Daidžests. Citu rakstītais

"Palīdziet mums izkļūt no Krievijas pelēkās zonas"

"Politik i Norden"

— nr. 6, 1999.

Latvijas ārlietu ministrs lūdz Ziemeļvalstīm, sevišķi Dānijai, jaunu iespēju iestāties Eiropas Savienībā.

"Es uzskatu, ka Krievija labprāt vēlas Baltijas valstis saglabāt kā pelēko zonu. Kādēļ? Gluži vienkārši tādēļ, ka gadījumā, ja Maskava atkal kļūs daudz stiprāka, tā var izmantot savādākus mehānismus nekā tagad, lai palielinātu ietekmi šajā reģionā. Tas mums radīs lielas problēmas!"

Indulis Bērziņš - Latvijas jaunais ārlietu ministrs un bijušais neatkarības kustības Tautas fronte vadītājs - nav pilnībā norakstījis Krievijas draudus pēc, viņa vārdiem sakot, 50 gadu ilgušās piespiedu laulības. Viņš apzināti izvēlējās Dāniju, Latvijas īpašo draudzeni Ziemeļvalstīs, par savas pirmās ārvalstu vizītes mērķi. Viņš lūdza kolēģim Nilsam Helvegam un vēlāk pārējiem Ziemeļvalstu ārlietu ministriem, ar kuriem viņš tikās Islandē, lai Latvijai tiek sniegta palīdzība izkļūt no Krievijas ēnas. "Dariet visu, kas jūsu spēkos, lai Latvija tiktu iekļauta Eiropas Savienības paplašināšanās pirmajā kārtā", šāds bija viņa lūgums.

Pirmā grupa, ar ko ūnija tagad ved detalizētas sarunas, ir Kipra, Slovēnija, Ungārija, Čehija, Polija un - kā vienīgā no trim Baltijas valstīm - Igaunija. Tomēr latvieši (un lietuvieši) nekad nav samierinājušies ar vietu tālāk rindā, un viņus ļoti uzmundrināja ES Komisijas ziņojums, kurā Latvija bija raksturota kā valsts, kam ir vislabākie priekšnosacījumi no visām kandidātvalstīm. Savukārt Francija un daļēji Vācija uzskatīja, ka Eiropas Savienībai vajadzētu vairāk nodarboties ar iekšējām reformām, nevis paplašināšanos.

Turpretī Dānija šoreiz īpaši daudz darīja Latvijas labā. Tai pašā laikā Dānija vairākās konkrētās finansu, pārvaldes un tieslietu jomās jau vairākus gadus ir veikusi lielu ieguldījumu, lai latviešus sagatavotu un apmācītu dalībai Eiropas Savienībā.

Kā izteicās kāds diplomāts, runa ir par Eiropas maratonskrējienu, kurā Dānija ir Latvijas galvenā trenere un patiesa draudzene.

Sarunā ar Politik i Norden Bērziņš vairākas reizes izteica pateicību Dānijai par šīs valsts un Ziemeļvalstu atbalstu un sadarbību jau kopš neatkarības atgūšanas 1990. gadā. Tieši tagad ir svarīgi vēl vairāk nostiprināt sadarbību ar Ziemeļvalstīm, jo Latvija saskata iespēju līdz gadu mijai iekļūt pirmajā kandidātvalstu grupā divu iemeslu dēļ: Latvijas ekonomika atkal uzrāda spēcīgas panākumu pazīmes pēc Krievijas ekonomiskās krīzes dotā trieciena, kā arī saistībā ar to, ka Somija šajā pusgadā ir ES priekšsēdētājvalsts.

Latvieši savas cerības saista ar ES augstākā līmeņa sanāksmi decembrī Helsinkos un ar Ziemeļvalsts atrašanos priekšsēdētājvalsts statusā. Katrā gadījumā no Eiropas ārlietu ministru tikšanās septembrī Laplandē tika saņemti pozitīvi signāli.

Cik tālu Latvija atrodas no iestāšanās Eiropas Savienībā?

"Grūti pateikt. Tas notiks varbūt pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem, taču mums tas nav galvenais. Galvenais ir tas, lai mēs būtu radījuši situāciju, ka spējam panākt pirmo grupu. Mums ir jābūt spējīgiem sākt sarunas ar ES dažādās jomās, tiklīdz tam būsim gatavi. Gan mums, gan Eiropai nāks par labu, ja mēs iestāsimies pēc iespējas ātrāk."

Kāds labums no Latvijas iestāšanās būs Eiropas Savienībai?

"Eiropai ir jāpaplašinās, lai nākotnē kļūtu konkurētspējīga globālā mērogā, un te arī mēs varam būt noderīgi. Otrkārt, kamēr mēs nebūsim iestājušies ES un NATO, Baltijas reģionā pastāvēs nestabilitātes un nedrošības zona, un Eiropai šādi kaimiņi nesagādās nekādu prieku. Treškārt, nepieciešams apvienot visu Eiropas ģimeni. Mums, baltiešiem, ir tāds pats domāšanas veids, ideāli un vērtību sistēma kā, piemēram, jums Dānijā. Būtu ļoti slikti atstāt ārpusē tādus cilvēkus, kas ir tik ļoti līdzīgi, tikai tāpēc, ka Eiropas Savienības paplašināšana ir grūts process."

Ko jūs gribētu novēlēt Ziemeļvalstīm?

"Ja Helsinku lēmuma pamatā nebūs konkrētu kritēriju, bet tikai politiskie kritēriji, tad nevarēsim runāt par godīgu konkurenci. Mēs ļoti gribētu, lai jūs mums palīdzat, lai mums tiktu dota godīga iespēja. Es ceru, ka jūs ietekmēsiet citas ES dalībvalstis, lai tagad varētu sākties sarunas. To var pateikt ļoti īsi - lai labākās valstis sāk pirmās."

Ko Ziemeļvalstis nozīmē Latvijai?

"Paskatieties kartē. Lai nodrošinātu stabilitāti un labklājību šajā pasaules daļā, mums visiem Baltijas jūras apkaimē ir jāstrādā kopīgi. Visas Ziemeļvalstis mūs faktiski atbalsta. Ziemeļu un Baltijas ministru padome strādā kopā. Jūs mūs ļoti labi pazīstat, un tāpēc es varu jūs lūgt mums palīdzēt, arī tāpēc, ka jūs taču redzat, ka mums sniegtā palīdzība nepazūd melnā caurumā, kā tas notiek Maskavā.

Tajā pašā laikā ļoti svarīga ir dažādu Ziemeļvalstu un citu Baltijas jūras piekrastes valstu reģionu sadarbība. No tā arī jūs varat gūt lielu labumu. Mēs turklāt varam ļoti daudz mācīties no jūsu sadarbības pāri Ēresundam. Mums ļoti svarīga ir arī reģionālā sadarbība ar Krieviju. Mēs nekādā ziņā nevēlamies, lai starp Baltijas valstīm un Krieviju tiek uzcelts jauns Eiropas mūris. Gluži pretēji, runa ir par Krievijas iesaistīšanu un noturēšanu Eiropā."

Vai Dānija un pārējās Ziemeļvalstis izmanto ekonomiskās iespējas Latvijā?

"Jums ir vairākas īpaši labas iespējas, jo jūs atrodaties mums līdzās un mūs labi pazīstat. Viens no Latvijas valdības galvenajiem mērķiem ir gūt lielāku labumu no šīs ekonomiskās sadarbības. Dānija Latvijā ir izdarījusi vislielākos ieguldījumus. Latvijā ir izveidotas trīs īpašas ekonomiskās zonas, kurās pastāv sevišķi izdevīgi nodokļu, ieguldījumu un darba apstākļi."

Vai tomēr vēl aizvien nepastāv ar mafiju un birokrātiju saistītas problēmas?

"Ja vēlaties doties uz austrumiem, Latvija ir viena no labākajām vietām. Mums ir trīs neaizsalstošas ostas un ļoti laba infrastruktūra. Turklāt tagad ir ārkārtīgi izdevīgs brīdis ienākšanai, iekams mēs kļūsim par ES un NATO dalībvalsti. Mums ir birokrātija, taču deviņdesmito gadu sākuma "Mežonīgo Rietumu" laiks ar krievu mafiju jau ir pagātne, un atšķirība no citām valstīm ir tāda, ka mēs atklāti runājam par problēmām un kaut ko darām, lai tās atrisinātu."

