1992.gada 1.septembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Deputātus lūdzu sēsties. Sākam nākamā darba kārtības jautājuma par grozījumiem likumā par valsts budžetu izskatīšanu. Platā kungs – tribīnē!

Vai citādāka kārtība? Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Es vēlētos zināt, cik deputātu ir piereģistrējušies? Vai ir vērts par divām trešdaļām tukšā zālē sākt izskatīt tik principiālu jautājumu kā šos budžeta grozījumus?

Priekšsēdētājs: Paldies, Zeiles kundze! Mēs piereģistrēsimies, bet esmu pārliecināts, ka deputāti vēl nāks un nāks. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu deputātus reģistrēties. Vai visi ir reģistrējušies? Lūdzu reģistrācijas rezultātu. Reģistrējušies 57 deputāti. Zeiles kundzes bažām bija zināms pamats. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Deputātu skaits jau ir pāri 61.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Atļaujiet man jūs informēt par tiem dokumentiem, kuri ir izdalīti jautājumā par grozījumiem republikas valsts budžetā, tas ir, otrā pusgada valsts budžetā. Pirmo mēs saņēmām 49.dokumentu. Man ir lūgums, tā kā šo dokumentu mēs neizmantojām, jo pēc šā dokumenta izskatīšanas valdība vakar ir izskatījusi un akceptējusi galīgā redakcijā 54.dokumentu. Tāpēc, lūdzu, esiet tik laipni un kā pamatdokumentu izmantosim 54.dokumentu. Pie šā dokumenta pēc Apvienotās budžeta komisijas priekšlikuma valdība, atbilstoši mūsu pašu pieņemtajam likumam “Par budžeta tiesībām”, ir pievienojusi pielikumu, kurā ir uzrādītas Latvijas valdības kredītsaistības un atmaksas termiņi līdz 1.septembrim, lai mēs varētu orientēties par tiem kredītiem, kādi patlaban saņemti un kad tie ir jāatmaksā, un 57.dokumentu. Tas ir 4.pielikums, kas attiecas uz valūtas budžetu. Šos divus dokumentus Apvienotā budžeta komisija pieprasīja papildus un lūdz izmantot par pamatu.

Bez tam jūs esat saņēmuši arī 52.dokumentu, ko iesniedza Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija. Šis dokuments ir iesniegts pēc Pašvaldības komisijas iniciatīvas, un tas jāskata kopējā dokumentu paketē ar iepriekš manis nosauktajiem trijiem dokumentiem. Man būtu priekšlikums pievērst uzmanību, ka šajā dokumentā pēc Apvienotās budžeta komisijas priekšlikuma, atbalstot Pašvaldības komisijas ierosinājumu, ir arī iestrādāts Latvijas Radio un televīzijas komitejas finansējumu pārdalījuma projekts Latvijas Radio valsts uzņēmumam un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumam.

Mūsu Budžeta komisijas priekšlikums ir minēto jautājumu izskatīt šādā secībā. Informāciju par iesniegtajiem budžeta grozījumiem mums sniedz finansu ministra pirmais vietnieks Platā kungs. Tā kā Pašvaldības komisija attiecībā uz 52.dokumentu ir piedāvāto labojumu autore, mums būtu lūgums, lai pašvaldības komisija varbūt sniegtu arī informāciju. Škapara kungs jau piesakās sniegt informāciju par šo labojumu. Un pēc tam mūsu reglamentā noteiktajā kārtībā apspriedīsim šo dokumentu kopumā. Tādi būtu Apvienotās budžeta komisijas priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Mazs komentārs pie 52.dokumenta. Šeit tiek pārkāpta reglamenta kārtība, un Pašvaldības komisija pilnīgi patstāvīgi iesniedz šo likuma grozījumu. Šis dokuments nav skatīts ne Prezidijā, ne arī Budžeta komisijā. Tas ir bezprecedenta gadījums, bet, ņemot vērā, ka šis jautājums ir “ar bārdu” un ieildzis, mēs to sāksim izskatīt. Taču ļoti liels lūgums gan plenārsēdes vadībai, gan arī mūsu kancelejai, lūdzu turpmāk ievērot procedūras jautājumus. Saasinoties finansu situācijai, šādi ekspromti var nākt no jebkuras komisijas: gan no lauksaimniekiem, gan rūpniekiem, gan no izglītības jomas un tā tālāk. Tādējādi mēs vienkārši pārvērtīsimies par ekspromta finansu jautājumu izskatītājiem, neaplūkojot šo lietu kompleksā, apejot gan valdību, gan arī Apvienoto budžeta komisiju. Lūdzu, Škapara kungs, turpmāk tā nedariet!

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Cienījamais Ozola kungs! Lūdzu, precizējiet: 56.dokuments – tas ir 57.dokumenta izvērsums? 56.dokumentā ir visādas firmas…

I.Ozols: 56.dokuments ir atbilstoši mūsu pašu pieņemtajam labojumam likumā “Par budžeta tiesībām”, kad kā valsts budžeta likuma sastāvdaļai ir jābūt pielikumam, kurā ir ietverti kredītatmaksu noteikumi un papildu noteikumi. Tas ir informatīvs materiāls, kurš tajā pašā laikā mums ir jāakceptē vai arī praktiski jāaptur turpmākā darbība, bet, katrā gadījumā, bez šīs informācijas mēs nevaram kvalitatīvi lemt jautājumu par valdības kredītpolitiku un atmaksas potenciālām iespējām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad sekojam Ozola kunga piedāvātajai kārtībai.

I.Ozols: Ja nav iebildumu, tad – lūdzu.

Priekšsēdētājs: Deputātiem iebildumu nav. Lūdzu, Platā kungs!

J.Platais, finansu ministra pirmais vietnieks: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Latvijas Republikas Ministru padome iesniedz jums izskatīšanai grozījumus Latvijas Republikas 1992.gada 11.jūlija likumā “Par valsts budžetu laika posmam no 1992.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim”. Sakarā ar lēmumiem, kuri ir pieņemti vakar Ministru padomes sēdē, kā arī izskatīšanas gaitā šodien Budžeta komisijā ir radušās zināmas nesaskaņas starp tekstu, kurš ir izdalīts, un pielikumiem. Sakarā ar to lūdzam valūtas daļu skatīt nevis pēc likuma teksta, kurā šīs tehniskās izmaiņas tika iekļautas vēlāk, bet pēc 57.dokumenta, kurš ir visiem deputātiem izdalīts. Tajā ir norādīta šo jautājumu būtība, kas skar grozījumus Latvijas Republikas budžetā šā gada otrajā pusē.

Tātad par šo budžeta grozījumu būtību. Deputātiem izsniegtajos budžeta grozījumos ir pieņemtas attiecīgas izmaiņas, kuras izriet no valdības lēmumiem, kuri saistīti ar valdības ārkārtējo pilnvaru realizāciju, lai stabilizētu lauksaimniecisko ražošanu un radītu garantijas turpmākai lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai, kā arī lai papildinātu valdības rīcībā esošās valsts rezerves. Vislabāk šos jautājumus skatīt, pievēršoties tieši pielikumiem, kur viss grāmatvediski precīzi redzams, proti, tas, kādas izmaiņas budžetā patlaban tiek ieviestas. Vislabāk ieteiktu jums pievērst uzmanību 3.pielikumam, kurā pilnīgi precīzi ir norādīti visi grozījumi, kas skar mūsu valsts budžeta rubļu daļu. Dokumenta numurs ir 54.

Izdevumu daļā tautas saimniecības finansēšanai tiek paredzēti 494 miljoni rubļu, lai iegādātos, lai palielinātu izdevumus valsts graudu rezervei. Šeit minētā nauda tiek izmantota, iesaistot Latvijas Bankas kredītlīniju, kura ir veidota valsts budžetam sākotnēji priekš valsts energoresursu rezerves iegādes un patlaban nav segta ar valsts budžeta izdevumiem. Sakarā ar to ieņēmumu daļā ir paredzēti ieņēmumi no valsts rezervju realizācijas 594 miljonu rubļu apmērā, kas sedz kredītatmaksu līdz šā gada beigām, kā arī procentu nomaksu par šo kredītu.

Otrs līdzīgs ieraksts – Ārējās tirdzniecības ministrija valsts energoresursu rezervēm – viens miljards rubļu. Līdzīga operācija tātad šeit no tā kredīta, ko banka ir paredzējusi valdībai valsts rezervju izveidošanai. Tiek izdarīts aizņēmums viena miljarda apjomā. Un patlaban budžetā ir paredzēts šos līdzekļus atdot līdz gada beigām viena miljarda 200 miljonu rubļu apmērā, sedzot gan kredītatmaksu, gan arī procentu summu.

Visbeidzot šajā sadaļā ir paredzētas izmaiņas par radio un televīziju kopumā, izdarot attiecīgus samazinājumus par Latvijas Radio un televīzijas komiteju un paredzot papildu izdevumus jaunizveidotajam Latvijas Radio valsts uzņēmumam atbilstoši Augstākās padomes lēmumam par Latvijas Radio un televīzijas komitejas reorganizāciju.

Otra jautājuma daļa attiecas uz valdības valūtas saistībām. Valdības valūtas saistību izdevumu daļā ir redzamas šādas summas.

Sakarā ar to, ka valdība pieņēma lēmumu par to, ka zemniekiem kredīta par degvielu, kura ir izsniegta šā gada pavasarī un arī patlaban no valsts rezervēm, atmaksa tiek pagarināta līdz nākamā gada ražai, mums ir jāparedz papildus valsts kreditēšana Somijas firmai “Neste” par piegādāto degvielu, proti, 7 miljonu 108 000 rubļu apmērā.

Bez tam budžetā papildus tiek paredzēta procentu atmaksa par Kanādas kredītu par sojas pupu iegādi. Vēl papildus tiek paredzēts 12 miljoni dolāru izlietojums, lai pārdotu valūtu valdības palīdzības fonda vajadzībām. Šie izdevumi tiek segti ar iekšējo aizņēmumu 12 miljonu dolāru apmērā, kurš praktiski jau ir izdarīts, un ar ieņēmumu pārsniegumu pār izdevumiem valūtas budžetā šā gada pirmajā pusē 2 miljonu 958 000 dolāru apmērā. Atlikumā paliek ar finansu avotiem nesegtais valūtas budžeta deficīts 4 miljonu 900 000 dolāru apmērā, kuram vēl jāmeklē papildus finansējuma avoti.

Valūtas budžeta ieņēmumu daļā tiek paredzēti 2 miljoni dolāru, kuri jāiegūst, pārdodot Latvijas rubļus, kā arī realizējot līdz šā gada beigām par valdības palīdzības fonda līdzekļiem iegādātos pārtikas krājumus. Ja par šiem jautājumiem vajadzīgi papildu paskaidrojumi, esmu gatavs atbildēt.

Priekšsēdētājs: Jautā Cilinska kungs. Pēc tam – Grūbes kungs.

E.Cilinskis: Man būs vairāki jautājumi par iesniegtajiem materiāliem. Pirmais jautājums saistīts ar 6.dokumentu, tas ir, pielikumu, kurā mēs redzam, ka Latvijas Republikas valdības garantētie kredīti ārvalstīm kopsummā ir 50 miljoni un tā tālāk ASV dolāru. Pagājušajā nedēļā, uzstājoties frakcijas sēdē, jūs teicāt, ka šādi parādi ir 15 miljoni. Un pēc tam tas bija publicēts arī presē. Un no šīs tribīnes to arī apstiprināja Godmaņa kungs. Varbūt es kaut kur kļūdos arī ar šiem skaitļiem, taču kā tas saistās kopā?

J.Platais: Ja jūs uzmanīgi paskatīsities – 15 miljoni ir šā gada otrajā pusgadā izdarāmā kredītu atmaksa. Tajā brīdī mums vēl nebija veikti ļoti precīzi aprēķini par turpmāk atmaksājamiem kredītiem. Ja jūs pievērsīsit uzmanību, tad redzēsit, ka 1992.gada otrajā pusgadā – 15 miljoni 295 000 dolāru.

E.Cilinskis: Paldies. Es gan toreiz jautāju par kopīgo parādu, bet tad pieņemsim, ka tā būs bijusi...

J.Platais: Iespējams, ka es vienkārši pārpratu jūsu jautājumu un nepateicu, ka nav simtprocentīgi precīzu ziņu.

E.Cilinskis: Otrs jautājums ir saistīts ar šiem budžeta deficīta finansēšanas avotiem. Šeit ir teikts, ka Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijai iesniegta aizdevumu atmaksa 600 miljonu rubļu apjomā. Sakiet, lūdzu, cik reāli jums liekas, ka šāda atmaksa budžetā ienāks?

J.Platais: Lauksaimniekiem šī atmaksa obligāti ir jānodrošina. Tas budžetā ir paredzēts, un Finansu ministrija pieliks visus spēkus, lai šo atmaksu nodrošinātu. Ja nepieciešams, tiks iesaistīta Valsts finansu inspekcija, lai nodrošinātu šā ieņēmuma realizāciju, noņemot attiecīgiem parādniekiem šīs naudas summas no konta.

E.Cilinskis: Paldies. Un beidzamais jautājums. Valdības lēmumā par šo lauksaimniecības stabilizāciju parādījās vēl vairākas citas summas, teiksim, šie 1,5 miljardi kompensācijai par bojā gājušajiem sējumiem un tā tālāk. Sakiet, lūdzu, vai šīm summām ir vai nav jāatspoguļojas budžetā? Kā tas ir?

J.Platais: Pagaidām šīm summām nav avotu, tādēļ budžetā tās netiek iekļautas. Arī izdevumus mēs pagaidām neizdarīsim. Tiklīdz radīsies noteikti finansējuma avoti, šis jautājums var tikt izskatīts papildus.

E.Cilinskis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!

G.Grūbe: Man gribētos, pirmkārt, dzirdēt principiālu nostāju par to, vai Latvijas valstij būs noteiktas pārtikas rezerves un kādā veidā tās beidzot tiks veidotas. Tas ir pirmais jautājums.

J.Platais: Es lūdzu, lai šo jautājumu jūs uzdotu Lauksaimniecības ministrijai, kura valdībā ir atbildīga par šīm lietām.

G.Grūbe: Bez šaubām, jūs sakāt, ka Lauksaimniecības ministrijai tas jāizlemj, bet tad ir nākamais jautājums: vai jūs gribat pateikt, ka tādā gadījumā pasaulē vispār tādu rezervju nav, un tikai Lauksaimniecības ministrija izlemj, vai tam būt vai nebūt?

Priekšsēdētājs: Es redzu, ka premjera kungs gatavojas atbildēt.

J.Platais: Pasaulē šādas rezerves ir, arī Latvijā ir izveidotas šādas rezerves. Tās ir gan Ārējās tirdzniecības ministrijas sistēmā, gan Lauksaimniecības ministrijas sistēmā. Zināmā mērā šīs rezerves jau ir atmaksātas. Pagaidām Lauksaimniecības ministrija pēdējā laikā gan nav iesniegusi precizētus aprēķinus par to, kādā veidā tā varētu veidot šādas rezerves un kādi varētu būt finansējuma avoti.

G.Grūbe: Tad šajā sakarībā ir trešais jautājums. Jau iepriekš, kad budžeta projektu apsprieda Budžeta komisijā, es skaidri un gaiši pateicu, ka jau kopš mūsu parlamenta sākuma mums nav paredzēts finansējums valsts rezervēm, lai tās nopietni formētu no budžeta, jo valsts rezerves nevar veidot uz lauksaimnieku rēķina. Un šajā lietā mēs staigājam riņķī ap karstu kartupeli un neviens negribam to ne noēst, ne arī sviest ārā. Kāpēc ir šāda nostāja, it sevišķi no jūsu budžeta veidotāju puses?

J.Platais: Mūsu nostāja ir tāda, ka ārpus saviem izdevumiem, ārpus saviem līdzekļu avotiem mēs nekādas iegādes izdarīt nevaram. Ja Augstākajai padomei būtu pieticis spēka un drosmes samazināt izdevumus budžeta iestādēs par 5 procentiem (tāds variants bija, kad tika apspriests budžets) un pārdalīt šos līdzekļus par labu citiem izdevumiem, pieņemsim, pārtikas rezervēm, tādā gadījumā mēs būtu varējuši šiem mērķiem atvēlēt, pieņemsim, par 600 miljoniem rubļu lielāku summu.

G.Grūbe: Platā kungs, atļaujiet man jums nepiekrist, jo valdība šos projektus iesniedza, un valdība arī atbildēja par šiem projektiem, bet iepriekšējā reizē jūs neko tamlīdzīgu neiesniedzāt. Tā ka šajā jautājumā es redzu ārkārtīgi lielu nekonsekvenci no jūsu puses.

J.Platais: Tāds iesniegums bija sagatavots Finansu ministrijai kopā ar Apvienoto budžeta komisiju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Es šeit redzu iekšējos aizņēmumus 12 000 dolāru apjomā.

J.Platais: Miljoni.

L.Muciņš: Jā, 12 miljonu dolāru apjomā. Vai esmu pareizi sapratis to, ka šie dolāri tiek konvertēti?

J.Platais: Jā, pilnīgi pareizi.

L.Muciņš: Jūs varat mums šeit pastāstīt, kam šie dolāri tiek pārdoti un ar kādu organizāciju vai amatpersonu starpniecību? Kāds ir šis pārdošanas mehānisms?

J.Platais: Tātad visa šī valūta tiek pārdota caur Latvijas Banku un tikai caur Latvijas Banku saskaņā ar atbilstošu līgumu, kurš noslēgts starp Finansu ministriju un Latvijas Banku.

L.Muciņš: Jūs nosakāt kursu un nosakāt pircējus, vai to jūs atstājat tikai Latvijas Bankas zināšanā?

J.Platais: Tas paliek Latvijas Bankas zināšanā.

L.Muciņš: Jūs zināt, kāds ir šis pārdošanas kurss?

J.Platais: Jā.

L.Muciņš: Jūs varat to nosaukt?

J.Platais: Patlaban nē, jo atsevišķās dienās, datumos tas svārstās atkarībā no tā, kurā datumā attiecīgā valūta ir pārdota un kad tā tiek ieskaitīta kontos.

L.Muciņš: Es ceru, ka no jums varēs saņemt rakstveida uzziņu, lai redzētu, vai ar šo operāciju mēs kaut ko zaudējam vai ne.

J.Platais: Šis valdības palīdzības konts patlaban ir Lauksaimniecības ministrijas kontrolē, un mēs palūgsim Lauksaimniecības ministriju ārkārtīgi precīzi sagatavot informāciju par visu pārdoto valūtu, par visām summām, lai otrā lasījuma dienā šī informācija deputātiem būtu pieejama.

L.Muciņš: Ja esmu pareizi sapratis, tad šī valūta tiek pārdota par tirgus kursu?

J.Platais: Jā, par to kursu, par kādu attiecīgajā dienā to var pārdot.

L.Muciņš: Es gribētu par to pārliecināties rakstveida uzziņā. Paldies.

J.Platais: Jā, lūdzu.

Priekšsēdētājs: Vairs jautājumu nav. Vēl Plotnieka kungs? Lūdzu.

A.Plotnieks: Sakiet, lūdzu, godājamais referent, tā kā šajos pielikumos ir apvienoti visdažādākie rādītāji – gan kredīti, gan procenti – un tajā pašā laikā jūs neesat mūsu rīcībā nodevuši nekādus materiālus par to, kāds ir šā kredīta apjoms, kāds ir procents, vai jūs tomēr mums nepaskaidrotu konkrēti, piemēram, par sojas pupu iegādi? Kanādas kredītiem šeit norādīti 730 tūkstoši. Kāds ir kredīta apjoms?

