Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Jēna, 1944.gada 24.novembris

Vakar no Egeras izgājām jau pievakarē. Stacijā vēlreiz atvadījāmies no rotas špīsa, seržanta Cīlmaņa un citiem mūsu apmācītājiem. Stacijā dabūjām daudz bez kādas jēgas staigāt un ilgi gaidīt. Tad izbraucām kopā divas rotas — otrā un piektā. Braucām īpašā ešelonā. Trešās klases vagonos varēja diezgan labi snaust. Izbraucot lija lietus, varbūt tāpēc no Egeras šķirties nebija nemaz žēl. Vēlreiz pa vagona logu tumsā paskatījāmies uz lielo dzelzceļa tiltu pāri Egeras (Hēbas) upes ielejai un sākām snaust. Kādā stacijā piektā rota izkāpa un aizbrauca uz citu pusi. Šorīt piecos mēs iebraucām Jēnā. Vispirms ar tramvaju aizbraucām atutoties un kārtīgi nomazgāties. Braucot ar tramvaju uz jauno dienesta vietu, varējām apskatīt Jēnu. Radās iespaids, ka tā ir veca, skaista Vācijas kalnu pilsētiņa. Te ir milzīgi kalni. Pilsētā lielu māju nav daudz, lielākā daļa — nelielas parastās vācu pilsētiņu mājas. Daudz vecu pieminekļu un veclaicīgi izrotātas māju fasādes. Pilsētas vidū upe. Uz savu nometni ejot, dabūjām krietni kalnā kāpt. Tagad atrodamies savā nometnē. Pilsēta atrodas zem mums dziļi lejā, mēs atrodamies kādā kalna nogāzē, bet līdz tā virsotnei arī ir vēl krietni ko kāpt. Brīvā laikā tas būs jāpamēģina. Šī pusdiena te pagāja, iekārtojoties jaunajās barakās, sadalīja mūs grupās pa 12 vīru. Grupu komandēs vācietis. Mums ir iedalīts obergefreiters Šolls, liekas, būs lāga vīrs. Rītu būs darba dienests, arī iekārtošanās. Tā kā mums šovakar un rīt brokastīs vēl jāiztiek ar ceļojuma uzturu, kas lielākai daļai jau sen noēsts, zēniem šovakar bija slikta dūša, un visi devās agri gulēt. Jāiet gulēt arī man, jo rakstot esmu palicis pie galda viens.

Jēna, 1944.gada 25.novembris

Šodien mazliet strādājām un turpinājām savest kārtībā vēsās barakas. Ir patīkama pārmaiņa pāriet no pirmā vada zāles mazā sešu vīru istabiņā. Mūsu finiera barakai sienu salaidumos spīd cauri, labi, ka šeit ir vēl tik silts laiks, Dzimtenē vajadzētu būt jau salam. Šodien priekšpusdienā bija pamatīgs izsalkums, jo ēst pēdējo reizi deva vakar pusdienās. Te mums izpalīdzēja mežonīgā daba — trauksmes laikā kalnos uzgājām meža ogas un mežābeli, tā ka varējām kārtīgi saēsties.

Jēna, 1944.gada 27.novembris

Aizvakar trauksme nebija bez pamata. Uzlidoja angļi. Zenītartilērija šāva dūšīgi, tā ka kalnā šķembas vien sitās koku zaros. Angļi lidoja vairākkārt pāri, bet bumbas nemeta, un es par tiem nelikos zināt, lasīju un tik ēdu "jēpīšus" (mežābolus). Pilsēta bija mākslīgi apmiglota. Naktī atkal bija trauksme. Pasēdējām mežā un gājām atkal mājās. Vakarā sakurinājām savu vēso būdiņu līdzīgu pirtij, jo varējām no virtuves krājumiem nospert kartupeļus. Ilgi gaidītās pusdienas bija izrādījušās cik garšīgas, tik atkal knapas. Uz rīta pusi pamostoties atkal baraka izrādījās tikpat vēsa kā ārā.

