1992.gada 8.septembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Pārliecināsimies, cik deputātu ir gatavi darbam. Lūdzu reģistrāciju. Paldies. Lūdzu rezultātu. 50 deputāti reģistrējušies.

Vēl pirms balsošanas vēlējās izteikties Zeiles kundze un Plotnieka kungs. Ja kolēģi vēl grib ko teikt, lūdzu.

Zeiles kundze, lūdzu!

V.Zeile: Pirmkārt, es ļoti vēlētos, lai tad, kad deputāti izlemj šo jautājumu, visiem deputātiem būtu klāt mūsu apstiprinātais otrā pusgada budžets. Es lūdzu tehnisko personālu, lai tas šajās dienās tiktu izdarīts un izdalīts deputātiem.

Otrkārt, es lūdzu Finansu ministriju, Pašvaldības komisiju un mūsu Budžeta komisiju – dodiet mums iespēju visas tabulas, kas mums bija kā darba tabulas, tehniski sagatavot, tas ir, pavairot vienotā komplektā un izsniegt deputātiem. Tikai tad būs ļoti godīgi skatīt šo jautājumu un konstatēt, kas mums īsti ir, jo pašreiz es no deputātu sacītā vienīgi saprotu to, kam tad ir taisnība: vai Pašvaldības komisijai vai Budžeta komisijai – parādīs mūsu skaitļi un mūsu fakti, turklāt bez emocijām. Es ierosinu šo jautājumu šodien atlikt un nebalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Reģistrēsimies. Pa to laiku Kehra kungs mums kaut ko teiks. Notiek reģistrācija, godājamie kolēģi! Lūdzu rezultātu. 66 deputāti reģistrējušies.

Vai Kehra kungs vēlas ko teikt? Lūdzu.

O.Kehris: Ļoti patīkami, ka šajā zālē beidzot izskanēja viedoklis, ka būtu nepieciešams, spriežot par naudas vai ekonomiskajiem jautājumiem, dzirdēt arī ekonomistu uzskatu vai Ekonomikas komisijas viedokli. Tas ir ļoti patīkams jaunums šajā zālē. Bet tiešām vajadzētu ieklausīties, ko teica Zeiles kundze jau toreiz, kad mēs ierosinājām jautājumu par diferencētā nodokļa ieviešanu, tad mēs šodien nebūtu tērējuši šo pusi dienas šiem jautājumiem. Tiesa, toreiz mēs mēģinājām teikt, ka neizbēgami sagaida šāda situācija. Tāda pati situācija, protams, tuvākajos mēnešos izveidosies arī vēl dažos citos jautājumos. Bet, manuprāt, nav pieļaujama situācija, ka budžeta jautājumus Augstākās padomes plenārsēdē tādēļ ierosina cita komisija, ne Apvienotā budžeta komisija, līdzīgi tam, ka Ekonomikas komisija ieteiktu nodokļu jautājumus. Iniciatīvas, protams, var būt jebkurai komisijai, bet, ja mēs rīkosimies tā, ka šos budžeta labojumus ienesīs jebkura no komisijām un aizstāvēs savas intereses (es ļoti saprotu, ka šajā gadījumā problēma ir), mēs tiešām tuvosimies ļoti lielam haosam.

Šeit bija jautājums: būs vai nebūs naudas emisija? Manuprāt, Godmaņa kungs te mēģināja stāstīt kaut ko diezgan nesaprotamu. Tātad, ja likumā par Latvijas Banku ir teikts, ka Latvijas Banka drīkst kreditēt ar īstermiņa kredītiem valdību par vienu divpadsmito daļu no gada budžeta ieņēmumiem vai no budžeta apjoma ieņēmumiem, tātad var kontrolēt, vai šis likums nav pārkāpts. To šeit dara Budžeta komisija kopā ar Finansu ministriju. Un Škapara kungs acīmredzot šajā sakarā vēl kaut ko teiks, jo problēma, es uzskatu, ir jārisina. Un šī komisija, paldies Dievam, ir sapratusi, ka to ir saasinājusi. Bet, Škapara kungs, jūs sakāt, ka jūs nezināt terminoloģiju un lietojāt to tādējādi, ka vajagot no bankas kaut kā izprasīt, lai banka palīdzot risināt šos jautājumus. Ja mēs gribam teikt, tad arī teiksim, lai banka emitē šo naudu, lai tad iet uz augšu inflācija. Un šīs problēmas segsim visi kopumā... Tādas iespējas ir un to darīt var. Bet, protams, tā ir papildu emisija, šeit bija šāds jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl Škapara kungs, pēc tam gan balsosim.

J.Škapars: Es nebiju domājis, ka sāksies debates pie atsevišķiem mikrofoniem, bet diemžēl divi deputāti ir uzstājušies debatēs, un es esmu spiests atbildēt. Es nekad neesmu teicis, ka šo jautājumu par miljardu vajadzētu risināt ar banku starpniecību. Tas, ko es teicu par bankām, ir pavisam citā sakarībā. Es domāju, mums tomēr būtu jāsāk uztvert tekstu tādu, kāds tas ir, nevis tā, kā mums katram iegribas. Par bankām es teicu citā sakarībā. Es runāju par kreditēšanu, bet šeit ir runa par citu.

Šeit ir runa, ka ar budžeta likumu, ko mēs paši pieņēmām jūlijā, mēs izdalījām asignējumu (es saku tādiem vārdiem, kā te ir ierakstīts) pašvaldībām viena miljarda apjomā. Tas viss ir atsegts 6.pielikumā. Tātad mums ir jautājums jāatrisina par to, vai nu mēs šo vienu miljardu iedodam, vai nu šis miljards ir. Ja miljarda nav, tad šis pants jāņem ārā. Nav cita ceļa. Tas ir vienīgais, kas mums šodien jāizdara. Es neteikšu, ka jucekli būtu ienesis tas, ka šo jautājumu izvirzīja atsevišķa komisija.

Cienītie kungi un dāmas! Mēs šo jautājumu vairākas reizes jau tikām izvirzījuši pirms šīs plenārsēdes. Taču atbildi nesaņēmām. Arī tad, kad pagājušajā nedēļā budžeta jautājumu izvirzīja Budžeta komisija, diemžēl šī problēma netika iekļauta. Kas mums cits atlika? Tad šo jautājumu atdalīja no kopīgā jautājuma un teica, ka jāskata atsevišķi. Tādā veidā šodien to arī skatām, tas ir, kā atsevišķu ierosinājumu. Tā ka tā nav mūsu ienestā haosa pazīme. Es domāju, ka haoss jāmeklē tur, kur tas ir. Pareizāk sakot, kapeika jāmeklē tur, kur tā pazaudēta, nevis tur, kur mums gribas. Haosu ienesa tas, kādā veidā pieņēmām budžetu, bet budžetu mēs pieņēmām steigā un juceklīgi. Tā budžetu nepieņem. Tā ir viena liela haltūra, un tāpēc radās arī šī problēma.

Tāpēc man ir šāds priekšlikums: šodien acīm redzami ir maz cilvēku, tas ir, reģistrējušies ir tikai 66 deputāti. Domājams, ka normāli nobalsot diezin vai ir iespējams. Es būtu par to, ka nākamajā otrdienā mēs pie šā jautājuma atgrieztos, tagad nosakot laiku, bet acīmredzot rīta pusē. Jautājumu tomēr vajadzētu izlemt, proti, ko mums darīt. Pietiks laika visām komisijām izskatīt, ja būs vēl kaut kādi iebildumi, varētu iekļaut arī attiecīgus labojumus.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, praktiski jautājums ir atrisinājies bez balsošanas, jo mūsu Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētāja Zeiles kundze ierosina atlikt šo jautājumu, arī Škapara kungs tam piekrīt. Man liekas, ka to jautājumu varētu atrisināt diezgan vienkārši, jo atlikšanai un atkārtotai izskatīšanai tiešām ir nepieciešams šis faktoloģiskais materiāls ar visiem pārējiem materiāliem – skaitļiem, tabulām, lai deputāti saprastu un paši varētu pārliecināties, par ko ir runa. Šķiet, varam iet parasto ceļu. Līdz ceturtdienas Prezidija sēdei šāds materiāls laikam tiks sagatavots, iesniegts un iekļauts nākamās nedēļas darba kārtībā. Nezinot, vai šāds materiāls būs vai nebūs, balsot par konkrētu laiku un noteikt stundu, tas varētu būt diezgan tukšs balsojums. Vai Škapara kungs tam nepiekrīt? Jūs pieprasāt balsot par konkrētu laiku?

Tātad, pirmkārt, mums jābalso par to, lai šā jautājuma izskatīšanu atliktu uz nākamo nedēļu, tas ir, uz 15.septembri. Nākamais balsojums būs par konkrētu laiku, tā kā Škapara kungs uzskata, ka tieši tā ir jābalso.

Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 72 deputāti. Tātad pirmais balsojums par šā darba kārtības jautājuma atlikšanu uz 15.septembri. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Ir vairākums: 56 deputāti nobalsojuši par to, lai šo jautājumu atkārtoti skatītu 15.septembrī.

Kāds priekšlikums par laiku? Nav. Tātad Škapara kungam konkrētu prasību, kā saka, par konkrētu stundu, nav. Tātad šis jautājums tiks skatīts 15.septembrī.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Man būtu priekšlikums: tā kā laimīgā kārtā mēs laiku nenoteicām, uz šo apspriešanu vajadzētu uzaicināt arī pārstāvjus no bankas, lai saruna būtu saturīga.

Priekšsēdētājs: Tātad, atbildīgā komisija, lūdzu, par to parūpējieties, arī mūsu sekretariāts parūpēsies, lai bankas pārstāvji ierastos. Vienīgi lūgums – sagatavot tos dokumentus, par kuriem tika šodien runāts, tā kā bez tiem nav iespējams jautājumu skatīt. Ja šo dokumentu nebūs, tad, bez šaubām, arī nākamajā otrdienā minēto jautājumu neskatīs. Paldies.

Godājamie kolēģi! Trešais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par grozījumiem 1992.gada 11.jūlija likumā “Par valsts budžetu laika posmam no 1992.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim””. Tikai šis ir jautājums, ko iesniedz Apvienotā budžeta komisija. Lūdzu, kurš būtu ziņotājs? Zeiles kundze? Nē. Ziņo Platā kungs. Lūdzu. Tātad otrais lasījums – apspriežam pa pantiem.

J.Platais: 88.dokuments tikai nupat ir izdalīts.

Priekšsēdētājs: 88.dokuments, kuru nupat saņēmāt. Tātad tiešām, Platā kungs, skatīsim pa pantiem, kā tas ir paredzēts otrajā lasījumā.

Pagaidīsim, kolēģi, kamēr ziņotāji tiks skaidrībā (plenārsēdes prezidijā sačukstēšanās, apspriešanās).

Lūdzu, Platā kungs! Otrais lasījums tiek skatīts pa pantiem. Varbūt sākumā jūs vēlaties kaut ko teikt ievadā?

J.Platais, finansu ministra vietnieks: Īsumā atgādināšu, kādas pirmajā lasījumā bija galvenās tēzes attiecībā uz šiem grozījumiem valsts budžetā. Sakarā ar to, ka patlaban nav nekādu precizējumu ieņēmumu bāzē un ka pašreiz nav nekādu budžeta ieņēmumu palielinājumu, šeit ir iestrādāti tikai daži nelieli labojumi. Pirmkārt, sakarā ar reorganizāciju Latvijas Radio un televīzijas komitejā, kur izdalījušies divi patstāvīgi uzņēmumi. Ir arī vairāki valdības lēmumi, kuri skar izveidojušos situāciju augustā, lai radītu attiecīgas valsts graudu rezerves, gan arī degvielas rezerves. Kopumā šo grozījumu rezultātā nepieciešams akceptēt jau faktiski valdības veiktus pasākumus, saistītus ar valsts rezervju iegādi, tajā skaitā lai palīdzētu lauksaimniecībai, iegādājoties to, kas bija uzkrājies pārstrādes kombinātos, un arī graudus, kas bija jau nogādāti koncernā “Latvijas labība”.

Kopējie grozījumi ir saistīti ar budžeta izdevumu palielinājumu kopumā par 3 miljardiem 288 miljoniem rubļu, kas saistās pirmām kārtām ar resursu iegādi šā gada laikā, gan arī kredītatmaksu sakarā ar šo resursu iegādi. Patlaban resursu iegāde valsts rezervēs, kas saistīti ar rubļa budžetu, tas ir, energoresursu un graudu iegāde, tiek garantēta ar šo apjomu realizāciju līdz 31.decembrim, faktiski līdz 29.decembrim, lai varētu paspēt nokārtot visas bankas formalitātes un bankai atdot šo parādu. Pašreiz Latvijas Republikas valdībai Latvijas Bankā ir izveidojies parāds 2 miljardu 124 miljonu rubļu apmērā. Faktiski par šīm summām ir attiecīgi vai nu jau apmaksātas un piegādātas noteiktas materiālās rezerves, vai arī šādu rezervju resursi ir ceļā un piegādes procesā.

Ja ir nepieciešami paskaidrojumi, tad tos varētu sniegt pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad 88.dokumenta – likumprojekta – 1.pants: par kopējām summām.

J.Platais: 1.pants paredz, ka…

Priekšsēdētājs: Paldies, Platā kungs! Jūsu komentārs patlaban laikam nav vajadzīgs. Vienīgi, ja kādam no deputātiem nepieciešams ko grozīt… Lūdzu, par 1.pantu, godājamie deputāti! Nav nekas? Paldies. 2.panta 1.apakšpunkts. Nav.

2.panta 2.apakšpunkts. Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Cienījamiem deputātiem un valdībai ir šāds jautājums: vai tiešām jūs domājat, ka apmaksas garantijām pietiek tikai ar to, ka mēs šos jautājumus iekļaujam budžetā un par tiem šeit nobalsojam? Vakar Budžeta komisija skatīja šo jautājumu savā sēdē un konstatēja, ka aiz tā nekādu garantiju nav. Ne no lauksaimniecības ministra, ne no ārējās tirdzniecības ministra, ne no premjera Godmaņa nav nekāda dokumenta, kas paredz, kā tiks atmaksātas šīs summas. Un, ja, piemēram, par Lauksaimniecības ministriju pēc būtības vēl ir kaut kas skaidrs, proti, ka graudi tiks realizēti un par maizi samaksās pircējs, tad attiecībā uz Ārējās tirdzniecības ministriju un tās realizāciju par energonesējiem nekas nav skaidrs.

Un otrs – runājot par pašvaldībām. Klausieties, Škapara kungs, jau šodien no iedzīvotājiem ir nemaksājumi par īri apmēram 2 miljardu apmērā. Tas pats turpināsies, jo energoresursu saņēmēji ražos siltumu, nodos pašvaldībām, bet iedzīvotāji par to nesamaksās. Kur jūs redzat šeit garantijas, cienītais premjer?

Priekšsēdētājs: Jautājums bija premjeram Godmaņa kungam.

I.Godmanis: Jā, tātad mana personīgā nostāja ir cieta attiecībā uz to, ka ir jāmēģina šīs rezerves maksimāli saglabāt, it īpaši graudu rezervi. Jo uzskatu, ka citādi tās nebūs rezerves, tas būs vienkārši rezervju surogāts, kuru mēs tūlīt pārdosim – pat līdz 10.decembrim, kā banka mums prasa. Tāpēc, ņemot vērā Ekonomikas komisijas priekšlikumus, valdībā ir apstiprināts dokuments, kuru esmu nosūtījis Augstākajai padomei izskatīšanai, par izmaiņām privatizācijas procesā. Šis dokuments tūlīt jums tiks arī izdalīts, es ceru, ja ne šodien, tad katrā ziņā nākamajā nedēļā tas būs jums jau rokās (jo birokrātija tomēr ir pietiekami gara, mums bija uzdots termiņš – nedēļa). Minētais dokuments ietver divus momentus – privatizācija tikai par Latvijas rubļiem un privatizācija, nešķirojot ārzemniekus un vietējos. Respektīvi, mana personiskā nostāja ir tāda: lai saglabātu valsts rezerves, mums ir jāiet, neteiksim ar piespiedu, bet ar paātrinātu objektu privatizāciju un valsts īpašuma pārdošanu, lai mēs spētu nomaksāt to naudu, kas ir vajadzīga, lai bankai atdotu procentus un neiztērētu valsts rezerves, tas ir, tās nepārdodot. Tas ir viens. Protams, par šo dokumentu Augstākajai padomei būs jābalso trijos lasījumos, jo tas ir labojums tajā likumā, kas Augstākajai padomei ir jālabo. Tas ir pirmais priekšlikums. Valsts īpašums pārdošanai – tā ir garantija.

Otrs. Runājot par graudiem. Apmēram par šādu porciju varētu arī graudus pārdot maizei. Un tomēr es vēlreiz gribu teikt, ka tas ir tikai tajā gadījumā, ja nesalasīsim naudu, pārdodot īpašumu.

Kas attiecas uz energoresursiem. Nupat pārtraukumā es tikos ar tām firmām, kas iepērk šos resursus. Pie mana jurista ir visi līgumi, visas cenas, par kādām šie līgumi ir noslēgti. Un kāds daudzums mazuta pie mums ir nonācis un kāds kvantums vēl turpina plūst pie mums šodien un rīt – līdz 15.oktobrim, kad ir pēdējais termiņš, beidzamais laiks, kad visam mazutam ir jābūt Latvijā, turklāt sadalītam patērētājiem. Šeit procents bankai un pamatmasas norēķins varētu iet uz cenām. Atbilstoši līgumiem mēs iepērkam mazutu par 6200. Patlaban tirgū mazuta reālā cena ir 12 tūkstoši. Es domāju, ka neiesim uz pelnīšanas variantu, bet šajā cenu starpībā ir jāierēķina procents, kas ir jādod Latvijas Bankai pēc definīcijas.

Ja realizējas situācija, ka vienkārši spītīgi nemaksā par energoresursiem, par ko mēs šeit apspriežam, tas ir, iedzīvotāji un uzņēmumi nemaksā par siltumu un tā tālāk, un tā tālāk, patlaban ir uzdots Statistikas pārvaldei sastādīt cenu indeksu uz 1.oktobri, kad plānojam noteikt reālās izmaksas par apkuri, ņemot vērā bankas aizdevumus ar visiem procentiem. Septembrī šis indekss mums būs precizēts. Pēc aptuvenām aplēsēm iznāk, ka pie minimālās algas 2000 rubļiem mums ir jāpieskaita vēl apmēram 1800 rubļi klāt. Tātad mums ir jāindeksē minimālā alga.

