Imants Lancmanis:Mākslas vēsturnieks

Biogrāfija: Imants Lancmanis. Dzimis 1941.gada 29.jūlijā Rīgā. 1952–1959 – Mācījies Rīgas J.Rozentāla mākslas vidusskolā. 1961–1966 – studijas Valsts mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. 1964 – sāk strādāt Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiālē Rundāles pilī. 1970–1987 – lasījis Valsts mākslas akadēmijā stilu vēstures kursu. 1972–1975 – jaundibinātā Rundāles pils muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā. 1975 – Rundāles pils muzeja direktors. 1992 – LZA goda loceklis. 1994 – piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. 1997 – Dr.h.c.art. 1999 – personālizstāde Rīgā. Baltijas vēstures komisijas Getingenē (Vācija) korespondētājloceklis. Piedalījies mākslas izstādēs Rīgā, Polijā un Krievijā, personālizstāde Rīgā.

Grāmatu "Jelgavas pils", "Liepāja no baroka līdz klasicismam", "Rundāles pils". "Mežotnes pils" autors, vairāku zinātnisko katalogu sastādītājs un rakstu autors. Daudz rakstu Latvijas un ārzemju zinātniskajos izdevumos par muižu un piļu arhitektūru, lietišķi dekoratīvās mākslas vēstures jautājumiem, heraldiku, Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzību un restaurāciju.

Autoritātes:

Personības, ko apbrīnoju, ir Leonardo da Vinči, Viljams Šekspīrs, Aleksandrs Puškins.

Atziņas:

Katrā ziņā bez Dieva jēdziena neko nevar izprast un izjust šajā pasaulē. Providence nāk palīgā tikai tad, ja tu ķepurojies

–  Kāda ir jūsu attieksme pret laiku? Latvietis atšķirībā no citām tautām, kas dzīvo laikā, esot drīzāk kā tāds augs, kas uzturas noteiktā telpā?

– Es katrā ziņā neesmu no stādiem. Baidos, ka tieši otrādi, esmu tas tips, kurš dzīvo nedefinētā, nenoteiktā laikā, kurš pa to nemitīgi klīst. Tā varbūt ir mana lielākā īpatnība. Es nepārtraukti pārvietojos. Lai kur mani dzīve būtu iemetusi vai ko es būtu izvēlējies, es momentāni aizeju kaut kādā citā laikā. Es dzīvoju vairākos laikos vienlaikus un no tiem izklūpu ārā tīri vai apdullis, iekrītu atkal šajā realitātē, lai dotos atkal kādā citā. Tā es visu laiku klejoju. Jūs sākāt ar jautājumu, kas man ir ļoti svarīgs.

–  Kāda ir atšķirība starp to laiku, kurā jūs pašlaik dzīvojat, un citiem laikiem?

– Būtībā atšķirības nav. Jo vairāk es pa šiem laikiem ceļoju, jo vairāk konstatēju, ka visi laiki ir vienādi jeb, precīzāk, vienādi ir cilvēki, apstākļi un kaislības, kas plosa cilvēkus. Ļoti līdzīgi ir mērķi un līdzekļi šo mērķu sasniegšanai. Vienāda ir cerība, un vienāda ir vilšanās.

Pasaule nemainās – tas ir pats galvenais. Jo cilvēks nemainās, tāpēc būtībā nemainās arī pasaule. Jo vairāk es iepazīstu pagātni, jo vairāk redzu, ka nekas nemainās. Ārējais veidols, čaula, kaut kādi sociālie nosacījumi, viss pārējais – tas nespēj spēlēt tādu lomu kā cilvēkā ieliktais, mūžīgais dzinulis pēc kaut kā, būtībā traģiskais dzinulis. Tā ir otra atziņa, kas nāk ar laiku un arī ar visa vecā apgūšanu.

Šī atziņa mani nekavē tiekties pēc kaut kā iedomāta tikpat neprātīgi, kā to darījuši cilvēki pirms manis un darīs pēc manis. No tā nesecinu, ka traģiskais nozīmē, ka nav vērts neko pasākt un neko darīt, gluži otrādi.

–  Bet romantiķu kļūst arvien mazāk.

– Būtībā nekas ne palielinās, ne samazinās. Visos laikos ir runāts, ka iepriekšējā paaudzē viss bijis labāk un tagad viss iet uz postu jeb, teiksim, "jaunā paaudze ir ļoti samaitāta, mūsu laikos tā negāja". Ir nelielas svārstības, cikliskas samēra izmaiņas, tas attiecas arī uz romantiķiem un pragmatiķiem. Ir laikmeti, kad uzpeld viens vai otrs, atkarībā no sabiedrības ārējiem apstākļiem. Vai tas ir kara laiks, vai pēckara laiks, vai pirmskara, tāds satvīkušais, smagais laiks, kad visas problēmas karājas gaisā un cilvēki mazliet jūk prātā. Ir tādi pāris moduļi, kuros sabiedrība ik pēc laika iekļaujas no jauna.

–  Vai ar savu pieredzi varat aptuveni pateikt, kāds ir mūsdienu sabiedriskais gaiss – pirmskarš vai pēckarš?

– Ir viena ļoti bēdīga lieta, kas ir jāsaka un ko nav pieklājīgi teikt. Ne velti teicu par kariem. Pieredze rāda, cilvēki ir tik samaitāti, ka viņi tikai mazu brītiņu ir apmierināti, kad ir labi. Tad sākas pretrunas. Tās sabiezē. Tās ir ģimenē, starp sabiedrības slāņiem, starp valstīm un kontinentiem. Un tad diemžēl neizbēgami ir karš. Un karš, lai cik tas būtu šausmīgi, ir tas dzinulis, kas cilvēkiem ļauj attīrīties, kas viņus iegrūž šajā sāpju bezdibenī, padzen zem sāpju sliekšņa, bez kura nevar nekas attīstīties. Un viss sākas no jauna.

Es vienmēr esmu domājis, ka Otrais pasaules karš pasaulei bija glābiņš, tas bija glābiņš kapitālismam, kurš bez tā būtu pilnīgi izvirtis. Nerunāsim par tādām valstīm, kas cieta tik ļoti kā Vācija, kas guva visus labumus, kādus var gūt no šausmīgas sagrāves un pazemojuma, un no tā uzplaukt atkal. Ir baigi to teikt, bet viena no mūsu pasaules nelaimēm ir tā, ka karš tiešām nav iespējams, tāpēc ir šie mazie lokālie kari, kas tāpēc ir tik asiņaini, ka atrod tādas mazas brūcītes, caur kurām iztek ļoti daudz asiņu – riebīgā, šausmīgā veidā.

Šādā veidā sabiedrība it kā izlādējas. Toties tagad ir tāda piespiestā miera laika sabiedrība, kura nespēj sakrāt sevī spēkus, lai radītu to lielo eksploziju, pēc kuras atkal ir miera laiks, atkal visi sasparojas, atkal viss uzplaukst, viss sākas no jauna. Šis cikls ir it kā izjaukts. Un, protams, cilvēkiem tāpēc ir grūti. Pat mazajā latviešu sabiedrībā varam redzēt, ka ik katrā mazā kolektīvā ir spriedze.

Varētu teikt, ka revolūcija ir otrs variants, kara imitācija, un Latvijai tā bija pārāk vieglā formā. Šķiet, ka 1990., 1991. gads bija pārāk maigs, Latvijā nebija tā plosošā pārdzīvojuma, kas radītu pēc tam sasparošanos. Viss aizgāja gludi, gļēvi, un tāpēc cilvēki neatrada sevī spēkus pārtapt. Un Rietumi jau arī nevar pārtapt. Būtībā Rietumi izvirst, ir ļoti skumji redzēt, ka mēs esam iegājuši šajā jaukajā Rietumu pasaulē brīdī, kad tā ir jau nogurušā un degradētā stadijā.

–  Vai jūs varat iedomāties, ka Rietumos varētu būt karš?

– Nē, Die’s pasargi, par laimi, tas nav iespējams. Nedod, Dievs, nekas nav šausmīgāk, jo neviens arī morāli nav gatavs šim karam. Otrais pasaules karš bija neizbēgams. Tas bija gaisā, un sabiedrība bija tam izaugusi ar savām samaitātajām 30. gadu kaislībām, kādas rodas autoritārā režīmā. Demokrātija nedzemdina karu, bet tā dzemdina visu, kas izriet no gļēvas patērēšanas. Un vienmēr cilvēkiem ir tieksme sasniegt šo stāvokli, kas būtībā pirmo reizi cilvēces vēsturē ir sasniegts: miljoni var baudīt tos augļus, ko pirms divsimt, trīssimt gadiem baudīja daži desmiti tūkstošu, pāris simti tūkstošu Eiropā. Bet tas ļoti smagi ietekmē morālo klimatu, un, tā kā sabiedrība neatrod sevī visas cikliskās svārstības, viņa tās aizvieto ar pseidokaru. Tie ir šie mazie kari, saspīlējumi ģimenē un mazie noziegumi, kas kļūst par arvien lielākiem noziegumiem. Tas ir veids, kā imitēt karu, no kaut kā tikt vaļā.

–  Vai cilvēks veido vēsturi, vai vēsture ar viņu spēlējas?

– Es šajā ziņā neesmu fatālists. Bet acīmredzot viss tomēr notiek likumsakarīgi. Un domāju, ka viss, kas notiek ik brīdi, dzemdē nākamo situāciju. Turklāt mehānismā, kādā nonāk pie gala rezultāta, viss šķietami ir anekdotiski, smieklīgi un pat sīkumaini. Jūs varat analizēt jebkuru notikumu – karu, revolūciju sākumu — un paskatīties, cik bija brīžu, kad to varēja pārlauzt.

Piemēram, kaut vai Oktobra revolūcija, kā tā spēja noturēties. Par to jau daudzkārt runāts balto emigrantu vidē, ka bija brīdis, kad boļševikiem vajadzēja krist, pēc tam vēl vairākas reizes bija tāda situācija, bet revolūcija noturējās. Tātad jādomā, ka providence ir to gribējusi un novākusi visu, kas liktu notikt otrādi. Pieļauju, ka Oktobra revolūcija bija vajadzīga kā pārbaudījums, kā rūgta, briesmīga pieredze, kas parādīja, ka sociālās vienlīdzības idejas tādā formā nav īstenojamas. Tomēr ir jābūt šim sociālajam ideālam, pretējā gadījumā – valda varaskāre, godkāre un augstāko slāņu uzkundzēšanās. Ja cilvēkos vairs nav ideāla, tas liecina, ka sabiedrība ir pilnīgi izkurtējusi. Taču to nevar īstenot tā, kā iedomājās komunisti. Tur šis ideāls pārveidojās par jaunu utopiju, īpaši neķītru utopiju, jo tās aizsegā iespējams apspiest vēl lielākas cilvēku masas, nekā tas bija Krievijas monarhistiskajā iekārtā.

Bet es atgriežos pie tā, ka gan revolūcijas, gan kari tiek cilvēkiem doti. Un grūti pateikt, vai tiešām providence ir kā parādība, kas stāv malā un saka: tagad cilvēki ir grēkojuši, uzlaidīsim viņiem revolūciju vai karu, – vai arī cilvēki paši šo mehānismu ir kaut kā sevī ieprogrammējuši jeb tas ir viņos ielikts kaut kad, sākoties attīstības gaitai, ka ir jābūt līdzsvara likumam. Kad kaut kas pieaug, atspere saspringst, tad kaut kas iet vaļā un kaut kas notiek. Cilvēkiem it kā kaut ko māca, diemžēl viņi gan neko nemācās, un tā tas viss cikliski iet uz priekšu.

–  Kā jūs to domājat – sākotnējā attīstības gaitā ieprogrammēts?

– Nezinu, varbūt tas vienkārši ir līdzsvara mehānisms, kas nav bijis ideāls jau no sākta gala, un tajā šis ļaunā pirmsākums jeb ļaunā pretmets labajam ir absolūti nepieciešams. Neesot paradīzē, citas iespējas nav, attīstība notiek, ik brīdi uzvarot ļauno, to sev projicējot, apkarojot, analizējot, cīnoties un brīžiem tam pakļaujoties. Brīžiem viens ņem pārsvaru, tad atkal visi attopas, ka ir bijis slikti, un atkal visu sāk no jauna, šķīstās, tad atkal viss pagrimst. Un tā tas iet uz priekšu.

–  Kāda ir jūsu attieksme pret progresu?

– Progress ir brīnišķīga lieta, un vispār man nav nosodošas attieksmes pret kaut ko. Arī 20. gadsimta attīstība ir apbrīnojama, to var uzskatīt par kaut ko neticamu, ģeniālu, brīnišķīgu. Viss, kas šajos simt gados ir noticis, un pat tas traģiskais, kas ir bijis... Uzskatu, ka šim gadsimtam piemīt diženums, lielums, un no šāda viedokļa 20. gadsimts tieši kā progresa kulminācija manī izraisa vēl lielāku apbrīnu nekā iepriekšējie gadsimti.

–  Kas tieši 20. gadsimtā jums izraisa vislielāko sajūsmu?

– Viss kopā. Kādreiz es vēl domāju: cik skumji, ka man visa apzinīgā dzīve jādzīvo padomju režīmā. Es pats sevi pieķēru, ka vienmēr zūdos: vai tas nevarēja notikt citādi, vai Ļeņins nevarēja iet bojā, un viss būtu bijis citādi, nebūtu Otrā pasaules kara, tik daudz izpostītu dzīvju, izpostītas mākslas, izpostītas pasaules. Vai Pirmais pasaules karš, to es ļoti pārdzīvoju. Jo man tīri no estētiskā viedokļa liekas ļoti skumji, ka aizgāja bojā vecā pasaule un pēc Pirmā pasaules kara sākās jauna, pragmatiska sabiedrība. Bet tikai tagad, pēdējos gados, aptveru, cik tas viss bija likumsakarīgi un arī skaisti. Es to tagad uztveru kā tādu Šekspīra traģēdiju un visus šos elementus apbrīnoju vienādā mērā.

Es vienmēr kā īpašu pretmeta iemiesojumu esmu uzskatījis 1905. gadu, kurš manī izraisa žēlumu un šausmas. Man ir žēl gan to piļu, ko nodedzināja, gan revolucionāru, ko nošāva, gan tā dzīvesveida, dzīves stila, pasaules uzskata, kas līdz ar to aizgāja bojā. Tas ir skumji. Un tajā pašā laikā es to pieskaitu pie tām lielajām "antīkajām traģēdijām", brīnišķīgiem pacēluma brīžiem arī latviešu tautai; tā bija liela, brīnišķīga drāma, ko es apbrīnoju. Kādreiz manī būtu radusies nožēla par nodedzinātajām skaistajām pilīm. Tagad es vairāk domāju par cilvēcisko traģēdiju, to revolucionāru, ko nošāva, spēju iejusties viņa situācijā un saprast viņa naidu. Tajā pašā laikā pilnīgi saprotu to, kas notika pēc tam, kā muižnieki pārdzīvoja par savu izpostīto pasauli. Viņi nespēja saprast, kāpēc pili nodedzināja, kāpēc skaisto gleznu sagrieza un izmeta pa logu. Tās ir traģēdijas un kaislības, kas man ir tuvas un kuras es arvien vairāk pārdzīvoju.

–  Kurš ir tas laika posms, kurā jūs visvairāk uzturaties? Vai tā pasaule, kas aizgāja bojā?

– Nē. Mana pētnieciskā darbība ir muižu vēsture, Latvijas mākslas vēsture, bet īpaši šobrīd lasu mājskolotāja Johana Vilhelma Krauzes memuārus. Viņš tos uzrakstījis, par pamatu ņemot savu dienasgrāmatu, kurā pierakstījis visas savas sarunas ar cilvēkiem attiecīgajā dienā. Es iztēlē redzu šo pasauli. Tā ir Vidzeme 18. gadsimta 80. gados, šajā gadījumā – Gaujienas jaunā muiža, kurā viņš ir mājskolotājs pie barona Delviga, un es, it kā pa gabalu vērojot, redzu šo mājskolotāju, redzu zemniekus. Tur ir kontrasts uz kontrasta, māksla un posts, cildenums un rupjš despotisms. Es to uztveru tieši – ne kritizējot, ne apbrīnojot, ne sajūsminoties, ne noliedzot. Man vienkārši patīk to skatīt. Man patīk, ka es šīs ainavas varu iedzīvināt arvien vairāk, es tās redzu kā realitāti. Es varu to uzzīmēt.

Būtībā manas gleznas atspoguļo manu spēju to ieraudzīt. Pateicoties profesijai un šai iedziļināšanās nepieciešamībai, man tas ir kļuvis par kino, kas man slīd gar acīm. Kaut ko es paņemu savai gleznai, bet lielākoties jau es paņemu savām grāmatām. To es daru pavisam pedantiski, analizēju kā mākslas vēstures parādības, un vienlaikus tā man ir arī glezna.

–  Agrāk dedzināja pilis un grāmatas. Vai cilvēks tomēr nav mainījies?

– Tas ir ļoti skumji, bet cilvēkos visos laikos ir vienādā mērā ielikts kaut kāds slēpts neprāts. Jebkurš no mums noteiktos apstākļos var kļūt gan par slepkavu, gan par grāmatu un piļu dedzinātāju. Tā ir vēl viena lieta, kas mani ir pārsteigusi, izsekojot vēstures notikumiem, un tā man ir viena no lielākajām mīklām. Kaut vai tas pats Balkānu karš. Visi kliedz: "O, briesmīgie serbi!", pēc tam: "O, briesmīgie albāņi!". Bet viņi nav ne vairāk, ne mazāk briesmīgi kā cita tauta, kas nonākusi tādā situācijā, – nu kaut vai latvieši 1905. gadā. Domāju, tas bija loģisks atrisinājums latviešu tautas evolūcijas ceļam, dīvainais kritiens iracionālajā, un nekad nevar pateikt, kas atrauj vaļā to spundi. Tā ir mīkla.

Kad sākās notikumi Balkānos, es, pretēji vairākumam, teicu: zinot vēsturi, serbu likteni iepriekšējos gadsimtos… Viņiem ārkārtīgi nav veicies. Viņi tiešām ir bijuši vidū starp turkiem, no vienas puses, un Rietumiem, no otras, viņi pa vidu, un viņus slaktē vieni un otri. Viņiem radās maniakālā Lielserbijas ideja, bet tā nav vienas tautiņas lielummānija, tā ir pretestība, kas rodas, kad vienu tautu ļoti moka. Un tad bija Pirmais pasaules karš, un bija pavisam kaut kas neizprotams – ļoti civilizētie, ļoti kulturālie austroungāri, Austroungārijas armija, iegāja Serbijā un sāka masveida genocīdu. Austroungārijas armijas izdotās oficiālās pavēles uzliek armijai par pienākumu katru aizdomīgu subjektu, ja viņam ir rokas kabatās, uzskatīt par bīstamu un šaut. Sākās slepkavošana, kuru ļoti grūti izskaidrot. Visi šie jaukie austrieši, kuri droši vien mājās spēlēja klavieres un labprāt dejoja valsi, aizbrauc tur un bez sirdsapziņas pārmetumiem slepkavo serbu zemniekus. Viņi ir pilnīgi sveši, jo viņiem izdodas serbus traktēt kā abstrakciju. Tas nav cilvēks, tā ir abstrakcija, šajā gadījumā – ienaidnieks. Tas notiek visos karos. Tas tāpat notika franču revolūcijā, kas arī ir fenomens. Šī izsmalcinātā, maigā, burvīgā, elegantā, baudās izkurtējusī sabiedrība atrod sevī tādu nežēlību! Piemēram, franču revolūcija un sadisms tajā. Domājot par to, asinis sastingst dzīslās un gribas paziņot: "Es nekad nesperšu kāju Francijā, man liekas, visi francūži ir nenormāli!" Un tajā pašā laikā mēs zinām, ka tā nav.

Diemžēl arī latviešu zemnieks 1905. gadā bija ļoti nežēlīgs. Tas vienkārši ir noklusēts, bet arī tie paši izglītotie un nepavisam ne sadistiskie muižnieki tiešām kļuva par briesmoņiem, jo viņi pēkšņi ieraudzīja šajā zemniekā abstraktu ienaidnieku, tāpat kā zemnieks pēkšņi baronā ieraudzīja 700 verdzības gadu kulmināciju. Tas ir vēl viens fenomens. Esmu konstatējis, ka 1900. gadā latvieši bija gatavi izlīgumam ar muižniecību, gatavi kļūt par maziem kapitālistiem, un viss virzījās uz ļoti maigu variantu. Un pēkšņi no abām pusēm absolūti patoloģiska pretimstāvēšana. Atkārtoju: jebkurš no mums noteiktos apstākļos var kļūt par slepkavu. Tas ir mehānisms, kas laika gaitā neuzlabojas. Tāpēc nebrīnieties, ka notiek visādas nežēlības.

Varam apskatīt jebkuru ļoti respektablu laiku, to pašu morāli gaišo antīko senatni, teiksim, senos grieķus. Cik īss ir šis zelta laikmets! Mūsdienās kristiānisma aizliegumi jau ir zaudējuši stingrību, mūsdienās tas ir vairāk nekā pieradums – zināt, kas ir labais, pakļauties morālei. Tad ko lai saka par laiku pirms divsimt gadiem, kad kristīgās morāles normas bija ļoti spēcīgas? Ko teikt par viduslaikiem, kad cilvēki uzticējās baznīcai un tomēr gāja un slepkavoja? Ko krustneši darīja šeit, kāpēc viņi pēkšņi ieradās šeit un slaktēja kuršus, zemgaļus, slepkavoja veselas tautas? Tāpēc atkārtoju: ikviens var kļūt par dedzinātāju.

–  Vai 20. gadsimts sākas ar 1905. gadu?

– Nē, tas sākas ar ļoti mierīgo, maigo 1900. gadu, kad vēl nekas neliecina par vētrām. Latvijā 1900. gadā ļoti strauji viss plauka, laukos gāja uz augšu, daudz bija turīgu saimnieku, baroni uzskatīja, ka grūtie laiki ir aiz muguras, viņi nav apdraudēti, ka sāksies izlīgums ar latvietību. Bija zināma idille. Es iedomājos, ka līdzīgas noskaņas ir 2000. gadā, bet tas, kas ir noticis starp tiem, ir kaut kas ārprātīgs.

Tā ir ļoti interesanta lieta – postīšanas bauda. Tā nav saistāma tikai ar barbarismu un zemu attīstības līmeni. Postīšanas bauda ir ļoti liela, un franču revolūcijas laiks to pierāda. Tie nebija postītāji un nīcinātāji, tie bija samērā normāli cilvēki. Bet iedarbojās kaut kāda bauda, iznīcināšanas bauda. Tā pastāv, ar to ir jāsamierinās, ka tā vairāk vai mazāk ir katrā cilvēkā. Arī Otrā pasaules kara beigās, kad vācieši atkāpās, cilvēki gāja un vienkārši visu dauzīja, ne tikai nesa cukuru vai vadmalas baķus no noliktavām. Daudzi vienkārši postīja. Hērostrata komplekss ir būtisks cilvēkam.

–  Vai ir kāda mācība, kurai uzticaties vairāk nekā citām?

– Man ir pozitīva nostāja, ļoti lielu vērību piešķiru kristīgajai idejai, arī baznīcai. Bet baznīca diemžēl ir cilvēku roku veidojums, un ļoti žēl atzīt, ka tai tik daudz cilvēka vājību. Kristīgās idejas spožums līdz ar to daudz ko zaudē. Kaut gan kristiānisms ir cildenākais, ko cilvēks ir izdomājis. Kristus ideja ir visa skaistā, labā projekcija, ko cilvēks var dot, izkāpjot no savām vājībām. Piedošanas ideja ir pats cēlākais, kas var būt.

Man ir vislielākā cieņa pret to, un es sevī nejūtu tieksmi ne nogalināt, ne grāmatas dedzināt, bet... Savā laikā, jāatzīstas, mans naids pret sarkano ideju bija tik dziļš, ka es jaunībā bieži domāju – ja es būtu bijis 1917. gadā, es noteikti būtu karojis balto idejas vārdā, un droši vien idejas vārdā būtu nošāvis cilvēkus bez sirdsapziņas pārmetumiem, uzskatot, ka daru cildenu darbu.

Es visu uztveru ļoti kaismīgi. Bieži esmu sevi pieķēris, ka nevaru noskatīties filmu par varmācību, jo ļoti iedegos, esmu gatavs iet un šaut. Neesmu filozofiska būtne. Tāpēc jau saku, ka cilvēks ir spējīgs ik brīdi darīt ļaunu taisnības vārdā. Tāpēc es neiesaistos politikā.

Esmu gatavs rakstīt grāmatu par cilvēku neprāta vēsturi, lai parādītu, ka cilvēki ir vienādi, ka mēs ar jums esam spējīgi jebkurā brīdī darboties tāpat, kā jebkura paaudze pirms mums to ir darījusi.

–  Bet, ja jūs to zināt, vai jums nav grūti darīt to, ko jūs darāt?

– Man piemīt rekonstruēšanas, atdzīvināšanas bauda, jo tas, ko es daru, lielā mērā tiek darīts ar mērķi pierādīt, ka laiks nav neizbēgams. Ne jau velti "Mākslā plus" es gatavoju rakstu sēriju "Mājas, kuras nav". Ar to pierādu, ka nepietiek māju nojaukt, jo es varu to atdzīvināt. Es arhīvos atradu aprakstus, plānus, vecās fotogrāfijas, un nami atdzīvojās.

Tajā rakstu sērijā diemžēl tā telpa ir maza. Bet es varētu māju atdzīvināt kā īstu. Es uztaisītu fikciju, uzgleznotu kā pseidofotogrāfiju, un visi ticētu, tad es teiktu: ha, ha, tā māja neeksistē jau piecdesmit gadus. Man sagādā zināmu prieku šī radīšana. Ne tikai tukšā vietā radīt, bet atdzīvināt to, kā vairs nav, likt piedzimt no jauna. Tāpat kā Rundālē. Es gribu pierādīt, ka tā nav sliktāka kā Bīrona laikos. Domāju, ka mākslas priekšmeti no mākslas vērtības viedokļa nav sliktāki. Nu, hercogam Pēterim bija Rembranta glezna, mums nav, mēbeles toties mums ir ļoti labas. Ir izdevies lielā mērā pietuvoties tam, it kā šo 200 gadu ilgā pārrāvuma vispār nebūtu bijis.

–  Kā radās jūsu interese par vēsturi?

– Mana biogrāfija ir tam labvēlīga. Es jau bērnībā izolējos no tā, kas man nepatika, un savukārt agri sapratu, kas man patīk un kas ne. Parastās bērnu ēverģēlības mani maz aizrāva, es vairāk dzīvoju grāmatās un priekšstatu pasaulē. Vecāki mani netraucēja un neko neuzspieda. Māte vienīgi teica, ka varbūt nevajadzētu tik daudz lasīt grāmatas, bet vairāk pastaigāties svaigā gaisā. Esmu īsts rīdzinieks, bet pazinu arī laukus, jo vasarā braucām pie vecāsmātes uz lauku mājām Zemgalē.

Mans tēvs bija konservatīvs cilvēks. Viņa ideāli bija 19. gadsimta cilvēka priekšstati. Tāpēc komunistiskā realitāte man jau estētiski nebija pieņemama, nemaz nerunājot par kaut kādu ideju. Staļina bilde man jau toreiz izraisīja pretīgumu. Viņš pārstāv cilvēkus un pasauli, kas man ir pilnīgi nepieņemama. Sarkanais karogs man nepatika jau kopš bērnības.

–  Kurš ir jūsu estētiskais ideāls, ja runā par Latvijas vidi?

– Varētu domāt, ka man patīk kaut kas izsmalcināts. Nē, man patīk daudz kas, man Latvijā patīk viss. Es labāk jūtos šajos platuma grādos un ziemeļnieciskajā klimatā. Es uzskatu, ka Latvija ir tāds laimīgs gadījums starp siltām un aukstām zemēm. Latvijā nav ne par aukstu, ne par siltu, ne par augstu, ne par zemu, Latvijas zaļie toņi un Latvijas maigie pakalni mani apbur. Man patīk Latvijā "iedēstītie" cilvēku roku darinājumi, patīk muižas ne tikai kā arhitektūras veidojumi, bet kā ideja, harmonisks veids, kādā daba var saistīties ar tajā ielikto cilvēka roku darbu. Muižas, pakalni, uz otra, mazāka, kalniņa ir zemnieku sēta – viss ir skaists, un baznīca ir īstajā vietā, un kapsēta. Tā ir sistēma, kas ir sevī noslēgta, harmoniska planēta, kurā dzīve kādreiz bija sasniegusi relatīvu harmoniju. Es atkārtoju – relatīvu, jo nevienā brīdī neviens cilvēks, neviena sabiedrība nav domājusi, ka tā ir laimīga. Cilvēki vienmēr ir nelaimīgi, vienmēr tiecas pēc kaut kā cita.

Lasot Blaumani, jūs redzat, ka cilvēkus plosa lielas un mazas kaislības, kalpi apskauž saimniekus, saimnieki apskauž baronus, un katrs grib izlauzties no savas vides, tikt uz augšu. Objektīvi 1900. gads ir kaut kāda pilnība. Tas ir kāds sevī noslēgts cikls. Mēs arī tagad varam apgalvot, ka valda harmonija, jo, no nākamā brīža skatoties, iepriekšējais vienmēr liekas harmonija attiecībā pret esošo disharmoniju. Vienmēr visi ir lamājuši esošo brīdi un teikuši, cik viss ir neglīti. Gadsimta sākumā visi kliedza: automobiļi, fabriku skursteņi, pilsētas – šausmas, viss ir sabojāts, viss ir riebīgs, cik jauki bija ap 1800. gadu, kad viss bija harmoniski un burvīgi. Tā cilvēki vienmēr ir teikuši. Ap 1800. gadu teica, ka jauki ir bijis viduslaikos, viduslaikos vienīgais ideāls bija senā Roma, ko uzskatīja par zelta laikiem. Tāda ir cilvēka daba. Un pēc simt gadiem arī teiks: "O, 20. gadsimta beigas, cik toreiz pasaule bija mīļa, naiva un interesanta!"

–  Vai Latvijas ainava nav sabojāta?

– Jā, man arī liekas, ka tā ir sabojāta. Šķiet, vēl 30. gados Latvijas ainava bija maz cietusi. Patiesībā jau toreiz varēja teikt, ka jaunsaimniecība sākusi graut šo nevainojami līdzsvaroto lauku kultūrainavu. Bet ko lai saka mūsdienās par fermām un par visu, kas ir redzams? Nevar neredzēt lauku ainavā to, kas tiešām griežas acīs un kas objektīvi ir neglīts, jo tas producēts laikmetā, kurš būtībā īstu mākslu vairs nevar radīt. Katrs laikmets nes kaut ko interesantu, bet, jo vairāk gluži praktisku lietu tas saražo, jo vairāk daba tiek postīta, tiek grauts līdzsvars. Un tas nav jautājums par estētiku. Tas ir jautājums par kvantitatīvām attiecībām starp dabu un cilvēka radītām lietām. Lauku ainavā ir pārāk daudz ceļu, pārāk daudz elektrības stabu, ainava būtībā vairs nav redzama. Tur parādās kāds ūdenstornis, te redzama kāda silikātķieģeļu māja…Ir gan objektīvi neglītas lietas, gan lietas, kuru ir pārāk daudz.

–  Vai jums būtu kāda recepte, kā šīs kvantitatīvās attiecības sakārtot?

– Kādreiz man likās, ka pieminekļu aizsardzības uzdevums būtu kaut ko regulēt: tur nevar celt benzīntanku, un tā ķieģeļu māja ir atbaidoša, tā jānojauc, tur jāiestāda koks. Tas nav iespējams. Nāk 21. gadsimts, un neizbēgami arvien vairāk būs jaunās arhitektūras. Lai nu tā būtu, tikai – kaut tā nebūtu tik nožēlojama. Baltie silikātķieģeļu nami ir tāpēc neciešami, ka tie ir nabadzības apliecinājums. Tas ir minimālisms – mazākais, lētākais, ātrākais, paviršākais.

Es neapraudu muižu kultūru, tai bija jāaiziet. Tā nevarēja pastāvēt, jo nekas nevar sastingt. Nekas neattīstās pa horizontāli, vienmēr kaut kas iet uz augšu, kaut kas – uz leju, kaut kas sabrūk. Tāpēc arī uzskatu, ka muižām bija jāsabrūk, no daudzām ar laiku paliks tikai drupas. Es tām gribu uzcelt pieminekļus kaut vai ar kādām grāmatām, rakstiem vai vismaz ar to, ka būšu tās izbaudījis, izdzīvojis.

–  Kas pašlaik jūs satrauc no tā, kas būtu glābjams?