Vakar atkal bija darba dienests. Vairāk gan izrādījās gumijas stiepšana (slinkošana) un mālu mīcīšana, tā ka zābakus šeit neatmaksājās tīrīt. Pusdienas trauksmē pacēlās gaisā baloni, miglas metēji izlaida mākslīgo miglu, un mēs ierāvām kalnu ogas — laikam mīklenes (tomēr vilkābeles). Es uzkāpu vairāku kalnu galos, kaut arī tukšāks vēders, tak jūsmoju par dabas varenumu.

Šorīt bija ierindas dienests, tad gājām cauri pilsētai pie baloniem. Mūs apmācīja pa 12 vīru grupām. Šī kalnu pilsēta izrādījās ļoti skaista un diezgan liela. Pa vidu tecēja upe, krācēs šņākdama. Šajā apmācību pirmajā dienā iemācījāmies daudz interesanta. Interesantas apmācības bija ar divtaktu divcilindru balona vinčas motoru. Vakarā nācām mājās. Šī diena būtu bijusi saulaina un silta, bet mākslīgā migla aizsedza sauli, un diena bija diezgan auksta. Labāk, ka no rīta bija diezgan stingri uzsalis. Dubļi ir izbeigušies, un šovakar varēja nomazgāt zābakus. Trauksme šovakar bija īsa, pasēdējām kalna mežā un pa sasalumu sausām kājām pārnācām mājās. Spertos kartupeļus vārot, istaba ir karsta kā pirtiņa un krāsnīte sarkana. Ir jau krietni vēls, jāiet gulēt, sēdot pie galda, esmu pavisam nosvīdis. Varbūt šonakt trauksme izpaliks. Iepriekšējā vakarā biju dabūjis zināt, ka kāds drošs zēns naktī esot gulējis barakā arī pa trauksmes laiku. Vakar naktī gribēju arī es tā pagulēt, bet neizdevās, jo vācietis tumšajā barakā mani tomēr uzgāja un kopā ar kādu otru zēnu, kas arī bija palicis, izbungoja ārā.

Jēna, 1944.gada 28.novembris

Vakar vakarā bija priekštrauksmes, tomēr trauksme naktī nebija. Naktī bija krietni uzsalis, tāpat arī mūsu baraka galīgi izsalusi. Dzimtenē tagad vajadzētu būt īstam salam. Mums, dienestā ejot, mēteļus neļauj vilkt, tamdēļ, sevišķi no rīta, dabūjam krietni salt. Šorīt atkal bija ierindas mācības. Tad notika mācības balona ierīču pārvietošanā. Mums šeit uzstādīs trīs balonus. Vakarā bija mācības telpās par sardžu dienestu, ko drīz mums būs jāsāk pildīt pie baloniem, un izturēšanos trauksmes laikā. Līdz šim mūs sauca gan par "Luftwaffen Helfer" (gaisa spēku izpalīgi), gan "Flak Helfer" (zenītartilērijas izpalīgi), bet šovakar baterijas šefs kapteinis teica, ka mēs esam kanonieri (artilēristi). Mums tas galu galā būtu gluži vienalga, mēs pašlaik domājam vairāk par ēšanu, jo šodien pusdienas un vakariņas izrādījās ļoti knapas. Kad zēni nav paēduši, tiem ir slikts garastāvoklis, kas izpaužas nesaticībā savā starpā, sevišķi skarbu vārdu apmaiņā. Klāt vēl šodien nāca tas, ka vācieši bija konstatējuši kartupeļu speršanu, un tai lietai nu ir gals. Tomēr tagad ar patiku iedomājos mūsu tagadējo zēnu sadzīvi, sevišķi atsevišķajās barakās, un sadzīvi Spilves pirmajā baterijā ar rīdziniekiem, kur bija tikai kašķēšanās, lamāšanās un kaušanās. Šovakar vajadzēs iet agrāk gulēt, jo kartupeļi netiek vārīti un esmu jau nomazgājies.

