1992.gada 9.septembra sēdes stenogramma

 

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Nupat, pirms dažām minūtēm es ar mūsu kolēģi Liepiņu saderēju, ka zālē būs vismaz 40 deputātu. Vēl nav, bet drīz būs. Tā ka, es domāju, sāksim! Deputāts Matvejevs laikam runās par procedūru. Lūdzu.

K.Matvejevs: */Es gribētu priekšsēdētājam uzdot jautājumu un sniegt nelielu informāciju deputātu zināšanai. Šodien pulksten desmitos no rīta, kad es kopā ar citiem deputātiem gāju uz Augstāko padomi, apsardzes dienests mani apstādināja. Kādu seržantu es nepaklausīju, tad pie manis pienāca Drošības dienesta virsnieks un ļoti korekti, tas jāsaka, paskaidroja, ka Augstākā padome ir tukša, ka nekādas sēdes tagad šeit nenotiek. Tā kā mēs ļoti labi zinām Augstākās padomes Prezidija neprognozējamību, es šim elegantajam jaunajam cilvēkam noticēju. Cik man zināms, šādā situācijā bija arī citi deputāti, viņi tagad vienkārši par to klusē. Es gribētu saņemt kaut kādu paskaidrojumu par šo situāciju./

Priekšsēdētājs: Visi deputāti, kas to vēlējās, ja es nemaldos, 96 deputāti, no pulksten 10.00 rītā piedalījās plenārsēdē. Un viņi klausījās, ko lemj plenārsēde un Prezidijs, nevis kāds no Drošības dienesta darbiniekiem. Tikai Prezidijs vai pati plenārsēde nosaka plenārsēdes laiku, neviens cits. Tas ir ierakstīts mūsu noteikumos par darba organizāciju.

K.Matvejevs: */Tas ir ļoti labi un derīgi, taču tomēr, kā bija ar teikto, ka plenārsēde nenotiek?/

Priekšsēdētājs: Es jums atbildēju, Matvejeva kungs, un nekavēsim, lūdzu, laiku, mums trijos jāsāk skatīt grāmatvedības likums.

K.Matvejevs: */Man liekas, ka es šodien pazaudēju nedaudz vairāk. Katrā gadījumā man nebūtu bijis par ļaunu gūt iespēju uzstāties par jautājumiem, kas šodien tika apspriesti./

Priekšsēdētājs: Jā, paldies.

K.Matvejevs: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Tātad ir pulksten trīs. Nākamais darba kārtības jautājums ir informācija sakarā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 7.aprīļa lēmuma izpildi – par grāmatvedības likumdošanas aktu izstrādāšanu Latvijas Republikā.

Lūdzu, Krastiņa kungs! Cik daudz laika jums vajadzētu šai informācijai?

E.Krastiņš (no zāles): Es domāju – piecas līdz desmit minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es saprotu, ka tā ir tikai informācija, jautājumu uzdošana un debates nav paredzētas. Tagad – par darba kārtības jautājumu. Lūdzu.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Ekonomikas komisija uzskatīja, ka šāda informācija ir nepieciešama, lai atspoguļotu to darbu, kas paveikts, lai sagatavotu jums šodien pirmajā lasījumā priekšā stādāmos likumdošanas aktu projektus. Tāpēc es jums atgādināšu, ka mēs paši šā gada 7.aprīlī pieņēmām lēmumu par grāmatvedības likumdošanas aktu izstrādāšanu. Pārejot uz jaunām ekonomiskajām attiecībām, protams, pierādījās, ka vecā grāmatvedības uzskaite neatbilst jaunajām attiecībām tautas saimniecībā, kur parādās privātīpašuma jēdziens, peļņas jēdziens un visi pārējie tirgus ekonomikas atribūti. Ekonomisko reformu gaitā radās nepieciešamība arī grāmatvedības uzskaiti piemērot Eiropas Kopienā un pasaulē pieņemtajiem standartiem, lai varētu labāk salīdzināt ekonomisko informāciju. Es jums atļaušos atgādināt, ka minētajā lēmumā bija arī 2.punkts – Augstākās padomes Prezidijam tika uzdots izveidot darba grupu grāmatvedības likumdošanas aktu izstrādāšanai un Finansu ministrijai tika uzdots saskaņā ar lēmuma pielikumu finansēt darba grupas pasākumus aptuveni 319 tūkstošu rubļu apmērā no pirmā pusgada valsts budžeta līdzekļiem.

Pamatojoties uz minēto lēmumu, Augstākās padomes Prezidijs šā gada 16.apīlī pieņēma lēmumu par darba grupas izveidošanu grāmatvedības likumdošanas aktu izstrādāšanai, ieceļot par darba grupas vadītāju deputātu Raitu Černaju un par vadītāja vietnieku – Ernestu Vēveru, Ekonomikas institūta nodaļas vadītāju. Tika izveidota darba grupa 12 cilvēku sastāvā. Šī darba grupa kopš aprīļa ir strādājusi, sagatavojusi attiecīgus likumdošanas aktus, un – atšķirībā no agrākās pieredzes, kad darbs gan tika veikts, bet galarezultāts netika sasniegts, – šodien jums tiek piedāvāti, manuprāt, samērā kvalitatīvi, sadarbībā ar Rietumu ekspertiem izstrādāti divi pilnīgi jauni likumdošanas akti: likums “Par grāmatvedību” un likums “Par gada pārskatiem uzņēmumos”. Izstrādāti arī papildinājumi likumā par bankām. Jāteic, ka vienīgās problēmas, kas radušās, ir bijušas saistītas ar šīs darba grupas finansēšanu. Pagaidām finansēšanas jautājums vēl līdz galam nav nokārtots, zināmā mērā varbūt zināmas nesaskaņotības dēļ, bet es gribētu teikt, ka arī Finansu ministrijas ieņemtās pozīcijas dēļ. Pirmajā pusgadā finansējums vēl netika izdarīts, un tagad ir sagatavota detalizēta tāme, kas atšķiras no Augstākās padomes lēmuma pielikuma. Protams, laiks ir gājis uz priekšu, inflācija palielinājusies, un tagad iesniegtās tāmes apmērs jau ir 480 000 rubļu.

Pāreja uz jauniem grāmatvedības uzskaites principiem un attiecīgu likumu pieņemšana ir paredzēta arī Ministru padomes apstiprinātajā ekonomiskās politikas memorandā, kas iesniegts Starptautiskajam valūtas fondam. Ir paredzēts, ka jaunajai grāmatvedības uzskaites sistēmai jāstājas spēkā ar nākamā gada 1.janvāri. Tāpēc es ar visu nopietnību gribu apgalvot, ka šie likumi mums jāizskata trijos lasījumos un jāpieņem – pats vēlākais – oktobra sākumā, protams, ja jūs tos atzīsit par pietiekami kvalitatīvi sagatavotiem un akceptēsit pirmajā lasījumā. Taču ar to šīs jaunās grāmatvedības sistēmas ieviešana nebeigsies, tā tikai sāksies. Tāpēc arī darba grupa ir sagatavojusi attiecīgus priekšlikumus valsts programmai par jaunās grāmatvedības sistēmas ieviešanu, paredzot vēl veikt lielu darbu līdz šā gada beigām, sastādot parauga kontu plānu ieteikumus kontu korespondencei, sagatavojot attiecīgus izskaidrojošus materiālus likumu sakarā, sadarbībā ar Eiropas Kopienas valstu ekspertiem izstrādājot attiecīgu grāmatvedības speciālistu apmācības plānus un risinot jautājumus par šādu apmācības semināru organizēšanu Latvijā. Ir jāsagatavo instruktori, kvalificēti grāmatveži un jāizskaidro šī jaunā grāmatvedības sistēma. Turklāt minētajā valsts programmā ir paredzēts sagatavot ieteikumus grāmatvedības datu reģistrācijas formu un veidlapu pārveidošanai saskaņā ar jauno grāmatvedības sistēmu, kā arī sagatavot priekšlikumus un zināmus standartus grāmatvedības datu apstrādes programmu izstrādāšanai.

Un tagad, beidzot savu informāciju, es gribētu piedāvāt jums noklausīties projektus tādā secībā, kāda paredzēta darba kārtībā, un pēc tam izteikties debatēs par jaunajiem likumiem. Es aicinu par pirmo un otro likumprojektu referēt darba grupas locekli Latvijas Lauksaimniecības universitātes docentu Jāni Benzi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Darba kārtības 19.jautājums – likumprojekts “Par grāmatvedību” pirmajā lasījumā. Lūdzu godājamo ziņotāju tribīnē. Deputātus lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm. Cik daudz laika jums vajadzētu ziņojumam?

J.Benze: Apmēram 15 līdz 20 minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad 15 līdz 20 minūtes ziņojumam. Lūdzu deputātus pierakstīties jautājumu uzdošanai.

J.Benze, Latvijas Lauksaimniecības universitātes docents: Kā jau ziņoja cienījamais deputāts Krastiņa kungs, ir izstrādāti divi likumprojekti: “Par grāmatvedību” un “Par gada pārskatiem uzņēmumos”. Likums “Par grāmatvedību” (es ceru, ka jums visiem ir šie eksemplāri) aptver pietiekami plašu izklāstījumu par to, kas ir kārtīgas grāmatvešanas pamatprincipi. Šis izteiciens ārzemju literatūrā visur tiek lietots, un visi saprot, ko tas nozīmē, bet pie mums tas vienmēr izsaucis pārpratumus. Tāpēc arī to, kas ir ietverts ārzemju likumos, piemēram, Vācijas Grāmatvedības kodeksā – īstenībā tas ir komercdarbības kodekss –, mēs nošķīrām kā atsevišķu likumu.

Šeit vispirms ir precizēts, kādiem uzņēmumiem jāved grāmatvedība; kas uzskatāms par publicējamu informāciju; kas ir komercnoslēpums, cik tālu tas sniedzas; kas drīkst pieprasīt tādas ziņas, kas uzskatāmas par uzņēmuma komercnoslēpumu; kā kārtot grāmatvedības reģistrus; kādiem dokumentiem ir jābūt un kā tie jālieto; kā izdarāmi grāmatvedības ieraksti. Tālāk – attiecīgi par inventarizāciju un pārskatiem.