Fakti:

Latvija attīstās

Ekonomiskā krīze, kas 1998. gada augustā smagi skāra Krieviju, ietekmēja arī Latviju. Zviedru S-E-Banken ziņojumā vasaras beigās teikts, ka Baltijas valstīm nācās savu 1999. gada ekonomiskā pieauguma mērķi pazemināt no 3 līdz 1 procentam.

Tomēr Krievija tagad ir sākusi attīstīties. Latvija savukārt var prognozēt rūpnieciskās produkcijas eksporta palielināšanos uz Eiropas Savienību, tādēļ šī lielā zviedru banka paredz Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugumu 2000. gadā 3 līdz 4 procentu apmērā.

Latvija tādējādi atkal kļūtu par vienu no Eiropas tīģerekonomikām ar aizvien labākiem priekšnosacījumiem darboties Eiropas Savienībā.

Šobrīd Eiropas Savienībā nonāk vairāk nekā puse no Latvijas eksporta, un vislielākie noņēmēji ir Vācija un Lielbritānija. Vienlaikus Krievijas īpatsvars Latvijas ārējā tirdzniecībā pagājušajā gadā samazinājās līdz 7%, ko varam salīdzināt ar 21% vēl 1997. gadā.

Inflācija ir noslīdējusi līdz 2%, un bezdarbs ir zem 10%. Andra Šķēles jaunajai pilsoniskajai vairākuma valdībai problēmas tomēr rada budžeta deficīts, un tā ir nākusi klajā ar priekšlikumiem samazināt cita starpā līdzekļus pensijām.

Pats Šķēle turklāt ir norādījis, ka Latvijas ekonomiskie panākumi ir relatīvi - viņa valstī vidējie viena iedzīvotāja ienākumi ir tikai 25% no vidējā Eiropas Savienībā. Lai sasniegtu vairāk nekā pusi no vidējiem ES ienākumiem, Latvijas ekonomikai turpmākos desmit gadus ik gadu ir jāpieaug par 7 procentiem.

Karls Jaks

"Pirmā banka" veido skolu"

"Dagens Industri"

— 99.11.02.

Rīga.

"Nebija vērojams mazo noguldītāju straujš pieplūdums, kuri vēlas izņemt savu naudu", ar atvieglojumu konstatēja bankas izpilddirektors un bankrotējušās "Rīgas komercbankas" pārveidošanas par "Latvijas pirmo banku" arhitekts zviedrs Hokans Šellokers.

Komercbanka

bija Latvijā visvecākā komercbanka, kas sāka darboties perestroikas laikā 1989. gadā. Drīz vien tā kļuva par trešo lielāko Latvijas banku ar 60 bankas filiālēm visā valstī un 700 darbiniekiem. Bankai bija laba slava, un tā sevišķi rūpējās par klientu apkalpošanu.

1997. un 1998. gadā banka ieguldīja līdzekļus Krievijas vērtspapīros, kas, Krievijas krīzei sākoties, vēlāk izrādījās gigantiska spekulācija. Tirgū cirkulējošo baumu dēļ ieguldījumi tika izņemti tādā apmērā, ka bankas kapitāls bija iztukšots, un kad bankas parāds sasniedza 35 miljonus latu, Valsts banka nolēma, ka Komercbanka ir bankrotējusi un jāslēdz. Tas notika šī gada martā.

Kopš tā laika noritēja darbs bankas rekapitalizācijā ERAB konsultanta Hokana Šellokera vadībā. Šobrīd bankas kapitāls atbilst 85 miljoniem zviedru kronu. Valsts banka ir piešķīrusi 40%, Latvijas valdība 3% un ERAB 7%. Rekonstrukcijā ir piedalījušies arī 1000 lielākie noguldītāji.

Pārējiem noguldītājiem, kas nepiedalījās atjaunošanā, nāksies maksāt soda nodevu 50% apmērā, ja viņi pirmajos divos mēnešos pēc bankas atvēršanas izņems savus noguldījumus. Turpmākajos divos mēnešos banka iekasēs 40% un tā tālāk.

Kad banka 25. oktobrī sāka darboties ar nosaukumu "Pirmā Banka", galvenais jautājums bija šāds: vai visi mazie bankas klienti - apmēram 50 000, kad banka martā tika slēgta - ieņems banku, lai izņemtu savus grašus.

Kaut arī Valsts banka šai bankai ir piešķīrusi aizņēmumu garantiju 18 miljonu latu, lai tā varētu izturēt likviditātes krīzi, atvēršana varēja kļūt par ugunskristībām. Tagad tomēr šķiet, ka Šellokera bankas rekapitalizācijas stratēģija varētu kļūt par citu banku rekonstrukcijas modeli, kas turpmāk varētu būt aktuāls, it sevišķi Krievijā.

Jau augustā Pirmās Bankas kapitalizācija bija pabeigta, taču likumīgais process prasīja, lai parlaments pieņem jaunu likumu.

Pirms darbības atsākšanas banka ir slēgusi vairākus desmitus ar zaudējumiem strādājošu biroju un darbinieku skaitu samazinājusi līdz 500.

" Pirmās Bankas priekšrocības ir tādas, ka tai ir konkurētspējīga informācijas tehnoloģijas struktūra un funkcionējoša informācijas apstrādes rutīna. Turklāt Baltijas valstīs ir vairākas vēl neattīstītas banku darbības jomas, to skaitā hipotekārie aizņēmumi un fondi", Hokans Šellokers teica un savu bankas glābēja uzdevumu raksturoja kā varbūt pat visnozīmīgāko darbu, ko viņš jebkad ir darījis.

Viņš tagad ir sācis pārstrukturēšanas otro fāzi - viņš pārdos gan Krievijas vērtspapīrus, gan savas bankas daļas ilgtermiņa noguldītājiem. Plānots, ka pārdošana varētu noslēgties gadu mijā, un tad Šellokers cer, ka viņa "izdzīvošanas modelis" pacelsies spārnos kā banku brīnumputns Fēnikss.

Trešā fāze būs Valsts bankas iesaistes pārtraukšana, un tai jānoslēdzas līdz 2000. gada jūnija beigām.

Lēna Engfelde

"Senlolotais Latvijas sapnis — par Krievijas gāzes transportu

saņemt naudu par baltu velti..."

"Rosijskaja gazeta"

— 99.10.30.

Latvijas attīstības aģentūra uzskata, ka jaunais Krievijas-Rietumeiropas gāzes vads varētu iet cauri Latvijai.

Par gāzes vadu, kas savienotu Krieviju un Eiropu, turklāt šķērsojot Latviju, Latvijas Gāzē (LG) ir sapņojuši jau kopš seniem laikiem. Tamlīdzīgs projekts uz papīra eksistēja jau 80 gadu beigās, taču tas tika iesaldēts līdz ar PSRS sabrukumu. Sakarā ar politiskajām domstarpībām Krievija atteicās gāzes vadu būvēt cauri Latvijas teritorijai. Tādēļ arī četru gadu laikā Gazprom speciālisti izstrādāja vairāk nekā piecus gāzes transportēšanas uz Eiropu variantus, no kuriem divus eksperti vērtē kā pilnīgi reālus. Šie varianti ir Krievija-Baltkrievija-Polija un Krievija-Somija-Zviedrija.