– Es gribētu precizēt, ka no filozofiskā viedokļa mani nesatrauc nekas, bet, ņemot vērā pieredzi un mana darba raksturu, mani, protams, apbēdina tas, ka Latvijas senā celtniecība, īpaši muižas, pārāk ātri iet bojā. Tās varētu tikt izmantotas. Cilvēkiem ir nauda, bet viņi būvē diezgan nožēlojamas un diezgan necilas mājiņas, kaut varētu dzīvot skaistās, patiesi cildenās.

–  Kāpēc tā?

– Viņiem tā māja neliekas interesanta, negrib ķēpāties ar restaurācijas darbiem, nejūt sevi tādā vecā mājā ar vecām lietām, viņu pasaule ir cita. Un es nenoliedzu, šie cilvēki ir vajadzīgi tādi, kādi viņi ir. Nekas pasaulē nebūtu noticis, ja nebūtu vieni, kas taisītu naudu, otri, kas sagrābtu varu, pēc tam tie, kuri, sagrābuši naudu un varu, negribētu atkal greznību, un pēc tam, kad viņi ir atkal patērējuši šo jauno, lēto greznību, viņi gribētu arī veco greznību. Viss ir jauki, tā ir klasiskā shēma. Tikai žēl, ka mūsdienu bagātnieki vēl nepatērē muižas. Viņi būtībā ir vienīgais resurss, lai tās glābtu, jo valsts nekad to nevarēs izdarīt. Mēs tagad Rundāles pili ar pēdējiem spēkiem cenšamies noturēt, lai tā "neslīdētu" atpakaļ, Rīgas pilī Valsts prezidente nevar rīkot pieņemšanu tāpēc, ka Baltajā zālē griesti krīt uz galvas. Tas ir nedaudz simboliski – valsts nevar pat Valsts prezidenta kā valsts simbola mītni uzturēt. Kur tad tālāk var iet?

–  Jūs teicāt, ka dzīvojat dažādos laikos. Vai varat nokļūt nākamajā gadsimtā?

– Nekad. Nelasu romānus par nākotni, taču maldīgi būtu teikt, ka dzīvoju pagātnē. Man patīk viss, kas ir uz ielas, esmu saaudzis ar modernās dzīves ritmu, man ļoti patīk modernā, spožā pasaule. Padomju laikos es tādā pašā mērā kā pagātnei sekoju visam, kas notika Rietumos. Mani valdzināja Rietumu vīzija: spožums, dzīves ritms, temps, visas tās sastāvdaļas, automobiļi, sieviešu modes, šie modes tēli. Man apstājas viss ar to, kas ir šobrīd. Man nepatīk plānot. Varbūt aiz māņticības – parasti providencei tīk parādīt garu degunu čakliem, pašapzinīgiem cilvēkiem, kuri saka: es labi zinu, ko darīšu rīt un ko pēc gada. Ļoti bieži tiek parādīts, ka pēc stundas jau viss var būt citādi. Un, jo čaklāk projektē, jo vairāk izrādās, ka viss ir jāmet papīrgrozā.

Futuroloģija mani neinteresē, mani neinteresē nekādas starpplanētu lietas. Arī no iztēles viedokļa man daudz labāk patīk naivais, ptolemajiskais pasaules priekšstats. Man patīk iedomāties, ka Zeme ir centrā un viss pārējais riņķo ap Zemi. Man vienaldzīgas kosmiskās problēmas.

–  Vai rakstāt atmiņas?

– Nē. Es pat slikti atceros, kas bijis pirms gada vai pieciem. Man jāmeklē dokumentos. Toties ļoti labi zinu, kas ir bijis pirms 200 gadiem. Protams, rītdienai man kaut kādi plāni arī ir, tas ir dabīgi. Bet mani traucē iedziļināšanās savā personīgajā pieredzē.

–  Vai jums demokrātijā nepietrūkst kādu cēlu jūtu?

– Nē. Es patiesi visu pieņemu kā realitāti. Jo politika nekad nevar būt cildena. Monarhija bija vienkārši pretīga, zemiska, bet tā bija skaista. Sociālās attiecības tur ļoti nelāgas, vara, nauda pieder nedaudziem, var tapt skaista māksla, ja nevajag neko dot pārējiem. Demokrātijā katrs iegūst ko vairāk, tāpēc māksla būs slikta, jo māksla visiem – tā ir māksla sliktai gaumei, vidējam patērētājam, un tā arī ir vidusmēra morāle. Monarhijā būs cildenais, bet būs dramatiski noziegumi, demokrātijā būs samērā šķidras, caurmēra jūtas, caurmēra cilvēki, visumā diezgan netīra politika. Es, kā katrs normāls cilvēks, uzskatu, ka demokrātija ir pieņemamākais variants, tāpēc to baudu, cenšos laist pār galvu blakusparādības. Ar laiku Latvijā būs normāla demokrātija. Politikā vispār nevar gaidīt neko cēlu un cildenu, jo politika ir tikai ierocis, kā kārtot valsts pārvaldes mehānismu, kā veidot kaut kādu virsstruktūru, kas kustina to visā visumā diezgan neefektīvo, diezgan slikto un tāpēc allaž pelto valsts aparātu un valdību, – tādas tās ir bijušas un tādas būs. Neko brīnumainu tur nevar gaidīt.

–  Kādā stadijā pašlaik atrodas Latvijas sabiedrība?

– Tas ir tipisks pēckara posms. Visa mana jaunība pagāja, domājot, kā sabruks Padomju savienība. Es arī ar 1991. gadu, sekojot Nostradama pareģojumam, rēķinājos kā ar realitāti. Bet toreiz nevarēju iztēloties, ka tas var notikt tik mierīgi. Es rēķinājos, ka būs liels karš, pilnīgs sabrukums, un tādēļ es vadījos no pieņēmuma, ka situācija būs līdzīga vai briesmīgāka nekā pēc Pirmā vai Otrā pasaules kara.

Izrādījās – viss bija citādi. Kā jau teicu, nav labi, ka 1990. un 1991. gads pagāja pārāk līgani, bez ciešanu sliekšņa. Tas nozīmē, ka cilvēki ieiet otrā sabiedrībā ar visiem iespējamiem netikumiem, bez lielā pārdzīvojuma.

Samērosim 1991. gadu un 1921. gadu, un piecus gadus pēc tiem. Palasiet, ko 1925. gadā raksta "Jaunākās Ziņas" un ko var izlasīt "Dienā" 1995. gadā. Dažos gadījumos attīstība ir līdzīga, bet process ir palēnināts. Jo 1925. gada Latvija bija veselāka, ar lielāku darbotiesgribu, ar skaidru mērķi. Šī muižu sadalīšana bija Dieva dāvana. Muižas tika upurētas, tika upurēta skaistā arhitektūra, lai glābtu latviešu zemnieka sapni. Tas ir viens no svarīgākajiem notikumiem latviešu tautas vēsturē. Latviešu zemnieki izdarīja brīnumu. Viņi sāka no nulles. Viņi dabūja savu kaktiņu, savu stūrīti zemes un uzcēla Latviju.

Mūsdienās šīs komponentes nav. Ir sabrukuši bijušie monstri – sovhozi un kolhozi, kurus nevar salīdzināt ar muižām, tajās viss bija labi iekopts, ļoti labi izdomāts un pareizs. Tagad turklāt ir maz īstu zemnieku. Tagad tikai daļa cilvēku prot strādāt. Tāpēc domāju, ka, no vienas puses, viss nokārtosies, no otras puses, tagad ir tipisks pēckara laiks, stagnatīva pēckara laiks. Pēckara laikam vienmēr ir raksturīgi, ka cilvēki ir pieraduši pie ļoti grūtas dzīves.

Es neuzskatu, ka Latvijas attīstība kopumā būtu neveiksmīga vai slikta. Tā ir normāla, pilnīgi likumsakarīga, ņemot vērā, kā varēja būt, īpaši, ņemot vērā kontingentu, ar kuru ir darīšana. Latvijas vide visumā ir disciplinējoša, tā pat sliņķi un dzērāju pamazām ieliek kaut kādās sliedēs. Ja to vērtējam, salīdzinot ar bijušo PSRS kopumā.

–  Kas jums palīdzēja nonākt Rundālē?

– Liktenis. Katram ir sava loma un katrs savas pūles tur ielicis, sākot ar Bīronu, kam tā bija neprātīga ideja, mānija. Un tas arī ir liktenis, ka viņš tikai sirmā, sirmā vecumā dažus pēdējos mūža gadus, jau būdams smagi slims, varēja baudīt dzīvi Rundālē. Tad, protams, Bauskas muzeja direktors Laimonis Liepa, kurš lauza inerci, cīnījās apstākļos, kad valdīja Augusts Voss. Tajā laikā pat pīkstēt nedrīkstēja par Rundāli, bet Liepa to darīja. Katram ir sava loma. Un pils tiešām ir tik smaga lieta, ka ir jāveltī daudz laika, liela daļa mūža, lai šī māja varētu pastāvēt. Vienmēr bijis ļoti dārgi jāmaksā par jebkuru ieceri – par savu politisko karjeru, savu pili, savu titulu, savu bagātību, savām dārglietām. Vēsturē par visu ir samaksāts ļoti dārgi. Cilvēki, kas nomirst mierīgi, gultā, baudot iegūto, ir izņēmums. Tur ir ešafoti, cietums, izmisums, pašnāvības. Varētu kļūt pesimists, lasot par ļaužu karjeru attīstību un to beigām.

Tas ir ļoti dīvaini, kā Bīroni ir ieaudušies mūsos. Nebūtu bijis hercogs Ernsts Johans Bīrons, nebūtu es Rundālē, visa mana dzīve būtu citādāka. Nupat mēs vienu telpu restaurējām par prinča Ernsta Johana Bīrona naudu. Arī viņš parādījās kā tāds Dieva sūtīts. Viņš deva naudu hercoga sarkofāga restaurācijai, deva zinātniskos materiālus, un tagad mēs taisām lielu izstādi par hercogu Pēteri Bīronu. Tā viss iet dzīvē. Man pat nevajag Bīronu sapņos redzēt, viņš vienkārši ir blakus, bez kādiem spokiem un iracionālām lietām. Viņš pavisam racionāli nosaka manu pastāvēšanu.

–  Kāda kopumā ir vācbaltiešu baronu pēcteču attieksme pret Latviju? Vai ir dzīva nostalģija?

– Nostalģija ir ļoti dzīva. Pēc 1905. gada bija nesamierināmība abās pusēs, tāpēc arī agrārā reforma nāca zināmā mērā kā atriebība. Tikai latviešu zemnieka fantastiskais sīkstums ļāva pēc muižu sagraušanas noturēt Latvijas lauksaimniecību, jo, stingri ņemot, muižas bija tik perfekti uzbūvēti mehānismi, ka to sagraušana bija neprāts. Bet latviešu zemnieki beidzot sasniedza to, ko gribēja, un kā vājprātīgi strādāja. Baroni saprata, ka viņiem īpašumu atņem aiz atriebības. Jo beigu beigās tā bija valsts, kurā pastāvēja privātīpašums.1939. gadā pēdējie baroni aizbrauca ar Ulmaņa visai nelaipno teicienu: sveiki uz mūžīgiem laikiem.

Un tad sekoja ļoti dīvaina attīstība – gan latviešiem, gan vāciešiem. Pirmkārt, vāciešiem. Ne jau daudzi aizbrauca ar sajūsmu. Ļoti daudzi jau toreiz teica, ka viņiem nav nekā kopēja ar nacismu, jo muižniecībai ir pretīgs jebkurš autoritārs režīms. Un kas izrādījās: ne tikai fīrers viņiem riebās, viņi redzēja, ka Vācija nav viņu īstā dzimtene. Sākās ilgs laika posms, kurā viņi konstatēja, ka gan viņu Heimat , gan Vaterland ir Baltija. Viņi svešumā neiedzīvojās.

Viņi sākumā brauca šurp ekskursijās, ļoti neuzticīgi un nobijušies. Bet aizvadītie piecdesmit gadi arī latviešiem rādīja, ka šīs lietas nav tik vienkāršas. Kad bija jāizvēlas, ar ko iet kopā, – ar krieviem vai vāciešiem, tad daudzi latvieši jau 1940. gadā atbildēja uz šo jautājumu. Daudzi latvieši vāciešus 1941. gadā uztvēra kā atbrīvotājus. Tiesa, izrādījās, ka gluži tā nav. Bet vienalga – bija iekšēja sajūta, ka tradīcijas, reliģija, paradumi, pat virtuve un ģērbšanās stils viņus saista vairāk ar vāciešiem nekā ar tiem ienākušajiem sovetu krieviem, kurus daudzi izjuta kā svešu parādību. Vācbaltiskais izrādījās tas, kas mūs saista ar rietumiem, Eiropu, tas, kāpēc mēs esam Eiropa. Pēckara laikā daudzi bija lepni uz Doma baznīcu un rādīja viesiem no Maskavas vai Ļeņingradas, lūk, tā ir mūsu, eiropeiskā arhitektūra.

Tātad šie baroni atbrauc 1990., 1991. gadā uz Latvijas laukiem un redz: tā vietā, lai vietējie nāktu, dūres vicinādami, nāk tantiņa, apkampjas, saka: es jūs kā mazu bērniņu vai jūsu papiņu pazinu. Tur vecenītes, kas liek puķes uz viņu vecāku un vecvecāku kapiem. Barons Ulrihs Bērs Ēdolē – tas ir kaut kas pārsteidzošs. Viņš sūta paciņas uz Ziemassvētkiem, viņam veltī dzejoļus, viņš interesējas par visu Ēdoli, gluži kā viņa tēvs bija darījis.

Tas jau rāda šo dialektiku. Un tajā pašā laikā var rasties apstākļi, ka ienaids atkal uzliesmo, bet citā kontekstā. Tas vairs nebūs vecais naids pret baroniem. Latvieši savu revanšu ir dabūjuši ar agrāro reformu, ar 1905. gadu, vācieši jau ir nobirdinājuši savas asaras par aizgājušo greznību. Tas ir noiets etaps, tā grāmata ir aizvērta. Ja tagad būtu pretišķības, tad tās būtu uz kāda cita pamata. Taču domāju, ka Latvijā tās vairs nav iespējamas.

–  Cik muižas ir aizgājušas zudībā, kas vēl no šī laika reāli saglābjams?

– Kādas simt muižas vēl ir, ko vajadzētu noturēt. Varbūt, ka ar laiku tas būs iespējams. Ir nodibināta sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Kaucmindes pils", kas to grib atjaunot. Tas man ir kā simbols, ka nesen ir noticis lūzums.

–  Kuras ir sakoptākās muižas Latvijā?

– Sakoptas tagad diemžēl ir vienīgi tās, kurās atrodas skola. Agrāk likās, ka skola noplicina muižu, taču tā vismaz rūpējas par muižu, jo bērniem tur ir jāmācās. Bet no tādām, kurās nav iekārtota skola, ir maz labu piemēru. Viena no tādām ir Ēdoles pils, kas cīnās par pastāvēšanu, arī ar barona Bēra atbalstu. No pilnīgi privatizētiem īpašumiem – Nogale, Bīriņi. Varbūt kaut kas notiks Stāmerienā.

–  Ja jums būtu liela vara, daudz naudas un mazliet arī burvju spēka, kuru no Latvijas dabas vai kultūras objektiem jūs gribētu atjaunot?

– Es labāk neatbildēšu. Ir pāris objekti, kuros es gribētu ko izdarīt. Taču baidos tos nosaukt, jo zinu, ka tad tas ir apdraudēts. Šajā ziņā esmu māņticīgs.

–  Kā jūs izvēlaties savu gleznu tēmas?

– Sižeta rašanās reizēm ir kā zibens spēriens. Glezna "Suvorova iela" radās citādi. Tā tapa 1971. gadā, pirms tam es braucu ar trolejbusu katru dienu uz akadēmiju. Un vienmēr redzēju to ainu – saule, kontrastaina, un cilvēki slīd garām. Tā nonācu pie hiperreālisma, nezinot, ka tāds ir pasaulē. Slīdoši cilvēki, neasi, tā kā fotogrāfijā. Tas bija novērojumu rezultātā. Bet, teiksim, Kalētu gleznu cikls nāca citādi, kā pēkšņa atklāsme.

–  Kurš latviešu mākslinieks pēdējā desmitgadē ir radījis ko paliekošu?

– Ja runā par mākslu, negribu konkretizēt. Latviešu mākslu vērtēju augstu visos laikos. Tā latviešiem ir viena laba īpašība – iedzimts talants uz tēlotājām mākslām. Tas ļāva arī sociālistiskā reālisma laikā radīt pavisam pieņemamas lietas. Un modernā māksla – nevaru teikt, ka tā mani sajūsmina, jo diezgan lielā mērā pielāgota patērētāju sabiedrībai, kura ir apkārt un mani pārāk neinteresē. Varbūt pareizais formulējums būtu – es tai ierādu savu vietu. Tai ir sabiedriskā funkcija, kopā ar sabiedriskām izdarībām tur fondi var izlikt savu naudu, cilvēki var satikties vernisāžā. Tur ir ko diskutēt. Tā ir ļoti laba kultūras funkcijas sastāvdaļa. Izpildītājmākslas Latvijā ir ļoti labas, interese par šīm lietām rodas arvien plašākos sabiedrības slāņos.

Piemēram, franču modernā māksla man neizraisa nekādu cieņu. Jo viņi nav varējuši pārvarēt dzīves ikdienas kārdinājumu, kļuvuši komerciāli. Tur vairs nav lielu mākslinieku. Latviešu māksla ir labāka, ieskaitot arī visas instalācijas. Bet es nenosaucu nevienu, jo tas būtu netaisni. Man vienīgi liekas, ka es labāk redzu, kurš ir tas īstais, kurš vairāk imitē. Tieši tāpēc es redzu, ka Rietumu mākslā ļoti daudz ir imitatoru. Tās pašas biennāles, kur ir tik daudz plaģiātu, un arī redzu, ka mākslas kritika tiek vazāta aiz deguna. Daudzi Rietumu mākslinieki vienkārši ir blēži. Labi kalkulējoši blēži, kas zina, ko vajag darīt, lai izraisītu aplausus. Tā ir ļoti sarežģīta spēle. Ja paskatās, kā pēc kara izspēlēja modernās mākslas kārti, kā izdevās padarīt to par biržā kotējamu vērtību. Teiksim, Pikaso, kura mākslas vērtība jau ir patoloģiski saskrūvēta. No absolūtā viedokļa nevar Pikaso salīdzināt ar Rembrantu. Mākslas kritiķiem, zinātniekiem un galeristiem vajadzēja radīt šo elku ideju. Tā uzbūvēja zvaigžņu sistēmu mākslā, lai uzskrūvētu cenu mākslas darbam kā biržā kotējamai vērtībai.

–  Vai mākslā ir absolūta vērtība?

– Manā skatījumā – jā. Ne velti es runāju par Pikaso un pārējiem. Pikaso ir liels mākslinieks, bet, man ļoti žēl teikt, – viņš nav mākslas ģēnijs. Toties viņš ir psiholoģijas ģēnijs, kas pratis sevi izspēlēt.

Leonardo da Vinči man zināmā mērā ir autoritāte, mazāk kā gleznotājs – viņa kolorīts ir galīgi neciešams —, bet viņa māksla spēj iemiesot garīgumu visaugstākajā pakāpē, iemiesot neiemiesojamo. Es nesaprotu cilvēkus, kam ir vienaldzīga "Mona Līza". Uzskatu ka šī glezna ir mediāls brīnums.

–  Kam jūs ticat?

– Es ticu Dievam. Varbūt ne gluži reliģiskā veidā, bet katrā ziņā bez Dieva jēdziena neko nevar izprast un izjust šajā pasaulē. Providence nāk palīgā tikai tad, ja tu ķepurojies.

Sagatavoja Helēna Grīnberga

Šodien, 4. novembrī, Rundāles pilī notiek Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļu saiets, kurā runās par Rundāles pils un Melngalvju nama likteņiem vakardien, šodien, rītdien.