatrod kaut kāds gals. Un, ja mēs pateiksim, ka tas ir bijis nekur nevajadzīgs un nevērtīgs darbs, atmetīsim to… Un gan jau, kā bija ar pienu, kā tagad ir ar graudiem, tie cilvēki, kuri prasīs mums to vai citu, piespiedīs atkal mūs pie šā jautājuma atgriezties ja ne tagad, tad drusku vēlāk. Es domāju, ka tas būs diezgan drīz.

Tātad skatīsim pa punktiem. 1.punkts 21.dokumentā. Pieņemt zināšanai.

 

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi priekšlikumi? Nav. Paldies.

 

A.Čepānis: 2.punkts 21.dokumentā. Tātad pagarināt vai nepagarināt? Un termiņi. Te tika ierosināts 1.novembris. Var būt vēl citi ierosinājumi. Cilinska kunga runā izskanēja 1.oktobris. Tātad jābalso principiāli.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs!

 

E.Cilinskis: Frakcijas “Satversme” redakcijā 2.punkts ir alternatīvs tam 2.punktam, kas ir pamatdokumentā.

 

Priekšsēdētājs: Bez termiņa?

 

E.Cilinskis: Termiņš ir atsevišķs jautājums.

 

A.Čepānis: Es gan lielu atšķirību neredzu, kāda ir alternatīva, ja raksta: “pagarināt Ministru padomes pilnvaras” vai raksta: “uzdot Ministru padomei turpināt darbu”.

 

E.Cilinskis: Mēs redzam nelielu atšķirību tādējādi, ka Ministru padomes pilnvaras vismaz no Godmaņa kunga puses tika iztulkotas dažādā veidā, kas bija arī varbūt plašāk, nekā tur bija rakstīts. Un tādēļ mūsu redakcijā būtu skaidri redzams, ka šīs pilnvaras ir tikai konkrētā jomā.

 

A.Čepānis: Tad viens vai otrs variants jāliek uz balsošanu.

 

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā domāju, ka uz balsošanu jāliek abas redakcijas, un, kura saņems balsu vairākumu, tā paliks dokumentā.

Godātie kolēģi, lūdzu, reģistrēsimies! Ziniet, varbūt nav vērts reģistrēties, jo sākas pārtraukums. Darbu turpināsim pulksten 17.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

 

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, turpināsim darbu! Čepāņa kungs, lūdzu tribīnē. Lūdzu, Silāra kungs, par 1.punktu!

 

I.Silārs: Es lūdzu mani atvainot, debates bija tik aizraujošas, ka, klausoties tajās, vienīgi nebija laika iedziļināties lēmuma projektā. Tādēļ, manuprāt, pārtraukumā es šo lēmuma projektu izpētīšu vairāk. Domāju, nebūtu prāta darbs, ja mēs, Augstākā padome, sanāktu tādēļ, lai sava lēmuma 1.punktā ierakstītu, ka mēs pieņemam zināšanai Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa ziņojumu. Es lūgtu to iztaisīt kā preambulu, respektīvi, ka Latvijas Republikas Augstākā padome, noklausījusies Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa ziņojumu par pilnvaru realizācijas rezultātiem iedzīvotāju apgādes uzlabošanā ar pārtikas produktiem, nolemj. Pēc tam ir 1.punkts un 2.punkts ar konkrētu saturu. Jo citādi, manuprāt, tas tā neloģiski, ka mēs speciāli izdalām punktu, ka mēs pieņemam zināšanai premjera ziņojumu. Tas taču pats par sevi saprotams. Uz šā ziņojuma pamata veidojas, lūk, šis lēmums. Jūs neiebilstat?

 

A.Čepānis: Jā, paldies, Silāra kungs! Es domāju, ka no tā būtiski nekas nemainās, un, ja tas ir pieņemamāk, tad var tā darīt.

 

Priekšsēdētājs: Es domāju, par to nav nepieciešams balsot, tā būs dokumenta galīgā redakcija.

Lūdzu, Grūbes kungs!

 

G.Grūbe: Es saprotu, ka mēs tagad apspriežam 1.punktu.

 

Priekšsēdētājs: Mēs faktiski jau sāksim skatīt 2. punktā divas redakcijas, bet, ja jums ir kas sakāms par 1.punktu, lūdzu, jo Silāra kungs arī nupat runāja par 1.punktu.

 

G.Grūbe: Es tieši gribu sacīt par 2.punkta šīm divām dažādajām redakcijām.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

 

G.Grūbe: Es saprotu, ka abas šīs redakcijas... Es ļoti lūgtu cienījamos kolēģus paskatīties to redakciju, kas ir 21.dokumentā, un to redakciju, kas ir 30.dokumentā. Un jāsaka, ka 30.dokumenta redakcija būtiski sašaurina šā jautājuma nostāju, jo pieņemtajā lēmumā par pilnvarām 1.2.apakšpunkts nosaka ne tikai risināt pārtikas tirdzniecības uzņēmumu privatizāciju, bet arī kārtot jautājumus par savstarpēji neizdarītajiem maksājumiem starp pašvaldību, pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem, pārtikas pārstrādes uzņēmumiem un pārtikas ražotājiem. Paskaidroju, ka nevienā likumdošanas aktā šādas lietas pašreiz nav reglamentētas. Un tāpēc es nevaru piekrist frakcijas “Satversme” variantam, ka šis lēmums tiek sašaurināts. Tad jau mums vairs nav nekādas jēgas un jau šovakar es lauciniekiem skaidri un gaiši varu paziņot (ja tiks pieņemta frakcijas “Satversme” redakcija), ka to naudu viņi varēs gaidīt vēl simts gadus un nekad nesagaidīs.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Teikmaņa kungs! Pēc tam – Eglāja kungs.

 

A.Teikmanis: Attiecībā uz 2.punktu. Man nebūtu pieņemama punkta redakcija, jo, kā jau es teicu, mēs šīs pilnvaras neesam formulējuši. Es gribētu, lai šīs pilnvaras ir formulētas tādējādi, ka pirmām kārtām ir skaidrs, ka valdībai ir pilnvaras rīkoties tajos jautājumos, kurus nav noteikusi likumdošana, kurus nav noteicis likums. Tas ir universāls princips, pēc kura vadoties, valdība ļoti daudz var izdarīt, jo tie jautājumi, ko likums jau regulē, tie jau ir noregulēti likumā, un pretēji likumam valdība rīkoties nedrīkst. Tāpēc būtu jādomā principā jauna redakcija. Un tāpēc es arī ierosināju tomēr šo jautājumu šodien neizlemt. Un valdība var ļoti daudz ko darīt, jo tieši tāpēc jau arī privatizācija aizkavējas, ka pašvaldībām bija novērtēšanas metodika “jāizzīž no pirksta”, tā, piemēram, privatizācijas fonda izlietošana. Tie faktiski bija visi tie jautājumi, kuri bija uzdoti valdībai izstrādāt tajā lēmumā, kad tika apstiprināts likums par tirdzniecības objektu privatizāciju. Un arī šodien valdība šajā lietā var ļoti daudz ko darīt, pieņemot speciālus lēmumus, kaut vai attiecībā uz pārtikas veikaliem, lai nesamazinātu to skaitu, lai noteiktu vispārēju attiecību īres maksās, tā kā pārtikas veikalos īres maksa nedrīkst būt tikpat augsta kā nepārtikas veikalos. Valdība var izdarīt daudz ko, bet ne jau ar šādām miglainām pilnvarām. Lēmums ir jāpārstrādā.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

 

V.Eglājs: Es aicinātu balsot par to priekšlikumu, ko ierosināja frakcija “Satversme”, jo šeit būtībā ir pretrunas starp pašvaldībām un valdību nenoregulēto īpašuma attiecību dēļ, tāpēc ka ir neskaidrs, kam tad galu galā pieder un kā var darīt. Mēs turpretim dodam iespēju turpināt valdībai tieši to daļu, bet, risinot nenoregulētās attiecības maksājumos starp lauksaimniecības produktu ražotājiem un piegādātājiem, šinī vietā nekāda likumu aizskaršana nenotiek un tai nevajag notikt. Un tāpēc šajā mūsu lēmumā ar to punktu speciāli vajag dot valdībai visas pilnvaras rīkoties, lai jautājumu nokārtotu. Vēl vairāk – tas ir valdības pienākums.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kehra kungs!

 

O.Kehris: Gadījumā, ja 2.punkts par Ministru padomes lēmuma akceptu tiktu likts uz balsošanu, es lūdzu izslēgt 340.Ministru padomes lēmuma 6.punktu, jo to mums nav iespējams akceptēt ar Augstākās padomes lēmumu. Es nolasīšu likuma par Latvijas Banku 13.pantu, kurā teikts, ka saskaņā ar Latvijas Republikas likumu par bankām un šo likumu Latvijas Banka nav pakļauta valdības vai tās institūciju lēmumiem un rīkojumiem, Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un to realizēšanā. Tādējādi, ja kāds grib grozīt vai grib tādā gadījumā akceptēt, kā šeit teikts, šo valdības lēmumu, tad lūdzu iesniegt labojumus, kas izdarāmi šajā likumā. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs. Pēc tam – Godmaņa kungs.

 

J.Freimanis: Es arī gribu kolēģus aģitēt pieņemt 30.dokumenta variantu, respektīvi, frakcijas “Satversme” variantu. Un, lūk, kādu iemeslu dēļ: ja pieņemam godājamo lauksaimnieku un mežsaimnieku pieņemto variantu, tādā gadījumā mums kā piecas smagas bumbas nāk līdzi, lūk, šie lēmumi. Bet, ja mēs šos lēmumus paskatāmies, tad lielākā daļa no tiem ir lēmumi ar īslaicīgu darbību, kuri šajā lēmumā, šajā dokumentā var būt un tie tur var arī nebūt. Vienīgais dokuments, kam ir ilgstoša un neparedzama darbība, tas ir tieši šis 340.lēmums. Mēs te izvirzām jautājumu, ko darīt ar šo 340.lēmumu, jo ir nepieņemams punkts attiecībā uz bankām. Jautājums ir pilnīgi skaidrs: ja mēs pieņemam variantu, kuru piedāvā frakcija “Satversme”, tādā gadījumā tas, par ko runāja Repšes kungs, automātiski vispār vairs neizvirzās un ne par kādu finansu sistēmas uzspridzināšanu nevar būt ne runas. Ja pieņemam šo lielo variantu, tad mums automātiski ir jālikvidē šo NVS rubļu mainīšana 1:1. Tad izvēlēsimies, kas ir labāk: vai pieņemt vienkāršāku dokumentu vai sarežģītu dokumentu, kurš turpmāk mums vēl būs jāpreparē.

 

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs. Pēc tam – Grūbes kungs.

 

I.Godmanis: Man ir lūgums tomēr pieņemt to lielo dokumentu... Ar to es domāju to variantu, ko ierosina Biezais. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, ko saka Teikmaņa kungs attiecībā uz likumu, nav vis tik vienkārši. Tiklīdz būs izpildīts tas, ko saka Teikmaņa kungs, mūsu komisija tūlīt pat pārtrauc darbu, jo jebkuras mūsu aktivitātes tādā virzienā, ne tikai Rīgā – bet runa ir par to, ka tirdzniecības tīkls ir jāprivatizē, – tiks nobremzētas ar vienu elementāru teikumu. Tas ir pašvaldības kompetences jautājums, tas tiek izlemts tikai pašvaldībā. Tas sakarā ar to, ka valdība – un nevis ar likumu! – citu īpašumā ir nodevusi šos veikalus, saldētavas un tā tālāk... Tas nozīmē, ka jūs tur savu degumu iekšā nebāziet. Mēs vēlreiz sakām, ka negribam uz mūžu paņemt kaut kādā veidā savās rokās pārstrādi, es atvainojos, arī pārstrādi, tajā skaitā visas šīs saldētavas un veikalus. Mēs to negribam. Cienījamie deputāti, mēs gribam šo lietu konkrētos termiņos virzīt uz priekšu. Godīgi sakot – sadarboties ar pašvaldību. Taču ir pretrunas. Lūk, šo pretrunu pārvarēšanai mums ir vajadzīgas pilnvaras. Tāpēc es gribu, lai 340.lēmumu pieņem šodien.

Runājot par norēķiniem, 340.lēmums ir jāpieņem. Ir jautājums par 6.punktu. Par šo punktu tad ir jābalso atsevišķi. 6.punkts ir smags punkts, tā ir konvertācija 1:1, kur ir iespējami trīs apakšpunkti. Pirmais. To naudu, kas ienākusi līdz 20.jūlijam, vismaz lauksaimniekiem konvertēt attiecībā 1:1.

Starp citu, viens no kompromisa variantiem – kas ienāk vēlāk, to konvertēt vairs nevar. Tad skaidri ir jāsaprot tas, ka to naudu nekonvertēs. Lauksaimniekiem samaksas nevarēs samazināt, tad vienīgi no budžeta. Diez vai mēs tur atradīsim naudu.

Otrais. Tādā gadījumā, ja banka vispār uzskata, ka tā nekonvertēs nevienu rubli, arī to, kas ienācis līdz 20.jūlijam, tad vissmagākais lēmums...

Un trešais – kādā formā ir šeit. Viss pārējais ir jāatstāj. Te neviens bankai neko nepavēl, bet soda sankcijas jāmaksā visiem.

Viens no mūsu pilnvaru pagarinājumiem, starp citu, būs arī līguma izstrāde starp ražotāju un pārstrādi. Tātad tas, ko saka Kinna. Tas valdībai ir ļoti bīstami. Kinna pareizi uztvēra, ka tur mūsu pārstrāde “var nodegt”. Bet tas ir jāizdara, taču tas nav izdarīts. Uz visu to, ko te teica Lucāna kungs, proti, kurš kam maksās inflācijas procentus, atbildu: neviens, jo līguma nav. Jāizveido līgums un pēc tam līguma ietvaros, tā, kā lēmumā rakstīts, – 0,5 procenti trīs dienas, pēc trim dienām – 5 procenti. Repšes kungs nupat teica, ka viņu ar mieru piekrist šim līgumam par pieciem procentiem, kurus maksās arī banka, ja tā kavēs norēķinus. Vai tā ir komanda bankai? Nedomāju, tā nav komanda bankai. Runājot par konvertāciju, es nezinu, ja banka kategoriski iestājas, ejam uz kompromisa variantu, lai konvertē vismaz to otru naudu, kas ir līdz 20.jūlijam.

 

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs. Pēc tam – Plotnieka kungs.

 

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, es gribētu, lai pašreiz, apspriežot 2.punktu, kurš mums pārvēršas par 1.punktu, nejauktu klāt 28.dokumentu. Tas ir atsevišķas apspriešanas vērts. Bet patlaban runa ir par diviem alternatīviem punktiem, kuri ir minēti 21.dokumentā un 30.dokumentā. Vispirms ir jāizšķiras par šo redakciju. Runājot par 28.dokumentu, tā jau ir cita diskusija. Tas ir viens jautājums.

Otrs. Es Freimaņa kungam gribu tikai pateikt, ka nebūt nav tā, ka mēs neko nerakstīsim par norēķiniem un visur būs kārtība. Es atgādinu – Ministru padomes lēmumā skaidri un gaiši rakstīts, ka Ministru padome var pildīt tikai to, kas tai likumdošanā ir noteikts. Tāpēc es nevaru piekrist frakcijas “Satversme” variantam, ko tā piedāvā 30.dokumentā. Tas beidzot skaidri un gaiši jāatdala viens no otra.

 

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs. Pēc tam – Repšes kungs.

 

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Tā kā laika ziņā esmu pie mikrofona pēc godājamā kolēģa Teikmaņa kunga spīdošās runas, es pirmām kārtām gribētu noraidīt jebkādus man pierakstītus apvainojumus, ka es aicinu lauzt un dedzināt likumus. Runa ir par ko? Jūs uzmanīgi izlasīsit šo lēmumu, ko mēs savā laikā pieņēmām…

 

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs! Lūdzu, izsakiet balsošanas motīvus par punktu.

 

A.Plotnieks: Līdz tam es nonākšu, man jāpasaka ievads. Lēmums, kuru savā laikā pieņēmām, paredzēja, ka valdība var brīvi rīkoties tajā “baltajā” masīvā, kurš šodien eksistē, kas nav likumos reglamentēts. Tātad pilnvaras… Izlasiet uzmanīgi šo lēmumu, jūs atradīsit šo formulu! Tagad mums tādas pilnvaras valdībai ir jāpagarina. Ja gribam izlemt šo jautājumu, ko darām tālāk, tad mums jāizlemj arī sava attieksme pret šiem valdības lēmumiem. Mēs nevaram vienkārši tos ignorēt. Šajā sakarībā 2.punkts (pie tam 2.punkts ir tieši tāds, kā mums piedāvā 28.dokuments) ir jauns punkts. Un tur ir šī attieksme pret šiem lēmumiem. Tādā gadījumā ignorēt atkal pašu būtiskāko, tas ir, 340.lēmumu… Ja ir noslēgts pirkuma un pārdevuma līgums un ja pircējs pusgadu skraida atpakaļ un negrib norēķināties ar pārdevēju, un pēc tam dod iespējas šim pircējam vēl maksāt par desmit procentiem mazāk, jūs zināt – tā vispār ir ņirgāšanās par jebkuru civiltiesisku apgrozību un tās principiem. Šis 340.lēmums šodien noteikti jāiekļauj pilnā apjomā, jo citādi skaidrību ar zemniekiem mēs nekādā gadījumā neiegūsim un neko viņi no mums nesagaidīs.