Tiesa, visas izstrādes ir beigušās ar līniju novilkšanu uz ģeogrāfiskās kartes. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka LG neatlaidīgi turpināja izstrādāt savu plānu, uzskatot to par pašu izdevīgāko un ekonomiskāko. Rīgā līdz šim vēl nav atmetuši cerības, ka tik ļoti kārotā "truba" ies cauri Latvijas teritorijai. Monopolista preses sekretārs Kārlis Anitēns laikrakstam Biznes I Baltija apstiprināja, ka LG gāzes vada celtniecības projekts jau ir pabeigts un par to Maskava esot lieliski informēta. "Katrā izdevīgā gadījumā mūsu vadība atgādina Gazprom , ka pats izdevīgākais ceļš Krievijas gāzei ved cauri Latvijai," stāsta K.Anitēns. "Nav iespējams izvairīties no ekonomiskajām realitātēm. LG izstrādātais variants ir pats izdevīgākais, un to ļoti labi apzinājās padomju zinātnieki un ekonomisti. Jāatzīst, ka arī Gazprom to apzinās un tāpēc tur nesteidzas uzsākt kaut kādus celtniecības darbus saskaņā ar viņu pašu plāniem."

Jaunā gāzes vada celtniecības ideja tika apspriesta arī nesenajā seminārā "Ziemeļu dimensija: vai Latvija izmantos savas iespējas?" Attīstības aģentūras eksporta nodaļas ģenerāldirektora padomnieks Juris Kanels sarunā ar BiB atzīmēja, ka optimālākais variants gāzes transportēšanai uz Rietumeiropu, kā arī tas, kādu lomu tajā spēlētu Latvijas gāzes krātuves, pagaidām vēl neesot noskaidrots. Taču neesot šaubu par to, ka Latvijas dabiskās gāzes krātuves ir īpaši pievilcīgas tieši tālākajai gāzes nogādei uz Eiropu.

J.Kanels pastāstīja, ka semināra dalībnieki esot bijuši vienisprātis par to, ka gāzes vada celtniecības projekts caur Latviju esot ar stratēģisku nozīmi. Tieši no tā varētu būt atkarīga tālākā Latvijas ekonomikas attīstība. Citu valstu pieredze rādot, ka, pateicoties cauri to teritorijai ejošajam cauruļvadam, eksistē iespēja saņemt ne tikai naudu par gāzes transportu, bet arī pieprasīt pavisam citus tarifus par dabasgāzes piegādēm.

Visi fakti liecina par to, ka jaunā gāzes vada celtniecība ir ļoti svarīga arī pašam Gazprom’ . Nesen Krievijas monopolista valdes priekšsēdētājs Rems Vjahirevs paziņoja, ka Gazprom turpmāk pieliks visas pūles, lai palielinātu gāzes eksporta apjomus uz Eiropu. Taču LG uzskata, ka gāzes vada būve varētu sākties ne agrāk kā pēc 5-10 gadiem. Tiešais iemesls tam ir kolosālās projekta izmaksas, kura īstenošanai šodien Krievijas uzņēmumam naudas nepietiek.

Aleksandrs Vidjakins,

Anna Zeļenskaja

"Es biju par Paulu"

"Argumenti i fakti"

— 99.10.27.

No sarunas ar dziedātāju Laimu Vaikuli.

Es esmu pieaudzis cilvēks un, protams, nevaru dzīvot tikai no skatuves un suņiem, kaut gan ļoti gribētu. Kad Saeima vēlēja prezidentu, dabiski, ka es biju par to, lai uzvarētu Raimonds Pauls. Pazīstu viņa dzīves principus, viņš ir ļoti godīgs, gudrs cilvēks. Bieži es dzirdu kritiskus vārdus to radošo cilvēku adresē, kuri nodarbojas ar politiku. Sak, tā nav viņu darīšana, viņi izmanto savu popularitāti un cenšas darīt to, ko nepārzina. Bet vai tad Reigans bija slikts prezidents Amerikai? Galu galā vienalga — prezidents ir afiša, viņam jāveido laba profesionāļu komanda.

Man arī piedāvāja iestāties kādās tur partijās. Taču es to nevaru savienot ar savu profesiju. Ja man būtu piedāvājuši piedalīties politikā, kad tika pieņemti daži likumi, es acīmredzot būtu uzķērusies uz šīs makšķeres. Man, piemēram, vienkārši kliegt gribējās, kad apstiprināja likumprojektu par Pensiju fondu. Viņi nezina, kur ņemt naudu, tāpēc, ka visi ir nabagi. Pieņēma likumu par zemju atdošanu vecajiem saimniekiem, kurš valstij neko nedod. Es saprotu, ka notikusi netaisnība: cilvēki pameta valsti pret savu gribu. Taču viena netaisnība nedrīkst izraisīt citu.

Manai Jūrmalas mājai kaimiņos stāv pussabrukusi savrupmāja, kas pieder cilvēkam, kurš dzīvo Šveicē. Nekas nemudina viņu ieguldīt nekustamajā īpašumā. Nams kā stāvējis, tā stāv neremontētsw tāpēc, ka saimnieks necenšas tajā atgriezties. Nav likumu, kas veicinātu ātru ekonomikas izaugsmi. Iznāk, ka viss tika darīts, lai izpatiktu ārzemniekiem.

Vladimirs Polupanovs

"Cīņa par sliktāko sabrukuma veidu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.29.10.

Lietuvas ministru prezidenta atkāpšanās. Politika un naftas darījums.

Patreiz Lietuvā prezidents un valdība cīnās nevis par labākiem sasniegumiem, bet gan par sliktāko sabrukuma veidu. Tālab arī tagad atkāpies ministru prezidents Pakss, ko prezidents Adamkus amatā iecēla tikai pirms pieciem mēnešiem. Kā "postošu", kas sasniegumiem lutinātajā Baltijā ir reti dzirdēts vārds, Pakss apzīmēja Lietuvas noslēgto līgumu ar amerikāņu naftas koncernu Williams International par naftas pārstrādes rūpnīcas " Mažeiķu Nafta " privatizāciju. Finansu ministrs Longins un ekonomikas ministrs Maldeikis, tieši tie abi valdības locekļi, kuri vienojās par līgumu, arī piekrita šim viedoklim. Amerikāņiem sākumā par 150 miljoniem dolāru ieguldījumu tika apsolīts saglabāt kontroli pār Lietuvas naftas saimniecību. Šī summa bija maksājama pa daļām, turpretim valstij, lai tā varētu dzēst parādus, uzņēmumā jau tūlīt bija jāmaksā 350 miljoni dolāru. Valsts budžetam, kas jau tā ir noslogots, tas vēl ir papildu smagums.

Paša Paksa partija, konservatīvie parlamenta prezidenta Landsberģa vadībā, darījumu ar Williams savā ziņā kanonizēja un runāja par "lietuviešu neatkarību", kas ar šī darījuma palīdzību jāglābj. Sarunas ar Williams pastāvīgi tika cildinātas kā Lietuvas tuvināšanās Amerikai un nodrošinājums pret Krieviju. No turienes gan nāk nafta, kas Lietuvā tiek bagātināta un transportēta ar kuģiem. Tomēr Lietuvai papildus nevajadzētu kļūt atkarīgai no Krievijas darījumu interesēm. Vēl joprojām no naftas pārstrādes saimniecības, kas Baltijas jūras austrumu malā pieaug jau gadiem, tiek iegūta liela daļa Lietuvas nodokļu līdzekļu. Tā šī lieta kļuva par politisku afēru un noveda pie tā, ka Pakss, Longins un Maldeikis tāpat kā kanclers bija nogurdināti, turklāt pret viņiem nostājās arī kabinets, neņemot vērā, ka viņi ir trīs vīri, kuri valdībā no ekonomikas saprata visvairāk.

Mažeiķu privatizācijas izjukšana beigās tika uzskatīta par nacionālu traģēdiju, kas varētu sagandēt ceļu uz Rietumiem. Sarunās ar Williams nepagāja neviens mēnesis, kurā Lietuvas interešu aizstāvji nebūtu saņēmuši brīvprātīgu atbalstītāju palīdzību no Maskavas. No turienes Lukoil , lielākais Krievijas naftas koncerns, paziņoja par savu nepatiku attiecībā pret amerikāņu iesaistīšanos darījumos pašu namdurvju priekšā, un tādējādi pārtrauca naftas piegādi. Tāpēc Mažeiķi jau vairākkārt bijuši bez izejvielām, un parādi, kuri tagad jāpārņem Lietuvai, lielā mērā radušies, pateicoties tieši šim boikotam.

