"Pilsoniskumu un demokrātiju nevar iemācīties vienā dienā"

Turpinājums

no 1.lpp.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar Latvijas sabiedrībai:

— Par šo izglītības koncepciju runā visas partijas un visas valdības. Tas gandrīz ir kļuvis par labā toņa žestu. Spilgts piemērs tam ir Medumu skola, kuru vispirms ar vieglu roku gandrīz likvidēja, bet pēc tam tomēr atzina, ka šī skola ir nepieciešama. Nav vienotas koncepcijas.

V.Vīķe–Freiberga:

— Arī tas nav viennozīmīgi. Pēdējās ziņas, kuras es saņēmu, liecina, ka Medumu vidusskola tiks saglabāta tikai pagaidām. Cik es noprotu, tas nav ilgtermiņa lēmums. Tas, protams, nav labi, jo izglītībā plānošanai vajadzētu notikt ar skatu perspektīvā.

— Skolotājs Lejiņš ir uzdevis šādu jautājumu: daudzi jauni strādājošie skolotāji mācās universitātē, bet tur jāmaksā mācību maksa 220 latu gadā, vai viņi ar savām algām vispār to var atļauties?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas ir labs jautājums. Te atkal mēs nonākam pie elementārās aritmētikas, cik maksā komunālie pakalpojumi, cik iziet par pārtiku, cik ir vajadzīgs drēbēm un tā tālāk.

— Atgriežoties pie pensiju likuma, skatītāji jautā: jums būs jāparaksta šodien pieņemtais Saeimas likums, vai Saeima jūs nav nostādījusi divdomīgā situācijā, pretstatot tautai?

V.Vīķe–Freiberga:

— Situācija atkal ir diezgan savdabīga, bet tas jau man nav pirmo reizi un sāk kļūt par paradumu. Vispirms man jāsaņem pats likums un dokumenti un ar tiem jāiepazīstas. Taču situācija, kā es jau esmu paguvusi noskaidrot, ir bezprecedenta. Tā vēl nav bijis, ka prezidentam jāizlemj par likumu, kas var stāties spēkā tikai tad, kad būs zināmi referenduma rezultāti. Te ir jautājums, vai juridiski vispār ir iespējams kaut ko darīt, pirms kļūst zināmi referenduma rezultāti. Te nu man ir jākonsultējas ar speciālistiem.

— Arī skatītājs Vadims Stepanovs jautā: kā jūs vērtējat skolotāju streiku, un vai tas neatsaukties uz 9.–12. klašu skolēnu izglītošanu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es nedomāju, ka pedagogu streiks apdraud bērnu izglītību kopumā. Tāpat var gadīties, ka ir sniegputenis vai kas cits un uz dienu ir jāslēdz skolas. Tā pati par sevi nav katastrofa.

— Nākamais jautājums, kas ne tik daudz interesē vēlētājus, kā pašas politiskās partijas, ir to biedru skaits. Tiek minēti skaitļi 200, 500, 1000, kāds deputāts ir minējis skaitli 3. Taču vēlētājs, kurš balso par konkrēto partiju, to ir izvēlējies pēc programmas principa, un viņam ir gluži vienalga, cik reģistrēto partijas biedru ir attiecīgajai partijai. Kāds skatītājs pauž savu viedokli, ka skaitliski liela partija draud pārvērsties par masu regulēšanas partiju, ka tā varēs manipulēt ar tautu, kā to darīja komunistiskā partija vēl nesenā pagātnē. Kā jūs to vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga:

— Ir likums, kas nosaka principus, kā tiek dibinātas partijas. Iemesls, kāpēc es to atdevu atpakaļ Saeimai, ir tas, ka gan Satversme, gan citi starptautiskie likumi paredz cilvēkiem pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvību, cilvēkiem ir tiesības izteikties politiskajā arēnā. Pie mums ir tā: ja vēlamies piedalīties politiskos procesos, tad tas tiek veikts caur partijām. Tas nozīmē, ka demokrātiskā valstī nedrīkstētu būt šādas skaitliskas barjeras, kas liedz startēt politiskajā arēnā. Visi zina, ka ārkārtīgi lielais partiju skaits nav laba lieta. Jautājums ir par to, kā to reglamentēt. Man šķiet, ka tie procenti, kas ir nepieciešami, lai iekļūtu Saeimā, ir attaisnojams un saprātīgs veids, kā ierobežot sadrumstalotību pārāk daudzās partijās. Faktiski to visu regulē vēlētājs ar savu gribu vēlēšanu dienā, atbalstot vienu vai otru partiju. Un mēs redzam, ka vēlēšanās gūtais atbalsts partijām nebūt nesakrīt ar reģistrēto partijas biedru skaitu. Ir partijas ar ļoti daudz biedriem, kā Zemnieku savienība, kas tomēr neiekļuva Saeimā, un ir tādas, kam ir ļoti maz reģistrēto biedru, bet kas ir iekļuvušas Saeimā. Mūsu pašu pieredze rāda, ka nav korelācijas starp reģistrēto partijas biedru skaitu un partijas iegūtajām vietām Saeimā. Svarīgākais — nevajadzētu ierobežot cilvēku tiesības pulcēties, biedroties un veidot savu politisko domāšanu.