Jautājums ir tāds: vidējo algu mēs varam indeksēt, bet, ja budžetā nav līdzekļu, tad vienalga nav no kā maksāt. Atkal jautājums: kā mēs atdosim naudu? Arī šajā gadījumā es uzskatu – valsts īpašuma piespiedu pārdošana, kā mēs to organizējam tirdzniecības sfērā, plus acīmredzot pārskatīt mūsu to kredītu piešķiršanas struktūru, ko saņemsim no Valūtas fonda, no Pasaules bankas un no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, lai mēs pārstrukturētu šos paņemtos kredītus un naudu atdotu. Mums ir saistības. Finansu ministrija ir parakstījusi, ka bankai nauda ir jāatdod, tomēr mēs visādiem paņēmieniem centīsimies, lai, atdodot šo naudu, pēc iespējas mazāk pārdotu valsts rezerves. Tas ir viss, Zeiles kundze, ko es jums varu teikt. Pretējā gadījumā šis jautājums ir jāatliek līdz tam brīdim, kamēr nav realizēta beidzamā mazuta tonna. Tad diskusiju vispār vairs nav vajadzīgs turpināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Apvienotā budžeta komisija, izskatot šo jautājumu vakar savā sēdē, tieši tā arī izlēma. Deputāti, lūdzu skatīties 81.dokumentu. Mēs uzskatām, ka jautājumu par garantijām valdība nav līdz galam izstrādājusi un iesniegusi deputātiem izskatīšanai. Ļoti jauki, ka rīt jums būs vēl tikai privatizācijas saraksts. Mēs neredzam, kas tie par objektiem, mēs neredzam, kādas tur ir summas, mēs neredzam, kādu daļu tas segs un kādu nesegs. Un tāpēc jautājums par šā darījuma budžeta deficīta segšanas avotiem galīgi nav skaidrs. Nav skaidrs! Un tāpēc tas jautājums ir sasteigts, lai to šodien skatītu. Turklāt valdība nav iesniegusi attiecīgus dokumentus. Cienītie deputāti, vienīgais ir tas, ka valdība šīs izmaksas jau ir izdarījusi, kā parasti skrienot jautājuma risinājumam pa priekšu, tikai pēc tam informējot Augstāko padomi. Un tagad ar Augstākās padomes balsojumiem mēs piedzenam valdības izdarītos maksājumus un meklējam to realizēšanas iespējas. Šis jautājums nav sagatavots.

Tagad paskatieties 81.dokumentu! Tur taču ir ļoti nopietni jautājumi par valūtu. Ko tad jūs piedāvājat, lai segtu valūtas budžeta deficītu? Jūs piedāvājat nosegt virkni izdevumu, kuri jau tā ir minimāli. Man ir mapītē un jums arī ir uz jūsu vārda adresēti vairāki ļoti svarīgi dokumenti par mūsu maksājumiem starptautiskajām organizācijām, par aizdevumu apmaksu, kuriem 21.datumā iestāsies termiņš, un tā tālāk. Dokumentā, kas bija iesniegts ar datiem līdz 1.augustam, nav iekļauts viens 10 miljonu dolāru aizņēmums, ko jūnijā ir izdarījusi Lauksaimniecības ministrija. Šā aizņēmuma te nav, kolēga. Tāpēc es uzskatu, ka jautājums, lai otrajā lasījumā lemtu pa pantiem par budžeta deficīta segšanas avotiem (es pilnā balsī kliedzu pret), nav perfekti sagatavots. Neko mēs nezinām. Mēs nobalsosim, un, kas būs decembrī, tas galīgi nav skaidrs. Bet vislabāk šajā situācijā būs izdarījis (un pareizi izdarījis) Repše, jo viņš būs saņēmis budžeta garantijas. Es atkārtoju – viņam galva nesāpēs. Katru maksājumu, kuram pienāks termiņš, viņš izdarīs no valsts budžeta. Un tad mēs nevaram prognozēt, kāda situācija būs janvārī. Ar šīm papildu dotācijām ne tikai pašvaldības var palikt bez maksājumiem, bet pat mēs, Augstākā padome, Ministru padome, skolotāji un ārsti, un visi pārējie varam palikt pat bez algas.

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, man tikai būtu jautājums – kāpēc jūs to visu neteicāt tad, kad mēs iekļāvām šo jautājumu darba kārtībā, proti, ka šis jautājums nav sagatavots, bet jūs uzstājaties ar šādu runu tad, kad mēs nonākam līdz 2.pantam?

V.Zeile: Tieši tāpēc, ka tajā laikā no valdības vēl nebija pat saņemts dokuments otrajam lasījumam. Kas tad man bija ko teikt? Ja viss dokuments nebūtu iesniegts līdz šim laikam, mēs šo jautājumu vienkārši noņemtu, tā kā tas vispār nebūtu iesniegts. Bet, ja jautājumu iesniedz, sāk skatīties un sāka balsot, tad pretim jau bija izdalīts 81.dokuments.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kehra kungs, lūdzu!

O.Kehris: Tā kā šeit Godmaņa kungs izteica savas kārtējās idejas un pasakas par to, ka privatizācija būtu jāsaista ar to, ka šie iegūtie līdzekļi tiks izmantoti valsts budžeta līdzekļu segšanai, tādā gadījumā es gribu tikai pateikt to, ka no šā jautājuma Ekonomikas komisija visādā ziņā norobežojas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Es nezinu, kādas pasakas es stāstu, bet es šeit esmu laikam no 3.maija (precīzi neatceros), turpretī Kehra kungs atrada par iespējamu pietiekami ilgu laiku uzturēties citā valstī un nodarboties ar citām problēmām. Acīmredzot tajās problēmās viņš arī ir palicis un, cik es saprotu, vēl līdz šim reālajā ekonomikā nav spējis iedziļināties.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mēs apmainījāmies domām… Un tagad mums ir jālemj. Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētāja Zeiles kundze – kurai ne tik atklāti pievienojās arī Kehra kungs, tātad uzskata, ka šis jautājums pašlaik nav skatāms un ir atliekams. Jā, tika izvirzīts dokuments. Tas mums ir jānoskaidro balsojot. Vispirms reģistrēsimies, jo pašlaik vairāki deputāti steidzami atstāj zāli, tā ka, lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 53 deputāti reģistrējušies.

Tātad pagaidām ir viens ierosinājums: Zeiles kundze un Kehra kungs iesaka atlikt šā jautājuma izskatīšanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. Par – 36, pret – 5, atturas – 8. Ar balsu vairākumu ir nolemts, ka šis jautājums tiek atlikts.

Platā kungs vēlējās komentēt? Lūdzu.

J.Platais: Tātad, izejot no tā, ka jautājuma izskatīšana ir atlikta, deputātiem tomēr būtu jānolemj, kas būs tālāk, jo valdība reāli šīs izmaksas ir izdarījusi, izmaksas faktiski ir notikušas. Un kā tas būtu turpmāk kvalificējams: vai šīs izmaksas ir izdarītas likumīgi un ko mēs tālāk varam darīt, lai reāli apturētu šīs operācijas, vai izdarīt kaut kādas izmaiņas šajās operācijās?

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad Platā kungs uzdeva jautājumu mūsu komisijām. Tām uz šo jautājumu būs arī jāatbild. Es domāju, ka jūs, Platā kungs, tagad, stāvot tribīnē, atbildi nesagaidīsiet. Paldies. Šis darba kārtības jautājums tātad ir pabeigts.

Pārejam pie nākamā. Tātad šodien, protams, būs tikai viens lasījums, es tā saprotu. Lūdzu, Silāra kungs, ziņojiet!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! Paņemiet, lūdzu, jums izdalīto 82.dokumentu, kura viens no autoriem ir Krastiņa kungs. Minētais dokuments tikai ir pasniegts kā Latvijas Tautas frontes frakcijas variants...

Priekšsēdētājs: Es gan paskaidrošu, ka šā dokumenta autors neesmu. Mans dokuments bija cits.

I.Silārs: Jā, taisnība. Es tikai negribēju, lai... jo arī radio ir izskanējis, ka Krastiņa kungs ir iesniedzis likumprojektu... Tādēļ, lai neapietu Krastiņa kungu, es gribēju pateikt, ka tas ir izmantots un ir radīts jauns likumprojekts.

Par būtību. Kā redzat, šeit ir pavisam īss teksts, faktiski viens pants – par Latvijas Republikas valsts galvu līdz Saeimas sanākšanai. Kā redzat, atsauce par šīs valsts galvas pilnvarām un pienākumiem ir balstīta uz 1992.gada 25.augustā mūsu pieņemto likumu, kurš nav grozīts, kā arī nav dotas lielākas pilnvaras vai mazāka atbildība, kāda ir noteikta šā likuma 8.pantā.

Kādēļ radās likumprojekts? Gluži vienkārši tā apstākļa dēļ, ka minētajā 25.augusta likumā ir rakstīts, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs reprezentē valsti starptautiski, taču nav noteikta viņa vieta valsts iekšienē. Jo ar Augstākās padomes lēmumu reprezentēt ārvalstīs var uzdot ikvienam valsts deputātam. Taču starptautiskās sanāksmēs vai pieņemšanās skatās pēc protokola, kāda vieta šim cilvēkam ir valsts iekšienē. Ja to reprezentē tikai deputāts vai Chairman of the Supreme Council, tad bieži vien ir jāskaidro, ko nozīmē vispār šī Augstākā padome un ko nozīmē šis “chairman”. Tas ir arī tikpat kā spīkers vai sēdes vadītājs. Respektīvi, šobrīd veidojot arī mūsu konstitucionālos likumus pārejas periodam, mums ir valsts, bet nav valsts vadītāja.

Šādā sakarībā, paturot šos pašus iepriekšējā – 25.augusta – likuma par pilnvarām un pienākumiem nosacījumus, ir radīta norma, kas, autoru izpratnē, ir ļoti latviska, jo, vadoties pēc pieredzes, mums ir bijis pilsētas galva, ir arī valdības galva, valsts galva un arī ģimenes galva. Tādējādi jums ir iesniegts šāds likumprojekts.

Priekšsēdētājs: Paldies, Silāra kungs ir beidzis. Vai viņam ir kādi jautājumi?

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Man ir viens jautājums. Mums pašreiz bija tieši tā pati definīcija, kas ir ierakstīta arī Latvijas Republikas Satversmē, ka valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski. Viss. Tagad mēs it kā iesniedzam, ka ir valsts galva, respektīvi, atšķirība ir tāda, ka prezidentālās republikās ir šī valsts galva, parlamentārās – nav. Un jautājums ir tāds: vai šī visa ažiotāža nav radusies, teiksim, kaut kur neizprotot, jeb arī žurnālistu darbības rezultātā, ka cilvēki nav sapratuši, ka Ministru padomes priekšsēdētājs var pārstāvēt tikai valdību un Augstākās padomes priekšsēdētājs saskaņā ar mūsu likumu pārstāv valsti starptautiski. Tas ir it kā pilnīgi pietiekami, lai šis priekšsēdētājs brauktu. Mēs it kā pieņemam skaidrojošu likumu. Ja tas ir tikai tā, lai, teiksim, nebūtu pārpratumu (un tā, es saprotu, arī Tautas frontes frakcija ir izskatījusi), vai tad tomēr nav labāk palikt pie otra apzīmējuma – “valsts augstākā amatpersona” vai arī pie kāda cita termina, nelietojot šo vārdu “galva”, jo vārds “galva” vienkārši nesaderas ar parlamentu un republiku.

I.Silārs: Es jūs sapratu. Pirmajā lasījumā būtībā ir konceptuāli… Vai jums tas ir jāpaskaidro? Es piekrītu, ka apzīmējuma “valsts galva” vietā var būt arī vārdi – “augstākā amatpersona”. Es domāju, ka tas ir literārs skaidrojums, kā mēs pašreizējā pārejas periodā šo cilvēku dēvējam. Tas ir mūsu pašu, Augstākās padomes, kompetencē lemt. Diez vai šajā pārejas periodā mēs paši sevi par īstu parlamentāru republiku varam uzskatīt. Tādēļ šeit rakstīts: “līdz Saeimas sanākšanai”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai vēl ir jautājumi Silāra kungam? Eglāja kungs vēlas jautāt.

V.Eglājs: Virsrakstā, tas ir, likuma nosaukumā, ir rakstīts – “par Latvijas Republikas valsts galvu”, bet 1.pantā rakstīts – “Latvijas valsts galva”, proti, bez vārda “Republika”. Vai tā tas ir speciāli?

I.Silārs: Tas nav speciāli.

V.Eglājs: Tur vajadzētu vienādu formulējumu.

I.Silārs: Varētu būt vienāds formulējums, es jums pilnīgi piekrītu. Tas nav domāts speciāli.

Priekšsēdētājs: Tehniska drukas kļūda. Lūdzu, godājamie kolēģi, vai vēl ir jautājumi Silāra kungam? Nav jautājumu. Paldies, Silāra kungs!

Atklājam debates. Debatēs pirmais uzstājas deputāts Rikards.

R.Rikards: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Vai mums šodien pietiek ar tiem likumiem, kas mums ir, lai Augstākās padomes priekšsēdētājs varētu pārstāvēt Latvijas valsti un runāt Latvijas valsts vārdā? Šodien varētu teikt, ka to regulē trīs likumi. Pirmkārt, Satversme, otrkārt, 25.augusta likums par Augstākās padomes pilnvarām līdz Saeimas sanākšanai, treškārt – likums par Ministru padomi.

Satversmes 41.pantā, kur ir runa par valsts prezidentu, teikts, ka valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski. Ko tas nozīmē – “reprezentē”? Latviešu valodas vārdnīcā ir teikts: “reprezentēt – pārstāvēt kādu valsti vai kolektīvu vai uzstāties tā vārdā”. Tātad reprezentēt valsti starptautiski nozīmē pārstāvēt Latvijas valsti un uzstāties Latvijas valsts vārdā. Tieši tāpat 25.augusta likumā 8.panta pirmajā apakšpunktā teikts, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs reprezentē valsti starptautiski. Pilnīgi sakrīt. Nekur Satversmē nav teikts, ka valsts prezidents ir valsts galva. Jāsaka, ka Rietumu demokrātijas valstu konstitūcijās, pat tajās valstīs, kur ir parlamenta ievēlēts valsts prezidents, piemēram, Itālijā, nav teikts, ka valsts prezidents ir valsts galva.

Tālāk par terminiem – “valsts prezidents” un “parlamenta prezidents”. Rietumos gan lieto terminu “parlamenta priekšsēdētājs”, teiksim, Bundestāga prezidents, Stortinga prezidents, ar to attiecīgi domājot parlamenta priekšsēdētāju, varētu teikt – parlamenta prezidentu.

Likumā par Ministru padomi ir noteikts, ka Ministru padomes priekšsēdētājs pārstāv valdību starptautiski. Viennozīmīgi ir pateikts, kas pārstāv valdību starptautiski un kas var pārstāvēt valsti. Šajos divos likumos tas viss ir pateikts. Un saskaņā ar šiem manis minētajiem likumiem nevienai citai personai Latvijā nav tiesību bez īpaša pilnvarojuma reprezentēt valsti, kā tikai Augstākās padomes priekšsēdētājam. Augstākās padomes priekšsēdētājs ir vienīgā amatpersona valstī, kas saskaņā ar likumu var reprezentēt valsti starptautiski. Tas ir likumā noteikts. Augstākās padomes priekšsēdētājs ir bijis pasludināts par valsts galvu, tāpēc ka likumā “Par tiesu varu”, ko mēs pieņēmām otrajā lasījumā, ir norma, ka valsts galva ieceļ tiesnesi. Tas ir pilnīgi nepieņemami. Parlamentārās republikās parlaments ieceļ tiesnesi un tikai tur, kur ir tautas vēlēts prezidents, tas var iecelt tiesnešus.

Šis likums vispār nav vajadzīgs, tas ir radies vienīgi tāpēc, ka presē ap šo lietu ir sacēlusies neveselīga ažiotāža, jo esošie likumi pilnīgi atļauj, tas ir, Augstākās padomes priekšsēdētājs saskaņā ar esošajiem likumiem var pārstāvēt Latvijas valsti visur – gan Apvienotajās Nācijās, gan citur – un runāt Latvijas valsts vārdā kā Latvijas pirmā amatpersona. Ārpolitiski šis likums nav vajadzīgs, jo Augstākās padomes priekšsēdētāja statuss ārzemēs nemainīsies, vai pieņemsim mēs šo likumu vai nepieņemsim. Mēs varam nosaukt vai nu par “valsts galvu”, kaut vai par “lielvirsaiti”, – nekas no tā nemainīsies. Iekšpolitiski tas arī nevēlami, jo iznāk, ka šis likums jāpieņem tikai tāpēc, ka žurnālisti šajā jautājumā sacēluši kaut kādu ažiotāžu, ka mēs, parlaments, vienkārši padodas žurnālistu dažādām spēlēm, lai gan no tā nekas nemainās un nemainīsies. Es uzskatu, ka šis ir tukšs papīrs, to nevajag pieņemt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Nākamais debatēs uzstājas deputāts Gorbunovs. Lūdzu.

A.Gorbunovs: Piekrītot daudz kam, ko teica kolēģis Rikards, es tomēr gribētu galīgi noraidīt viņa apgalvojumu, ka žurnālisti par šo jautājumu ir sacēluši kaut kādu neveselīgu interesi un tāpēc ir tapis šis nevajadzīgais dokuments. Protams, pašu dokumentu es negribu komentēt, proti, vai tas ir vajadzīgs vai nav vajadzīgs. Bet šo neveselīgo interesi sacēlu es personīgi kā amatpersona. Tāpēc žurnālistiem šeit nekādu īpašu nopelnu nav, viņi tikai pauda to, ko es biju teicis šajā sakarā.

Es pilnīgi piekrītu tam likumam, kurš ir pieņemts par Augstākās padomes darbu līdz Saeimas sanākšanai. Es pilnīgi piekrītu tam, ko saka Rikarda kungs, tas ir, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs var reprezentēt mūsu valsti, tā kā tas ir noteikts likumā.

