"Pilsoniskumu un demokrātiju nevar iemācīties vienā dienā"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar Latvijas sabiedrībai:

Šajā TV tiešraidē ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu 1999. gada 4. novembra vakarā pl. 19.10 sarunājas žurnāliste Sandra Eihmane.

— Labvakar. Šovakar pie mums studijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Prezidentes kundze, pēdējā laikā ir aktualizējušās tādas tēmas kā korupcija, izglītības darbinieku streiks, politisko partiju biedru skaits, neskaidrības par "Bankas Baltija" lietas izmeklēšanu, nerimst runas par atsevišķu deputātu sodīšanu vai nesodīšanu, aktuāls ir pedofilijas skandāls, privatizācija utt. Es domāju, ka visi šie jautājumi ļoti interesē mūsu skatītājus. Bet man gribētos sākt mūsu sarunu ar šodien Saeimā grozīto pensijas likumu. Kā jūs vērtējat to, kas šodien notika Saeimā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Situācija ir kļuvusi vēl sarežģītāka, nekā tā bija līdz šim. Cik noprotu, Latvijā vēl šādi precedenti nav bijuši. Mums bija pensijas likums, pagājušā gada rudenī tajā tika izdarīti grozījumi. Šinī rudenī tika izdarīti atkal jauni grozījumi, kas tika proponēti no valdības puses. Opozīcija protestējot savāca parakstus, lai apturētu likuma izsludināšanu. Notika parakstu vākšana, tika savākts tik daudz parakstu, lai būtu jārīko referendums. Kas tagad notiek? Tagad, kad tiek rīkots referendums, jo tauta ir parakstījusies, lai tāds būtu, Saeima lemj, runā un pieņem citus grozījumus. Bet jaunie grozījumi var stāties spēkā tikai tad, ja referenduma rezultātā tiek pieņemti iepriekšējie grozījumi. Es domāju, ka te ir jāpiedod caurmēra pilsonim, ja viņš vairs nespēj šai lietai izsekot. Ļoti žēl, ka lietas ir bijušas tik sarežģītas. Cik jauki būtu bijis, ja tos grozījumus, par kuriem šodien runāja Saeimā, ja šo kompromisu būtu varēts rast tajā brīdī, kad tika izstrādāti iepriekšējie grozījumi. Tā mēs būtu ietaupījuši gan parakstu vākšanu, gan referendumu, gan sajukumu, kas tagad valda tautā.

— Faktiski to pat varētu nosaukt par nebijušu precedentu. Daudzi saka, ka tas ir veikts apzināti, lai cilvēki vairs vispār neko nesaprastu šajā lietā.

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka tas būtu pārāk smags situācijas vērtējums. Bet tomēr būtu vēlams, ka likumdošana notiktu mazliet taisnākā un saprotamākā veidā, bez tik sarežģītiem līkločiem, kādi ir bijuši par šo pensijas likumu.

— Manuprāt, ir viennozīmīgi skaidrs, ka cilvēkiem ir jāpiedalās šajā referendumā. Nu, bet tas, protams, ir mans viedoklis.

V.Vīķe–Freiberga:

— Demokrātiskā valstī, ja notiek referendums vai vēlēšanas, ir svarīgi, lai katrs pilsonis izmantotu savas tiesības un paustu savu viedokli. Tikai tad mēs varam redzēt, kā spriež tauta.

— Iepriekšējā raidījumā mums bija jautājums par pensijām, kuru uzdeva viena kundze no Rēzeknes. Viņa jautā: kā var izdzīvot no 37 latu pensijas, ja 60 lati ir jāmaksā par dzīvokli? Tāpat vēstulē ir lūgums atbraukt prezidentes kundzei uz Rēzekni.

V.Vīķe–Freiberga:

— Ziniet, tas jau neko nedod. Var braukt uz Rēzekni vai staigāt pa Rīgu — ja nesanāk, tad nesanāk. Aritmētika te ir vienkārša. Pārāk daudz ļaudīm Latvijā, skaiti, kā gribi, nepietiek līdzekļu, lai apmierinātu savas nepieciešamākās vajadzības. Tā ir traģiska situācija.

— Nākamā tēma, kas arī ir ļoti smaga, ir gaidāmais skolotāju streiks. Kā zināms, skolotāju algu palielināšanai nākamajā gadā ir vajadzīgi 29 miljoni latu. Iespējams, ka valdības paredzētajiem 6,24 miljoniem latu vēl pieplusēsies Saeimas komisijas atbalstītie 4 miljoni latu. Bet, protams, tā nav pat puse no nepieciešamās summas. Tas nozīmē, ka cerības uz kvalitatīvu izglītību arvien mazināsies. Centīgākie un gudrākie pedagogi meklēs citas darbavietas. Un tas notiek laikā, kad Latvijai arvien aktīvāk būtu jākonkurē Eiropas valstu darba tirgū. Mēs visi jau esam dzirdējuši, ka Latvijas intelektuālais potenciāls pamazām aizplūst uz Rietumiem. Kādas ir jūsu domas par gaidāmo streiku un to stāvokli, kādā šobrīd atrodas skolotāji?

V.Vīķe–Freiberga:

— Streiks tikai liecina par to, ka skolotāji ir izmisuši. Mums Valsts prezidenta kancelejā ir pienākušas vairākas skolotāju vēstules no veseliem kolektīviem, dažai labai vēstulei ir 30 un pat vairāk parakstu. Līdz ar to es varētu teikt, ka šīs vēstules pārstāv vairākus tūkstošus pedagogu. Un visās tiek pausts izmisums par situāciju. Šodien skolotājiem ir ārkārtīgi grūti izdzīvot. Viņi ir sarūgtināti, ka valdība nespēj pildīt savus solījumus, vēlēšanu laikā tika solīts, ka izglītība tiks atbalstīta, ka tā ir valstī prioritāte, ka tā ir kaut kas svarīgs. Bet šodien šie solījumi netiek pildīti. Es domāju, ka pedagogu sajūtu par saviem ievēlētajiem pārstāvjiem var nosaukt par vilšanos. Ļaunākais ir tas, ka šajā situācijā, kā jau jūs minējāt, ir apdraudēta mūsu nākotne. Kas no mūsu jauniešiem tagad vēlēsies iet studēt pedagoģiju, gribēs strādāt skolā, redzot to, kas viņu sagaida? Ja cilvēks domās par to, kā uzturēt savu ģimeni, tad tā būs pēdējā izvēle, kuru viņš izdarīs. Lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītības sistēmu, skolotāja amatam atkal būtu jābūt cienījamam un godājamam, kā tas ir bijis visos laikos, un, protams, arī normāli atalgotam. Tikai tā mēs varēsim piesaistīt šim atbildīgajam darbam cienījamus un atbildīgus ļaudis. Un tas ir ļoti svarīgi, jo