Es domāju, ka izklāstīt visa šā likuma saturu nebūtu nepieciešams, bet jāatzīmē, ka likuma 14.pantā mēs paredzējām, ka ir jāizveido īpašs grāmatvedības metodiskais dienests. To varētu saukt arī par padomi vai par komisiju, nosaukums šajā gadījumā nav svarīgs. Tam vajadzētu būt metodiskam koordinācijas centram, kas tālāk izstrādātu sīkākus norādījumus, akceptētu atsevišķu ministriju vai resoru izstrādātās instrukcijas un noskaidrotu, vai šīs instrukcijas atbilst šajā likumā paredzētajiem grāmatvedības noteikumiem vai arī pārkāpj tos. Pēdējā gadījumā šis centrs ieteiks instrukcijas grozīt.

Vajadzētu arī izvērtēt citus likumprojektus, ciktāl tie skar grāmatvedību, un noskaidrot, vai šā likumprojekta prasības ir reālas un izpildāmas.

Un pēdīgi – šim metodiskajam dienestam būtu jāizstrādā grāmatvedības apmācības programma un jāizvērtē ieteiktās vai piedāvātās kompjūterprogrammas lietošanai Latvijas Republikā. Nu, tā bija īsa informācija par pirmo likumu.

Tagad otrais likums – “Par gada pārskatiem”.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, bet mums laikam būs grūti apspriest vienlaikus divus likumus. Līdz šim tā nav bijis, jo parasti mums ir debates un pēc tam balsojumi. Tā vismaz bija līdz šim. Es domāju, ka nevajadzētu jaukt kopā divus likumus, tas būs diezgan sarežģīti. Tāpēc varbūt pabeigsim izskatīt likumu “Par grāmatvedību”. Godājamais ziņotājs tagad atbildēs uz jautājumiem.

J.Benze: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Tātad debates, balsojums un tad – par gada pārskatu. Lūdzu uzdot jautājumus godājamam ziņotājam sakarā ar likumprojektu “Par grāmatvedību”.

Vai ir jautājumi? Ir. Lūdzu, Endziņa kungs! Un pēc tam Felsa kungs.

A.Endziņš: Man ir jautājums par ceturto nodaļu, kura saucas “Grāmatvedības metodoloģiskā vadība”. Šeit ir paredzēts atkal jauns dienests – grāmatvedības metodiskais dienests – un uzskaitītas tā funkcijas. Tātad vēl viens jauns, atkal no valsts budžeta līdzekļiem uzturams dienests. Vai tas ir nepieciešams? Turklāt nupat presē bija informācija par to, ka jau ir izveidota grāmatvežu asociācija, varbūt nosaukumu es minēju neprecīzi, tad atvainojos. Vai jūs varētu paskaidrot?

J.Benze: Jā, es to varu paskaidrot. Redziet, šajā sakarā mums bija diezgan daudz pārrunu darba grupā. Šāds dienests (to var saukt par komisiju vai par padomi, vai par asociāciju) ir pilnīgi nepieciešams, un tāds ir visās rietumvalstīs. Šis centrs metodiski vada grāmatvedības organizēšanu. Par to, vai tas finansējams no valsts budžeta vai tikai daļēji no valsts budžeta, vai arī vispār būs sabiedrisks pasākums (starp citu, tā tas ir rietumvalstīs), mēs vēl varētu izspriest un izlemt. Mēs vienkārši nebijām tiesīgi to darīt darba grupā. Tas, ka šāds dienests ir nepieciešams, ir pilnīgi skaidrs.

Ārzemēs tā lieta notiekot tā. Mani informēja ārzemju speciālisti, kuri šīs lietas labi pārzina. Kad izveidojas tāda padome vai komisija, Finansu ministrija uz to deleģē vienu savu kompetentu pārstāvi, to dara arī dažas citas iestādes, kurām ir cieša saistība ar grāmatvedību. Kompetentus grāmatvežus pieaicina arī no lielākajiem uzņēmumiem. Tātad tas arī ir kaut kas līdzīgs jūsu minētajai grāmatvedības asociācijai, tikai šaurāks ir locekļu sastāvs, jo mēs visi zinām, kāda jēga būs no tādas asociācijas, kurā ir vairāki simti dalībnieku. Grūti panākt, lai visi tur piedalītos un strādātu, tātad faktiski nekādu rezultātu nebūs. Tas ir viens apsvērums.

Otrs apsvērums. Ārzemēs šādi pieaicinātie locekļi (vai tie būtu no valsts iestādēm vai rūpniecības, tirdzniecības vai cita veida uzņēmumiem) to uzskata par goda lietu. Tādējādi šāda veida komisija vai asociācija, vai komiteja, vai kā nu tā saucas, faktiski valstij neko neizmaksā. Vai mēs to tagad varēsim izdarīt, to gan es nezinu, jo šādas uz sabiedriskiem pamatiem dibinātas komisijas līdz šim pie mums nav bijušas efektīvas, vismaz pēdējā gada laikā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Man ir vairāki jautājumi. Pirmais attiecas uz 7.pantu. Grāmatvedības reģistru kārtošana tikai ar elektroniskajām skaitļošanas mašīnām pieļaujama vienīgi tad, ja netiek pārkāptas šā likuma prasības. Visādā ziņā likums ir tas, kas visu šo lietu reglamentē un nosaka, kas šajā grāmatvedības uzskaitē ir nepieciešams. Un šis pants tādā gadījumā jāsaprot tā, ka pārsvarā mēs atkal visu darīsim ar rokām – šos ierakstus, datu glabāšanu un visu no tā izrietošo – un tikai, izpildot konkrētus nosacījumus, varēsim pāriet uz elektronisko sistēmu. Kāda šeit ir loģika, un kas šeit ir domāts?

J.Benze: Jūs mani neesat pareizi sapratis.

A.Felss: Nu, tad es atvainojos.

J.Benze: Tas, kas šeit ir pateikts par grāmatvedības reģistriem, ietver arī visus tos reģistrus, kurus izveido ar skaitļošanas mašīnām. Un tas, ka jābūt attaisnojuma dokumentam, ka attaisnojuma dokumentā ir jābūt noteiktiem rekvizītiem, ka attaisnojuma dokumentu dati laikus jāievada skaitļošanas mašīnā, – lūk, tie ir tie nosacījumi, kas jāievēro, veicot uzskaiti ar elektroniskajām skaitļošanas mašīnām. Tā ka tas nemaz neattiecas uz roku darbu un nekādā ziņā nav tā orientēts. Un turklāt – tas gan neattiecas tieši uz jūsu jautājumu, tas ir tikai komentārs jūsu teiktajam – arī rietumvalstīs visi uzņēmumi vēl nemaz nepāriet uz elektroniskajiem skaitļošanas aparātiem grāmatvedībā. Pat Amerikā ar elektronisko tehniku strādā ne vairāk kā 20 procenti no visiem uzņēmumiem. Ziņas ir no šā gada sākuma. Mūsu projektā ir paredzēts, ka datu uzkrāšana un viss pārējais saglabāsies arī tad, kad strādās ar elektronisko tehniku, un tas nemaz neprasa, lai strādātu tikai ar rokām. Turklāt, kas attiecas uz dokumentu uzglabāšanu, tiek izstrādāta, faktiski jau ir pa pusei gatava instrukcija tieši par to, kas jānodrošina, strādājot ar elektroniskajām skaitļošanas mašīnām, attiecībā uz sākotnējo dokumentu uzglabāšanu vai nu kopiju, vai gaismas ierakstu veidā. Instrukcijā daudz sīkāk tas viss ir pateikts, un iestrādāt to likumā laikam nebija vērts, jo tie ir pārāk sīki norādījumi. Tā ka nav tā, ka mēs orientētos tikai uz roku darbu.

A.Felss: Skaidrs, paldies. Tad vēl jautājums 9.panta sakarā. Šeit ir uzskaitījums gados, cik ilgi kāda dokumentācija būtu jāuzglabā. Ar ko pamatoti šie gadi, un kādi precedenti ir pasaulē? Vai šāds dokumentu uzglabāšanas ilgums ir pasaules prakse, vai arī jūs to noteicāt pēc kaut kādiem saviem kritērijiem?

J.Benze: Tā ir mūsu pašreizējā un līdzšinējā Latvijas prakse, šādi termiņi. Vienīgais, kas no pasaules prakses ir aizgūts, ir tas, kas attiecas uz gada pārskatiem, un tas, ka ar galveno grāmatu ir jāsaprot attiecīgais reģistrs, kas tiek izgatavots un ievietots skaitļošanas mašīnā. 10 gadi – tā tas ir pasaules praksē. Faktiski jau gandrīz visiem dokumentiem – 10 gadi. Atteikuma dokumentiem – pieci gadi, tas arī atbilst pasaules praksei. Nu, bet šie 75 gadi, tas ir diskutējams jautājums. Līdz šim pie mums tā bija, tas bija saistīts ar pensiju nodrošināšanu. Līdz šim mums tā bija.

A.Felss: Skaidrs, paldies. Bet es gribētu dzirdēt kaut nelielu pamatojumu no mūsu pašu prakses tiem 10 gadiem un arī tiem pieciem. Redziet, pieci gadi tomēr ir vajadzīgi, lai varētu izsekot darījumiem, kas notikuši iepriekšējā laika periodā, un var gadīties dažādi strīdīgi jautājumi. Kad strādāju par grāmatvedi, nebija noteikti šie pieci gadi. Izņemot kases dokumentus, uzglabāšanas termiņš daudziem dokumentiem bija trīs gadi. Notika šķirošana pa dokumentu veidiem. Trīs gadi ir pārāk īss termiņš. Vēl pēc trim gadiem bieži bija vajadzīga tāda vai citāda izziņa par notikušo darījumu, un, ja dokumenti ir iznīcināti, protams, šādu izziņu iegūt nevar. Turklāt mums līdz šim bija tāda prakse, arī pašlaik tā nav grozīta ar likumiem, – uzskaites grāmatas, arī elektroniski sagatavoto reģistru ieraksti nevarēja kalpot par pierādījumu tiesā. Tikai pirmdokuments varēja kalpot par tādu. Ja tagad šos noteikumus grozītu, varbūt dažiem dokumentiem glabāšanas laiku varētu arī saīsināt, bet gada pārskatiem ar visiem pielikumiem un galvenajiem reģistriem, galvenajai grāmatai šis 10 gadu glabāšanas termiņš ir pilnīgi nepieciešams. Uz īsāku termiņu arī pasaulē neviens neizies. Tāds termiņš nepieciešams, lai varētu redzēt, kāda bijusi uzņēmuma attīstība un kā tas veidojies, lai noskaidrotu iespējamos investorus, lai varētu saprast, cik veselīgs šis uzņēmums ir ekonomiskajā ziņā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Gribu izteikties par pēdējo, 16.pantu. Tur ir tāda dīvaina norma: “Uzņēmuma vadītājs ir atbildīgs par zaudējumiem, kas viņa vainas dēļ, pārkāpjot šā likuma noteikumus, nodarīti uzņēmuma īpašniekiem, valstij vai trešajai personai.” Es nesaprotu, kā uzņēmuma vadītājs vai, teiksim, kuģa kapteinis varētu atbildēt. Šādi materiāli par zaudējumiem, kas viņa vainas dēļ ir radušies, vedot… Nu, vienkārši cilvēks, fiziska persona, nevar materiāli atbildēt par tādiem zaudējumiem, kas parasti ir ļoti lieli, un neko tādu praksē es neesmu manījis. Kāpēc šeit tāda norma?

J.Benze: Redziet, tāda norma ir paredzēta tādēļ, ka pirmām kārtām par uzskaiti, par grāmatvedības organizēšanu un tās kārtošanu atbild uzņēmuma vadītājs. “Uzņēmuma vadītājs” – šis jēdziens nav jāsaprot kā fiziskā persona. Tā ir uzņēmuma vadība. Un, protams, ka kuģa kapteinis zināmos apstākļos noteikti būs atbildīgs par zaudējumiem, kas viņa vainas dēļ ir radušies. Bet kuģa kapteinis nav uzņēmuma vadītājs. Uzņēmuma vadītājs jūsu dotajā piemērā ir rēderis. Tātad viņam ir jāatbild, ja tiek pārkāpts likums. Līdz šim mums bija citāda kārtība. Droši vien lielākā daļa no jums jau to zina, un ne mazums ir dzirdēts par tādiem gadījumiem, kad grāmatvedība nav kārtībā, bet uzņēmuma vadītājs pasaka: “Es neko nezinu, ko tas grāmatvedis tur ir izdarījis!” Uzņēmuma vadītājs neatbild, atbild grāmatvedis. Tomēr šādas kārtības nav nekur pasaulē. Uzņēmuma vadītājam ir jāgādā par to, lai grāmatvedība būtu kārtībā, no viņa tas tiek prasīts. Ja uzņēmuma īpašnieks nav uzņēmuma vadītājs? Tāds stāvoklis var būt. Nu, tad uzņēmuma vadītājam, kas ir atbildīgs par visu uzņēmuma darbību, arī ir jāatbild. Cik lielā mērā viņš varēs atbildēt, tas ir tiesas jautājums. To tiesa izspriedīs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs! Gatavojas Preinberga kungs.

A.Endziņš: Es atvainojos, ka vēlreiz jautāju. Runa ir par 10.pantu. Acīmredzot, gatavojot projektu otrajam lasījumam, vairāk būtu jā­groza pirmā daļa, jo iznāk, ka uzņēmumam ir īpašums. Uzņēmumam, nevis uzņēmējam. Tas laikam ir pēc sociālisma parauga. It sevišķi zemes gabals, jo zeme saskaņā ar mūsu likumdošanu var būt tikai Latvijas Republikas pilsoņu īpašumā. Uzņēmuma īpašumā tā nevar būt.

J.Benze: Protams, teksts uz otro lasījumu būs jānoslīpē. Par to mums domstarpību nevarētu būt. Tagad par zemi. Pašreiz mums zemei nav novērtējuma, tā vēl īsti nav privātīpašums, taču mēs nevaram pieņemt likumu vienam vai diviem gadiem. Likums jāpieņem ilgākam laikam. Ārzemju uzņēmumiem zeme var būt ilgtermiņa nomā. Šāda ilgtermiņa noma, kas daļēji līdzinās īpašumam, bilancē būs jāparāda. Protams, jābūt arī attiecīgiem instruktīviem norādījumiem, kā šādus nomātus zemes gabalus vērtēt.

Tagad par pārējo. Uzņēmuma vadītājam ir jānodrošina, ka tas tiek izdarīts. Var izteikt citādi. Ja rakstīsim, ka “uzņēmuma vadītājam”, tad iznāks, ka viņam personiski tas jādara. Viņš taču var uzdot grāmatvedim, ja tāds ir, vai uz līguma pamata piesaistītai grāmatvedības firmai, atsevišķam uzņēmējam, kas apkalpo vairāku uzņēmumu grāmatvedības. Tāda darbība noteikti būs. Tas ir jautājums par inventarizāciju un pārskatiem. Tekstu uz otro lasījumu vajag saskaņot, lai nebūtu nekādu divdomību. Daļēji šis teksts tika izskatīts pat vairākas reizes, taču var gadīties, ka kaut kas ir paslīdējis garām. Piekrītu, ka to vajadzētu noslīpēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs! Pēc tam – Felsa kungs.

G.Preinbergs: Cienījamais Benzes kungs! Savā laikā, strādājot pie likuma par veterinārmedicīnu, es no juristiem saņēmu acīmredzot pamatotu aizrādījumu, ka, izstrādājot likumus, nedrīkst veidot garus pantus. Lasīdams jūsu likumu par grāmatvedību, redzēju, ka daži panti ir ļoti gari un smagnēji. Tāds ir 2., 7., 9., arī 10.pants. Vai jūs nedomājat, ka šos pantus vajadzētu sadalīt apakšpunktos vai kā citādi, lai katra doma būtu izteikta vienā rindkopā vai vismaz divās?

J.Benze: Uz otro lasījumu to var izdarīt.

G.Preinbergs: Paldies.

J.Benze: Protams, visām normām, kas ietvertas šajā likumā, ir jāsaglabājas. Viss liekais jau ir izspiests laukā kā ar centrifūgu. Bet par sadalījumu apakšpunktos varētu padomāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: 16.pantā lasām: “Zaudējumos ieskaitāma arī pārpratuma dēļ neiegūtā peļņa. Fiziskās un juridiskās personas, kurām šāds zaudējums ir nodarīts, ir tiesīgas prasīt atlīdzināšanu likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.” Varbūt es kaut ko tiešām esmu palaidis garām, bet, manuprāt, šobrīd mūsu likumdošanā šādas normas, uz kuru pamata varētu kaut ko piedzīt, nav. Uz ko jūs pamatojāties, rakstot, ka šos zaudējumus, neesošos un neaprēķināmos, varētu piedzīt Latvijas likumdošanā noteiktajā kārtībā? Uz kādiem pantiem jūs balstāties? Varbūt es kaut ko nezinu?

J.Benze: Mums nav iespējas atsaukties uz pantiem, jo šādu pantu mūsu pašreizējā likumdošanā nav. Attiecībā uz neiegūto izdevīgumu, neiegūto peļņu padomju likumos bija skaidri norādīts, ka tā nav piedzenama summa. Ārvalstu likumos šāda norma ir. Šis teikums tika iekļauts pašā pēdējā darba grupas sēdē. Tas bija dažu darba grupas locekļu īpašs norādījums. Varētu apspriest, vai tas ir vajadzīgs vai ne. Ja tas ir vajadzīgs, dažos gadījumos tiešām ir vajadzīgs, vajadzētu attiecīgi papildināt vai nu Civillikumu, vai citu likumu kodeksu un šādu normu paredzēt.

Starp citu, mums nav arī vēl dažu citu normu, piemēram, likumdošanas normas, saskaņā ar kuru varētu saukt pie atbildības, pie tiesas vai sodīt administratīvā kārtā par sliktu grāmatvešanu, bet tāda norma noteikti ir vajadzīga. Mums taču nav arī normas par to, ka kāds likuma priekšā būtu atbildīgs par pārskata neiesniegšanu vai pārskata datu viltošanu. Tātad mums šādas normas jāiestrādā. Sākot darbu pie likumprojektiem, vadījāmies pēc Vācijas likumā ietvertajām normām un paredzējām, protams, ne tik konkrētā veidā, arī soda mērus. Vācu likumā ir briesmīgi soda mēri – var ieslodzīt līdz sešiem gadiem cietumā, ja ir ļaunprātīgi viltoti gada pārskati. Beigās konsultējos ar juristiem. Tie pateica, ka mums nav pieņemts šādos likumos iestrādāt soda mērus. Tādēļ ir atstāta tāda plūdlīnijas forma. To visu var līdz otrajam lasījumam izdarīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Konceptuāls jautājums par 1.pantu. Tur rakstīts, ka šis likums attiecas uz visiem uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, kas reģistrētas Uzņēmumu reģistrā, neatkarīgi no uzņēmējdarbības formas un īpašuma veida. Līdz ar to likums aptver visas peļņas organizācijas, kā arī iestādes un organizācijas, kas tiek finansētas no valsts un pašvaldību budžetiem. Bet, godāto referent, mums jau divus gadus darbojas likums par juridiskajām organizācijām! Tās ir juridiskās personas. Bez tam mums darba kārtībā ir likums par sabiedriskajām organizācijām. Šobrīd reāli darbojas simtiem sabiedrisko organizāciju. Daudzas no tām nopietni pievērsušās finansiālajai darbībai, uzņēmējdarbībai. Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs šo likumu neattiecināt arī uz reliģiskajām un sabiedriskajām organizācijām? Vai šo organizāciju grāmatvešanu reglamentēs cits likums? Ja tā, tad kad tas tiks iesniegts Augstākajai padomei?

J.Benze: Par 1.pantu bija daudz debašu, tāpēc nav brīnums, ka beigu beigās tomēr ir palikusi vēl kāda neskaidrība, kuru, protams līdz otrajam lasījumam varētu precizēt. Galvenokārt tika domāts, ka šis likums būs obligāts visām uzņēmējsabiedrībām un visiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar komercdarbību, bet attiecībā uz biedrībām jāņem vērā arī šo biedrību apjoms, Atvainojiet, ka minēšu pavisam triviālu piemēru: ir tāda biedrība kā Jelgavas Filatēlistu biedrība. Tai viss naudas apgrozījums bija 700 rubļu gadā. Protams, uzskaite ir vajadzīga. Tas, kāda uzskaite nepieciešama šādās sabiedriskajās biedrībās, būtu jāparedz attiecīgās biedrības statūtos. Tā kā šādas biedrības nesaņem no budžeta nekādu finansējumu un to darbība ir ļoti niecīga, noteikt, lai tās ved visu dubulto grāmatvedību, manuprāt, būtu pārmērīga prasība, taču minimālas prasības noteikti būtu jāizvirza. Kārtībai ir jābūt.

Atgriežoties pie 1.panta, gribu teikt, ka uz otro lasījumu to vajadzētu formulēt mazliet precīzāk, tā, kā komisija atrod par nepieciešamu. Un vēlreiz saku, ka par šo 1.pantu bija vairāk strīdu nekā par visiem pārējiem.