Bet starptautiskajās lietās tūlīt rodas jautājums: pēc kāda protokola reprezentē? Silāra kungs to centās izskaidrot. Un es vēlreiz paskaidrošu, jo tur šis protokols ir ļoti strikti noteikts. Tur nav tāda formulējuma: “Augstākās padomes priekšsēdētājs”. Tur ir trīs kategorijas (faktiski – divas): valsts galva un valsts vadītāji. Trešā ir tiešām valdības vadītāji. Pirmo kategoriju nosaka tādi ieraksti kā “valsts galva” vai “valsts vadītāji”, vai “valsts prezidents”. Satversmē tiešām nekādu problēmu nav, jo ir valsts prezidents un tālāk viss seko. Tāpēc ir jautājums: vai mēs gribam, lai savu valsti reprezentējam šajā kategorijā vai negribam? Tas ir viss jautājums, tur nav nedz intrigu, nedz veselīgas vai neveselīgas intereses. Tas ir jāizlemj, jo līdz šim minētais jautājums pacēlās, un to ierakstu, kas bija, mēs traktējām tā. Minētais ieraksts tur bija “augstākā amatpersona”. Mēs teicām, ka, ja mēs esam tāds netradicionāls parlaments – Augstākā padome –, bet šis ieraksts mums ļauj pretendēt uz starptautisko protokolu, kas attiecas uz valsts galvu un valsts vadītāju, un prezidentu… Tā mēs arī to darījām. Tagad, kad Rikarda kungs, kurš pats personīgi uzstājās pret šo ierakstu, un, kā es saprotu no šīsdienas runas, viņam bija iemesli to darīt, tad šā ieraksta vairs nav. Līdz ar to mēs šo ierakstu vairs nevaram izmantot. Bet valsti mēs varam reprezentēt ar mūsu amatpersonu – Augstākās padomes priekšsēdētāju un ne vairāk.

Tālāk. Es domāju, ka tie ir īpaši gadījumi. Un diez vai atlikušajā laikā tādu gadījumu mums būs daudz un diez vai mums ir vispār vajadzīgs lauzt tik daudz šķēpu par šo jautājumu. Pirmais gadījums – Apvienotās Nācijās, kur attiecīgajā protokolā mēs gribējām iet iekšā tieši kā valsts galva, valsts vadītājs vai valsts prezidents. Iespējams, ka arī kaut kur citur… Bet tie ir reti gadījumi. Parasti nešķiro, vai valsts vadītājs, valsts galva, prezidents vai valdības vadītājs. Jebkurā starptautiskā forumā (kā Helsinku apspriedē un citos), kā jūs zināt, visi viņi ir kopā: gan prezidents Bušs, gan valdības vadītājs Kols un tā tālāk. Tāpēc no šā viedokļa, kas te ir bīstami un kas te nav bīstami, es nezinu, taču jāizlemj pēc būtības. Ja tiešām Rikarda kungs uzskata, ka tas ir ļoti bīstami, un jūs arī tā uzskatāt, tad nav nekādu problēmu. It nekādu problēmu nav. Man ļoti žēl, ka mēs šim jautājumam tērējam laiku, jo to jau vajadzēja izlemt tad, kad pieņēmām likumu par Augstākās padomes darbību līdz Saeimai. Tad jau bija skaidrs, kad mēs svītrojām ierakstu ārā un palikām pie tāda ieraksta, ka turpmāk valsti reprezentēs Augstākās padomes priekšsēdētājs pēc attiecīga starptautiskā protokola. Man liekas – tur nav nekādu problēmu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Cienījamie kolēģi, dāmas un kungi! Es gribu teikt dažus vārdus sakarā ar to, ka mēs šeit vienmēr ļoti mīlam nodarboties ar juridiskiem vingrinājumiem. Tie sākās jau kopš tās dienas, kad ieradāmies šajā zālē. Iespējams, ka tā arī vajag.

Tad, kad mūs ievēlēja, visā Latvijā nebija neviena cilvēka, kas teiktu, ka ir ievēlēts nelikumīgs orgāns. Nebija neviena cilvēka no šeit zālē sēdošo 20 Pilsoņu kongresa locekļu vidus, kurš būtu atteicies piedalīties pašreizējās republikas Augstākās padomes darbā. Tomēr nu jau tiek izteiktas šaubas par mūsu leģitimitāti, par mūsu tiesībām pieņemt likumus, par mūsu tiesībām vadīt valsti. No šejienes dīgst asni arī daudziem citiem jautājumiem. Man liekas, ka mūsu kā Latvijas Republikas Augstākās padomes amatpersonu statuss ir pilnīgi noteikts – mēs pildām savu pārejas parlamenta misiju. Un no deputāta – centrista – pozīcijām, bet par tādu es sevi uzskatu, es gribētu teikt, ka šodien mums tomēr ir jāpieņem piedāvātais likumprojekts, lai visos starptautiskajos forumos Augstākās padomes priekšsēdētājs var mūs pārstāvēt kā valsts galva. Pārstāvēt likumīgi, pamatojoties uz mūsu lēmumu, pamatojoties uz mūsu pārejas parlamenta, kurš šobrīd ir vienīgais Latvijas tautas pārstāvis, lēmumu.

Ja mēs gribam, lai mūsu deleģētais cilvēks, vai nu Ministru padomes priekšsēdētājs, vai Augstākās padomes priekšsēdētājs, ejot uz Apvienoto Nāciju Organizācijas tribīni vai ejot uz citu augstu tribīni, vai tiekoties ar citu ārvalstu pārstāvjiem, sajustu mazvērtības kompleksu, tad atstāsim šo problēmu neatrisinātu līdz galam. Jo es domāju, ka mēs nekādi nepārsniegsim savas pilnvaras, ja mēs šo lēmumu pieņemsim. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tādā gadījumā, ja mums nepatiks, kā viņš pilda mūsu uzdevumus, mēs jebkurā brīdī varam viņu atbrīvot no pienākumu pildīšanas. Mani vienkārši izbrīna tas, ka dzirdu sakām, ka mēs neesam pilnvaroti pieņemt kaut vai to pašu likumu par pilsonību. Es drusciņ novirzos no tēmas. Kāpēc gan Igaunijas Augstākā padome likumu par pilsonību – labu vai sliktu – ir bijusi pilnvarota pieņemt? Tas pats noticis Lietuvas Republikā. Es atgriežos pie tā, ko teicu sākumā. Iespējams, ka to nosaka mūsu mentalitāte, varbūt mēs tikai cilpas metam. Man liekas, ka šis jautājums pavisam nav sarežģīts, nav to ko mudžināt, jāuzliek punkts uz “i”. Vienkārši katra deputāta interesēs, kas pārstāv savus vēlētājus, un Latvijas Republikas interesēs. Un arī deputāta Rikarda vēlētājiem nepieciešams, lai starptautiskajā arēnā mūsu valsti pārstāvētu valsts galva, kurš sevi sajustu kā pilntiesīgi pilnvarots. Es ierosinu pieņemt šo likumprojektu. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātam Freimanim. Gatavojas deputāts Budovskis.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Īsi runājot, man liekas, ka mēs visi esam saslimuši ar kaut kādu interesantu slimību. Proti, mēs cits citu sākam vainot, turēt aizdomās un vainot visādos nāves grēkos. Tas sākās ar to, kad mēs te runājām par deklarācijām. Tad mēs sākām apčamdīt savu kaimiņu naudasmakus. Tagad ir otrs tāds gadījums. Un es kā zinātnieks esmu pragmatiķis, tādēļ gribu jautāt: vai šis dokuments Latvijas valstij nāk par labu vai nenāk? Es jebkurā gadījumā noraidu jebkādu strīdēšanos, jebkādu leģitimāciju un visādus tamlīdzīgus, es atvainojos, jokus un tātad matu skaldīšanu. Taču ir jautājums: vai šis dokuments mums ir vajadzīgs, vai nav? Ja starptautiskais protokols nepazīst tādu jēdzienu kā “augstākā amatpersona”, ja tas nezina tādu jēdzienu kā “Augstākās padomes priekšsēdētājs”, bet šis protokols pazīst jēdzienu “valsts galva”, mums pat šajā gadījumā ir nepieciešams, lai līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām kāds no Latvijas aizbrauc kaut divas vai trīs reizes un nestāv vis rindā, kā Godmaņa kungs to godīgi darīs, bet Gorbunova kungs nestāvēs rindā, ja viņš šādā veidā tiks titulēts. Tātad atbilde ir tikai viena: ja mums šī Latvijas interešu aizstāvēšana starptautiskajos forumos pēc starptautiskā protokola ir nepieciešama, atbilde ir – “jā”. Ja mēs varam iztikt bez tā, tad, protams, šis papīrs nav vajadzīgs. Un es kategoriski noraidu jebkuru strīdēšanos par to, ko mēs te ar to vēl izdarām.

Mīļie kolēģi! Vadoties no tā, kā šis dokuments ir sastādīts, Gorbunova kungs (es atvainojos tiem aizdomīgajiem cilvēkiem) nevar rītā izsludināt ārkārtēju stāvokli, nostādīt zēnus ar plintēm un tā tālāk. Viņš to nevar izdarīt. Nu, neturēsim, tā sakot, dokumentu aizdomās. Tas ir paranojas paveids, ja mēs katru dokumentu sākam šķirot pēc tā, ko vēl varētu šis cilvēks, vadoties pēc tā dokumenta, zem gultas izdarīt. Es domāju, ka mēs ar to sevi apkaunojam. Un tādēļ, manuprāt, šī atbilde uz jautājumu, vai dokuments ir vajadzīgs, vai Gorbunova kungam Apvienotajās Nācijās mūs ir jāpārstāv vai ne – ir pozitīva. Tātad, es domāju, neskaldīsim matus un balsosim par.

Priekšsēdētājs: Deputāts Budovskis.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Šajā gadījumā es negribētu runāt par to, kas mūs reprezentē. Jo jebkurā brīdī mēs ikviens varam būt reprezentētāji. Es gribētu jautājumu uzdot citādi: ko reprezentē? Un šajā gadījumā es gribētu teikt, ka tā ir Latvijas valsts, neatkarīgā Latvijas valsts – Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle. Tātad visā tajā augstākajā rangā ir valsts. Un šinī gadījumā ir jautājums: kādā līmenī šī mūsu valsts tiks reprezentēta? Jā, tā var būt dažādos līmeņos. Bet, piedodiet, visiem šiem līmeņiem ir vajadzīga atbilstība starptautiskajam protokolam. Un, lūk, te nu mēs varam teikt, ka tikpat labi kāds no mums var braukt kā cilšu virsaitis (es šobrīd negribu teikt, ka tas ir aborigēnu un migrantu kopienu cilšu virsaitis, sauksim, kā nu mēs vēlamies). Bet jautājums ir cits: kādā līmenī atbilstoši starptautiskajam protokolam tiek reprezentēta Latvijas valsts? Lūk, es domāju, ka tam līmenim ir jābūt pilnīgi adekvātam un precīzam, lai mūsu reprezentētājs varētu sēsties tieši tanī galda pusē, kur ikvienu citu valsti reprezentē augstākais vadītājs. Līdz ar to šis jautājums mums ir pilnīgi izsmelts.

Tātad – ko mēs gribam? Vai mēs šobrīd cīnāmies par to, kurš nu tas būs, vai cīnāmies par to, kā Latvijas valsts starptautiski sevi nostāda? Mums par to ir jācīnās, nevis par personāliju. Un līdz ar to, cienījamie kolēģi, es gribētu teikt, ka, protams, šis likumprojekts, manā uztverē, pēc savas būtības ir man absolūti pieņemams un acīmredzot arī šodien vajadzīgs. Jo iepriekšējā likumā, ko mēs pieņēmām, ir vārds “reprezentē”, kuru var locīt, var grozīt, kā jūs vēlaties. Bet šeit nav norādīts reprezentācijas līmenis. Līdzko jūs noteiksit reprezentācijas līmeni, tad viss ir kārtībā. Tas nav izdarīts. Tātad ir nepieciešams papildus.

Tikai viena lieta, ko es nezinu. Šeit gan Silāra kungs teica, kas ir “valsts galva”. Es domāju – viss, kas šajā locījumā izskanēja par “valsts galvu”... Man liekas, “galvas” jautājums ir grūts interpretācijas jautājums. Tā kā Latvijas valsts starptautiski ir savā noteiktā līmenī un tas ir augstākais līmenis, vai līdz ar to mums nepietiktu, ja, teiksim, būtu mazāk locījumu, proti, ja mēs vārda “galva” vietā ierakstītu – “augstākā amatpersona”? Tātad – “Latvijas valsts augstākā amatpersona”. Ar to principā tas jautājums turpmāk ir izskaidrots. Es vienkārši baidos, ka varētu būt interpretācijas jautājumi. Paldies jums. Bet principā es lūgtu atbalstīt šo dokumentu, jo tas runā par Latvijas valsti, nevis par personāliju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Endziņ, lūdzu!

A.Felss: Par procedūru, ja drīkst.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka jūs ierosināt pārtraukt debates. Pēc deputāta Endziņa vēl runās deputāts Krastiņš, pēc tam debates pārtrauksim.

A.Felss: Es ierosinu un tomēr uzturu spēkā prasību pārtraukt tūlīt!

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Felss: Es pirmais stāvēju pie mikrofona.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs bija pierakstījies iepriekš, tā ka neko tur nevar darīt. Felsa kungs! Mēs izlemsim jautājumu pēc Endziņa kunga uzstāšanās.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! It īpaši šeit izvirzās jautājums par to, kā formulēt: “amatpersona” vai “valsts galva”? Un, cik es saprotu, tad viena daļa deputātu iebilst pret šo jēdzienu – “valsts galva”.

Cienījamie deputāti! Vakar mēs ar komisijas konsultantu Muciņa kungu apskatījāmies salīdzinošu tabulu, kur ir analizētas 177 valstu konstitūcijas. Es varu pateikt tā, ka apmēram 50 procentos gadījumu, kad ir prezidents, tiek norādīts, ka viņš ir valsts galva. Otros 50 nav norādīts kā valsts galva. Tiek rakstīts, ka viņš ir vai nu prezidents, vai imperators, vai kaut kas tamlīdzīgs. Šeit mēs par to mēģinām diskutēt. Tā, piemēram, kas ir prezidents Amerikas Savienotajās Valstīs? Kas viņš ir: valdības galva vai valsts galva? Tas ir atkarībā no tā, kāda ir valsts uzbūve. Vai tā ir prezidentāla republika, kur arī prezidents jau personificē, un arī tātad valsts galva tādā gadījumā ir viena daļa... Tātad es saku, ka ir apmēram 50 procenti konstitūciju, kur vienkārši pietiek ar to, ka šī amatpersona ir prezidents, un līdz ar to jau ir arī funkcijas. Un vairs nekādas skaidrības nav vajadzīgas.

Runājot par terminu “amatpersona”, esiet tik laipni un paņemiet sociālistiskās konstitūcijas, paņemiet PSRS Konstitūciju, visu savienoto republiku konstitūcijas, paņemiet bijušo sociālistisko valstu konstitūcijas, tādu valstu kā Kuba, kā Irāka konstitūciju, kur atkal ir augstākais vadītājs vai augstākā amatpersona. Civilizētās valstīs nekur tamlīdzīgi nav. Tur ir prezidents un nav nekāda skaidrojuma par valsts galvu, jo tas jau izriet no šīm funkcijām. Un, manuprāt, šajā situācijā diskusija attiecībā uz to, ka vajadzētu šeit, lūk, valsts galvu – nē, ka vajadzētu amatpersonu, tā ir atgriešanās pie vecās sociālistiskās prakses. Es domāju, diez vai tas būtu pareizi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Kaut gan Felsa kungs ļoti racionāli ierosināja pārtraukt debates, es tomēr atļaušos lūgt jums atļauju uzstāties pāris minūtes, jo Prezidijs tieši man bija uzticējis sagatavot šo likumprojektu, un tādā mistiskā veidā tas izgāja no Tautas frontes frakcijas, tāpēc man ir vienkārši jāpasaka pāris vārdu. Paldies.

Godātie kolēģi! Neiedziļinoties lietas būtībā, es centīšos iekļauties tajā laikā, ko man ļoti vēlīgi atstāja Endziņa kungs, proti, šajās 10 minūtēs noslēgumā, pat mazāk. Godājamos deputātus es gribētu informēt par to, ka Prezidijs man uzticēja sagatavot likumprojektu par Latvijas Republikas valsts vadītāja statusu un pienākumiem. Un to es arī godprātīgi veicu, izstrādājot šo likumprojektu. Tā kā bija frakcijas “Satversme” sēde, kura vakar sākās pulksten 14.00, un diskusija ieilga, sevišķi ar Rikarda kungu, tad es mazliet nokavēju Tautas frontes frakcijas sēdi, kurā šā likumprojekta izskatīšana tika sākta bez manis. Uzreiz man arī jāpaskaidro, ka šodienas laikrakstā “Diena” ir ierakstīti tādi nelieli meli par to, ka es savā likumprojektā esot ierosinājis, ka Augstākās padomes priekšsēdētājam katru reizi jāprasa pilnvara no Augstākās padomes. Tas ir pilnīgi pretēji manai pārliecībai. Mani arī ļoti interesē, kurš no godājamās Tautas frontes frakcijas dalībniekiem vakar sēdē izteica šādu tēzi, vai arī korespondents tikai to nepareizi pierakstīja. Tā ka es lūdzu visādā gadījumā mūsu preses pārstāvjiem to labot, jo aplamas ziņas tomēr nevajag drukāt avīzē, neuzprasot man personīgi.

Otrais jautājums. Tātad par terminu “valsts galva”. Es nelasīšu savu likumprojektu, ko vakar paspēja izdalīt frakcijā “Satversme”, bet laikam ne Tautas frontes frakcijā. Tas tika pavairots. Es tiešām izvairījos no šī termina – “valsts galva”, jo tas praktiski ir tulkots no krievu juridiskās terminoloģijas – “glava gosudarstva”, tas ir, valsts galva. Mums tomēr ir Rietumi, taču terminu “valsts galva” esam pārņēmuši latviešu valodā, kas latviešu valodā nav pārāk populārs. Mans personīgais viedoklis, ka jālieto termins “valsts vadītājs”, nevis “valsts galva”, jo es paredzu visu šo turpmāko diskusiju un ažiotāžu ap nosaukumu “valsts galva”.
Var būt, ka tas tiešām ir ārkārtīgi latviski, bet drusku nepierasti. Un tomēr terminam “pilsētas galva” un “ģimenes galva” jau ir mazliet citāds statuss nekā nosaukumam “valsts galva”. Tāpēc piedāvāju šajā likumprojektā rakstīt: “Latvijas Republikas valsts vadītājs”. Man bija cits teksts, kuru es jums pat varu nolasīt: “Latvijas Republikas valsts vadītāja pienākumus līdz Saeimas sanākšanai pilda Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs tā kompetences robežās, ko nosaka 1992.gada 25.augusta likums “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai”.” Tātad es uzsveru domu par pienākumu veikšanu. Bet praktiski, godājamie kolēģi, es te tikai izteicu savas šaubas. Tātad ierosinu tomēr nomainīt terminu “valsts galva” ar “valsts vadītāju” un aicinu jūs balsot par šo likumprojektu.

