Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Mājsaimniecību budžetu pētījumu vērtējumiem, 1998.gadā Latvijā bija ap 186 tūkstoši pensijas vecuma iedzīvotāju, kuri dzīvoja kā vieninieki. Tajā pašā laikā, pēc CSP datiem, valstī bija 512,5 tūkstoši vecuma pensionāru. Iznāk, ka 36% vecuma pensionāru dzīvi padara grūtu ne tikai nepietiekamas pensijas, bet arī vientulība. Vientuļie pensionāri ir plaša sabiedrības daļa, ko nedrīkst atstāt bez ievērības.

Kā rodas vientulība?

Ir zināms skaits iedzīvotāju, kas nekad nav precējušies. Pēc aiziešanas no vecāku ģimenes vai vecāku nāves visu atlikušo mūža daļu tie nodzīvo kā vieninieki. Pēc pēdējās tautskaites datiem, tādu ir ap 5% no iedzīvotāju skaita. Vai viņi vientulību izvēlas labprātīgi? Gan jā, gan nē. Jā — tajā nozīmē, ka tas ir labākais, ņemot vērā šo cilvēku veselības stāvokli, iedzimtību un citus dabas dotus faktorus. Nē — tajā nozīmē, ka savu veselību, kas apgrūtina laulību, neviens neizvēlas. Slimība, lai cik apslēpta tā būtu, nav priekšrocība, bet nelaime. Tādēļ grūti teikt, ka mūža vieninieki paši ir vainīgi. Zināmai sabiedrības daļai tādai jābūt. Mediķiem būtu gan jāseko, lai šī daļa mūsu sabojātajā ekoloģiskajā un sociālajā vidē nekļūtu lielāka. Iespēju robežās minētie 5% ir jāstabilizē.

Taču lielum lielā vieninieku daļa par tādiem nepiedzimst, bet kļūst sava mūža nogalē mūsdienu sabiedrībai raksturīgu sociālo procesu rezultātā. Ģimenei, tāpat kā atsevišķam dzīvam organismam, ir sava jaunība, brieduma gadi un nespēka un aiziešanas laiks.

Mūsdienās lielākā daļa bērnu pēc pilngadības sasniegšanas agrāk vai vēlāk aiziet no vecāku ģimenes savā dzīvē. Vecāku ģimenei tas nozīmē aiziešanas laiku, bērniem — stāšanos laulībā, jaunu ģimeņu veidošanu, šo ģimeņu jaunību. Bērnu rašanās laiku varētu raksturot kā ģimeņu briedumu.

Bērnu aiziešana no vecākiem vēl nenozīmē, ka vecāki kļūst vientuļi. Viens no vecākiem kļūst vientulis tad, kad dzīvesbiedrs aiziet no šīs pasaules (bērni jau nošķīrušies savā dzīvē). Lielākā daļa vieninieku šo grūto stāvokli gūst, kļūstot par atraitņiem vai atraitnēm. Pēc pēdējās tautskaites datiem, 1989.gadā no visiem pensijas vecuma vīriešiem 14,2% bija atraitņi, bet no pensijas vecuma sievietēm 44,1% — atraitnes (1.tabula). Tas nenozīmē, ka visi atraitņi un atraitnes dzīvo kā vieninieki. Ir gadījumi, ka viņi dzīvo kopā ar bērniem, bet mūsdienās diezgan reti. Ja neapprecas atkārtoti, tā aizejot no atraitņu stāvokļa, lielākajai daļai pret savu gribu jākļūst par vieniniekiem.

Dati rāda, ka no pensijas vecuma vieniniekiem tikai ap 12% ir vīrieši, bet 88% sievietes. Galvenais cēlonis ir sieviešu lielāks mūža ilgums. Tādēļ atraitņu sieviešu ir daudz vairāk nekā atraitņu vīriešu un viņām grūtāk atrast jaunu dzīvesbiedru.

Ir pamats domāt, ka tie, kas vientulībā nokļuvuši mūža otrajā pusē, zaudējot dzīvesbiedru, savu vientulību pārdzīvo smagāk nekā mūža vieninieki. Pie grūtībām cilvēks pierod. Nabadzīgais pierod pie nabadzības, vientuļais — pie vientulības. Daudz grūtāk ir samierināties ar dzīves vērtību kritienveida pasliktināšanos, vienalga, vai tās ir materiālās, sadzīviskās vai jūtu vērtības.