J.Lagzdiņš: Atļaujiet precizēt jautājumu kontekstā ar nākamo darba kārtībā iekļauto likumprojektu “Par gada pārskatiem”. Arī tur 1.pantā ir teikts, ka likums attiecas uz peļņas organizācijām, bet neattiecas uz kredītiestādēm, bankām un apdrošināšanas sabiedrībām, neattiecas uz zemnieku saimniecībām, individuālajiem uzņēmumiem un biedrībām. Tātad uz sabiedriskajām organizācijām, kā es saprotu. Un tagad pats galvenais: ja saimnieciskie rādītāji nepārsniedz 8.pantā minētos nosacījumus, tas ir, nepārsniedz 1000 minimālās izpeļņas. Sakiet, lūdzu, kāpēc nevarētu šo teicamo normu, kas iekļauta likumā “Par gada pārskatiem uzņēmumos”, ietvert arī likumā “Par grāmatvedību”?
Būtu saskaņa starp abiem likumiem, kas reglamentē vienu darbības sfēru, un būtu arī skaidrība. Un nebūtu papildus jāpieņem normatīvie akti, jo tad, kas sabiedriskajai organizācijai ieņēmumi ir 1,5 miljonu apmērā, tā ir nopietna summa un saskaņā ar jūsu likumu nepieciešama nopietna grāmatvešana.

J.Benze: Jā, protams, ka to var iestrādāt. Līdz otrajam lasījumam to var iestrādāt. Un par tām robežsummām, kas minētas arī otrajā likumā. Ziniet, mums bija ārkārtīgi grūti šīs robežsummas precizēt. Vienkārši mēs nejutāmies tiesīgi to darīt. Mēs bijām spiesti kaut vai kādu rādītāju ielikt, aprēķināt kaut vai tajos pašos ekijos, kas ir Eiropas Kopienas nosacītā naudas vienība, jo citādi mums nebija vienkārši nekādu pieturas punktu. Jautājums ir diskutējams, varam apspriest un atrast to labāko mēru.

J.Lagzdiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu laikam vairs nav. Paldies godājamam ziņotājam. Jūs varbūt varētu apsēsties kaut kur tuvumā, lai tālu nav jāiet. Debates ir atklātas. Pagaidām ir pieteicies viens deputāts, tas ir deputāts Eglājs. Lūdzu.

V.Eglājs: Godātie klātesošie! Likums “Par grāmatvedību” ir ļoti vajadzīgs, it īpaši tāpēc, ka viens no pirmajiem likumiem, kurus mēs pieņēmām, bija likums “Par uzņēmējdarbību” un tieši tādi vienoti noteikumi attiecībā uz grāmatvedību ir vajadzīgi, lai šī uzņēmējdarbība atbilstu mūsu nodokļu likumiem, lai varētu strādāt valsts institūcijas un finansu inspekcijas, kuras kontrolē, kā uzņēmumi pilda visu to, kas tiem jādara. Mēs jau vairāk nekā gadu gaidījām šādu likumu, lai uzņēmējdarbībā varētu ieviest kārtību.

Šis likums “Par grāmatvedību”, kā es saprotu, ir “jumta” likums. Konkrētās lietas tiks regulētas sīkāk, piemēram, likumā “Par gada pārskatu” un citos. Bet arī “jumta” likumā ir atsevišķi panti, kas ir tieši regulējoši. Runa ir par grāmatvedības dokumentu glabāšanu. Es izlasīju, ka attaisnojoši dokumenti par darbinieku algām ir jāglabā 75 gadus, un tā man likās ļoti dīvaina lieta. Varbūt kaut kur tā ir bijis līdz šim, bet es gan neredzu nekādu iemeslu tam, lai uzņēmumam uzliktu par pienākumu glabāt šos dokumentus ilgāk par 10 gadiem, jo visas mantiskās prasības 10 gadu laikā notecējušas un diez vai būs jēga 10 gadus atpakaļ rakāties. Nepieciešamie dati visi būs iesniegti un noformēti. Tā ir cita lieta. Tā ka tie 75 gadi, es domāju, vienkārši ir drukas kļūda. Izrādās, ka ne. Tātad būtiskākais iebildums man ir tiešām šajā sakarā.

Es uzdevu jautājumu arī par 16.pantu. Jautājums bija par materiālo atbildību. Tā ir konceptuāla lieta, ja grāmatvedībā kaut kas nav bijis kārtībā vai tā neatbilst likumam, rodas zaudējumi. Bet, kad sūtīta krava nav bijusi apdrošināta, notikusi avārija un krava gājusi bojā, tie arī ir zaudējumi. Protams, vadītājam jāuzņemas daļa vainas – viņš ir nogulējis, vajadzēja apdrošināt kravu. Zaudējumi rodas nemitīgi, neiegūta peļņa arī rodas nemitīgi. Un es neredzu pamatu tam, ka vadītājam būtu jāatbild par nepareizu grāmatvedības kārtošanu. Normāli būtu tā, ka jāatbild tam, kas kaut ko ir nodarījis.

Es saprotu, ka grāmatvedim jāatbild konkrēti par grāmatvedību. Bet tas, kas saņem algu, – tas atbild saskaņā ar darba līgumu. Un, ja īpašnieks pieņem darbā uzņēmuma vadītāju, kā tas ir valsts uzņēmumos, kur vadītāju ieceļ Ministru padome, tad īpašnieks, vienīgi īpašnieks var atbildēt materiāli. Ja vadītājs nolaidīgi strādā, īpašnieks ir vainīgs jau tāpēc vien, ka viņš bijis tāds nejēga un pieņēmis darbā nolaidīgu cilvēku. Es zinu, kā tas ir kuģniecībā. Kapteinis nekādi nevar atbildēt par kravu, kaut arī viņa vainas dēļ kuģis ir uzskrējis kaut kam un avarējis vai arī ugunsgrēks izcēlies, vai, vienalga, kas ir bijis, jo viņa kapteiņa alga un iespējamie zaudējumi – tie ir absolūti nesamērojami lielumi.

Tātad – kas attiecas uz zaudējumiem. Zaudējumus kompensē apdrošināšana, bet par tiem atbild firma. Un tāpēc mani neapmierina tas, kas rakstīts 16.pantā, ka zaudējumu atlīdzību piedzīs no vadītāja. Es atvainojos, ja firmai vadītāja dēļ nodarīts zaudējums, tad tā ir firmas īpašnieka darīšana – viņš to vadītāju var padzīt un pateikt, ka tāds viņam neder. Konceptuāli ir nepieļaujami, ka ekonomiskā atbildība gulstas nevis uz īpašnieku, bet, kā šeit paredzēts, uz algotu cilvēku. Algots cilvēks... Un te vēl izrādījās, ka uzņēmuma vadītājs ir administrācija! Algotam cilvēkam nevar būt nekādas kolektīvas atbildības. Administrācijā cilvēki tiek pieņemti darbā, tā nav nekāda organizācija, kas tā varētu kopīgi atbildēt. Es negribētu, ka ievieš tādu praksi. Man liekas, ka tā ir pārņemta no padomju laika likumdošanas, kad bija anonīmais valsts īpašums, nevienam nekas nepiederēja, īpašnieku nebija, un, protams, atbildēt varēja tikai tas, kas saņem aldziņu, un no tā kaut ko... Bet šeit ir runa par saimnieciskām prasībām. Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir runa par administratīvo atbildību, kas iestājas pēc attiecīga nodarījuma, un tur ir paredzēti attiecīgi sodi, bet tas ir pavisam kaut kas cits.

Par šo jautājumu es gribētu tomēr nobalsot šodien, jo mums ir diezgan cilvēku zālē. Es uzskatu, ka atbildēt ekonomiski var tikai īpašnieks, jo – no kā nav ko ņemt, no tā arī nevarēs paņemt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kehris!

O.Kehris: Godātie kolēģi deputāti! Mēs šodien, izskatot pirmajā lasījumā likumprojektu “Par grāmatvedību”, tiešām apspriežam vienu no mūsu ekonomiskās sistēmas pamatjautājumiem. Es ceru, ka šis likums kļūs par mūsu ekonomiskās sistēmas pamatu, jo uz grāmatvedību var balstīties uzņēmuma finansiālās darbības analīze un statistika. Pašlaik mēs diemžēl maldāmies tumsā, jo mums nav informācijas (valsts gan mēģina ar likumdošanas aktiem un ar savām instrukcijām regulēt uzņēmējdarbību), bet šī informācija un finansiālās darbības analīze ir nepieciešama, jo gan tiem ārzemniekiem, kas vēlētos investēt un ieguldīt līdzekļus mūsu uzņēmumos, gan pašmāju ieguldītājiem vajag parādīt attiecīgā uzņēmuma perspektīvas. Turklāt bez grāmatvedības nav iespējama normāla nodokļu uzskaite un, protams, arī to piedzīšana, tātad līdz ar to arī budžeta veidošana.

Šie likumprojekti, kurus autoru grupa ir sagatavojusi saskaņā ar Eiropas Kopienas direktīvām, konkrēti, Eiropas Kopienas direktīvu Nr.4, pamatā atbilst šīm direktīvām. Es tikai gribētu kolēģiem paskaidrot, jo es tādā institūcijā, kāda mums ir Augstākās padomes Prezidijs, saskāros ar to, ka kolēģiem nav priekšstata par to, ko nozīmē Eiropas Kopienas direktīvas. Mēs dzirdējām pārmetumus, kāpēc mums kāds mēģina kaut ko diktēt. Es paskaidroju, ka šīs Eiropas Kopienas direktīvas, tas ir, Eiropas Kopienas likumdošanas aktu pakete, būtībā ir likumi vai likumu karkass gan par akciju sabiedrībām, gan par grāmatvedību un par galvenajām ekonomikas sastāvdaļām. Tie nav obligāti ne Eiropas Kopienas locekļiem, ne, protams, mums, jo mēs tikai šonedēļ gribam ratificēt mūsu valsts līgumu ar Eiropas Kopienu. Bet Eiropas valstis parasti ņem šo paketi par pamatu, protams, nemainot pašus galvenos principus. Un šie likumdošanas akti, proti, grāmatvedības likumi, pasaulē ir diezgan klasiski. Mums diemžēl šajos 50 gados tikpat kā ir izzudušas tās spēcīgākās grāmatvedības skolas, kuras bija gan Latvijas Universitātē, gan Jelgavas akadēmijā. Lai minam kaut vai profesoru Andžānu un citus līdzīgus mācībspēkus.

Es domāju, ka autoru kolektīvs likumprojektus ir sagatavojis konceptuāli atbilstoši pirmajam lasījumam. Tiesa, tie nav noslīpēti visā pilnībā, arī šo likumprojektu sasaiste ar pārējiem likumiem, kas regulē uzņēmējdarbību, nav līdz galam izstrādāta. Šis darbs mums vēl ir priekšā, bet mēs uzskatījām, ka būtu ļoti mērķtiecīgi tos jau pašlaik izskatīt, jo koncepcija, mūsuprāt, ir pilnīgi skaidra un atbalstāma. Mēs, protams, esam pret to, lai šis likums tiktu veidots kaut kādā ļoti vienkāršotā vai saīsinātā formā.

Ņemot to vērā, es aicinātu likumprojektus pieņemt pirmajā lasījumā, tātad konceptuāli. Mēs būtu gatavi nedēļas laikā saņemt jebkurus priekšlikumus, arī Eglāja kunga priekšlikumu, kurus vispusīgi apsvērtu kopā ar mūsu Juridisko pārvaldi un Likumdošanas jautājumu komisiju. Ja tas būtu nepieciešams, mēs sagatavotu tos balsojumam otrajā lasījumā. Es tomēr domāju, ka nebūtu labi, ja mēs pirmajā lasījumā izrautu ārā šo vienu bloku un balsotu par to atsevišķi, tāpēc es jūs aicinātu balsot par koncepciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds deputāts vēlas debatēt? Nē. Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu, reģistrēsimies, godātie kolēģi! Lūdzu rezultātu. 53 deputāti ir reģistrējušies. Paldies.

Godātie kolēģi, tā kā citu priekšlikumu nav bijis, es ierosinu balsot par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par likumprojekta “Par grāmatvedību” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Preinberga kungs arī balso “par”. 47 – par, pret – neviens, atturas – 2. Līdz ar to likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā. Preinberga kungs laboja savu kļūdu, viņš bija nepareizo pogu nospiedis.

Nākamais likumprojekts – “Par gada pārskatiem uzņēmumos”. Lūdzu. Deputātus lūdzu gatavoties jautājumu uzdošanai un debatēm.

J.Benze: Cienījamie deputāti! Šis likums ir izstrādāts, ievērojot Eiropas Kopienas 4.direktīvu un 7.direktīvu tiktāl, ciktāl tās attiecas uz mūsu apstākļiem, kā arī ņemot vērā dažu attīstīto Eiropas valstu, konkrēti, Vācijas likumus un arī Dānijas likumus. Izmantotas arī atsevišķas normas no Zviedrijas attiecīgā likuma par gada pārskatiem.

Šo minēto valstu likumi bija tikai tāds skelets, bet pamatā viss tika piemērots Eiropas Kopienas 4.direktīvai. Tātad šā likuma galvenais mērķis ir tas, lai ārzemēs mūs saprastu. Tāda grāmatvedība, kāda mums ir pašreiz, ārzemniekiem nav saprotama. Tādēļ arī šis likums tika izstrādāts.

Kā jūs redzat, vispārīgie noteikumi ietver vispārīgus nosacījumus, tālāk dota bilances shēma, kas pilnīgi saskaņota ar Eiropas Kopienas 4.direktīvu. Nākamais dokuments, kas ietilpst gada pārskatā, ir peļņas un zaudējumu pārskats, tas ir dots pēc divām metodēm un shēma izkārtota divos paņēmienos – vertikālā sakārtojumā un kontu sakārtojumā jeb horizontālajā sakārtojumā. Starp šīm abām metodēm atšķirība nav liela, bet uzņēmums var izvēlēties, kuru no tām lietot. Galarezultātam ir jābūt vienādam. Tālāk likuma atsevišķos pantos ir skaidrots, kādas prasības izvirzāmas atsevišķiem bilances posteņiem un atsevišķiem peļņas un zaudējumu pārskata posteņiem. Un nobeigumā ir tā, kā likumā vajadzētu būt, – ne pārāk gari, bet tomēr pilnīgi skaidri ir parādīta kārtība, kādā iesniedzams gada pārskats, kā tas pārbaudāms, kādai ir jābūt zvērināto revidentu pārbaudes atzīmei. Tālāk ir fiksētas prasības, kuras izvirzāmas pēc gada pārskata iesniegšanas, lai gada pārskati būtu publiski pieejami. Tāda ir likuma struktūra.

Tātad gada pārskats būtībā sastāv no trim dokumentiem: bilances, peļņas un zaudējumu pārskata un pielikuma. Saturs ir stingri saskaņots, kā jau es teicu, ar 4.direktīvu. Tajos gadījumos, kad 4.direktīva pieļāva atšķirības nacionālajā likumdošanā, mēs esam šīs atšķirības centušies uztvert. Galvenais gada pārskata uzdevums ir pirmām kārtām nodrošināt, lai valsts un reizē ar to arī sabiedrība varētu redzēt uzņēmuma ekonomisko stāvokli. Gada pārskatam un galvenokārt bilancei, peļņas un zaudējumu pārskatam un paskaidrojumiem, kas tikai paskaidros atsevišķas šo dokumentu daļas, ir jāaizstāv kreditoru intereses, ar kreditoriem saprotot arī ieguldītājus, ne tikai esošos, bet arī potenciālos kreditorus, tātad lai tie, kuri savus līdzekļus ieguldīs tādā vai citādā uzņēmumā, pēc gada pārskata varētu noteikt, vai tas viņiem ir izdevīgi, vai viņiem vispār ir vērts un kādā mērā ir vērts. Tātad visi šie nosacījumi ir ņemti vērā.

Protams, mēs varam debatēt par 1.pantu, bet pārējie panti faktiski nav diskutējami, izņemot varbūt dažus atsevišķus teikumus un formulējumus, kurus varētu noslīpēt otrajam lasījumam no juridiskā viedokļa. Varbūt tie izteicieni juridiskajā valodā nesaskan ar to, ko mēs esam ierakstījuši. Varētu būt arī valodnieciski labojumi, kaut gan mēs arī valodnieciski centāmies pēc iespējas korektāk un pareizāk visus šos likumu teikumus formulēt. Īsumā tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu jautājumus. Endziņa kungs, pēc tam – Bula kungs. Lūdzu.

A.Endziņš: Man nav nekādu iebildumu pret šo likumprojektu kopumā, bet mani interesētu jūsu domas par likumā lietotajiem terminiem “meitas uzņēmums”, “mātes uzņēmums”, “koncerns” vai “grupa”. Vai jūs neuzskatāt, ka mums līdz ar to vajadzētu izdarīt grozījumus arī citos likumdošanas aktos gan par uzņēmējdarbību, gan par uzņēmumu, jo pašreiz mums vēl tādi termini nav lietoti?

J.Benze: Es domāju, ka uzņēmējdarbības likumi nerunā pretī šādām uzņēmumu apvienošanās formām. Mums ir jāparedz ne tikai tas, jo mums jau veidojas šādas apvienības. Tās tikai nav tieši juridiski noformētas, tās var tikt faktiski noformētas, tā ka pašreiz ir tikai tāda nenoteikta veidošanās, bet nākotnē tās noteikti būs, tādēļ jau iepriekš ir jāparedz. Un šie termini ir paskaidroti, lai būtu saprotams, ko tad mēs varam uzskatīt par meitas uzņēmumu. Ārvalstīs dažreiz lieto dažādu terminoloģiju, bet šo skaidrojumu pamatā mēs esam ņēmuši no dāņu terminoloģijas, kur ir precīzi pateikts, kas ir uzskatāms par meitas uzņēmumu. Tātad tas ir pilnīgi atkarīgs no galvenā uzņēmuma jeb mātes uzņēmuma. Paskaidrots ir arī termins “asociatīvais uzņēmums”. Tas ir tikai savu līdzekļu ieguldījums citā uzņēmumā, kur nav šādu saistību. Varbūt tur vajag kaut ko nogludināt, ja jūs uzskatāt, ka tas neder. Bet, apspriežot likuma tekstu tieši darba grupas pašās pēdējās sēdēs, šos skaidrojumus atkal nācās ielikt, jo tie bija izņemti laukā, jo izrādījās, ka bez šādiem skaidrojumiem vietām jādod tik gari paskaidrojumi, ka likuma pantu saturs kļūst grūti uztverams.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bula kungs! Pēc tam Eglāja kungs.

A.Buls: Jautājums ir par peļņas aprēķinu pēc izmaksu metodes. Sakiet, lūdzu, ko nozīmē termins “neto apgrozījums”? Vai ar to ir domāts pazīstamais “N.O. Reported Sales”… Vai tas ir kas cits?

J.Benze: Neto apgrozījuma skaidrojums ir dots tālākajos pantos.

A.Buls: Nesapratu.

J.Benze: Tas ir viss ieņēmums no produkcijas un pakalpojumu realizācijas, atskaitot piešķirtās atlaides un izdevumus, un nodevas, kas tieši saistītas ar produkcijas realizāciju.

A.Buls: Tātad tie ir realizācijas ieņēmumi?

J.Benze: Jā.

A.Buls: Kāpēc mēs tagad lietosim šo terminu termina “realizācijas ieņēmumi” vietā?

J.Benze: Iemesls ir diezgan vienkāršs. Ārzemēs nesaprot, kas ar vārdu “realizācija” ir domāts. Tādēļ mēs arī ieviešam šo terminu, pārtulkotu no ārzemju…

A.Buls: Bet piedodiet, kā tad var saprast “net sales”? Tas tieši nozīmē realizācijas ieņēmumus. Nu labi, tas ir termina jautājums, bet tagad iesim tālāk! Tad, kad no apgrozījuma, ko es saprotu kā realizācijas ieņēmumus, atņem nost pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas un dabū bruto peļņu vai zaudējumus, no bruto peļņas vai zaudējumiem ir jāatrēķina realizācijas izmaksas un administrācijas izmaksas. Te gan vēl nav mārketings. Vai es pareizi saprotu, ka no bruto peļņas būs jāatrēķina šīs divas izmaksu kategorijas, kuras līdz šim atrēķināja no realizācijas ieņēmumiem, kas skaitījās pašizmaksā, un tikai tad peļņu aprēķināja?

J.Benze: Redziet, mums tomēr ir jāpāriet uz tādu grāmatvedības bilances un kontu sakārtojumu. Te jau ir tā bilance, kāda ir pieņemta visā pasaulē, visās attīstītajās zemēs. Un tur visas izmaksas tiek uzskaitītas mazliet citādi, nekā mēs to darām. Tur pie peļņas un zaudējumiem nonāk tieši, nerēķinot pašizmaksu. Paš­izmaksa ir uzņēmuma komercnoslēpums. Tādēļ arī tur atsevišķi tiek uzskaitītas tieši ražošanas izmaksas un atsevišķi realizācijas izmaksas. Tās var saukt par noieta izmaksām. Šo vārdu mēs arī pārāk bieži necentāmies lietot, jo kādreiz to var gluži nelietīgi iztulkot, bet termins “noiets” vārda “realizācijas” vietā ir sastopams literatūrā.

Administrācijas izmaksas mēs līdz šim sadalījām un tādā veidā aprēķinājām pašizmaksu, savukārt, aprēķinot pašizmaksu, noteicām peļņu. Tur peļņu noteic tieši. Šīs trīs izmaksu daļas arī izmaksu kontos tiek uzskaitītas atsevišķās grupās. Tās var uzrādīt pilnīgi atsevišķi. Pēc šīs apgrozījuma izmaksu metodes ir svarīgi, lai gada pārskata lietotājs (vai tas būtu nākamais investors vai cits) varētu redzēt, no kā tad veidojas tās izmaksas – cik daudz tur ir ražošanas izmaksu, cik administrācijas izmaksu. Pielikumos pie gada pārskata ir paredzēts arī atsevišķi parādīt administrācijas personālu, tas ir jāparāda gan skaitliski, gan jāatspoguļo arī atsevišķām kategorijām izmaksātās algas. Tātad pēc gada pārskata tā lietotājs var noteikt, vai administrācija netiek par daudz uzpūsta. Lūk, tāda ir tā jēga. Tas pats sakāms par realizācijas izmaksām.

A.Buls: Jā, ļoti labi, ka šīs izmaksas ir sadalītas, tas ir ļoti labi. Bet es sapratu, ka peļņa radīsies tikai tad, kad no realizācijas ieņēmuma tiks atņemtas gan ražošanas, gan realizācijas, gan administrācijas izmaksas.

J.Benze: Tā ir bruto peļņa. Visi pārējie posteņi peļņas un zaudējumu aprēķinā pašās beigās noskaidro neto peļņu. Tas viss tādēļ ir paredzēts… Tas ir šā pārskata 18.punkts “Pārskata gada peļņa vai zaudējumi”. Tātad visi pārējie punkti attiecīgi vai nu dod kādus ieņēmumus, kuri nav saistīti ar pamatdarbību, vai izdevumus, kuri nav saistīti, vai ir kādi specifiski punkti, kas ir atsevišķi uzskaitīti. Lūk, tādā veidā dabū pietiekami sīku atšifrējumu visam peļņas un zaudējumu procesam, un arī saimnieciskajai darbībai.

A.Buls: Cienīto referent! Vai nu jūs negribat saprast manu jautājumu, vai es kaut ko nesaprotu jūsu izklāstā. Kas ir bruto peļņa? Ja no realizācijas ieņēmumiem atņemam ražošanas izmaksas, tad paliek bruto peļņa. Vai atņemam vēl bez ražošanas izmaksām arī realizācijas izmaksas un administrācijas izmaksas? Kad šī peļņa, jūsu izpratnē, ir bruto?

J.Benze: Bruto peļņa ir pēc tam, kad atņem pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas.

A.Buls: Un tikai?

J.Benze: Un tikai.

A.Buls: Žēl. Man liekas, ka gluži tā nebūs. Ko tad ar pārējām izmaksām mēs darīsim?

J.Benze: Tās taču pēc tam atrēķinās, lai beigās dabūtu šo neto peļņu, kas ir visa pārskata galarezultāts. Šī shēma ir paņemta tieši no Eiropas Kopienas 4.direktīvas. Tur tā prasa. Un to prasa ne tikai Eiropas Kopienas direktīvas, tā ir arī gada pārskatos. Mums bija izdevība dabūt vairākus gada pārskatus. Arī Zviedrijas uzņēmumi, starp citu, arī lielā aviosabiedrība SAS, šīs shēmas ievēro. Arī Amerikas, Kanādas un ASV uzņēmumu gada pārskatos šī shēma tiek ievērota.

Tā tas ir pēc vienas metodes. Pēc otras metodes ir jau mazliet citādi. Tas ir, pēc periodu izmaksas metodes, bet tas, par ko jūs debatējāt, ir pēc apgrozījuma metodes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Man ir jautājums par 24.pantu. Tur ir rakstīts tā: “ja to prasa īpaši konkurences apsvērumi”, tad drīkst apvienot kaut kādas pozīcijas. Kā būtu saprotams “ja to prasa īpaši konkurences apsvērumi”? Vai tas ir obligāti? Kāpēc tāds formulējums tur ierakstīts? Nekur citur neesmu tādu manījis. Kas tas tāds ir?

J.Benze: Šeit ir ierobežojums uzņēmuma apjoma ziņā – mazie uzņēmumi var parādīt, savelkot kopā vairākus rādītājus, kā tas šeit ir fiksēts. Un šie īpašie konkurences apsvērumi neattiecas uz tādiem uzņēmumiem, kuri pārsniedz divus no šiem kritērijiem. Tātad uzņēmums pats apsver, vai viņš to izmantos, bet uzņēmums nevar pārsniegt kritērijus – attiecīgo bilances kopsummu rubļos vai neto apgrozījumu. Vai, atvainojiet, naudas vienībās... neto apgrozījumu naudas vienībās un gada vidējo darbinieku skaitu. Uzņēmums var tos apvienot, ja uzskata par vajadzīgu.

V.Eglājs: Es saprotu, ka mazus uzņēmumus drīkst apvienot. Bet lieki būtu aizbildināties ar konkurences apsvērumiem. Jo varētu būt arī citi apsvērumi, kāpēc apvieno, ne tikai konkurence.

J.Benze: Redziet, šī klauzula ir 4.direktīvā, mēs tāpēc to atstājām negrozītu.

V.Eglājs: Tā. Bet man nepavisam nav saprotama tā mazā uzņēmuma, varētu teikt, definīcija. Tur ir bilances kopsumma rubļos – 1,7 miljoni ekiju...

J.Benze: Drukas kļūda. Tie “rubļi” nav izsvītroti.

V.Eglājs: Bilances kopsumma 1,8 miljoni ekiju, neto apgrozījums – 3,7 miljoni. Man nav saprotams, kāpēc tā robeža ir tik neapaļi skaitļi? Kāpēc tur nevarēja būt 2 un 4 miljoni? Vai 1,5 un 3, vai 2 un 3,5?

J.Benze: Tas ir diskutējams jautājums. Es jau to paskaidroju, mēs nejutāmies tiesīgi kādu normu grozīt, mēs ņēmām aptuveni no 4.direktīvas un izdalījām uz pusēm... To jau deputāti paši var nospriest, vai noapaļot uz 1,5 vai uz 2 – tas ir pieļaujams.

V.Eglājs: Ā, jūs dalījāt, cik iznāca, tik iznāca. Paldies.

J.Benze: Tas ir dots kā piemērs. Ja mēs būtu bilances kopsummā ievilkuši svītriņu, jūs jautātu, kas tas par pantu. Kaut kāds skaitlis bija jāieliek! Tā pati naudas mērvienība, atvainojiet, mums taču ekijs vēl nav ieviests. Vai tad vajadzēja likt rubļus? Pirmkārt, mēs nezinām, cik tie rubļi ilgi būs, otrkārt, kāda būs to vērtība pēc neilga laika. Varbūt celsies, varbūt kritīsies – tas mums nav zināms. Tātad bija vajadzīgs kaut kāds pieturas punkts, par ko varētu diskutēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Man šāda rakstura jautājums. “Šis likums neattiecas uz zemnieku saimniecībām, individuāliem uzņēmumiem un tā tālāk, kuru rādītāji nepārsniedz Latvijas Republikas likuma par... 8.pantā minētos nosacījumus.” Ja šajā pantā paliek tāds ieraksts: “varbūtējā peļņa apmēram pusotra miljona”, tad šis gada pārskats jāsastāda jebkurai normālai zemnieku saimniecībai. Ko šobrīd nozīmē pusotra miljona? Ja ir normāla zemnieku saimniecība, tad padsmit hektāros iesēti graudaugi var dot šo pusotra miljona peļņu. Tas nozīmē, ka katram zemniekam būs vai nu jāizskolojas par kārtīgu grāmatvedi un jāmēģina pašam sastādīt šādus pārskatus, vai arī jāalgo bilances spējīgs grāmatvedis. Dzirdot šeit divu profesionālu grāmatvežu diskusiju par to, kas ir bruto peļņa, mani māc pamatīgas šaubas, vai es vai arī mans bilances spējīgais grāmatvedis varēs tik vienkārši to izdarīt. Katram zemniekam vajadzēs grāmatvedi. Man ir jautājums: vai tik bilances spējīgus grāmatvežus varēs republikā atrast? Mani šajā kontekstā interesē jūsu atbilde uz visiem manis uzdotajiem jautājumiem.

J.Benze: Arī par šo jautājumu bija daudz strīdu mūsu darba grupā. Sākumā bija paredzēts, ka zemnieku saimniecībām šis likums vispār nav saistošs. Tomēr mēdz būt arī tādas zemnieku saimniecības, kurās tā zemkopība un lopkopība ir blakuslieta un kuras nodarbojas ar tirdzniecību vai pat ar starpniecību. Tātad vajadzēja kaut kādas prasības noteikt. Vai šīs prasības paaugstināt vai pazemināt – tas ir diskutējams jautājums. Nav jau tā, ka tas būtu iestrādāts uz mūžīgiem laikiem – tas ir, lūk, tā un ne citādi! Neviena Eiropas direktīva to neprasa.

Tālāk – par zemnieku saimniecībām. Mums jau līdz šim zemnieku saimniecības nemaksā peļņas nodokli. Ja tās nodarbojas tikai ar augkopību un lopkopību, tad tās vispār varētu nekārtot uzskaiti, ja zemnieks pats to negrib.

Tālāk. Nav prasīta divkāršā grāmatvedības forma. Turpmākajā teksta noslīpēšanas gaitā to var formulēt mazliet precīzāk. Kā es jau teicu, mēs varbūt pat par daudz esam slīpējuši, tā ka esam noslīpējuši nost to, kas sākumā bija. Varbūt vajadzēja kaut ko no sākotnējā teksta atstāt. Es domāju, ka jūs sapratīsit, es taču šajā gadījumā neuzstājos kā vienīgais autors, tas ir veselas darba grupas darbs.

A.Felss: Tad es gribu vērsties pie darba grupas, lai tā ņem vērā, ka mums ir ļoti centīgi ierēdņi. Kas likumā ierakstīts, to jau nu attiecīgās instances pacentīsies panākt! Respektīvi, pie tā paša vien nonāksim. Manuprāt, tas nav arguments: ja dažas vai daži desmiti saimniecību nodarbojas ar kaut kādu biznesu, visām 70 tūkstoš zemnieku saimniecībām tagad uzlikt šādus iemauktus. Varu piedāvāt analoģiju: ja istabā ir 10 cilvēki un viens no tiem ir noziedznieks, tad visi jāliek cietumā, roku dzelžos. Tādas prakses gan laikam nekur pasaulē nav. Es atvainojos.

J.Benze: Skaidrs, ka nav. Nu... par tām zemnieku saimniecībām ir tā, kā es pateicu. Tekstā mēs varam atjaunot dažus no sākotnējiem formulējumiem. Piemēram, tādu formulējumu: “uz zemnieku saimniecībām, kas nodarbojas tikai ar lauksaimniecisko ražošanu”. Varētu arī tā rakstīt. Tas ir diskutējams jautājums, un es negribētu sevišķi uztiept mūsu domas. Jūs varat ieteikt citu redakciju Ja būs tāds formulējums, kas visus apmierina, kādēļ gan ne? Šis nav principiāls pants, tas nav saistīts ar Eiropas Kopienas direktīvām. Šis pants ir diskutējams.

Priekšsēdētājs: Paldies par ziņojumu un atbildēm uz jautājumiem. Sākam debates. Debatēs pieteicies Kehra kungs. Lūdzu.

O.Kehris: Godātie kolēģi! Es neatkārtošu to, ko teicu jau iepriekšējā likuma sakarā. Arī tagad mēs labprāt izskatīsim visus priekšlikumus un ļoti rūpīgi apsvērsim jautājumu par zemnieku saimniecībām. Mēs to jau apspriedām komisijā. Tomēr izlēmām, ka likumu varam celt priekšā plenārsēdei. Bet šī problēma tiešām ir jāatrisina. Mēs to centīsimies izdarīt līdz otrajam lasījumam.

Izmantojot to apstākli, ka šeit ir kolēģi, kuri ļoti atbalstīja grāmatvedības programmas ieviešanu mūsu valstī, es dažās minūtēs izteikšu to, kas mani satrauc.

Ļoti ceru, ka tie kolēģi, kuri ir šeit zālē un kuri atbalsta šo grāmatvedības likumdošanu, atbalstīs to arī turpmāk.

Mēs noteikti pieredzēsim to, ka nāksies saskarties ar zināmu pretdarbību grāmatvedības ieviešanai mūsu valstī. Var paredzēt, ka saskarsimies ar divām problēmu grupām, kuras var būt arī savstarpēji saistītas. Augstākajai padomei nāksies cīnīties, lai salauztu šo pretdarbību.

Pirmo pretdarbību varam sagaidīt no grāmatvežiem vienkārši tāpēc, ka viņiem nāksies mācīties daudz ko jaunu. Sastādot bilanci, nepietiek ar tām zināšanām, ar kurām pietika līdz šim. Nāksies mācīties no jauna. To varētu diezgan viegli izdarīt ar semināru un atsevišķu kursu palīdzību, un tas programmā tiks paredzēts, bet, protams, cilvēks jau ir tāds, ka viņam vieglāk šķiet neko jaunu nemācīties. Agrāk vai vēlāk tas mums būs jādara. Mēs uzskatām, ka tas ir jādara un to var darīt pašlaik.

Otra grupa, no kuras gaidām pretdarbību, ir uzņēmumi. Un tie pirmām kārtām ir privātuzņēmumi, kuru attīstība mums visnotaļ ir jāstimulē. Tomēr mēs varam paredzēt, ka tiks paziņots: šie gada pārskati ir sarežģīti un nekādi nav izpildāmi. Protams, jaunā kārtība prasa atklātību, un daudz kas kļūs redzams. Gan valsts, gan sabiedrība varēs redzēt, ar ko šie uzņēmumi nodarbojas, kāds ir viņu finansiālais stāvoklis. Protams, šiem uzņēmumiem labāk patiktu šo sistēmu noraidīt, lai izvairītos no nodokļiem, tāpēc būs pārmetumi: redziet, vēl nav pienācis īstais laiks, Augstākā padome atkal izdomājusi kaut ko jaunu! Bet tas gan nav nekas jauns, tas ir labi aizmirsts vecais, kas tik tiešām ir visā pasaulē, bet kas nav bijis šajos pēdējos 50 gados pie mums. Cerot uz jums, es aicinu atbalstīt šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā! Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un tagad runās deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Cienījamie klātesošie! Šis likums, kā iepriekšējais runātājs teica, ir vajadzīgs. Kas mani šajā likumā mazliet neapmierina, teiksim, no uzņēmēja viedokļa. Likums ir pirmām kārtām tāpēc, lai Finansu inspekcija varētu iekasēt nodokļus. Tā ir viena valsts funkcija, valstij obligāti vajadzīgi šie dati, jo jābūt attiecīgi noformētai nodokļu iekasēšanai.

Otra valstiska vajadzība ir tā, lai Valsts statistikas pārvaldei būtu priekšstats, kas valstī notiek pa dažādiem rādītājiem. Tātad ir dati, kuri jāiesniedz statistikai.

Trešā valstiskā funkcija – tā ir tiesu funkcija, jo nākas izskatīt dažādus saimnieciskus strīdus, dažādas neskaidrības, materiālus, tātad tiesai vajag noskaidrot, kas īsti tajā uzņēmumā notiek.

Tas ir no valstiskā viedokļa. No īpašnieka viedokļa ir vēl būtiska lieta – ir jābūt revīzijām, lai varētu kontrolēt, kā uzņēmums strādā. Bet tā jau ir īpašnieka problēma. Ja īpašnieks vai privātfirma to nedara vai zemnieks savā saimniecībā netaisa revīziju – tā ir viņa problēma.

Tātad runa ir par uzņēmuma saistību ar valsti un par to, kas obligāti valstij pienākas. Nu kā jau ķeizaram! Kas ķeizaram pienākas, tas viņam jādod. Bet tas, kas ir iekšējā daļa, kas ir saistīts ar visādām revīzijām, tā ir īpašnieka funkcija. Tāpēc šeit valsts kā īpašnieks var reglamentēt sīkāk savus valsts uzņēmumus. Bet pārmērīgi sīka reglamentācija grāmatvedības jomā, norādot, kas kuram privātuzņēmumam jā­skaita… Es redzu starpību starp valsts uzņēmumu un privāto. Visiem vienādus noteikumus izvirzīt un vienādu likumu izstrādāt… Vienāda varētu būt tā daļa, kurā ir runa par nodokļu iekasēšanu un par datiem, kas vajadzīgi statistikai un tiesu iestādēm. Bet iekšējā grāmatvedība ir īpašnieka lieta. Ja nebūs saprotama grāmatvedība un tur nebūs kārtības, īpašnieks no tā cietīs zaudējumus. Es gribētu, lai tās obligātās daļas būtu strikti izdalītas kaut kādās normās, lai būtu noteiktas tās ziņas, kuras nepieciešamas Finansu inspekcijai un Statistikas pārvaldei. Bet šāds dalījums starp valsts uzņēmumiem un privātuzņēmumiem nevienā vietā nav fiksēts. Turklāt man liekas, ka nav pamata prasīt no privātuzņēmumiem to pašu, ko no valsts uzņēmumiem, jo privātuzņēmuma īpašnieks, privātīpašnieks uzskata, ka tā ir viņa problēma, lai viss būtu kārtībā. “Parex” firma arī skatās, lai viss būtu kārtībā. Izsaimniekošana un revīzijas ir tāda parādība, kas izpaužas, ja rīkojas nevis ar savu mantu, bet ar valsts uzņēmumiem.

Citādi es pilnīgi atbalstu šo likumu, bet domāju, ka nebūtu par sliktu, ka šeit būtu izdalītas tās divas lietas. Privātuzņēmējam, kas sāk nodarboties ar uzņēmējdarbību, nekas liels nav un tās pieredzes arī nav, tāpēc nezin vai ir pareizi prasīt, lai viņi visu tieši pēc šādas sistēmas dara. Es neesmu speciālists tajās lietās, bet daudziem uzņēmējiem galvenokārt interesē, ko valsts no viņiem var prasīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Buls.

A.Buls: Kolēģi deputāti! Es nekādi nevaru piekrist tam, ka no realizācijas ieņēmumiem, ko likumā mēs saucam par neto apgrozījumu (par termiņu es nestrīdos, lai tas tā būtu), atņemam tikai ražošanas izmaksu un dabūjam bruto peļņu. Es nezinu, vai ar to bruto peļņu te kaut kas cits nav domāts. Ja tas ir domāts tā, kā ārzemju firmas “annual reports” taisa šos aprēķinus, tad tā nav. No realizācijas ieņēmumiem, kurus sauca “net sales”, atņem nost visas izmaksas “costs and expenses”, tur ir ražošanas izmaksas, “costs of sales”, tad nāk distribūcija, realizācijas izmaksas “in distribution and marketing administration”, un vēl nāk pētniecisko darbu un jauno ražojumu ieviešanas izmaksas, tā sauktais “researcher expenditures”. Lūk, tā ir visa šī izmaksu zona. Kad tās tiek sarēķinātas un atņemtas no realizācijas ieņēmumiem, tad parādās bruto peļņa, ko ārzemēs šīs firmas sauc par “gross profit”. Ja “gross profit” ir šī bruto peļņa, tad ir jāliek visas izmaksas, ne tikai ražošanas, un nav vairs nekāda rēķināšana. Varbūt mums piedāvātajā likuma projektā ar to bruto peļņu ir kaut kas cits domāts, bet, ja runa ir par to pašu “gross profit”, tad es nekādi nevaru piekrist šādai rēķināšanai. Un man saka, ka parādās vēl cita peļņa – tīrā peļņa. Pilnīgi pareizi. Arī tā ir. Tad, lūk, no šī “gross profit”, atrēķinot vēl dažādas atlaides, atrod peļņu līdz nodokļu maksāšanai, tas ir tā sauktais “profit before taxes”, un tad noņem nodokļus – “income-taxes” un citus un dabū šo tīro peļņu, ko sauca par “net earnings”. Tāda ir shēma, tā pastāv vismaz piecu firmu “annual reports”, ko esmu pētījis. Visur tā ir vienāda, gan Amerikā, gan Somijā. Es nezinu, kā man tagad izprast to lietu. Vai Latvijā būs pilnīgi kaut kas cits ieviests, vai tas pastāv? Es gribētu ļoti nopietni par šo būtisko jautājumu runāt. Otrajā lasījumā es gribētu iesniegt šo shēmu, pamatojoties uz dokumentiem, kas ir manā rīcībā. Es lūdzu tomēr sakārtot peļņas rēķinu tā, kā tam jābūt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cik es saprotu, vairs debatētāju nav. Bula kungs arī teica, ka šos labojumus būtu iespējams izdarīt otrajā lasījumā. Tātad, pirms balsojam kopumā, jautājumu par citiem balsojumiem nav.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likumprojekta “Par gada pārskatiem uzņēmumos” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 39, pret – 1, atturas – 2. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Kā mani informēja, tad visā šajā kompleksā ir paredzēts arī likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par bankām””, kur ir manīts šis gada pārskats. Vai mums ir ziņotājs šajā jautājumā?

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Par šo jautājumu ziņos Plača kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, mūsu rīcībā vēl ir 32 minūtes.

J.Placis, a/s “Software House” ekonomists: Cienījamie deputāti! Es domāju, nav jāpaskaidro, kāpēc likums, kuru jūs nupat pieņēmāt pirmajā lasījumā, neder bankām un citām kredītiestādēm. Mēs darba grupā bijām dilemmas priekšā, kad sākām skatīt šo jautājumu. Vispirms bija paredzēts par bankām un citām kredītiestādēm sagatavot analoģisku likumu kā uzņēmumiem. Bet, kad darba gaitā mēs iepazināmies ar attīstīto valstu pieredzi un to mehānismu, kā notiek banku un kredītiestāžu kontrole, mēs pārliecinājāmies, ka likumdošanas ceļā reglamentēt tik šiki kā uzņēmumu banku darbību acīmredzot nevarēs. Mūsu gadījumā tas ir jāatstāj Latvijas Bankas ziņā. Dažādās valstīs tas notiek dažādi: Dānijā ir speciāli uzraudzības dienesti – “Supervision of financial resources”, saskaņā ar mūsu likumdošanu tas ir nodots Latvijas Republikas Bankas pārziņā. Mēs nācām pie secinājuma, ka lietderīgāk būtu vienkārši papildināt likumu “Par bankām” ar 4.nodaļu – gada pārskats. Faktiski tāda struktūra atbilst arī Dānijas likumdošanai. Tur arī gada pārskata vispārējie principi ir ielikti tajā likumdošanas aktā, kas regulē banku darbību, un sīkākas bilances, tieši tā, kā ir teikts 37.pantā, visi jautājumi ir atstāti tās institūcijas ziņā, kas uzrauga banku darbību. Un, ja jūs pievērsāt uzmanību, tad faktiski tie galvenie principi, kas ir ietverti šajos vienpadsmit pantos, sakrīt ar tiem pašiem uzskaites principiem, kādi ir gada pārskatā par uzņēmumiem. Jo, kā zināms, arī bankas darbojas ar saviem pamatlīdzekļiem, kas ir jāuzskaita, tāpēc nevar atstāt tādu pārrāvumu, ka “jumta” likums attiektos uz bankām un Latvijas Banka atkal pieņemtu kaut kādus savus principus, kas būtu jāpiemēro, teiksim, pamatlīdzekļu novērtējumam, kas atšķirtos no tiem principiem, kas ietverti likumā “Par gada pārskatiem uzņēmumos”. Nu, lūk, tas īsumā ir viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi jautājumi ir deputātiem? Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Man ir jautājums par 37.pantu. Bilances un ārpusbilances peļņas un zaudējuma posteņus aprēķina saskaņā ar pielikumu kā resora posteņus. Novērtēšanas metodiku nosaka Latvijas Banka. Man gribētos dzirdēt pamatojumu šādam formulējumam. Kāpēc to visu atstāj bankas ziņā, un kā tas ir bijis līdz šim?

J.Placis: Jā, redziet, pirmkārt, tas jau līdz šim ir bijis bankas ziņā, bet tas, ko es jau teicu savā īsajā uzrunā, proti, noteikt to likumdošanas ceļā finansu institūcijām (bankām, kredītiestādēm), it sevišķi tagad, pārejas periodā, kad viss diezgan strauji mainās... Mēs uzskatījām, ka tas nebūs lietderīgi. Runa ir konkrēti par katra posteņa saturu bilancē. Pat tajā pašā Dānijā, kur it kā viss ir nostabilizējies, viņi katru gadu sagatavo tādu. Tas man ir līdzi, es varu parādīt kādas 100 lappuses, kurās ir sīki reglamentētas formas, kādas jāiesniedz kredītiestādei un bankai. Katru gadu viss mainās. Tad jums, deputātiem, būs jānodarbojas faktiski tikai ar visiem šiem grozījumiem, jo šī finansu sfēra ir daudz kustīgāka nekā uzņēmumos. Latvijas Bankas viedoklis arī bija tāds. Tā mēs pie tā nonācām. Lai gan tie principi, kas ietverti 31.pantā, sevišķi tas saturs, tie paliek. Tos vien nosakām.

A.Felss: Man vēl viens jautājums. Jums te agrākajā grāmatvedības likumdošanā bija pieminēta šī komisija, komiteja, vai – kā to nosaukt – tāds metodiskais centrs. Vai tad arī šos momentus nevarētu paredzēt, ja tādu centru veido? Tad viss būtu vienās rokās un koncentrēts? Vai tāda iespēja nepastāv?

J.Placis: Es saprotu. Redziet, tās metodiskās komisijas rokās paliks vispārējie principi, kas šeit ir atspoguļoti. No tā, ka pamatlīdzekļu novērtējums jāizdara bankās, nevarēs izvairīties. Bet banku rīcībā paliek tieši taktiskā vadība un, galvenais, kontrole. Jo valsts finanses tomēr ir tāda lieta, kura tagad visā pasaulē atrodas kontrolē. Man iznāca šai sakarā runāt ar Rietumu speciālistiem. Vācijā un Amerikā viņi tagad dziļi nožēlo, ka savā laikā centrālā banka to lietu nepaņēma stingri rokās un bija jānonāk tiešām līdz lielai ekonomiskai krīzei, lai pēc tam tas notiktu. Tas ir konceptuāls jautājums. Bankām ir liela vara, un Latvijas Bankas ziņā ir tieši kontrolēt un organizēt visu finansu sfēru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamais referent, lūdzu, par 28.pantu! Sakiet, lūdzu, vai pašreizējos diezgan drudžainajos apstākļos finansu gadam jāsakrīt ar kalendāro gadu? Daudzās iestādēs finansējas pa pusgadiem. Sakiet, vai šā panta noteikumus nevajadzētu labāk ietvert lēmumā par spēkā stāšanās kārtību, lai tie nebūtu tik strikti?

J.Placis: Šajā gadījumā finansu gads nav jāsaprot tādā klasiskā nozīmē. Runa ir par gada pārskatu. Gada pārskatu sastāda no 1.janvāra līdz 31.decembrim. Vienīgā atruna – ja sāk darbību jauns uzņēmums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biķa kungs!

V.Biķis: Ja drīkst, es cienījamajam referentam tomēr vēlreiz uzdošu jautājumu par 37.pantu. Man tomēr liekas dīvaini, ka mūsu apstākļos visu šo lietu uztic Latvijas Bankai. Tā vēl pagaidām nav tāda, kādas ir klasiskās Rietumu centrālās bankas. Vai nebūs tā – kamēr mūsu Latvijas Banka arī pati pelna, teiksim, dodot kredītus valstij, pati ņem 70–80 procentus un pati pēc tam novērtē un metodiski vada pārskata sastādīšanas darbu… Tātad Latvijas Banka pati varēs izvairīties no peļņas nodokļa maksāšanas! Ja tas tā nav, varbūt es kaut ko nesaprotu.

J.Placis: Teorētiski es jums piekrītu, bet mēs vadījāmies no tiem apstākļiem, kādi mums Latvijā ir. Ir pieņemts likums “Par Latvijas Banku”, un ir – es gan neatceros, laikam tas bija Augstākās padomes – lēmums, ar kuru Latvijas Bankai tika uzdots līdz 31.decembrim reorganizēties un likvidēt visas šīs funkcijas. Kā es saprotu, šim lēmumam bija jāstājas spēkā ar 1.janvāri. Tātad 31.decembrī Latvijas Banka izbeidz savu, kā saka, komercdarbību.

V.Biķis: Jā, paldies. Ja tas tiešām būs tā, tad es jums varu tikai piekrist.

J.Placis: Nu, mēs orientējamies uz jūsu pieņemtajiem lēmumiem un likumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs jautātāju nav? Paldies ziņotājam. Lūdzu, vai kāds no deputātiem vēlas debatēt? Nevēlas. Nu, tad mums atliek tikai balsot. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par likumprojekta “Par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par bankām”” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Nē, reģistrāciju nevajag, neviens klāt nav nācis. Lūdzu rezultātu. Par – 41, pret – nav, atturas – 1. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Krastiņa kungs, par turpmāko!

E.Krastiņš: Lai laikus varētu sagatavot šos likumprojektus otrajam lasījumam, es lūdzu deputātus, kuriem ir rakstveida priekšlikumi, iesniegt tos nedēļas laikā Ekonomikas komisijai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mūsu rīcībā vēl ir 20 minūtes. Kādi būtu priekšlikumi – varbūt ir likumprojekti vai lēmuma projekti, kas vēl būtu šodien izskatāmi? Neviens iniciatīvu neparāda, pat komisiju priekšsēdētāji ne. Endziņa kungs? Man jāsaka, ka jūsu virzīšanos pie mikrofona pavada visai kritiski skatieni.

A.Endziņš: Mums ir likumprojekts par grozījumiem Dzīvokļu kodeksā.

Priekšsēdētājs: Vai, Endziņa kungs, mēs to varam paspēt izskatīt 20 minūtēs? Deputāti iebilst. Endziņa kungs arī saka, ka nevaram. Nu, paldies. Tādā gadījumā mēs šodien varam plenārsēdi slēgt, bet es atgādinu godājamiem Prezidija locekļiem, ka rīt pulksten 16.00 būs Prezidija sēde. Tā ka lūdzu tos, kuri nav ārzemju komandējumos, ierasties uz Prezidija sēdi. Un uz redzēšanos līdz nākamnedēļai!

 

(Sēdes beigas)