Amerikāņu ietekme Viļņā ne gluži negaidīti pastiprinājās ar Valda Adamkus uzvaru prezidenta vēlēšanās 1997./98.gadu mijā. Adamkus jau deviņdesmito gadu sākumā kā ideālists atgriezās Lietuvā. Pēc viņa uzvaras vēlēšanās valstī ieradās Rietumu speciālisti un trimdas lietuvieši, kuru intereses ne vienmēr saskanēja ar vietējo interesēm. Īsi pirms vēlēšanām tika pieņemts lēmums par Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas privatizāciju un atbildīgajā Eiropas ministrijā svinīgi tika noslēgts konsultatīvais līgums ar franču Investmentbank Paribas . Tikai pusgadu vēlāk Eiropas ministrija tika izformēta un ministrei par dalību netīrā afērā tika noņemta vara, turklāt gan franču, gan vācu konsultanti sarūgtināja valsti. Kopš tā laika par Lietuvas naftas saimniecības privatizāciju sarunās piedalījās tikai viens kandidāts: Williams International. Process vairs nebija atklāts, pārlūkojams un uz konkurenci orientēts, bet gan notika aiz slēgtām durvīm kā politisks darījums ar nevienlīdzīgiem partneriem. Williams rokās bija visas kārtis. Tās bija patiesas šausmas pieredzējušajiem un sekmīgajiem privatizētājiem.

Adamkus tālab atrodas ne vien iekšpolitiskas lausku kaudzes, bet arī neizdevušās privatizācijas priekšā. Novērotāji runā, ka Mažeiķu afēra esot tikai aisberga virsotne. Eiropas Komisija nesen savā progresa ziņojumā iestāšanās kandidātēm norādīja, kāda situācija ir galvenajā punktā, tas ir, saistībā ar Lietuvas tuvināšanos Rietumiem: vairāk nekā 2000 uzņēmumu pilnībā vai daļēji privatizēti, turklāt daudzi no tiem privatizēti apstrīdamā kārtā un ne visai sekmīgi. Tālab konservatīvajiem jāsamierinās ar pārmetumu, ka viņi valsti savas valdīšanas laikā, atšķirībā no saviem komunistiskajiem priekšgājējiem vadījuši neprofesionāli. Tagad vēl tiek pievienots pārmetums par "Lietuvas izpārdošanu", to galvenokārt izteicis Aļģirds Brazausks, kas bija valsts vadītājs kopš neatkarības cīņu laikiem un Adamkus priekšgājējs. Brazausks jau drīzumā varētu atkal ieņemt iecienītākā valsts politiķa pozīciju, ko pa šo laiku apstrīdēja Adamkus.

Nepilnīgajā valdībā, kura izveidojusies, Paksam atkāpjoties, valda gandrīz vai paniska gatavība darījumu ar Williams par spīti visām šaubām sekmīgi pabeigt. Tikai daži mēneši nelaimīgos dalībniekus šķir no nākamajām Parlamenta vēlēšanām. Konservatīvo izredzes, kuri pirms četriem gadiem svinēja uzvaru pār komunistiem, ir ļoti samazinājušās. Partija, pateicoties Vagnora nomaiņai ar Paksu, bija nonākusi līdz šķelšanās brīdim. Kreisi nacionālā opozīcija pa to laiku vāc parakstus tautas nobalsošanai pret amerikāņiem. Materiāls sīvai vēlēšanu cīņai ir radīts.

Jaspers fon Altenbokums

"Maskavas asiņainā identitāte"

"Die Welt"

— 99.10.29.

Astoņus gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma krievi vēl arvien nav aptvēruši, ka viņu impērija ir sabrukusi. Viņi ieslīgst arvien dziļākā krīzē un mēģina atrast savu identitāti aizejošā 20. gadsimta pēc–boļševistiskajā pasaulē.

Kas ir Krievija? Kur ir Krievija? Kas ir krievi? Tie jau ilgāku laiku ir jautājumi, uz kuriem no Sanktpēterburgas līdz Maskavai neviens nespēj atbildēt. Vai Krievija ir nacionāla valsts krieviem? Kur tādā gadījumā ir tās robežas? Vai, varbūt, tā ir daudznāciju lielimpērija? Taču, kas pie tās pieder? Vai Kremlis ir eiropeiskas vai aziātiskas varas centrs, vai arī neviens no tiem, bet gan eirāziska divdzimumu būtne ar citām tradīcijām un likumiem? Līdz šim to precīzi nezina arī krievi paši. Supervaras zaudējuma sākumā daži no viņiem atteicās no sapņa par pasaules impēriju un līdz ar to arī no imperiālās sūtības apziņas. Viņi jutās piederīgi Rietumiem. Īpaši čečeni nav aizmirsuši Jeļcina runu Kijevā. 1990. gada decembrī viņš paziņoja: vēsture ir iemācījusi, ka "tauta, kas valda pār kādu citu tautu, nevar būt laimīga", tātad Krievija vairs netieksies būt par "jaunas impērijas centru". Jeļcins un viņa toreizējais ārlietu ministrs Kozirevs cerēja, ka kļūs par līdzvērtīgiem Rietumu partneriem. Taču no tā, protams, nekas neiznāca. Krievija bija pārāk nabadzīga, pārāk maz gatava reformām un nebija pārliecināta par jauno Rietumu varas lomu. Pārmaiņas notika līdz ar pirmajiem triecieniem ekonomikā un ārpolitikā. Tagad rietumnieki ir atvirzījušies fonā vai arī pievienojušies kādai citai nometnei. Maskava atkal sapņo par savu kādreizējo lielumu un badīgi raugās uz bijušajām padomju republikām. "Tuvās ārzemes" taču nevar tā vienkārši būt neatkarīgas. Šī doma, kas kopš 1993. gada arvien biežāk izpaudās, asajā tonī runājot par ietekmes sfērām, pašreiz kļūst par centieniem pēc hegemonijas.

Tā ir vēlēšanās atriebties par apkaunojošo militāristu sakāvi Krievijas – Čečenijas karā pirms trim gadiem, tā ir kāre pēc bagātajām naftas rezervēm Kaspijas jūrā, tie ir Maskavas centieni sabombardēt čečenu neatkarības centienus un "samierināt" visu Kaukāzu. Nemaz jau nerunājot par bailēm, ka viss eiro–aziātiskais dienvidu flangs var nonākt radikālo islamistu rokās. Taču tā ir arī vēlme uz aktuālajiem jautājumiem par identitāti atbildēt pagātnes nozīmē un vismaz būt lieliem tur, kur, pateicoties rupjam ieroču spēkam un kaimiņu vājumam, tas vēl ir iespējams. Šāda izturēšanās ļauj secināt, ka īpaši nozīmīgām impērijām ir vajadzīgi gadu desmiti, lai samierinātos ar varenības zaudējumu. Dažas no tām, līdz iemācās saglabāt mēra sajūtu, ieslīgst konfliktos vai nonāk diktatoru rokās. Tomēr Rietumi nedrīkst klusēt par attīstību Krievijā. Tiem ir jāatrod viennozīmīgi vārdi par to, kas ir pieļaujams un kas ne.

Žaks Šusters

"Atvēsināt Kaukāzu"

"The Economist"

— 99.10.30./11.05.

Krievijas uzlidojumi Čečenijā visam reģionam liek nodrebēt bailēs.

Visas pazīmes liecina: Krievijas valdība uzskata, ka tā varēs samizot nejaukos čečenu dumpiniekus un ar spēku no jauna pakļaut savai kontrolei valsts nemierīgo dienvidu nomali. Šāda rīcība diezin vai gūs panākumus. Valdības militārā kampaņa līdz šim nav bijusi tik stulba, kaut gan ne mazāk brutāla kā 1994.-1996.gada kampaņa, kad tika nogalināti apmēram 80 tūkstoši cilvēku, Čečenija ieguva de facto neatkarību un Krievija tika pazemota. Taču čečeni ir tikpat apņēmīgi un sīksti kā tolaik. Turklāt šodien ne tikai Čečenija vien, bet arī viss Kaukāzs ir bīstamā haosa stāvoklī un Krievija situāciju tikai pasliktina. Pēdējā Čečenijas karā pārējā pasaule stāvēja nomaļus, neskaidri murminādama, ka tā esot Krievijas iekšējā lieta. Šoreiz, kad bīstamās konvulsijas apdraud vairākas kaimiņvalstis, konfliktā neiesaistītajiem ir pilnīgas tiesības izmantot savu ietekmi, lai panāktu izkārtojumu.

Laimīgā kārtā eksistē laba iespēja šādai rīcībai. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO) drīz vien ir jānotur sava pirmā lielā galotņu konference pēdējo trīs gadu laikā. Šajā klubā piedalās Savienotās Valstis, Krievija, Turcija, trīs Kaukāza bijušās padomju republikas (Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna), kā arī visas pārējās Eiropas valstis. EDSO tika izveidota kā organizācija cilvēktiesību un citu delikātu jautājumu apspriešanai. Tas ir arī pats iemīļotākais Krievijas forums. EDSO sanāksme Stambulā pēc trim nedēļām ir ideāla iespēja, lai mēģinātu panākt vispārējo izkārtojumu Kaukāzā.

Pats neatliekamākais uzdevums ir asinsizliešanas apturēšana Čečenijā. Lai to panāktu, Krievijai, kas tagad uzskata savas pozīcijas par spēcīgākām, būtu jāpiedāvā pamiers. Pēc tam tā varētu noturēt sarunas ar Čečenijas ievēlēto vadītāju Aslanu Mashadovu un piešķirt Čečenijai vismaz tik plašu autonomiju, kāda tika apsolīta pirms trim gadiem. Tāda rīcība varētu dot labu iespēju panākt čečenu sadarbību cīņā pret islama terorismu Krievijas pilsētās, kas, vismaz teorētiski, ir viens no galvenajiem iemesliem pašreizējai Krievijas kampaņai.

Krievi, protams, apgalvos, ka šis karš Čečenijā, tāpat kā iepriekšējais, ir to iekšējā lieta. Taču tā starptautiskie aspekti nav noliedzami. Vismaz 180 tūkstoši čečenu ir pametuši savas mājvietas; daudzi ir devušies rietumu virzienā uz kaimiņos esošo republiku Krievijas sastāvā - Ingušiju; citi ir devušies dienvidu virzienā uz Gruziju. Nožēlojamā kārtā krievi bloķē bēgļu plūsmas un neizrāda nekādu atsaucību, lai neteiktu vairāk, tādām labdarības organizācijām kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.

Jaunie satraukumi tuvajās ārzemēs

Par Krievijas iejaukšanos bažas valda arī ārpus tās robežām, īpaši tajās valstīs, kuras ar simpātijām izturas pret Čečeniju. Gruzija, kurā 31.oktobrī notiek parlamenta vēlēšanas, uzskata, ka tā atkal ir nonākusi Krievijas nežēlastībā. Tikpat nervoza ir Azerbaidžāna, kas vēlas paturēt lauvas tiesu no Krievijas iekārotās Kaspijas jūras naftas; Azerbaidžānas ārlietu ministrs šonedēļ tika atlaists no amata. Armēnija, Krievijas senākais sabiedrotais reģionā, pēc trešdien notikušās premjerministra slepkavības ir ierauta politiskā haosā. Azeru asinsbrāļi un šī iemesla dēļ par galveno Krievijas stratēģisko pretinieku uzskatītie turki notikumus vēro piesardzīgi.

Taču ne jau visas pazīmes vēstī ļaunu. Krievi varbūt tagad būtu gatavi pieņemt, ka lielākā daļa no jaunatklātās naftas no Azerbaidžānas piekrastē esošās galvaspilsētas Baku tiek pārsūknēta pa naftas vadu caur Turciju uz Vidusjūru un nevis, kā to būtu vēlējušies viņi paši - caur Krieviju uz Melnās jūras ostām. Krievija pat varētu palīdzēt panākt izkārtojumu Azerbaidžānas un Armēnijas strīdā par abu valstu apstrīdēto Kalnu Karabahas teritoriju.

Tomēr lielo strīdu izkārtojums reģionā nedrīkstētu nozīmēt, ka Krievija var brutāli sabradāt kājām mazākās tautas, ieskaitot čečenus, uzskatot šīs tiesības par cenu, ko tā maksā par ietekmes zaudējumu Kaukāza dienvidu daļā. Viss reģions ir sprādzienbīstams. Viens notikums ietekmē otru. Galotņu konferences dalībniekiem Stambulā vajadzētu uzstāt, ka miera iedibināšana Čečenijā ir tikai viena daļa, lai arī pati nozīmīgākā, no stabilitātes iedibināšanas procesa visā Kaukāzā.

"Rasisma upuri saņems lielāku atbalstu"

"Dagens Nyheter"

— 99.10.27.

Pret rasismu veiktajos pasākumos Zviedrijā ir daudz nepilnību. Mēs pietiekami labi nepalīdzam rasistisku noziegumu upuriem, taču tagad viņi saņems lielāku atbalstu.

Vienlaikus nepieciešams ārstus un policistus izglītot tā, lai viņi varētu profesionāli rūpēties par šādu noziegumu upuriem. Šie ir tikai daži pasākumi nacionālajā rīcības programmā pret rasismu, ar ko šajā rakstā iepazīstina integrācijas ministre Ulrika Mesinga. Rakstu ir parakstījis arī bijušais nacists un tagad aktīvs cīnītājs pret rasismu Kents Lindāls.

Nesen visā valstī notikusī manifestācija bija varena reakcija pret rasistisko un nacistisko varmācību. Enerģiskā līdzdalība visā Zviedrijā liecināja, ka aizvien vairāk cilvēku jūt pamatotu satraukumu un augošo labēji ekstrēmistisko varmācību uzskata par nopietnu draudu demokrātijai. Tā rāda arī pilsoņu apņēmību aizstāvēt demokrātiju un atvērtu sabiedrību.

Līdztekus augošajai varmācībai aizvien skaļāk izskan balsis, kas pieprasa aizliegt rasistiskas un nacistiskas organizācijas. Jaunākais SIFO pētījums, ar ko DN Debatt 23. oktobrī iepazīstināja sociologs Hosē Alberto Diazs no Integrācijas pārvaldes vadības grupas, rāda, ka septiņi no desmit aptaujātajiem atbalsta rasistisku organizāciju aizliegšanu. Šāda nostāja mūs nepārsteidz.

Kad nacistiskā varmācība atklāti demonstrē savu zvēriskumu un nicinājumu pret demokrātiju un cilvēciskām vērtībām, tad patiešām neatliek gandrīz nekas cits kā pieprasīt aizliegšanu.

Jautājums tomēr ir šāds - vai aizliegums apturēs labēji ekstrēmistisko varmācību? Mums par to ir zināmas šaubas. Ir principiāli un praktiski iemesli.

Mums jau tagad ir spēcīga likumdošana, lai sodītu un aizliegtu rasistiski un nacistiski motivētu darbību. Ja mēs ietu vēl vienu soli tālāk un aizliegtu nacistiskās organizācijas, tad var droši teikt, ka tam būtu ļoti maza praktiska nozīme. Toties tas nozīmētu nopietnu mūsu demokrātijas pamattiesību pārkāpumu.

Mēs nedomājam, ka spēsim aizstāvēt demokrātiju pret rasistisku varmācību, likvidējot tās pamatu, tas ir, tiesības brīvi domāt un runāt, kā arī tiesības organizēties kādas idejas vārdā. Atklātība ir demokrātijas trauslais spēks. To nedrīkst dažādi skaidrot, uzskatīt par vājumu un upurēt demokrātijas aizsardzības labā.

Aizliegums nav arī piemērots paņēmiens, kā apturēt nacistisku varmācību. Tas drīzāk padarītu rasistus un nacistus par mocekļiem un palielinātu risku, ka viņu organizācijas varētu kļūt saistošākas un pievilcīgākas noklīdušiem jauniešiem. Aizliegums arī apgrūtinātu sabiedrības kontroli pār šīm organizācijām.

Turpretī nepieciešams intensificēt cīņu pret rasismu. Pēdējos gados ir notikušas vairākas ievērojamas kampaņas. Vienlaikus profilaktiskā nolūkā ir pieņemtas tālejošas iniciatīvas. Tas viss mums ir devis vērtīgu pieredzi.

Mēs zinām, ka pret rasismu neizveidojas mūžīga imunitāte. Katrai paaudzei ir jāiegūst zināšanas par šīm cilvēkiem naidīgajām kustībām.

Nogurdinošas un uzkrītošas kampaņas labi darbojas, lai piesaistītu uzmanību, taču tās ir kā liela uguņošana. Tās ir labas, kamēr mirgo, bet kad apdziest, tad atkal ir tikpat tumšs kā iepriekš. Tāpēc mēs nedrīkstam uzticēties tikai lielām kampaņām, un ir nepieciešams tālredzīgs darbs. Tikpat svarīga ir arī nepārtraukta informācijas izplatīšana un citi pasākumi.

Rasisma apkarošana un novēršana nav tikai valdības un sabiedrības institūciju uzdevums vien. Šajā procesā aktīvi ir jāiesaistās visiem civilās sabiedrības demokrātiskajiem spēkiem.

Krīzes gadi un augstais bezdarbs 90. gados mūsu sabiedrībā ir radījis dziļas sociālās plaisas un acīmredzamu no sabiedrības izstumto cilvēku slāni. Visa līdzšinējā pieredze rāda, ka nevienlīdzīgā varas un resursu sadale rada labvēlīgu augsni rasismam un citām cilvēkiem naidīgām kustībām. Tāpēc cīņa par taisnīgu sabiedrību ir vissvarīgākais darbs pret rasismu un nacismu.

Nav pārspīlējums apgalvot, ka darbs pret rasismu Zviedrijā tiek veikts ar lielām ambīcijām un prioritāti. Starptautiskā salīdzinājumā Zviedrija izskatās ļoti labi, taču iepriekšējo gadu pieredze atklāj arī dažādus trūkumus.

Pašlaik nav skaidra pārskata par antirasistisko darbu, kas norisinās dažādās mūsu sabiedrības daļās un sektoros. Darbs pret rasismu netiek apmierinoši koordinēts, un nenotiek arī sistemātiska pieredzes izplatīšana. Organizācijas, pašvaldības, skolas un arodbiedrības, kas vēlas strādāt pret rasismu, bieži vien nezina, kur iespējams apgūt zināšanas un metodes.

Mums ir jāatrod jauni paņēmieni, lai palīdzētu rasisma upuriem un atbalstītu jauniešus, kas vēlas izkļūt no nacistiskas un rasistiskas vides un organizācijām. Mums jāuzlabo arī profilaktiskais darbs, lai novērstu jaunu dalībnieku iesaistīšanu šādās organizācijās.

Tomēr pirmām kārtām trūkst nacionāla izvērtējuma dažādiem pretrasistiskiem pasākumiem, kas varētu noderēt kā pamats jaunu iniciatīvu pieņemšanai.

Lai pārvarētu nepilnības un pastiprinātu darbu pret rasismu un nacismu, es, kā integrācijas ministre, nāku klajā ar nacionālu rīcības plānu pret rasismu.

Nacionālā rīcības plānā vajag uz šī problēma jāiekļauj kopumā un skaidri jāsadala atbildība. Tam ir jāaptver arī apkopojošs pārskats par spēkā esošajiem likumiem, starptautiskajām saistībām, pašreizējiem ilgstošākiem ieguldījumiem un pasākumiem, kā arī attīstības un reformu darbs un nākotnes darba mērķi.

Rīcības plānam jāsatur arī priekšraksti par atbalsta palielināšanu rasisma upuriem. Personāls, kas pirmais kontaktējas ar rasistisku noziegumu upuriem, atbilstoši jāizglīto, lai tas spētu profesionālāk rūpēties par šādu noziegumu upuriem. Runa te irt par ārstiem un policistiem, kā arī skolotājiem un psihologiem.

Noziegumu upuru uzklausīšanas organizācijas šodien veic labu darbu, taču tām tagad vajadzētu savu darbību vēl vairāk koncentrēt uz rasistisku noziegumu upuriem. Tālab nepieciešams apmācīt personālu, kā arī lielāka vadības vēlme.

Rīcības plānam jāsatur arī atbalsta un stimulēšanas pasākumi sabiedrības veikumam, kā arī sistemātiska pieredzes vākšana un izplatīšana.

Mēs esam pārliecināti, ka nacionālais rīcības plāns stiprinās un padarīs efektīvāku pretestību rasismam.

Cīņa pret rasismu ir pats par sevi saprotams valdības uzdevums, taču izvirza prasības arī citiem. Tā izvirza prasības skolai - audzināt mūsu bērnus un jauniešus demokrātiskā garā, kur iejutība un cilvēka vērtības neaizskaramība ir tikpat pašsaprotamas kā reizrēķina tabulas zināšana. Mūsu nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām un visām politiskajām partijām aktīvi jāiesaistās šajā darbā.

Tomēr nekas no tā visa nedrīkst mazināt katra indivīda personīgo atbildību. Cīņa pret rasismu ir katram svarīga. Katram ir iespēja gandrīz vai ik dienu reaģēt uz mūsu sabiedrībā pastāvošajiem aizspriedumiem, aprobežotību un diskrimināciju. Svarīgi, lai mēs visi izmantotu šīs iespējas.

Mēs esam satraukti par varmācības pieaugumu mūsu valstī pēdējā laikā, taču vēl vairāk satrauktiem mums vajadzētu būt par to, ka pret šīm varmācībām nav notikušas spēcīgas pretreakcijas.

Vislielākās briesmas mūsu demokrātiskās sabiedrības attīstībai ir vienaldzība. Nedēļas nogalē notikusī lielā saliedēšanās pret varmācību rāda, ka mēs tomēr neesam vienaldzīgi. Mēs esam apņēmīgi. Katram mums ir jārīkojas un jāreaģē no savām pozīcijām.

Ulrika Mesinga,

Kents Lindāls

"Argentīnā jauns vīrs"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.28.10.

Tās bija vēsturiskas vēlēšanas: Argentīnā beidzot iesācies demokrātiskās normalizācijas laikmets. Pirms desmit gadiem notikusī Alfonsina valdības nomaiņa ar prezidenta Menema Peronistu kundzību gan notika tiesiski korekti, tomēr smagas ekonomiskas krīzes apstākļos.

1995.gadā prezidents Menems uz šo amatu atkārtoti izvirzīja savu kandidatūru, lai gan vispirms vajadzēja izdarīt labojumus konstitūcijā, kas to pieļautu. Nesenās vēlēšanas, kas opozicionālās "Alianses" kandidātu Fernando de la Rua ievēlēja valsts augstākajā amatā, bija pirmās, kurās parastā veidā uzvarēja prezidents, ko var pieskaitīt pavisam citam virzienam nekā viņa priekšgājējus.

Varas maiņa Argentīnas vēsturē ļoti bieži saistīta ar apvērsumiem un bija asiņu slacīta. Līdzko izveidojās demokrātiski ievēlēta valdība, drīz to pie malas nostūma režīms. Tas, ka sešpadsmit gadu ilgā periodā, kurā nepārtraukti centās pēc stabilas demokrātijas, notikušas četras brīvas prezidenta vēlēšanas pēc kārtas un tas, ka vienas politiskas orientācijas pārstāvis pretiniekam no citas nometnes miermīlīgā ceļā nodod prezidenta amatu, pats par sevi ir ievērojams notikums.

Vēlēšanu cīņa un paši kandidāti aizvien tiek apzīmēti kā "garlaicīgi’. Tā drīzāk bija demokrātiskas rutīnas zīme nekā politiskās sistēmas vājuma simptoms. Uz jautājumiem par augstu bezdarba līmeni, pieaugošu noziedzību, novārdzinošu korupciju un krīžu ekonomiku abi prezidenta kandidāti sniedza atbildes, kuras cita no citas atšķīrās pavisam niecīgi. Kad iedzīvotāju vēlme pēc valdības nomaiņas kļuva arvien izteiktāka, sevi pieteica arī Eduardo Duhalds kā "pārmaiņu vīrs", lai gan viņš piederēja tai pašai partijai, kuras biedrs bija prezidents Menems.