J.Platais: Ir 56.dokuments, kurā ir redzams kredīta apjoms – tātad kredīta summa, kredīta procents, atmaksas termiņi, kā arī atmaksas grafiki, kā arī tas, cik mums jāatmaksā 1992.gada otrajā pusgadā, 1993.gadā un 1994.gadā par šo konkrēto Kanādas kredītu. Tas viss redzams 56.dokumentā.

A.Plotnieks: Otrais jautājums: sakiet, lūdzu, vai jūs tomēr neuzskatītu, ka visi šie dokumenti jāsakārto tā, lai tajos varētu operatīvi orientēties? Jo pašreiz šeit ir tik daudz papildinājumu, ka galarezultātā mēs nesaprotam, no kurienes jums rodas šie papildu 26 miljoni ASV dolāru? Vai jūs esat meklējuši kādas citas iespējas, lai tomēr mums šāda deficīta nebūtu, nekas nav zināms.

I.Ozols: Godājamais Plotnieka kungs! Jau sākumā Budžeta komisijas vārdā es informēju visus deputātus par to dokumentu, kas ir jāizmanto, lai mēs strādātu, klāstu ar attiecīgajiem numuriem. Acīmredzot tajā mirklī jūs nebijāt savā vietā... Mūsu sekretariātā jums jāsaņem 56.dokuments, jūs atradīsit atbildi uz saviem jautājumiem.

A.Plotnieks: Jautājums par šiem 26 miljoniem dolāru: kā jūs vērtējat šo situāciju, cik tālu varam akceptēt šo...

J.Platais: Šeit rādītājs nedaudz precizēts. Es jau brīdināju deputātus, ka jāskatās 57.dokuments, kur norādīta kopējā valūtas budžeta deficīta summa – 19 miljoni 858 tūkstoši ASV dolāru. Es teicu, ka uz pārējiem rādītājiem, kuri doti sākotnēji izsniegtajā dokumentā, šeit ir palikusi kļūda, neprecizitāte, jo tikai vēlāk tika pieņemts lēmums neņemt vēl papildu aizņēmumu par pieciem miljoniem dolāru. Minētais lēmums tika pieņemts vēlāk.

A.Plotnieks: Tādā gadījumā es turpinu šo jautājumu, par ko jau iepriekš runāja. Vai jūs tomēr nevarētu nodot mūsu rīcībā precīzu informāciju par to, ko īsti un kādā apjomā mēs esam aizņēmušies? Kādā apjomā valsts ir uzņēmusies garantēt šos aizdevumus? Šobrīd ir tikai atsevišķi fragmenti, bet visu laiku groza...

J.Platais: Šī informācija redzama 56.dokumentā, proti, kāds ir stāvoklis, vadoties pēc Finansu ministrijas rīcībā šorīt esošajiem dokumentiem. Vairs citu dokumentu Finansu ministrijā šorīt nebija. Šeit paskaidroti visi jautājumi, kuri izriet no pašreizējām Latvijas Republikas kredītsaistībām – gan tām, kuras jau ir noslēgtas, gan tām, kuras ir sagatavotas noslēgšanai.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, pēc tam – Biķa kungs.

J.Kinna: Platā kungs! Es turu rokās 54.dokumentu, un, ja es pareizi saprotu, 3.pielikuma izdevumu daļā 4.punktā – Lauksaimniecības ministrija – attiecībā uz valsts rezervju graudiem kopā ir ierakstīts skaitlis, kas liecina, ka mēs esam jūlijā apstiprinājuši kaut kādu galīgi smieklīgu summu, bet tagad papildus gribam apstiprināt 494 miljonus. Summāri valsts rezervē graudiem gribam apstiprināt 559 miljonus rubļu, kas pēc pašreizējām iepirkuma cenām aptuveni atbilst 27 vai 28 tūkstošu tonnu iepirkumam. Ja šāds skaitlis tiek apstiprināts, tad parlaments ir tiesīgs prasīt no valdības, lai šāds daudzums graudu būtu iepirkts. Patiesību sakot, es zinu, ka valdība šobrīd ir iepirkusi 100 un vairāk tūkstošus tonnu un vēl debatē, par cik vēl iepirkt vai neiepirkt. Jautājums: vai šeit netiek uzrādīta visa summa vai šeit ir kaut kāda daļa, vai mūsu valsts rezerve būs 27 tūkstoši tonnu?

J.Platais: Tūlīt atbildēšu precīzi. Valsts budžetā šajā sadaļā ir paredzēti tie līdzekļi, kuri caur valsts budžetu rubļos tiek nodoti graudu iegādei. Vēl bez tam graudi tiek iegādāti, pamatojoties uz bankas kredīta līdzekļiem, kurus banka ir piešķīrusi 730 miljonu rubļu apmērā koncernam “Latvijas labība”. Visbeidzot papildu līdzekļi graudu iegādei vēl tiek izmantoti arī no valdības palīdzības fonda, kurš redzams valūtas pielikumā, proti, no šo 12 miljonu dolāru realizācijas.

J.Kinna: Bet vai tādā gadījumā mēs varam saņemt summāro atbildi, cik graudu no Latvijas ražotājiem valdība šogad plāno iepirkt centralizēti? Kad šī iepirkšana beigsies? Jo ražotājam jāzina, ko darīt.

J.Platais: Es personiski uz šo jautājumu atbildēt nevaru, jo šādi skaitļi budžetā netiek apstiprināti. Es varu atbildēt tikai par jautājumu finansiālo pusi. Varu pateikt par tiem avotiem, kas iet caur Finansu ministriju šo piegāžu izdarīšanai. Par pārējām lietām lūdzu griezties pie Lauksaimniecības ministrijas vai pie premjera.

Priekšsēdētājs: Biķa kungs, lūdzu.

V.Biķis: Man būtu jautājums par 3.pielikumu, proti, par 12.punktu – Ārējās tirdzniecības ministrija – valsts energoresursu rezerve. Platā kungs, varbūt jūs man nevarēsiet atbildēt uz šo jautājumu. Tādā gadījumā es gribētu atbildi saņemt no kāda cita. Cik es zinu, tad atbildība par nodrošinājumu ar siltumu un ar kurināmo gulstas uz pašvaldībām, bet nauda Ārējās tirdzniecības ministrijai tiek piešķirta no budžeta. Tādā gadījumā varbūt pēc 5.augusta lēmuma ir vēl kāds cits lēmums, ar kuru pašvaldības tiek atbrīvotas no šīs atbildības un to uzņemas Ārējās tirdzniecības ministrija?

J.Platais: Atļausiet atbildēt! Pašvaldības no šīs atbildības neviens neatbrīvo, Ārējās tirdzniecības ministrijai līdzekļi tiek paredzēti tikai vienīgi neaizskaramo valsts energoresursu rezervju iegādei. Šīs rezerves paliek valdības rīcībā un sedz mazāk nekā 15 procentus no kopējās energoresursu vajadzības, kāda mums orientējoši būs nākamās ziemas sezonā. Ne vairāk kā 15 procentu šo rezervju valdība bija paredzējusi ieskaitīt tikai tādā gadījumā, ja atsevišķās pašvaldībās vai atsevišķiem patērētājiem, kuru nodrošināšana ar energoresursiem ir valstiski svarīga, varētu šāda negadījuma reizē pārdot no valsts energoresursu rezervēm. Tajā brīdī, kad viena vai otra pašvaldība nav sagādājusi šos energoresursus, un tikai tāda negadījuma apstākļos viss kabinets, visi ministri kopā var balsot par to, vai kādai pašvaldībai pārdot šīs energoresursu rezerves vai nepārdot.

V.Biķis: Ja drīkst, tad pēc jūsu atbildes tomēr papildu jautājums: sakiet, lūdzu, vai Ārējās tirdzniecības ministrija ir tas izdevīgākais partneris, vai tā šo rezerves degvielu garantēja iepirkt lētāk nekā citas firmas?

J.Platais: Atbilstoši pienākumu sadalei Latvijas Republikas valdībā jautājumi par dažādu valsts rezervju iegādi un turēšanu ir nodoti tieši Ārējās tirdzniecības ministrijas rīcībā. Tās pakļautībā ir valsts rezervju pārvalde, kura nodarbojas ar šīm īpašajām valsts rezervēm – gan mobilizācijas gadījumiem, gan arī tādām ārkārtējām ekonomiskām situācijām.

V.Biķis: Paldies. Tikai gribu piebilst, ka cenas, par kurām šī ministrija iepērk, ir lielākas nekā tās, par kurām iepērk firmas.

J.Platais: Nākamā gada koncepcijā mēs esam paredzējuši, ka šādas iegādes varētu notikt uz konkursa pamata, nevis balstoties uz to, ka ir tikai viens pircējs un tikai viens pārdevējs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautātāju vairs nav. Godmaņa kungs vēlas papildināt. Lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Tā kā šeit izskanēja principiāli jautājumi par to, kāda ir valdības attieksme pret rezervi, kā arī enerģētikas jautājums, gribētos tomēr pateikt galvenos principus tāpēc vien, ka diemžēl ne sevišķi pareizi vakar televīzijā izteicās lauksaimniecības ministrs. Ne sevišķi precīzi, par ko es esmu sarūgtināts. Bet mēs bijām ļoti noguruši pēc valdības sēdes.

Otrs – par energoresursiem šeit uzstāsies rūpniecības un enerģētikas ministrs, arī ārējās tirdzniecības ministrs. Precīzi runa būs par cenām. Kaut gan iepriekš varu pateikt Biķa kungam, ka mums ir noslēgti līgumi, kur noteikts, ka par vienu tonnu mazuta jāmaksā sešarpus tūkstoši rubļu. Tad jebkura pašvaldība pat tuvu netiks šai cenai. Jebkurai pašvaldībai par tonnu būs jāmaksā apmēram 10–12 tūkstoši. Izziņu saņemsiet no ministra. Tagad par principu.

Cienījamie deputāti, valdība spēra ārkārtējus soļus. Jums izvērtēt, vai šie soļi ir attaisnojami vai nav. Mēs bijām nonākuši tādā situācijā, ka valsts saldētavās un noliktavās bija produkcija, kas tika uzpirkta apmēram par vienu miljardu 125 miljoniem rubļu. Tā bija produkcija, ko mēs nespējām realizēt tirgū daļēji arī šīs produkcijas augstās cenas dēļ, pieskaitot arī klāt tirdzniecības piemaksu. No tirdzniecības, neskatoties uz Ārkārtējās komisijas darbu, vēl mums ir jāizcīna 500, apmēram 43 miljoni rubļu, kas ir mūsu ārkārtējās komisijas uzdevums. Izvirzījās jautājums, ka pārtikas rezervju iepirkšanai mums budžetā bija paredzēti 250 miljoni un ne vairāk. Kā redzat, šie lielumi – 1,125 miljardi un 250 miljoni – nav salīdzināmi. Tāpēc valdība pieņēma šādu lēmumu: pirmkārt, lauciniekiem atmaksāt atpakaļ nekavējoties (par to lauksaimniecības ministra vietnieks Bēniķa kungs pēc mana uzdevuma katru dienu ziņo radio un televīzijā, jo pretējā gadījumā būs problēmas ar to, kur tā nauda iestrēgst) un maksimāli ātri līdz 5.septembrim, ja laiks būs labs. Līdz 10.septembrim ir tas laiks, kad vajadzētu pabeigt un vispār tikt galā ar lielāko daļu ziemāju sējas darbiem. Tika pieņemts lēmums nopirkt visu šo gaļu, pienu, sviestu, atvainojos, gaļu, sviestu, piena konservus, gaļas konservus un tā tālāk šīs summas apmērā, tādējādi to padarot par valdības rezervi.

Tā ir valsts rezerve. Līdz šim tā bija manta, kas nevienam nepiederēja. Es atvainojos, tā piederēja tiem, kuri šo produkciju bija saražojuši un par to nebija saņēmuši naudu. Tā kā budžetā mums nebija līdzekļu, mēs spērām šādu soli. Sakarā ar līgumu ar Starptautisko valūtas fondu, mums ir lielas problēmas veikt ārējos aizņēmumus. Šie aizņēmumi ir ierobežoti, mēs tos nedrīkstam ņemt. Mums nav iespēju no bankas saņemt kredītu, un, kā jūs redzat, pēc tam graudu problēmas rezultātā šis kredīts apsīkst pusē. Tāpēc valdība pieņēma lēmumu izdarīt iekšējo aizņēmumu. Es jums vienreiz jau esmu teicis. Tātad mēs nolēmām veikt šo iekšējo aizņēmumu, domādami gada laikā atdot. Tas atspoguļojas šajos dokumentos, konkrēti tas ir 56.dokumentā, tā apakšējā daļā, kur ir skaidri rakstīts, ka mēs aizņemamies galvenokārt no tirgojošām organizācijām, kuras veic pakalpojumus (kuģniecības, tirdzniecības osta, tirdzniecība, Ventspils osta un “Ventspils nafta”). Mēs atteicāmies ņemt naudu no rūpniekiem sakarā ar to, ka viņi ir nonākuši samērā smagā stāvoklī, un bieži vien viņiem ir vajadzīgs konvertēt naudu, lai nosegtu problēmas, kas ir pašā rūpniecības finansējumā.

Vai šis solis ir attaisnojams? Es uzskatu, ka tas ir attaisnojams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir iekšējais aizņēmums, otrkārt, tas nav konfiscējošs aizņēmums, treškārt, tas ir finansu ministra līgums Latvijas valdības vārdā ar katru no šiem valsts uzņēmumiem. Mēs neesam aizņēmušies naudu ne no viena privātuzņēmuma vai jaukta uzņēmuma. Tur ir 4 procenti, es uzskatu, ka tas ir labs procents aizņēmējiem, tas ir, iespēja momentāni izbrīvēt līdzekļus, novirzīt tos laukos, lai varētu samaksāt to naudu, kas netika ilgi maksāta. No otras puses – uzsākt lauku darbus.

Tajā pašā laikā jautājums, kā mums šo naudu atdot? Rodas principiāls jautājums – no Finansu ministrijas viedokļa ir ļoti viennozīmīgi – mums šī nauda ir jāatdod, viss tiek konvertēts bankā. Tāpēc mēs arī griezāmies tikai pie valsts bankas, nevis pie privātstruktūrām. Tiešām, kurss mainījās katru nedēļu, pat katru dienu, Muciņa kungs dabūs informāciju. Nekādi procenti starp valdību un banku šajā lietā nepastāv. Banka paņems šo naudu, izmantos kā depozītu, un pēc tam šo naudu izlietos, regulējot naudas kursu tirgū. Tas vismaz ir bankas mērķis. Savukārt tad, kad mēs saņemsim nepieciešamo Latvijas rubļa daudzumu, banka konvertēs bez nekādiem procentiem, bet pēc tā kursa, kas būs tajā brīdī, kad mēs pirksim atpakaļ dolārus, lai atdotu atpakaļ tam, kas mums aizdeva.

Taču rodas principiāls jautājums, cienījamie deputāti, Latvijai nav bijušas savas rezerves. Nav bijusi sava graudu rezerve. Tā rezerve, par kuru teica Platā kungs, ir 5 procenti. Civilizētās valstīs, lai pārvarētu jebkādā gadījumā neražu, ir nepieciešami 70–80 procenti gada graudu rezerves. Tas jāņem vērā mums visiem.

Tas pats attiecas arī uz pārtikas rezervēm. Ja mēs iesim tagad pa ceļu, ka mēs tempā pārdosim šo valsts rezervi (mēs pieņemam lēmumu, ar to drīkst rīkoties ne lauksaimniecības ministrs, ne premjerministrs, bet tikai kabinets), tas nozīmē, ka mēs vai nu paši sevi, vai nākamo valdību nākamā rudenī nostādīsim tikpat sliktā situācijā, kad tāpat nebūs apgrozāmo līdzekļu, bankai nebūs kredīta resursu, un atkal valdībai uzkraus uz pleciem iepirkšanas procedūru, kas ir jādara firmām. Tāpēc vakar valdība apsprieda ceļus, kā dot šos līdzekļus.

Mūsu priekšlikums būs samērā radikāls. Mēs šo trešdien izskatīsim Kalniņa kunga komisijas speciālo ziņojumu par privatizējamo objektu pārdošanas gaitu ārzemju investoriem. Ja mēs secināsim, ka šajā lietā nav sperts liels solis uz priekšu, tad mainīsim mūsu nostāju un griezīsimies parlamentā ar lūgumu izsvītrot vārdu “ārvalstu”. Un tad pastāv iespēja, ka, privatizējot daļu īpašuma izsoles un konkursa kārtībā, iegūto naudu nomaksāsim firmām, kuras mums ir aizdevušas, un tādējādi tika saglabāta valsts rezerve. Tā ir atbilde uz Grūtupa kunga jautājumu.

Pastāv otra principiāla iespēja. Nepārdot šo īpašumu privātfirmām, bet runāt tieši ar aizdevējiem, kas ir valsts uzņēmumi, un šo pārdošanas procedūru veikt tieši ar valsts uzņēmumiem, kuri mums ir aizdevuši naudu. Šo lietu mēs esam ierosinājuši valsts firmām apdomāt. Tā sauktajā Ulmaņa laikā valsts firmām piederēja savi īpašumi. Šis ir otrs ceļš, kuru ir iespējams iet, jo uzspiest neko nevaram.

Tagad par graudu jautājumu. Kā jūs zināt, banka solīja divus miljardus kredīta resursu. Banka savu apsvērumu dēļ, kas saistīts ar Valūtas fonda ierobežojumiem, nespēj šos divus miljardus sniegt. Banka var konvertēt tādā gadījumā, ja ir pretī dolāri. Tādā gadījumā banka var sniegt pārskaitījuma rubļus. Ja nav šo dolāru, banka emitēt nedrīkst. Tāpēc koncerns “Latvijas labība”, paļaujoties uz mutisku Repšes kunga solījumu par diviem miljardiem, sāka iepirkt graudus divu miljardu un vēl lielākā apmērā. Bija nopirkti graudi par diviem miljardiem 283 (ja nemaldos) miljoniem rubļu. “Latvijas labība” nonāca bankrota situācijā. Zemnieki bija nodevuši graudus par pasaules cenām, taču naudu nebija saņēmuši. Tāpēc valdība veica vēl vienu radikālu soli. Tā daļu no konvertējamās naudas – 600 miljonus rubļu – pievienoja šiem 730, no energoresursu fonda atņēma nost 494 miljonus un faktiski veica iepirkumu apmēram 160 tūkstošu tonnu robežās, kas bija noteikts valdības lēmumā, proti, 160 tūkstoši tonnu valdības rezerve.

Tagad jautājums: vai mums ir nepieciešama graudu rezerve? Jā, arī graudu rezerve mums ir nepieciešama. Starpība ir tikai tā, ka 600 miljoni (caur dolāriem) mums ir jāatdod aizdevējiem, savukārt 494 miljoni rubļu ar 85 procentiem Latvijas Bankai. Manuprāt, es kabinetā izvirzīšu jautājumu, vai mēs nevaram ar paātrinātas privatizācijas metodi nodrošināt situāciju, lai mēs šo graudu rezervi saglabātu. Lauksaimniecības ministrijai ir uzdots zinātniski pamatot, cik lielai jābūt gaļas rezervei, lai to atjaunotu, jo gaļa saldētavās neglabājas mūžīgi. Cik lielai jābūt graudu rezervei?

Un tagad es gribu pateikt precīzi, lai mani šeit dzird, un es ceru, ka televīzijā to noskaidros, proti, valdība iepirkt graudus un dot garantijas graudu iepirkumam Latvijā vairs nav spējīga. Tas nozīmē, ka tie 50 tūkstoši tonnu graudu, kas, pēc “Latvijas labības” domām, vēl ir Latvijā, ir brīvā tirgus jautājums. Ja “Latvijas labība” atradīs iespēju iepirkt vai arī kāds cits iepirks šos graudus, tad ir brīvas tirgus cenas, bet Latvijas valdība garantijas par graudu iepirkšanu vairs neuzņemsies.

Tagad pats pēdējais. Runājot par šiem lēmumiem, ko Budžeta komisija ir saglabājusi, es kā premjers pilnībā atbalstu šo Budžeta komisijas projektu. Vienīgi jautājums ir par 4.punktu. Ja ir runa par Ārējās tirdzniecības ministriju, par mazutu, ministrs šeit būs un atskaitīsies. Arī es esmu pārliecināts, ka mums ir nepieciešama arī zināma mazuta valsts rezerve. Visu mazutu nedrīkst pārdot. Ja mēs tagad sasummēsim visus līgumus, kurus esam noslēguši enerģētikas jomā, tad mums kopā sanāks bilance apmēram 250–270 tūkstoši tonnu, kad normālas ziemas apstākļos mēs varam nodrošināt ceturto un pirmo ceturksni. Tajā pašā laikā tas gāzes daudzums, kas jau ir iesūknēts rezervuāros, ļauj mums visu mazutu neizlietot. Es nedomāju, ka šajā lietā mums vajadzētu šo ceļu iet. Mums ir jāatstāj rezerves. Ja šīs rezerves nespēsim atstāt, tas ir cits jautājums. Tāpēc jautājums, vai mums ir nepieciešams 4.punktā ierakstīt, ka obligāti viss ir jāpārdod un tas ir vienīgais ceļš? Domāju – nav vienīgais. Valdībai ir jādod iespēja meklēt citus ceļus, kā pārdot īpašumus, protams, ar parlamenta atļauju. Tas nozīmē paplašināt šos sarakstus, mainīt pircēju skaitu. Ar to es domāju, ka bez ārzemniekiem var iekļaut arī iekšējos investorus, lai saglabātu valsts rezervi. Valstij tas ir stratēģiski svarīgi. Un tas radīs stabilitāti gan attiecībā uz graudiem, gan uz pārtiku, gan varbūt arī uz enerģiju.

Un pēdējais. Valdība ar Starptautisko valūtas fondu runāja. Protams, viņi nav iepriecināti par šādu iekšēju aizņēmumu, jo uzskata, ka tas nav tirgus aizņēmums. Man ir cits domas. Jo mēs uzskatām, ka, pirmkārt, aizņemamies un nevis konfiscējam. Otrkārt, mēs atdodam ar procentiem, kaut arī tie ir valsts uzņēmumi. Un, treškārt, vairāk aizņēmumu netiks izdarīti. Tas nozīmē, ka arī Somijas kredītu, kas tika piesaistīts beidzamo graudu iegādei, mēs nodrošināsim uz to nodokļu nomaksu rēķina, ko mums ir parādā kuģniecība un vairākas firmas. Tātad aizņēmumus mēs vairs nevaram izdarīt. Un arī nedarīsim. Nevar būt nekādu ilūziju, ka valdība turpmāk varētu veikt kādus aizņēmumus. Tas ir izslēgts.

Runājot par 56.dokumenta pirmo sadaļu, es gribu vienkārši jums uzsvērt, ka parāds firmai “Neste” ir saistīts ar to kritisko situāciju, kāda ziemā bija sakarā ar dīzeļdegvielu, kas bija nepieciešama, lai varētu sākt pavasara darbus. Un apmēram 600 miljonu rubļu parāds ir lauksaimniekiem, lai samaksātu par dīzeļdegvielu pavasara un rudens darbiem. Patlaban es atbildu tiem, kuri no manis kategoriski pieprasa inflācijas procentus. Es saku, ka inflācijas procentus par šo arī mēs neprasām. Būsim abpusēji kaut cik izsvērti.

Otrs. Runājot par bankas kredītu – 2 miljoni 500 tūkstoši –, tas ir jānomaksā. Tas ir tas, ko pirka Dineviča kungs un Zausājeva kungs, kad tika ieķīlāts vērtspapīrs. Mazākais aizņēmums ir 50 miljonu apjomā. Un tas tika noslēgts, kad es nebiju Latvijā. To parakstīja finansu ministrs un lauksaimniecības ministrs. Bet šeit ir līzinga princips, ka zemnieki maksā graudos, vadoties pēc aprēķina: 500 000 rubļu maksā traktors, gadā jānodod 500 tonnas graudu. Desmit gados katram zemniekam jāsamaksā 100 tonnas graudu. Lūk, tas sastāda lielāko.

Runājot par pupām, kas kaut ko saprot no lauksaimniecības, tas labi zina, ka pupu eļļa, ekstrakts stipri atvieglina situāciju ar graudu pārstrādi. Vismaz 15 procentus mazāk graudi jālieto spēkbarībai. Lūk, tas būtu arī viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Freimaņa kungam jautājums premjeram kā līdzziņotājam? Lūdzu.

J.Freimanis: Godmaņa kungs! Mani interesē tā naudas daļa, kura domāta pārtikas rezerves radīšanai. Sakiet, kad mēs uzpirkām to gaļu, kas ir saldētavās, pirmkārt, vai šajās izmaksās iekļautas arī tās izmaksas, kuras saldētavām tik un tā būtu jāmaksā par gaļas uzglabāšanu? Tā gaļa turpat vien ir.

Un, otrkārt, tagad jūs esat, tā sakot, nastu pārlikuši no vienas kabatas uz otru kabatu. Sakiet, lūdzu: vai šī gaļa vispār vairs ir pārdodama un kad šo “mirušo” gaļu jūs realizēsit naudā?

I.Godmanis: Atbildu jums uz pirmo jautājumu. Valsts rezerve nav mūžīga un statiska. Tā daļēji ir jāatjaunina. Īpaši vecā gaļa ir jānomaina ar jaunāku gaļu. Tā ir saldēta gaļa, cienījamie deputāti. Tā ir jāatjaunina. Neapšaubāmi, ka saldētavas ir saimnieciskas iestādes, kuras, pārdodot gaļu tirgū, tas ir, veikaliem, tas ir, piegādātājiem, protams, gaļas cenā liek iekšā arī tās izmaksas, kuras rodas sakarā ar saldēšanu.

Nākamais. Lauksaimniecības ministrija kopā ar Labklājības ministriju mums sagatavos zinātnisku uzziņu, cik liela rezerve ir vajadzīga. Ja šī rezerve būs citāda nekā tā, kas mums ir iepirkta, tad daļu mēs pārdosim par dolāriem. Mums ir vismaz trīs kanāli, pa kuriem mēs to varam izdarīt. Un tas ir pirmais un vieglākais variants.

Atbildot uz jūsu pēdējo jautājumu, es atvainojos, mēs šo gaļu realizēsim par cieti konvertējamu valūtu pasaules cenu līmenī.

J.Freimanis: Un ir, kas pērk?

I.Godmanis: Jā, mums ir speciāla vienošanās par piedalīšanos atsevišķā kontraktā par Austrumu un Centrāleiropas valstu piedalīšanos pārtikas produktu realizācijā Austrumos, ko organizē Eiropas Kopiena. Šajā pasākumā varam piedalīties ar savu pārtiku.

Otrs. Jau rīt mums ir paredzēts noslēgt līgumu (Dineviča kungs var paskaidrot) ar arābu firmu, kura ir ar mieru kreditēt mums attiecīgu valūtas summu konvertācijas kursā, pārvedot mūsu preci, tajā skaitā pārtiku. Sliktākajā gadījumā, ja pilnīgi nerealizējas ne viens, ne otrs variants, tad pārdosim to par konvertācijas cenu, lai varam atdot šo konvertācijas naudu bankā, saņemot dolārus, un atdot tiem, kuri mums ir aizdevuši. Nav nekādas iespējas dotēt vai kaut kādā veidā uz cenu rēķina radīt zaudējumus vienai vai otrai pusei. Tas līgumos ir strikti fiksēts, un valdība par to nes atbildību.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs!

J.Lucāns: Vismaz manā rīcībā ir informācija: lai valsts varētu diktēt maizes cenas tirgū un zināmā mērā regulēt šo tirgus cenu līmeni, ir nepieciešams, lai valsts rezervē ziemā būtu apmēram 400 000 tonnu.

I.Godmanis: Piekrītu.

J.Lucāns: Ja jūs esat izšķīrušies par to, ka labības rezerves būs tikai 160 000 tonnu, tā es gribu jautāt, kas notiks ar maizes cenām un vai tādā gadījumā mums nepienāks brīdis izšķirties par to, ka cilvēkam nevarēsim nodrošināt, lai viņš spētu nopirkt maizi?

I.Godmanis: Atbildēšu jums konkrēti. Tiešām, mums ir nepieciešams 500 000 tonnu maizes labības, 160 000 tonnas galīgi nav viss, tā ir ceturtā daļa. Tāpēc mums nav vairs līdzekļu, par ko varētu iepirkt. Ja mēs tagad no šīs tribīnes paziņotu, ka turpināsim iepirkt maizes graudus par 23 rubļiem kilogramā, tad ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kur šos līdzekļus ņemsim. Mēs esam izmantojuši maksimālo aizņēmuma kredītu. Tāpēc ir tikai šāds piedāvājums, proti, mēs devām priekšroku zemniekiem un par šiem dolāriem, kurus konvertējam, vispirms pirkām graudus nevis Rietumos, kā bija paredzēts sākumā, bet nopirkām šeit. Tas ir punkts viens.

Ņemot vērā neražu, punkts divi, ar Eiropas Kopienu mums ir panākta vienošanās par divām lietām: ar Ameriku ir vienošanās par palīdzību, piešķirot 35 000 tonnas maizes graudu. Līgums ir uz 30 gadiem kredīta veidā. Un tiek formēts dokuments par vēl vienu kredītu – par praktiski 10 gadu kredītu vēl par 35 000 tonnām. Tādējādi pavisam ir 70 000 tonnu. Un vēl ir panākta principiāla vienošanās ar Eiropas Kopienu piešķirt mums palīdzību 150 000 tonnu pārtikas graudu veidā.

Protams, es saprotu, ka tas nebūt neapmierinās visas mūsu iespējas saglabāt maizes cenu. Pagaidām. Valdības lēmums ir iesaldēt maizes cenu līdz brīdim, kad tiks saskaņots ar minimālās algas lieluma izmaiņu. Šī cena grozīta atbilstoši ekonomiskajiem rādītājiem. Maizes cenu iesaldēšana nebija vērsta uz to, lai graudus nepirktu par 25, 30, 40 un pat par 50 rubļiem kilogramā. Jo diemžēl tie, kas iepērk graudus, neatbild par maizes cenu.

J.Lucāns: Es ļoti labi saprotu, man tikai nav skaidrs, kāda jēga ir, teiksim, mēģināt iesaldēt maizes cenu, lai pēc tam paceltu algas, jo tik un tā tam nolūkam būs jāatrod nauda? Un tas būs atkal uz kārtējo apgrozības līdzekļu samazinājuma rēķina, kura dēļ jau mēs pašreiz ciešam. Tad es saprotu, ka saprātīgāk būtu uzreiz izņemt šos līdzekļus un paņemt rezervi, līdz ar to pārņemot kontroli pār maizi. Bet tagad mēs pazaudēsim gan vienu, gan otru.

I.Godmanis: Es domāju, ka jums ir pilnīgi nepareiza pieeja, Lucāna kungs. Jo, lai mēs varētu tik elementāri izņemt šos līdzekļus par maizi, mums ir jābūt cilvēkiem, no kuriem tos varētu izņemt. Un mums ir precīzas ziņas no labklājības viedokļa, cik procentu cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma robežas. Un arī beidzamā piemaksa – 40 rubļi – galvenokārt bija vērsta tikai uz to, lai dotu iespēju mēnesī papildus nopirkt 10,5 kilogramus maizes, kas nodrošina fizioloģisko normu. Cerēt, ka mēs turpināsim palaist brīvo cenu uz maizi un ka saņemsim naudu apgrozāmiem līdzekļiem, tā ir naiva pieeja. Tirgū tā nerealizēsies. Mēs nedabūsim to naudu, jo cilvēkiem kabatās šīs naudas nav.

Priekšsēdētājs: Bērza kungs, lūdzu!

A.Bērzs: Es esmu dziļi pateicīgs premjeram par atbildēm, kas noskaidroja šos jautājumus, tādējādi man nav jautājuma, bet es gribēju runāt par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Bērzs: Godājamie deputāti, mums ir princips, ka par likumprojektu ziņo referents. Viņš arī atbild uz jautājumiem. Bet pēdējā laikā ir izveidojusies tāda prakse: ja likumprojektus iesniedz valdība, tad allaž uzstājas tik kusli referenti, kuri nekad nevar atbildēt uz jautājumiem, un vienmēr uz jautājumiem atbild premjers. Es domāju, ka valdībai to vajadzētu redzēt. Ja premjers uzskata, ka viņa ministrs nespēj ar šo jautājumu tikt galā, tad viņam uzreiz pašam vajag referēt par attiecīgo jautājumu, nevis par jautājumu referē viens un uz jautājumiem atbild cits. Tas nav pēc mūsu kārtības.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bērza kungs! Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Cienījamais Birkava kungs! Es gribētu atgādināt, ka mūsu apstiprinātais šā jautājuma izskatīšanas reglaments nosaka, ka Škapars ir arī līdzziņotājs, bet ne debatētājs. Un arī viņš uz jautājumiem acīmredzot atbildēs kā līdzziņotājs, jo Pašvaldības komisijas iesniegtais likumprojekts paredz palielināt budžeta deficītu par 1 miljardu rubļu. Es domāju, ka tas nav jautājums, kurš varētu palikt...

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, precizējot man ir jums jautājums: vai nebūtu lietderīgāk tomēr pabeigt skatīt 54.dokumentu, nobalsot par to konceptuāli un pēc tam sākt debatēt par 52.dokumentu. Ja sajauksim... Mēs reizē debatējam par diviem dokumentiem, kas, manuprāt, procedūrā būs ļoti sarežģīti.

I.Ozols: Jāsaka gan, ka 54.dokuments... Praktiski 52.dokuments attiecas tieši uz 54.dokumentu – palielinot budžeta bezdeficīta segumu par 1 miljardu rubļu... budžeta deficītu.

Priekšsēdētājs: Taču vai piekrītat, ka mēs nevaram vienlaikus debatēt par diviem likumiem? Mums jāpabeidz skatīt viens dokuments un pēc tam jāskata otrs vai arī tie jāapvieno vienā dokumentā.

I.Ozols: Piekrītu, Birkava kungs! Piekrītu un atbalstu jūsu viedokli.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Debatēs ir pierakstījušies (tātad Škapara kungs bija domāts kā ziņotājs): Aizezera kungs, Bunkša kungs un Ruško kungs. Bet es izsaku dziļas aizdomas, ka visi debatētāji ir tieši par 52.dokumentu, par Škapara kunga iesniegto dokumentu. Tādēļ par 54.dokumentu man debatētāju nav.

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Es ļoti gribētu lūgt uzstāšanos par 54.dokumentu, tas ir, par Budžeta komisijas lēmumu.

Priekšsēdētājs: Tātad Budžeta komisijas vārdā?

V.Zeile: Jā.

Priekšsēdētājs: Tātad debatētāji par 54.dokumentu vēl var pierakstīties.

V.Zeile: Manuprāt, par 59.dokumentu. Tas ir Budžeta komisijas slēdziens.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Zeiles kundze! Jums kā Budžeta komisijas priekšsēdētājai tādas tiesības ir, un pat pienākums.

V.Zeile: Es ļoti īsi gribētu komentēt mūsu Apvienotās budžeta komisijas protokolu Nr.89, kas tapis šodien no rīta. Minētais protokols jums ir izdalīts un iesniegts kā 59.dokuments. Es gribētu pateikt, ka mūsu finansu situācija kļūst arvien sarežģītāka, stāvoklis kļūst smagāks un arī gadījumi kļūst arvien grūtāki.

Šis ir pirmais gadījums, kad Latvijas Banka sniedz kredītu, atver kredīta līniju valdībai, bet ar budžeta garantijām. Līdz ar to mums, parlamentam, pastiprinās atbildība par to, kā šis kredīts tiks izlietots un kādi būs šā kredīta atmaksas noteikumi un garantijas. Tehniski Latvijas Banka tātad ir rīkojusies ļoti pareizi un gudri. Banka šo kredītu atver tikai caur budžetu. Līdz ar to situācija būs šāda: ir dots termiņš 31.decembris. Pēc 31.decembra iestāsies tāda situācija, ka ar 1.janvāri šis kredīts ir jāatmaksā. Latvijas Bankai ir valsts budžeta kases rēķins, kurā ienāks līdzekļi no mūsu nodokļiem un kurā ienākušās summas Latvijas Banka pirmām kārtām pilnīgi likumīgi norakstīs šā kredīta dzēšanai. Tāpēc mēs Budžeta komisijā uzskatījām, ka mēs jau tuvojamies diviem miljardiem kredītu. Priekš mūsu pat nākamā gada budžeta projekta līdz 1993.gadam tā būs respektējama summa. Un tāpēc mums ļoti nopietni jāizvērtē šā izdotā kredīta atmaksāšanas iespējas.

Un tāpēc, principā, bez šaubām, atbalstot visu, ko teica premjers, mēs uzskatījām, ka samērā korekti un precīzi ir izstrādāta šo kredītu saņemšana. Vairāk vai mazāk ir skaidrs par šā kredīta izlietošanu, bet mani kā Budžeta komisijas priekšsēdētāju uztrauc jautājums par to, kādas ir garantijas šā kredīta atmaksai. Tāpēc ļoti lūdzu debatēs izteikties arī par šo principiālo mūsu komisijas slēdzienu un tajā minētajiem jautājumiem. Mēs domājam, ka uz otro lasījumu mums obligāti vajag precīzi atsevišķus dokumentus, kurus pievienosim kā pielikumus minētajam gadījumam par šā kredīta segšanas garantijām, jo var iestāties tāda situācija, tā kā finansu prognozes pasliktinās. Augustā budžets nepildās. Šodien valsts kasē, valsts budžeta kontā mums ir atlikumi zem pieļaujamā normatīva. Un var iestāties atkal tā situācija, kas bija jūnijā, kad Latvijas Banka pārtrauca mūsu izdevumu finansēšanu. Turklāt ļoti patīkami, ka šodien šeit ārkārtīgi daudz runāja par izglītību. Par jebkuru jautājumu mēs varam sākt runāt. Un tādā gadījumā, sākot ar 1.janvāri, šie divi miljardi tekoši ies no mūsu konta nost.

Premjers var pateikt, varbūt viņam ir kādi citi nodomi, varētu būt tādi spēles noteikumi, ka Latvijas Banka pagarina šo kredītu. Tad ir atkal cits jautājums, par kādiem procentiem un tā tālāk. Bet, mīļie deputāti, apskatieties, ka šobrīd jūs tiekat piesaistīti atbildībā par Latvijas finansēm un par šo miljardu, kas šeit ir izlietots jums minētajiem mērķiem, to segšanai un apmaksai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs pierakstījies Grūbes kungs. Es tikai gribētu precizēt, ja par 54.dokumentu kāds iepriekš ir pierakstījies, es viņam arī došu vārdu.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Cienījamie deputāti, cienījamais sēdes vadītāj! Šodien mēs principiāli esam jautājuma priekšā: vai vispār mums ir Latvijas valsts un ar to saistītās valsts rezerves, vai arī ir tā, ka mēs par šo jautājumu nerunājam un mēģinām to apiet. Bez šaubām, ir jāizšķiras, vai šīs graudu, lopkopības produkcijas, enerģētisko resursu, tajā skaitā mazuta, rezerves ir vai vispār nav. Neapšaubāmi, principiāls ir jautājums, kādi ir šo rezervju apjomi un kādiem mērķiem šīs rezerves tiek izmantotas.

Pirms trim nedēļām man uzdeva tikties ar Amerikas ekspertiem. Man ļoti interesanti likās tas, ka Amerika patiešām negaida ne badu, ne arī to, ka tur varētu iestāties būtisks karastāvoklis, bet šādas pārtikas un arī enerģētisko resursu rezerves Amerikā ir. Un ne tikai tāpēc, kā jau es teicu, ka gatavotos šai ekstrēmajai situācijai, bet tas ir arī ļoti būtisks pretmonopola darbības ierocis. Un, pārejot uz tirgus ekonomiku, gan valdības, gan parlamenta rīcībā šādam mehānismam arī ir jābūt.

Taču mani uztrauc tas, ka visu laiku mēs esam izlikušies, ka šādas problēmas vispār nav. Un es vēlreiz gribu uzsvērt to pozīciju, ko izteicām Budžeta komisijā, apspriežot otrā pusgada budžetu, un es ceru, ka Budžeta komisija noteikti to atceras, ka otrā pusgada budžetā nav paredzēta šāda rezervju uzkrāšana. Jau toreiz mēs nosau­cām arī summas, kādas varētu būt nepieciešamas šādām rezervēm. Toreiz šis jautājums vienkārši tika apiets, un šodien mēs esam ļoti asā situācijā, jo lauksaimnieki mums pamatoti pārmet, ka šādas rezerves tiek turētas vai arī iepirktas uz lauksaimnieku rēķina. Pašreiz minēto situāciju valdība vairāk vai mazāk ir atrisinājusi. Taču būtībā principiāli šī situācija nebūt nav atrisināta. Tātad nav nokārtots, kā šīs rezerves tiek realizētas, kā tiek papildinātas un tiek glabātas, kas par tām atbild, un arī tas, kā šīs rezerves tiek finansētas un kā šīs finanses tiek papildinātas un vēl citi jautājumi. Šajā lietā, es uzskatu, ir nepieciešams nopietns likumprojekts, kas jāizskata Augstākajā padomē – jāizdiskutē un jāpieņem. Un tad arī mēs nenonāksim šādā situācijā, ka šodien diskutējam, vai šāda rezerve ir nepieciešama vai nav. Jo ir skaidrs, ka tomēr šādas rezerves un arī citas valstij kā valstij ir nepieciešamas.

Un visbeidzot. Es šobrīd tā vienkārši nevaru tomēr piekrist Budžeta komisijas iesniegtā 59.dokumenta 4.punktam, ka šādas rezerves vienkārši ir jāizpārdod un pēc tam šie līdzekļi jānosedz. Bez šaubām, es saprotu, ka finanses ir ļoti cieta lieta un līdzekļi ir jāmeklē. Es uzskatu, ka valdībai līdz otrajam lasījumam šajā jautājumā ir jāiesniedz programma, kādā veidā šos līdzekļus var iegūt. Savukārt parlamentam šie līdzekļu ieguves avoti ir jāakceptē. Un tas ir stingri jāizpilda, lai beidzot mēs izveidotos kā normāla valsts ar visu nepieciešamo, kas valstij ir vajadzīgs. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lucāna kungs, lūdzu!

J.Lucāns: Cienījamie deputāti! Tā mēnesi pēc mēneša un gadu no gada mēs jūtam, ka ekonomiskā cilpa ap mūsu kaklu savijas arvien ciešāk un ciešāk. Un nupat liekas, ka sāk jau pa īstam “vilkt dziesmu ciet”. Te Grūbes kungs runāja par rezervēm. Liekas, ka mēs šajā jautājumā tā arī neiegūsim skaidrību, kādas tad beigu beigās ir šīs rezerves un cik tās būs lielas. Šajā sakarībā man tikai rodas tāds jautājums (varbūt jums pārējiem arī ir radies līdzīgs jautājums): kā tas var būt, ka līdz šim visas nepieciešamās rezerves bija iespējams iepirkt, un tagad pēkšņi izrādās, ka mēs vairs neesam spējīgi iepirkt šīs rezerves. Kas tad ir noticis? Beigu beigās mums vajadzētu atbildēt uz šo sarežģīto jautājumu: kas tad ir noticis mūsu finansu sistēmā, ka vairs nespējam iepirkt šīs rezerves? Ne velti mums te pie mikrofona izraisījās diskusija ar premjeru.

Pēc manām domām, viens no galvenajiem cēloņiem, es uzsveru, viens no galvenajiem cēloņiem, šādam nenormālam stāvoklim ir tas, ka visu laiku esam cēluši darba algas, neprasot un neizvirzot jautājumus: kur radīsies tā nauda, lai faktiski realizētu šo darba algu pacēlumu? Un tādā veidā esam apēduši ne tikai savus nepieciešamos atražošanas līdzekļus, kas ir vajadzīgi normālai kapitāla atražošanai, es nerunāju vairs par kapitāla paplašinātu atražošanu, kādai vajadzētu būt normālā valstī, mēs esam sākuši apēst arī savus apgrozības līdzekļus. Un esmu pārliecināts, ka, tiklīdz beigsies šī krīze ar maksājumiem, tūlīt sāksies nākamā krīze ar maksājumiem, un mēs no tās vairs tik vienkārši ārā netiksim. Un agri vai vēlu būsim spiesti drukāt šos papīrīšus, lai uz inflācijas rēķina, pareizāk sakot, uz tautas rēķina, atkal izbrauktu ārā no šīs situācijas.

Tātad, kur ir pirmcēlonis? Pēc manas pārliecības, pirmcēlonis ir tajā apstāklī, ka nenormāli strauji samazinās ražošanas apjoms, tam pretī darba spēka resursu līmenis nemainās, un jau ilgāku laiku tas tā notiek. Un, lūk, tieši šīs nenormālās proporcijas ir tās, kas ir izsūkušas visas valsts iekšējās rezerves, un nu ir pienācis tas brīdis, kad mēs pat vairs nevaram pieklājīgā daudzumā iepirkt maizes labību. Es domāju, ka ir pienācis laiks patiešām nopietni izanalizēt šo situāciju: kāpēc tas tā ir radies? To nevar izdarīt trijās minūtēs. Un ir pienācis laiks izdarīt secinājumu par to, vai, teiksim, valsts vadīšana ir pietiekami kompetenta vai nav pietiekami kompetenta. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par šo jautājumu debatēs vairs neviens nav pierakstījies. Tātad mums atliek balsot par 54.dokumentu – par likumu pirmajā lasījumā. Lūdzu sekretariātu zvanīt. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu deputātus reģistrēties. Vai visi ir reģistrējušies? Rezultāts: 78 deputāti.

Par balsošanas motīviem – Grūbes kungs.

G.Grūbe: Es gribētu lūgt tomēr Budžeta komisijai un arī valdībai, šos dokumentus iesniedzot otrajam lasījumam, lēmumā ietvert normu par to, līdz kuram laikam Augstākajai padomei tiks nodots, pirmkārt, likumprojekts par valsts rezervēm, otrkārt, par to, kādā veidā tiks iegūti līdzekļi šo valsts rezervju radīšanai.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Pilnīgi atbalstot Grūbes kunga ierosinājumus, es tajā pašā laikā gribētu nedaudz komentēt arī viņa izteikumus. Konkrēti attiecībā…

Priekšsēdētājs: Ozola kungs! Mums patlaban jārunā par balsošanas motīviem. Turklāt bez komentāriem.

I.Ozols: Man gan kā pamatziņotājam bija it kā pēdējais vārds, bet es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Nē, mēs jau esam beiguši ar pēdējo vārdu.

I.Ozols: Labi, tādā gadījumā īsi par balsošanas motīviem. Katrā ziņā es atbalstu Budžeta komisijas viedokli. Lūdzu atbalstīt iesniegto likumprojektu, ņemot vērā to, ka Apvienotās budžeta komisijas lēmums, kurš, es uzskatu, būs tomēr saistošs valdībai un valdība to pildīs, faktiski risina tos neatrisinātos jautājumus, kuri nav skaidri noformulēti mums iesniegtajos labojumos. Un mums ir principiāla vienošanās ar valdību un Finansu ministriju par atbildēm uz šiem jautājumiem. Un, ņemot to vērā, lūdzu atbalstīt iesniegto likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 47, pret – 3, atturas – 17. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā. Kad likumprojekts būs sagatavots otrajam lasījumam? Lūdzu.

V.Zeile: Ņemot vērā Augstākās padomes lielo atbildību un ieinteresētību šos jautājumus izkārtot ļoti precīzi un korekti, es domāju, ka valdībai vajadzētu vienu nedēļu, lai sagatavotu visus tos dokumentus, kuri tiek prasīti otrajam lasījumam. Es domāju, ka tas varētu būt pēc nedēļas, tas ir, 8.septembrī, ne agrāk. Šo jautājumu korekti sagatavot uz rītdienu, manuprāt, nav reāli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu deputātiem attiecīgajā termiņā iesniegt savus labojumus.

Zeiles kundze, atlikušajās 13 minūtēs es gribētu arī precizēt, kā mums rīkoties ar 52.dokumentu, par ko ir nobalsots un kas šodien iekļauts darba kārtībā?

V.Zeile: Es domāju, ka šis dokuments pēc būtības jāskata procedūras kārtībā, to vajadzētu izskatīt Prezidijā, Apvienotajā budžeta komisijā un nākamajā nedēļā iekļaut darba kārtībā. Ja Škapara kungs uz to pastāv, tad pēc pārtraukuma šo dokumentu var skatīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Saskaņā ar procedūru mums ir nobalsots, ka pēc pārtraukuma ir atskaite par stāvokli ar energoresursiem.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Redziet, mēs paši nobalsojām par šī jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Es pilnīgi piekrītu tai kritikai, ko izteica Zeiles kundze, bet kāpēc tajā pašā laikā mēs likām šādā kārtībā Augstākajā padomē? Tāpēc, ka mēs neprasām ne papildu līdzekļus, ne arī vispār izmaiņas attiecībā uz budžeta līdzekļiem. Mēs prasām novērst vienīgi kļūdas, kas tika pieļautas, sagatavojot to paketi, ko mēs jūlijā pieņēmām ļoti lielā steigā, kad vienā normatīvajā aktā ir ierakstīts, ka mēs pašvaldībām piešķiram vienu miljardu, bet tajā pašā laikā citos aktos tas nav fiksēts. Te nav runa par grozījumiem, bet vienīgais, lai precizētu, labotu kļūdas.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, bet kā jūs ieteiksit rīkoties atlikušajās 11 minūtēs?

J.Škapars: Redziet, es domāju, ka sēdes vadītājs novilcināja šo jautājumu. Mēs varējām izšķirt minēto jautājumu vienlaikus ar iepriekšējo jautājumu, kuru ierosināja Ozola kungs. Un es biju vienisprātis, ka tas ir vienots jautājumu komplekss. Diemžēl mēs to neizdarījām. Un tagad, bez šaubām, 13 minūšu laikā mēs šo lietu nevaram izskatīt. Tātad jūs arī mani šajā ziņā pilnīgi nostādāt tādā piespiedu situācijā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Škapara kungs! Un tomēr vienlaikus likt uz apspriešanu divus likumus saskaņā ar procedūru es nevaru. Ja Škapara kungs nevēlas patlaban uzsākt šā jautājuma apspriešanu, tādā gadījumā pasludinu pārtraukumu. Pulksten piecos būs valdības atskaite.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, atsākam darbu. Šodien izskatīsim informāciju par stāvokli energosistēmā un tās gatavību ziemai. Šo jautājumu ir ierosinājusi Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisija. Tādēļ ar Blumberga kungu esam vienojušies par šādu kārtību. Un es gribētu zināt deputātu viedokli, vai mēs to akceptēsim. Tātad ziņotājs ir nevis premjers, bet Millera kungs, ja? Divi ziņotāji?

Tātad ziņo Millera kungs, pēc tam – Zausājeva kungs. Arī Blumberga kungs – jautājuma ierosinātājs – vēlas laiku ziņojumam. Cik laika prasa abi kungi? Tātad Millera kungs lūdz pusstundu, Zausājeva kungs – līdz piecām minūtēm, Blumberga kungs – piecpadsmit minūtes. Pēc tam, kad visi būs ziņojuši, sāksies jautājumu uzdošana, precizējot, kam tiek jautāts. Nav iebildumu pret šādu kārtību?

Lūdzu, Millera kungs, tribīnē!

A.Millers, rūpniecības un enerģētikas ministrs: Godātais sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Saņēmis šo komisijas lēmumu un rīkojumu no premjera, es sagatavoju jums informāciju, kurā vispirms kopumā raksturošu, ko ministrija ir izdarījusi enerģētikas jomā kopš attiecīgās ministrijas tika apvienotas, kā arī konkrēti izklāstīšu jautājumu par republikas gatavību nākamajai apkures sezonai.

Pagājušā gada beigās Enerģētikas ministrija ar valdības pilnvaru parakstīja Eiropas Enerģētikas hartu, kuras pamatā ir divas nostādnes. Viena – kādā veidā mēs attīstām savu enerģētiku, lai nebūtu bīstami mūsu apkārtējiem kaimiņiem, otra nostādne – kādā veidā tirgojamies ar energoresursiem gan republikā, gan ar mūsu tirdzniecības partneriem. Šī Enerģētikas harta ir nodota komisijai izskatīšanai un parlamentam akceptēšanai. Es saprotu, ka pagaidām nav iznācis laika to akceptēt.

Bez tam ir izstrādāta enerģētikas attīstības koncepcija – dokuments par to, kā enerģētika attīstīsies līdz 2010.gadam. Arī šis dokuments ir nodots komisijai. Pagaidām mēs nekādas recenzijas neesam saņēmuši. Mēs turpinām strādāt pie šā dokumenta kopā ar somu un zviedru speciālistiem un konsekventi realizējam to programmu, kādā veidā esam strādājuši. Un, ja kāds mūs apstrīdēs un teiks, ka strādājam nepareizi, mēs esam ar mieru pārskatīt. Ir arī pabeigts pirmais posms šī plāna izstrādāšanā kopā ar zviedriem un somiem. Pagaidām tas nav nodots komisijai, taču visdrīzākajā laikā šis plāns tiks iesniegts komisijai.

Gribu uzsvērt, ka mēs strādājam konsekventi un plānveidīgi, un tā mēs arī turpināsim strādāt. Sarunāta palīdzība no ASV iestādes viena miljona dolāru apjomā, kas paredzēts TEC–2 rekonstrukcijai. Ir arī izstrādes par jaunās elektrostacijas celtniecību. Tās ietver arī izpēti, vai ir lietderīgi celt šo spēkstaciju tā, kā esam iecerējuši, vai varbūt jādomā par citu elektrostaciju, iespējams, arī par atomelektrostaciju. Tas viss kopumā maksā vienu miljonu dolāru.

Bez tam mēs ceram saņemt Pasaules bankas kredītu, no kura ar valdības lēmumu bija ieplānots 13 miljonus novirzīt energoresursu iepirkšanai. Kopš maija esam strādājuši ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas speciālistiem. Kopējā kredītu summa ir apmēram 40 miljoni dolāru. Tās galvenokārt ir investīcijas tehniskā stāvokļa uzlabošanai, rekonstrukcijai un dažādiem izpētes darbiem. Domājam, ka varēsim šo kredītu izlietot arī dažādu energoresursu skaitītāju iegādei.

Lai realizētu gatavošanos nākamajai ziemai, tika pieņemts Ministru padomes lēmums Nr.270 “Par iedzīvotāju un sadzīves vajadzību apgādi ar kurināmo 1992./1993.gada apkures sezonā un kurināmā rezervju izveidošanu”.

Es lūdzu jums izdalīt materiālus par to, kādi energoresursi pašreiz republikā ir iegādāti. Jūs varat salīdzināt, kādi tie bija iepriekšējā gada 1.oktobrī. Kāpēc 1.oktobris? Tāpēc, ka visas statistikas atskaites praktiski tiek sagatavotas uz 1.oktobri. Jums ir arī dati attiecībā uz šā gada 1.septembri par visiem energoresursiem, kādi republikā būtu jāieved. Tāpat jums ir arī izdalīts materiāls, kurā norādīts, cik šie energoresursi maksā. Skaidrs, ka noteikt kopējo summu, cik naudas šobrīd nepieciešams visu šo energoresursu iegādei, acīmredzot ir nelietderīgi, jo skaidrs, ka šādas summas šobrīd nav. Mēs visu laiku svārstāmies starp parādiem. Mēs esam parādā gan tiem uzņēmumiem, kuri mums piegādā gāzi, gan arī tiem uzņēmumiem, kuri piegādā mazutu, gan tiem, kuri piegādā elektroenerģiju. Sakarā ar kredītresursu trūkumu visu laiku nākas lavierēt. Jāatzīmē, ka par šo kredītresursu nepieciešamību ir informēta gan Latvijas Banka, gan Augstākās padomes Prezidijs. Beidzoties pagājušai apkures sezonai, tikšanās bija visdažādākajos sastāvos. Proti, mēs – ministrijas pārstāvji – esam sēdējuši kopā ar Prezidiju. Mums ir bijušas daudzas tikšanās ar bankas vadību, ar uzņēmumu vadītājiem, klātesot premjeram, energouzņēmumu vadītājam, rūpniecības uzņēmumu vadītājiem. Diemžēl jāsaka, rezultāti ir ļoti minimāli. Vienīgais – mums izdevās dabūt kredītu gāzei.

Acīmredzot šajā ziemā mums galvenokārt būtu jāpaļaujas uz to, kādā veidā mums izdevies nākamajai apkures sezonai sarūpēt gāzi. Bez tam ir izstrādāta un speciālistiem izdalīta darba programma par republikas siltumsaimniecības sagatavošanu nākamajai apkures sezonai un noteikti pasākumi, kas veicami kurināmā deficīta apstākļos un siltumapgādes krīzes situācijas risināšanā. Ar energoresursiem ir paredzētas trīs kritiskas stadijas. Šī programma patlaban vēl nav apstiprināta. Tā izdalīta speciālistiem un atbilstoši mūsu lēmumam septembrī paredzēts to iesniegt valdībai apstiprināšanai.

Lai sniegtu informāciju, es atgriežos pie jautājuma par gāzi. Atbilstoši 270.lēmumam līdz šā gada 1.oktobrim Inčukalna pazemes krātuvē jāiesūknē 1,5 miljardi kubikmetru gāzes. Līdz 31.augustam pazemes krātuvē ir iesūknēts viens miljards 226 miljoni kubikmetru gāzes, kas dod pilnīgi reālu pamatu programmas izpildei. Bez tam ar Krieviju ir panākta vienošanās par papildu – līdz 200 miljoniem kubikmetru – gāzes iesūknēšanu krātuvē oktobrī ar nosacījumu, ja būs normāli ārējās temperatūras apstākļi. Ja ir zema temperatūra, tad tehniski nav iespējams gāzi iesūknēt. Dabas gāzes iepirkšanas maksa kopš gada sākuma ir paaugstinājusies piecas reizes, tas ir, no 51 rubļa par 1000 kubikmetriem gada sākumā līdz 83 ASV dolāriem, kurus aprēķina pēc Krievijas Centrālās bankas pašreizējā kursa, ko viņi noteikuši 205 rubļi par vienu dolāru. Tādējādi 1000 kubikmetru gāzes izmaksā 17 000 rubļu. Tātad gāzes iepirkumu cenas šogad palielinājušās 333 reizes. Lai šādā situācijā izdarītu attiecīgus norēķinus ar Krieviju un nodrošinātu ekspluatācijas izmaksas, atbilstoši jāpaaugstina vidējā gāzes cena visiem republikas iedzīvotājiem, ko es šodien arī ar savu pavēli izdarītu. Es saprotu, ka šī pavēle šobrīd ir apstiprināta... darbība ir apturēta. Reālā situācija būtu tāda, ka par gāzes balonu mums būtu jāmaksā 505 rubļi, attiecīgi arī par dabasgāzi. Patlaban reālās gāzes izmaksas mēnesī uz vienu cilvēku dzīvokļos, kur uzstādītas gāzes plītis, ir 189 rubļi uz vienu cilvēku mēnesī, dzīvokļos, kur uzstādīta plīts un caurteces ūdens sildītāji – 382 rubļi. Ir runa par vienu balonu. Šobrīd situācija mūsu kaimiņrepublikās ir tāda: mēs maksājam 83 dolārus par 1000 kubikmetriem, tad Igaunija iedzīvotājiem ir noteikusi maksāt 100 dolārus par 1000 kubikmetriem. Rūpniecībā šīs cenas ir mazākas. Mēs joprojām esam tādā situācijā, ka iedzīvotāji maksā lētāk un šis palētinājums tiek kompensēts uz lielo patērētāju, uz rūpniecisko patērētāju rēķina.

Ņemot vērā, ka ministrija bija spiesta apturēt vairāku uzņēmumu darbību, kuri patērē gāzi, es paredzu, ka kopējais gāzes patēriņš, kas ir rūpniecībā, nākamajā apkures sezonā būs mazāks. Un acīmredzot tas būs viens no tiem iemesliem, kas reāli mums ļautu nepārtraukt elektrības ražošanu un daļēji arī izmantot gāzi siltuma ražošanai.

Runājot par citiem energoresursiem, kuri jums ir norādīti izsniegtajos materiālos, tad vienam no tādiem, manuprāt, rūpju objektiem vajadzētu būt malkas piegādei. Nelielajās pilsētās, kuras ir malkas resursu tuvumā, šis jautājums risinās veiksmīgi, bet es uzskatu, ka lielajās pilsētās, tajā skaitā arī Rīgā, kur transporta izmaksas par malkas piegādi pārsniedz tās izmaksas, kādas malkas ražotāji var saņemt par šo malku, tādēļ malka netiek gādāta. Līdz ar to es aicinātu visas pašvaldības pārdomāt, jo līdzīga situācija bija arī pirmajā pusgadā, kad praktiski notika strīdi par malkas cenu. Pastāvošā cena malkas ražotājiem nebija pieņemama, un tāpēc malka praktiski netika piegādāta. Šobrīd situācija ir izveidojusies tāda, ka malkas piegāde ir sarežģīta tieši lielajām pilsētām, it sevišķi Rīgai. Šis plāns netiek pildīts. Kā redzams pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem, uz vietām izciršanai malkas pietiek. Ir transporta jautājums. Siltumapgādes uzņēmumiem un kurināmā apgādes uzņēmumiem nav tādu resursu, lai tie šobrīd varētu noorganizēt piegādi. Tādējādi jautājums, kā šo lietu risināt, droši vien ir atklāts. Es domāju, ka šo jautājumu kārtošanā aktīvāk jāpiedalās arī pilsētu pašvaldībām.

Ar gāzi kopumā situācija ir tāda, ka dažādi gāzes patērētāji “Latvijas gāzei” regulāri ir parādā apmēram 500 miljonus rubļu. Lielākie rūpnieciskie parādnieki ir Brocēnu cementa un šīfera kombināts un Slokas celulozes un papīra kombināts. Taču ir divi apsvērumi, kuru dēļ mēs neuzskatījām par lietderīgu pagaidām šos divus uzņēmumus atslēgt no gāzes piegādes. Brocēni risina jautājumu par dzīvojamā fonda nodošanu pašvaldības rīcībā, respektīvi, līdz ar to pārtrauc dotēt šā dzīvojamā fonda apkuri. Minētais jautājums, pēc manā rīcībā esošās informācijas, jau ir saskaņots ar vietējo pašvaldību, tādējādi acīmredzot Brocēni līdz gada beigām varētu šos parādus nokārtot, un tāpēc Brocēnu kombināts netiek atslēgts. Citāds jautājums šobrīd ir ar Slokas celulozes un papīra kombinātu. Es uzskatu, ka tā darba pārtraukšana ir politisks jautājums, jo praktiski šis ir uzņēmums, kas piegādā papīru mūsu avīzēm. Tāpēc acīmredzot būs jāmeklē risinājumi, kādā veidā šis kombināts varētu pilnīgi samaksāt par patērēto gāzi.

Runājot par mazutu, jāsaka, ka tas ir trešā sāpīgākā pozīcija. Mazuts republikai šobrīd ir nepieciešams. Mazuta iegādei līdzekļus mums izdevās saņemt gan no budžeta, gan no bankas kredīta. Šie naudas līdzekļi nodoti Ārējās tirdzniecības ministrijas rīcībā, kas izlemj, ar kuru formu slēgt līgumu par mazuta piegādi, kā arī kādos termiņos tas tiks piegādāts. Tā ka par šo lietu jūs sīkāk informēs Zausājeva kungs.

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem, par kuru būtu jārunā (un kas norādīts arī šajā komisijas sēdes protokolā), acīmredzot ir par “Latvijas siltuma” uzņēmumu nodošanu pašvaldībām. Es gribētu teikt, ka šī informācija, kas tur minēta, ir nedaudz neprecīza. Situācija ar šiem uzņēmumiem ir citāda. Es gribētu, lai to zinātu arī visi deputāti. Pirmās sarunas par šo uzņēmumu nodošanu mums sākās jau apkures sezonas beigās, kaut gan ministrija atklāti paziņoja, ka “Latvijas siltums” tiks decentralizēts un nodots pašvaldībām jau gada sākumā, taču neuzskatījām par iespējamu apkures sezonas vidū mainīt struktūru, jo tas varētu ļoti slikti ietekmēt šā uzņēmuma stāvokli.

Gada sākumā republikā bija 31 siltumtīkla uzņēmums. No tiem 29 uzņēmumi bija “Latvijas siltuma” pakļautībā. Pēc Ministru padomes 1991.gada 31.oktobra rīkojuma deviņi no tiem bija jau nodoti pašvaldībām vai arī tika formēti dokumenti par nodošanu vietējām pašvaldībām. Pilnībā nodoti bija astoņi uzņēmumi un 14 uzņēmumi tajā laikā atradās Rūpniecības un enerģētikas ministrijas pārziņā. Šie 14 uzņēmumi galvenokārt ir arī tie, kuri izteica vislielākos protestus pret to, ka šie uzņēmumi tiek nodoti vietējām pašvaldībām un pašvaldībām turpmāk jāuzņemas atbildība par šo uzņēmumu teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju apgādi ar siltumu.

Kāpēc ministrija konceptuāli iestājās par šādu risinājumu? Pirmām kārtām, siltumu, kas tiek ražots šajos uzņēmumos, ir iespējams realizēt tikai tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo to teritorijā. Un, otrām kārtām, iedzīvotāji, kas dzīvo šajā teritorijā, nevar šo siltumu iegādāties no blakus rajonā esošajiem uzņēmumiem. Un viennozīmīgi pasaulē galvenokārt ir tāda prakse, ka šie uzņēmumi ir vai nu privāti, vai akciju sabiedrības, vai pašvaldību uzņēmumi. Un tāpēc arī šis princips tika konsekventi realizēts, un mēs par to iestājāmies jau maijā. Diemžēl maijā nācās konstatēt, ka šiem uzņēmumiem ir milzīgi parādi sakarā ar to, ka tarifi tika noteikti centralizēti, proti, valdības noteiktie tarifi, kuri nenosedza reālās izmaksas. Tādējādi nācās risināt jautājumu, kur ņemt līdzekļus, lai kompensētu šos izveidojušos parādus. Līdz jaunā budžeta apstiprināšanai šādus līdzekļus atrast neizdevās. Tad, kad tika apstiprināts jaunais budžets, arī turpināja risināt jautājumu par šo uzņēmumu nodošanu. Pašreiz praktiski visi tie parādi, kuri tika saskaņoti ar Finansu ministriju, visas tās summas šiem uzņēmumiem ir izmaksātas no budžeta. Minētie maksājumi ir pāri par 130 miljoniem rubļu. Šos uzņēmumus reāli ir iespējams pārņemt, un mēs šos jautājumus arī kārtojam.

Pārņemšana ir process, kura rezultātā tiek sastādīts akts par nodošanu un pieņemšanu. Turklāt šie uzņēmumi tiek nodoti bez parādiem. Tā ka komisijas dokumentos, manuprāt, neprecīzi attēlots, ka šie uzņēmumi tiek nodoti ar visiem parādiem. Bez tam šiem uzņēmumiem vēl nepieciešami līdzekļi, lai tajos varētu veikt remontu un rekonstrukciju, tas ir, pašvaldības prasa līdzekļus. Šobrīd ar 11 pašvaldībām šo vajadzību apmierināšanai ir saskaņota kopējā summa 47 000 rubļu apjomā. Tā kā budžetā bija iedalīti 200 miljoni, 135 esam samaksājuši tām pašvaldībām, kuras pārņem, tad, pēc saskaņošanas ar Finansu ministriju, ir reāla iespēja novirzīt pašvaldībām, kuras prasīja. Līdz ar to es redzu izeju, ka nākamajai ziemai varēsim sagatavoties, dzēšot šos parādus. Pašvaldībām uz vietas reāli ir redzams, kādā veidā var kompensēt un kam ir jākompensē šie siltumenerģijas sadārdzinājumi.

Bez jau minētā ir veikti vēl vairāki pasākumi. Pirmām kārtām es gribētu atzīmēt jautājumu, kas izraisīja plašas diskusijas, proti, energoresursu apgādes decentralizācija un konkrēti – “Latvijas naftas” reorganizācija. “Latvijas nafta” principā tika sadalīta trijās daļās. No visām naftas bāzēm trešdaļa tiks pārdota vienai lielai, centralizētai un, vēlams, valsts ārzemju firmai, kura, iegādājoties šo trešdaļu naftas krātuvju, vienlaikus varētu nodrošināt republikā arī daļēju apgādi ar energoresursiem. Otru trešdaļu ir domāts atstāt kā valsts uzņēmumu, kas nepieciešams valsts rezervju realizācijai un uzglabāšanai, kā arī dažādu valsts institūciju, tajā skaitā aizsardzības, drošības sargāšanas institūciju, avārijas dienestu, apgādei ar degvielu. Un trešā trešdaļa ir domāta visdažādāko uzņēmējdarbības formu attīstībai. Tur varētu būt arī akciju sabiedrības, varētu ieiet arī daļa vietējo pašvaldību, ja tās izrādīs šādu vēlēšanos, kapitāla. Šobrīd mēs strādājam pie šā tendera, potenciālās firmas varētu būt norvēģu firma, Dānijas firma, kā arī franču firma. Visas šīs firmas galvenokārt ir ar valsts kapitālu.

Vakardien bijām spiesti valdībā pieņemt ļoti asu lēmumu pret Rīgas pašvaldību. Ar citām pašvaldībām visumā šie jautājumi tomēr risinās un atrodam kompromisu, bet ar Rīgas pašvaldību šis kompromiss divu nedēļu laikā netika atrasts. Reāli tas nozīmē: ja maksā pāri par 2000 par vienu gigakaloriju, tad šobrīd Rīgas pilsētā maksā 19 gigakalorijas, kas nes milzīgus zaudējumus “Latvenergo”. Tāpēc mēs nolēmām, ja trīs dienu laikā Rīgas pašvaldība nepieņems lēmumu par reālo izmaksu segšanu, mēs diemžēl būsim spiesti Rīgai pilnībā atslēgt silto ūdeni. Tas nozīmē, ka praktiski bez siltā ūdens paliks ne tikai iedzīvotāji, bet arī viesnīcas, slimnīcas, skolas un bērnudārzi. Es saprotu, ka tas ir ļoti sāpīgi Rīgas iedzīvotājiem, taču patlaban neredzu citu izeju, jo Rīgas pilsēta uzskata par iespējamu, ka to enerģijas patēriņu, ko tā izlieto uz elektrības rēķina, var kompensēt visi pārējie republikas iedzīvotāji. Rīgas pilsētai tika piedāvāts režīms, ka karstais ūdens tiktu dots divas dienas nedēļā. Tādējādi katram iedzīvotājam šī summa būtu jāmaksā apmēram 128 rubļu apmērā, ja pareizi atceros. Rīgas pilsēta atteicās šo priekšlikumu izskatīt un atteicās no šā jautājuma risināšanas.

Jautājums ir sarežģīts arī tehniski, tāpēc ka pašreizējie Rīgas siltumtīkli, pirmkārt, tiek reorganizēti, tas ir, tie sadalās pa rajoniem. Otrkārt, līdz šim tehniski nebija paredzēta un nekad netika realizēta daļēja, teiksim, dzīvojamā masīva atslēgšana, atstājot pieslēgtas slimnīcas un visu pārējo. Šie tīkli ir sliktā tehniskā stāvoklī – viens. Otrs – tur notiek organizatoriskas izmaiņas. Un, treškārt, Rīgas pilsēta šim municipālajam uzņēmumam nedeva tādu rīkojumu, lai tas pie šā jautājuma strādātu. Šajā situācijā minētajam uzņēmumam tika dotas trīs dienas laika, proti, ja tie ceturtdien nepaziņos, ka pieņem šādu režīmu, tad siltums tiks atslēgts. Es neredzu iespēju un neuzskatu arī par vajadzīgu daļai republikas iedzīvotāju, tikai tāpēc, ka viņi dzīvo galvaspilsētā, nepārtraukti saņemt silto ūdeni, ja visi pārējie jau sen ir pārgājuši uz režīmu ar pārtraukumiem.

Kādas ir galvenās problēmas? Viena no problēmām, manuprāt, ir tā (kas ir pilnīgi Augstākās padomes kompetencē), ka līdz šim nav atrisināts jautājums par norēķiniem ar citām republikām. Vissvarīgākais jautājums ir norēķini ar Igauniju par elektrību. Mēs jau zinājām, pirms Igaunija pāries uz savu naudas vienību, ka šie norēķini būs un šīs problēmas būs. Par to jau laikus tika informēta Latvijas Banka. Līdz šim nav nekas reāli izdarīts, lai mēs varētu veikt norēķinus ar Igauniju. Nedaudz vienkāršāka, tomēr sarežģīta situācija norēķinos par energoresursiem ir ar visām pārējām republikām. Arī šajā gadījumā jautājumi, manuprāt, tika risināti ļoti vienpusīgi, absolūti neparedzot tās sekas, kādas šobrīd no tā radīsies. Es runāju par tiem 15 valūtu kursiem, 15 rubļu kursiem, par kādiem šobrīd jānorēķinās ar energoresursu piegādātājiem. Nosakot dažādus kursus, ja tajā pašā laikā šie kursi starp republikām ir 1:1, pirmām kārtām reāli cieš mūsu uzņēmumi, otrām kārtām es paredzu, ka neizbēgami sekos pretreakcija no to republiku puses, kurām esam noteikuši zemāku kursu. Jo, lai saražotu produkciju un pēc tam to realizētu šajās republikās, acīmredzot minētajai produkcijai nāksies paaugstināt cenas. Vēl būs atbildes reakcija viennozīmīgi tāda, ka šo energoresursu, kurus iepērkam no šīm republikām, cenas arī tiks paaugstinātas.

Bez tam vēl viena smaga lieta ir jautājums par kredītiem. “Latvijas gāze” ir saņēmusi 3,1 miljardu rubļu kredītu no Latvijas Bankas (1,5 miljardi ir par 50 procentiem un 1,6 miljardi – par 80 procentiem). Neapšaubāmi, ka šie kredītnomaksas procenti ieies gāzes cenā. Ja šobrīd par 1000 kubikmetriem gāzes jāmaksā 17 000 rubļu, tad 900 000 rubļu būs nepieciešams, lai dzēstu šo kredītu. Un jāsedz tas būs acīmredzot gan iedzīvotājiem, gan ražotājiem. Tā kā minētie procenti ieies gāzes cenā, padārdzināsies gan paš­izmaksa, gan arī veidosies vēl augstākas izmaksas par energoresursiem.

Vēl komisijas lēmumā ir tāda doma, ka vajadzētu dibināt jaunu ministriju, respektīvi, atjaunot bijušo Enerģētikas ministriju. Es varētu piekrist no tā viedokļa, ka acīmredzot, ja vēl viens saimnieciskās ministrijas vadītājs būtu valdībā, tad šie jautājumi tiktu risināti ar mazāku sociālistisku pieskaņu. Acīmredzot šie risinājumi būtu noteiktāki, taču man būtu priekšlikums tomēr šobrīd esošo ministriju struktūru nemainīt. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka kvalificētiem speciālistiem ir pilnīgi skaidrs, ka pēc jaunās Saeimas vēlēšanām būs arī jauna valdības struktūra, iespējams, arī jaunas ministrijas. Un es atzīšos, pusgadu strādājot ministrijā, ir ļoti grūti to nokomplektēt ar kadriem. Un privātajās struktūrās reāli šobrīd samaksas ir lielākas nekā valsts institūcijās, sevišķi tiem speciālistiem, kas zina svešvalodas. Mūsu ministrijai pagaidām ir izdevies noturēt augstu svešvalodu zināšanu līmeni, es tā uzskatu, un šajā situācijā reorganizācija nenāktu par labu.

Kāda ir izeja? Varētu izmantot Dānijas piemēru. Un mēs ministrijā šo jautājumu jau esam apsprieduši, proti, ka ir ne tikai ministrija, bet ir dažādas aģentūras. Tātad ir Enerģētikas aģentūra, kura nodarbojas ar šiem jautājumiem, daļēji tiek finansēta no budžeta, daļēji to finansē šīs nozares attīstībā ieinteresētie uzņēmumi. Un šī aģentūra atskaitās gan valsts pārvaldes institūcijām, gan esošajiem uzņēmumiem. Enerģētikas aģentūra reāli šobrīd varētu nodarboties acīmredzot ar tādiem jautājumiem kā enerģētikas attīstības koncepcijas turpmākā izstrāde. Vēl varētu nodarboties ar jautājumiem, kuri attiecas uz konkrētu risinājumu par naftas ieguvi mūsu teritorijā: gan sauszemē, gan ūdeņos. Kā arī konceptuāli varētu risināt jautājumus par citiem stratēģiskiem enerģētikas novirzieniem, par to turpmāko attīstību. Taču man tomēr būtu lūgums valdības struktūru patlaban negrozīt.

Tas man īsumā būtu viss, ko uzskatīju pašreiz par nepieciešamu jums paziņot. Ja ir kādi jautājumi, esmu gatavs atbildēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Birkava kungs, es būtu ļoti priecīgs, ja jūs varētu akceptēt šādu kārtību, lai tomēr atlikušie runātāji stāstītu to, kas mums visvairāk interesē. Sezonā vajag tik, ir tik, vēl vajag tik, un kas jādara, lai to izdarītu. Šī tabula, piedodiet, nav saprotama cilvēkam ar normālu izglītību. Lai vismaz nākamie runātāji ievērotu to, kā jāstāsta.

Priekšsēdētājs: Paldies, Freimaņa kungs! Lūdzu, Zausājeva kungs! Vai es pareizi sapratu, ka jūs lūdzāt piecas minūtes? Paldies.

E.Zausājevs, ārējās tirdzniecības ministrs: Cienījamie deputāti! Ārējās tirdzniecības ministrija paralēli Rūpniecības un enerģētikas ministrijai arī piedalās valsts rezervju veidošanā. Ārējās tirdzniecības ministrijai, sākot ar trešo ceturksni, tika iedalīti līdzekļi – 2 miljardu 530 miljonu rubļu apmērā. Šie līdzekļi ir izlietoti šādi: līdz 31.augustam mazuta iegādei tika izlietots 1 miljards 224 miljoni rubļu, respektīvi, lai varētu iegādāties 198,7 tūkstošus tonnu mazuta. Dīzeļdegvielas iegādei – 25,5 tūkstoši tonnu – izlietoti 386 miljoni rubļu. Ogļu iegādei pēc “Latvijas kurināmā” lūguma ir izdalīti 160 miljoni rubļu. Šodien ar vienu komercfirmu tika parakstīts līgums par papildu piegādi, tas ir, vēl piegādās 82 tūkstošus tonnu mazuta. Respektīvi, kopējais daudzums mums būs 380 tūkstoši tonnu.

Kāda situācija ir patlaban? Cik mēs esam saņēmuši un kādi ir termiņi, kad saņemsim pārējo? Līdz ar to šī visa naudiņa, kura bija piešķirta, faktiski tiks izlietota. Tātad dīzeļdegvielu mēs esam jau saņēmuši 60 000 tonnu, no humānās palīdzības – 40 000 tonnu. No šīm 60 000 tonnām laukiem esam izsnieguši 32 000 tonnas. Tvertnēs ir 28 000 tonnu, kuras domātas tikai laukiem. Tvertnēs ir ieliets 484 000 tonnu mazuta, kas nav aiztikts.

Kādi ir saņemšanas termiņi? Līdz 15.septembrim mēs plānojām vēl saņemt 69,7 tūkstošus tonnu mazuta un 3,5 tūkstošus tonnu dīzeļdegvielas. Līdz 10.oktobrim papildus vēl saņemsim 80,7 tūkstošus tonnu mazuta un atbilstoši šodien noslēgtajam līgumam – 82 tūkstošus tonnu, kas būs apmēram līdz 1.novembrim.

Tāda ir reālā situācija. Varētu rasties jautājums: trešais ceturksnis beidzas, bet kāpēc ir tikai 48,3 tūkstoši tonnu mazuta? Mazuts bija jāpiegādā Lietuvai un Krievijai. Kādi ir cēloņi? Pirmkārt, Krievijā tika izdota Jeļcina pavēle jeb ukazs par to, ka ir jāpārreģistrē visas organizācijas, kurām ir tiesības nodarboties ar ārējiem ekonomiskiem sakariem, un līdz ar to no jauna jānoformē licences. No Krievijas valdības esam saņēmuši atbildi, ka tas ir ieildzis un ka šī licence tiks noformēta tuvākajā laikā (vēstulīte ir), un visas šī trešā ceturkšņa piegādes tiks izpildītas.

Kāpēc kavējas sūtījums no Lietuvas? Mums Krievijai bija jāsamaksā zināma summa naudas – 310 miljoni rubļu. Bet mēs to nevarējām samaksāt. Mēs to pārskaitījām Krievijas bankā uz korespondētāju rēķina, kur šī nauda nogulēja vairākas nedēļas. Līdz ar to Lietuva nedabūja zināmu daudzumu naftas, kuru tā būtu varējusi pārstrādāt. Atrodas firmas pārstāvji Maskavā. Un ir tāds solījums, ka rītdien tas naftas vads uz Mažeķiem tiks atvērts un līdz ar to atjaunotas piegādes. Tāda ir reālā situācija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Blumberga kungs!

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Vispirms es gribētu izteikt savu apsveikumu ministram. Lai viņš neņem ļaunā, bet mēs jau kopš aprīļa beigām esam Eiropas Enerģētikas hartas biedri. Savā laikā mēs šo līgumu akceptējām. Varbūt vienīgi neesam par to informējuši. Uzskatīsim, ka tā ir mūsu kļūda, bet avīzēs tas viss bija publicēts (“Dienā”), tādējādi visiem bija pieejams.

Es domāju, šogad mums tuvojas ārkārtīgi barga ziema. Ziema, kuru mēs sagaidām, nepavisam nav tā ziema, kas bija pagājušajā 1991.gadā. Visi meteoroloģiskie dati par apmēram 130 gadiem Latvijā rāda, ka šādām vasarām seko sevišķi skarba ziema. Un reāli mēs to redzam jau šodien. Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde, kas ir mūsu galvenā enerģijas ražotāja Latvijā lētuma ziņā un ieņem diezgan ievērojamu vietu energobilancē, praktiski ir bez ūdens, jo ūdens caurtece, varētu sacīt, līdzinās nullei. Pēc šādām saltām ziemām, kāda arī mums ir gaidāma, neizbēgami seko, ja tā ir sniegota, ārkārtīgi strauji pali, kā rezultātā Daugavas ūdeņi netiek izmantoti turbīnās, bet lielā apjomā tiek pārsviesti pārgāzei un tādējādi enerģiju nedod. 1990./1991.gadā labvēlīgos ūdens apstākļos mēs varējām nodrošināt ar hidroresursiem apmēram trešdaļu no mūsu patēriņa, bet acīmredzami šogad jāsāk rēķināties ar to, ka tie varētu būt tikai kādi 15 procenti, jo Daugavā ir tādas svārstības, ka var būt divas reizes lielāks vai divas reizes mazāks ūdens pieplūdums. Tas ir pirmais, ar ko mums jārēķinās.

Kā enerģētiķis un kā deputāts es kategoriski nevaru piekrist tam, ka mēs rēķināmies ar tādu siltuma bilanci, kāda bija 1990./1991.gadā. Tā neiztur kritiku un nevar izturēt kritiku. Tie apjomi, kurus šeit nosauca (visu cieņu valdībai par to, ko tā ir darījusi, lai sagādātu šos resursus), katrā gadījumā neapmierina. Esmu cieši pārliecināts, un tādas ir lielākās daļas praktisko enerģētiķu domas Latvijā, sevišķi “Latvenergo” saimniecībā, kura ir vispieredzējušākā, ka ar 1 miljardu 500 tūkstošiem kubikmetru gāzes mums nekādi neiztikt. Mums nekādi neiztikt arī ar 900 tūkstošiem tonnu mazuta. Turklāt, kā mēs redzam, šie lielumi – kā viens, tā otrs – ir ņemti samazināti, ņemti tādi, kādi bija iepriekšējā gada patēriņi, kad bija sevišķi siltas ziemas apstākļi un labs ūdens režīms. Pēc mūsu domām, enerģētiķu domām, jāuzskata kā neapstrīdama patiesība tā, ka jārēķinās ar daudz lielākiem naudas resursiem, kuri būs nepieciešami, lai papildus iepirktu gan degvielu, gan kurināmo, gan arī maksātu Igaunijai par elektroenerģiju dārgu cenu.

No šejienes arī izriet tie secinājumi, kurus izdarīja komisija, ka ir nepieciešams meklēt ceļus, kā papildināt šos naudas resursus. Un jādara tas ir jau tūlīt, jo jebkura nokavēta diena apstākļos, kad ir diezgan sarežģītas finansu attiecības Latvijā, var izrādīties liktenīga.

Šajā tabulā mēs redzam šos skaitļus, kaut gan tajā nav norādīts patēriņš… Es atbildu uz dažu deputātu jautājumiem, kā mēs vērtējam, kādiem būtu jābūt šiem patēriņiem. Pirmkārt, ja mēs runājam par akmeņoglēm, tad acīm redzami vajadzētu būt skaitlim apmēram 690–700 tūkstoši tonnu. Ja mēs runājam par malku, tai vajadzētu būt vismaz 750–800 tūkstošiem kubikmetru. Ja runājam par mazutu, tad praktiski esam sagādājuši šodien vai arī vienkārši apmaksājuši, vai pat neesam apmaksājuši, bet tikai noslēguši līgumus, apmēram par piektdaļu no tā daudzuma, kas būs vajadzīgs. Šajā gadījumā tie nav pārmetumi valdībai, bet tas ir reāls vērtējums, kā tam būtu jāizskatās un ar ko jārēķinās, finansu resursus meklējot.

Tagad mazliet tuvāk par dažiem specifiskiem jautājumiem. Mēs ļoti labi zinām, ka ir daudz runāts par to, ka jāierobežo siltā ūdens apgāde, bet arī ļoti labi zinām, vismaz tehniski zinām, ka to izdarīt praktiski ir tikpat kā neiespējami, jo ierobežojumu sistēma ne tikai siltā ūdens apgādē, bet arī apsildīšanas sistēmās ir ļoti ierobežota. Tehniski ierobežota tādēļ, ka, savā laikā būdami PSRS sastāvā, mēs esam pieņēmuši tādus stāvvadu standartus, tādas sistēmas, kuras neatļauj mobili manevrēt un tādējādi praktiski sagaidīt kaut cik iespējamu efektu no taupības režīma, jo vairāk dzīvokļu saimniecībā, praktiski nav nekādu cerību. Vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, ir tas, ka sestdienās un svētdienās varēsim atslēgt kādus ražošanas objektus. Iespējams, varēs izdarīt atslēgumus siltā ūdens apgādē mazajās pilsētās, turpretim Rīgā šī sistēma varēs darboties ierobežoti un mazefektīvi.

Mazliet vēl par stāvokli mazpilsētās. Mēs veicām aptauju ļoti daudzās mazpilsētu un rajonu siltuma saimniecībās. Runājām ar to vadītājiem. Šeit ir klāt arī pārstāvji, piemēram, no Gulbenes, kuri vēl šodien izsaka savu, gandrīz vai varētu teikt, baiļu un šausmu sajūtu, jo šo pilsētu tilpnēs ielietais mazuts sakarā ar to, ka apmaksai nav pārskaitīta solītā nauda, šis mazuts tagad ir jāatdod atpakaļ firmai, kura piegādāja. Tādējādi cilvēki nezina, ko darīt. Tie 420 miljoni, par kuriem šeit runā un kuri bija paredzēti pašvaldībām, īstenībā līdz tām nav nonākuši. Rezultātā būs ļoti daudzi tādi siltuma uzņēmumi, kuri savu saimniecību tilpnēs ielējuši degvielu, bet tā ir vai nu jāatdod atpakaļ, vai skaitīsies nevis šo uzņēmumu īpašumā un tie nevarēs šo degvielu izmantot, tā kā degviela būs piegādātāju īpašums. Tātad arī šajā lietā acīmredzot mūsu mehānismā kaut kas klibo. Turklāt šī naudas atdošana paredzēta līdz 15.decembrim, kas ir absolūti nereāli vienkārši tā iemesla dēļ, ka maksājumi par izmantoto enerģiju no iedzīvotājiem un no organizācijām ienāk apmēram ar divarpus līdz triju mēnešu nokavēšanos. Tātad, ja viņi arī šos līdzekļus, kas nodrošina tikai apmēram viena mēneša darbu, izmantos, tad tuvākajos divos mēnešos problēma nav mainījusies, un viņi atkal paliks tādi paši, kā bijuši.

Man ir ierobežots laiks, bet es gribu teikt, ka prātīgāk būtu šobrīd pāriet uz konstruktīvo daļu, un tāpēc izteiksim savus ierosinājumus. Daļa jums izsniegtajā dokumentā ir komisijas ieteikumi. Bet ir arī ierosinājumi, kurus es gribētu ieteikt papildus kā deputāts un atļaujiet man pie tiem atgriezties.

Tātad vispirms būtu nepieciešams sastādīt tādu izvērstu valstij un pašvaldībām pieņemamu sarakstu par tām piederošiem apbūves un izdevīgiem zemes gabaliem, kuri tiktu piedāvāti izsolē par brīvi konvertējamu valūtu, saprotams, būvniecības vajadzībām, un vēl jo vairāk – varētu būt nodoti ārzemju investoriem. Protams, ievērojot Latvijas nākotnes intereses un nosakot konkrētus mērķus, kam šie zemes gabali paredzēti un kādai izmantošanai.

Tālāk. Būtu nepieciešams par brīvi konvertējamu valūtu pārdot tiesības uz atsevišķiem ienesīgiem uzņēmējdarbības veidiem. Tā, piemēram, uz degvielas uzpildes stacijām, uz reklāmu pie ceļiem, sporta būvēs un tamlīdzīgi. Tādi piedāvājumi ir. Arī tas varētu dot zināmus valūtas papildu ienākumus.

Tālāk. Iznomāt par brīvi konvertējamu valūtu uz saprātīgi ierobežotu un uzņēmējiem pieņemamu laiku atsevišķus atpūtas namus, sanatorijas un citus objektus pret iepriekšēju samaksu izsoles kārtībā.

Tālāk. Noteikt līdz 1993.gada 15.maijam atvieglojumus un pilnīgus atbrīvojumus no valsts galveno nodokļu maksājumiem tiem uzņēmumiem un organizācijām, kuras importē Latvijā degvielu un kurināmo attiecībā uz to saimniecisko daļu un peļņu, kuru šīs organizācijas un uzņēmumi iegūst no šādas uzņēmējdarbības.

Tālāk. Noteikt paaugstinātus nodokļus organizācijām un uzņēmumiem, kuri eksportē vai veic tranzīta eksporta operācijas kurināmā un degvielas izvešanai caur Latviju, pirmām kārtām Latvijas firmām, kas ar to nodarbojas.

Noteikt speciālu maksu par katru ritošā sastāva vienību, kura tiek izmantota kurināmā izvešanai ārpus Latvijas. Protams, tas it kā varētu būt saistīts ar zināmām politiskām problēmām, bet, ja tam piešķirs ekoloģisko interešu aizsardzības raksturu, tad to apstrīdēt nebūs iespējams.

Tālāk. Nekavējoties veikt plānveidīgu Latvijā izvietotā autotransporta līdzekļu iznomāšanu ar pēcmaksu uz atvieglotiem noteikumiem tiem šoferiem, kuri strādā autotransporta saimniecībās, ar nosacījumu, ka viņi slēdz līgumus par malkas, kūdras sagādi un nogādāšanu līdz pilsētām. Ir pilnīgi skaidrs, ka šodien absolūti visas autotransporta saimniecības rajonos praktiski stāv dīkā vai pusdīkā. Tā, piemēram, no Rēzeknes autotransporta saimniecības transporta strādā ne vairāk par 20 procentiem. Un tajā pašā laikā, kā redzam, mežrūpniecības saimniecībās sagatavotā malka uz pilsētu ar kājām nenāk.

Pēc mūsu domām, būtu nepieciešams izsolē par valūtu pārdot 1992.gada vasarā izdegušos meža masīvus, turklāt nekavējoties pārdot, jo ir cieša pārliecība, ka mēs paši tos neizstrādāsim. Un nākamajā gadā tā vairs nebūs lietkoksne. No ārzemju firmām ar labvēlīgiem noteikumiem ir jau daudzi pieprasījumi. Tās Latvijā ievedīs savu tehniku izstrādei. Un šī tehnika nākamajā gadā pēc zināmas amortizācijas Latvijā būs lēti nopērkama un būs izdevīga turpmākiem meža izstrādes darbiem.

Praktiski nekas nav padarīts (arī te vainīgas pašvaldības), lai sakārtotu iepriekšējo apmaksas sistēmu, izņemot tos eksperimentus, kas ir Rīgā, Pārdaugavā. Acīmredzot nekavējoties jādomā par valsts aizņēmuma, kas būtu garantēts ar nekustamo īpašumu, izlaišanu. Un varbūt pat mēģināt tādu soli spert kaut kur Eiropā. Atsevišķām Eiropas valstīm ir interese, piemēram, Itālijai. Premjers to laikam zina.

Ir otra enerģētikas problēmas daļa. Šī problēma ir, kā rudens un ziemas periodā stabilizēt energosaimniecības darbu. Tam obligāti nepieciešams nekavējoties sakārtot maksu par visiem enerģijas veidiem atbilstoši ražošanas izmaksām, protams, izsverot tarifus ar pieauguma dinamiku, jo neizbēgami tarifi, kurus šodien pieņemsim sakarā ar inflācijas procesiem, pēc diviem trim mēnešiem praktiski nedos iespēju jaunajai apkures sezonai atkal veidot vajadzīgos naudas resursus. Tātad jābūt slīdošai vai uz augšu kāpjošai skalai, uz kuru varam orientēt savus tarifus. Citādi nekas nebūs, un nākamā ziema būs gluži tāpat sagaidāma kā šā gada ziema. Protams, ir jāņem vērā sociālā situācija Latvijā. Tas, ka iedzīvotāju dzīves līmenis ir zems...

Priekšsēdētājs: Pabeidziet, Blumberga kungs! Lūdzu.

O.Blumbergs: ...rada nepieciešamību uzzināt, cik tad iedzīvotāji no tā minimālā patēriņa groza drīkst maksimāli izlietot enerģijas apmaksai. Līdz ar to noskaidrot, kādiem nosacījumiem pastāvot, atsevišķiem trūcīgiem iedzīvotājiem nepieciešams sniegt zināmu pabalstu. Absolūti nepieciešams grozīt algu līmeni enerģētikā nodarbinātajiem, jo īpaši galvenajās profesijās – katlu mašīnistiem, turbīnu mašīnistiem, vadošajiem elektromontieriem, tas ir, augsti profesionāliem arodu pārstāvjiem, kuru sagatavošanai nepieciešams ārkārtīgi ilgs laiks (divi līdz pieci gadi – atkarībā no tā, kāds arods). Un tas, ka šo arodu pārstāvji pašreiz katastrofāli aizplūst no energosistēmas uz komercstruktūrām, novedīs energosaimniecību pie tā, ka tā pastāvēs, bet nebūs spējīga funkcionēt vienkārši kadru trūkuma dēļ. Tas ir viens no pašiem galvenajiem uzdevumiem, jo šobrīd elektrostacijās no visiem mūsu turbīnu mašīnistiem pensionāru skaits ir 83 procenti. Tie jau ir strādājošie pensionāri.

Vēl es gribu teikt, ka enerģētika neizdzīvos arī nākamajos gados, ja mēs neko nedarīsim, lai pret to kardināli mainītu attieksmi. Ja turpināsim ilgstoši diskutēt, vai mums būvēt vai pieļaut, ka ASV vai vācu kapitāls būtu gatavs šeit uzbūvēt elektrostacijas, kas strādātu Latvijas enerģētikas sistēmā, ja mēs nekavējoties neķersimies pie šā darba, vienkārši mazliet filozofiski par to pārspriedīsim, tad tur nekas neiznāks. Pie mums nekas nemainīsies ne pēc gada, ne pēc diviem gadiem. Jo jārēķinās, ka pašreizējā situācijā tāds stāvoklis, kāds ir šogad, būs vēl vismaz trīs gadus.

Līdzīgā veidā iestrēdzis un nekustas uz priekšu jautājums par naftas pārstrādes rūpnīcu. Taču ir pilnīgi skaidrs, it kā no jebkura viedokļa rēķinot, profesionāļi speciālisti izsaka savu vērtējumu. Bet mēs šaubāmies, taču, ja šaubāmies, tad vismaz mums ir jādara tas, kas vajadzīgs, proti, nepieciešami kārtīgi Rietumu eksperti, kuri īsā laikā mums pasaka priekšā. Bet tā turpināt nedrīkstam.

Savu uzstāšanos beigšu ar domu, ka visi jautājumi, kas saistīti ar energosaimniecību gan Rīgā, gan ar jaunu energojaudu celtniecību, gan arī ar energosaimniecībām pašvaldībām, neizbēgami prasa nopietnu tehnisku risinājumu politiku. Vajadzīga institūcija, kas nodarbotos ar šīm pašvaldībām, palīdzētu tām, radītu projektus, kā pārkārtot šīs sistēmas. Un es neredzu nekāda cita risinājuma kā atkal un atkal atgriezties pie prasības, ko savā laikā izteicām un ko diemžēl deputātu vairākums neatbalstīja – Enerģētikas ministrijai jābūt neatkarīgai, patstāvīgai ministrijai, kurai jārisina kompleksi visi jautājumi, jo tā ir ministrija, kura no saimnieciskajām ministrijām visilgāk paliks kā valsts uzņēmumu vadītāja. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vispirms jautājums Millera kungam. Ir seši jautātāji. Lūdzu, Millera kungs, tribīnē! Pirmais jautā Freimaņa kungs, pēc tam – Caunes kungs.

J.Freimanis: Birkava kungs, man ir divi jautājumi: viens no tiem ir Millera kungam, bet es nezinu, vai otru jautājumu man labāk tomēr neuzdot premjeram? Vai drīkstēšu tā darīt? Nu, tad viss ir kārtībā. Millera kungs, vai jūs mums, lūdzu, varētu pateikt tā skaidri un gaiši procentos un absolūtos skaitļos: cik daudz mums pietrūkst akmeņogļu, malkas, dedzināmās gāzes, mazuta un tā tālāk? Lai mums ir skaidrība, jo no šīs tabulas, es atkārtoju, mums nav skaidrs, kā tad mums galu galā trūkst?

A.Millers: Pirmām kārtām es cienījamam deputātam paskaidrošu, ka nedz 1.septembrī, nedz 1.oktobrī mums nekad nav bijis visas nākamās apkures sezonas simtprocentīga nodrošinājuma. Un tā tas nav arī nevienā citā valstī. Protams, tas rada zināmas bažas, ka mums nav normālas attiecības ar to reģionu, kas mums galvenokārt piegādā energoresursus, tas ir, ar NVS valstīm. Cik mums bija plānots, cik vajadzēja ievest līdz 1.datumam, tas jums redzams pēc 1992.gada uzkrājumiem, kuri nepieciešami līdz 1.oktobrim. Tur ir visi skaitļi par visiem energoresursiem. Cik tas ir reāli, ka tiks ievesti līdz 1.septembrim. Ļoti skaidri ir arī redzams, cik maksā katrs no energoresursiem, lai ievestu papildus. Zausājeva kungs jums paskaidroja, kā viņš izmanto šos kredītus. Atsevišķi uz vienas lapiņas ir visi dati, cik šie energoresursi maksā, protams, ar zināmu svārstību cenās, kā arī ir norādīti apjomi. Tātad tie apjomi, kas jums doti par 1992./1993.gadu, ir kopējais daudzums, kas ir vajadzīgs nākamajā apkures sezonā.

Kādi mums nepieciešami kredītu resursi? Es jau vairākkārt esmu devis datus gan Augstākās padomes Prezidijam, gan Latvijas Bankas vadībai par nepieciešamajiem kredītu līdzekļiem. Daļēji šīs mūsu prasības ir apmierinātas, taču pilnībā tās nav izpildītas. Tādējādi es varu nosaukt tikai tos skaitļus, kādi man ir tabulā. Šie skaitļi atbilst tam, kas nepieciešams līdz 1.oktobrim. Es jau paskaidroju, ka uzskaite notiek tikai par ceturkšņiem. Tātad datus, kuri nepieciešami, varu nosaukt no šīs tabulas, bet domāju, ka jūs varat apskatīties.

J.Freimanis: Labi. Piedodiet, es redzu, ka jūs nesaprotat, ko es jums jautāju, bet es esmu zaudējis cerību, ka jūs to vispār sapratīsit. Tātad jautājums premjeram.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Freimanis: Godmaņa kungs, man ir tāds filozofisks jautājums...

I.Godmanis: Es jums mēģināšu atbildēt.

J.Freimanis: Jā, lūdzu! Humora tur nebūs. Sakiet, lūdzu, vai jūs uzskatāt šodien, ka ir pareizas jūsu...

I.Godmanis: Es vispirms atbildēšu uz jūsu pirmo jautājumu, ja jūs tomēr gribat dzirdēt atbildi. Es tomēr domāju, ka ir jāzina precīzi, kāda ir situācija.

J.Freimanis: Mani interesē uz šodienu, bet cik vajadzēs pavisam apkures sezonā?

I.Godmanis: Jā, es atbildēšu. Minimālā vajadzība 1992.gadā: mazuts – 1 miljons 300 tūkstoši tonnu uz visu gadu. Tātad no tā enerģijas un siltumapgādei – 1 miljons 100 tūkstoši tonnu, valsts rezervei –
200 000 tonnu. Tātad kopumā 1 miljons 300 tūkstoši tonnu gadā.

J.Freimanis: Tas jau ir skaidrāk.

I.Godmanis: Kas mums ir un ko esam izlietojuši pašreiz. Mums patlaban ir sagādāts mazuts kopsummā, tas ir, apmēram 67 plus 48, ja maldos, lai ministrs mani palabo. Par to nauda jau ir samaksāta. Līgums, ka vēl ir jāsaņem par 111 tūkstošiem. Vēl jānoslēdz līgums par 70 000. Mēs izejam uz bilanci – 280,7, tātad samaksātā nauda. Un tas, kas mums ir, kopā ir apmēram 120 000 tonnu. Latvijā patlaban tas atrodas kopā ar valsts rezervēm, plus tas, kas ir “Latvenergo” – 48. Ja nemaldos, klāt vēl nāk, ministrs precizēs, ja es kļūdīšos, apmēram 50–60 tūkstoši tonnu.

Par dīzeļdegvielu. Minimālais dīzeļdegvielas patēriņš gadā ir 1 miljons 95 tūkstoši tonnu. Es jums lasu no mūsu valdības programmas neatliekamajiem pasākumiem. No šā daudzuma lauku darbiem – 265 000 tonnu, koplietošanas vajadzībām – 314, enerģijas apgādei – 36, citām prioritātēm, tas ir, pārtikas produktiem, medikamentiem, – 240, valsts rezervei – 270. Patlaban valsts rezervē, ņemot vērā to, ka liela daļa lauku darbu ir pabeigti, ir 50 000 tonnu. No gada sākuma mēs esam iztērējuši pāri par 165 000 tonnu dīzeļdegvielas. Tātad, lai mēs nosegtu šos 270, kas ir valsts rezervē, mums vēl būtu nepieciešami 20 tūkstoši. Taču naudas līdzekļi mums to faktiski neļauj. Mēs atstāsim to, kas ir, un pirksim tikai mazutu. Viss.

Kas attiecas uz oglēm. Tagad vēl svarīgākais par dabas gāzi. Par trīs miljardiem kubikmetru. Valsts rezervei mums ir ieplānots miljards 300 miljoni. Tas, ko šeit pateica, ir tuvu tam skaitlim – miljons 115. Gāzi turpina sūknēt rezervuāros. Valsts rezerve gāzi nosegs. Tā ir atbilde uz jūsu jautājumiem. Par malku pasaku jums procentuāli. Ar malku mums ir vissliktākā situācija, mēs esam sagādājuši astoto daļu no malkas, par ko būs valdības ārkārtējā sēde. Lūdzu.

J.Freimanis: Paldies, Godmaņa kungs! Tagad ir skaidrāks. Otrs jums domātais jautājums ir tāds filozofisks: vai šodien jūs uzskatāt par pareizu soli, ka mēs likvidējām divas ministrijas un izveidojām vienu ministriju? Ja jūs saprotat, ka viena roka dod tai pašai otrai rokai. Ko jūs varat teikt par reāliem taupības pasākumiem? Tad, kad mēs skatījāmies to jautājumu frakcijā, mēs sapratām tikai to, ka viens stīvē uz vienu pusi un otrs – uz otru pusi. Ko jūs varat ietaupīt šajos apstākļos, kad mums ir viens Millera kungs?

I.Godmanis: Atbildi uz pirmo jautājumu par divām ministrijām: kāpēc tomēr funkcijas tiek sadalītas un valsts rezervju spēki galvenokārt ir Ārējās tirdzniecības ministrijā? Tāpēc, ka pilnībā ir pārtrūkusi iespēja valstiskām struktūrām nopirkt degvielu Austrumos. Ārējās tirdzniecības ministrija pati nepērk. Pilnvaras ir izdotas trīs firmām: “Interlatvijai”, “Recelholdingam” un “Latvijas naftai”. Visi pērk no šīm trijām firmām. “Latvijas nafta” ir valsts firma, “Recelholding” ir privātfirma, un “Interlatvija” – jaukta firma. Tās visas atrod iespējas, kā par zemākām cenām nopirkt resursus. Specifiskāk var izskaidrot ministrs. Kāpēc mēs izvēlējāmies variantu, ka Ārējās tirdzniecības ministrija gādā valsts rezervi un Enerģētikas ministrija to vairs nedara, bet darbojas ar visām šīm “Latvijas naftas” decentralizācijas problēmām un tā tālāk? Tāpēc, ka viena ministrija to nevar paveikt. Vai vajadzēja atstāt Enerģētikas ministriju, lai gan mēs to likvidējām? Jā, varēja būt runa par tās atstāšanu, tikai tajā laikā diemžēl nebija uzticamu cilvēku, kas varēja šo ministriju vadīt. Līdz šim brīdim es esmu meklējis šādus cilvēkus, un, godīgi sakot, ar katru soli ejot tālāk, man arvien vairāk nostiprinās priekšstats, ka tas solis, ko es toreiz izdarīju, bija pareizs.

Tagad pavisam īsi, atbildot Blumberga kungam. Par 85 procentiem es piekrītu tam, ko saka Blumberga kungs. Taču, pirmkārt, pašvaldībām neviens neko nav uzspiedis. Man ir dokuments par to, ka no 200 miljoniem 81 miljons ir izmaksāts tām pašvaldībām, kuras ir parakstījušas pieņemšanas un nodošanas aktu. Kas to nav izdarījuši, neviens viņiem neuzspiež. Punkts viens.

Otrkārt, es piekrītu, ko saka Blumberga kungs. Rīgā to ir grūti izdarīt, bet ar Daugavpili esam vienojušies un ar Liepāju esam vienojušies, ka divas reizes nedēļā ir siltais ūdens, kas katram cilvēkam izmaksā 120 rubļus. Tā ir “Latvenergo” pieņemamā norma, lai tas nebūtu mīnusā. Tādējādi es neredzu, kāpēc Rīgā būtu jādzīvo labāk. Es saprotu, ir problēmas ar attīrīšanas ietaisēm un problēmas ar iedarbināšanu un atslēgšanu. Es saprotu, un tomēr nav iespēju maksāt 120 reizes lētāk.

Runājot par perspektīvu, kāpēc es tomēr uzskatu, ka šis decentralizācijas solis ir pareizs, taču ne uzspiežams? Tāpēc, ja pašvaldības teritorijā atrodas valsts uzņēmums, pieredze rāda, ka pašvaldība pret to izturas citādāk, nekā pret savu uzņēmumu. Un tādēļ es uzskatu, ka ir viennozīmīgi skaidrs, ka tas ir vienīgais pareizais solis. Kas nespēj, darīsim to lēnāk un mierīgāk. Cienījamie kungi un dāmas! Perspektīvā Blumberga kungam ir pilnīga taisnība. Es pilnīgi piekrītu tam, ka Pasaules banka ir ar mieru 19 miljonus veltīt enerģētikai, Eiropas rekonstrukcijas banka – apmēram tādu pašu summu. Starp citu, Vitkovska kunga informācija vakar televīzijā ir totāla dezinformācija, ko viņš izmanto priekšvēlēšanu mērķos. Lai viņš paskatās dokumentus, kas ir iesniegti par attiecīgajiem projektiem enerģētikā. Viņš var ienākt kaut vai pie manis, un es viņam tos parādīšu.

Bet man personīgi rokas neceļas izdarīt vienu lietu, deputātu kungi, ja mēs šos kredītus notērēsim mazuta iegādei, kā arī graudu iegādei. Es esmu ar mieru, ka mēs tos notērējam mēraparātu iegādei, starp citu, tas ir vislielākais pārmetums valdībai, kāpēc nav mēraparātu. Mēs varam nopirkt četrās firmās. Pašvaldības zina šīs adreses. Maksā ļoti dārgi. Bet bez dolāru investīcijas neviena rūpnīca šos mēraparātus neņēmās ražot. Tas būs ļoti principiāli, valdība pārskatīs šos kredītus. Es nezinu, es uzskatu, ka vēl ir jāsavelk josta, bet nedrīkst šos kredītus nodedzināt un noēst.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs jautā Millera kungam. Lūdzu Millera kungu atpakaļ tribīnē.

I.Caune: Millera kungs, es jums negribu jautāt par šodienu un kā būs šajā ziemā, bet es jums gribu jautāt par nākotni. Gan no komisijas, gan no pasaules biznesmeņiem jums ir bijuši vairāki ieteikumi par to, ka pie mums varētu būvēt naftas pārstrādes rūpnīcu, kā arī celt elektrostaciju un tamlīdzīgi. Kāda ir jūsu reakcija un kādas jūsu iestrādes? Vai jūs vispār noliedzat tādu iespēju, ka mums būtu jānodarbojas ar šīm lietām? Vai jūs kaut ko darāt?

A.Millers: Runājot par elektrostaciju, es paskaidroju, ka mums Amerikā izdevās sarunāt palīdzību viena miljona dolāru apjomā. Tādējādi tiks izstrādāta stadija priekš jaunas elektrostacijas celtniecības, tajā skaitā izskatīs iespēju, vai ir lietderīgi vai nav lietderīgi mums būvēt atomelektrostaciju.

Kas attiecas uz naftas pārstrādes kombinātu, tad, konsultējoties arī citās valstīs par šo jautājumu, kļuva viennozīmīgi skaidrs, ka naftas pārstrādes kombināts mums ir vajadzīgs, ja mēs iegūstam savu naftu. Ja neiegūstam savu naftu, tad ir arī viedokļi, ka tas mums nav pirmās nepieciešamības objekts, kur ieguldīt investīcijas, ja mūsu patēriņš republikā ir mazāks par 5 miljoniem tonnu naftas produktu. Acīmredzot nākamajā gadā, es domāju, reāli mums varētu būt apmēram 3,5 miljoni tonnu. Līdz ar to šis kombināts neatmaksātos. Reālā situācija Eiropā ir tāda, ka daudzi naftas kombināti šobrīd strādā ar pusjaudu vai vispār ir slēgti. Vienu no tādiem mums piedāvāja iegādāties Amerikā. Tas gan uzbūvēts Vācijā un šobrīd maksā apmēram 10 procentus no tās cenas, kāda tam bija jaunam. Taču ir dažādi viedokļi par to, vai ir vajadzīgs vai nav. Bez tam arī Ventspils pusē ir dažādas domas, vai ir nepieciešams būvēt. Taču ministrijai ir uzskats: ja būvē, tad acīmredzot jābūvē Ventspils pusē, jo tas saistīts ar to, lai būtu gan importa, gan eksporta iespējas. Tātad šo jautājumu principā pārrunājām arī ar komisijas priekšsēdētāju Blumberga kungu. Skaidrs, ka jāizveido autoritatīva komisija šā jautājuma izskatīšanai, un tas jautājums ir jāpēta.

I.Caune: Bet sakiet, lūdzu, cik ilgi tad tā domāšana notiks? Pēc pusgada droši vien jūs nebūsit ministrs un mēs nebūsim deputāti. Varbūt nākamais ministrs no jauna sāks domāt?

A.Millers: Jā, es saprotu. Jautājums ir pietiekami atbildīgs. Attiecībā uz naftas pārstrādes kombinātu es šobrīd neesmu spējīgs pieņemt striktu lēmumu un pateikt – būvēt vai nebūvēt. Tādu datu man nav. Ir jāsanāk kopā speciālistiem, jāizlemj, kādi pamatrādītāji mums ir nepieciešami. Kā ministrijas speciālists es šodien neesmu spējīgs viennozīmīgi dot atbildi – jāceļ vai nav jāceļ.

Priekšsēdētājs: Jautā Felsa kungs, tad – Biķa kungs. Felsa kungs, atvainojiet, Godmaņa kungs vēlas papildināt.

I.Godmanis: Atļaujiet papildināt pavisam īsi attiecībā uz naftas pārstrādi. Mums šajā lietā ar cienījamo Landsberģa kungu bija saruna (un nevis pagaidām ar valdību, tā kā valdība Lietuvā mainās), ka mēs apmainīsimies ar vistiešāko dokumentāciju, jo viņiem patlaban arī ir problēma – celt Klaipēdā termināli vai necelt. Ir divas iespējas. Un es aizstāvu ideju, ka jāapsver iespēja arī mums izmantot Mažeiķu kombinātu, tā kā mūsu patēriņš ir 3,5 miljoni tonnu un viņu jaudas – 12 miljoni tonnu. Turpināt savienot Ventspili ar Mažeiķiem – nav sliktākais variants. Landsberģis personiski atbalsta šo projektu.

Runājot par to, kāpēc mēs neko nedarām, man šī kritika pilnībā ir jāpieņem. Tik tiešām, Freimaņa kungs, kas nodarbojies ar naftas izpētēm Baltijas jūras šelfā, ko viņš ilgi slēpis, kamēr dzīvoja Latvijas PSR sastāvā, lai nedotu iespēju šeit vēl ilgāk un lielākā skaitā uzturēt karaspēku un tā tālāk, viņš tagad veiksmīgi pārdod šo informāciju ārzemju firmām. Bet ir jāsāk strādāt. Ir vismaz trīs firmas, ar kurām jārunā. Reāli sāka to darbu, un tas nav izdarīts. Tas ir jāizdara!

Runājot par ogļu kombinātu Liepājā, nelaime ir vienā apstāklī, ka tam nepieciešami finansējums, ko mēs paši nevaram pacelt. Firma var nodrošināt tikai pusi finansējuma. Pasaules banka mums dod tikai 40 miljonus rubļu. Taču puse finansējuma ir 300 miljoni rubļu. Jāmeklē līdzekļi!

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, lūdzu!

A.Felss: Man ir pilnīgi analogs jautājums ar iepriekšējo kolēģi. Mani interesē situācija par līdzīgām rūpniecības nozarēm, respektīvi, par papīru, celulozi, kaut vai par Brocēnu šīferi un tā tālāk. Ja atmiņa neviļ, mēs pusotra gada debatējam, ka kaut kas būtu jādara, ka vajag ekspertu komisijas slēdzienu un, es atvainojos, vēl sazin ko… Cienījamais Millera kungs, ko tad galu galā ir izdarījusi jūsu ministrija šajā jautājumā? Ja jums vai jūsu ministrijai ir bailes uzņemties atbildību par kaut kādām investīcijām, par kaut kādu projektu, jūs taču parlamentu neesat informējis, ka šis variants būtu gatavs. Tad nāciet šurp ar šo iniciatīvu! Varbūt mums nebūs bailes uzņemties atbildību par kaut ko, bet tā muļļāšanās ir bezjēdzīga.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, paldies, bet tas nav tieši mūsu šodien apspriežamais jautājums par energosaimniecību.

A.Felss: Es atvainojos, šīs “ugunsdzēšanas programmas” tuvākajam laikam mēs esam diezgan daudz dzirdējuši, ne tikai lasījuši presē. Bet kādreiz taču jādomā arī par to, kas būs pēc gada vai diviem, vai trim.

Priekšsēdētājs: Es par to nešaubos, tomēr šodien mēs apspriežam energojautājumu.

Lūdzu, Biķa kungs!

V.Biķis: Millera kungs, jūs teicāt, ka lēmums par to, ka visa šī saimniecība būtu jānodod pašvaldībām, bija jau gada apkures sezonas beigās, bet bija dažas problēmas ar finansēšanu un tā tālāk. Ministru padomes lēmums tika pieņemts 5.augustā. Sakiet, lūdzu, vai starp apkures sezonas beigām un 5.augustu nav pārāk ilgs laiks? Sakiet, lūdzu, kāpēc šo lēmumu tomēr parakstīja 5.augustā? Tas, manuprāt, ir vistrakākais! Ja jūs nevēlaties, varat uz manu jautājumu neatbildēt, bet es gribētu zināt cilvēka uzvārdu, kurš bija vainīgs pie tā, ka šis lēmums tika gatavots trīs mēnešus?

A.Millers: Valdības sēdē šis lēmuma projekts tika izskatīts praktiski jūnijā, un valdības locekļi nobalsoja par tā pieņemšanu. Pēc tam premjera padomnieki darīja visu, lai šis lēmums netiktu pieņemts, kamēr nav reālā finansējuma. Pēc tam, kad tika pieņemts budžets un noteikts, cik lieli līdzekļi iedalīti šo parādu segšanai, premjers atļāvās parakstīt šo lēmuma projektu.

V.Biķis: Paldies. Man tādā gadījumā ieteikums premjeram – steidzīgi mainīt padomniekus, jo pašvaldībai nav jāatbild par jūsu padomnieku vilcināšanos.

Priekšsēdētājs: Jautā Preinberga kungs, pēc tam – Kides kungs.

G.Preinbergs: Gandrīz katru reizi, kad noklausāmies Ministru padomes informāciju par stāvokli energosistēmā, esmu uzdevis vienus un tos pašus jautājumus, uz kuriem neesmu saņēmis atbildes. Es ļoti ceru uz jums. Proti, Latvijā esot bijušas apmēram simts vai pat 150 mazās elektrostacijas, kuras darbojoties dotu zināmu atslodzi lielajām energostacijām. Pasaulē, konkrēti, Dānijā un citās valstīs, sekmīgi izmanto aeroģeneratorus. Cik zinu, ar šīm problēmām nodarbojas Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē. Šajā jomā pētījumi ir. Sakiet, lūdzu, vai šos elektroenerģijas avotus ministrija domā attiecīgi atjaunot un ieviest? Ja atbilde pozitīva, tad kas ir darīts? Ja negatīva, tad kāpēc? Lūdzu, pamatojiet! Vai varbūt mēs esam tik bagāti, ka ar šiem sīkumiem nav vērts nodarboties?

A.Millers: Tā elektroenerģija, ko reāli var ražot šīs mazās elektrostacijas, sastāda mazāk par procentu no visām republikas elektroenerģijas vajadzībām. Turklāt mazajām elektrostacijām ir viens liels būtisks trūkums, proti, tās var strādāt diezgan epizodiski. Taču es piekrītu, ka tās varētu izmantot. Tādu kapitālieguldījumu, lai tās atjaunotu, šobrīd nav. Ministrija cer uz privātstruktūrām. Tas attiecas uz elektrostacijām.

Runājot par vēja ģeneratoru, tad tā izmaksas, salīdzinot ar elektroenerģijas izmaksām, patlaban ir apmēram 10 reizes lielākas. Tāpēc pašreiz šā veida attīstībai ministrija reāli nekādus resursus netērē. Taču es neizslēdzu iespēju, ka ar laiku mēs varētu būt bagātāki, un tad mēs varētu investēt tādas programmas, kuras prasa ilgāku atmaksāšanas laiku.

Priekšsēdētājs: Jautā Kides kungs, tad Gulbja kungs.

E.Kide: Cienījamais ministr, jūs teicāt un tas ir arī fakts, ka siltumražošanas iestādes tiek nodotas galvenokārt pašvaldībām. Tām tiek dzēsti arī vecie parādi, es uzsveru – vecie parādi. Tomēr valdība nosaka izmaksu tarifus gan siltumam, gan īrei, bet ne pašvaldības. Tātad pašvaldībām parādi krāsies no jauna, jo ir šķēres starp faktiskajām kurināmā izmaksām un tiem tarifiem, ko maksās iedzīvotāji. Kā ir domāts šīs šķēres dzēst, lai pašvaldības šajos parādos neiekristu, un kā tās dzēsīs šos parādus? Tā ir pirmā jautājuma daļa.

Otrā daļa. Bez šiem uzņēmumiem, kurus pārņēmušas pašvaldības, ir arī dažādi citi valsts uzņēmumi (lauktehnikas, meliorācijas pārvaldes un citi), kuriem parādi netiek dzēsti, kuri atrodas kartotēkā. Taču šiem uzņēmumiem ir pieslēgti apdzīvojamie kvartāli. Un, ja minētie uzņēmumi nespēj iegādāties ne kurināmo, ne nosegt izmaksas, tad tik un tā to nākas risināt uz pašvaldības rēķina.

Un pēdējā jautājuma daļa. Jūs te teicāt, un visi referenti saka, ka kurināmā cenas jau ir pasaules cenu līmenī. Mūsu algas, tas ir, dzīvokļu īres maksātāja alga, ir 10–20 dolāru. Lai arī ar ļoti labu māku mēs dzīvojam, ar 10–20 dolāriem neviens pasaulē nevar nosegt servisu par pasaules cenām. Tas ir tas noslēgtais loks. Kā jūs domājat (tas gan varbūt vairāk jautāts valdībai), kā arī turpmāk latviešu cilvēks, kas pelnīs 20 dolārus, spēs segt visas kurināmā izmaksas par pasaules cenām, kā arī citus izdevumus, piemēram, ēdienu, par šīm cenām?

A.Millers: Atbildot uz pirmo jautājumu, tātad attiecībā uz tarifiem. Atbilstoši valdības 5.augustā pieņemtajam jau minētajam 315.lēmumam siltuma tarifus nenosaka valdība, tos nosaka ražotājs vai uzņēmuma īpašnieks. Tātad te nekādi nav… Es saprotu, ka šis jautājums drīzāk būtu jāadresē Labklājības ministrijai, ja šīs izmaksas pārsniedz reāli iespējamās, teiksim, tiem cilvēkiem, kas nav spējīgi paši sevi nodrošināt, lai meklētu iespēju, kā šo jautājumu risināt. Tātad šis jautājums ir jāadresē citai ministrijai, tas jāadresē sociālajam budžetam. Taču pašus tarifus nosaka ražotāji vai šā uzņēmuma īpašnieks.

E.Kide: Millera kungs, tas arī ir tas jautājums! Piedošanu, no kurienes tad Tautas labklājības ministrijai nāks tie līdzekļi, ar ko segt, jo jūs taču zināt, ka gandrīz neviens cilvēks Latvijā izmaksas jaunās cenās nevarēs samaksāt.

A.Millers: Vai tas bija trešais jautājums? Jā. Uz pirmo jautājumu es jums jau atbildēju. Runājot par otro jautājumu, paldies par to, jo tas ir ļoti labs jautājums. Es aicinātu vēlreiz pašvaldības, kuras šobrīd nenodarbojas ar siltuma jautājumu risināšanu, izsvērt, kādā stāvoklī šobrīd ir tie uzņēmumi, kuri ražo siltumu un ar to apgādā iedzīvotājus. Cik es esmu ticies ar direktoriem, ar uzņēmumu vadītājiem, kam ir šādas problēmas, zinu, ka šīs siltuma izmaksas reāli ieiet šo uzņēmumu produkcijas cenā. Acīmredzot, ja netiks normalizētas attiecības starp pašvaldībām un minētajiem uzņēmumiem, šie uzņēmumi bankrotēs, tik un tā tos nāksies slēgt un tādējādi šo pašvaldību iedzīvotāji paliks bez siltuma. Tāpēc vienīgā izeja šajā situācijā ir līguma slēgšana ar šiem uzņēmumiem. Minētajos līgumos savstarpēji var vienoties par to, kā risināt šos jautājumus tādā veidā, jo tiešām valsts uzņēmumiem, kuri ražo (līdz šim tāda bija gan parlamenta nostāja, gan valdības nostāja), jāliek iekšā pašizmaksā šīs cenas. Tā tas līdz šim tika darīts. Tad atkal paliek, ka šis jautājums jārisina starp pašvaldībām un konkrēto uzņēmumu, kas atrodas tajā teritorijā un ražo un realizē siltumu. Diemžēl šie jautājumi ar pašvaldībām risinās visai lēni un smagi, tāpat kā visi citi ar siltumu saistītie jautājumi. Taču tie tomēr risinās. Tādi jautājumi ir gan Rīgā, it sevišķi Bolderājā, tādās pilsētās kā Olaine, Brocēni… Taču es ceru, ka līdz nākamajai apkures sezonai šie jautājumi tiks laikā atrisināti. Pretējā gadījumā viennozīmīgi ir jāslēdz.

Atbildot uz jautājumu, es varu teikt tikai to, ka, ja šajā situācijā mēs nespējam savu darbaspēku pasaules tirgū pārdot dārgāk kā par 20 dolāriem mēnesī, mums ir jāierobežo patēriņš. Es citas izejas neredzu, jo neviena valsts, tajā skaitā arī Krievija, mums lētāk energoresursus nepārdos. Un Enerģētikas ministrija nav spējīga sagādāt… Ja jūs varat atrast kādu firmu, kas ir spējīga sagādāt lētāk energoresursus, lai tos realizētu, tad – lūdzu…

E.Kide: Millera kungs! Es to pieņemu par tādu reālu faktu, bet, ja iet patēriņš zem desmit dolāriem, vai pasaulē ir tāds precedents, ka cilvēks varētu izdzīvot zem 10 dolāriem un tam cilvēkam jāiet vēl uz patēriņa samazinājumu? Man liekas, ka šis ir pamatjautājums, par kuru valdībai vajadzētu domāt un to risināt, jo tuvākajā laikā mēs neiziesim no tiem…

A.Millers: Es domāju, ka ne tikai valdībai, tas jārisina kopā ar parlamentu, kā mums veidot ekonomisko politiku, kā un kurās nozarēs mums investēt, proti, nozarēs, kuras dod atpakaļ. Vai vairāk jāliek lauksaimniecībā, kura visu laiku mums patērē un nepārtraukti nes tikai zaudējumus, vai arī jāliek tajās nozarēs, kas mums dos peļņu?

E.Kide: Jo šie cilvēki vienkārši nemaksās, tā kā viņiem nebūs no tiem 10 dolāriem ko maksāt.

A.Millers: Ja viņi nemaksās, tad mums nebūs naudas, par ko nopirkt energoresursus. Mēs tik un tā apstāsimies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, vēl ir palikuši četri jautātāji – Gulbis, Kinna, Bojārs un Kiršteins. Laiks atlicis septiņas minūtes. Lūdzu ņemt to vērā.

Lūdzu, Gulbja kungs!

J.Gulbis: Sakiet, kāda ir jūsu prognoze un kādi ir skaitļi: cik jūs prognozējat gāzes patēriņa pieaugumu mājsaimniecībā, atslēdzot Rīgai silto ūdeni? Tālāk. Kādas ir jūsu domas, kad būs lielāki zaudējumi: vai patērējot energoresursus no viena avota un apgādājot ūdeni vai ja katrs iedzīvotājs atvērs gāzes krānu savā dzīvoklī un patērēs uz vietas. Kādā gadījumā būs lielāks patēriņš? Un nobeidzot es gribētu zināt, kādā stāvoklī un kas ir izdarīts (šis jautājums jums ir uzdots vairākkārt) mēraparātu ražošanā gan gāzes, gan ūdens patēriņa kontrolei?

A.Millers: Uz pirmo jautājumu es varu atbildēt, vadoties tikai pēc tās rūgtās prakses, kādu mums nācās piedzīvot pavasarī. Tātad, ja normāli gāzes patēriņš mums ir apmēram 7 procenti, tad tas pieaug robežās līdz 10 procentiem, kad tiek atslēgts siltais ūdens. Tas ir daudz mazāk nekā gāzes patēriņš, nekā ja mēs strādājam un sildām kopumā nepārtraukti visu laiku. Tā tas ir.

Atbildot uz jūsu otro jautājumu par mēraparātu ražošanu, diemžēl jāsaka, ka bez nopietnām ārzemju investīcijām tehnoloģijā, bez nopietniem valūtas maksājumiem par specifiskiem materiāliem, kādi ir šo gāzes skaitītāju konstrukcijā, mums šos gāzes skaitītājus ražot patlaban nav iespējams. Šo lietu ir izskatījuši vairāku rūpnīcu speciālisti, arī to rūpnīcu, kuru direktori te ir deputāti. Mēs esam mēģinājuši risināt jautājumu kopā un esam nonākuši pie neatrisināmām tehniskām problēmām, kuras nav iespējams atrisināt bez nopietnām investīcijām. Es neizslēdzu iespēju, ka par to naudu, kādu mums iedotu uz kredīta, mēs varētu iegādāties ne tikai pašus skaitītājus, bet arī spētu domāt par tehnoloģijas iegādi un risināt jautājumu. Tā ir biznesa plāna lieta, kā šo kredītu tādā gadījumā atmaksāt.

J.Gulbis: Ministra kungs, bet tad jau te nav ko runāt par ekonomiju.

Priekšsēdētājs: Jautā Kinnas kungs, tad Bojāra kungs.

J.Kinna: Cienītais ministra kungs, jūs diezgan aktīvi strādājat, lai šos apkures uzņēmumus, centrālās katlu mājas nodotu pašvaldībām, kā arī esat ar mieru norakstīt tām parādus un tā tālāk. Bet tajā pašā laikā nekas netiek darīts, lai pašvaldību īpašumā vai vismaz tādā reālā valdījumā nokļūtu pārējā energosaimniecība, šie valsts kurināmā apgādes kantori un centrālās naftas bāzes. Mēs jau kādu pusgadu dzirdam koncepciju, ka šīs naftas bāzes privatizēs pēc tā sauktā sendviča principa – trešā daļa vienam, trešā daļa otram un trešā daļa trešajam, bet reālā kustība uz priekšu attiecībā uz šīm naftas bāzēm nenotiek.

A.Millers: Atbildu uz jautājuma pirmo daļu, tātad par kurināmā kantoriem un visiem citiem uzņēmumiem, kuri galvenokārt nodarbojas ar komercdarbību un apmierina tikai vietējos iedzīvotājus. Es esmu ar mieru visus šos jautājumus izskatīt. Un tos, kuri reāli ir iesnieguši prasības par kurināmā uzņēmuma nodošanu pašvaldībām, mēs praktiski esam apmierinājuši. Es neatceros tādu gadījumu, kad mēs nebūtu apmierinājuši šādus pašvaldību pieprasījumus.

Runājot par naftas bāzēm, jāsaka, ka šī koncepcija tiešām tika izstrādāta, sākot apmēram no aprīļa otrās puses. Jūnijā tā tika iesniegta valdības sēdē. Minētā koncepcija tika izskatīta jūlijā un augustā. Patlaban mums jāsastāda konkrēts saraksts, lai mēs varētu realizēt katru šo trešdaļu. Es piekrītu: ja tiks īstenots šis sendviča princips, tad tik un tā katrai pašvaldībai neiznāks pa naftas bāzei. Uz to nav ko cerēt, taču pašvaldības piedalīsies un ministrija to koncepciju realizēs tikai tādā veidā, kā tas tika apstiprināts valdības sēdē.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs, pēc tam – Kiršteina kungs.

J.Bojārs: Man ir divi jautājumi. Pirmais – mani ne visai apmierināja atbilde uz Freimaņa kunga jautājumu. Mums Rīgā tomēr ir milzīgs rūpnieciskais potenciāls. Vai kādā no rūpnīcām ir izvietoti pasūtījumi vai vismaz kaut kas tiek plānots attiecībā uz zemspiediena ģeneratoriem, ūdensģeneratoriem, ģeneratoriem, kurus mēs varētu izmantot, atjaunojot dzirnavas. Tādus ģeneratorus ražo daudzās valstīs, kur attālas fermas šos ģeneratorus var izlietot pavisam mazās upītēs. Tas ir viens jautājums.

Otrs – šogad bija izcils gads kūdras sagatavošanai. Cik lielu procentu mūsu energopotenciāla aizņem kūdra, kūdras briketes un kas mums ir sagatavots?

A.Millers: Runājot par kūdru, jāteic, ka kūdras nozare principā ir viena no tām nozarēm, kura pirmajā pusgadā bija viskritiskākajā stāvoklī. Reāli bija tā, ka šajā nozarē nebija spējīgi pat samaksāt to algas minimumu, kādu noteica valdība. Šie jautājumi tika risināti un kārtoti. Praktiski viens no radikālākajiem lēmumiem bija tāds, ka kūdras cenas praktiski tika atbrīvotas. Reāli es redzu vienīgo iespēju, lai turpmāk vispār šī nozare varētu pastāvēt, tajā apstāklī, ka kūdras cenas centralizēti netiek noteiktas. No visiem energoresursiem kūdras patēriņš bilancē sastādīja nedaudz vairāk par 5 procentiem. Tā ka nozīmīgs šis patēriņš nav, taču tas ir viens no tādiem (protams, arī šie 5 procenti ir vērā ņemami), kurš mums jāattīsta. Problēma ir ar vietējām pašvaldībām, kuras īstenībā ir šo kūdras purvu īpašnieces, un tās diktē noteikumus, cik tālu un kādā veidā šos kūdras purvus var izmantot. Lai uzlabotu šīs nozares darbu un ieinteresētu to darīt, mēs esam vienojušies ar vienu somu firmu, kura acīmredzot septembrī vai oktobrī izstādīs savu produkciju. Šī firma ir ieinteresēta sadarboties ar pašvaldībām kurināmā katlu uzstādīšanā un šo iekārtu kreditēšanā. Tādējādi minētais jautājums principā tiek risināts.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pulkstenis ir 18.30. Ja jums nav iebildumu, Millera kungs atbildēs vēl uz Kiršteina kunga jautājumu, un pēc tam slēgsim plenārsēdi. Jā, lūdzu, vēl atbilde uz otro Bojāra kunga jautājumu.

A.Millers: Par atsevišķiem ģeneratoriem... Jā, es sapratu. Es gribētu uzsvērt, Bojāra kungs, ka pasūtīšana acīmredzot ir nevis valstiskā funkcija, bet tā ir saimnieciskā funkcija. Un, kā jau mums pierādīja janvāris, tos valsts pasūtījumus, kurus iedeva Ārējās tirdzniecības ministrija, neviens šobrīd nav spējis nosegt, proti, nosegt tās izmaksas, kas tika nodotas tai realizēšanā. Šobrīd par šo lietu ir strīdi starp uzņēmumiem un tirdzniecības organizācijām. Un tāpēc es uzskatu, ka principā šāds valsts pasūtījums nav iespējams bez nopietna biznesa plāna, un biznesa plāns ir jāiesniedz nevis ministrijai, bet gan konkrētam uzņēmējam, kas grib ar šo uzņēmējdarbības veidu nodarboties. Tāpēc ministrija šādus pasūtījumus neizvieto, taču man ir informācija, ka pie šiem jautājumiem atsevišķos gadījumos tiek strādāts un tiek izskatīti jautājumi par iespēju ražot. Viens no tādiem uzņēmumiem, piemēram, ir Rīgas elektromašīnu rūpnīca, kura varētu ražot šādus ģeneratorus. Ir arī dažādi starprisinājumi, kā to risināt, taču tas nav ministrijas funkcijās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es turpinu Kides kunga jautājumu. Tā kā mums nav līdzekļu un stratēģisko izejvielu, cik es zinu, tad neviena pasaules valsts neiepērk vienā valstī. Sakiet, ko valdība ir darījusi, lai iepirktu šo naftu nevis tajās valstīs, kuras pašas diedelē kredītus, proti, nevis Krievijā, bet Saūda Arābijā, Indonēzijā vai kādā citā valstī?

A.Millers: Starp tiem 44 miljoniem, ko mums apsolīja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, 12 miljoni ir paredzēti Ventspilij mazuta pieņemšanai. Šis jautājums var tikt atrisināts oktobrī un izskatīts šīs bankas padomes sēdē, bez tam mums ir ievadītas sarunas par kredītu saņemšanu naftas produktu iegādei Saūda Arābijā un arī citās valstīs, lai mēs varētu importēt no Rietumiem caur Ventspili. Kas attiecas uz citiem energoresursiem, uz oglēm, tad šobrīd reāli ir iespēja iegādāties ogles arī Polijā, ne tikai Austrumos. Vienīgi tas mums izmaksātu dažas reizes dārgāk. Kāda ir situācija ar oglēm? Jāsaka, ka ogles šobrīd republikas kurināmā realizācijas uzņēmumos ir vairāk. Tās praktiski netiek pirktas tāpēc, ka gan iedzīvotāji, gan šie uzņēmumi ir pirktnespējīgi. Ir arī citi risinājumi, teiksim, caur Lietuvu, kā premjera kungs teica. Mēs saprotam situāciju un šie jautājumi tiek risināti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Manā jautātāju sarakstā vairs neviena nav. Vai kāds no deputātiem prasa plenārsēdes pagarināšanu? Neprasa. Paldies. Paziņoju – plenārsēdi par slēgtu.

 

(Sēdes beigas)