Jēna, 1944.gada 29.novembris

Šorīt piecēlušies konstatējām, ka vakar zābaki velti pucēti. Lija sīks lietus, jāsāk atkal dubļu stampāšana. Tulīt no rīta pirmais vads saģērbās mēteļos un devāmies uz pilsētu, krietnu gabalu izbraucām ar tramvaju tai cauri un devāmies uz šautuvi. Šautuve ir plaši un moderni izbūvēta. Šāvām ar franču karabīnēm guļus no atbalsta trīs šāvienus. No iespējamiem 36 punktiem sašāvu 33. Varu būt apmierināts, jo šāvēju grupā biju labākais, bet vadā vismaz trešais. Te vēl vāciešiem šautuvē ir pieņemts tā, ka, sašaujot 12 punktus, tiek komandēts pārējiem "mierā", kamēr šāvējs izšauj nākamo šāvienu. Tāda komanda vienreiz pienācās arī man. Pēcpusdienā strādājām tālāk pie balonu novietnes izbūves. Vakarā bija mācības telpās. Kapteinis runāja, kādam jābūt karavīram, tad dziedājām un beigās mācījāmies siet mezglus, kādi vajadzīgi pie baloniem. Sākām mācīties jaunu dziesmu "Ganze Baterie" (Visa baterija).

Pārtika šodien bija tikpat maza kā iepriekšējās dienās. Citi zēni ļoti sūdzas, bet es izsalkumu vairs nejūtu un varu iztikt, tikai esmu konstatējis, ka bārda man tagad aug divas reizes lēnāk, nekā agrāk. Tā kā mums mācības tagad beidzas pusseptiņos un pusdienas laiks arī ir tikai pusotru stundu, brīvā laika atliek ļoti maz. Knapi var uzturēt istabu kārtībā un tāpat drēbes. Egerā brīvā laika bija daudz. Es tad daudz grāmatas lasīju un, kad nebija ko lasīt, sāku šīs piezīmes rakstīt. Tagad mums laiks aiziet intensīvās mācībās. Tak šais mācībšs nāk arvien kaut kas jauns, kas interesē. Egerā mūžīgais ierindas dienests bija līdz kaklam apnicis. Tagad pat šīs piezīmes uzrakstīt neatliek agrāk laikā, ir jau vēls, un citi guļ.

Jēna, 1944.gada 30.novembris

Šorīt piecēlāmies siltā istabā. Naktī bija priekštrauksme, es piecēlos un saģērbos, cits iekurināja krāsni, bet trauksmes nebija, toties rītā bija silta istaba. Priekšpusdienā atkal strādājām, mācījāmies iekārtot un nostiprināt balonam piederīgās ierīces. Tur varētu labi "gumiju stiept", bet sala dēļ ir labāk pašam meklēt darbu. Pēcpusdienā bija apmācības ar franču karabīni, tāpat vakarā. Tagad pārāk vēss nav, bet ir nogurums un neko negribas darīt, tas laikam knapās pārtikas dēļ. Pusdienas laikā bija trauksme. Gandrīz divas stundas gaiss bija pilns ar angļu lidmašīnu formācijām. Tās lidoja lielā augstumā un ļoti ātri, tā ka sliktie Jēnas flaki (zenītlielgabali) šāva bez panākumiem, to šķembas gan pamatīgi bira. Tālāk cita zenītartilērija šāva pamatīgāk, varēja no šejienes saskatīt ap piecas noteiktas lidmašīnas. No vienas izlēca divi izpletņu lēcēji. Kādām Vācijas pilsētām atkal pamatīgi uzdeva. Atceros, kā tikai pāris angļu lidmašīnas Egeru ārdīja. Jēna ir laimīga pilsēta, visā šajā karā nav bombardēta. Vācu lidmašīnas gaisā nerādījās, bet angļus pavadīja arī daudzi iznīcinātāji, kas augstu, tikko saredzami, lidojas krustām šķērsām lielā ātrumā. Lidoja un aizlidoja. Liekas, kur šīs kara jukas mūs atvedušas, mums būs drīz jāsargā Vācijas pilsētas pret angļu uzbrukumiem. Bet es to uzskatu tikai kā neievērojamu sīkumu, kas pats par sevi saprotams un viegli izskaidrojams. Īstenībā tikai neilgi esmu karavīrs, tak pilnīgi šķirts no pagātnes, tamdēļ esmu notrulinājies varbūt ne mazāk kā dažs vācu karavīrs, kurš karo jau sešus gadus. Katru dienu var vērot, cik mūsu apmācītājiem vienaldzīgs kļuvis šis karš, ieroči un viss, kas ar tiem saistīts. Karam drīz jābeidzas. Kas gan man tagad ir vēl mīļš un dārgs? Savas dzīves nav nemaz žēl. Tomēr jāatceras, kamdēļ esmu uzņēmies karavīra gaitas — Dzimtenes un latvju tautas dēļ. Kas mani saista pie Dzimtenes? Tās tomēr ir nesaraujamas saites, kas nevar zust. Tās ir radušās pa daļai pašas par sevi, nemanot, Tās ir devuši arī daži jauki mirkļi, kurus vēl tagad, lai gan jau stipri neskaidri, atceros. Tamdēļ esmu saistīts pie latvju tautas un Latvijas, tamdēļ rodu savu jēgu šajā karā. Es atceros latvju meitenes, savus piederīgos, skolas biedrus, paziņas. Varbūt tas ir labi, ka no latvju meitenēm man palikušas tikai tagad jau neskaidras atmiņas par dažām no tām, citādi būtu lielas ilgas pēc Dzimtenes. Tagad man vienaldzībā un karavīra trulumā būs vieglāk pavadīt šo laiku. Citi zēni runā daudz vairāk par dzimteni un mājām, es izvairos par to runāt un mēģinu neklausīties. Arī domāju ļoti maz, domas karavīram arī maz kas veicina, uztveru tikai to, kas notiek, tev nav jādomā ne par vakardienu, ne rītdienu.

Jēna, 1944.gada 1.decembris

Pagājušajā naktī bija trīs priekštrauksmes, uz mežu tomēr nebija jāiet. Līdz pusdienai atkal bija mācības pie balonu aparātiem. Tās mums notiek kalnā un tur dabūjam nežēlīgi salt, jo mēteļus vilkt nedrīkst un visu laiku jāstāv aukstā vējā. Pēcpusdienā stundu bija mācības ar karabīnēm un otru stundu vingrošana. Septītajai grupai šodien no četriem līdz desmitiem piešķīra atvaļinājumu uz pilsētu, jo mūsu barakas šorīt bija vistīrākās. Gājām visi kopā ar savu veco grupenfīferu Šollu. Šis ir ļoti labs vīrs, žēl, ka tāds no mums aiziet. Šodien mums iecēla jaunu — unteroficieri Lappi, bet šis ir pavisam citāds. Pilsētā aizgājām uz kino. Tur satikām divus mūsu leģionārus, kas te ārstējas slimnīcās. Satikām turpat arī divas latvietes, vecākas sievietes. Vispār Jēnā esot iebraukuši diezgan daudzi latvieši. Jau pirmajā dienā te satikām kādu policistu ar sievu — valmieriešus. Kino noskatījāmies tikai līdz pusei, izziņoja priekštrauksmi, un cits nekas neatlika, kā iet mājās. Sāka arī apmiglot, un kļuva tumšs no šīs mākslīgās miglas. Jēnas nepazinējam tās līkumotajās īsajās ieliņās grūti orientēties. Tomēr te varētu jauki paklejot. Daudz skaistu meiteņu. Cik jauki būtu, ja tās būtu latvietes! Vīriešu te palicis pavisam maz un karavīriem atvaļinājumus vairs nedod. Meitenēm Vācijā tagad ir ļoti garlaicīgi. Mums, šovakar mājās ejot, meitenes sauca, bet bija jāiet mājās un vāji ir arī ar vācu valodas zināšanām.

Interesanti būtu, ja es savas karavīra piezīmes būtu sācis rakstīt jau agrāk, kad atstājām Siliņus. Ar laiku izzūd atmiņas par pagājušo laiku. Straujas pārmaiņas sākās šovasar, kad es kļuvu Siliņu saimnieks un vienīgais vīrietis mājās. Arvien ar lielāku cieņu es uzlūkoju visu kareivīgo un pats ilgojos pēc karavīra dzīves. Tad nāca Siliņu atstāšana, bēgļu gaitas ar visādiem notikumiem un ķibelēm. Viena nedēļa Vestienas pagasta Jaunaugstiņos kopā ar Strodu ģimeni. Tad Glāznieki (Taurupes pag.) un komisija Rīgā. Pirmie iespaidi starp zēniem Strēlnieku ielā un tad uz bateriju. Tad pirmie karavīra soļi, kad visas pavēles centos izpildīt pēc labākās apziņas un visiem spēkiem. Sadzīve starp zēniem un mani pirmie apmācītāji vācieši ilgi paliks atmiņā. Tad svinīgais solījums, pēc tā šaušana ar lielgabaliem un krievu uzlidojumi. Atvadījāmies no vecās baterijas. Viena nedēļa Slokas ielā, atvaļinājumi Rīgā un Rīgas bombardēšana. Atkal vecajā vietā Spilvē, tikai jaunā baterijā. Tad pozīciju maiņa, pirmais brauciens līdz Smārdei. Ceļojums kāpurķēžu mašīnās ar lielgabaliem cauri skaistajai Kurzemei rudens krāsās. Vaiņode. Fronte un atkāpšanās līdz Liepājai. Brauciens ar kuģi "Drechdjok". Dzīvē Gotenhāfenē (Gdiņā). Brauciens ar vilcienu līdz Egerai un pirmās dienas apmācību bataljonā. Egeras bombardēšana un daudzi citi sīkāki notikumi, kas ar katru dienu pamazām tiek aizmirsti jaunu pārdzīvojumu un notikumu ēnā.

1944.gada 2.decembris

Šodien mūs takal kārtīgi izsaldēja kalnā, apmācot pie balona ierīcēm. Mūsu jaunais grupenfīrers ir gan jocīgs vecis (bijis cirkus komiķis), viņš par vari cenšas izcelties ar savu grupu, bet tas viņam un mums tik viegli nenākas. Nu vecais mēģina mums pielabināties ar tabaku un par mums labi gādāt. Par to mūsu istabas biedri nolēmām viņu vairs neapcelt, lai gan viņu apceļ arī citi unterīši (unteroficieri — kaprāļi). Ir mums arī pamatīgi apmācītāji, īsti karavīri, kā mūsu pirmā vada seržants Zontāgs, un arī leitnants mums patīk. Šovakar bija vienu stundu mācības balona auklu mezglu siešanā. Zēni kalnā tā salst, ka saka: "Mēs dzīvosim, ja pārcietīsim šo laiku." Man šis laiks tik briesmīgs vēl neliekas. Šeit mēs palikšot līdz Ziemassvētkiem.

Jēna, 1944.gada 3.decembris

Šodien svētdiena. Vācijā mums ļoti maza atšķirība starp svētdienu un pārējām nedēļas dienām. Šodien tomēr tikai priekšpusdienā bija jāiet kalnā pie sprostbaloniem mācīties. Atkal bija nežēlīgi ass vējš, aukstums un reizēm lietus ar sniegu vai krusu. Vējā balonus bija grūti saturēt jau uz zemes un ar gaisu pildītus (ūdenraža vietā). Noskatījāmies atkal, kā viens balons norāvies iegāja mākoņos. Lappe (tulkojumā — lupata) gan ir viens savādnieks un jocīgs vīrs. Viņs par vari cenšas ar savu grupu, sevišķi mūsu istabu, izcelties, tamdēļ reizēm mūs tramda tā, ka mums sanāk dusmas. Citādi viņš par mums labi rūpējas un ir lādzīgs vecis. Pēcpusdienā mums izmaksāja algu. Beidzot šī diena mums izrādījās par svētdienu, jo pirmo reizi saņēmām tabakas devu. Zēniem par to bija ļoti liels prieks. Arī man šovakar nav slikta oma, jo savu smēķējamo devu varēšu mainīt pret uzturu, arī uztura maizes deva šovakar bija lielāka. Vakarā pēc ilgāka laika beidzot nodzinām bārdas un labā omā varam parunāt. Šņabja devu mēs arī turpmāk dabūšot, uz Ziemassvētkiem jau noteikti.

Kad esmu kādā vietā iedzīvojies, tad laiks iet ātri, dienas skrien viena pēc otras nemanot, un nedēļa ir galā. Šeit esam tikai mazliet ilgāk par nedēļu nodzīvojuši, bet jau manu, ka laiks sācis nemanot garām skriet. Mazliet vientuļi jūtos, jo mēs nesaņemam nevienu Dzimtenes laikrakstu. Arī nevienu latviešu grāmatu šeit neesmu dabūjis redzēt. Vienīgi uz kartes varam daudzmaz frontes stāvokli Dzimtenē redzēt. Kurzemes frontē vairs nekļūst sliktāk, un mēs šovakar runājam, ka pretī tak stāv vēl liktenīgais Ventas krasts, kuram boļševiki karā nav pāri tikuši un netiks arī šoreiz. Mēs ticam labā uzvarai ar atgriešanos brīvā Dzimtenē.

Jēna, 1944. gada 4. decembris

Iepriekšējo nakti lija. Šodien dubļi kļuva vēl trakāki. Priekšpusdienā bija kājnieku vaļējās ierindas apmācības. Zemēgulšanās vietā tomēr bija tikai jānotupstas. Tad gājām uz vienu sprostvietu pie balona. Pēcpusdienā aizgājām uz kalnu pie mūsu baloniem, bet tūlīt arī salijām slapji un ļāva iet uz mācībām telpās. Vakarā rāvāmies ar dažādām pašu šeptēm. Vajadzības spiestiem, ir jāšmauc un jāsper, kur vien var, — gan ogles, gan pārtika. Savu veco grupenfīreru Šollu gan atcerēsimies kā reti labu cilvēku. Viņš gādā par mūsu grupu arī tagad vēl un kļūst mums par draugu.

Jēna, 1944. gada 5. decembris

Šorīt atkal bija kārtējais kājnieku vaļējais ierindas dienests. Tad bija mācības pie balona aparātiem. Vasarā tā būtu ļoti patīkama nodabošanās, bet tagad kalnā nežēlīgi salām aukstajā un skarbajā vējā. Šeit laiks būtu pavisam silts, ja nebūtu skarbā vēja. Tas pūš cauri mūsu plānajiem mētelīšiem, un visu laiku, dubļus brienot, salst kājas. Pēcpusdienā gājām pie kāda sprostbalona pilsētā. Tur mūs mācīja mūsu jocīgais vecis, kuru nevar saprast, reizēm viņš taisa jokus, reizēm atkal liekas īsti sadusmojies. Varbūt vēlāk ar viņu labāk iepazīsimies. Ejot vēroju šīs pilsētas kalnainos skatus. Skaistu skatu veido vienādās nelielās mājeles, kas pa kalnu nogāzēm sabūvētas. Ielas reizēm aizvieto kāpnes. Otrā pusē pilsētai redzami augsti kalni, kas tālāk kļūst līdzenāki. Tur esot notikusi vēsturiskā kauja ar Napoleonu. Vakarā baterijas šefs kapteinis Kīzels runāja par vairākkārt atkārtotu tematu — špionāža un sabotāža. Daži no mūsu istabas ir bijuši nakstssardzēs, drīz būs arī mana kārta.

Jēna, 1944. gada 6. decembris

Šorīt mūs apmācīja kājnieku slēgtajā ierindā. Tad gājām kalnā. Skarbā vēja šoreiz nebija, bet atkal lija pamatīgs lietus. Pēcpusdienā gājām uz kādu diezgan attālu sprostvietu. Ejot vajadzēja kāpt pa šauriem celiņiem te stāvus augšā, te atkal stāvus lejā. Mēs pie kalniem neesam pieraduši, ātri nokusām un nosvīdām. Stāvajās piekalnēs kārtīgi ierīkoti ābeļu dārzi un ģimeņu dārziņi. Kāds vecis nesa kurvī uz muguras kūtsmēslus kalnā. Sprostvietā laiks paiet ātri. Šovakar man iznāca sardzē stāvēt. Laiks nekad nav par garu, arī šīs divas stundas pagāja, kavējoties skaistās domās par Dzimteni. Tad nāca gaisa trauksme, pāri lidoja angļi, krietni izšāvās arī zenītartilērija, bet bez panākumiem.

Jēna, 1944. gada 7. decembris

Atkal viena vienmuļa diena galā. Šodien bijām pilsētā uz pirti. Vakarā bija mācības par vienu senu tematu — dienesta pakāpēm un atšķirībām. Drīzi varēs no mūsu vidus daļa pieteikties pie divcentimetru kalibra flakiem (zenītlielgabaliem). Lai gan es esmu pie tiem apmācīts Spilvē un man nebūtu vairs daudz jāmācās, tomēr nedomāju pieteikties, jo pašreizējo dienestu neuzskatu par sliktu un tur nekādus labumus neceru. Pašlaik sliktākais ir tas, ka esmu sācis slimot ar kādu vēdera kaiti un jau otro dienu nejūtos vesels. Tamdēļ būs jāiet agrāk gulēt. Naktis garas, arī auksti vairs nav. Pietiek laika labi izgulēties un izsapņoties dažādus sapņus, kuri visi tomēr norisinās Dzimtenē.

Jēna, 1944.gada 9.decembris

Viens mūsu apmācību posms pie baloniem tuvojas noslēgumam. Vakardiena pagāja šperštellēs (sprostvietās). Šodien nodzīvojām tepat pa kalnu. Pēcpusdienā, kā jau sestdienā, viena stunda sportam. Vakarā bija leitnanta priekšlasījums. Viņam ir savādi uzskati par latviešiem, laikam tādēļ, ka mēs esam pirmie latvieši, ar ko viņam iznāk darīšanas. Latvijā viņš nav bijis, tamdēļ nepazīst ne Latvijas dzīves apstākļus, ne arī vēsturi tuvāk. Viņš ir ievērojis daudzos vāciskos mūsu uzvārdus, un viņam likās svarīgi, ka Latvijas pilsētām ir arī vāciski nosaukumi. Par uzvārdu izcelšanos viņš nezina, kā tā Latvijā notikusi, un nav arī neviena, kas viņam to kārtīgi vācu valodā izskaidrotu, tamdēļ viņš palika pie uzskata, ka tā izskaidrojama ar asinsradniecību. Līdz ar to viņam ir labi uzskati par latviešiem, ne vēsts no Baltijas vāciešu uzskatiem.

Šodien pusdienā izlasīja zēnus flakiem un starmetējiem. Es negribēju turp iet, jo pie baloniem apmācības izbeigsies agrāk un ātrāk varēs tikt pie mierīgas dzīves, jo mācību laiks jau apnicis. Mani pierakstīja arī apmācībām par šperštelles fīreru (sprostvietas vadītāju). Šovakar pēc ilga laika dabūjām drukātu vārdu lasīt — vienu "Latviešu Balss" numuru. Nupat bija arī gaisa trauksme, izgājām un laiciņu pasēdējām ārā. Sestdienas vakara noskaņas mums tomēr nav, jo nav vissvarīgākā — maizes, ne ko šovakar kārtīgi paēst, ne arī rīta brokastīm.

Jēna, 1944.gada 11.decembris

Vakar bija svētdiena. Tā kā vakar noslēdzās arī mūsu apmācību divu nedēļu posms, dienests nenotika. No rīta mūs piecēla kā parasti, un tūlīt bija svilpiens ārā stāties. Izrādījās, ka tūlīt jāiet uz pilsētu. Ienācām vēl mazliet tumšajā pilsētā un gājām uz kino. Mums un Hitlera jaunatnes organizācijai speciālā seansā izrādīja filmu "Bismarks". Bija atnākusi arī piektā rota (no bijušā mūsu apmācību bataljoma Egerā). Tā kā Jēnā pašlaik esam divas latviešu gaisa spēku izpalīgu rotas. Filma maz interesēja, visu laiku bija jākaujas ar miegu. Tūlīt pēc kino gājām mājās. Tad jau bija tuvu pusdienām, vācieši noskatījās uz mūsu zābakiem, kas bija viena dubļu pika, nakts trauksmē nobristi, bet mums tur neatlika nekas cits kā vien nokaunēties, jo nebijām domājuši tik pēkšņi uz pilsētu iet. Pēcpusdienā bija izeja uz pilsētu. Gājam kopā divas grupas, un mūs pavadīja oberjefreitors Šolls. Iegādājušies kinobiļetes, gājām uz restorānu "Ölenmūhle", jo cerējām satikt tur latviešus. Šo restorānu esot izraudzījušies latvieši par pulcēšanās vietu. Latviešus gan nesatikām, jo tie nākot šeit pusdienas laikā. Mazliet iedzērām augļu sulu un alu, nosēdēdami mājīgajās telpās līdz kino seansa sākumam. Tad aizgājām uz kino un noskatījāmies kādu patīkamu filmu. Atpakaļ atnākuši, cerējām restorānā kārtīgi ieēst vakariņas, bet izrādījās, ka tur vajadzīgi daudzi kuponi. Mums mazliet izpalīdzēja Šolls, un drusku dabūjām sakņu ēdienu iekost. Gājām diezgan neapmierināti pa aptumsušo pilsētu krietno gabalu mājup. Mūsu vēsās plānā finiera baraciņas bija pavisam izsalušas, jo ārā bija iestājies neliels sals, pārvērsdams dubļus kunkuļos un bedrēs. Ar kurināmo bija knapi, gājām gulēt, krāsni nekūruši, sasegdamies, kā nu kurš prata.

Šorīt mūsu rotu sadalīja. Vispirms izdalīja tos, kuri gribēja iet pie divcentimetru kalibra zenītlielgabaliem un starmetējiem. Tie, pusdienas paēduši, aizgāja uz kādu citu bateriju. Tad atdalīja tos, kuriem pēc īsas apmācības jākļūst par sprostvietu vadītājiem, arī es esmu starp tiem. Pārējie zēni palika šo nedēļu dzīvot vēl turpat, bet mēs pēc pusdienām pārgājām dzīvot uz sprostvietām. No katras grupas ir iedalīti četri zēni apmācībām par komandieriem. Visi četri šo nedēļu dzīvosim vienā sprostvietā. Mūs iedalīja piektajā sprostvietā. Šī ir diezgan laba vieta, drīz ar to iepazīsimies pamatīgāk. Mums te ienākot, vācieši izvācās, palika tikai viens. Rīt pa dienu šurp nāks apmācītājs, mums šoreiz Šolls, jo Lappe ir aizbraucis atvaļinājumā. Pa dienu šurp nāks reizē ar Šollu arī mūsu grupas pārējie zēni, apmācības mums būs kopā, bet vakarā viņi ies mājās. Mēs šeit paliksim vienu nedēļu, tad izlasīs no mums sprostvietu komandierus un sadalīs vienus, bez vāciešiem, pa sprostvietām.

Te ir pavisam cita dzīve nekā baterijās barakās. Galvenais, ka nebūs apnikušo mālu. Baraka te ļoti mājīgi iekārtota un tīra. Sienas balsinātas un logos aizkari. Visu laiku ieslēgts radio, tas ir liels aparāts. Arī elektrība ir. Baraka atgādina mājīgu dzīvoklīti, arī siltāka nekā iepriekšējās. Sliktāk, ka jāsāk stāvēt sardzēs, katru nakti iznāk trīs stundas. Man būs jāsāk rītā no diviem līdz pieciem, bet tas jau sīkums. Nākamajā nedēļā pāriesim pastāvīgajās sprostvietās. Uz bateriju atnāks atkal jauni zēni no Egeras. Pašlaik es sēdu mājīgajā istabiņā pie galda, radio atskaņo dažādas melodijas. Ārā atkal sāk līt. Pie Friča ir atnākusi vāciete, kura tam lāpa zeķes. Kas gan vainas būtu tādai dzīvītei. Slikti tikai, ka labi neprotu vāciski runāt.

Turpinājums — seko

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors