Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumes kungam, Ministru prezidentam Andrim Šķēles kungam

Viens no Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) galvenajiem uzdevumiem ir individuālu sūdzību izskatīšana par Satversmē, kā arī Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jomā noteikto cilvēka tiesību pārkāpumiem (Likums par Valsts cilvēktiesību biroju, 5.panta 2.daļa).

1999.gada pirmajos deviņos mēnešos Valsts cilvēktiesību birojs saņēmis un izskatījis 85 rakstiskus iesniegumus un sniedzis 487 mutiskas konsultācijas par personas tiesību uz mājokli pārkāpumiem.

Indivīda tiesības uz mājokli garantē starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11.(1) pants:

"Šā pakta dalībvalstis atzīst katra tiesības uz viņa un viņa ģimenes atbilstošu dzīves līmeni, ieskaitot atbilstošu uzturu, apģērbu un mājokli, un tiesības pastāvīgi uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu, atzīstot šajā ziņā starptautiskās sadarbības brīvprātības principa svarīgo nozīmi."

Latvijas Republika šim paktam pievienojusies 1990.gada 4.maijā; tas ticis ratificēts un ir juridiski saistošs no 1992.gada 14.jūlija. Tātad šāda veida sūdzību izskatīšana ir biroja kompetencē un birojam jācenšas novērst cilvēktiesību pārkāpumus, kas nereti rodas izīrētāja un īrnieka attiecībās, kā arī pašvaldības un indivīda attiecībās, kad pašvaldība nav spējīga vai nevēlas nodrošināt indivīdam to, kas viņam pienākas saskaņā ar likumu.

Diemžēl vairākumā gadījumu VCB konstatējis, ka valsts nerada iespēju personai realizēt viņa "tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni, ieskaitot atbilstošu mājokli". Saskaņā ar LR spēkā esošo likumdošanu valsts un pašvaldību pienākums ir rūpēties par tiem indivīdiem, kuri paši par sevi nevar pilnvērtīgi parūpēties. Likums "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" "garantē valsts palīdzību un vienlaikus uzliek par pienākumu pašvaldībām sniegt šo palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā likumā noteiktajā kārtībā" (1.panta 2.daļa). Tā kā teorētiski valsts garantē, bet praktiski nenodrošina šo palīdzību (likuma subjektu — mazaizsargāto, maznodrošināto, bāreņu, atbrīvoto no ieslodzījuma u.c. personu — skaits pārsniedz pašvaldību brīvo dzīvokļu skaitu), VCB uzskata par savu pienākumu informēt Valsts prezidenti, Saeimu un Ministru prezidentu, ka, turpinot attīstīties šādai situācijai, valstī var tikt radīts masveida cilvēktiesību pārkāpums, ko negatīvi novērtēs ne tikai mazaizsargātās un maznodrošinātās personas, bet arī starptautiskās institūcijas, kas konstatēs starptautisko saistību nepildīšanu no Latvijas puses.

Nākamā problēma — nākamgad vienlaikus lielam skaitam namīpašumu beigsies septiņu gadu termiņš, kas noteikts vairākos likumu projektos, jo lielākā daļa bijušo īpašnieku un viņu mantinieku atguva savus namīpašumus 1993.gadā. Jau šogad VCB uz konsultācijām ierodas īrnieki (1—3 cilvēki dienā), kas saņēmuši brīdinājumus no namīpašnieka, ka viņu īres līgums pēc sešiem mēnešiem tiks izbeigts pēc izīrētāja iniciatīvas, bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas, minot par iemeslu to, ka namā nepieciešams veikt kapitālo remontu (saskaņā ar likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 29(4).p.). Vairums šo cilvēku nekādā ziņā nepieder ne pie maznodrošinātajiem, ne mazaizsargātajiem, taču arī ne pie pārticīgajiem: viņiem nav bijis iespējams radīt vērā ņemamus naudas uzkrājumus. Nepieciešamība sešu mēnešu laikā atrast dzīvokli, to izremontēt un pārcelties daudziem vienkārši nebūs pa spēkam. Jo, kā birojs ir konstatējis no saņemtajām sūdzībām šajā jomā, lai noīrētu dzīvokli, ir vai nu jāsedz iepriekšējā īrnieka parādi, vai arī jāiegādājas mistiskās īres tiesības. Valsts cilvēktiesību birojs nevēlas ierobežot namīpašnieku intereses, bet vēlas vērst valsts prezidentes, Saeimas un Ministru prezidenta uzmanību uz to, ka nākamgad gaidāms to cilvēku skaita ievērojams pieaugums, kuri saskarsies ar ļoti smagām dzīvokļa problēmām.

Un, visbeidzot. Ārkārtīgi bieži VCB klienti sniedz informāciju par klajiem likuma pārkāpumiem no izīrētāja puses. Piemēram, gadiem ilgi netiek salabots caurs jumts, vai novērsti kādi komunikāciju defekti, kas ir izīrētāja pienākums saskaņā ar likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 40.pantu. Vai, piemēram, īrniekam tiek atteikta iespēja dzīvoklī uzstādīt individuālos ūdens skaitītājus, vai arī nepamatoti netiek izsniegta dzīvesvietas izziņa 22–dz. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu vienīgā iespēja panākt, lai izīrētājs rīkotos likumīgi, ir griezties tiesā, kas ir dārgs un laikietilpīgs process. Rezultātā nepastāv efektīvi mehānismi, lai indivīds varētu aizstāvēt savas tiesības šajā jomā. VCB ierosina vienkāršot šo procesu, papildinot Administratīvo pārkāpumu kodeksu ar attiecīgiem pantiem, lai tiktu efektīvi realizētas jau pastāvošās likumu normas.

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, kā arī uz Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 9.pantu, birojs vēlas norādīt, ka indivīda ekonomisko un sociālo tiesību garantēšana ir tikpat svarīga kā politisko brīvību nodrošināšana, taču tā prasa no valsts pozitīvu un aktīvu rīcību. Ierosinām veikt konkrētus pasākumus, lai apzinātu īrnieku problēmas mūsu valstī un rastu iespēju tās risināt.

Ar cieņu,

Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers

1999.gada 1.novembrī