Duhalds bija traģikomiska galvenā figūra aizraujošā izrādē, kas vēlēšanu cīņas laikā tika spēlēts Partido Justicalista . Daudz par vēlu, tikai jūlijā, kļuva skaidrs, ka viņš būs peronistu vīrs, galvenokārt tāpēc, ka prezidents Menems ceremonējās pārāk ilgi, lai beidzot atteiktos no idejas savu kandidatūru izvirzīt atkārtotām vēlēšanām - ko konstitūcija bez pēdējā laika pārmaiņām nekādā gadījumā nebūtu pieļāvusi. Savukārt, no otras puses, Duhalds savu nozīmību zaudēja, cīkstoties par to, lai partijas iekšienē tiktu nobalsots par viņa kandidatūru, un tikai tad viņš varēja sākt cīņu.

Iemesls, ka peronistu partijai nodrošināja smagāko vēlēšanu sakāvi kopš tās pastāvēšanas, ir atrodams neapmierinātas nacistiskas varas tieksmes vajātā prezidenta Menema izturēšanās manierē. Viņa paziņojumi, ka viņš savu amatu neatstās ne stundu agrāk un 2003.gadā kandidēs atkārtoti, gluži noteikti neliecina par Menema apzinīgumu, bet gan par viņa egocentrisko nostāju un tieksmi par katru cenu paturēt grožus savās rokās.

Ja Menems patiesi būtu ieinteresēts palīdzēt uzvarēt jebkuram savas partijas kandidātam, tad viņam Duhalda kandidatūru vajadzēja atbalstīt jau pēc viņa nominēšanas. Taču abi viens otram lika sprunguļus spieķos. Pat no peronistu gala paziņojuma Buenosairesā dažas dienas pirms vēlēšanām Menems demonstratīvi atturējās: viņš priekšroku deva maltītei smalkā Mardelplatas pilsētas restorānā draugu lokā. Vienīgais, kas, liekas, Menemu interesējam, ir pēc iespējas ātrāk aizmirst varas zaudējumu un inscenēt savu atgriešanos. Tā politiķim, kas pagājušajos gados daudz paveicis un gandrīz septiņdesmit gadu vecumā apmierināts var aiziet no politikas, ir pārsteidzoši aprobežota izturēšanās. Menems peronistu partiju novedis līdz bezdibeņa malai, savukārt Duhalds to nespēja atbrīvot no Menema ietekmes, jo viņš netika galā ar uzdevumu vienlaikus spēlēt divas lomas: varoņa un ienaidnieka.

Pamācoši vērot, kā Menems tagad kļuvis par opozīcijas vadoni. Viņam ir vesela virkne iespēju jaunajai valdībai radīt sarežģījumus. Tā, piemēram, arodbiedrības, kuras viņš pats ierobežoja, viņš tāpat varēja padarīt par sabiedriski nozīmīgu spēku un pamudināt uz darbībām, kas būtu nepieņemamas valdībai. Jau tālab vien, ka Eduardo Duhalds pēc savas sakāves ar plašu vērienu izteica aicinājumu sadarboties ar jauno prezidentu, Menems sajuta izaicinājumu kavēt darbu savam sekotājam.

Politiskās pārmaiņas Argentīnā Fernando de la Rua veicis. Tikai nedrīkst aizmirst, ka "Alianse", kuras kandidāts viņš bija un ar kuras atbalstu viņš kļuva par prezidentu, ir trausla partiju savienība. De la Rua galvenokārt būs jāsadarbojas ar savu viceprezidentu Karlosu. Jaunais prezidents atšķirībā no sava amata priekšteča nevarēs valdīt ar diktatora paņēmieniem. Tas arī katrā ziņā nav de la Rua uzdevums.

Jozefs Orlains

"Jaunais tandēms"

"Die Zeit"

— 99.10. Nr.44

Joška Fišers un Ibērs Vedrīns sarunā ar "Die Zeit" un "Le Monde".

Le Monde

: Kas tiek teikts un kas tiek darīts, ņemot vērā karu Čečenijā?

Joška Fišers

: Pēc manām domām, Krievija piekopj kļūdainu politiku, ja tā meklē militāru risinājumu; tas nostiprina islamistus un izraisa katastrofālu situāciju cilvēkiem. Šo konfliktu nedrīkst uzkraut civiliedzīvotāju pleciem. Mēs esam ieinteresēti cilvēktiesību ievērošanā un Krievijas stabilitātē. Taču mūsu iespējas ietekmēt no ārpuses ir ierobežotas. Runa ir par Krievijas teritoriju atzītajās robežās.

Ibērs Vedrīns

: Protams, ka mēs atzīstam Krievijas teritoriālo integritāti un nepieciešamību apkarot terorismu, taču tas neattaisno šādu eskalāciju. Šai krīzei nevar būt tīri militārs atrisinājums. Mūs uztrauc civiliedzīvotāju upuri. Tagad ir jāiet politisku ceļu, Čečenijai ir jāatrod politisks atrisinājums; turklāt ir jāapdomā arī par visa Ziemeļkaukāza nākotni. Es par to ceturtdien runāju ar (Krievijas ārlietu ministru - red.) Igoru Ivanovu.

Le Monde

: Vai Rietumiem nevajadzētu pastāvēt uz to, ka Čečenijā ir jārīkojas EDSO, tāpat kā karā no 1994. gada līdz 1996. gadam?

Vedrīns

: Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju mēs varam iesaistīt tikai tad, ja piekritīs krievi. Tik tālu mēs vēl neesam, un tāpēc mēs vēlamies viņus pārliecināt atkal atgriezties pie politiskiem pasākumiem.

Fišers

: EDSO valda vienprātības princips …

Le Monde

: … mīnus viena balss, proti, attiecīgās valsts balss, tātad Krievijas.

Fišers

: Krievija zina, ka tai saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem un vienošanos ir jākonsultējas ar kaimiņvalstīm. Pretējā gadījumā tiks destabilizēts viss reģions.

Die Zeit

: Kopš 18. oktobra Augstā ES kopējās ārējās un drošības politikas pārstāvja amatā ir Havjērs Solana: kā "GASP kungs". Vai krīzi Čečenijā var uzskatīt par pirmo pārbaudi?

Vedrīns

: Nav šaubu, ka Solana ir personība, kas ir vispiemērotākā šai funkcijai. Tas atvieglos koordināciju un realizāciju kopējas Eiropas ārpolitikas veidošanā. Kādās jomās? To mēs redzēsim vēlāk. Jādara ir ļoti daudz gan ārpolitikā, gan krīžu pārvarēšanā, tā kā darba pietiks visiem! Taču Eiropas kopējā ārpolitika neattīstīsies, ja tā ierobežos atsevišķu valstu nacionālo ārpolitiku. Tas būtu neprāts. Tagad, kad amatā ir "GASP kungs", mēs nedrīkstam vienoties par mazāko kopsaucēju. Mums ir jāharmonizē centieni dot lielāku ieguldījumu, tāpat kā sociālajā politikā. Es zinu, ka tāds ir arī Havjēra Solanas noskaņojums.

Fišers

: Čečenijas jautājumā krievi vēro tieši nacionālās pozīcijas: Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un galvenokārt to, kā izturēsies ASV. Solanam ir ļoti svarīgs saskaņošanas uzdevums; Krievija ir tuvu tam, lai patiesi saprastu ES.

Die Zeit

: Lielajā ārpolitikā vēl ilgi noteicošās būs svarīgākās nācijas.

Fišers

: Kosovas krīzes laikā galveno lomu spēlēja ES - proti, ārlietu ministri; iesaistītas tika arī valstis, kuras nav NATO dalībnieces. Saspēle Balkānu krīzes laikā ir labs atbalsta punkts GASP.

Vedrīns

: Tā ir. Vispār es esmu drošs, ka Havjēram Solanam būs nozīmīga loma, lai virzītu uz priekšu un konsolidētu kopējo aizsardzības politiku.

Le Monde

: Francija šajā nolūkā ir iesniegusi "pasākumu plānu"…

Vedrīns

: Republikas prezidents ar to ir iepazīstinājis mūsu partnerus; tajā mēs, saskaņā ar ES galotņu sanāksmi Ķelnē iesakām uzlabot lēmumu pieņemšanas mehānismu un militāro kapacitāti. Mēs par to diskutējām 15 dalībvalstu lokā.

Fišers

: Lielākajām valstīm ir jāraugās, lai mazākajām ES dalībvalstīm nerastos sajūta, ka tiek radīta sava veida Eiropas vietējā Drošības padome. Šeit ir nepieciešams līdzsvars starp mazajām un lielajām valstīm ar to interesēm, kas ir vēsturiski izaugušas un kas bieži vien attīsta citu dinamiku. Tas arī ir ES noslēpums, ka tiek izjaukts līdzsvars. Balkānos piedalījās arī mazās valstis un tādas, kuras nav NATO. Tā ir iepriecinoša attīstība - reāli ir tikts tālāk nekā komitejās.

Vedrīns

: 15 ES dalībvalstis atzina, ka Austrumtimoras jautājumā kompetenta ir Portugāle. Ne vienmēr piemērotākās valstis ir arī "lielās".

Le Monde

: Tagad Vācijas un Francijas attiecības ir jāatdzīvina no jauna.

Vedrīns

: Šis vārds tika lietots jau 1998. gada vasarā, vēl pirms valdības maiņas Vācijā. Kanclera Kola pēdējos amata pilnvaru gados mēs gandrīz vairs nespējām tikt līdzi saviem panākumiem: pēc eiro ieviešanas mums vajadzēja atvilkt elpu; mums bija jāizmērī ceļš, ko esam nogājuši, lai tad paraudzītos uz priekšu un atkal nospraustu lielus mērķus.

Die Zeit

: Tagad ir pagrūti teikt, ka vācieši un francūži Amsterdamas un Berlīnes ES galotņu sanāksmēs būtu guvuši panākumus.

Vedrīns

: Es runāju par eiro. Abu valstu intereses nesakrīt automātiski. Vācijas un Francijas attiecības nedzīvo no burvestībām, bet no politiskā darba. Pēc vadību maiņām Francijā 1995. gadā un 1997. gadā, bet Vācijā 1998. gadā, sastrādāties bija jāmācās no jauna. Visu šo valdību iesākuma periods nebija tas labākais laiks Vācijas un Francijas attiecībās. Vācija 1999. gada pirmajā pusgadā kļuva par ES prezidējošo valsti; tad sekoja Kosova. Tomēr tagad mēs esam tiktāl, lai kopā ieskicētu Eiropas nākotnes vīziju, tās ģeogrāfiskās robežas un institūcijas.

Fišers

: Es laikrakstos lasu par krīzi Vācijas un Francijas attiecībās. Godīgi sakot, es tam nevaru piekrist. Ne Francijā, ne arī Vācijā neviens nopietni nedomā, ka ir iespējams kā Eiropas apvienošanas motoru aizstāt Vācijas un Francijas attiecības. Tām nav alternatīvas.

Die Zeit

: Pēdējā laikā neizskatās, ka šī tēze tiktu ņemta vērā.

Fišers

: Jebkurš prezidents, jebkurš kanclers cietīs neveiksmi, ja šeit piekops citu politiku.

Die Zeit

: To vēl pilnībā nav apzinājušies.

Fišers

: Tā bija mana tēze jau no paša sākuma. Tā ir vienkārša un ir Eiropas panākumu noteikums. Tagad to ir sapratuši. Ir atkal jāsasparojas, bet Eiropas lietās par to nav nekā grūtāka. Berlīnes galotņu sanāksmē mēs ar Agenda 2000 radījām pirmos priekšnoteikumus ES paplašināšanai uz austrumiem. Francija savas ES prezidentūras laikā ar institūciju reformām radīs otru priekšnoteikumu. Es ceru, ka ES 2003. gada 1. janvārī būs spējīga paplašināties un ka pēc tam atkarībā no sarunās panāktā progresa būs pirmās iestāšanās.

Die Zeit

: Vācijā Kanclers Šrēders runāja par trīsstūri ar Lielbritāniju. Un Francija, apejot Vāciju, kopā ar britiem ir sākusi citas iniciatīvas – aizsardzības politikā Sentmalo tikšanās, Kosovas politikā - Rambuijē konferencē.

Fišers

: Ļaujiet man atbildēt ironiski: katrā laulībā ir sānsoļi. Taču mūsu laulība ir labas kvalitātes, tā kā tas viss ir tikai epizodes. Vispār attiecības ar Lielbritāniju labi papildina šo laulību.

Vedrīns

: Sentmalo bija noderīga visiem eiropiešiem. Un Rambuijē no Vācijas "nenorobežojās", tā bija asociēta, taču tai bija daudz jāstrādā pie Agenda 2000 . Vācijas un Francijas attiecībās ir pārāk daudz cilvēku, kuri izklaidējas, paši sevi biedējot ar "krīzi". Viedokļu atšķirības sarunās tiek dramatizētas – kaut kas tāds pašreiz ir patiesi banāli. Labāka būtu lielāka nosvērtība. Vāciešu un franču sadarbību var bagātināt ar citām attiecībām, tās ir atvērtas arī pārējiem, tām nav alternatīvas.

Die Zeit:

Abās valstīs valda nedrošība. Francijai ir iespaids, ka Vācijas kanclers Gerhards Šrēders attiecībām ar Franciju vairs nepiešķir vislielāko nozīmi. Vācijā dažiem ir sajūta, ka Žaks Širaks Eiropas lietās vairāk uzstājas nevis kā prezidents, bet kā lauksaimniecības ministrs.

Fišers

: Eksistē atšķirīgas intereses, tradīcijas un arī atšķirīgas personības. Vienmēr nevar valdīt harmonija. Taču izšķirošā ir produktīva atšķirību pārvēršana progresā. Krīze būs tikai tad, ja mēs viens otru bloķēsim. Es piedzīvoju pretējo.

Vedrīns

: Francija vienmēr Eiropā ir aizstāvējusi savas lauksaimniecības intereses.

Fišers

: Man ir zināma atšķirīgā lauksaimniecības jautājuma nozīme abās valstīs. Tomēr es vēlos atgādināt: lai arī cik ļoti man nepatiktu franču lauksaimniecības produkti un franču virtuve – tomēr Francija jau sen ir kļuvusi par nozīmīgu industrijas un pakalpojumu valsti!

Vedrīns

: Es ceru, ka mēs ar visu palīdzību to paveiksim. Taču tad, kad mēs paši vienosimies, ka gribam noteikt ne pārāk tālu termiņu, kad Eiropa pēc attiecīgajām reformām spēs uzņemt jaunus kandidātus, laivu nedrīkst pārlādēt.

Fišers

: Mēs gribam, lai ES kļūtu spējīga paplašināties līdz 2003. gada 1. janvārim. Mēs negribam neko tādu, kas izskatās pēc novilcināšanas vai atlikšanas uz vēlāku laiku. Es augstu vērtēju ziņojumu, taču politika ir iespējamā māksla.

Vedrīns

: Termiņš līdz 2003. gadam, kad Eiropas Savienībai ir jābūt tik tālu – kāpēc gan ne? Helsinkos (ES galotņu sanāksmē) būs redzams ...

Die Zeit

: Reformām ir trīs galvenie punkti: Komisijas lielums, lēmumu pieņemšanas ar balsu vairākumu paplašināšana, katras atsevišķas valsts balsu svars Eiropas Padomē. Vai šajos punktos jau eksistē vienoti Vācijas un Francijas priekšstati?

Vedrīns

: Detaļās vēl ne, bet lielākas mūsu interešu atšķirības nepastāv.

Die Zeit

: Vai jūs pavasarī atradīsiet kopējas pozīcijas?

Fišers

: Termiņu noteikt vēl ir pārāk agri.

Vedrīns

: Taču mūsu mērķis ir līdz konferences sākumam izstrādāt kopējas pozīcijas. Tāpēc arī mēs apmaināmies viedokļiem.

Daniels Vernē,

Rodžers de Veks

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS