• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad visi par Latvijas neatkarību cēlās cīņai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.11.1999., Nr. 366/367 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15345

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par tiem, kas stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa

Vēl šajā numurā

05.11.1999., Nr. 366/367

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

80 gadi kopš uzvaras pār Bermontu

Kad visi par Latvijas neatkarību cēlās cīņai

Dr. hab. hist. prof. Valdis Bērziņš — "Latvijas Vēstnesim"

Gada laikā kopš Latvijas demokrātiskās republikas pasludināšanas tās ārpolitiskajā un iekšpolitiskajā stāvoklī samezglojumu netrūka. Jaunajai valstij nepārtraukti nācās atgaiņāties no spēcīgiem ienaidniekiem, daudzkārt pārdzīvojot ļoti bīstamas situācijas.

Igauņu un latviešu karavīru uzvara Cēsu kaujās pār landesvēristiem un dzelzsdivīzijniekiem deva iespēju līdz tam divu brigāžu spēkiem veiktās brīvības cīņas izvērst atbrīvošanas karā. Ar 1919. gada 11. jūliju sākās Latvijas armijas organizēšana, no "dienvidniekiem" (Jāņa Baloža brigādes) un "ziemeļniekiem" (Jorģa Zemitāna brigādes), veidojot Kurzemes un Vidzemes divīziju, pēc tam veidojot arī trešo — Latgales — divīziju.

Laika tam nebija daudz, Jelgavas rajonā ieročus žvadzināja jauns Latvijas neatkarības pretinieks — avantūrista Pāvela Bermonta "krievu rietumu armija". Patiesībā trīs ceturtdaļas no šīs armijas bija tie paši pie Cēsīm sakautie vācu algotņi, papildināti ar citiem un no Vācijas gūstekņu nometnēm atbrīvotiem krievu karavīriem. Taču ne Krievijas vecais trīskrāsu karogs, ne kareivju pārmainītās kokardes, ne Bermonta "pārtapšana" par kņazu Avalovu, ne grāfa Konstantīna Pālena vadītā minētās armijas padome politisko lietu kārtošanai par labu monarhistiskās, "vienotās un nedalāmās" Krievijas atjaunošanai nespēja nomaskēt kārtējo vācu militāristu organizēto mēģinājumu pakļaut Baltiju.

Par to nelika šaubīties ģenerāļa Rīdigera fon der Golca klātbūtne bermontiešu štābā. Šim vācu ģenerālim bija tiešām tālejoši plāni, jo pēc Baltijas pakļaušanas viņš gatavojās iesaistīties "vecās kārtības" atjaunošanā Krievijā, lai tad ar monarhistiskās Krievijas palīdzību panāktu revanšu par Vācijas zaudējumu Pirmajā pasaules karā. Tādēļ vispirms bija jāsamin neatkarīgā Latvija, pēc tam jātiek galā ar lieliniekiem. Bermontam savus pakalpojumus pret jauno Latvijas valsti piedāvāja arī Andrievs Niedra un vairāki viņa politiski bankrotējušās proģermāniskās valdības ministri, veidojot "pašpārvaldes" komiteju un paužot apņēmību ieķīlāt Latvijas valsts zemes un mežus par labu vecās varas restaurēšanai Krievijā. Kā zināms, vēlāk A.Niedra un viņa līdzbiedri Rīgā stājās tiesas priekšā kā nodevēji.

1919. gada oktobra sākumā pēc sabiedroto lielvalstu pieprasījuma Vācijas valdība atsauca Golcu. Ģenerālis bija izstrādājis operatīvo plānu ar šifrētu nosaukumu "Blitzschlag" ("Zibensspēriens"), kas paredzēja līdz ar izvirzīšanos flangos pēkšņā triecienā no Jelgavas puses ieņemt Rīgu. Uzbrukuma sākums tika paredzēts 8. oktobra rītā.

Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai bermontiešu gatavošanās karagājienam uz Rīgu nebija noslēpums. Tiesa, Golcam atstājot Latviju, varēja cerēt uz jaunām sabiedroto sankcijām, vācu algotņu evakuēšanu. Tas gan nenotika, un 8. oktobra rītā "Rietumu armija" strauji devās uz priekšu. Pēc paša Bermonta vēlāk norādītām ziņām tajā bijuši 51–52 tūkstoši vīru, kuru rīcībā atradušies 600 ložmetēji, 100 lielgabali, 50 mīnmetēji un pat 120 lidmašīnas. Latvijas armija tobrīd spēja tiem pretim likt tikai 11,3 tūkstošus karavīru ar 23 ložmetējiem, 43 patšautenēm, vēl arī bruņuvilcienu un trīs bruņuautomobiļus, pāris lidmašīnu.

Kreisajā spārnā uzbrucēji bez lielām pūlēm ieguva Tukumu un drīz pārņēma kontroli pār Rīgas jūrmalu. Toties pie Ķekavas tie ilgi nopūlējās salauzt vienas latviešu rotas pretošanos. Sīksti bermontiešiem pretojās 6. Rīgas kājnieku pulks Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai. Vissīvākās cīņas norisinājās Jelgavas šosejas apkārtnē. Tikai vakarpusē dzelzsdivīzijai izdevās atspiest Latvijas armijas daļas pie pašas Rīgas. Līdz ar to novēlojās bermontiešu iebrukums Pārdaugavā.

Stāvoklis bija kritisks. Tomēr ienaidnieks Rīgu ieņemt nespēja. 10. oktobrī Bermonts jau ierosināja Latvijas Pagaidu valdībai sākt pamiera sarunas. Atbilde netika dota. Visi, kam rūpēja Latvijas neatkarība, cēlās cīņai. Strauji auga Latvijas armija, un jau 15. oktobrī ar sabiedroto karakuģu atbalstu tā padzina bermontiešus no Pārdaugavas.

Tad 3. novembrī Latvijas armijas daļas pārgāja izšķirošā pretuzbrukumā un astoņas dienas vēlāk pabeidza Rīgas atbrīvošanu. 21. novembrī bermontiešus padzina no Jelgavas, bet mēneša beigās jau bija brīva visa Kurzeme. To Latvijas armija panāca saviem spēkiem, nevairoties formāli nonākt karastāvoklī ar Vāciju, kad ģenerālis Valters fon Eberharts pārņēma vācu algotņu komandēšanu.

Ar bermontiešu sakāvi karadarbība Latvijas teritorijā nebeidzās. Vajadzēja gatavoties cīņām par Latgales atbrīvošanu no padomju Krievijas Sarkanās armijas.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!