Par pašvaldību ierosinājumiem reģionu reformai

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) kārtējā valdes sēde otrdien, 2.novembrī, norisinājās saspringtā noskaņā. Nedēļu pēc Latvijas pagastu vadītāju kopsapulces Mālpilī un pāris nedēļas pirms tam, kad beidzas īpašu uzdevumu ministra valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās noteiktais aptaujas termiņš — 15. novembris, vajadzētu būt vismaz pietiekamai skaidrībai par aprisēm. Galvenokārt jau administratīvi teritoriālās reformas sakarā.

Daudzviet prātus samulsinājuši iespējamo reģionu varianti un arī varbūtība pašiem izvēlēties to centrus, turklāt iespēju amplitūda te ir visai dinamiska. Kaut vai Vidusdaugavas reģiona centram tiek piedāvāta tiklab Jēkabpils vai Aizkraukle kā arī Ogre, bet Zemgalei — ne tik vien Jelgava, bet arī Jūrmala. Kuldīdznieki sākuši bilst: nu kālab mēs Dienvidkurzemes centra izvēlē vismaz ģeogrāfiski būtu peļamāki par Liepāju? Tālab joprojām — izvēles iespēja.

Tika atgādināts, ka jau pāris dienas pirms tikšanās Mālpilī Kurzemes krastā, Ventspilī, Latvijas pašvaldības, kuras pārstāv Baltijas jūras piekrastes apvidus, vienojušās izveidot Baltijas jūras piekrastes plānošanas reģionu. Tā būtība ir tāda, ka Ventspils, Liepājas un Tukuma pilsētu un rajonu pašvaldības nolēmušas apstiprināt Baltijas jūras piekrastes plānošanas reģiona dalībnieku principiālo sarakstu kopīgo ilgtermiņa attīstības plānu izstrādāšanai. Jau šajās dienās, novembra sākumā, iecerēts izveidot SIA "Baltijas jūras piekrastes attīstības aģentūra". Lai tā varētu pievērsties gan ilglaicīgu, gan īstermiņa projektu realizēšanai. Kaut gan valdes sēdes debatēs priekšplānā izvirzījās tūlītēja nepieciešamība izskaidrot ministra piedāvātās aptaujas būtību, katrā ziņā necenšoties atbildēt uz visiem vaicājumiem, bet gan izraudzīties tikai vienu un vienīgo katram šobrīd optimālo risinājuma variantu. Jo citādi var gadīties, ka aptauja savu mērķi nesasniegtu: variantu varētu būt krietni vairāk nekā reālo risinājuma iespēju. Tas rādītu, ka esam nonākuši strupceļā, kaut gan arī patlaban joprojām eksistē pamatotas pārdomas par vēsturiski apzinātā Sēlijas novada personificēšanu vai par Balvu apvidus tuvību kādreizējai Pietālavai, šajā gadījumā par iekļaušanos Austrumvidzemes reģionā. Ne velti arī debatēs Mālpilī viņnedēļ vairākkārt izskanēja mudinājums: vēl mums ir gana laika vismaz trīsreiz pārdomāt, lai tad ko nogrieztu vismaz uz pāris gadu desmitiem.

Problēmu loks ir gana plašs, un 2001.gada sākumā paredzētās pašvaldību vēlēšanas "jaunajās teritorijās" nedrīkstētu kļūt par pašmērķi. Ne velti LPS valdes sēdē vairākkārt izskanēja vaicājums: nu cik tad saistoši mums būs 2000.gada tautskaites rezultāti? Ja jau Eiropas Savienības ieteikumi, kā vēlamu variantu paredz pagastus vismaz ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, ar attiecīgu infrastruktūru, ar izglītības nodrošinājumu, ar medicīnas iestāžu un sociālo aprūpi, tad mums vēl ir ejams tāls ceļš. Te katrs pārsteidzīgs solis varētu būt nevis rozēm, bet gan ērkšķiem kaisīts.

Turklāt iedzīvotāju skaita ziņā mazajai Latvijai aizvadītajā gadu desmitā ir radusies vēl kāda iepriekšnebūtiska problēma: pilsētu un pagastu saasinātas attiecības. Par tām LPS valdes sēdē atgādināja Talsu rajona Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Laicāns, Bauskas pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Teikmanis, Tukuma rajona Jaunpils pagasta padomes priekšsēdētāja Ligita Gintere, Valkas rajona Trikātas pagasta padomes priekšsēdētāja Cilda Purgaile, Tukuma pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, LPS atbildīgā sekretāre Ligita Začesta, Saldus pilsētas domes priekšsēdētājs Aidis Herings un citi viņu kolēģi.

Kopsecinājums veidojās tāds, ka šajā ziņā nav neatrisināmu problēmu. Domstarpības radušās galvenokārt tāpēc, ka Latvijas lauku noplicinātības dēļ pilsētu ekonomiskā situācija, pateicoties mazo un vidējo uzņēmēju aktivitātei ir labvēlīgāka, turklāt pilsētnieki bijuši uzņēmīgāki arī kredītu iegūšanas ziņā. Protams, nav iespējams visur likt vienlīdzības zīmi, jo, piemēram, Valdemārpilī sociālā nodokļa parāds pārsniedz vairākus desmitus tūkstošus latu.

Par latiem LPS valdes sēdē 2. novembrī tika runāts pietiekami asi un pietiekami konstruktīvi. Tas tāpēc, ka Latvijas Pašvaldību savienība arī pēc Mālpils tikšanās sagatavojusi vairākus priekšlikumus Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, arī Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Valdes rīcībā bija precizēts pārskats par pašvaldību ieņēmumu situāciju šajā un nākamajā gadā. Mālpilī bija runa par 95 pašvaldībām, kurām 2000.gadā draud mīnusa zīme. Pietiekami daudz to ir ikvienā rajonā, šķietami maz (pa vienai) tādu ir Alūksnes, Bauskas, Daugavpils, Gulbenes, Liepājas rajonā, (pa divām) Balvu, Dobeles, Krāslavas, Kuldīgas un Valkas rajonā. Dažviet šie mīnusa skaitļi nepārsniedz tūkstoti latu. Bet ir arī skaitļi, kur mīnusa zīme sasniedz vairākus desmitus tūkstošus. Tika piesaukta Aizkraukle (– 37 150), Andrupenes pagasts Krāslavas rajonā (– 11 400), Salacgrīva ar lauku teritoriju Limbažu rajonā (– 75 573), Ludza (-17 672), Lubāna (– 13 767), Ķegums ar lauku teritoriju (– 78 453), Olaine (–233 190!), Ādaži (– 34 546), nu vēl un vēl. Protams, situācijas ir atšķirīgas, arī situācijas izvērtējuma un novēršanas iespējas. Tomēr fakts, ka pašreizējās aplēses ir nežēlīgas, rosina ne tikai uz pārdomām. Ja katrai ceturtajai vai piektajai pašvaldībai apdraudētas izdzīvošanas iespējas, tad šķēršļi rastos arī reformas tālākvirzībai.

Tālab radušies ierosinājumi Saeimai — par likumprojektu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" priekšlikumi likumprojektam"Par valsts budžetu 2000.gadam", priekšlikumi grozījumiem likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli", likumprojektam "Grozījumi likumā "Par budžetu un finansu vadību".

Tieši tādēļ LPS valdes sēdē 2.novembrī nepiedalījās Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis. Jo viņam vajadzēja būt klāt Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē. Lai lūkotu panākt mīnusa zīmes mazinājumu.

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors pašvaldību lietās