— Šobrīd mēs masu medijos ļoti daudz runājam par to, ka Latvijā ir nepieciešama pilsoniska sabiedrība.

V.Vīķe–Freiberga:

— Protams, pilsoniskumu un demokrātiju ļaudis mācās un nevar iemācīties vienā dienā. Ir jāpieļauj arī pašiem savā praksē dažas kļūdas. Un, pārāk mākslīgi regulējot lietas, mēs varam apdraudēt arī demokrātiju, no tā būtu jāuzmanās.

— Jūs esat atbalstījusi Tautas partijas priekšlikumu atcelt 16.martu kā Latviešu karavīru piemiņas dienu, minot to, ka mums jau tāda ir 11.novembrī. Kādēļ jums bija šāda motivācija?

V.Vīķe–Freiberga:

— Lāčplēša diena man šķiet ļoti skaista diena. Tajā mēs darām visu to, kas vajadzīgs, lai tauta godātu savus karavīrus, tos, kas krituši par savu tēvu zemi. Mums jau viena tāda diena ir, tā mums ir svēta. Lāčplēša diena pastāv jau kopš pirmās republikas laikiem. Es nedomāju, ka mums vajadzētu šīs dienas nozīmi mazināt, ieviešot vēl citas papildu atceres dienas. 11.novembrim ir sava īpaša vēsturiska un simboliska nozīme.

— Nesen Rīgā notika Pasaules brīvo latviešu apvienības organizētā konference par demogrāfiju. Pētījumi rāda, ka 1998.gadā latviešu bija tikai 55,7 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Vai demogrāfiskajai politikai arī nevajadzētu būt prioritāšu sarakstā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Demogrāfija ir tāda lieta, kuru valsts var tikai daļēji iespaidot. Tā ir cilvēku personīgā izvēle — izšķirties, cik un vai vispār viņiem būs bērni ģimenē. Tā ir pati fundamentālākā sievietes izšķiršanās — vai viņa kļūs māte vai ne. Valsts, protams, nevar iejaukties un pavēlēt, kā to darīja nacistu Vācijā, liekot sievietēm dzemdēt āriskos karotājus. Tas būtu visdrūmākais fašisms, ja mēs paģērētu, ka katram vajag tik un tik bērnus. Ko valsts var darīt šajā situācijā? Valsts var atbalstīt tos, kam ir bērni, piešķirot pabalstus. Francija pēc Pirmā pasaules kara, kad bija izkauts ļoti daudz vīriešu un bija ļoti zema dzimstība, ieviesa pabalstus ģimenēm ar bērniem. Jo vairāk bērnu ģimenē, jo lielāks pabalsts. Tas būtu veids, kā atbalstīt ģimeņu vēlmi palielināt bērnu skaitu. Bet tas neapšaubāmi prasa līdzekļus un ieguldījumu no valsts puses.

— Radio intervijā jūs teicāt, ka par pedofilijas skandālu jūs pēdējo reizi esat informēta 20.oktobrī. Raivo kungs no Ogres jautā: vai tautai tiks nosaukti pedofilijas skandālā iesaistīto politiķu vārdi? Vai tā arī tas viss izbeigsies?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas ir jautājums, kas arī mani interesē. Šodien es jums atbildi nevaru sniegt.

— Tātad no prokuratūras puses šodien jums nekādas atbildes nav?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē. Un es jau esmu uzrakstījusi vēstuli prokuroram, kuru es jau rītdien nosūtīšu ar atkārtotu lūgumu mani informēt par šīs lietas attīstības gaitu.

— Saeimas izmeklēšanas komisija šajā jautājumā vairākkārt ir uzsvērusi nepieciešamību veidot neatkarīgu prokurora institūciju pie Saeimas komisijas. Vai tāda pieredze ir arī citur pasaulē?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es neesmu paguvusi painteresēties, kāda ir prakse citās zemēs. Katrā ziņā, lai komisija spētu kaut ko paveikt, būtu vēlams, lai šāds prokurors būtu. Bet komisijai nedrīkstētu būt tikai informatīvs raksturs, lai informētu Saeimu.

— Mums ir jautājums no Rīgas domnieces Maijas Rubīnas. Viņa saka, ka referenduma dienā atradīsies ārzemēs, bet tomēr gribētu nobalsot. Kā viņa to varētu izdarīt?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas ir jāprasa vēlēšanu komisijai. Ir speciāli nolikumi, kas atļauj balsot tiem, kas tajā brīdī atrodas ārzemēs utt. Tā ir tīri tehniska lieta.

— Turpinot tiesu tēmu. Daudzi skatītāji vēlas uzzināt jūsu viedokli par "Bankas Baltija" lietu, konkrēti par tiesneses Ināras Šteinertes noraidīšanu. Šis process jau ilgst četrarpus gadus, un gals vēl tā arī nav redzams.

V.Vīķe–Freiberga:

— Es biju ļoti satriekta par rezultātiem. Es domāju, ka tas liecina par Latvijas tiesu sistēmas nesakārtotību. Lietas nenoris nopietni. Man šķiet, ka visā sistēmā ir būtiski trūkumi. Tas ir nenormāli, ka tik liela atbildība gulstas uz viena tiesas piesēdētāja pleciem. Absurda ir situācija, ka ir tikai divi tiesas piesēdētāji, tam vajadzētu būt nepāra skaitlim. Lai pieņemtu lēmumu, būtu nepieciešams vairākuma atbalsts. Es nevaru saprast, kā tādā situācijā, kad viens balso par, otrs — pret, vienam ir priekšroka. Man šī situācija tīri tehniski ir nepieņemama, kā arī tās iznākums. Es jūtos vīlusies.

— Mums šovakar zvanīja daudzi cilvēki, kas ir sašutuši par to, ka Latvijā ir divējādas tiesības: vienas — deputātiem un ministriem, otras — pārējiem. Armanda kungs no Rīgas jautā, kāda ir jūsu attieksme par Saeimas lēmumu skandalozajā Apiņa lietā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Te ir mazliet jāatkāpjas vēsturē, lai saprastu, kā nonāca pie tādiem likumiem, kas sniedz imunitāti Saeimas deputātiem. Tā ir diezgan svarīga lieta un svarīgs princips, lai nepieļautu, ka deputātus vajā policijas iestādes. Dažās valstīs policijai ir vairāk varas, nekā tai vajadzētu būt. Imunitātes jēga ir tā, lai pasargātu deputātus no policijas patvaļas un vajāšanas, uzpērkot policistus un tādējādi vajājot deputātus par to politiskajiem uzskatiem. Būtība ir — pasargāt deputātus no spiediena, nepieļaut vajāšanu politiskās pārliecības dēļ. Protams, ir jautājums, cik tālu drīkst sniegties šī imunitāte. Ja kāds deputāts ir iesaistīts slepkavībā, tad, protams, viņam nevar piešķirt šo imunitāti. Otra galējība ir šie sīkie administratīvie pārkāpumi. Vai ir nepieciešams deputātiem paturēt šo imunitāti administratīvo pārkāpumu gadījumos? No vienas puses, vai tad deputāts nevar braukt tāpat kā vienkāršs cilvēks? No otras puses, pastāv drauds šīs administratīvās lietas izmantot spiediena izdarīšanai uz deputātu.

— Drīzumā jūs dosities uz konferenci Somijā. Kas tā ir par konferenci, un kāda tai saistība ar Latviju?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tā ir konference, kas veltīta aukstā kara beigu desmitgadei. Berlīnes mūra krišana tiek uzskatīta par simboliskām aukstā kara beigām un jaunas ēras sākumu Eiropā. Un Somijas prezidents ielūdz savus kolēģus no trim Baltijas valstīm, kā arī no Polijas. Mēs katrs uzstāsimies ar savu referātu, būs kopēja preses konference, kā arī piemiņas brīdis, izsakot savu prieku par šo jubileju. Bet šī konference ir svarīga arī nākotnei, jo es pieņemu, ka mani kolēģi, tāpat kā es, vēlēsies apspriest ar nākotni saistītās problēmas. Paldies Dievam, aukstais karš ir beidzies, un mums ir jāiezīmē nākamā gadu tūkstoša aprises.

— Un nobeigumā par 18.novembri. Vai ir jau zināma svētku programma?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, tagad tā jau ir izstrādāta. Jaunums ir tas, ka viena koncerta vietā būs vienkāršāki koncerti vairākās vietās Rīgas centrā. Tos pēcpusdienā ļaudis jau pēc parādes varēs apmeklēt. Biržas namā bērniem būs iespējams iet rotaļās jau no paša rīta, no vienpadsmitiem. Tātad ļaudīm būs iespējams iet no viena pasākuma uz otru un svinēt šo svētkus pašā Rīgas centrā. Arī prezidentes uzruna notiks Vecrīgā, Doma laukumā, no radiomājas balkona.

— Mums ir vēstule no Alūksnes. Alūksnieši raksta, ka viņi šos svētkus negrib svinēt latviski stagnatiskā garā, bet gan jautri un priecīgi. Latvijas valsts neatkarības svētkus Alūksnē ir iecerēts svinēt līdzīgi kā Amerikas Neatkarības gadadienu — skaļi un priecājoties.

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, es novēlu alūksniešiem tāpat kā visiem citiem Latvijas iedzīvotājiem skaistus svētkus.

— Un pašā noslēgumā vairāki skatītāji grib jums pateikt paldies, ka atradāt laiku, lai runātu ar Latvijas tautu. Gunāra kungs no Jelgavas jautā: kad ierindas cilvēks var nokļūt pie Valsts prezidentes vizītē?

V.Vīķe–Freiberga:

— Mēs domājām par šo jautājumu, lai atrastu laiku vienu reizi nedēļā vai mēnesī, kad prezidentes durvis būtu atvērtas iedzīvotājiem. Bet, lai izvairītos no rindām, būtu gudrāk iepriekš pieteikt vizīti. Bet tāda iespēja, protams, pastāv.

— Paldies!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā