Pret korupciju — ar stipru politisko gribu, sabiedrības līdzdalību un atklātību

Domas un viedokļi Latvijas inteliģences 1999.gada 30.oktobra XXX konferencē

"Korupcija Latvijā — no ierēdņa līdz politiķim"

Ministru prezidents Andris Šķēle:

Korupcija ir kā lipīga slimība varas gaiteņos

Cienījamie inteliģences konferences dalībnieki!

Mēs šodien esam pieskārušies korupcijas problēmai - vienam no tumšākajiem, neskaidrākajiem un nepatīkamākajiem jautājumiem to jautājumu lokā, kurus vara uzdod cilvēkam.

Korupcija ir tumša lieta, jo tā nespēj netraucēti eksistēt atklātā, publiskā, atvērtā sabiedrībā.

Korupcija ir neskaidra, jo tās izplatība ir tieši proporcionāla informācijas trūkumam.

Korupcija ir nepatīkama, jo tajā vai citā veidā skar pilnīgi visus sabiedrības locekļus.

Mēs Latvijā esam dzirdējuši dažādus spriedumus par to, kas ir vara. Vieniem vara ir mērķis, citiem tā ir tikai līdzeklis, taču tā nedrīkst būt attaisnojums zagšanai.

Korupcija ir varas ļaunprātīga izmantošana personīga labuma gūšanai. Šī definīcija diemžēl nepasaka pilnīgi neko par ļaunumu, ko korupcija nodara katram konkrētam cilvēkam un sabiedrībai kopumā.

Kopš 1996. gada korupcija ir kļuvusi par vienu no visbiežāk skartajiem tematiem Latvijas presē. Toreiz, piecus gadus nodzīvojuši brīvā Latvijā, mēs atskārtām, ka iemesli, kāpēc nedzīvojam tik skaisti, kā bijām iecerējuši, ir diezgan triviāli. Cilvēki, kas mērķtiecīgas darbības vai nejaušības rezultātā bija ieguvuši varu, daudzos gadījumos nespēja noturēties smagās izvēles priekšā — personiskais labums vai sabiedriskais. Ir cilvēki, kuri salūza un gluži vienkārši pameta politisko darbību. Taču ir arī tādi, kuri nešaubījās ne mirkli un pieņēma visu, ko dzīve un jaunie apstākļi tiem piedāvāja.

Korupcija, no vienas puses, ir sirdsapziņas jautājums, bet mēs nevaram cīnīties ar to, pasludinot, ka problēma ir izvēlēties īstos cilvēkus. Ir ļoti grūti karot ar cilvēku vēlmi gūt personīgu labumu. Cīņa ar korupciju būs veiksmīga tikai tad, ja tiks izveidota sistēma, kas nepieļauj varas ļaunprātīgu izmantošanu. Sistēma, kas izslēdz maksimālu skaitu šādu iespēju, bet gadījumos, kad tas nav iespējams, paredz skaidras un nesaudzīgas soda sankcijas.

Korupcijas problēma nav Latvijas izgudrojums. Demokrātisko valstu pieredze liecina, ka korupcijas novēršanas sistēma nedrīkst būt sastingusi — tai ir nepieciešama neatslābstoša sabiedrības uzmanība un attīstība.

Vērtējot Latvijas valsts situāciju, mēs aizvien biežāk ieklausāmies starptautisku organizāciju un ekspertu secinājumos. Viens no šādiem — Eiropas Savienības speciālistu izstrādātais progresa ziņojums par Latviju — norāda uz trim nozīmīgākajiem trūkumiem. Tie ir vāja valsts pārvalde, lēna reģionālā reforma un nepārliecinošā cīņa ar korupciju. Un šīs trīs lietas ir cieši savstarpēji saistītas.

Valsts aparāta nesakārtotība, iestāžu izplūdušās funkcijas, pilsonim nedraudzīgā uzbūve un darbības stils ikdienā rada neskaitāmas situācijas, kurās ierēdnim vai amatpersonai tiek dota iespēja nepildīt savus pienākumus. Kontroles un atklātības trūkums ļauj rīkoties savā vai savu draugu labā. Novecojusī iedzīvotāju apkalpošanas kārtība, kas paredz personisku kontaktu ar ierēdni, burtiski provocē uz kukuļņemšanu. No padomju laikiem mantotā nedemokrātiskā pieraksta sistēma ne tikai ierobežo cilvēka brīvību dzīvot un strādāt tur, kur viņš vēlas, bet arī padara viņu atkarīgu no konkrētā ierēdņa labvēlības. Vēsturiski izveidojušies mazo pašvaldību apjomi var novest pie tādu kā "ģimenes pašvaldību" rašanās - vietās, kur radniecības saites aptvērušas lielu daļu sabiedrības, amatpersona var tikt pakļauta lielākam spiedienam, kaut vai tikai psiholoģiskā nozīmē. Nesen atklātais gadījums, kad Iekšlietu ministrijas pakļautībā esoša iestāde atrodas vienās telpās ar SIA, kurā darbojas tās pašas ministrijas ierēdņu sievas, ir spilgts piemērs tam, cik grūti dažam labam norobežot ģimenes lietas no tā darba, ko viņam uzticējusi valsts.

Piemērus tam, ka nepareiza sistēma rada korupcijai labvēlīgus apstākļus, var minēt daudz. Kaut vai mežsargu algas, kas līdz šim tika maksātas no iekasētajām celmu naudām. Ceļu policijas darbinieku neformālās attiecības ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem es droši vien varu pat neminēt, bet tas ir korupcijas piemērs, ko lielākā vai mazākā mērā ir akceptējis gandrīz ikviens autobraucējs. Akceptējis kā pazemojošu un neizbēgamu sistēmu. Sistēmu, kas personificē valsts morālo situāciju kopumā.

Pirms dažiem gadiem, ciemojoties kādā pierobežas pagastā, es kopā ar vietējās varas pārstāvi gāju garām glītu jaunbūvju rindai. "Un mājas, kurās dzīvo muitnieki, var viegli pazīt," ar plašu žestu norādīja mans ceļabiedrs, "pie tām visām ir satelītantenu šķīvji."

Korupcijas izplatība ir cieši saistīta arī ar sabiedrības attieksmi. Pieņemot to kā sociālu normu, mēs pagrūžam cilvēku, kurš nonācis izvēles priekšā, rīkoties pēc principa - ja jau citi drīkst, tad kāpēc es ne? Korupcijas iemesli bieži vien ir mazdūšība, neticība nākotnei, neticība sev un valstij, kuras uzdevums ir aizsargāt katru tās pilsoni.

Cits faktors, kas veicina korupciju, ir noziedzība. Bailes no fiziskas izrēķināšanās, bailes par savu radinieku drošību ir grūti pārvarams arguments. Mēs nevaram sekmīgi cīnīties pret korupciju, vienlaikus nepastiprinot cīņu ar kontrabandu, narkotiku tirdzniecību un nelegālo biznesu. Uzbrukums Finansu policijas darbiniekam ir traģisks piemērs, taču liecina par to, ka šī cīņa ir kļuvusi nopietna. Ja noziedznieki ir spiesti piekukuļošanas vietā izvēlēties pistoli, tas nozīmē, ka mēs dažviet tikai sākam viņus piespiest pie sienas. Tas nozīmē, ka drošības struktūras vēl ir pietiekami stipras. Ievainotu policistu mēs varam izārstēt, ar korumpētu ir daudz grūtāk.

Tas, cik veiksmīgi un cik ātri mums izdosies gūt reālus panākumus korupcijas apkarošanā, lielā mērā ir atkarīgs ne vien no valsts darbinieku un politiķu gribas un spējas rīkoties, bet arī no katra sabiedrības locekļa drosmes un uzņēmības, no varēšanas noticēt pašiem sev. Aicinot ikvienu cilvēku neklusēt par korupcijas radītiem pazemojumiem, es vienlaikus nosodu bezatbildību, ar kādu pieradis rīkoties dažs politiķis. Apzināta sensacionālu skandālu sacelšana tad, kad tam nav pamata, varbūt uz brīdi vairo popularitāti, taču vienlaikus padziļina bezspēcības un šaubu sajūtu sabiedrībā. Un labi vēl, ja tā ir tikai lētas popularitātes meklēšana. Daudz sliktāk — un tāda sajūta reizēm rodas — ka patiesībā tiek pielietots vecum vecais paņēmiens, ka pats zaglis visskaļāk sauc — turiet zagli!

Šīs valdības deklarācijā ir ierakstīts mērķis — dot izšķirošu triecienu korupcijai un noziedzībai. Tas ir smags uzdevums, taču mēs nebūtu to apņēmušies, ja nebūtu pilnīgi pārliecināti, ka tā ir vienīgā iespēja garantēt drošu un stabilu valsts attīstību.

Valdība ir uzsākusi pārmaiņas, kuru vienlaicīga realizācija ievērojami samazinās korupciju veicinošu situāciju veidošanos. Viens no šādiem pasākumiem ir valsts pasūtījuma darbības sakārtošana un publiskošana. Tiek veidota vienota datu bāze par visiem ar valsts pasūtījumu saistītiem darījumiem - datu bāze, kas būs pieejama ikvienam iedzīvotājam.

Ir paredzēts ieviest pilnu gada pārskatu veikšanu visās valsts iestādēs, novēršot nekontrolētu valsts līdzekļu tērēšanu.

Neatliekams un jau risināt aizsākts uzdevums ir valsts datu reģistru saslēgšana vienotā megasistēmā, lai vienkāršotu uzņēmējdarbības, nodokļu maksāšanas un īpašumu uzraudzību un vienlaikus likvidētu absurdo situāciju, ka cilvēks tiek sūtīts no viena ierēdņa pie otra pēc neskaitāmām izziņām. Precīzi nodalot ierēdņu funkcijas un ieviešot mūsdienīgu iedzīvotāju apkalpošanas sistēmu, mēs ne tikai likvidēsim ierastās rindas pie ierēdņu durvīm, bet likvidēsim arī iespēju ietekmēt konkrētā jautājuma izskatīšanas gaitu.

Nākamais solis — padarīt publiski pieejamus datus par visu valsts amatpersonu ienākumiem: algām, prēmijām, piemaksām un honorāriem. Neatliekami ir jāievieš vienota, taisnīga, visiem saprotama un stimulējoša atalgojuma sistēma ierēdņiem un amatpersonām, kas rīkojas ar publiskiem līdzekļiem. Šādu amatpersonu atalgojumam jābūt samērotam ar viņu atbildības līmeni, lai nebūtu tā, ka dažs saņem vairākkārt lielāku atalgojumu nekā Valsts prezidents, tai pašā laikā īsti neatbildot ne par ko vai vienkārši nespējot saskatīt savu atbildību sabiedrības priekšā. Ir jādara gals sistēmai, kurā ierēdnis pats ir sava komforta un labsajūtas līmeņa noteicējs, ja par to tiek maksāts ar publiskiem līdzekļiem. Ja valsts ierēdnis pats paraksta apmaksai rēķinu par dārgas audiosistēmas ierīkošanu savā dienesta automašīnā, viņš būtībā tērē valsts līdzekļus personiska labuma gūšanai, un tā ir korupcija. Jā, es esmu pievērsies arī šai lietai — it kā sīkai, it kā nenozīmīgai, tomēr ir jāsaprot viens: visiem spēkiem jāapkaro pats šis koruptīvais domāšanas veids.

Taču mums visiem ir jāņem vērā, ka cīņa ar korupciju nav vienas dienas darbs. Lai arī tā izplatās kā lipīga slimība, mūsu rīcībā nav vakcīnas, kas uz visiem laikiem novērstu inficēšanās iespēju. Taču ir kāds drošs paņēmiens, kas ļauj ievērojami samazināt saslimšanas iespējas — biežāk vēdināt slēgtos kabinetus un nesveicināt tos cilvēkus, par kuru roku tīrību jūs šaubāties.

Paldies par uzmanību!

Tieslietu ministrs, Korupcijas novēršanas padomes priekšsēdētājs Dr. iur. Valdis Birkavs:

Korupcijas cēloņi, izplatība un tās novēršanas problēmas

1998.gadā žurnālā "Skola un Ģimene" bija publicēts skolnieces Zanes Prēdeles domraksts, kurā jauna meitene, vēl neizbaudījusi pilnībā dzīves rūgtumu un arī priekus, raksta:

"Cilvēks cilvēkam dod roku. Latvietis latvietim — kukuli, tiesu, apmelojumu un atteikumu...".

Rūgta un smaga patiesība. Visbēdīgākais, ka to atzīst pat jaunieši.

Un ir maz mierinājuma, ka korupcija ir tikpat veca kā civilizācija un ka pirmskara Latvijā bija tāpat. Jau Vecajā Derībā, V Mozus grāmatā, Mozus sarunā ar Izraēla tautu saka: "Tev nebūs dāvanas ņemt kukulim, jo dāvanas dara gudro acis aklas un pilnīgi pārgroza lietu stāvokli taisnajiem."

Sv.Lūkas evaņģēlija 3. nodaļā Pravietis muitniekiem saka: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts."

Vēsture vienmēr visai savdabīgā veidā atkārtojas. Arī korupcijas jomā. Vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem, kad veidojās neatkarīgā Latvijas valsts, mēs atrodam pierādījumus tam, ka 1919. un 1920. gads bija liela apjoma šaubīgu finansiālo darījumu un valsts ierēdņu korupcijas laiks. Valsts cieta vairāk nekā 20 miljonu latu finansiālus zaudējumus. Sevišķi veikli darboņi toreiz ātri tika pie bagātības.

Šeit derētu atcerēties Jaskelu Kleinu, kas tika dēvēts arī par "Vecauces ķēniņu", kurš uz fiktīvu līgumu pamata "pārņēma" Vecaucē atstāto bēgošās Bermonta armijas noliktavās esošo īpašumu, kas bija Latvijas valsts kara trofejas, un iegūto mantu vēlāk pārdeva Latvijas valstij. Līdzīgi rīkojās arī cits blēdis Kutiskus, kas savāca un pārdeva valstij vācu atstātos apģērbus un apavus, tā nopelnot sev 300 000 latu.

1921.gada novembrī par kukuļņemšanu un valsts mantas izšķērdēšanu tika notiesāti septiņi augsti Apgādības ministrijas ierēdņi, kas ļaunprātīgi izmantoja savu dienesta stāvokli. Lietā tika pratināti pat Satversmes sapulces un valdības locekļi. Liecības sniedza gandrīz visi Finansu ministrijas ierēdņi.

1920. gada "Valdības Vēstneša" 2. numurā ir publicētas ļoti interesantas rindas:

"Visneticīgākie sāk ticēt Latvijas nākotnei, jo tai jābūt ļoti stingriem pamatiem, ja tā līdz šim ir izturējusi un iztur šādu kukuļņemšanu un došanu."

Latvija ne tikai izturēja, bet arī atdzima.

Tomēr Latvija deviņdesmito gadu beigās, gadsimtu mijā, nav "vecā, labā Latvija" kā tās veidošanās sākumā.

Šodienas Latvijai, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā, būs jāņem vērā daudzas izvirzītās prasības, un es gribu citēt pašreiz ES prezidējošās valsts Somijas iekšlietu ministra Kari Hekmiesa teikto, ka "Eiropas Savienība negrib tādas kandidātvalstis, kurās praktizē naudas atmazgāšanu, kurās policijas aparāts ir korumpēts un kurās apstākļi cietumos ir Krievijas līmenī".

Līdz ar to izvirzās īpašas prasības ne vien attiecībā uz Latvijas normatīvo aktu atbilstību Eiropas Savienības korupcijas novēršanas aktiem, bet jo īpaši cīņas ar korupciju praktiskie rezultāti, ar kuriem mēs vēl nevaram lepoties, jo tas, kas padarīts līdz šim, ir tikai sagatavošanās darbs vērienīgai cīņai ar korupciju. Jāuzsver, ka arī teorētiski mēs vēl neesam gatavi, jo Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvencija paredz atbildību par korupciju arī juridiskām personām un atbildību par tirgošanos ar ietekmi, kas mūsu juristiem pagaidām ir sveši jēdzieni.

Latvija gatavojas ratificēt šo konvenciju un pievienoties starpvalstu grupai korupcijas novēršanas jautājumos (GRECO), kuras galvenais uzdevums ir kontrolēt starptautisko juridisko instrumentu darbības efektivitāti korupcijas apkarošanā. Paralēli tiek risināts arī jautājums par ārvalstu amatpersonu un starptautisko institūciju amatpersonu kriminālatbildības noteikšanu. Tas nozīmē, ka Latvija uzņemsies saistības, lai efektīvi cīnītos ar ārvalstu amatpersonu kukuļošanu un sauktu tās pie kriminālatbildības.

Pasaulē pašlaik valda ļoti aktīva, pozitīva gaisotne, lai izveidotu tīklu cīņai ar korupciju.

Bet kāda ir reālā situācija Latvijā?

Pazīstamais korupcijas novēršanas eksperts Bertrāns de Spevils 1999.gada februārī, vērtējot situāciju korupcijas novēršanas jomā Latvijā, konstatēja:

"Vispirms ir jāatzīst dažas ne pārāk glaimojošas patiesības. Situācija korupcijas jomā neuzlabojas. Latvijas tauta pat domā, ka tā pasliktinās. Arī ārpasaules problēmas skatījums nav labāks. Pēc "Transparency International" noteiktā attieksmes indeksa 85 valstu starpā Latvija ieņem 71.vietu kopā ar Bolīviju, Ukrainu, Keniju, Vjetnamu un Krieviju. Tas nav sevišķi cerīgi. Varētu cerēt, ka vismaz latviešu tauta domā, ka tās valdības nodomi cīnīties pret korupciju ir patiesi. Diemžēl arī šajā ziņā nav nekā iepriecinoša. Lielais vairākums cilvēku Latvijā uzskata, ka valstī nevalda korupcijas apkarošanas gars, ka valdība un amatpersonas vienkārši grimst nevajadzīgās runās par to. Šādu viedokli cilvēki pauda pagājušajā vasarā. Vai iespējams, ka nostāja varētu būt mainījusies kopš tā laika? Jūs, kam rūp situācija valstī korupcijas jautājumā, varat vislabāk atbildēt uz šo jautājumu. Stāvoklis šķiet samērā drūms esam. Liekas, ka līdz šim veiktajiem pasākumiem nav ievērojama apliecinājuma. Vai kaut kas nav kārtībā? Kas jādara, lai situācija uzlabotos?"

Cik korekti un pamatoti ir dati par Latviju? Cik tajos ir baumas, cik patiesības, cik latvietim tik raksturīgās pārspīlētās paškritikas?

Tomēr nav šaubu, ka pilnīgi pamatoti var runāt par korupciju kā pietiekami smagu problēmu, lai ar to nodarbotos visnopietnākajā līmenī.

Kā jūs zināt, šajā nedēļā Starptautiskā pretkorupcijas organizācija "Transparency International" paziņoja ikgadējo korupcijas uztveres indeksu. Latvijai noteiktais korupcijas uztveres indekss ir 3,4, un tā 99 apsekoto valstu vidū ieņem 58. vietu.

Diemžēl optimismam un pašapmierinātībai nav nekāda pamata. Ikvienam no mums Latvijā — no ierēdņa līdz politiķim — ir skaidrs, ka korupcija Latvijā ir plaši izplatīta, kukuļi un dāvanas tiek dotas un arī ņemtas.

Daži man saka, kā var cīnīties ar korupciju, ja korupcijas jēdziens nav precīzi definēts. It kā visiem skaidrs, kas tas ir, bet, kad jāsauc pie atbildības, slīd no rokām laukā kā glumjš ziepju gabals. PSRS likumos korupcijas jēdziena nebija. Korupcija, protams, bija. Latvijā šo jēdzienu likumā formulēja 1995.gadā. Taču jau šo nedaudzo gadu laikā korupcijas jēdziena traktējums ir mainīts. Pēc būtības tas kļūst aizvien plašāks. Tā plašāku interpretāciju nozīmīgi ietekmē starptautiskā prakse, īpaši ES nostāja.

Par korupciju un par koruptīviem darījumiem kļūst darbības, kas PSRS laikā bija uzvedības norma. Par koruptīvu un likumā aizliegtu kļuvis kādreiz tik slavenais "blats". Dziļāka kļūst izpratne par korupcijas izpausmes veidiem un formām. Korupcijas seja mainās tagad.

Koruptīvo vai aizdomīgo darījumu pazīmes var redzēt, organizējot valsts pasūtījumus, tai skaitā starptautiskus konkursus, un vērtējot to rezultātus, nodrošinot starptautisko organizāciju finansu iespējamo ieplūšanu pārejas perioda valstīs; piesaistot starptautisko organizāciju līdzekļus atsevišķiem projektiem un citur.

Minētajā kontekstā mainās ne tikai korupcijas jēdziena traktējums, bet arī likumdošanas un praktiskās darbības virzieni.

Protams, īpaši svarīgi ir piekļūt korupcijas cēloņiem.

Tie nav tikai sociālistiskā perioda mantojums (tādā gadījumā lielākajā daļā pasaules valstu korupcija nebūtu problēma). Mūsu valstī notiekošās pārmaiņas — īpašuma formu maiņa, demokratizācijas process, privatizācijas process, starptautisko investīciju piesaiste, nepietiekamā pieredze administrēšanā, it īpaši municipālajā līmenī — rada labvēlīgu vidi korupcijas attīstībai.

Arī ēnu ekonomikas saistība ar korupciju uzskatāma par pierādītu faktu. Tomēr ir ļoti svarīgi precīzi definēt pelēko joslu, kurā organizētās noziedzības un politikas kontakti ir visiespējamākie.

Īpaša nozīme ir interešu konfliktiem, kuri veido finansiāli kārdinošas situācijas korupcijas izplatībai. Mums nav pietiekamas pieredzes, risinot šīs problēmas. Tā jāapgūst. Jāsāk ar pētījumiem. Pa daļai tas jau izdarīts.

1999.gada augustā Korupcijas novēršanas padomes uzdevumā Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs veica pētījumu par korupcijas pašreizējo stāvokli Latvijā. Gribu pievērst uzmanību tikai atsevišķiem pētījumu rezultātiem.

Lielākā daļa iedzīvotāju ne vienmēr precīzi izprot korupcijas būtību, sašaurina vai nepamatoti paplašina koruptīvo aktu saturu. Starp dažādiem korupcijas veidiem visplašāk, kā liecina pētījuma rezultāti, ir pārstāvēta kukuļošana. Nelielā mērā ir izplatīta likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšana, neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos. Tikai 14 procentos gadījumu respondenti atzīst, ka paši ir devuši kukuļus. Informācija par korupcijas izplatību galvenokārt tiek iegūta no radio un televīzijas.

Masu medijos tiek ļoti daudz publicēti un rādīti materiāli par korupciju. Tas savukārt rada pretējo — virtuālo — efektu: pārliecību, ka korupcija ir daudz plašāk izplatīta, nekā tas ir reāli.

Tomēr jāatzīmē, ka iedzīvotāji kopumā ir orientēti savas problēmas (aptuveni 70%) risināt ar dāvanām un kukuļiem, izmantojot draugus un sakarus.

Pētījums parādīja, ka Latvijas valdībai ir politiskā griba risināt korupcijas problēmu, taču ne vienmēr šīs gribas īstenošanai pietiek resursu un finansu. Politiskā griba materializējas piešķirtajos budžeta līdzekļos. Tāpēc mēs esam pateicīgi Pasaules bankai un citām starptautiskām organizācijām par atbalstu.

Korupcijas apkarošanas jomā visatzīstamāk darbojas masu informācijas līdzekļi, sabiedriskās organizācijas (tai skaitā "Delna").

Lai apkarotu korupciju Latvijā, ir veikts pietiekami liels darbs. Kāds tas ir? Šo darbu labi iesākuši Jānis Lagzdiņš un Dzintars Rasnačs.

1998.gadā tika izstrādāta Korupcijas apkarošanas programma, kurā tika ietverts plašs korupcijas novēršanas, apkarošanas un izglītošanas pasākumu komplekss un izveidots noziedzīgā ceļā iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests pie Ģenerālprokuratūras.

1998.gadā Saeimā tika pieņemts Informācijas atklātības likums, kas valsts pārvaldes institūciju un amatpersonu darbību padarīja daudz caurspīdīgāku.

1998. un1999.gadā ir izstrādāts un iesniegts Saeimā Administratīvā procesa likums, kurš tuvākajā laikā tiks pieņemts.

Pašreiz vairākās izpildinstitūcijās (prokuratūras iestādēs, Valsts ieņēmumu dienestā) ir pieņemti amatpersonu un darbinieku ētikas kodeksi.

No 2000.gada tiks palielināts Valsts ieņēmumu dienesta Korupcijas novēršanas kontroles daļas un VID teritoriālo iestāžu darbinieku skaits.

Vēl šogad tiks radīts pastāvīgi funkcionējošs Korupcijas novēršanas padomes sekretariāts, kas būs padomes izpildorgāns, nodarbosies ar korupcijas novēršanas koordināciju valstī un veidos saikni ar sabiedrību, izstrādās pasākumus stratēģijas un taktikas koriģēšanā.

Ir palielināta nevalstisko organizāciju loma un sabiedrības kontrole pār iestādēm, kuras apkalpo sabiedrību. 1998.gadā Latvijā tika izveidota "Transparency International" nodaļa "Delna". Pašlaik šī nevalstiskā organizācija koordinē un izstrādā vairākus projektus korupcijas novēršanai.

Valdība ir uzsākusi specifisko iestāžu "tīrīšanu", veicot iekšējo auditu un iesaistot šajā procesā sabiedrību.

No šī gada 11. līdz 14. oktobrim Durbanā notika pasaules forums, kurā ļoti augstu tika novērtētas Latvijas aktivitātes korupcijas novēršanas jomā. Taču ne starptautiskais vērtējums, ne vairāk vai mazāk pozitīvās atsauksmes ir būtiskākais mūsu darbā, bet gan mūsu pašu vērtējums un ierosmes. Neviens mūsu vietā korupciju neapkaros. Tas ir ikviena pilsoniskais pienākums.

Pašreiz Korupcijas novēršanas padome no jauna caurskata Korupcijas apkarošanas programmu, kas tika pieņemta 1998.gadā.

Turpmākie korupcijas novēršanas prioritārie virzieni ir saistīti ar Latvijas tiesisko un normatīvo aktu saskaņošanu atbilstoši starptautiskajām prasībām un ES standartiem. Pašlaik tiek izstrādāta jauna koncepcija un Korupcijas novēršanas likumprojekts, kas ir balstīts uz starptautisko tiesisko aktu prasībām.

Notiek darbs pie politisko partiju finansēšanas likumprojekta un atbilstošiem noteikumiem; Administratīvi procesuālā kodeksa, kas nosaka iedzīvotāju un ierēdņu tiesības, pienākumus un darbības; sabiedrības izglītošanas un sapratnes radīšanas par korupciju, valsts amatpersonu funkcijām, pienākumiem, iedzīvotāju tiesībām utt.; tiesu spriedumu publicitātes krimināllietās, administratīvajās un civillietās nodrošināšanas; novēršot nelikumīgā, arī noziedzīgā un koruptīvā ceļā iegūto līdzekļu legalizāciju, Latvijā tiek nostiprināts Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas kontroles dienests. Pašreiz, starptautisko finansiālo skandālu kontekstā, īpaša uzmanība tiek pievērsta, analizējot neparastos un aizdomīgos finansiālos darījumus, kas tiek fiksēti Latvijas finansu un kredītu iestādēs.

Valstī pakāpeniski tiek samazināts civildienesta ierēdņu skaits un vienlaikus pilnveidots valsts amatpersonu ieņēmumu deklarāciju kontroles mehānisms. Prakse rāda, ka kontroles dienests ar saviem resursiem spēj pārbaudīt tikai līdz trim procentiem no Korupcijas novēršanas likumā noteikto amatpersonu deklarāciju kopskaita.

Speciāli korupcijas novēršanas pasākumi tiek izstrādāti un veikti korupcijas paaugstinātā riska zonās (muita, policija, valsts pasūtījuma sfēras, pašvaldības).

Tuvākajā laikā korupcijas novēršanas jomā tiek plānots sagatavot Valsts godaprāta rokasgrāmatu, kurā detalizēti tiks izskaidrots, ko sabiedrībai ir tiesības prasīt no valsts ierēdņiem, un noteikti amatpersonu pienākumi un uzdevumi; kā arī izstrādāt Pašvaldības darbinieku ētikas kodeksu.

Kā atzīst eksperti, Latvijā ir veikts plašs pasākumi komplekss korupcijas novēršanā.

Varam secināt, ka sākums ir labs: dažu gadu laikā korupcija ir kļuvusi par plaši diskutētu jautājumu, ir pieaugušas sabiedrības prasības, notiek milzums reformu. Bet vēl vairāk ir darāmā. Tas ir milzīgs uzdevums. Nepieciešama privatizācijas procesa sabiedriskā uzraudzība, kuru varētu realizēt nevalstiskās organizācijas (NVO), piemēram, "Delna".

Lai nostiprinātu tiesas kā viskvalificētāko un nekorumpētāko Latvijas juristu korpusu, esmu tam izstrādājis programmu, kuru punktu pa punktam realizēšu. Tā ir mana augstākā prioritāte, un es zinu, ka to iespējams panākt.

Politiskā griba plus politiskais spiediens, ko veic masu saziņas līdzekļi, nevalstiskās organizācijas, inteliģence, — tie arī būs galvenie panākumu veicinātāji. Mēs ceram uz neizsīkstošu un pastāvīgu inteliģences atbalstu!

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks:

Atcerēsimies : lēta tiesa sabiedrībai izmaksā dārgi

Sengrieķu filozofs Dēmokrits ir izteicis atziņu, ka no visām lietām valsts lietas ir vissvarīgākās; ikvienam ir jārūpējas, lai valsts tiktu labi pārvaldīta, ja uzplaukst valsts, uzplaukst viss, bet, ja tā sabrūk, ar to kopā arī sabrūk viss.

Valsts uzplaukums nav iedomājams bez likumības ievērošanas lielās un mazās lietās, it īpaši valsts varas sistēmas nozarē — tiesā, kurai arī pašai ir jābūt likumības garantam gan pret sevi, gan arī pret citiem.

Pasaules banka 1998.gada 16.decembra ziņojumā "Korupcija Latvijā: aptaujas dati" atzinusi:

"Korupcija tiesu varā var nodarīt daudz lielāku ļaunumu sabiedrībai nekā korupcija jebkurā citā jomā. Neatkarīga, vienota tiesu vara bieži tiek minēta kā pilsoniskās sabiedrības un labi darbojošās tirgus ekonomikas pamatinstitūcija. Ja tiesas lēmums tiek saistīts ar korupciju, uzņēmēji samazina savas aktivitātes, īpaši tās, kuras var izraisīt zināmus strīdus... Turklāt samazināsies arī likuma (kriminālo un civillikuma) ievērošana kopumā. Vēl vairāk, kad izraisās strīdi, tos visticamāk risinās ārpus likuma varas. Vislielākā problēma, saskaroties ar tiesām, ir laiks, kas paiet no prasības iesniegšanas līdz galīgam tiesneša lēmumam, kas ir ļoti ilgs, un galarezultātā vēl lēmums netiek realizēts."

Kā šajā ziņojumā, tā arī citās aptaujās tiesas reitings vienmēr ir zems, balstoties uz atzinumu par "neuzticību tiesām," kā vienu no iemesliem minot korupciju. Domāju, nav svarīgi apšaubīt vai pieņemt kā patiesību aptaujas datu ticamību un izdarīto secinājumu pareizību. Pats būtiskākais ir secinājums, ka sabiedrība lielā mērā neuzticas valsts varai, tai skaitā tiesām, un tāpēc ir jāizvērtē situācija, jāatrod cēloņi un apstākļi, kas rada korupcijas iespējas vai aizdomas par iespējamo korupciju.

Neapšaubāmi, tiesa, kurā saskaras indivīda, valsts, pašvaldību un juridisko personu sev svarīgās mantiskās un nemantiskās intereses, ieskaitot personu brīvības jautājumus, ir, bija un, jāatzīst, arī būs iespējamās vai šķietamās korupcijas "karstā zona". Diemžēl jāatzīst, ka šajā jomā daudzkārt tiek veikta cīņa pēc vāveres riteņa principa — nevis par cēloņu likvidēšanu, bet gan par radīto seku (vai šķietamās korupcijas) izskaušanu, neskarot pašus pamatus.

Mazliet par šķietamo korupciju, pret kuru visi ir gatavi cīnīties.

Kā viens no korupcijas apstākļiem tiek minēta tiesnešu neobjektivitāte. Tiesnešu, tāpat kā citu amatpersonu, objektivitāte vai neobjektivitāte ir tikai šķietama korupcija. Nedz objektivitāte, nedz arī neobjektivitāte pati par sevi neizslēdz kā vienu — korumpētību, tā arī otru — nekorumpētību. Šeit par objektivitāti nevar pieņemt kādas puses viedokli, ja tiesa neizpilda tās prasības vai tieši apmierina kādu no pretējās puses lūgumiem. Diemžēl viena daļa procesa dalībnieku ne tik daudz cīnās par savām interesēm vai pret otras puses interesēm, bet uzreiz ar un pret tiesu, "a priori" uzskatot tiesu par neobjektīvu.

Nākamais iedomātās šķietamās korupcijas cīņas lauciņš ir jautājums par anonīmo tiesnešu nozīmēšanu lietās jeb, citiem vārdiem runājot, ideju, ka procesa dalībniekiem tiesneša uzvārds būtu jāuzzina tikai tiesas sēdes zālē, sākoties procesam.

Neapšaubāmi, ja atzīstam, ka tiesneša uzvārds, kura lietvedībā ir nodota lieta, ir ja ne valsts noslēpums, tad vismaz konfidenciāla informācija, to, protams, var realizēt. Tajā pašā laikā mēs negribam redzēt citu likuma normu, kuras realizācija ir tieši saistīta ar lietu objektīvu un neieinteresētu izskatīšanu, tas ir, procesa dalībnieku tiesībām pieteikt noraidījumus tiesnešiem (CPL 19.pants, KPK 27.pants). Likums par noraidījumiem uzliek par pienākumu tiesnesim pašam sevi atstatīt, taču, ja tas netiek izdarīts, to var izdarīt procesa dalībnieki. Saskaņā ar likumu tiesnesis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā un viņam var pieteikt noraidījumu, ja viņš ir radniecības attiecībās līdz trešajai pakāpei vai svainības attiecībās līdz otrajai pakāpei ar kādu no lietas dalībniekiem. Tātad konkrēta tiesneša uzzināšana tikai tad, kad uzsākts tiesas process, tā dalībniekiem liedz iespēju līdz lietas izskatīšanai konstatēt iespējamo tiesneša radniecību ar kādu no lietas dalībniekiem, padarot noraidījuma tiesību normu par "mirušu", radot noslēpumainības plīvuru un vēl lielākas aizdomas.

Tāpat, manuprāt, prokurora, advokāta vai vienas puses tiesneša apmeklējums darba kabinetā neko nepierāda korupcijas ziņā. Vai šādas tikšanās iespējas aizliegšana izslēdz variantus par tikšanos citās vietās? Vai tiesnesim, kura kabinetā ienāca kāds procesa dalībnieks, viņš ir jāizdzen ārā? Kuram tad ir tā vēlēšanās satikties — tiesnesim vai procesa dalībniekam?

Beidzamais jautājums šajā "valstiskajā problēmas risinājumā" ir — vai mums ir kaut viena (izņemot Augstāko tiesu) tiesa, kur būtu metodiski regulēta pieeja tiesnešiem darba kabinetos?

Protams, vienas puses tiesneša apmeklējums var radīt otrai pusei zināmas aizdomas, un ir pilnīgi nepieņemami, ka tiesnesis tiekas ar kādu pusi ārpus procesa ietvariem.

Domāju, šāda prasība, lai tiesnesis netiktos ar vienu pusi, attiecas ne tikai uz tiesnesi, bet arī uz prokuroru, advokātu un beidzot arī uz ikkatru personu, kas ir puse lietā.

CPL 148.pants paredz iespēju uzaicināt abas puses lietas sagatavošanas stadijā, lai iztaujātu viņus par lietas būtību. Bet, ja viena puse uz šādām pārrunām neierodas, tad otra puse, kura ir ieradusies, bet nedrīkst runāt ar tiesnesi, tiek nostādīta īpatnējā situācijā. Jānorāda, ka šāds pants ir iekļauts jaunajā CPL un līdz ar to likumā iestrādātā norma jau pašā sākumā rada šķietamas korupcijas iespaidu.

Latvijas tiesvedības sistēma, kas balstīta uz lietu izskatīšanu trijās savstarpēji neatkarīgās tiesu instancēs, satur visprincipiālāko ideju par to, lai pārsūdzētajos tiesu nolēmumos novērstu neobjektivitāti un nepareizības, un pats būtiskākais — tai ir jāizslēdz iespējamā vai šķietamā korupcija.

Šāda iespējamās korupcijas izslēgšana ir ielikta pašā idejas pamatā un balstās uz maz iespējamo principu, ka ir "jākorumpē" vairākums tiesnešu katrā instancē atsevišķi, t.i., pirmajā, apelācijas un kasācijas. Taču tiesvedībā ir ielikti tādi pamati, kuru esamība jau pati par sevi nerada pārliecību par objektīvas un taisnīgas jurisdikcijas īstenošanu. Tas ir arī viens no cēloņiem šķietamās korupcijas uzskatiem, it īpaši tas attiecas uz lietu izskatīšanu kasācijas instancē. Kasācijas instancē spēkā esošie likumi pieļauj un paredz kasācijas sūdzību noraidīšanu rīcības sēdē, bez izskatīšanas tiesas sēdē. Šāda lietu izlemšana — bez publiskuma un atklātuma — pēdējā un augstākajā valsts tiesas instancē labākajā gadījumā procesa dalībniekiem, kas nav juristi, ir nesaprotama. Likums šeit ir liedzis "tiesības būt uzklausītam" pēdējā valsts tiesas instancē.

Bez formālās puses šajā jautājumā pastāv arī būtība, nosakot, ka kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārkāpusi savas kompetences ietvarus. Citiem vārdiem runājot, kasācijas instancei ir liegtas spriedumu revīzijas tiesības par lietas apstākļiem un to vērtējumu, kas ir būtisks un primārs noteikums pareizai materiālo tiesību normu piemērošanai.

Praktiski visu tiesas nolēmumu pārsūdzēšana, it īpaši kasācijas sūdzību sastādīšana, nav iespējama ne tikai bez jurista palīdzības, bet arī bez tā sauktās tiesu advokātu līdzdalības, jo kasācijas sūdzībās ir jānorāda, kādas materiālo vai procesuālo tiesību normas ir pārkāptas un kā ir izpaudies šis pārkāpums. Cilvēkam, kurš regulāri nedarbojas šajā sfērā, to nav iespējams saprast. Nav šaubu, ka cilvēkam "no malas" tiesas nolēmuma pārsūdzēšanas praktiskie "murgi" liek izdarīt zināmos secinājumus vismaz par neobjektivitāti.

Bez šeit jau minēto likumu prasībām — kā šķietamās korupcijas cēloņiem un it īpaši ilgstošā tiesvedības procesa, par ko būs runa tālāk, tiek degradēta tiesvedība, balstoties uz to, ka "ikvienu ideju var novest līdz absurdam un padarīt to par savu pretstatu".

Nākamais "šķietamās" korupcijas pamats un iespējamais cēlonis, uz kuru mūsu valstī tiek konsekventi turpināts ceļš, ir doma par pilnīgu atteikšanos no tiesas piesēdētāju institūta pirmās instances tiesās. Iespējamā pilnīgā un galīgā atteikšanās no tiesas piesēdētāju institūta, manā skatījumā, ir ne tikai šķietamās korupcijas jautājums, dodot iespēju cilvēkiem "no malas" domāt par korupciju, bet arī demokrātijas jautājums vistiešākajā nozīmē.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 2.pantu Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tautas suverēnās varas realizācija nebūt neizpaužas tikai un vienīgi ar piedalīšanos Saeimas vēlēšanās vai kādreiz iespējamā referendumā, tā izpaužas arī līdzdalības veidā tiesas spriešanā un līdz ar to arī varas piederība tautai izpaužas caur tiesas spriešanu, nosakot sodus vainīgajām personām, attaisnojot nevainīgos un izšķirot citus likumu piemērošanas jautājumus.

Tiesas piesēdētāju institūta demokrātisms šīs konferences konteksta skatījumā ir arī nesaraujami saistīta ar Satversmes 84.pantu par tiesnešu neatceļamību. Skaidri un nepārprotami ir jāpasaka, ka līdz ar to neatceļamo, profesionālo tiesnešu savdabīgi "uzraugi" ir un par tādiem būtu jābūt tiesas piesēdētājiem kā sabiedrības un tautas pārstāvjiem. Tiesnešu neatkarība ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums; tiesību un pienākumu savstarpējais realizācijas mehānisms savstarpējā mijiedarbībā ar sabiedrību.

Taisnības labad ir jāatzīst, ka tāds tiesu piesēdētāju korpuss, nevainojot nevienu tiesas piesēdētāju, kuri tika ievēlēti gandrīz pirms pieciem gadiem, lielākoties neveic un arī nespēja veikt tiesas spriešanu atbilstoši tās būtībai un jēgai. Tāpat nevar nekonstatēt, ka šī problēma ir mūsu sabiedrības, pat ne vaina, bet gan nelaime. Tiesu piesēdētāju ievēlēšana tika vulgarizēta tikai un vienīgi uz iespēju, ka tiesas piesēdētāji par to saņems zināmu atlīdzību.

Tiesa, kā tas tiek pasniegts, ir tikai trešā vara, iekļaujot šajā formulā būtību — nelīdzvērtību divu pārējo varu vidū, respektīvi, runājot alegorijās — trešais tēva dēls, kuram varam kraut virsū darbus, pretī nedodot apstākļus un iespējas atbilstoši veicamo darbu apjomam.

Tagad ir laiks atgriezties pie sākumā minētās Pasaules bankas ziņojuma secinājuma: "Vislielākā problēma, saskaroties ar tiesām, ir laiks, kas paiet no prasības iesniegšanas līdz galīgajam tiesnešu lēmumam, kas ir ļoti ilgs (..)."

Arī Eiropas Komisijas progresa ziņojumā ir īpaši uzsvērts iespējamās korupcijas cēlonis — tiesu sliktais materiāli tehniskais nodrošinājums. Ļoti daudz lietu gadiem gaida to izskatīšanu, gadiem ilgi personas atrodas apcietinājumā līdz lietas izskatīšanai.

Vispārzināms ir fakts, ka Rīgas apgabaltiesā izskatāmās lietas — kā civillietas, tā arī krimināllietas — sniedzas 2001. gadā. Valsts, realizējot tiesu politiku, nav radusi risinājumu, un šobrīd pat nav nekāda risinājuma, lai šo stāvokli likvidētu. 1998. gadā Rīgas apgabaltiesā no visām apgabaltiesām piekritīgajām lietām ienāca 61% lietu, tajā pašā laikā Rīgas apgabaltiesā strādā 34% tiesnešu no apgabaltiesu tiesnešu kopskaita.

Disproporcija veicama darba apjomam (61%) attiecībā pret darba veicējiem (34%) ir acīmredzama, nemaz nerunājot par tiesai nepieciešamo telpu trūkumu.

Šajos cēloņos — nav pienācīgu apstākļu ar likumiem uzlikto darbu veikšanai tiesās — slēpjas ne tikai iespējamā korupcijas "karstā zona", bet gan vesela virkne no tā izrietošo nelabvēlīgo seku:

• ilgstoša lietu neizskatīšana rada apstākļus un arī nepieciešamību radušos strīdus risināt ārpus likuma varas; tieši tas, kas norādīts Pasaules bankas ziņojumā;

• netiek laikus atjaunotas aizskartās personiskās mantiskās un nemantiskās tiesības, radot procesa dalībniekam morālos un materiālos zaudējumus vai laikā neatgūstot nodarītos zaudējumus;

• nodarīto materiālo zaudējumu neatgūšana rada ķēdes reakciju, kas galarezultātā iespaido valsts attīstību, t.i.:

1) maksātnespējas iestāšanās uzņēmumiem, kuri laikā nav atguvuši parādus vai maksu par pakalpojumiem; 2) algu iesaldēšana strādājošiem; 3) bankrota gadījumā darba vietu samazinājums un darba vietu zaudējums; 4) bezdarba pieaugums; 5) visa veida nodokļu neienākšana valsts budžetā, bet papildu izmaksas, kas saistītas ar bankrotu un pabalstiem: 6) indivīdu sociālās problēmas (komunālie maksājumi, ģimenes uzturēšana, bērnu izglītošana);

• cilvēktiesību pārkāpumi attiecībā uz personām, kas gadiem ilgi atrodas apcietinājumā līdz lietas izskatīšanai, to skaitā, radot Iekšlietu ministrijai vairākas problēmas ar apcietinājumā esošo personu uzturēšanu.

ANO, kuras dalībvalsts ir Latvija, tiesu varas neatkarības pamatprincipi nosaka: katrai dalībvalstij ir jāpanāk, lai nepietrūktu resursu, kas veicinātu tiesu varas funkciju izpildi pilnā apjomā. Lielā mērā tiesu zemais ekonomiskais stāvoklis visaptverošā resursu nepietiekamība, objektīvi nosaka arī tiesu varas spēju un izaugsmes iespējas būt likumības garantam. "Lēta tiesa sabiedrībai maksā dārgi". Paturot lētu tiesu, mēs visi arī maksājam pārāk dārgu cenu. Bet cik ilgi vēl spēsim maksāt? Un vai tā cena nebūs pārāk dārga?

Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa:

Kurp ej, Latvija; kurp ej, valsts?

Man ir radusies tāda sajūta, ka jau ilgi pirms šīs konferences ar dažādu aptauju, ārvalstu ekspertu un, neapšaubāmi, masu informācijas līdzekļu palīdzību Latvijas iedzīvotāji ir sadalīti divās daļās — korumpētajos un nekorumpētajos. Domāju, ka apstiprinājums tam ir kaut vai pēdējā "Dienas" ekspresaptauja uz ielām. Divi no četriem aptaujātajiem apgalvoja, ka Latvija ir korumpēta, jo tā apgalvo prese un televīzija.

Šī pārliecība nebūtu nekas ļauns, ja tās rezultātā Latvijā tiktu darīts viss, la cīnītos ar korupciju jebkurā tās izpausmē. Negribu būt pesimists, taču uzskatu, ka jebkuri centieni to izdarīt ir vārgi un bezspēcīgi un diemžēl brīžos, kad tie kļūst neizdevīgi noteiktām personām, tiek samērā perfekti nogremdēti.

Tādēļ man Latvijas sabiedrību tomēr gribētos sadalīt trīs daļās — korumpētie, tie, kas korumpē, un tie, kas cīnās pret korumpētajiem. Un — atkal dalījumā nav konsekvences. Patiesībā tie, kam ir jācīnās pret korupciju Latvijā — gan policija, gan valsts vara, gan tiesu vara, pēc iedzīvotāju domām, ir visvairāk korumpēti, tātad — negodīgākie.

Līdz ar to gribu jautāt — kurp ej, Latvija?

Kurp ej, valsts, kurā vieni, godīgi maksājot nodokļus, nejūt atbalstu un izput, bet citi, nemaksājot tos, saņem milzīgus kredītus ar visai miglainiem maksājumu termiņiem?

Kurp ej, valsts, kuras ievēlētie tā sauktie tautas kalpi jau laikus parūpējas par savām vecumdienām, nodrošinot tās ar labām pensijām, bet pēc tam, attaisnojoties ar smago ekonomisko stāvokli un budžeta nepieciešamību, atņemt pārējiem to, ko viņi nopelnījuši?

Kurp ej, valsts, kurā vieni, nopelnot tūkstošus un tūkstošus, slēdz līgumus ar valstīm un firmām, un nodokļu maksātājiem iestāsta, ka tas ir vislabākais Latvijai?

Kurp ej, valsts, kurā policistu var nopirkt par pieciem latiem, jo viņš, cilvēks ar 100 latu lielu algu un ģimeni mājās, katru dienu nemitīgi nonāk visai grūtas morālas izvēles priekšā?

Valsts, kurā ir lēta policija, lēta tiesa, lētas morālās un ētiskās vērtības, nevar cerēt uz starptautisku atzinību. Lai cik skaisti mēs rakstītu savas atskaites Eiropas Savienībai, kam gan citam, ja ne mums pašiem, ir skaidrs, ka mūsu tā sauktie panākumi nereti ir vairāk gribēti nekā reāli.

Jau tagad iekšēji dzirdu daudzu zālē sēdošo pārmetumus. Kurš nu būtu runājis par korupciju! Vai tad ne tieši man pakļautā tiesībsargājošā organizācija — Valsts policija — būtu īstais spēks korupcijas likvidēšanā. Jā, jāsaka gluži kā populārajā spēlē "Mini mani" — arī tas.

Pamēģināšu sākt ar pašu vienkāršāko. Tas ir, ar to, ko jebkurš policists, no ierindnieka līdz ģenerālim, ieteiktu ikvienam, kas viņam sūdzētos par policijas darbinieku, ierēdņu vai pat valsts varas pārstāvju nekaunību. Kā jau noprotat, runa ir par vairāk vai mazāk miglainiem mājieniem vai pat tiešiem norādījumiem, ka jautājums var tikt risināts pēc "kukuļa" iedošanas.

Nemēģināšu šeit spēlēt kolektīvo atbilžu vakaru, bet tomēr — kas jādara šādā gadījumā? Es ceru, ka jūs vismaz klusībā atbildat pareizi — jādodas uz policiju un jāraksta iesniegums.

Šādu iesniegumu gada laikā policijā ir tik daudz, cik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Līdz ar to nākamais jautājums — vai Latvijas sabiedrība ir gatava un grib apkarot korupciju? Vai tieši pretēji — gatava ar piecu, desmit, simt vai pat vairāku tūkstošu latu palīdzību apsteigt kaimiņu, kolēģi konkurentu, lai dabūtu vēl pāri palikušos pašvaldības dzīvokļus, labāku vietu birojam, izdevīgāku kredītu.

Lai juridiski pareizi aizturētu kukuļņēmēju, jāveic milzum daudz dažādu procesuālo darbību. Tādēļ nereti policija nokļūst muļķa lomā, jo "visi taču zina", ka tas un tas ņem kukuļus, bet jūs neko nedarāt. Atvainojiet, krimināllietā vārdiņus "visi zina" iešūt neizdodas. Tajā pašā laikā pastāv viedoklis — kāpēc tieši man jābūt tam sliktajam, ar kura palīdzību kukuļņēmēju iesēdina cietumā. Un ja nu tomēr tiesa viņu izlaiž un viņš atgriežas atpakaļ savā amatā?

Tautā teiktu — cik garš, tik plats.

Otrs aspekts. Dīvaini, taču diezin vai kāds, klusītēm bīdīdams baltu aploksnīti ar smukām banknotēm pāri galdam, atceras, ka pats tajā brīdī kļūst par noziedznieku. Skarbs vārds, taču tieši tā apzīmē cilvēku, kas veic pretlikumīgu darbību.

Arī tas žiglais autovadītājs, atrisinādams savu problēmu ar piecīša palīdzību, no morālā un juridiskā viedokļa ir tāds pats kā tas ceļu policists, kas, aizmirsdams par sava mundiera godu, šo piecīti paņem. Bet piecītis un desmitnieks vai baltā aploksnīte, kas pārceļo no rokas rokā, ir tikai redzamā korupcijas daļa.

Diezin vai kādam šajā valstī ir nojauta par tiem korupcijas apjomiem, kas ceļo banku rēķinu, kredītu un noslēgto līgumu procentu veidā. Sabiedrība par šo korupciju tik ļoti neuztraucas viena iemesla dēļ, — viņa par to nezina, taču, ja arī zina, tad neapjauš tās patiesos apmērus.

Savu runu gribētu nobeigt gluži ar utopisku cerību. Ik pēc noteikta laika mēs, Latvijas pilsoņi, dodamies pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu tos cilvēkus, kas turpmākos gadus realizēs mūsu cerības, vēlmes un vajadzības likumu, lēmumu un reālu darbu veidā. Mēs vienmēr esam pārliecināti, ka esam vēlējuši tos labākos, godīgākos, taisnīgākos. Tos, kas pēc tam izveidos labāko valdību pasaulē, kas darīs visu, lai tās tauta ar katru mirkli, ar katru dienu un gadu dzīvotu labāk un pārticīgāk. Cilvēki vienmēr cer. Starp citu, arī es.

Arī es ceru un mēģināšu darīt visu, kas iespējams man atvēlētajās pilnvarās un man atvēlētajā laikā, lai cilvēki uz ielas, aptaujāti par to, vai Latvijā ir korupcija, varētu atbildēt: "Varbūt arī ir, bet man ar to nav bijis jāsastopas."

Mēdz sacīt, ka cerība mirst pēdējā. Bet neviens jau nav teicis, ka mums ir jānonāk līdz vārdam "pēdējais", jo tas liecinātu, ka ir izdarīts viss un nekas vairs nav līdzams. Bet tā taču nemēdz būt, vai ne?

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieka vietnieks Aldis Lieljuksis:

Korupcija un "melnā" nauda

Es runāšu par korupciju saistībā ar "melno" naudu. Pagājušo trešdien Interpola 9.starptautiskajā konferencē tika runāts par korupcijas līdzekļu nobēdzināšanu ārzonās. Kopumā pasaulē ārzonās atrodas 4,3 triljoni dolāru, viena trešā daļa — Karību jūras baseinā. Zviedrijas vēstnieks Jans Olanders konferencē "Eiropa — 2000" pagājušajā gadā Rīgā minēja skaitli 600 miljardi dolāru gadā, kas tiek tērēti korupcijai pasaulē. Šī summa ir 5% no tiešajām investīcijām un importa visā pasaulē. Rodas jautājums, no kurienes rodas šādas summas un kas ar šo naudu notiek pēc tam, kā arī kādu ļaunumu tā nodara valsts pārvaldei un ko vajadzētu darīt, lai maksimāli apgrūtinātu negodīgi iegūtu līdzekļu izmantošanu. Uz šiem jautājumiem mēģināšu arī atbildēt.

Ikdienā strādājot ar kredīta un finansu iestāžu ziņām par aizdomīgiem vai neparastiem finansu darījumiem, redzams, ka uzņēmumu vadītāji, strādājot ar zaudējumiem, iemanās noguldīt uz radinieku, kuri nav iesaistīti uzņēmējdarbībā, depozītiem ievērojamas naudas summas, kas nepārprotami liecina par nodokļu slēpšanu un dubultās grāmatvedības esamību uzņēmumā.

To pašu attiecībā uz nenomaksātiem nodokļiem un dubultās grāmatvedības esamību var teikt par daudzkārtējiem nedeklarētiem skaidras naudas darījumiem un citām viltībām, kuru mērķis ir izvairīties no nodokļu maksāšanas vai slēpt nereģistrēto uzņēmējdarbību, kā rezultātā tiek iegūta, kā tautā saka, "melnā" jeb "netīrā" nauda. Likumos ir termins "noziedzīgi iegūti līdzekļi", kas veidojas no ienākumiem, kas gūti no noteiktiem noziegumiem. Diemžēl nodokļu sfērā izdarītie noziegumi neietilpst šajos. Šogad KD reģistrēts vairāk nekā 1000 aizdomīgu un neparastu finansu darījumu, un, veicot to analīzi, redzams, ka rodas pamatotas aizdomas, ka vairākums gadījumos tiek slēpti nodokļi.

Korupcija nepastāv bez devējiem un ņēmējiem. Turpmāk par ņēmējiem.

Runājot par "melnās" naudas tālākās izmantošanas veidiem, J.Olanders norāda, ka 30% no tās tiek izmantoti: amatpersonu ietekmēšanai, lai tās nelikumīgi izsniegtu atļaujas, piedzītu mazākus nodokļus, atļautu kontrabandas precēm šķērsot robežu, iepirktu preces no noteiktām kompānijām, atteiktos veikt pasākumus pret zināmiem nelikumīgiem ierobežojumiem vai izdotu sertifikātus ar nepatiesu saturu.

Ja vēl, veicot liela apjoma darījumus, uzņēmējiem jādomā, kā legalizēt jeb "atmazgāt" noziedzīgi iegūtos līdzekļus, tad pašreizējā situācijā valsts amatpersonām nav šķēršļu, lai šos līdzekļus izmantotu. Tas tāpēc, ka pašreiz vēl nav izstrādāts mehānisms par amatpersonu tēriņu uzskaiti. Arī pašreizējā deklarāciju sistēma nespēj nodrošināt tēriņu uzskaiti. Es nemaz nerunāju par iespējām naudu ieguldīt ārzonās. Vismaz 7 Korupcijas novēršanas likuma pantos (KNL 6.p.7., 8., 10., 12., 12'., 15.) minētas normas, kas paredz ierobežojumus valsts amatpersonām saistībā ar ģimenes locekļiem. Diemžēl pārbaudes, kā tiek ievēroti šie ierobežojumi, notiek virspusēji, bez pārbaudes dabā, bez operatīvo iespēju izmantošanas.

Protams, iespējas nesodīti izmantot negodīgi iegūtus līdzekļus ievērojami veicina korupciju. Bez tam tiek nodarīts liels ļaunums godīgajiem valsts pārvaldes darbiniekiem, jo darba samaksas sistēma tiek veidota, pamatojoties uz godīgiem principiem. Iepludinot šo "melno" naudu, sistēmas tiek grautas, jo darbinieks negrib ieņemt augstāku amatu, jo nebūs papildu ienākumu, līdz ar to nedarbojas brīvā tirgus pamatprincips — pienācīga alga par augsti kvalificētu un atbildīgu darbu. Noteikti būtu īstais laiks izbeigt telefona tiesības, kad politiķi uzdod veikt vienu vai citu pārbaudi, neskaidru interešu vadīti, vai iejaucas izmeklēšanas darbā. Saprotams, ka arī politiķis var saņemt informāciju, kas tad ir jāfiksē likumā jau noteiktā kārtībā, nevis jāpaliek anonīmai ar obligātu izpildi, no kuras sarežģījumu gadījumos ļoti veikli var atteikties.

Šajā pašā jautājumā, sākot ar morālo atbildību un beidzot ar kriminālo, jāparedz aizliegums iejaukties ne tikai lietas izskatīšanā tiesas gaitā, kā to paredz Krimināllikuma 295.pants, bet arī pirmstiesas izmeklēšanas un pārbaudes stadijā. Šķiet, pēc notikumiem Satversmes tiesas sakarā iestājies klusums līdz nākamajai reizei.

Ne mazāk svarīgs būtu jautājums par tā saucamo politiski atbildīgo amatpersonu līmeni vispār, jo bez zināmajiem parlamentārajiem sekretāriem, arī departamentu priekšniekiem, nemaz jau nerunājot par valsts sekretāriem, pašreizējā situācijā ir jābūt gataviem politiskas izmaiņas rezultātā mainīt darbu. Līdz ar to ekonomiski ieinteresētie politiķi pietuvina sev izdevīgus un personīgi politiķiem uzticamus cilvēkus, tādējādi padarot valsts pārvaldi viegli ietekmējamu un tādu, kas nevis aizstāv valsts intereses un likumību, bet gan tiek izmantota negodīgas konkurences, izdevīgu pasūtījumu, personīgu mantisko un politisko labumu iegūšanai.

Šādos apstākļos, saprotams, var jau sīkus trūkumus atrast jebkurā lietā, kas tad arī tiek pasniegts kā kontrolējošo dienestu sasniegums, tajā pašā laikā nepietiek spēka un resursu, lai ķertos pie nozīmīgām apjomīgām lietām, kur nepamanīti paliek miljoni, toties precīzi zināms, cik ir sīkumu.

Saprotams, ka bez politiskās gribas kaut ko mainīt kardināli neizdosies, bet kurš tad zāģēs zaru, uz kura pats sēž?

Manuprāt, laiks, kad tik tiešām pieredzes trūkums liedz efektīvi rīkoties, ir pagājis jau krietni sen, bet nemitīgā vēlme pieņemt normas skata pēc turpinās, jo kas tad šīs normas īstenos, ja netiek veidots atbilstošs, nodrošināts un neietekmējams izpildes mehānisms.

Es nemēģinu dramatizēt situāciju, bet būt pašapmierinātiem ar pašreizējo situāciju nav ne mazākā pamata un ar kosmētiskiem pasākumiem, uzsaukumiem uz cīņu pret korupciju bez īstas cīņas panākumu nebūs. Laba ir tieslietu ministra Valda Birkava doma saņemt par pretkorupcijas programmu atzinumus no visām ministrijām. Tad varēs redzēt, cik liela ir šī patiesā griba un vēlme darīt vai imitēt darbību katrā ministrijā.

No visa teiktā uzskatu par nepieciešamu šādus pasākumus:

- veikt labojumus KL 295.p., paredzot atbildību par nepamatotu iejaukšanos jebkuras lietas izskatīšanā, šādas pašas prasības noteikt ētikas kodeksos;

- pielīdzināt nodokļu sfērā izdarītos noziegumus pamatnoziegumiem un tā rezultātā iegūtos līdzekļus par noziedzīgiem. Tāds priekšlikums ir iesniegts MK, un nepieciešams Ministru kabineta un Saeimas atbalsts;

- būtu apsverams un, manuprāt, atbalstāms princips par skaidras naudas deklarēšanu virs Ls 5000, šķērsojot valsts robežu;

- jāizstrādā un jāievieš valsts amatpersonu izdevumu kontroles sistēma deklarēt darījumus virs Ls 500, kā arī līzinga darījumus;

- jāievieš visaptveroša valsts amatpersonu kontroles sistēma, atsakoties no pašreizējās 2%—3% robežas;

- valsts pārvaldē jāievieš princips, ka jebkura līmeņa vadītājs ir atbildīgs par korupcijas nepieļaušanu savā padotajā struktūrvienībā;

- ir jāizveido neatkarīgs korupcijas apkarošanas un novēršanas dienests ar operatīvās darbības subjektu un izziņas tiesībām, kas veiktu korupcijas gadījumu vispusīgu izmeklēšanu. Šis dienests ikdienā nodarbotos ar korupcijas apkarošanu un novēršanu un līdz ar to nebūtu kampaņveida raksturs šai cīņai, kas pašreiz drīzāk atgādina imitāciju, nevis reālu darbību.

LU Juridiskās fakultātes Valsts tiesību zinātņu katedras lektore Jautrīte Briede:

Korupcija un valsts pasūtījumi

Šīs konferences ietvaros runāšu par valsts pasūtījumiem. Valsts pasūtījumu norise mūsu valstī un ne tikai mūsu valstī ir saistīta ar tā saucamo lielo korupciju. Es pat teiktu, ka vislielākā korumpētība ir saistīta tieši ar valsts pasūtījumiem.

Gatavojoties šai uzstāšanās reizei, lasīju kādas Oksfordas universitātes doktorantes disertāciju, kurā pētīta ekonomiskā noziedzība Baltijas valstīs. Autore atzīst, ka korupcijas ietekme šajās valstīs ir tik liela, ka ietekmē pat komunālo maksājumu, sabiedriskā transporta un celtniecības izmaksas. Šajā sakarībā es gribēju nedaudz parunāt par mehānismiem, kādā veidā nelegālā nauda, sacenšoties par valsts pasūtījuma iegūšanu, ceļo no vienas kabatas otrā.

Neapšaubāmi, jebkuram uzņēmumam ir izdevīgi veikt valsts pasūtījumu. Tāpēc konkurence ir ļoti liela. Vienkāršākais veids, kā uzņēmumi mēģina risināt jautājumus sev par labu, ir naudas piedāvāšana kādai ar valsts pasūtījuma iegūšanu saistītai ietekmīgai personai, kādam, kas var ietekmēt notikumu gaitu. Uzpirkšana var būt ne tikai naudas darījums, bet arī kādu citu labumu piedāvāšana, piemēram, ceļojumi, automašīna vai kas cits. Un ir ļoti daudz mehānismu, kurus izmanto, lai "aizmālētu acis" gan sabiedrībai, gan kontroles institūcijām. Viens no tiem — pieteikumā konkursam uz valsts pasūtījuma iegūšanu tiek uzrādīts lielāks pakalpojumu vai piegādājamo materiālu daudzums vai augstāka kvalitāte. Konkursa rezultāts tiek skaidrots aptuveni šādi: tas nekas, ka izvēlēts dārgākais variants, toties tas garantē augstāku kvalitāti. Pasūtījuma veikšanas gaitā gan izrādās, ka kvalitāte nebūt nav tik laba, darbi netiek veikti pietiekamā daudzumā un laikā, bet sabiedrība par to vairs neinteresējas, neseko tam tik rūpīgi līdzi. Bet tajā pašā laikā ir naivi cerēt, ka tāpēc pasūtījuma veicējs saņems mazāku samaksu: nauda tiks samaksāta un attiecīgi sadalīta starp pasūtījuma piešķīrēju un tā saņēmēju.

Vēl viens veids, kā darbojas koruptīvās saites, — pasūtītājs jau pirms konkursa izsludināšanas ir vienojies ar saņēmēju par noteiktu nosacījumu ierakstīšanu konkursa noteikumos. Tādējādi konkursa gaitā pārējie kandidāti tiek atsijāti kā neatbilstoši. Protams, valsts pasūtījumu iegūšanai tiek izmantotas arī radnieciskās saites. Man ir zināms, ka Ārlietu ministrijas valsts sekretārs ir noslēdzis līgumu ar savas sievas privāto firmu — un arī tā ir korupcija.

Labs paņēmiens, kā samaksāt kukuli valsts pasūtījuma iegūšanas labvēlīgam risinājumam, ir naudas maksāšana konsultāciju birojiem. Tiek izveidoti vairāki konsultatīvie biroji, un pasūtījumu kārotājiem tiek ieteikts griezties tajos un veikt projektu, konkursa pieteikumu izstrādi.

Konsultantiem tiek pārskaitīta nauda, un, kaut arī nekāds darbs netiek veikts, to ir ļoti grūti pierādīt. Attiecīgi tikai tiem konkursa pretendentiem, kas konsultējušies konkrētajā birojā, ir reālas izredzes iegūt valsts pasūtījumu.

Ir vēl daudzi citi veidi, kā ietekmēt valsts pasūtījumu iegūšanu, bet iepriekšminētie ir populārākie un izplatītākie. Un ļoti rafinēts ir arī mehānisms, kādā veidā nelegālā nauda nonāk valsts iestāžu darboņu kabatās.

Neoficiālā informācija liecina, ka Latvijā valsts pasūtījuma iegūšana maksā 5 līdz 10 procentus no pasūtījuma kopējās summas. Kā to novērst? Ir skaidrs, ka ar pārliecināšanu un arī ar likumu rakstīšanu vairs neko nav iespējams panākt, ir palikusi tikai viena pēdējā iespēja — izmantot piespiedu mehānismus. Uzskatu, ka ir nepieciešama īpaša institūcija šādu gadījumu izmeklēšanai, kurā strādātu pietiekami atalgoti darbinieki. Korupciju ir grūti atklāt un pierādīt, bet tas nav neiespējami. Un valsts pasūtījumu izpēte būtu viens no pirmajiem uzdevumiem šai iestādei.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Lappuses redaktores: Rita Belousova, Dace Bebre un Liena Pilsētniece, "LV" nozaru redaktores