 

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Lūdzu tiešām ņemt vērā Grūbes kunga aizrādījumu un diskutēsim par 21.dokumenta un 30.dokumenta 2.punktu, izsakot savus motīvus.

Lūdzu, Repšes kungs!

 

E.Repše: Kā jūs saprotat, es viskategoriskāk protestēju tieši pret 340.lēmuma 6.punkta 1.apakšpunktu. Ja šeit Godmaņa kungs…

 

Priekšsēdētājs: Repšes kungs! Jums mazliet vajadzēja pagaidīt, pie 28.dokumenta mēs vēl atgriezīsimies. Tad jums vajadzētu izteikt šos argumentus, jo tas ir tieši par to, ko Grūbes kungs teica. Es jums došu vārdu pēc tam.

Godātie kolēģi! Šobrīd mums faktiski ir trīs priekšlikumi. Viens – balsot par 21.dokumenta 2.punktu. Otrs – balsot par 30.dokumenta 2.punktu. Un trešais priekšlikums, ko izvirzīja Teikmaņa kungs, – izstrādāt jaunu redakciju un šodien nepieņemt ne vienu no variantiem.

28.dokumenta redakcija ir papildu punkts. Plotnieka kungs, par to šinī reizē nav jābalso.

Lūdzu, vispirms reģistrēsimies. Visi reģistrējušies. Rezultāts: 96 deputāti. Vispirms tiks balsots par 21.dokumenta 2.punktu, pēc tam par 30.dokumentu un pēc tam par Teikmaņa kunga priekšlikumu – izstrādāt jaunu redakciju. Tiks pieņemts tas no šiem balsojumiem, kurš gūs balsu vairākumu. Vai nav iebildumu pret šādu procedūru?

Tātad vispirms balsosim par 21.dokumenta 2.punktu. Ziediņa kungs, jūs “pret”? Viena balss papildus “pret”, viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 50, pret – 10, atturas – 27.

Otrs variants ir frakcijas “Satversme” ierosinātais 30.dokumenta 2.punkts. Lūdzu, balsosim. Viena balss papildus “par”, viena balss papildus “pret”. Rezultāts: par – 42, pret – 22, atturas – 19.

Teikmaņa kunga ierosinājums – sagatavot šā punkta jaunu redakciju. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 27 – par (ja Ziediņa kungs balsoja “par”), 31 – pret, 23 – atturas.

Tādējādi balsu vairākumu guvis priekšlikums, kas ir ietverts pamatdokumentā, proti, 21.dokumentā.

Atliek vienīgi izlemt, vai mums ir jābalso par termiņiem “18.novembris” un “1.novembris”? Vai deputātiem nav iebildumu?

Lūdzu, Cilinska kungs!

 

E.Cilinskis: Es uzturētu priekšlikumu – termiņš 1.oktobris.

 

Priekšsēdētājs: Vai Cilinska kungs uzstāj uz balsošanu par 1.oktobri? Tātad mums ir divi datumi, ja deputāti neceļ iebildumus: 1.novembris un 1.oktobris. Vai par 18.novembri neviens neprasa balsot? Nē.

Vispirms balsosim par termiņu – 1.novembris, pēc tam – 1.oktobris. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 69, pret – 5, atturas – 14. Par 1.oktobri. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 15, pret – 25, atturas – 40. Tātad – 1.novembris.

Lūdzu, Grūbes kungs!

 

G.Grūbe: Vēl man būtu priekšlikums izšķirties, vai balsosim par 28.dokumentu vai ne? Vai mēs to apspriedīsim vai neapspriedīsim?

 

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs! Mums nav nekāda pamata šo dokumentu neapspriest. Mums tas ir rakstveidā.

Lūdzu Repšes kungu izteikties pie mikrofona par balsošanas motīviem.

 

E.Repše: Tātad runa ir par 340.lēmuma 6.punkta 1.apakšpunktu. Ja es pareizi sapratu, Godmaņa kunga kompromisa priekšlikums bija, ka tā nauda, kas ir ienākusi Latvijā līdz 20.jūlijam, tiek konvertēta. Šajā lietā es varu paziņot, ka tas jau automātiski notiek. Tātad tā nauda, kas līdz 20.jūlijam (Naudas reformas komitejas 2.lēmumā minētajam datumam) ir ienākusi Latvijā, tātad ienākusi Latvijas Bankas Norēķinu centrā, ir ieskaitīta Latvijas rubļu kontos. Protams, ar visiem zaudējumiem, kas mums no tā ceļas. Bet tā ir. Savukārt, ja te ir bijusi doma piesaistīt šo datumu nevis naudas ienākšanai, bet produkcijas nosūtīšanai, tad tas atkal nebūtu pareizi un nebūtu atbalstāms, jo par līdz 1. vai 20.jūlijam izsūtīto produkciju nauda var nākt vēl pusgadu, turklāt nevar zināt, cik daudz īsti atnāks.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

 

G.Grūbe: Tādā gadījumā, ja, bez šaubām, tiek izskatīts, es piedāvātu divus balsojumus. Tātad viens balsojums būtu 2.punkts tādā redakcijā, kādā tas pašreiz ir uzrakstīts 28.dokumentā. Un otrs variants, pret ko Repšes kungs iebilda, ka 340.lēmums, izņemot 6.1.punktu. Tātad patlaban ir divi balsojumi.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!

 

A.Teikmanis: Es lūgtu kolēģus par šo labojumu – papildinājumu vispār nebalsot “par”, jo vai nu mēs pieņemam šādu praksi, vai nepieņemam. Tagad te bija viens kompromiss – viena lēmuma vienā punktā. Varbūt būs vēl citi lēmumi, proti, 34.apakšpunktā vai kādā rindkopā. Kolēģi, taču pieņemam Augstākās padomes lēmumu, ja šāds lēmums ir nepieciešams! Tāda forma kā Ministru padomes lēmuma akceptēšana Augstākajā padomē vispār, piedodiet, nekur nav paredzēta. Tad mums ir lēmuma projekts, ko izstrādājusi Ministru padome, šo lēmumu mēs varam pieņemt, ja tas ir atbalstāms, nevis akceptēt Ministru padomes lēmumu.

 

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, pēc tam – Eglāja kungs.

 

L.Muciņš: Par balsošanas motīviem. Es aicinu balsot pret abiem variantiem, vadoties pēc tiem pašiem motīviem, kurus šeit jau izteica Teikmaņa kungs. Pacentīsimies mazliet atšķirt, kas ir izpildvara (uz ko mūs šeit visu laiku aicina) un kas ir likumdevēja vara. Un nerīkosim kaut kādus krustošanas seansus, kādi mums bija ar melnajām un brūnajām govīm. Un pēc tam mēs nezinājām, kur tās likt un kas ar tām pēc tam bija.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs! Pēc tam – Kehra kungs.

 

V.Eglājs: Tomēr, lai balsotu šādi, ir jāsaprot, ko mēs gribam darīt. Mēs gribam pilnīgi sajaukt atbildību izpildvarai un likumdevējvarai, kas nu nekādi nav pieņemams. Es aicinu neakceptēt. Aicinu nebalsot.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kehra kungs! Pēc tam – Godmaņa kungs.

 

O.Kehris: Es tomēr aicinātu 340.lēmuma 6.punktu nelikt uz balsošanu. Manuprāt, mēs varam kļūt smieklīgi, jo pat tad, ja akceptējam Ministru padomes lēmumu, mūsu pieņemtajā likumā ir teikts, ka Ministru padomes lēmumi centrālajai bankai nav jāievēro. Un tas tik un tā nav saistošs bankai. Tādēļ aicinu sēdes vadītāju pat noņemt šo no balsošanas.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

 

I.Godmanis: Kungi, es, protams, saprotu, ka nebūt ne visi lēmumi šeit jāakceptē. Nav! Taču šis lēmums nav vienkāršs lēmums, tāpēc ka bez valdības, bez produktu ražotājiem, kas nebūt ne visi ir valsts uzņēmumi, tur ir gan privātie, tur ir gan statūtu sabiedrības, kas ir privātas – es atvainojos, vismaz grib tādas būt –, te ir arī valsts uzņēmumi, tas ir, pārstrāde. Te ir tirdzniecības uzņēmumi, kas ir pašvaldībai. Un šeit ir banka. Šeit ir pilnīgi visas struktūras, kuras valdības lēmumam tik vienkārši, elementāri nepakļaujas. Tātad, ja valdībai ir dotas šīs pilnvaras, un valdība uzskata, ka norēķinus var paātrināt tādā veidā, ka ir jānosaka sankcija 5 procenti, pārsniedzot trīs dienas pilsētās un piecas dienas laukos, jo laukos ir tālāk jābrauc. Un tas ir jāpilda visām trijām pusēm: tirgotājam, bankai un piegādātājam.

Man tomēr ir tāds priekšlikums, man ir lūgums akceptēt šo 340.lēmumu. Jautājums ir tāds, kā izvirzīja Grūbes kungs, proti, runa ir par 6.1.punktu. Par to mums domas dalās. Kaut gan es domāju, ka runāju par kompromisu attiecībā uz 20.jūliju, taču, ja pret 6.1.punktu banka kategoriski iebilst, es nezinu, tad par to ir jābalso atsevišķi. Protams, tad ir jāmeklē līdzekļi, kas būs zaudēti. Un tie ir apmēram 543 miljoni rubļu. Jāskatās, pēc kāda konvertācijas kursa, un tad ir jāsamaksā ražotājam. Tad 6.1.punkts te netiek iekļauts. Taču, ja viss 340.lēmums tiks izņemt ārā, jūs saprotat, tad nekādas soda sankcijas nebūs. Ja ne pret vienu, kas piedalās norēķinos, nav soda sankciju, nu, draugi mīļie, jūs varat 100 reižu noņemt valdību, taču nekas neuzlabosies, jo ne tikai valdības struktūras vien piedalās šā lēmuma īstenošanā. Ļoti aicinu tomēr minēto lēmumu akceptēt. Protams, 6.1.punktu atsevišķi. Par to ir jābalso atsevišķi.

 

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs. Pēc tam – Biķa kungs.

 

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Jūs apskatieties 340.dokumentu, tātad Ministru padomes lēmumu. Būtībā šis dokuments bija jāpieņem Augstākajai padomei. Un, ja Ministru padome šoreiz ir parādījusi tādu iniciatīvu, tad šodien mums to vajadzētu akceptēt, lai arī tas lēmumā būtu skaidri un gaiši pateikts. Un patiešām par 6.1.punktu es piedāvāju balsot atsevišķi. Tad arī izšķirsies, vai 6.1.punkts tiek akceptēts un vai šie jautājumi ir jāizlemj vai ne. Taču, pārvelkot svītru 340.lēmumam, lai to, kas attiecas uz šiem norēķiniem, pildītu tikai valsts struktūras un nepildītu privātās struktūras, tādā gadījumā, es pat nevaru aprakstīt, kādā situācijā mēs nostādām šo lietu.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biķa kungs! Pēc tam – Cilinska kungs.

 

V.Biķis: Cienījamie kolēģi! Es ļoti aicinātu tomēr akceptēt šos lēmumus un, atvainojos, pārtraukt šīs debates, jo man šķiet, ka mēs tagad uz vienas kārts liekam mūsu pārtikas ražotāju intereses un uz otras kārts – mūsu kolēģu Teikmaņa, Repšes kunga un Kehra kunga intereses. Tādējādi būtu jāizvērtē, kas ir svarīgāk. Kolēģi Kehri, smieklīgi kļūsim nevis tad, kad akceptēsim, bet mēs kļūstam smieklīgi, cerot, ka lauku cilvēku pacietība ir bezgalīga. To mums vajadzētu vienreiz saprast. Paldies.

 

E.Cilinskis: Pirmkārt, ja mēs gribam un uzskatām, ka Ministru padomes lēmumi, kuri ir pieņemti Ministru padomē, nestrādā, ka nepieciešami Augstākās padomes lēmumi, tādā gadījumā visi šie lēmumi ir jāsagatavo kā Augstākās padomes lēmumu projekti un pēc kārtas jāizskata noteiktā secībā. Taču pretējā procedūra, ka mēs tos kaut kādā veidā akceptējam, es domāju, ir pilnīgi nepieņemama.

Visbeidzot, ja mēs gadījumā šo 340.lēmuma 6.punktu nepieņemam pēc būtības, tas absolūti nenozīmē, ka šie zaudējumi nevar tikt kompensēti. Jo ne jau emisija ir vienīgā iespēja tos kompensēt. Acīmredzot, lai tos kompensētu, mums ļoti reāli tie ir jākompensē no budžeta. Un tad mēs arī apskatāmies, kas mums ir un kā mums nav, un no kurienes mēs ņemam. Bet emisija, protams, ir visvienkāršākā lieta – nogrūst to vienkārši uz emisijas rēķina un izdalīt uz galviņām.

 

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Tātad mans priekšlikums – balsot par šo 28.dokumentu šādā secībā. Vispirms nobalsot, vai lēmumu papildinām ar 2.punktu, kurā ir uzskaitīti visi Ministru padomes lēmumi, ja mēs esam izlēmuši tādā gadījumā atsevišķi balsot par redakciju, kura papildināsies ar vārdiem: “izņemot 6.1.punktu”.

Un tādējādi mēs būsim atrisinājuši arī Teikmaņa kunga priekšlikumu – noņemt no balsošanas. Ja nenobalsos, tad mums balsošana nebūs jāturpina.

Tātad vispirms balsosim par iesniegtā dokumenta papildināšanu ar 28.dokumenta 2.punkta redakciju. Bet par piezīmi par 6.1.punktu balsosim atsevišķi (ja akceptēsim). Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 44, pret – 15, atturas – 16. Tātad lēmuma projektu esam papildinājuši ar 28.dokumenta tekstu.

Mums atliek izlemt, vai papildinām 2.punktu ar tekstu: “1992.gada 17.augusta lēmums Nr.340, izņemot 6.1.punktu”. Vai tas būtu pareizi?

 

A.Čepānis: 340.lēmums bija tas strīdīgais.

 

Priekšsēdētājs: Jā, pilnīgi pareizi – 340.lēmums. Tātad lieku šo papildinājumu uz balsošanu. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 40, pret – 15, atturas – 20. Tātad lēmuma projektā šis punkts ir papildināts ar vārdiem: “izņemot 6.1.punktu”.

Nākamais ir 3.punkts. Es vadīšos pēc 21.dokumenta (jo tie mainīsies kopumā), kurā frakcija “Satversme” ierosina vārdus “šo pilnvaru realizācija” aizstāt ar vārdiem – “tās darbība”.

Lūdzu, Cilinska kungs!

 

E.Cilinskis: Tas atkrīt, jo tas ir redakcionāls priekšlikums saistībā ar mūsu 2.punkta redakciju. Šobrīd par to nav jēgas balsot.

 

Priekšsēdētājs: Tātad jūs noņemat, ja? Paldies. Tādā gadījumā man ir priekšlikums balsot par 21.dokumenta 3.punkta redakciju kopumā. Vai arī, ja nav nevienam iebildumu, nav nepieciešamības balsot. Bet es vados pēc 21.dokumenta redakcijas.

Silāra kungs, patlaban skatām 21.dokumenta 3.punktu. Vai nevienam deputātam nav nekādu iebildumu, papildinājumu pie šā punkta? Tātad mums atliek balsot par lēmuma projektu kopumā. Lūdzu sekretariātu zvanīt. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 87 deputāti.

Deputāts Bērzs pirmais, pēc tam Silāra kungs – acīmredzot par 4.punkta redakciju. Lūdzu, Silāra kungs, par 4.punktu, lai gan es uzskatīju, ka attiecībā uz to nav strīdu. Es atvainojos, Silāra kungs!

 

I.Silārs: Es vienkārši gribu uzlabot šā punkta redakciju. Savā izpratnē.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

 

I.Silārs: 4.punktā nav paskaidrots, kas tā par komisiju. Pirmām kārtām es domāju, ka valdība būtu jāraksta ar mazo burtu. Taču šajā gadījumā vārds komisija būtu jāraksta ar lielo burtu, minot šīs komisijas pilno nosaukumu, proti, Komisija iedzīvotāju apgādes uzlabošanai ar pārtikas produktiem. Un tālāk nevajag frāzi: “šo pilnvaru turpmākajā izmantošanā”, jo šīs komisijas darbs taču ir jākontrolē.

 

Priekšsēdētājs: Čepāņa kungam, man šķiet nav nekādu iebildumu pret redakciju? Paldies.

Bērza kungs, lūdzu, par balsošanas motīviem kopumā.

 

A.Bērzs: Es apstiprinu savu debatēs izteikto viedokli un nevaru balsot par dokumentu, ar kuru nav uzdots atrisināt problēmu vai vismaz kurā nav noteikts, līdz kādam līmenim, kādā pakāpē problēma ir jārisina, lai varētu kontrolēt šīs problēmas izpildi. Tikai abstrakti risināt – tas ir tukšs dokuments.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai visi deputāti ir reģistrējušies? Paldies. Lūdzu, balsosim par lēmuma projektu kopumā. Rezultāts: par – 62, pret – 5, atturas – 11. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Mums vēl ir palikusi viena stunda darba. Nākamais darba kārtības jautājums, sākot no pulksten 15.00, un kas tika pārcelts, ir valdības un Latvijas Bankas informācija par graudu iepirkšanas nodrošināšanu ar maksāšanas līdzekli.

Lūdzu, kas ir ziņotājs? Godmaņa kungs un Repšes kungs. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Stādieties priekšā, es neredzu, kas ziņo. Lūdzu, Repšes kungs, kas ir ziņotājs? Kolotovas kundze. Un kas ir ziņotājs no valdības puses? Lūdzu lauksaimniecības ministra vietnieku tribīnē! Pēc tam Kolotovas kundze. Cik laika jums ir vajadzīgs ziņojumam?

 

U.Bēniķis, lauksaimniecības ministra vietnieks: Ne vairāk par piecām minūtēm.

 

Priekšsēdētājs: Piecas minūtes. Deputātiem nav iebildumu.

 

U.Bēniķis: Lai nodrošinātu republikas vajadzības pēc graudiem, vismaz tajā daļā, ko mēs varam iepirkt no pašu ražotājiem, mūsu statūtu sabiedrībām un zemniekiem, jau šā gada 12.jūnijā mēs griezāmies Latvijas Bankā ar lūgumu kreditēt minimālo graudu iepirkumu vajadzību. Saskaņā ar šo lūgumu, šī summa jūlijā un augustā ir 4 miljardi rubļu.

Kāda patlaban ir operatīvā situācija? Šodien faktiski iepirkti, pareizāk sakot, statūtu sabiedrības un zemnieki “Latvijas labības” struktūrām ir piegādājuši 150 000 tonnu graudu. Un par šīm 150 000 tonnām pašreiz nav samaksāti 1,6 miljardi rubļu. Saskaņā ar grafiku mēs jūlijā Latvijas Bankai laikus iesniedzām norēķinu. Pareizāk sakot, kreditēšana 730 miljonu rubļu apmērā gāja normāli. Bet šobrīd praktiski, neraugoties uz to, ka Latvijas Banka ir devusi norādījumus savām struktūrvienībām rajonos pirmām kārtām kreditēt graudus, tomēr reāli šo kredītu nav. Un jau par iepirktiem graudiem faktiski esam parādā 1,6 miljardus rubļu.

Tālāk. Vistuvākajā laikā mums būtu reālas iespējas iepirkt vēl 50 000 tonnu graudu, tādējādi paņemot visu maksimumu, ko no šā gada ražas varam paņemt, tas ir, 200 000 tonnu.

Tajā pašā laikā man tomēr te jāpasvītro, ka nauda par graudiem ražotājiem ir vajadzīga tūlīt, nevis kaut kad pēc mēneša vai citā laikā. Jo tieši šobrīd, augusta beigās, līdz 10.septembrim ir optimālais ziemāju sējas laiks. Bet, ja šis laiks tiks nokavēts, mēs nekādu izcilo ražu nākamajā gadā gaidīt nevaram. Šajā sakarībā, lai apsētos, lai veiktu rudens darbus, ražotājam ir nepieciešami 4,5 miljardi rubļu. Ja kāda miljarda no šīs ķēdes posma trūks, attiecīgi mēs nevaram nodrošināt tehnoloģisko procesu. Viss.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Godmaņa kungs! Godmaņa kungs turpina valdības atskaiti. Es tā sapratu, ja?

 

I.Godmanis: Diemžēl man ir jāiejaucas, jo nepateica līdz galam, kādu tomēr valdība redz izeju no šīs situācijas. Mēs nevaram pateikt vienkārši: “Neapsēsim, un viss!” Izeja ir apmēram šāda: daļēji tas ir saistīts arī ar to konvertāciju, par ko mēs šeit runājām. (Repšes kunga laikam vairs nav zālē.)

Redziet, problēma ir tāda, ka mēs esam spēruši ārkārtēju soli – aizņēmušies 12 miljonus dolāru. Ja 12 miljonus pareizina ar 143 pēc bankas kursa, mēs dabūjam 1,716 miljardus, lai mēs varētu pirmo naudu atdot lauksaimniekiem. Pirmā nauda – 250 miljoni – jau ir aizgājusi uz Latgali. Kopumā 1 miljards 239 miljoni ir noliktavās. Tas ir pirmais, ko valdība pērk valsts rezervē, kuru realizējot, nauda būs jādod atpakaļ rūpniekiem. Tātad, ja mēs miljardu noskaitām nost no miljarda 716, tad mums pāri paliek 716 miljoni no tā, kas ir aizņemts. Tātad 716 miljoni, ja mēs nedabūjam kredītu, mums uzreiz ir jāizmaksā tiem, kuri ir pārdevuši graudus. Ja 716 saskaita kopā ar to, kas ir saņemts no bankas un cik ir saņemts precīzi, plus 730, tad kopā saņemam ne vairāk un ne mazāk, es atvainojos, plus 730, tas ir, 1 miljards 446 miljoni. Ja mēs rēķināsim, ka visu iepirkumu, kuri ir bijuši, proti, šo 135 000 tonnu vidējā cena ir apmēram 19 rubļu, tad, izdalot šos visus sakoncentrētākos līdzekļus ar 19 rubļiem, mēs iegūstam ne vairāk un ne mazāk kā 76 000 tonnu. Tas nozīmē, ka no iepirkuma, ko mēs tagad esam izdarījuši, ja kredītu nemaz nav, mums paliek nesamaksātas apmēram 56 000 tonnu. Tas ir, ja iepirkums ir tikai 135 000 tonnu.

Labi. Ar ārkārtējās komisijas pilnvarām mēs patlaban pārdosim to mantu, kas ir pārtikas tirdzniecības uzņēmumos, kuros iekšā ir parāds apmēram 500 miljoni rubļu, ko tirdzniecība ir parādā pārstrādei. Tātad pieskaitīsim tam klāt vēl 500 miljonus. Es atvainojos, par 500 miljoniem mēs neko vairāk nevarēsim nopirkt kā tikai 26 000 tonnu, 26 000 tonnu plus 76 000 tonnu ir 102 000 tonnu. Tādējādi 135 000 tonnu mums paliek nenomaksātas. Pārtikas rezervei normāli mums vajadzētu iepirkt 160 000 tonnu.

Kā redzams, lai kā mēs arī grozītos, mums vēl kaut kur ir jāizdara aizņēmums. Septembra beigās aizņēmumu mēs varētu saņemt no Pasaules bankas, bet tur graudi ir izsvītroti. Tas ir punkts viens. Un viņi nekad nedos naudā, viņi dos tikai mantā. Valūtas fonda aizdevumus graudu segšanai vispār nedrīkst izmantot. Pēc definīcijas – tas ir maksājums bilances segšanai. Paliek tikai tāds variants, ka mums acīmredzot ir jāizmanto humānās palīdzības nauda. Šajā lietā diemžēl mums ir milzīgs konflikts ar Ārlietu ministriju, jo ar Eiropas Kopienu ir noslēgts tāds līgums, ka 70–30 procenti tiek sadalīti, tādējādi viņi šo naudu it kā nevar izmantot. Es domāju, ka ārkārtējā gadījumā šeit ir jāņem vēl vismaz apmēram klāt 150 miljoni, lai mēs tomēr izmisīgi nomaksātu visu to graudu naudu.

Jūs saprotat, problēma ir tajā apstāklī, ka, pat lai mēs tagad nomaksātu visu to, kas jau iepirkts, galīgi bez kredīta iztikt nevaram. Tajā pašā laikā zinām, ka banka kredītu resursus emitēt arī vairs nevar.

Jā, par otro summu – 700 miljoniem – man ir grūti ko teikt. Vienkārši es raksturoju situāciju, kā mēs mēģināsim nomaksāt lielāko pusi. Tikai piebildīšu, ka pārtikai mums vajag vismaz 500 tūkstošus tonnu (tad mēs bez ārzemju palīdzības vispār nogrimsim) un palīdzība apmēram 600–700 tūkstoši tonnu lopbarībai. Patlaban 35 tūkstošus tonnu – pirmo Eiropas Kopienas palīdzību – mēs patlaban lietojam, 150 tūkstoši tonnu ir akceptētas, un vēl ir runa par apmēram 35 tūkstošiem tonnu no Amerikas. Kā redzat, mēs esam ļoti saspringtā situācijā, bet, godīgi sakot, jāņem vērā divi faktori, ka mums nekādi nepietiks naudas divām lietām: mazutam, tajā skaitā arī dīzeļdegvielai. Patlaban valdībai ir palicis miljards. Mēs tagad pērkam proporcionāli: 20–30 tūkstoši dīzeļdegvielai, lai pabeigtu ražas novākšanu ar rezervi, un mazutam apkurei un graudiem. Visiem nauda neiznāk. Diemžēl pagaidām nav izdevies arī neko efektīvu pārdot. Tā ka ir jautājums par to, kā būt ar kredīta resursiem… Es zinu, ka Repšes kungs ir devis komandu visām bankām faktiski koncentrēt līdzekļus graudiem, bet kāda tur ir situācija, man ir grūti pateikt. To viņš var mums pateikt pats. Paldies.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kolotovas kundze, tribīnē! Kamēr Kolotovas kundze dodas uz tribīni, es gribētu atgādināt deputātiem, ka šī mums ir valdības informācija, tādēļ nekādas debates neatklājam.

Lūdzu, Kolotovas kundze!

 

V.Kolotova, Latvijas Bankas valdes locekle: Cienījamie deputāti! Kad pie mums bankā griezās koncerns “Latvijas labība”, tad mēs izskatījām jautājumu par kredīta līniju atvēršanu. Vispirms pieprasīja 4 miljardus, kurus uzreiz atteicāmies izsniegt, tāpēc ka nevarējām dot. Mēs izskatījām tikai variantu par 2 miljardiem kredīta līnijas atvēršanai. Mēs to izskatījām vēl jūlija vidū vai gandrīz pirmajā dekādē. Šodien mēs izdevām 783 miljonus kredītu, bet patlaban, vadoties pēc visiem mūsu izliktajiem datiem, un tā, ko prasīja Valūtas fonds, mums burtiski ir kritisks stāvoklis. Latvijas Banka nevar emitēt vairs nevienu kredīta rubli. Tāpēc vienīgi, ko mēs spējam, tas ir, balstīties uz atdotajiem kredītiem, kuru atdošanas termiņš ir augusts. Minētie kredīti tiek atdoti vienīgi graudu iepirkšanai. Tāda telegramma tika aizsūtīta visām nodaļām, proti, tās kredītu uz mūsu centralizētajiem resursiem drīkst izdot tikai graudu iepirkšanai. Patlaban mēs gandrīz katru dienu šo kredītu savācam burtiski no 1 līdz 5 miljoniem, bet mums ir tāds stāvoklis, ka zemnieki mums kredītu nevar atdot. Un tās pašvaldības, kuras garantē zemniekiem, ka viņi atdos kredītu, mums arī nevar atdot. Viņi saka, ka viņi arī nevar no saviem kontiem mums atdot tos kredītus. Un tāpēc graudiem varam atvēlēt tikai to, kas mums tagad tiks atdots atpakaļ, bet papildus mums jārezervē arī mazutam. Un tāpēc nezinu, vai mēs tās divas lietas spēsim veikt vienlaikus. Mēs ieplānojām, ka septembrī nodaļas mums atdos pusotra miljarda rubļu. Ja tas notiks, tad apmēram tikai septembra vidū. Tādējādi varam apsolīt, ka apmēram 20.septembrī tas pusotrs miljards tiks atdots un iedots. Taču patlaban, cik mēs saņemam, to tūlīt atdodam.

Vai ir kādi jautājumi?

 

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Lūdzu, uzdodiet jautājumus! Pagaidām pierakstījušies jautāt deputāts Kinna un deputāts Felss. Lūdzu precizēt, kam jautātāji uzdod jautājumus: bankas vai valdības pārstāvim?

 

V.Kolotova: Atvainojiet, man vēl ir viena piebilde. Jūs zināt, ka kredītu var saņemt jebkurā bankā. Un man ir arī ļoti liels lūgums – neviens negriežas pie Krājbankas, kurai arī ir līdzekļi kredīta resursiem, kura arī var tos izdot. Visos rajonos ir mūsu Krājbankas filiāles.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!

 

J.Kinna: Man ir jautājums abiem diviem. Katram savs, protams. Tā kā bankas pārstāve pašreiz ir tribīnē, tad jautājumu vispirms uzdošu viņai. Sakiet, lūdzu, vai banka nezināja, ka graudi būs jāiepērk augusta beigās un septembra sākumā, tādējādi jau laikus uzliekot kredītu arestu citiem kredītiem? Varbūt banka nezina, kad pļauj labību un kad iepērk graudus?

 

V.Kolotova: Atvainojiet, kad banka jūlijā izskatīja visas savas bilances, tad mēs ieraudzījām, ka kredīta emisiju vairs nevaram veikt. Tad sākām meklēt tos kredītus, kuriem augustā ir termiņš, tādēļ tiem jābūt atdotiem. Tagad ir otrs variants, ka zemnieki mums nevar to kredītu šobrīd atdot. Zemnieki patlaban nevar mums atdot kredītu, kuru mēs savukārt varētu viņiem atdot atpakaļ par graudiem.

 

J.Kinna: Vai tad tikai zemnieki jums ir parādā šos kredītus?

 

V.Kolotova: Patlaban man ir ziņas tikai par zemniekiem, tāpēc ka mēs runājām ar pašvaldībām, kuras garantēja zemniekiem tos kredītus. Taču viņi arī nevar atdot.

 

U.Bēniķis: Es atvainojos, Kolotovas kundze! Šī masa, ko zemnieki ir parādā, ir daži simti miljonu. Un tā ir nesalīdzināma ar masu dažu miljardu apmērā.

 

V.Kolotova: Bet tur arī nebija miljardu.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nāciet tribīnē! Varbūt tad būs labāk dzirdams, kaut gan arī no mikrofoniem zālē var dzirdēt.

 

U.Bēniķis: Man ir jāatvainojas, ka es esmu spiests oponēt dāmai. Kredītu masa, ko ir ņēmuši zemnieki, ir nesalīdzināma kategorija ar masu, kas tagad ir vajadzīga. Patlaban graudu iepirkumam ir vajadzīgi miljardi, bet parādniecība ir tikai daži simti miljonu.

 

V.Kolotova: Es jums vēlreiz atgādināšu, ka mēs pieprasījām 20.septembrī atdot atpakaļ pusotra miljarda centralizēto līdzekļu. Bet tas būs tikai 20.septembrī (pēc termiņiem). Tur būs arī rūpnieki, tur būs arī tirdzniecība, bet viņiem termiņi ir tikai septembrī.

 

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, lūdzu, uzdodiet otro jautājumu! Varbūt vairāk nav?

 

J.Kinna: Ir jautājums valdībai, ko es uzdevu valdības vadītājam pagājušajā reizē, proti, kur viņš ņems naudu 1,5 miljardu apmērā, lai kompensētu par iznīkušajiem sējumiem? Valdības vadītājs toreiz atbildēja – pārdodot humāno palīdzību. Šodien es dzirdēju, ka šī humānā palīdzība tiks pārdota nolūkā, lai samaksātu par graudiem. Tātad lauksaimniekiem jāpasaka atklāti, kuras naudas tad nebūs: vai nu nemaksās par graudiem, vai nebūs šīs kompensācijas? Šo kompensāciju ir solījusi valdība, nevis parlaments.

 

U.Bēniķis: Atbildu pavisam konkrēti un precīzi. Pēc tiem apsekošanas rezultātiem, kas ir iesniegti Lauksaimniecības ministrijā, šī summa par iznīkušajiem sējumiem ir nepilni 900 miljoni rubļu. Tātad – konkrēta korekcija, vadoties pēc apsekošanas rezultātiem. Atbildes otrā daļa: ņemot vērā, ka Latvijas Banka šobrīd acīmredzot nav gatava reāli atrisināt jautājumu, kas faktiski tika uzdots jau 1991.gadā Augstākās padomes lēmumā par agrārās reformas nodrošināšanu, kad pavisam ātros tempos bija jāizstrādā lauksaimniecības kreditēšanas sistēmas, un šobrīd Latvijas Bankai kredīta resursu nav, to ņemot vērā, valdības pozīcija ir tāda, ka pirmām kārtām ir jāizdara tas, ko mēs pašreiz jau darām, – tātad norēķināmies par pienu un gaļas produkciju; otrām kārtām – jāpārmaina prioritātes, pārceļot kompensāciju par iznīkušajiem sējumiem no otrās prioritātes uz trešo prioritāti. Tādā gadījumā otrā vietā stājas jeb otrā prioritāte ir norēķināšanās par iepirktajiem graudiem. Un līdz ar to faktiski iznāk, ka viss jautājumu komplekss, vismaz 80 procentu apmērā, tiks atrisināts, pamatojoties uz 299.lēmumu.

Jautājumu jūs uzdevāt par šo kompensācijas vai zudumu segšanas avotu. Tātad es atkārtoju: patlaban tas ir nevis 1,5 miljardi, bet 900 miljoni rubļu. Un segšanas avoti ir šādi: 150 miljoni rubļu no tās summas, kurai ir jāienāk no Ārlietu ministrijas speciālā konta par iepriekšējo Eiropas Kopienas palīdzību; tālāk – aptuveni 700 miljoni rubļu par 35 līdz 39 tūkstošiem tonnu graudu realizāciju, bet šī summa ienāks pakāpeniski, protams, proporcionāli realizētajiem graudiem; vēl ir daļa no summas, kas būs no lielā graudu sūtījuma realizācijas vienošanās rezultātā ar Eiropas Kopienu un acīmredzot arī ar Amerikas Savienotajām Valstīm, ņemot vērā šo ārkārtējo situāciju. Minētā summa būs pietiekama, lai pilnībā noslēgtu šo bilanci. Bet diemžēl reālā situācija ir tāda, ka pašreiz fiziski tās naudas nav. Tā ienāks pakāpeniski. Un tikai tāpēc mēs atkārtoti lūdzam Latvijas Banku. Ja Latvijas Bankai pašai nav šo kredītu resursu, varbūt var rast iespēju mobilizēt šos resursus vienalga kur (varbūt tieši savest kopā Latvijas uzņēmējus ar ārvalstu uzņēmējiem) un palīdzēt šos kredītus atrast. Ja lauksaimnieku pienākums ir audzēt maizi, tad mēs ceram, ka banka ir profesionālis kredītu jautājumos. Es atvainojos.

 

J.Kinna: Paldies par atbildēm. Es tikai gribu pateikt, ka mums nav tiesību lauksaimniekiem patlaban pateikt, ka jūs naudu saņemsit 20.septembrī, pēc tam, kad visi ziemāju sējas termiņi jau būs pilnīgi nokavēti.

 

Priekšsēdētājs: Felsa kungs. Pēc tam – Zaščerinska kungs.

 

A.Felss: Tas, ka naudas pašreiz nav un ir bēdīga situācija, mums visiem ir skaidrs. Šodien mēs ar to vien nodarbojamies kā ar faktu konstatāciju. Bet zinot, ka Kolotovas kundze ir ilgagadēja speciāliste savā nozarē, man gribētos vismaz no viņas dzirdēt, tā kā mūsu dižāko ekonomistu Kehra personā un arī Repšes kunga vairs nav zālē, kādu viņa redz izeju no situācijas.

 

V.Kolotova: Mums ir paziņots, ka pašreiz valdības kontā ir ieskaitīti 7,7 miljoni ASV dolāru. Ja tos konvertētu, tad būtu 937,7 miljoni rubļu. Es domāju, ka šo naudu varētu izmantot. Nezinu, kā uz to raudzīsies valdība. Es uzskatu – kamēr mēs kaut ko turpmāk arī varam palīdzēt, to šobrīd drīkst izmantot. Patlaban kontā ir 226,8 miljoni rubļu.

 

A.Felss: Tad man jautājums: vai tas atrisina problēmu? Cik es sapratu no iepriekš minētajiem skaitļiem, problēmu tas neatrisina.

 

U.Bēniķis: Es atļaušos Kolotovas kundzei palīdzēt. Tātad reālā situācija ir tāda, ka pašreiz Briseles akceptētajā paziņojumā ir tas, ka tur ir aizgājuši 7,7 miljoni ASV dolāru. Šo summu Latvijas Banka nekavējoties konvertē. Paldies, es ceru, ka tiešām rītdien kontā būs 226 miljoni un ka parīt vēl papildus būs 700 miljoni. Tātad ar šo summu reāli gandrīz var norēķināties par pienu un gaļas produkciju. Papildus mani šodien informēja, ka rītā būs naudas pārvedums par miljonu ASV dolāru plus 0,5. Tātad 1,5 miljoni ASV dolāru. Pēc trijām dienām atnāks apstiprinājums, un tad Latvijas Banka arī to konvertēs. Ar to sāksies valdības programmas realizācija par graudiem, bet tā ir tikai daļa.

 

Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs, lūdzu!

 

J.Zaščerinskis: Ja es pareizi sapratu, pašlaik nemaksas ražotājiem par graudiem ir 1,6 miljardi. Un aptuveni miljards ir nemaksas par lopkopības produkciju. Pieņemot, ka inflācija pašlaik minimāli dienā ir 0,3–0,5 procenti, tas nozīmē, ka kopumā lauksaimnieki katru dienu cieš zaudējumus no 6 līdz 10 miljoniem rubļu. Ja apmaksu solām tikai septembrī, tas nozīmē, ka par šo laiku lauksaimniekiem pavisam var rasties zaudējumi no 200–300 miljoniem rubļu. Sakiet, lūdzu, vai jūs uzskatāt, ka būtu godīgi šos zaudējumus kompensēt ražotājiem un, ja būtu godīgi kompensēt, tad kam tas būtu jādara?

 

U.Bēniķis: Atbildi acīmredzot nosaka finansiālās iespējas. Vispirms jums jānorēķinās par graudu masu, un tikai pēc tam varam runāt par kādu papildu summu.

 

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs vēlas papildināt.

 

I.Godmanis: Zaščerinska kungs! Visam tomēr ir savas robežas. Par cik jūs patlaban pērkat dīzeļdegvielu? Par pieciem rubļiem? Par cik jūs pirkāt pavasarī? Par diviem rubļiem? Ko jūs vēl gribat? Visam ir savas robežas, Zaščerinska kungs!

 

J.Zaščerinskis: To, ko pirkām, tas ir pirkts par kredītu, kas būs jāatdod. Tas ir aptuveni 10 procenti no ražošanas izmaksām. Turklāt, cienījamie kolēģi, ne mēs, ne arī kāds valdības loceklis negribētu tagad saņemt to algu, ko mēs saņēmām varbūt pirms pusgada, jo tā ir tikai puse no pašreizējās. Kāpēc tas jādara zemniekam?

 

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!

 

G.Grūbe: Pirmais jautājums man Kolotovas kundzei. Es saprotu, ka jūs esat ilggadēja bankas darbiniece, un es gribētu, lai jūs atbildētu uz vienu jautājumu, ko mans kolēģis šeit, aizmugurē, nesaprot. Tātad jautājums ir šāds: vai patiešām, jāsaka atklāti, LPSR laikā banka nemobilizēja šādus līdzekļus un banka ar minētajiem jautājumiem nenodarbojās? Kā bija tajos laikos? Jo pašreiz liekas, ka nu nevienam nekādas darīšanas par šo lietu nav. Kā tad bija tajos laikos?

 

V.Kolotova: Es jums pateikšu, kā bija tajos laikos. Ļoti vienkārši: taisīja kredīta emisiju. Mēs par rubli neatbildējām. Mums deva, mēs devām tālāk. Tagad mēs atbildam par Latvijas rubli, par tā stabilitāti. Un, ja neizpildīsim un 1.septembrī kaut vai pārsniegsim Valūtas fonda mums noteiktos skaitļus par banku kredītiem, mūsu centrālās bankas kredītiem, tad nesaņemsim nekādu atbalstu no Valūtas fonda. Un mēs – Latvijas Banka – nevaram Latvijas Republiku novest tādā situācijā.

 

G.Grūbe: Jā, es jums varētu piekrist, taču tikai ar piezīmi, ka šajā gadījumā, kas deva, tā tomēr bija banka. Un, ja mums patlaban bankas nav Maskavā, tad banka ir republikā. Un šai bankai par šo problēmu bija jādomā, bet tas būtu cits jautājums.

Tagad jautājums Bēniķa kungam. Man ir Gorbunova kungam adresēta vēstule no koncerna “Latvijas labība”. Vēstulē skaidri un gaiši pateikts, ka tuvākajās dienās koncerns “Latvijas labība” bankrotēs. Kāda būs jūsu turpmākā rīcība?

 

U.Bēniķis: Es tomēr izsaku domu, ka ir līdzekļi, ko valdība jau ir mobilizējusi. Tas pirmkārt.

Otrkārt, tomēr arī banka pēc ārkārtēja soļa (nevis gan šajā kontekstā), strādājot ar tiem resursiem, kas šobrīd ir tās rīcībā, piesaistot – vienalga, kādā veidā tas notiksies...

Treškārt, vienojoties ar tiem zemniekiem, statūtu sabiedrībām, kuras varbūt naudu būs saņēmušas pietiekami pēc šā ieilgušā parāda par pienu un gaļu nokārtošanas, vienojoties, ka viņi var kādu laiku pagaidīt, par to pretī iegūstot to pašu procentu, ko “Latvijas labība” maksā Latvijas Bankai par kredītu izmantošanu.

Tātad, precīzi atbildot uz Zaščerinska kunga piezīmi, uzsveru, ir reālas iespējas, ka mēs situāciju stabilizēsim, lai “Latvijas labība” nebankrotētu. Raugoties no finansiālā viedokļa, jau šodien īstenībā situācija ir tāda, ka būtu jāsāk darboties Latvijas Republikas likumam par uzņēmumu maksātnespēju un bankrotu.

 

G.Grūbe: Un nobeidzot man būtu lūgums tomēr valdības un bankas pārstāvjiem domāt arī par to, ka turpmāk pārtika mums būs jāiepērk.

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kolotovas kundze!

 

V.Kolotova: Es gribēju tikai drusciņ papildināt. Redziet, Latvijas Banka nenodarbojas ar klientiem. Tā strādā ar bankām. Tāpēc ir jā­griežas komercbankās, lai tādas iespējas atrastu arī kaut kur komercbankās. Es teicu par krājbanku. Es nezinu, vai Krājbanka lauksaimniekiem būtu izdevusi kādu kredītu. Man tādu datu nav. Taču šīs bankas nodaļa ir katrā rajonā.

Bet man ir vēl tāds jautājums. Šodien pie manis griezās viens no labības koncerna uzņēmumiem un prasīja: vai tas ir tiesa, ka dzelzceļš par katru vagonu skaidrā naudā ņem 4000 rubļu, un es to neesmu zinājusi? Varbūt cienījamie deputāti zina? Taču jūs palīdzību pieprasāt tikai no bankas. Bet man liekas, ka šis jautājums ir jārisina ne tikai no bankas puses. Tas bija pirmais.

Otrais. Kad mēs izskatījām koncerna “Latvijas labība” pašu apgrozījuma līdzekļus, redzējām, ka to ir ļoti maz. Pēc viņu aprēķiniem, koncernam apmēram vajag 1 miljardu 400, bet pašreiz tam ir apmēram 300 miljoni. Tas arī ir jautājums, kas jārisina, bet ko banka nevar un nespēj risināt. Tas jau ir Finansu ministrijas risinājums. Bet tas ir jādara tāpēc, ka koncerns “Latvijas labība” tādā stāvoklī būs katru gadu. Turklāt Latvijas Banka nav tiesīga diktēt, kādus kredītus komercbankām izdot, atvainojiet. Šoreiz, kamēr ir nodaļas, mēs esam nosūtījuši tādu telegrammu, bet tas nav tiesiski, ka mēs rakstām tādas telegrammas.

 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!

 

R.Krūmiņš: Manuprāt, man ir ļoti vienkāršs jautājums Kolotovas kundzei: kāpēc Latvijas Banka konvertē šos ASV dolārus pēc kaut kāda pašas izdomāta kursa, nevis pēc reālā tirgus kursa? Teiksim, es pieļauju atšķirību dažus rubļus par dolāru, bet šobrīd, cik zinu, bankas noteiktais kurss ir aptuveni 140 vai 145 rubļi. Bet tajā pašā laikā tirgus kurss, iepērkot ir vismaz 170 rubļi par dolāru.

 

V.Kolotova: Atvainojiet, uz šo jautājumu es jums nevaru atbildēt, tāpēc ka par konvertāciju neesmu informēta, proti, kāpēc tāds kurss ir paņemts.

 

U.Bēniķis: Es atvainojos, esmu spiests kolēģei palīdzēt. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, šis ļoti pazeminātais kurss ir tikai par pirmo summu, tas ir, par 500 000 ASV dolāru. Kāpēc to dara Latvijas Banka? Mūsu pozīcija tomēr ir tāda, ka darbs ir jādara kopā un arī atbildība ir kopēja. Un šajā kritiskajā situācijā mēs nevaram vēl vairāk attālināties no Latvijas Bankas, kas ir viena no Latvijas valsts noteicošajām struktūrām.

 

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav. Paldies. Godātie kolēģi! Vārdu lūdz koncerna “Latvijas labība” pārstāvis Lukašonoks. Es saprotu, ka viņš nevēlas uzdot jautājumu, bet saskaņā ar mūsu procedūru, vai dosim viņam vārdu? Nav nevienam iebildumu?

Lūdzu, Lukašonoka kungs, tribīnē!

 

J.Lukašonoks, koncerna “Latvijas labība” prezidents: */Es gribētu teikt, ka man nav saprotams viens jautājums. Latvijas valdība 1.jūlijā vērsās Augstākajā padomē ar lūgumu iedalīt un kreditēt 2 miljardus rubļu. Koncerns iesniedza vēstuli Latvijas Bankā. Latvijas Banka atbildēja: “Jā. Būs 2 miljardi rubļu.” Līdz šodienai mums ir tikai 780 miljoni. Ja tad mums tā nebūtu teikuši, tad mēs kā koncerns, saimnieciska struktūra paju sabiedrībām un zemniekiem būtu teikuši: “Nevediet graudus! Mēs tos nevaram nopirkt.” Ja šodien mums būtu šie 2 miljardi rubļu, mēs 1 miljardu 300 miljonus jau būtu atdevuši visiem tiem, kas mums graudus pārdevuši. Un tālāk mēs risinātu jautājumu par to, lai Ministru padome pieņem lēmumu par graudu iepirkumu rezerves fondam, kur runāts par 160 tūkstošiem tonnu, kam jāatrod 3 miljardi rubļu. Bet mēs taču nesaņēmām gandrīz vienu miljardu 300 miljonus rubļu! Kolotovas kundze, pie kuras es biju ne vienu reizi vien, man neteica, ka šo 2 miljardu nebūs.

Un šodien ir pienācis tas brīdis, kad koncerna padome un visi tā vadītāji, izmantojot likumu par maksātnespēju, ir secinājuši, ka jāizsludina bankrots. Mums citas izejas nav. Tas bija jādara zināms Augstākajai padomei, un piektdien mēs to izdarījām. Tādēļ arī šodien tiek izskatīts jautājums par to, kur ņemt naudu, bet jāzina taču visa patiesība. Kaut gan tas bija jāatrisina jau jūlijā. Ja tad tas tiktu pateikts, tad viss kļūtu skaidrs, viss būtu godīgi. Šodien saruna starp mums un banku pavisam nav lietišķa. To es arī gribēju pateikt jūsu zināšanai, visu klātesošo zināšanai, lai būtu pilnīga savstarpēja saprašanās. Šodien mums ir ne vairāk un ne mazāk kā miltu rezerve 40 dienām un putraimu rezerve trim mēnešiem. Par nožēlu – šim mērķim mēs iztērējām 850 miljonus rubļu.
Bet tā ir valsts stabilitātes garantija, tas, ka mums milti ir noliktavā, garantija tam, ka pusotram mēnesim mums būs maize. Kā labības produktu apgādes sistēma mēs būtu varējuši šos līdzekļus izmantot citiem mērķiem, bet tad mums noliktavās rezerve būtu tikai piecām dienām un valsts stabilitāte droši vien būtu citāda. Bet šodien mums ir, kā banka jau ir teikusi, tikai 1 miljards 300 miljoni rubļu maksātspēja. Pēc šodienas cenu mēroga, tas ir sīkums – 1 miljards 300 miljoni, no tiem 850 miljoni kā gatavā produkcija noliktavās.

Cienījamie deputāti! Es nevienu negribu aģitēt, bet maizes jautājums ir valsts dzīvības jautājums. Un, ja šoruden mēs neiesēsim rudzus, tas nozīmē, ka nākamgad rudzu nebūs, bet rudzi mums ir vajadzīgi ne vairāk un ne mazāk kā 150 tūkstoši tonnu. Šogad mēs reāli varam iegūt tikai 100 tūkstošus tonnu. Bet ja mēs nedosim iespēju iegūt arī tās? Cik man zināms, Cēsu rajons Augstākajai padomei ir adresējis telegrammu, ka viņi nevar novākt pat to labību, kas izaugusi. Bet rudzi jāiesēj, citādi mums nebūs rudzu maizes. Es lūdzu, cienījamie kolēģi, pat ceļos esmu gatavs nomesties jūsu priekšā, palīdziet šodien atrisināt šo jautājumu, palīdziet, jo tas ir dzīvības jautājums! Cits nekas mums neatliek./

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Mums nav paredzēta nekāda lēmuma pieņemšana, tādēļ šā jautājuma apspriešanu esam pabeiguši.

Mums darba kārtībā ir vēl viens jautājums, proti, par stāvokli energosaimniecībā. Es gribētu uzklausīt Blumberga kunga, šā jautājuma ierosinātāja, domas, kā arī Godmaņa kunga viedokli par to, kā mēs rīkosimies ar šo jautājumu: vai noklausīsimies informāciju šodien vai pārcelsim uz citu laiku? Līdz darba dienas beigām vēl ir 15 minūtes.

Lūdzu, Blumberga kungs!

 

O.Blumbergs: Situācija tāda, ka, cik saprotu no valdības galvas paskaidrojuma, pašreiz nav klāt rūpniecības un enerģētikas ministra, bez kura Ministru kabineta galva negribētu šo jautājumu risināt. Principā es domāju, ka mums nebūs iebildumu, ja šo jautājumu atliek un izskata vēlāk, bet nekādā gadījumā ilgāk nekā līdz nākamās nedēļas pirmajai sēdes dienai.

 

Priekšsēdētājs: Ja nevienam nav iebildumu, tad šā jautājuma izskatīšanu mēs pārceļam tieši par nedēļu. Godmaņa kungs vēlējās ko teikt? Paldies. Godātie kolēģi! Vai ir jābalso? Es domāju, ka nobalsosim tad, kad akceptēsim darba kārtību. Šovakar balsot nav nepieciešamības. Tādā gadījumā šodienas plenārsēdi pasludina par slēgtu. Paldies.

 

(Sēdes beigas)