Vienīgi vēl, komentējot Rikarda kunga izteicienus, pasaku, ka juridiskajās zinātnēs tomēr jāpieiet precīzi, nepietiek tikai ar to, ka izlasa vienīgi Latvijas Republikas Satversmi. Es gribētu atgādināt, ka Augstākā padome nedarbojas Satversmes ietvaros. Augstākā padome darbojas, lai realizētu Satversmi un īstenotu, bet mums nav ne prezidenta, ne Saeimas priekšsēdētāja, kā arī ne 100 Saeimas deputātu. Tā ka šī Satversmes daļa sāks darboties reizē ar Saeimas vēlēšanām, ievēlot Saeimu. Pašlaik mēs nevaram atsaukties uz Satversmes formulējumiem attiecībā uz tām amatpersonām, kas minētas Satversmē. Tāpat kā mums pagaidām nav ministru prezidenta. Tāpēc, es domāju, mums nav tik tieši jāturas pie Satversmes formulējumiem, līdz tā sāks darboties pilnā apjomā, un vienkārši jāpieņem šis likumprojekts (varbūt ar nelieliem labojumiem), lai tiešām būtu skaidrība. Un es uzsveru: protams, ir svarīgi, lai būtu skaidrība, pārstāvot valsti starptautiski, bet domāju, ka mums ir ļoti svarīgi, lai šī skaidrība būtu arī valsts iekšienē un katrs tiešām pārstāvētu to, ko viņš pārstāv, un nerastos neveiklas situācijas kaut vai protokola jomā. Es aicinu pieņemt šo likumprojektu. Paldies.

Tagad laikam vārds Silāra kungam galavārda teikšanai.

I.Silārs: Paldies, cienījamie kolēģi, par jūsu debatēm, par jūsu izteiktajām domām. Es pilnībā piekrītu jau Endziņa kunga izteiktajam viedoklim par terminu “augstākā amatpersona”, ka tikai sociālisma valstīs figurēja tāds teiciens, respektīvi, tāda norma, ka augstākā amatpersona ir valsts galva vai valsts vadītājs. Es domāju, ka tā atkal ir nebūtiska starpība, jo tas no jauna ir tas pats “rukovoģiķeļ” un “ruļevoj”… tātad tas būtu līderis, bet “the head of the state”, manuprāt, šis termins ir kā vācu valodā, tā angļu valodā un ir arī latviešu valodā. Vienkārši mans skaidrojums, minot arī terminu “ģimenes galva”, ir tādēļ, lai pateiktu, ka latviski tas ir ļoti saprotams, un diemžēl pēdējos 40–50 gados varbūt aizmirsts, jo arī vārdi “pilsētas galva” un “lielvecākais” nāca no krievu valodas, proti, no vārda “starosta”. Latvijā vārds “vadītājs”, it īpaši pēdējos gados, vienmēr tika lietots ar nozīmi “galva”. Bet es domāju, ka tas varbūt nebūtu šīsdienas balsojuma jautājums. Šodien būtu jāizlemj, vai mēs vispār… jo bija deputāta Rikarda priekšlikums vispār nepieņemt un noraidīt. Es gribētu, lai šodien mēs izteiktos, vai šāds likums mums ir vajadzīgs. Un nākamajā otrdienā pulksten 13.00 otrajā lasījumā mēs varētu izvērtēt, kurš no ierosinātajiem nosaukumiem tad būs pieņemams vairākumam. Tādēļ lūdzu šodien vienkārši balsot, vai mēs šo likumprojektu pieņemam pirmajā lasījumā vai noraidām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Silāra kungs! Tātad šodien mums ir pirmā lasījuma balsojums. Es aicinātu mūsu sekretariātu vēl zvanīt, lai deputāti varētu atnākt zālē. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 77 deputāti reģistrējušies. Paldies.

Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 55, pret – 4, atturas – 9. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Līdz pārtraukumam mums ir palikušas 16 minūtes. Nākamais darba kārtības jautājums (tiem, kuri uzreiz neies pārtraukumā) ir ceturtais darba kārtības jautājums – “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 29.novembra lēmumā “Par pasākumiem Latvijas Republikas valūtas tirgus izveidošanā””. Ekonomikas komisija.

Kehra kungs, lūdzu!

O.Kehris: Arī šis lēmuma projekts ir akceptēts mūsu komisijā. To iesniedza Ministru padomes priekšsēdētājs. Un viņš ir solījis pats ziņot par šo savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Godmaņa kungs! Mums ir jāorientējas… cik apmēram laika jums vajadzētu ziņojumam?

I.Godmanis: Ne vairāk kā trīs minūtes.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs prasa trīs minūtes. Lūdzu.

I.Godmanis: Man sākumā atklāta stenogramma, lai to fiksētu. Es gribētu atvainoties par savu pārsteidzību, ko es šeit izteicu Kehra kungam. Ko var darīt: dažreiz arī mani nervi neiztur.

Runājot par šo lēmumu. Cienījamie deputāti! Es uzskatu, ka visa šī lieta ir sadalāma divās daļās. Tāpēc es lūgtu jūs izlasīt šo 6.punktu. Tur ir Augstākās padomes lēmums, kas atļauj juridiskām un fiziskām personām, kas nodarbojas ar ārējo tirdzniecisko darbību, tātad eksporta importa darbību, pēc tam, kad viņas ir nomaksājušas nodokļus pašvaldībām un valdības iestādēm, attiecīgi izdarīt piemaksas konvertējamā valūtā. Faktiski šis lēmums liedz valdībai tālāk strādāt pie šādas lietas. Nav noliedzams, ka mums ir atsevišķas organizācijas, it sevišķi tās, kas saistītas ar darbu ārzemēs, kuru nodokļu maksāšanas sistēma vispār nav attīstīta. Ar to es domāju, piemēram, vēstniecību darbiniekus, ar to es domāju tos kuģniecības darbiniekus, kas startē zem brīviem karogiem (ir tāds jēdziens, kad no Latvijas kuģniecības dodas uz kuģiem zem Libērijas karoga un tā tālāk), un tur viņi nemaksā nekādus nodokļus. Tajā pašā laikā, atgriežoties šeit, elementāri saņem visu sociālo aprūpi, visu, kas ir nepieciešams. Mums ir situācija, ka, strādājot arī, teiksim, kuģniecībā vai ārzemēs, ir problēmas, ka ir jāizdod nauda nevis Latvijas rubļos, bet attiecīgajā konvertējamā valūtā. Un, ja Augstākā padome piekrīt, ka šā lēmuma punktu varētu atcelt, tādā gadījumā valdība Augstākajai padomei varētu ierosināt kārtību, nopietnu, samērā izstrādātu kārtību, ko iesniegs komisijās (es domāju Ekonomikas komisijā). Jautājums nav triviāls, to nevar atrisināt ar vienu cirtienu, lai kā arī gribētos. Tātad varētu iesniegt Ekonomikas komisijā, kā arī citās komisijās, lai izskatītu, kādā kārtībā turpmāk vispār varētu notikt algu, prēmiju un visu citu maksājumu izmaksas, ko pie mums ir pieņemts saukt par patēriņa fondu.

Kāpēc šis jautājums izvirzās? Tas notiek trīs iemeslu dēļ. Pirmais iemesls – situācija 14.septembrī, kad tiek parakstīts, es ceru – tiks parakstīts, tā sauktais dokuments ar Valūtas fondu, kas atver kredītu līniju ar Valūtas fondu, automātiski – ar Pasaules banku un automātiski ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, un faktiski atver kredīta līnijas visā pasaulē. Tas ir kā indulgence. Tā ka faktiski reizē ar šo dokumentu mums principā vairs nav ko papildus gaidīt no ārzemēm, ir samērā minimāla iespējamība, ka kāds vēl kaut ko speciāli stabilizēs un izdalīs vēl kādus līdzekļus. Tas ir punkts viens. Teikt, ka vēl ir jāgaida kaut kādi ārēji faktori, pēc manām domām, nebūtu pamata.

Otrs. Patlaban diemžēl ir izveidojusies tāda situācija, ka neviena no Latvijas bankām nav spējīga dot jebkādu garantiju par valūtas aizņēmumiem Latvijas Republikā. Tā, piemēram, kaut vai Latvijas Banka. Latvijas Bankā faktiskie pasīvi, ar kuriem tā varētu garantēt aizņēmumu, ir absolūta nulle, atskaitot divas summas – 105 miljonus, kas ir tā sauktā Ulmaņa laika nauda, kurai, es domāju, ir ārkārtīgi smagi pieskarties gan politiski, gan arī saimnieciski. Lai to darītu, ir jābūt ļoti nopietniem lēmumiem. Tā nauda nav mūsu pelnīta. Pašai bankai nav nekādu valūtas līdzekļu. Savukārt vienīgais, kas bankai tagad ir, tas ir valdības kredīts, ko valdība ir aizņēmusies no valsts uzņēmumiem 12 miljonu rubļu kopsummā, kurus, tagad noliekot depozītā kādā no bankām, tā var izmantot, lai spētu veikt kaut kādu darbību valūtas tirgū. Tas ir smieklīgi. Latvijā mēnesī vien privātfirmas vismaz uz vienu pusi apgroza vairāk nekā 50 miljonus dolāru un 50 miljonus dolāru – uz otru pusi.

Tāpēc otrs mērķis, ko izvirza valdība, ir panākt, lai bankā, tajā skaitā Latvijas Bankā, būtu cieti konvertējama valūta, jo tikai tad banka ir spējīga aizņēmumiem dot kaut kādu garantiju, jo parasti prasa bankas garantiju un mazāk – valdības garantiju. Ar ko tad mēs, valdība, varam garantēt? Mums praktiski ir budžets, kurš ir tā saspringts, ka saspringtāks nevar būt, un garantēt mums ar kaut ko citu faktiski nav iespēju. Nu, tā ir politiska garantija.

Tāpēc mums ir doma, pie kuras valdība strādā un kuru ierosinās jums, – panākt, ka bankā nonāk konvertējamā valūta. Kā to var panākt? To nevar panākt ar vienu rāvienu. Nevar iet to ceļu, ko iet mūsu austrumu kaimiņi, absolūti pieprasot visu cietu konvertējamo valūtu, kas apgrozās, piemēram, Krievijā, ka šī valūta obligāti jāpārdod centrālajai bankai, kādreiz pēc diviem mākslīgiem kursiem, tagad pēc tā sauktā reālā kursa, un tad atpakaļ, tas ir, kad vajag, tad to naudu uzreiz nopērk atpakaļ. Pa to laiku nauda ir bankā. Tas ir pārāk administratīvs un piespiests solis. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka Latvijā ir daudzas firmas, kuras strādā ar kādu tirdzniecības firmu, tādējādi izlieto brīvi konvertējamo valūtu, kas ir nepieciešama tieši biznesa veikšanā, kā arī attīstībai. Tā tas ir arī ar valsts uzņēmumiem. Rīt man būs speciāla tikšanās ar tiem, kas ir lielākie valūtas pelnītāji Latvijā, tajā skaitā arī privātie. Bet tas, ko ierosinās valdība, būs kaut kas cits. Turpmākajā mehānismā mēs sāksim ar tādu priekšlikumu, ka mēs aiztiktu tikai patēriņa fondu, tas ir, algu, tas ir to, ko reāli var kontrolēt, jo, redziet, faktiski nevienu citu nodokli nevar precīzi kontrolēt kā vien sociālo nodokli – 37 procentus, kurus automātiski izmaksā tad, kad cilvēks saņem algu vai prēmiju, vai visu, ko viņš patērē. Tāpēc ir priekšlikums turpmāk šo ideju attīstīt tādā veidā, ka šī nauda tiek iekasēta no valsts uzņēmumiem, no privātuzņēmumiem un tajā skaitā arī no jauktajiem uzņēmumiem. Tādējādi faktiski patēriņa fonds tajos pārvēršas tikai Latvijas rubļos. Minētie uzņēmumi var mainīt šo naudu Latvijas Bankā un arī tirgū. Latvijas Bankai piemīt viena īpašība, kas nepiemīt tirgum. Tā ir vienīgā, kas emitē Latvijas rubļus. Līdz ar to Latvijas Bankai rodas iespēja uzsākt reālu darbību valūtas tirgū. Līdz šim bankas darbība šajā jomā līdzinās nullei. Banka tikai fiksē, kāds ir kurss tām privātfirmām, kas nodarbojas ar valūtas maiņu, un izdala licenci, kā tas ir rakstīts šā lēmuma 2.punktā.

No otras puses, jautājums, ja Latvijas Bankā būs dolāri un viņi algām dod pretī Latvijas rubļus (jo cilvēkiem ir jādzīvo), taču kurss patlaban nav normāls. Šis kurss nav ekonomisks, bet gan politisks kurss. Šis kurss, pēc kura var apmainīt šeit, tirgū, ir saistīts ar Krievijas rubli, ko mēs izjutām tad, kad Krievijas rubļa vērtība nokrita un kļuva zemāka arī Latvijas rubļa vērtība, tiesa, ne tik stipri, bet vērtība samazinājās. Tāpēc, no otras puses, Latvijas Banka, pastāvot šādai kursa attiecībai, nemaz nedrīkst pārāk daudz šo naudu glabāt. Daļa no šiem dolāriem bankai steidzīgi jāievieš tirgū un jāmēģina šos dolārus pārdot, savācot pie sevis atpakaļ Latvijas rubļus, tādējādi ierobežojot Latvijas rubļa emisiju un rubli nostiprinot.

Kad banka to var izdarīt? Banka to var izdarīt tajā dienā, kad valdība pieņem lēmumu (parlamenta pilnvarotu) šeit pārtraukt tirdzniecības un jebkādas citas operācijas par kādu citu valūtu kā vien par Latvijas rubli. Protams, tas ir ļoti smags lēmums, it sevišķi daudziem tiem tirgotājiem, kas ir noslēguši ilglaicīgus kredītlīgumus, kuri kreditējas galvenokārt ar precēm, un kam ir jānorēķinās brīvi konvertējamā valūtā. Automātiski viņi gribēs šos Latvijas rubļus mainīt atpakaļ pret dolāriem tajā pašā Latvijas Bankā, ja tas kurss būs pieņemams, un norēķināsies ar saviem pārstāvjiem ārzemēs. Tādējādi mēs šo ķēdi loģiski noslēdzam.

Jautājums – vai vajag šo izspēlēt uz Latvijas rubļiem vai arī tas ir jāsāk ar latu? Mana personīgā pārliecība, ja mums izdosies valdībā šo mehānismu noslīpēt un likt jums to priekšā, protams, ierosināt arī Naudas reformas komitejā, ka to vajag izdarīt ar Latvijas rubli, nevis ar latu. Jo darīt to ar latu ir pārāk liels risks. Mēs neesam tik stabilā ekonomiskā situācijā. Tajā pašā laikā, ja mēs pat uzturam pašreizējo situāciju, tad es jums nosaukšu pāris skaitļu. Tā, piemēram, kuģniecībā valūtā izmaksājamā naudas summa, ja nemaldos, ir pāri par 20–27 miljoniem dolāru gadā, Ventspils tirdzniecības ostā nauda valūtā tiek izmaksāta apmēram viena miljona 850 tūkstošu apjomā. Tur nemaz tik daudz cilvēku nestrādā. Tas pats ir “Ventspils naftā” un pieostas rūpnīcā. Līdzīgi tas ir Rīgas ostā. Es varētu nosaukt daudzas organizācijas, kuras saņem naudu, es atvainojos, piemaksā dolāros.

Mēs, valdība, esam pieņēmuši lēmumu, pamatojoties uz Valūtas fonda lēmumu, kas ierobežo patēriņa fondu valsts uzņēmumiem. Tas ir grūts un smags lēmums tiem, kas pelna naudu rubļos. Minētais lēmums trešajā ceturksnī attiecībā pret otro ceturksni neļauj algām pieaugt vairāk kā par 30 procentiem un ne vairāk kā 20 procentiem ceturtajā ceturksnī attiecībā pret trešo ceturksni. Taču, ja minētajos uzņēmumos ir piemaksas valūtā un mēs tās noformējam tiešām kā piemaksas, tad mēs tās varam nekonvertēt pēc šā kursa un neietvert šā patēriņa fonda pieaugumā, tādējādi nonākot privileģētā stāvoklī, ko nevajadzētu pieļaut.

Trešais un pēdējais. Redziet, tad, kad Naudas reformas komiteja noteica, ka Latvijas rublis ir oficiālais maksāšanas līdzeklis Latvijā, tad automātiski jebkuri nodokļi tiek kasēti un var tikt kasēti Latvijas rubļos. Nekur nav teikts, ka man ir jāmaksā nodokļi dolāros. Es varu maksāt gan dolāros, gan Latvijas rubļos. Bet, ja es esmu pietiekami izveicīgs, tad es rīkojos tādējādi, ka savām precēm nosaku cenu, kursa apmērā 1:300, lai neviens nekad nepērk tikai par rubļiem, bet par dolāriem. Man ir pietiekami labi partneri Austrumos, ar kuriem sadarbojoties, caur tirgu es izmainu Krievijas rubli pret Latvijas rubli un visus nodokļus nomaksāju Latvijas rubļos. Tātad es pelnu dolāros un nodokļus maksāju Latvijas rubļos. Ko darīs valdība ar Latvijas rubļiem, jo ir jāpilda valūtas budžets? Valdība dosies pie tās pašas bankas un prasīs: “Lūdzu, konvertējiet mums attiecīgi to summu, lai mēs izpildītu valūtas budžetu.” Tādā gadījumā valdība nevis dod bankai naudu, bet ņem no bankas naudu ārā, kas ir vēl sliktāk, atkal nedodot viņiem ne tiesības uz garantijām, kā arī ne uz ko.

Un nobeidzot visu savu garo tirādi, es gribu teikt tikai to, ja atceļ šo lēmumu, tad pazūd aizsegs, aiz kura var paslēpties un neņemt vērā nekādu valdības darbību. Viņi pasaka man apmēram tā: “Mums ir Augstākās padomes lēmums, kas mums atļauj to darīt, un visas jūsu aktivitātes attiecībā uz to, ko jūs tur gribat prasīt vai neprasīt, ir jūsu personiskā darīšana. Augstākā padome atļauj mums šādi rīkoties.” Tāpēc man ir priekšlikums šo lēmuma punktu atcelt, dot valdībai laiku izstrādāt. Un es piekrītu jautājumā par budžetu. Mums acīmredzot dalījās domas ar finansu ministru. Nebija izstrādāti un iesniegti šie jautājumi, kas attiecas uz parādu atmaksāšanu... Dot arī laiku, lai valdība varētu nolikt priekšā shēmu, kuru es šeit galvenos vilcienos iezīmēju. Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Godmaņa kungs! Līdz pārtraukumam ir palikusi viena minūte, tā ka laikam jāiet pārtraukumā. Pēc tam, lūdzu, deputāti, sekretariātā pierakstieties jautājumu uzdošanai.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Tātad uzdosim jautājumus. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godmaņa kungs, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti skatās citu kabatās un tomēr. Vai valdība ir ļoti labi pārdomājusi, ierosinot izdarīt šo labojumu? Paskaidrošu, kādēļ tā jautāju. Tātad mums šodien klusi notiek piemaksas valūtā no 30 līdz 3000 dolāru mēnesī. Tas krievu un latviešu naudā apmēram ir no 6000 līdz 600 000 rubļu. Tas tā viss iet, tā sakot, ne čiku, ne grabu. Taču, ja patlaban šis likums tiks grozīts, tas nozīmē, ka cits nekas neatliks, ka būs jārunā par kaut kādām citām samaksām. Godmaņa kungs, kad sociālā ziņā būs lielāks troksnis – vai tad, kad mēs šo labojumu pieņemsim, vai tad, kad mēs to nepieņemsim? Atcerieties Kuzbasa šahtinieku brīnišķīgos piemērus un citus.

I.Godmanis: Redziet, ja mēs ejam konsekventi uz to, ka Latvijas rublis ir oficiāls maksāšanas līdzeklis, un konsekventi speram nākamo soli, ka tas ir vienīgais oficiālais maksāšanas līdzeklis, tad, es uzskatu, ka tas ir loģisks ceļš. Tas ir punkts viens.

Un punkts divi. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nevajadzētu būt privileģētām šķirām.

J.Freimanis: Bet cik tad prasīs dokeri?

I.Godmanis: Es vēlreiz gribu teikt, ka valdība izstrādās speciālu mehānismu. Ja šis Augstākās padomes lēmums paliek spēkā, tādā gadījumā mums nav nekādu izredžu ar šo lēmumu kaut ko darīt, jo vienkārši tas ir kā aizsegs, lai mēs vispār neko nedarītu. Tāda ir mana atbilde. Es domāju, ka neapmierināti vairāk jau ir tie, kuri uzskata, ka ir daļa, kas saņem valūtā, un ir daļa, kas nesaņem.

Priekšsēdētājs: Jautā Buķeles kundze, pēc tam – Budovska kungs. Lūdzu, Buķeles kundze!

E.Buķele: Es absolūti nebiju gatavojusies uzdot jautājumu, bet, klausoties premjeru, man gribot negribot tomēr nākas jautāt. Vēl šorīt man bija jārunā ar vairākiem pensionāriem. Jūs jau zināt, kādos apstākļos viņi ir un ar cik lielu naudas summu jāiztiek. Un, ja šo summu, ko saņem citi strādājošie valūtā, mēs salīdzinām, man liekas, tad par to vispār nevar runāt. Varbūt skatīsim šo jautājumu tomēr no tādām reālistiskām pozīcijām. Es saprotu, ka nav jāmaksā, nav jāsalīdzina alga ar pensiju, tomēr, manuprāt, ja reiz Latvijas rubļos saņem pensionāri, tad Latvijas rubļos alga jāsaņem visiem. Vai jūs neesat tādos uzskatos?

I.Godmanis: Es esmu tādos uzskatos, tāpēc arī minēto jautājumu šeit esmu izvirzījis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Budovskis.

M.Budovskis: Cienījamais premjer! Man ir tāds jautājums: tātad šajā sakarā principā ir Ventspils, ir Rīgas kuģinieki un vēl daudzas vietas, kur algu maksā valūtā?

I.Godmanis: Piemaksu naudu.

M.Budovskis: Tagad mēs pārejam uz Latvijas rubli. Tas nozīmē, ka šī naudas masa palielinās par vairākiem miljardiem. Vai esam gatavi šādu naudu nodrukāt, vai vispār tāda nauda būs? Tas ir pirmkārt. Otrkārt, vai tomēr neradīsies ļoti liela sabiedriskā disonanse? Es gan nezinu, cik šobrīd kuģniecības vadītājs saņem algu valūtā?

I.Godmanis: Es zinu.

M.Budovskis: Tātad, lai pārietu adekvāti, tas būs apmēram 300 tūkstoši rubļi mēnesī un tā tālāk. Tādējādi visi šie jautājumi radīs zināmus sarežģījumus. Kā jūs domājat reāli to visu likvidēt?

I.Godmanis: Es atbildēšu. Pirmkārt, kas attiecas uz valsts uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri ir valsts daļa, jau ir pieņemts valdības lēmums, un ļoti sarūgtināti būs tie uzņēmumu vadītāji, kuri secinās, ka šis valdības lēmums sāks darboties attiecībā uz viņiem, kas ir patēriņa fonda ierobežojošais lēmums. Tas nosaka, ka alga trešajā ceturksnī nedrīkst pārsniegt otrā ceturkšņa algu vairāk kā par 30 procentiem. Un, ja kontroles rezultātā viņiem iznāks 300 000 un viņi būs tikai paaugstinājuši dolāru masu, piemēram, par 20–50 dolāriem, pēc kursa tas lēciens būs tik liels, ka viņam par katru procentu virs šiem 30 procentiem nāksies nomaksāt 135 procentu nodokli. Un par otro un trešo procentu – 350 procentu nodokli. Un mēs spēsim piemērot normālu nodokļu sistēmu. Tas ir viens.

Otrs. Runājot par jūsu uzdoto jautājumu attiecībā uz šo naudas daudzumu. Tā ir ļoti svarīga lieta. Arī Naudas reformas komitejā mēs apspriedām šo jautājumu. Tas nav jautājums, ko var atrisināt tūliņ. Ja nemaldos, vadoties pēc bankas datiem, ir izlaista zināma skaidras naudas summa. Tāpēc es uzsvēru to faktu, ka Latvijas Bankai nav jā­glabā visa nauda, ko tā saņem, mainot pret nenormālo kursu (kurss nav normāls). Patiešām iznāk miljardi. Latvijas Bankai ar to naudu, ko tā saņem, kā konkurentam uzreiz ir jāiet iekšā valūtas tirgū un jāsāk iespaidot Latvijas rubļa kurss, uzpērkot dolārus vai tos pārdodot, vai pārdodot Latvijas rubļus, vai uzpērkot Latvijas rubļus par dolāriem. Patlaban Latvijas Banka to nekādi nedara, jo tam nav nekādu iespēju. Pēc prezidenta domām, banka to mēģinās uzsākt ar to naudu, kuru mēs esam aizņēmušies. Taču tai naudai nav ilgs liktenis, mēs to naudu tik un tā esam spiesti atdot, tādēļ ar šo naudu mūžīgi nevarēs rēķināties.

Es uzskatu, ka ir jāiet pakāpeniski. Un manā mehānismā ir pakāpenība. Nav runas par visu naudu. Sākumā ir runa par patēriņa fondu, jo to var izkontrolēt. Protams, ir divi paņēmieni, kā šo mehānismu var apiet. Viens, kas nav noslēpums, apmēram ir tāds, ka neizmaksā naudu, nodibina kontaktus ar firmu ārzemēs, kas ir patēriņa preču, piemēram, distributors, kā sauc zinātniski, un savukārt caur to firmas pārstāvjiem preci pārdod zem cenas. Tas faktiski nozīmē, ka izmaksā nevis naudu, bet izmaksā precē zem tās tirgus cenas, tādējādi izmaksājot algu caur precēm. Jā, tas ir variants, kā var mēģināt to apiet, bet arī tajā gadījumā valsts tik un tā dabūs 15 procentus ievedmuitas. Gadījumā, ka pāri robežām iet valūta, mums nav nekādu nosacījumu, ne uz vienu, ne uz diviem, ne uz trim, ne uz četriem, ne uz pieciem procentiem. Tāpēc valdībai un arī bankai, protams, ļoti rūpīgi ir jāsagatavojas. Bet, saprotiet, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis mehānisms jāizmēģina Latvijas rubļos, jo, ja šo mehānismu izmēģinās latos... Un Dievs dod, ka iznāktu, bet ar latiem nedrīkst taisīt lielas kļūdas. Arī ar Latvijas rubļiem nedrīkst taisīt kļūdas, tomēr lats ir lats – tas ir nacionālā naudas vienība. Rublis ir pārejas laika naudas vienība. Mēs runājām arī ar Kandesū kungu. Bankas padome pagaidām šo lēmumu uzskata par pāragru, bet mums tam vajag sagatavoties. Un, lai tam sagatavotos, kā minimālais nepieciešamais nosacījums ir atcelt šo lēmumu, aiz kura principā visa mūsu sagatavošanās, tā teikt, ir tāda tukša skaņa. Šis lēmums ir augstāks par valdības aktivitātēm.

Priekšsēdētājs: Vēl viens jautājums, Budovska kungs? Lūdzu, un pēc tam jautās deputāts Buka.

M.Budovskis: Vēl viens jautājums. Vai ir zināms aprēķins par to, ka, ja viena daļa iedzīvotāju saņem algu valūtā, tad tomēr valūtā maksā ienākuma nodokli? Bet otrs jautājums: ja, teiksim, šiem kuģiniekiem izmaksā nevis algu, bet principā to pašu naudu, bet, ja tā ir kā komandējums, no komandējuma naudas taču nekāda atskaitījuma nav. Līdz ar to, teiksim, kur šeit ir tā bilance?

I.Godmanis: Es gribu pateikt, ka, neapšaubāmi, būs īpašas sfēras, attiecībā uz kurām valdība varēs pateikt, ka tajās ir specifisks darbs, kad nepieciešams strādāt par konvertējamu valūtu. Kaut gan, ja pieiet pavisam principiāli, jebkuru konvertējamo valūtu var apmainīt bankā. Ja bankā būs šī nauda, Latvijas rubļus var apmainīt pret dolāriem. Protams, ja es aizbraucu uz sešiem mēnešiem zvejot un man jāiet ostā, tad man ir vajadzīgi dolāri. Bet, es atvainojos, tie, par kuriem es runāju, nav zvejnieki, kas sešus mēnešus zvejo. Lielākoties tie jau strādā šeit, uz vietas.

Runājot par otru jūsu jautājuma pusi, tas ir, par to, kā ir ar nodokļiem... Pēc esošās nodokļu likumdošanas par peļņas nodokli jau ir noteikts, ka ir jāmaksā cieti konvertējamā valūtā un ka to izskaita ārā no pārējās peļņas nodokļa maksas, kas ir maksājams tātad tajā valūtā, kas nav konvertējama. Bet mani uztrauc kas cits, proti, mani uztrauc šī procedūra: ja aiziesim pēc tāda stila, ka es pelnīšu dolārus, bet maksāšu caur savām operācijām nodokļus Latvijas rubļos, tātad paliks divi budžeti, kas pēc manas saprašanas ir vispār... No diviem budžetiem ir jāiet prom, nedrīkst būt valūtas budžets atsevišķi. Ar to ir solis šajā virzienā. Tad būs situācija, ka valdība, lai izpildītu valūtas budžetu, savāks Latvijas rubļa masu, pēc tam dosies uz Latvijas Banku. Taču Latvijas Bankā, piemēram, nav tik daudz naudas, tas ir, dolāru, ko konvertēt, kaut gan ir vienošanās, ka budžetu banka ir spējīga apkalpot. Bet, pieņemsim, ka mums uzreiz būs lieli ieņēmumi, ja mēs sāksim kārtīgi darboties, ostas skatīsim un tā tālāk. Tagad bankai nav naudas. Tas nozīmē, ka man ir jāiet uz tirgu. Tātad es eju uz tirgu. Valdība iet uz tirgu (nekas slikts jau tas nav) un maina pēc kursa pie privātfirmām, kas pelna... Un pazūd pats galvenais, pazūd tas, ka nevis bankā ienāk konvertējama valūta, ko atzīst visā pasaulē, un tā ir spējīga dot garantiju, bet otrādi – mēs no bankas ņemam ārā valūtu, jo mums vienkārši ir jāpilda mūsu izdevumi valūtas budžetā. Un tāpēc es uzskatu, ka ar nodokļiem šeit krasi...

Situācija nav viennozīmīga, ka nelolosim ciparus... Būs organizācijas, pat tādas lielas organizācijas kā kuģniecība, kas nebūs spējīgas nodokļus nomaksāt Latvijas rubļos. Tur ir problēma, jo ir vajadzīga milzīga rubļu masa. Tādas viņiem nav. Taču ir daudzas organizācijas, kuras brīvi maksās Latvijas rubļos caur partneri (teiksim, Krievijā), un miers, izmainīs savu kursu, un mēs faktiski būsim sliktākā stāvoklī, proti, visi nodokļu maksātāji, tātad budžeta iestādes, tātad visi tie, par kuriem valstij ir jārūpējas. Vispār nav runas par kādu fiksētu kursu, ir runa par tirgus kursu, kas būs gan bankai, gan ārpus bankas. Te nav runas, ka kāds tiek aplaupīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Buka!

S.Buka: */Premjerministra kungs! Kad jūs izteicāt priekšlikumu pārtraukt darba algu, prēmiju un citu maksājumu izmaksāšanu no darba apmaksas fonda, tur bija vēl otrais punkts, ar kuru jūs rekomendējāt vispār pārtraukt jebkādas operācijas. Tam bija sava loģika. Tas faktiski bija solis uz rubļa iekšējās konvertējamības pusi. Jā, tas bija šaubīgs laika ziņā, manuprāt, bet tas bija mans personīgais viedoklis, kaut loģisks un galīgs. Kāpēc jūs esat atteicies no savas programmas otrā punkta un vai jums neliekas, ka tagad šī programma ir pārvērtusies tikai par budžeta pildīšanas programmu uz darba algu rēķina? Jo, piemēram, dividendes var izmaksāt valūtā, tur nav problēmu. To darīt nav aizliegts. Es jums varētu nosaukt desmitiem variantu, ar kuru palīdzību šo lēmumu var nepildīt kā Latvijā, tā aiz tās robežām./

I.Godmanis: Es gribētu jums atbildēt, cienījamo deputāt, ka visi šie valūtas jautājumi ir tik ārkārtīgi sarežģīti un abpusēji griezīgi. Līdz šim ļoti pakāpeniski un secīgi mēs esam faktiski realizējuši valūtas reformas kursa politiku, secīgi un pakāpeniski bez ārkārtīgi straujām izmaiņām. Tāpēc iet uzreiz uz to, ka visu naudu likt apmainīt Latvijas rubļos, visu, tas ir, peļņu, ienākumu naudu un pēc tam atkal to naudu ņem ārā kā, piemēram, Geraščenko kungs to grib... Es domāju, ka tad mēs tiešām ļoti stipri bremzēsim šo darbību, proti, kaut vai saimniecisko darbību daudzām firmām. Bet mēs sāksim pakāpeniski, mēs patlaban sāksim ar šo patēriņa fondu, jo to ir visvieglāk izkontrolēt. Tas ir fakts. 37 procenti ir tas, kas jāmaksā arī privātfirmai, jo pārējām bilance jau nav jātaisa. Šīm privātfirmām bilances nav noteiktas, starp citu, pēc parlamentā pieņemtās situācijas grāmatvedībā. Ja pieņems jauno likumu, tad – jā, bet tagad tā var netaisīt bilanci, tādēļ precīzi pārbaudīt peļņas nodokļa lielumu un tā tālāk ir ļoti komplicēta lieta. Tāpēc es piedāvāju uz šo lietu iet pakāpeniski, darīt to pakāpeniski un skatīties, kas no tā iznāk. Jo uzreiz spert tādu soli, ka mēs momentāni konvertējam visu, es uzskatu, ka priekš tā mums ir par maz pieredzes: gan valdībai, gan bankai. Man personīgi ir tāda sajūta, ka jāiziet šis pakāpeniskais ceļš. Es nerunāju par populismu. Man galīgi nav nekādas domas par to, ka vajadzētu izmantot to kā populistisku variantu. Es vienkārši domāju to kā loģisku soli Latvijas rubļa kā valūtas turpmākā nostiprināšanā. Vairāk nekā.

S.Buka: */Un otrais jautājums, ja atļausit, kaut gan atbilde uz pirmo man atgādināja, ka šodien ar uzņēmējdarbību labāk nenodarboties, bet tie, kas darba algu nesaņems, kaut kā jau izturēs.

Otrais jautājums ir sakarā ar to, ka pie mums ar katru dienu parādās arvien vairāk tādu līdzstrādnieku kopējos uzņēmumos, kas ir ārvalstu pilsoņi. Kā būs ar viņiem, ja šis uzņēmums ir reģistrēts šeit, darbojas pēc Latvijas Republikas likumiem un faktiski ar līdzdalību vairāk nekā 60 procenti? Jūs atceraties likumu par akciju sabiedrībām? Vai mēs arī viņiem tagad nemaksāsim valūtā, gaidīsim, kamēr viņi no šejienes aizbrauc?/

I.Godmanis: Tas ir atsevišķs jautājums. Ja viņiem būs garantija, ka viņi Latvijas Bankā var konvertēt pēc tirgus kursa Latvijas rubļus dolāros vai citā konvertējamā valūtā, nav nekāda iemesla, kāpēc viņiem būtu jābrauc prom. Galvenais, ka neuzspiežam mākslīgu kursu. Jebkura firma, kas strādā Rietumos, jebkurš ārzemnieks, kas atbrauc uz citu valsti, taču nekad neprasa, lai viņam maksā algu viņa valsts valūtā, kaut gan viņš strādā pavisam citā valstī. Es saprotu: ja būtu runa par to, ka būtu kaut kāds samazināts kurss, kā savā laikā dolāram pret rubli bija noteikts nereāls mākslīgs kurss, teiksim, 1 dolārs = 64–70 kapeikas. Tad nav jautājumu, tad tiešām visi aizmuktu, bet, ja reāli mums šeit eksistē liels valūtas tirgus un banka nav vienīgā, kur var mainīt, kaut gan, manuprāt, jāmaina bankā. Tikai bankai par to ir jācīnās, jo banka ir oficiāla iestāde, kas garantē apmaiņu. Es nebūt nedomāju, ka visi strādnieki aizmuks no šejienes projām. Tāpēc vēlreiz gribu teikt, ka sāksim pakāpeniski. Tas ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Cilinskis uzdod jautājumu. Gatavojas deputāts Eglājs.

E.Cilinskis: Sakiet, lūdzu, kāda tiesiska situācija radīsies pēc šā lēmuma pieņemšanas, jo 6.punktā ir teikts, ka ir tiesības. Mēs to izsvītrojam – paliek tukša vieta. Nekur nav teikts, ka nav tiesību. Cita starpā arī lēmumā nekur nav teikts, no kura brīža tas stājas spēkā.

I.Godmanis: Atbilde ir tāda: ja šo lēmumu izsvītro, valdība pēc tam izstrādā savus priekšlikumus Naudas reformas komitejai. Un tiesiskais stāvoklis iestājas pēc Naudas reformas komitejas lēmuma pieņēmuma. Ja Naudas reformas komiteja to deleģē valdībai, tad pēc valdības lēmuma pieņemšanas iestājas cita tiesiska situācija attiecībā uz algu un citām izmaksām. Šis līmenis no Augstākās padomes, kas nav Augstākās padomes līmeņa jautājums, tiek novests zemāk – uz izpildes struktūrām.

E.Cilinskis: Es atvainojos, tātad precizēju. Es saprotu, ka, ja mēs pieņemam šo lēmumu, automātiski nekas nemainās līdz tam brīdim, kamēr valdība vai Naudas reformas komiteja...

I.Godmanis: Jā, tieši tā.

E.Cilinskis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Eglājs. Gatavojas deputāts Ziediņš.

V.Eglājs: Man ir tāds jautājums: ja šo punktu izslēdz, kā jūs redzat, kā tie cilvēki, kas tagad pelna stipri daudz, ieskaitot valūtu, inflējošā Latvijas rubļa apstākļos varētu taisīt savus uzkrājumus, ko viņi pieraduši darīt. Šī ir tā problēma, kāpēc tie saņēmēji ir neapmierināti.

I.Godmanis: Jā, jums tas ir ļoti labs jautājums. Labākā krājkase ir dolāri. Jā, bet vai tas ir pietiekams arguments, lai šeit, Latvijā, apgrozītos divas valūtas? Domāju, ka ne. Ja mēs dzīvojam Latvijā, tad rēķināsimies ar Latvijas nosacījumiem. Tas vienkārši ir mūsu banku jautājums. Mūsu bankā, tajā pašā krājbankā, tāpat arī citās bankās, es ceru, ir jāattīstās šai sistēmai un jāgarantē lielāki depozīta procenti, lai cilvēki būtu ieinteresēti savu naudu noguldīt. Ja mēs iziesim tikai no tāda principa, ka dolāri jāatstāj samaksai tikai tāpēc, ka dolārus ir viegli uzturēt un glabāt, tāpēc ka tie neinflē, es nezinu, tāda pieeja varētu būt, bet nedomāju, ka tas ir loģisks solis, pietiekams arguments, lai nespertu soli Latvijas rubļa kā noteikta maksājuma virzienā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ! Gatavojas deputāts Preinbergs.

Z.Ziediņš: Cienījamo premjerministr! Man ir jautājums par šā lēmuma 5.punktu, kur ir rakstīts, ka Ministru padomei ir tiesības ierobežot eksporta un importa operācijas tiem uzņēmumiem, kuru norēķinu konti ir atvērti ārpus Latvijas Republikas. Sakiet, lūdzu, kas Ministru padomē nodarbojas ar šo tiesību ierobežošanu vai pretēju procesu – tiesību piešķiršanu un kāda ir Ministru padomes prakse šajā konkrētajā jautājumā?

I.Godmanis: Pirmkārt, ar tiesību piešķiršanu, protams, neviens vairs nenodarbojas, jo licencēšana ir atcelta. To nosaka tikai likums par uzņēmējdarbību. Un, ja nav kaut kādas specifiskas darbības, licencēšana uz attiecīga uzņēmuma darbību ir ļoti specifiski samazināta. Ja, piemēram, jūs vienkārši tirgojaties, Ministru padome vai kāda Ministru padomes institūcija jums nav tiesīga nedot licenci. To nosaka likums. Jums jāreģistrējas uzņēmēju darbībā, un absolūti patstāvīgi jūs darbojaties importa un eksporta operācijās. Tas ir punkts viens.

Jā, par 5.punktu man jāsaka, ka laikā, kad šis lēmums tika pieņemts, bija Ārējo ekonomisko sakaru departaments un nebija Ārējās tirdzniecības ministrijas. Man nav ko slēpties, man jāpasaka skaidri un gaiši, ka 5.punktā šādi ierobežojumi netika veikti ne no vienas, ne no otras institūcijas puses. Vienīgais, ko mēs šinī ziņā esam darījuši, tās ir licences. Sākumā tās bija licences, par kurām bija jāmaksā, pēc tam no licencēm aizgājām uz tarifiem. Pēc tam no tarifiem aizgājām uz eksporta stimulēšanu...

Jautājums par naudas turēšanu ārzemēs ir mūsu darba kārtībā. Vismaz par diviem materiāliem mums ir konkrēti lēmumi, tas ir, par meža kantora izveidi, par koku eksportu. Būs speciāls kantoris, ko veido Meža ministrija. Tā nevis izsniegs atļaujas vai aizliegs, bet vienkārši kontrolēs vienu lietu: vai tad, kad jūs vedat pāri kokus, pirmkārt, vedat pareizos kokus.

Otrkārt, mēs aiziesim atpakaļ uz fiksētiem tarifiem, nevis uz procentu tarifiem, lai tomēr izslēgtu dubulto līgumu praksi, kāda mums bija. Un šis kantoris kontrolēs, lai jūs no peļņas samaksājat to nodokli, kāds ir paredzēts attiecīgajā līgumā. Nekādus citus ierobežojumus, kas attiektos uz tām organizācijām, kas tur naudu ārzemēs, Ministru padome nav veikusi. Ekonomisko reformu ministrijai ir uzdots noslēgt šos nodokļu konversijas līgumus, bez kuriem mums ir ļoti grūti izsekot pat tiem uzņēmumiem, kuri savus valūtas kontus tur ārzemēs. Tas ir garš process. Rītiņa kungs par to ir personīgi atbildīgs.

Z.Ziediņš: Paldies, Godmaņa kungs! Man nebija nekāda ļauna zemteksta šajā jautājumā. Man vienkārši nav stabilitātes. Un man bija prieks dzirdēt, ka jūs šo procesu nekad neesat saistījis ar kontu ārpus Latvijas Republikas.

I.Godmanis: Nē.

Z.Ziediņš: Ja jūs arī turpmāk domājat to nesasaistīt, un paldies jums par to, tad es neredzu vajadzību pēc 5.punkta. Es ierosinu 5.punktu, tāpat kā 6.punktu, svītrot. Vai jums arī nav nekādu iebildumu?

I.Godmanis: Es patlaban iestājos tikai par 6.punktu.

Z.Ziediņš: Es ierosinu svītrot 5.punktu, jo jūs neesat šo punktu piemērojis, paldies jums par to. Jūs minēto punktu netaisāties piemērot, vēlreiz paldies par to. Bet, lai man kā uzņēmējam būtu zināma stabilitāte, es ierosinu šo punktu svītrot.

I.Godmanis: Tas jau tad būtu jūsu ierosinājums, jo es nevaru ņemt uz sevi atbildību un pateikt konkrēti, tā ka es neesmu gatavojies par šo jautājumu šeit runāt.

Priekšsēdētājs: Kā stabilitātes garantu. Lūdzu, iesniedziet rakstveidā, Ziediņa kungs! Patlaban mēs izskatām lēmuma projektu, tā ka ierosinājumi jāiesniedz rakstveidā.

I.Godmanis: Es personīgi varu atbildēt pavisam īsi. Es uzskatu, ka bankām tomēr ir jākonkurē un bankai jāpierāda, lai nauda būtu jātur šeit, nevis ārzemēs. Tīši ekonomiski jāizkonkurē. No otras puses, mums ir jāpilda ar Valūtas fondu arī kopējā memorandā fiksētais nosacījums, ka valdības darbībai jābūt vērstai uz to, lai naudas līdzekļus repatriētu Latvijā. Bet tur nav uzrakstīts, vai tas jāizdara piespiedu kārtā, vai tas ir jādara ekonomiskiem līdzekļiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Premjera kungs! Sakiet, lūdzu, vai Latvijas rubļa stabilizēšanai, kā arī valūtas budžeta papildināšanai nekalpotu arī 2.punkta svītrošana? Minētajā punktā ir pausta atļauja dažādām sabiedrībām veikt valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijas un tā tālāk, tādējādi šīs funkcijas atstājot tikai Latvijas Bankai.

I.Godmanis: Es būtu priecīgs, ja šeit būtu Repšes kungs. Principā licenci uz valūtas operācijām, lai kā mēģina viens otrs rakstīt presē, izsniedz faktiski, protams, banka. Banka izsniedz licences arī uz valūtu kotēšanu. Es negribētu pārāk iejaukties bankas kompetencē. Taču, Repšem klātneesot un bez viņa kompetentas atbildes, es varu pateikt savas domas. Bet bez viņa klātbūtnes es tik radikāli nerīkotos. Tā kā šai situācijai tāpat ir jāsagatavojas, kaut vai tādējādi, lai banka varētu sākt reāli strādāt. Es bankai piedāvāju reāli sākt konkurēt ar privāto tirgu. Es domāju, ka bez šīs konkurences uzsākšanas un bez tā, ka banka ar kādu naudu var reāli ieiet tirgū, pārdodot un uzpērkot dolārus vai citu konvertējamu valūtu, ņemot vērā, ka bankas monopols ir Latvijas rubļa drukāšana, kamēr tas netiek uzsākts, tikmēr, protams, mēs administratīvi varam likvidēt visus šos maiņas punktus. Mums būs zināmas problēmas. Tāpēc es domāju, ka patlaban vajadzētu vispirms realizēt šo 6.punktu, valdībai izstrādāt attiecīgo pasākumu kompleksu, lai banka varētu uzsākt šo darbu. Pēc tam banka kompetenti varētu šeit atbildēt par 2.punktu.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies Godmaņa kungam par atbildēm uz jautājumiem. Sāksim debates. Pirmais debatēs pierakstījies deputāts Einiņš, gatavojas deputāts Eglājs.

V.Einiņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Ir jāatzīst, ka premjeram principā taisnība par vienotas naudas vai apmaksas sistēmas ieviešanu valstī. Gan, pirmkārt, ar nodokļiem, kad mēs sākām ar ienākuma nodokli, nosakot kādu vienu 17 procentu nodokli no valūtas, kaut gan tie, kas saņem Latvijas rubļos, maksā nodokli progresīvi. Un uz valūtu šis progresīvais nodoklis vairs nekādā veidā neattiecas. Bet ir arī taisnība par to, ka, lūk, ir tāda cilvēku kategorija, kas strādā pēc darba līgumiem ārvalstīs, ka viņi nemaksā nekādu nodokli. Šāds premjera domu gājiens vienkārši ir jāapšauba. Es strādāju ārzemēs gadu vai divus un es maksāšu Latvijas valstij, principā citai valstij, nodokļus. Es gan īsti nezinu to praksi, bet starp­tautiski mēs taču zinām, ka pat Turcijas valsts kļuvusi bagāta, kā arī Dienvidslāvija, Maroka un citas valstis, kuras sūta savus bezdarbniekus jeb, pareizāk sakot, citas attīstītās valstis, uzņemot viesstrādniekus, ka tās palikušas bagātas. Bet es saprotu to, ka šādas valstis kā Turcija ir palikušas bagātas tikai tādā veidā, ka šie viesstrādnieki Vācijā, Zviedrijā, Skandināvijas valstīs vai vēl kaut kur, sūta savu algu ģimenei iztikai. Bet tiešām paliek problēma, tāpat kā tas ir pie mums, saņemot šos sociālos nodrošinājumus – gan skolas, gan medicīnisko apkalpošanu, gan visu pārējo, ja otra ģimenes puse, pareizāk sakot, šajā gadījumā sieva nestrādā vispār, bērni iet skolās un visu saņem... Tātad šis jautājums tomēr ir jāskata: vai nu jāliek viņiem maksāt atsevišķi gan par skolām, gan par visiem sociālajiem pakalpojumiem... Bet tas jautājums tiešām vēl jāskata.

Problēma tomēr ir un pastāv, par ko sen tiek runāts gan aizmuguriski aizkulisēs, tas ir, par algas saņemšanu valūtā vai, pareizāk sakot, – daļēju saņemšanu. Šajā sakarā es arī negribētu likt visus vienā maisā. Principā ir jāatšķir divas kategorijas. Viena kategorija ir tie, kas strādā šeit, krastā. Šoreiz es runāju no tām pozīcijām, kuras zinu, tas ir, no jūrniecības pozīcijām. Un ir tie, kas brauc uz kuģiem. Šo kategoriju principā praktiski skar jautājums par valūtu.

Manuprāt, nebūtu jau problēma, ja tajā pašā Latvijas kuģniecībā vai citās ar mūsu tirdzniecību un zvejniecību saistītās nozarēs strādājošie, teiksim, trīs tūkstošu dolāru piemaksas vietā saņemtu 600 tūkstošus Latvijas rubļu. Es domāju, viņi neprotestētu. Tātad rodas arī tāda problēma, ka daudziem ir ļoti lielas bailes nosaukt šo neaptverami lielo skaitli. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, nevis tas, ka daudzi šeit uzskata – aizstāvēt to, ka es gribu saņemt valūtā, man pienākas un tamlīdzīgi... Nē, tā nav problēma. Tā nav problēma, ja viņam maksā 600 tūkstošus Latvijas rubļos, tad viņš neteiks neviena vārda. Bet diemžēl tie 600 tūkstoši, kas principā vienam kaut kur saucas kā papildu avots, drausmīgi griežas mūsu prātos, mūsu galvās un ausīs, ja valdība šodien meklē, kur dabūt, lai pensionāriem piemaksātu 300 rublīšus un tad viņš varētu nopirkt maizi. Un tajā pašā laikā Latvijas kuģniecībā (bez šaubām, tas ir neoficiāli) vidējā darba alga apmēram ir 150 tūkstošu rubļu, konvertējot to pašu valūtu. Un, lūk, šeit jau ir pārkāptas tās robežas (es runāju galvenokārt par valsts uzņēmumiem), pēc kādām skalām vadoties tiek izmaksātas algas. Jebkurā gadījumā tas ir jānokārto.

Otra kategorija jūrniecības organizācijā ir tiešie jūrnieki un zvejnieki. Tie lielāko daļu savas dzīves pavada jūrā vai svešās ārzemju ostās. Mums galvā griežas skaitļi, tas ir, piemaksa pie algas 600 tūkstoš rubļu. Latvijas rubļu. Principā jūrnieki tik lielas summas nesaņem. Es zinu, ka maksimāli tirdzniecības kapteinis saņem apmēram 1,5 tūkstošus dolāru, tad šie tūkstoši dolāru nekādā veidā negrieztos mūsu prātos, ja jūrnieks šo summu izlieto ārzemēs, kur dzīves līmenis ir pilnīgi cits, kā arī pilnīgi atšķirīgs ir iztikas minimums un ir gluži citas cenas. Tātad šajā lietā obligāti jādiferencē jūrnieki, kas strādā krastā. Krastā strādājošie, saņemot naudu valūtā, to neizmanto kā valūtu, tā kā viņi neiepērkas par dolāriem. Viņi konvertē Latvijas rubļos un tikai tad iepērkas, jo tas viņiem ir ārkārtīgi izdevīgi, pastāvot mūsu cenām, kā arī mūsu minimālā iztikas līmeņa apstākļiem.

Es vēlētos teikt, ka es nekādā ziņā negribētu atbalstīt premjera priekšlikumu ar vienu balsojumu, tā teikt, svītrojumu (bet es nezinu, vai šodien mums vispār izdosies pieņemt lēmumu – cik mēs te esam...), izņemt šo punktu no minētā lēmuma, atstājot vakuumu. Pareizāk sakot, nesagatavojoties, kā rīkoties turpmāk. Mans priekšlikums, ja notiks balsošana, – balsot pret izsvītrošanu līdz tam brīdim (bet mēs nezinām, cik ilgs laiks valdībai nepieciešams, lai tā sagatavotu alternatīvu šim radušamies vakuumam), kamēr valdība būs radījusi visus dokumentus un teiks, ka tā ir gatava. Tad, es domāju, varēs atgriezties pie šā punkta svītrošanas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs. Gatavojas deputāts Bojārs.

V.Eglājs: Cienījamais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Daudz no tā, ko es gribētu sacīt pateica jau iepriekšējais runātājs, konkrēti, kas attiecas uz kuģiniekiem, kuriem jāiepērkas gan šeit, gan ārzemēs. Un tieši tā ir tā lieta, ka mūsu cenas un tā rubļa attiecība pret dolāru tirgū nebūt neatbilst pirktspējai. Ārzemēs 1000 dolāri nav nekāda īpaši lielā nauda. Turpretim šeit šī summa ir vesela bagātība, it īpaši, salīdzinot ar mūsu algu līmeni. Taču šī problēma ir tāda specifiska.

Bet mani visvairāk uztrauc tas, ka Latvijā sāk ieviesties šāda divu slāņu ekonomika. Un tas tieši noved pie tādas divu slāņu valsts, ka ir viena daļa cilvēku, kuriem ir dolāri. Šie cilvēki var dabūt visu, un viņi nekādi nav ieinteresēti, lai šī šķira augtu, tā kā viņi ir monopolisti uz dolāriem. Un tie, kam ir pesetas, benzīnu nopirkt nevar, tie ved ar mūļiem. Tādas divu slāņu ekonomikas pasaulē var redzēt milzīgi daudzās valstīs. Un, ja mēs negribam pie tādas valsts nonākt, es teikšu, ka kuģniecība mūs neapdraud, es nekādi to neredzu. Un kuģniecībai sakarā ar tās darbības specifiku ir savas īpatnības. Tās ir jārisina.

Mums tomēr jābūt gataviem uz to, ka lats būs konvertējama valūta, ja ne pēc gada vai diviem, tad pēc pieciem. Uz to ir jāiet. Un jau patlaban mums ir jādara visi tie sagatavošanas darbi, lai lats kļūtu par pilnvērtīgu valūtu. Un, pirmkārt, tā ir Latvijas rubļa stabilizācija, jo tagad ir tas posms, ka tie visi austrumu rubļi draud pakļaut ļoti lielai inflācijai, tā kā šī iedarbība te ir liela. Un, ja mēs pieļausim, ka šeit cirkulē tāda stabila valūta kā dolārs vai markas, un paralēli apgrozīsies Latvijas rublis, tad tāda stingra valūta automātiski pazemina Latvijas rubļa stabilitāti.

Ievērojiet, ka naudas reālā pirktspēja un tās tirgus kurss ir pilnīgi dažādas lietas. Tirgus kurss lielā mērā ir uzticība naudai. Tātad divu naudu paralēla darbība šeit būtu galīgi nevēlama. Turklāt patlaban parādās arī trešā nauda, tas ir, Krievijas rublis. Avīzēs es jau lasu, ka uzstājas visi, kam maksā... Tur bija par Alkšņa skolu, kad uzstājās, ka viņiem vajag maksāt 1:1 Latvijas rubļos, jo citādi viņi, nabadziņi, arī būs zaudētāji. Šeit ļoti daudz ir arī pensionāru, kuriem pārskaita Krievijas rubļus. Es uzskatu, ka konsekventi jābūt tādai politikai, ka šeit ir Latvija un Latvijas nauda šeit būs vienīgais maksāšanas līdzeklis.

Bez tam notiek brīva naudas mainīšana, kā visur, lai tie, kam ir kādas vajadzības tikt pie citas naudas, arī būtu šeit. Jo citādi var izveidoties situācija, ka būs uzņēmumi, kuri pelna ārzemju valūtu, būs šeit veikali, kuros ir ārzemju nauda, kā arī izpriecu vietas par ārzemju naudu, kura te cirkulēs. Minētais, protams, nevar aptvert visu ekonomiku, tāpēc es šādu svītrošanu pilnīgi atbalstu. It īpaši pēc tiem paskaidrojumiem, ka no šīs svītrošanas nekas uzreiz jau nenotiks. Bet tiem, kas orientējas ieviest šādu strādāšanu dolāru režīmā, tas būs drošs brīdinājums, ka tas ilgi neturpināsies. Es domāju, ka tas vēl var turpināties apmēram līdz Jaunajam gadam. Es gan neesmu pārbaudījis, bet man liekas, ka Igaunijā katrā ziņā visiem tomēr maksā kronās. Es nezinu, kā igauņi to atrisina ar jūrniekiem, bet tāda režīma, ka uzņēmumi daļu varētu maksāt kronās un daļu maksāt dolāros, nav. Protams, tiem, kuri patlaban saņem dolārus, tas ir patīkami, it īpaši, ka tas ir tāds stabils uzkrāšanas veids. Jo, kā te teica, ja vidējā alga ir 150 tūkstoši rubļu, tad katrs, kas krātu 150 tūkstošus rubļu, būtu muļķis, to, ko viņš tērē, vislabāk viņš tērē rubļos, bet to, ko viņš atstāj nebaltām dienām, labākajā gadījumā viņš glabā tādā stingrākā naudā. Bet mums tomēr maksimāli ir jādara tā, lai stingrā nauda būtu arī mūsu nauda. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār! Cik es saprotu, tad debates tiek noslēgtas.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es pārstāvu pretēju viedokli nekā mūsu cienījamais premjers un cienījamais Eglājs. Vispirms tā nauda ir jāuztaisa, kā nākas, un tikai pēc tam var strādāt pēc konvertējamas naudas principiem, nevis sākumā rada principus un tad strādā pēc naudas. Realitāte ir tāda, ka es gadus 30... Mani tuvākie ģimenes draugi ir jūrnieki, kas brauc tālās jūrās un labi vai slikti ir pelnījuši savu dienišķo maizi, bet tā – kā tas ir. Jā, arī tāljūras zvejnieki... Un, ja tā pilnīgi ar vienu rokas vēzienu mēs izsvītrosim 6.punktu, neko konstruktīvu neliekot vietā... Es esmu, piemēram, par Krastiņa kunga variantu. Ja mums ir pretī likums, kas aizlāpa visus tos robus, par kuriem runāja premjers, tad mēs varam, protams, šo punktu svītrot. Es būšu par tādu svītrošanu, ja mums pretī būtu likums. Bet diemžēl tos rezultātus, par kuriem teica premjers, ar šo svītrošanu mēs nepanāksim. Un kāpēc, to es tūlīt paskaidrošu.

Pirmais ir tas, ka tie kuģi tomēr maksā nodokļus. Pasaulē nekur nav tādas lietas, ka nemaksā nodokļus. Izņemot mūsu valūtas spekulatīvajos darījumos, kad vagonos iekrauj naudu un pēc tam pie mums šeit galvenais baņķieris atnāk un pasaka, ka tas viss ir ļoti legāli un pareizi, jo, lūk, nekur nav rakstīts, ka nedrīkst vest naudu ārā. Un diemžēl mēs ar jums, cienījamie kolēģi, neesam pacentušies, lai patiešām par tīri spekulatīviem naudas darījumiem, kad pārdod un pērk naudu un ka tas notiek ārpus valsts kontroles… Es, starp citu, gribētu zināt no Godmaņa kunga atbildi, kur mēs esam kā valsts... Man saka: “Bojāra kungs, jums skauž, ka vienam ir vagons ar naudu.” Nē, man neskauž, ka vienam ir vagons naudas. Es nevaru tik daudz apēst, es pārsprāgšu, ja es tik daudz sākšu ēst... Bet mani interesē, kas no šī konkrētā peļņas darījuma, kad aizved vagonu naudas (jeb kā tie veči teica, ka sākumā viņi aizveduši četrus miljardus), tika valsts kasei? Tas mani interesē kā parlamentārieti.

Un, spriežot no šāda viedokļa, ja mēs izsvītrosim 6.punktu, kādi tad būs negatīvie rezultāti? Un negatīvie rezultāti būs tādi, ka mūsu darba tirgū, kurā ir mūsu Latvijas kuģniecība un vēl vairākas visādas ar kuģošanu saistītās iestādes, būs sliktāk konkurētspējīgas. Jo latviešiem pašiem savu kapteiņu, kā arī stūrmaņu un kvalificētu jūrnieku bariem nav. Un šajā nozarē mums strādā visi lielās Padomju Savienības speciālisti. Cienījamie deputāti, un vai jūs zināt, kāpēc viņš šeit strādā? Es, cilvēks no apakšas, varu pateikt, kāpēc viņi šeit strādā. Tāpēc, ka pie mums labāk maksā nekā citur. To viņi pilnīgi atklāti pasaka. Tāpēc, ka mums ir šīs piemaksas, salīdzinot ar Ļeņingradu, ar Kaļiņingradu, ar Klaipēdu. Tātad pie mums labāk maksā. Un, ja mēs šo izsvītrosim, viņi ne tikai varbūt aizies pie krieviem vai vienalga kur. Tas ir pilnīgi vienalga – katrā ziņā viņi vēl vairāk čartēsies vai vienkārši nolīgs uz ārzemju kuģiem. Ir tāda tendence, tā kā pie mums vispār maksā tik drausmīgi maz, pat ar visām šīm piemaksām, salīdzinot ar to, kā maksā, strādājot uz Lībijā, Panamā vai vēl kaut kur pierakstītiem kuģiem, ka mēs vienkārši neesam spējīgi konkurēt darba tirgū. Un jūs nevienam cilvēkam vairs nevarat pateikt, ka nevar pāriet uz Lībijā pierakstīta kuģa. To nevar pateikt. Un mēs vienkārši nevarēsim noturēt speciālistus, kas pelna šeit valūtu. Atvainojiet, ja es nemaldos, es varu kļūdīties, taču premjers palabos... Man liekas, Latvijas kuģniecība dolāros vien pelna 47 miljonus. Un, ja labākie speciālisti, kuru mums šeit nav, aizies prom, mums tā naudiņa vienkārši nenāks. Un mēs izcepsim vistiņu, kas mums dēj zelta oliņas. Tas viss ir ļoti vienkārši. Tātad tie kuģīši maksā nodokļus. Tie maksā nodokļus vai nu Lībijā, vai Panamā. Un tas kuģis, kas pieder Latvijas kuģniecībai, pelna naudu, kaut arī tas kuģis varbūt uzvelk Lībijas karogu tāpēc, ka tas šim kuģim ir izdevīgi, jo citādi krievi kaut kur pie Murmanskas to arestēs, pievāks un pateiks, ka tas ir viņu kuģis. Rītā pārkrāsos un kopā ar visu komandu to kuģi piesavināsies. Bet ar kuģi, kas ir zem Lībijas karoga, viņi to neizdarīs. Lūk, tur ir tas joks, cienījamie kungi! Tieši tur ir tas joks.

Bet te ir pavisam cits jautājums. Te kopā ir saliktas divas lietas. Redzat, peļņa nenāk šurp. Tā ir pavisam cita lieta. Ja mēs izsvītrosim 6.punktu, ar to jau nepanāksim, ka peļņa nāks šurp. Te ir jābūt citam regulējumam, turklāt – labam regulējumam, ko ierosina Krastiņa kungs. Ja tas būs labs, respektīvi, ja Ministru padome atnesīs un iesniegs labu likumu, kas stimulēs valūtas repatriāciju, tad šī nauda atnāks. Bet, svītrojot 6.punktu, tā vēl neatnāks. Turklāt, ja mēs izsvītrojam 6.punktu (man neviena firma nepieder) un ja man ir privātfirma, tad jūs mani atvainojiet, kas man var pavēlēt, vai es maksāju saviem darbiniekiem valūtā vai Latvijas rubļos? Turklāt, ja darbinieks sēž, teiksim, Stokholmā vai, pieņemsim, Austrijā, un es viņam maksāju algu “repsīšos”, ja? No 6.punkta redakcijas šis variants galīgi neizriet. Ja mēs šo punktu svītrojam, tas neko nedod, tas šajā gadījumā neko nelabo. Peļņai, protams, ir jānāk šurp, bet to mēs panāksim ar citiem likumiem, un tie ir jāiztaisa. Un šie kuģi obligāti maksā nodokli, no kā tie nekādi nevar izbēgt.
Un, lai mēs šo lietu noregulētu un šeit būtu pilnīga kārtība ar pasaules valstīm, kurās mēs esam ieinteresēti par tā saukto dubulto aplikšanu ar nodokli. Tie ir standarta starptautiskie līgumi, kuri sastāv no divām rindkopām. Es varu parādīt šo līgumu kopiju kaudzes, lai redzētu, kā izskatās šie līgumi. Tas ir absolūti elementāri un vienkārši. Tāpēc es ierosinu pagaidām šo 6.punktu nesvītrot, sagatavot likumdošanas aktu, kas stimulē naudas repatriāciju, un nekādā gadījumā negraut pozīcijas pasaules darba tirgū, retās specialitātes, kurās cilvēki pelna ārvalstu valūtu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vēl Kehra kungs ir pieteicies runāt komisijas vārdā. Lūdzu. Un pēc tam galavārdu, protams, teiks Godmaņa kungs.

O.Kehris: Godātie kolēģi deputāti! Es runāšu tikai par šo lēmumu – tātad par lēmumu “Par grozījumiem lēmumā “Par pasākumiem Latvijas Republikas valūtas tirgus izveidošanā””, par priekšlikumu svītrot šo 6.punktu, jo šīs apspriešanas gaitā gan godātā premjera ziņojumā, gan jautājumos, gan debatēs pēc būtības mēs sākam iztirzāt naudas reformas soļus, lai gan šāds jautājums darba kārtībā mums nav bijis iekļauts.

Neizslēdzot, ka tāda prakse varētu būt, manuprāt, ir ļoti nepareizi un ļoti neefektīvi, ja mēs neapspriežam parlamentā, un tam mums parasti nav laika, proti, vispirms apspriest gada budžeta vai pusgada budžeta koncepciju un pēc tam budžetu. Es ceru, ka šogad mēs to tiešām izdarīsim. Vismaz pašreizējā virzība par to liecina. Arī citas koncepcijas – vai tie būtu priekšlikumi Valūtas fondam, vai citas lietas – mēs šeit neapspriežam, bet pārvēršam elementārus jautājumus. Es domāju, šodien tipisks piemērs ir gan viens miljards, gan šis jautājums, kuru mēs pārvēršam vispārējās diskusijās par mūsu ekonomisko politiku. Es domāju, ka tas ir ļoti kļūdaini. Pēc Godmaņa kunga atvainošanās, es tiešam varētu atvainoties par to, ko es teicu, kas acīmredzot izraisīja šo viņa reakciju. Proti, es teicu: “Idejas un pasakas.” Tāpēc es tiešām atvainojos par šie vārdiem.

Redziet, ar šiem vārdiem – “idejas un pasakas” – es varbūt saprotu tādu praksi, ka mums, atgriežoties (tas attiecas arī uz mums pārējiem) pēc ārzemju komandējuma vai pēc tikšanās ar ārzemju konsultantiem, speciālistiem, pēkšņi ir jaunas idejas, un mēs šīs idejas mēģinām uzreiz īstenot valsts vadībā. Bet Francijas ekonomika ir ļoti atšķirīga, pieņemsim,no Dānijas vai no citu Eiropas koptirgus atsevišķu locekļu ekonomikas, nerunājot jau nemaz par Āzijas valstu ekonomiku. Tādēļ es domāju, ka mums būtu lietderīgi tad, kad mēs sagatavojamies (tik tiešām, jo Repšes kunga un arī varbūt daudzu citu, kam vajadzētu būt, šeit nav klāt), un apspriestu pēc būtības naudas reformas gaitu kopumā.

Par to tomēr būtu ļoti vēlams domāt un turpmāk to neatkārtot... Tad tas būtu līdzīgs paziņojums, kāds izskanēja no šās tribīnes, ka, proti, ar 1.septembri jau tiks īstenots tas, par ko tagad diskutējam un turklāt pārtraukta visa valūtas tirdzniecība republikā. Jo no šā brīža ir fakti, ka neskaidrās situācijas dēļ 10 miljoni valūtas aizplūda no valsts. Protams, mēs zinām, ka tā rezultātā jau mūsu tik ļoti ierobežotos naudas resursus un kredītu resursus... No tā nu gan, manuprāt, būtu tiešām jāizdara ļoti rūpīgi secinājumi. Tomēr šo lēmumu, kurš ir ļoti konkrēts...

Tiesa, lūdzam autoru sakarā ar šo svītrošanu, ja ir iespējams, iesniegt priekšlikumus, kā to regulēt. Bet es tiešām saprotu, ka tas nav dažu stundu vai varbūt īsāka vai garāka laika jautājums, tādēļ es tomēr atbalstu mūsu komisiju, balsojot ar balsu vairākumu atbalstīt to, ka pašlaik ir lietderīgi svītrot šo 6.punktu. Šim punktam ir tikai atļaujošs raksturs. Un pati šī punkta redakcija (tad, kad šis lēmums tika pieņemts), proti, “ka ir tiesības ārējo ekonomisko sakaru dalībniecēm”, ir bijusī PSRS terminoloģija, kuras būtība bija, lai tajā laikā iedrošinātu, lai mūs uzņēmēji saprastu: ja rokās ir valūta, tad par to uzreiz neliek cietumā. Bet šajā brīdī esmu runājis gan ar kuģniecības ekonomistiem, gan ar daudziem citiem, un es neredzu ekonomiskus argumentus, lai Latvijā strādājošajiem cilvēkiem izmaksātu algu divās valūtās.

Šeit Eniņa kungs ļoti precīzi teica, tas ir psiholoģisks moments. Jā, ja ir jāizmaksā 3000 dolāru, tad iznāk gandrīz 600 000 rubļu. Bet tad nu skatīsimies tai realitātei acīs un virzīsimies uz priekšu un neslēpsimies aiz tās nezināšanas, ka mēs nemākam sareizināt dolārus ar rubļiem. Šajā sakarā nemaz nav runas par to, lai algas tiktu ierobežotas. Un tomēr, ja mēs atbalstām un valdība atbalsta, es personīgi atbalstu valdības ienākumu politiku, ko tā ir īstenojusi. Bet, kas tad iznāks, ja ienākumu politika, ko Godmaņa kungs, manuprāt, šeit ļoti precīzi minēja, ir balstīta uz rubļiem, kas tagad arī var izdomāt, to jau dara, ka ik mēnesi var piemaksāt 10–15 dolārus vai 50 dolārus ieliekot konvertā, kas nepakļaujas šai politikai. Tādējādi es neredzu nekādus argumentus tam, lai mūsu jūrniekiem, kuri ir ārzemēs un kuri jau līdz šim ir saņēmuši algu Hamburgā, Antverpenē vai kaut kur citur, lai viņiem kaut kas mainītos. Un, manuprāt, gan viņiem, gan kuģniecībai patiešām pēc paziņojumiem, kas iepriekš bija izskanējuši, šīs bažas ir, ka tas varētu notikt. Tādā gadījumā kuģniecībai, protams, varbūt pat valdībai ir jādod paziņojums, ka ar to nav domāts, teiksim, kaut ko grozīt, jo tiem, kuri dzīvo ārzemēs, jākonkurē ar ārzemju jūrniekiem. Cik es zinu, tad arī valdības vadītājam nav bijušas tādas domas šeit kaut ko mainīt, bet, protams, ja kaut kas netiek pateikts ļoti skaidri un precīzi, tad izplatās attiecīgās baumas. Es ļoti ceru, ka mums nākamajā nedēļā, tas ir, jau rītdien, paliks laiks izskatīt grāmatvedības likumdošanu. Un mums šogad vēl ir ļoti daudz kas jāpaveic, tāpēc man ir ļoti žēl tā laika, ko šodien esam patērējuši, izskatot šos divus jautājumus. Varbūt kļūdos, taču, ja ķersimies pie šiem jau konkrētajiem grāmatvedības jautājumiem, tad, es ļoti ceru, ka, sākot ar nākamo gadu, visi Latvijā reģistrētie uzņēmumi grāmatvedību un gada bilances sastādīs tikai Latvijas rubļos. Protams, ka arī pēc tam, ja jau kuģniecībai šis algu fonds ir vairāki miljardi Latvijas rubļos, jūrnieks Antverpenē saņems šos guldeņus vai markas, tāpat kā viņš ir saņēmis līdz šim. Vismaz par to, es domāju, runas nevar būt.

Tāpēc atkārtoju, ka tas ir mūsu komisijas lēmums, ka pašlaik mēs varam balsot par šā punkta svītrošanu un tiešām varētu papildināt 2.punktu Edmunda Krastiņa redakcijā – tātad, ka jāiesniedz likumprojekts par ārvalstu valūtas apgrozību Latvijas Republikā. Lai gan tas tā varētu palikt, bet, protams, mums nevajadzētu uzstāt, ka noteiktam likumam tā ir jāsaucas, jo Godmaņa kungs šeit runāja par mehānismu. Ļoti iespējams, ka tur var būt kaut kas vēl klāt. Bet domāju, ka būtībā šāds punkts varētu būt. Mums, protams, jājautā valdības vadītājam, vai līdz 1.oktobrim to ir iespējams izdarīt. Es tikai atbalstītu termiņu 1.oktobri, bet, protams, mums nav jāuzstāj bez piekrišanas, ja uzskata, ka nav iespējams to izdarīt. Tādēļ es aicinu tiešām arī ar saviem lēmumiem stiprināt šo lata stabilitāti, jo, protams, tie, kas saņem valūtā, vienkārši fiziski vēl netic tai Latvijas naudas vienībai, jo stipri drošāk ir saņemt kādas daudz lielākas valsts valūtu. Un es ļoti ceru, ka mēs ar saviem lēmumiem un ar savu politiku turpmāk šeit stiprināsim latu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Freimaņa kungs, par procedūru, kaut gan Godmaņa kungam tagad ir galavārds.

J.Freimanis: Nē, nekādā ziņā. Man ir tāds ierosinājums, Krastiņa kungs, vai mēs nevaram balsot (tas būtu viens variants) tūliņ par šo, bet otrs variants būtu balsot par to, lai mēs šo jautājumu atliktu uz nedēļu, nevis svītrotu 6.punktu, bet to citādi formulētu, proti, tā, lai šis punkts būtu maksimāli pieņemams. Viens – vai ir jautājums svītrot? Un otrs – atlikt, pārliekot, formulējot 6.punktu citādi, lai tas būtu maksimāli pieņemams, ņemot vērā to, ko teica Einiņa kungs un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Paldies, Freimaņa kungs! To mēs apspriedīsim pēc Godmaņa kunga galavārda.

Lūdzu, Godmaņa kungs! Mums precīzi vajadzētu orientēties laikā, tā kā līdz plenārsēdes beigām ir palikusi pusstunda.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti, cienījamo sēdes vadītāj! Jā, es saprotu, pēc definīcijas valdība viena pati šo jautājumu nevarēs atrisināt. Tāpēc, ka te ir vajadzīga arī bankas klātbūtne. Ja bankas nostāja, piemēram, es it kā kaut kur jūtu, ka esmu iejaucies bankas kompetencē, jo pēc manas dziļas pārliecības – bankai jāpanāk, lai nauda tajā ienāktu dolāros. Bez dolāriem banka mums Latvijā nederēs. Tāda banka vienkārši nedos nekādas garantijas. Tas ir viens, kāpēc es uzskatu, ka ir... Vai nu tas ir parlamenta lēmums, vai tas ir Naudas reformas komitejas lēmums. Kaut gan es uzskatu, ka ir pienācis tas brīdis, kad ļoti nopietni jāapspriež naudas reformas gaita, ņemot vērā to, ka galvenie punkti praktiski jau ir pateikti. Naudas reformas komitejā ir pateikts, ka Latvijas rubļus pret latiem mainīs bez konfiscējoša kursa.

Tālāk – ir ļoti svarīgi, kā tad rīkoties konkrēti. Es uzskatu, viena lieta – vai šis jautājums ir parlamenta jautājums vai nav. Ja pieņem lēmumu, ka šis jautājums ir parlamenta jautājums, tādā gadījumā, protams, darbojas variants, ka šī lieta ir jāatliek, kamēr valdība parlamentam iesniedz savu modeli. Tas būs modelis. Es ceru, ka ar banku mēs atradīsim kopēju valodu, jo, man šķiet, banka ir vairāk ieinteresēta šajā procesā nekā valdība. Valdība – nodokļu pēc, bet banka, lai varētu konkurēt ar privāto tirgu. Ja mēs šo punktu izsvītrotu... Kāpēc es uzstājos par šā punkta izsvītrošanu? Nekas jau juridiski nemainās, jo nav jau lēmuma. Un, ja banka nepiekrīt, tad valdība nekad neies uz tādu lēmuma pieņemšanu, labi zinādama: ja banka negarantē konvertāciju, tad valdības lēmums ir tukša skaņa. Šis punkts jāizsvītro tāpēc vien, lai sagatavotu cilvēkus tam, ka Latvijā nebūs spēles divās valūtās. Un valūta kļūst laba tad, kad jūs to sākat uzkrāt, taču, ja jūs šo valūtu tērējat, tad šī valūta, protams, nekur neder. Uzkrāt jūs sākat tikai tad, kad jūs zināsiet, ka tā valūta tiešām ir kaut kur derīga. Tas ir otrs.

Trešais. Es pilnīgi piekrītu, ka kuģniecībai un tiem, kas strādā jūrā, ir izņēmumi. Un Bojāra kungam ir taisnība, ka ir izņēmumi. Lai gan es varētu pastāstīt daudz precīzāk, ka tomēr ir sistēma, ka atsevišķas komandas nemaksā nodokļus, pastāvot speciāliem nolīgumiem, ka nodokļus nemaksā vispār. Diemžēl ir arī tāds kuģniecības uzņēmums “Gaita”, kas faktiski nevis stimulē, bet tas ir vidutājs starp to, ka no Latvijas kuģniecības aiziet prom cilvēki uz tām kompānijām, kurās nonākot, vispār nekādus nodokļus nemaksā, tajā skaitā arī Latvijā. Un, runājot par mūsu darbiniekiem ārzemēs, nebūs tik precīzi, kā jūs sakāt. Es domāju mūsu vēstniecības darbiniekus un vispār tirdzniecības pārstāvjus un tā tālāk. Kā jūs iedomājaties, ka viņi Latvijas valstij nodokļus nemaksās vispār? Viņi tur dzīvos, viņi tur maksās, tērēs naudu un tāpēc kuģniecība ir izņēmums, tāpēc ir izņēmums tie, kas strādā ārzemēs. Bet tas galīgi neatbrīvo viņus no zināma nodokļa maksāšanas Latvijas valstī.

Kas attiecas uz šiem nolīgumiem par naudas repatriāciju. Jā, tie ir ļoti vienkārši, tikai es gribu atgādināt, ka Šveice ar Ameriku šādu nodokļu lēmumu slēdza, ja nemaldos, vismaz 23 gadus. Ir ārkārtīgi grūti panākt to. Jo, šādu nodokļu lēmumu slēdzot, viens no variantiem momentā nozīmē pret aplikšanu ar šo divkāršo nodokli, kad uzrāda jebkuras firmas jeb kādas organizācijas kontu, tā saturu, tā kustību, par ko ļoti daudzi nav priecīgi. Tāpēc noslēgt šos nolīgumus būs grūti. Es jūtu parlamenta noskaņojumu un uzskatu, ka valdībai būs jāie­sniedz konkrēts priekšlikums. Taču bez bankas līdzdalības to ir grūti izdarīt. Tāpēc, tomēr sagatavojoties šim... Ja šo punktu svītro, tas galīgi nenozīmē ierobežojumu, ka šo valūtu vairs nevarēs izmaksāt. Jo tikai tad, ja banka piekritīs un ja valdība varēs ar banku vienoties, un parlaments pieņem lēmumu, ka tas ir parlamenta lēmums (lai gan es uzskatu, ka tas nav parlamenta lēmums, ja nu ir, tad tas ir jāpieņem šeit), tad attiecīgi parlamentā varētu apspriest naudas reformas turpmākos principus un tos parlamentā apstiprināt. Tāds variants ir iespējams. Vai arī šo lietu atstāt Naudas reformas komitejas kompetencē. Es baidos, ka turpmāk starp valdību un banku būs arvien vairāk un vairāk problēmu. Jo diemžēl mums ir problēmas. Tās ir objektīvas, bet ne subjektīvas. Mums ar Repšes kungu personīgi ir labas attiecības, bet objektīvi šīs problēmas rodas. Ko var darīt?

Šodien acīmredzot ir grūti nobalsot, tā kā ir maz cilvēku. Es personīgi pastāvētu uz to, ka šis punkts jāsvītro – tas ir mans priekšlikums. Kā deputāti izvēlēsies... Es tomēr palieku pie tā, ka šis punkts būtu jāsvītro, lai cilvēki sagatavotos, ka mēs iesim prom no šīs dubultekonomikas, kā ļoti pareizi pateica Eglāja kungs. Šī dubultekonomika “smaržo pēc pesetām”. Peseta vēl nav tas – pēc kruzeiro un tā tālāk, kad bija pavisam cita republika ar pavisam citu nosaukumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Mums tiešām ir tāda situācija, ka galīgos lēmumus, dabīgi, mēs nevaram pieņemt. Bet ir jāizsakās par to, vai mēs varam izdarīt balsojumus, jo mums ir ne tikai viens balsojums par konkrēta punkta svītrošanu. Godājamais šā likumprojekta autors jeb valdības pārstāvis – premjers izsakās par vienu punktu. Bet deputāts Ziediņš lūdz svītrot arī 5.punktu. Deputāts Preinbergs lūdz svītrot 2.punktu, vai ne? Nē. Ja nē, tad nē. Bet 5.punktu vēl kā atsevišķu balsojumu. Un vēl mums ir deputāta Edmunda Krastiņa lūgums papildināt šo lēmumu ar vēl vienu punktu. Ir balsojumi par lēmuma saturu un, dabīgi, ir balsojums par lēmumu kopumā, kad ir vajadzīgs noteikts kvorums.

Manuprāt, lai mēs noskaidrotu situāciju, varbūt vispirms reģistrēsimies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Kaut gan tīri vizuāli var pateikt, ka lēmuma pieņemšana ir ļoti problemātiska. Lūdzu, reģistrēsimies. Es atgādināšu, ka mums ir iespēja nobalsot par lēmuma balsojumu noteiktā laikā, noteiktā dienā. Es domāju, ka diezgan liels deputātu pieplūdums ir gaidāms rīt no rīta, kad mēs sveiksim Zviedrijas karali.

Cienītie kolēģi, notiek reģistrācija. Zvans skanēja. Vairs neviens nenāk. Visi deputāti, kuri ir šeit, atrodas zālē. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 62 deputāti. Teorētiski, protams, ir iespējams rezultatīvs balsojums... Taču ir jautājums: vai mēs balsosim par šiem atsevišķajiem punktiem vai arī atstāsim to rītdienai?

Lūdzu, Kehra kungs, kādas ir jūsu domas?

O.Kehris: Protams, ka galīgā balsošana būtu jāatliek. Kā sēdes vadītājs uzskatītu: vai uz otrdienu noteiktajā laikā vai līdzīgi.

Par 5.punktu. Es domāju: ja lūgtu Ziediņa kungu noņemt šo priekšlikumu, mēs vislabāk varētu izkļūt no situācijas. Izlasot to virspusēji, liekas, ka tas ir ļoti nekaitīgs, bet es neuzņemtos ne savā, ne arī Godmaņa vārdā... Varbūt, ka tomēr Ministru padomei ir kādi... Tāpēc mums nevajadzētu veidot šādu praksi, jo 5.punktu neesam izskatījuši. Ja mēs būtu to darījuši komisijā, lai gan varbūt ir īss laiks, bet tomēr mēs konsultētos ar speciālistiem, kas to ir darījuši. Tādēļ būtu vislabāk, ja 5.punktu tomēr neiekļautu vai pašlaik noņemtu. Bet šo Krastiņa kunga priekšlikumu, ja es nedzirdēju, ka šeit būtu milzīgi iebildumi, varētu iesniegt... Vienīgais būtu jautājums par datumu. Par to varētu nobalsot, vai to atstāt vai ne.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, vai jūs pastāvat uz šo balsojumu? Formāli raugoties, protams, Ziediņa kungs rakstveidā nav iesniedzis un pavairojis, bet šā ierosinājuma jēga ir tā, ka svītrot 5.punktu. Tā ka nebūsim jau nu tik dogmatiski!

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es tomēr gribētu būt dogmatisks, jo šeit tomēr ir runa par lietām, kas ir vai nav apspriestas kādā komisijā. Tas tomēr ir diezgan būtisks lēmums. Mēs varam paņemt veco lēmumu un tūlīt “iet” pa šiem punktiem, svītrot, kurus mēs gribam vai negribam. Bet tomēr ir jābūt kaut kādam pamatojumam un izskatīšanai kaut kādā komisijā, kā tas izdarīts ar 6.punktu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Krastiņa kungs, es arī gribētu būt dogmatisks un uzturu savu priekšlikumu. Var atlikt balsot un var izmainīt uz 6.punktu, nevis par “pliku” svītrošanu, bet lai izmainītu 6.punktu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet tad būsim dogmatiski līdz galam, jo arī deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikums tādā gadījumā ir tikpat dogmatiski jānoraida, jo tas arī nav izskatīts komisijā.

 

No zāles: Pilnīgi pareizi!

Z.Ziediņš: Pilnīgi pareizi, Krastiņa kungs, es pirmais biju pie mikrofona.

Priekšsēdētājs: Jā, Ziediņa kungs, tik tiešām jūsu kārta.

Z.Ziediņš: Es vienkārši gribēju dzirdēt, kā tālāk virzīsies šā jautājuma izskatīšanas procedūra. Ja nenobalsojam par vienu vai otru no šiem punktiem, bet atliekam visu šo kompleksu uz rītdienu vai otrdienu, tad es saprotu, ka nevienam nav iebildumu izskatīt visus šeit izteiktos priekšlikumus. Un varbūt, ka tas būtu vispareizākais.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es tad varbūt paskaidrošu, jo es nepieteicos debatēs, par savu papildinājumu. Redziet, tas jau nav normatīva rakstura, tas tikai uzliek attiecīgu pienākumu Ministru padomei sagatavot šo likumprojektu. Priekšlikums, ko iesniedzis Godmaņa kungs, jau faktiski ir viens no šā likumprojekta sastāvdaļām. Debatēs jau mēs redzējām, cik šeit ir daudz neatrisinātu problēmu, kuras nevar risināt, svītrojot punktus vecajā lēmumā. Mēs varam mierīgi izsvītrot 2.punktu.
Šis punkts sen ir inkorporēts mūsu likumdošanā, tas ir likumā par uzņēmējdarbību, kur visas šīs lietas ir paredzētas. Tāpēc šis lēmums pēc būtības sen ir novecojis. Tas ir pieņemts citos apstākļos. Tāpēc es noteikti ierosinu šāda rakstura procedūru: vai nu punktu, vai tas būtu atsevišķs lēmums, jo šis likumprojekts ir vajadzīgs naudas reformas gaitā. Un kādam jāuzliek par pienākumu to izstrādāt. Man, protams, nav ne mazāko ilūziju, ka Ministru padome to izstrādās līdz gada beigām, bet lai šis pienākums tai vismaz būtu uzlikts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Laikam nav citas situācijas, jo neviens te neriskēs balsot par vienu vai otru, ka mēs šo jautājumu izskatītu galīgi. Un komisija, protams, sagatavos. Atliekam uz nākamo otrdienu pulksten 13.00, kad mums ir balsojamais laiks. Jo, runājot par rītdienu, es arī nevaru skaidri pateikt, ka rīt pulksten 10.00 visi cilvēki noteikti sanāks.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Uz nākamo otrdienu es lūdzu neatlikt. Es gribu pateikt, ka samērā liela valdības delegācija manā vadībā dosies uz Taivānu, kur būs līdz 17.septembrim. Es ļoti negribētu, ka tajā brīdī, kad šeit tiek spriests, es nebūtu klāt un nevarētu izteikties par motīviem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas ir nopietns iemesls.

I.Godmanis: Tādā gadījumā termiņu vajadzētu pagarināt vēl par vienu nedēļu. Mēs pa to laiku pacentīsimies, neskatoties uz to, ko saka Krastiņa kungs, ka mēs neko nevaram izdarīt, tos dokumentus tomēr sagatavot.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, ierosinu pārcelt šo balsojumu uz 22.septembri. Vai tad delegācija būs atgriezusies no Taivānas? Būs. Godmaņa kungs apgalvo, ka visi būs atpakaļ. Tādā gadījumā 22.septembrī. Kā Kehra kungs domā? Tādā gadījumā komisijā varētu izdiskutēt arī pārējos jautājumus, kas šodien izvirzījās, proti, par pārējiem svītrojumiem, ko izteica Ziediņa kungs, un tā tālāk. Šodien balsojums praktiski nav iespējams, tas ir skaidrs.

Lūdzu, Kehra kungs, jūsu domas!

O.Kehris: Es vēlētos saprast plenārsēdes domas: vai jūs mums uzdodat sagatavot ko jaunu līdz 22.datumam, kad visi būs jau aizmirsuši, par ko runāja, vai mēs 22.septembrī tikai liksim uz balsošanu? Manuprāt, mēs šodien tomēr esam veikuši lielu darbu. Mums būtu jāprecizē, ko liksim uz balsošanu? Varbūt tomēr balsot, ka tomēr rīt ir iespēja balsot par šā 6.punkta izslēgšanu: ja plenārsēde pā­rējos jautājumus noraidīs, tad noraidīs. Bet visus pārējos jautājumus varam sagatavot līdz 22.septembrim vai līdz kādam citam datumam, bet šo jautājumu varētu izskatīt rīt. Tad mēs saprastu, kā rīkoties, bet citādi, manuprāt, mums jākonstatē, ka visa šī pēcpusdiena ir pilnīgi bez rezultāta.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kehra kungs! Tad varbūt mēs vienojamies par to, ka rīt pulksten 10.00, atsākot darbu plenārsēdē, ja deputātu skaits zālē būs pietiekams, mēs varam izdarīt balsojumu par šo 6.punktu, kas jau ir iesniegts un izdiskutēts, bet uz 22.datumu, tā apsola Kehra kungs, komisija sagatavos savu atzinumu par visiem pārējiem ierosinājumiem un papildinājumiem šajā sakarībā. Nav iebildumu?

Tātad rīt pulksten 10.00 (kolēģi, kas ir zālē, izstāstīs tiem kolēģiem, kuru nav klāt, to, ko mēs spriedām) mēs balsosim.

Kolēģi, līdz plenārsēdes beigām ir palikušas 13 minūtes. Vai kāds uzskata, ka mēs šodien vēl kaut ko varam izskatīt? Lagzdiņa kungs ir pretējās domās kā pārējie. Tādā gadījumā plenārsēde tiek uzskatīta par slēgtu. Atgādinu, ka rīt pulksten 10.55 šeit, zālē, mēs gaidām Zviedrijas karali.

 

(Sēdes beigas)