Ienaidnieks ir pienācis mums klāt — pretī Rīgai, pie Daugavas krastiem

* Oriģināldokumenti — no izdevuma "Daugavas sargi. Brīvības cīņas 1919. gadā". Izdevējs "Leta", Rīgā, 1923. gadā

Tā rakstīja Edvarts Virza, sākoties Bermonta uzbrukumam, brīdinot, ka ir "pienācis laiks tautai rādīt savas visaugstākās tikumiskās īpašības, brīdis, kāda vairs nebūs, varbūt, mūžam". Jau sesto gadu Latvijas teritorija bija gandrīz nemitīgs karalauks. Tādēļ ieskatīsimies vēstures liecībās, kuras dokumentētas vairākos desmitos grāmatu un daudzos simtos rakstu Latvijā un pasaulē. Kā šie izdevumi raksturo Latvijai traģiskos divus 1919. gada mēnešus — oktobri un novembri.

1919. gada 8. oktobrī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis nāk klajā ar "Valdības paziņojumu":

"Karu iepriekš nepieteicot, pretēji visā civilizētā pasaulē pieņemtiem noteikumiem, vācu karaspēks, kopā ar dažām krievu karaspēka nodaļām un zem krievu karaspēka segas, šorīt uzsāka uzbrukumu Rīgas virzienā.

Latvijas varonīgie kareivji līdz šim visus uzbrukumus atsituši un valdība ir pārliecināta, ka Latvijas armijai būs spēka diezgan, lai likvidētu noziedzīgo uzbrukumu.

Valdība uzaicina visus zemes iedzīvotājus nenodoties veltīgam uztraukumam, bet visiem spēkiem palīdzēt valdībai un armijai viņas grūtā un atbildības pilnā darbā.

Apstākļi prasa, lai tanī brīdī, kad mūsu galvaspilsētu apdraud svešs karaspēks un mūsu kareivjiem jāizpilda savs pienākums pozīcijās, arī armijas aizmugure būtu pietiekoši nodrošināta.

Tādēļ valdība atzina par vajadzīgu spert ārkārtējus soļus kā Rīgā, tā pārējā tuvākā armijas aizmugurē. Arī šajā ziņā valdība sagaida Latvijas pilsoņu pilnīgu atbalstu.

Ar visas tautas kopējiem spēkiem būs iespējams iztīrīt zemi no visiem ienaidniekiem un novest Latviju līdz saulainām dienām.

Lai dzīvo brīvā, neatkarīgā Latvija!"*

Cits pēc cita nāk klajā uzsaukumi iedzīvotājiem, it visiem, kuri spēj nest ieročus un visiem, kuriem rūp Latvijas nākotne, nekavējoties brīvprātīgi pieteikties jaunveidojamās armijas vienībās.

Šo paziņojumu papildina Tautas Padomes rezolūcija, kas pieņemta vienprātīgi. Fragments no tās:

"Noklausījusēs ārlietu ministra ziņojumu, Tautas Padome atzīst:

1) ka vajadzīgs vairāk apelēt pie sabiedroto tautām, lai nodrošinātu Latvijas neatkarību;

2) ka attiecībā uz Padomju Krievijas miera piedāvājumu, tūliņ jāiesāk pamiera sarunas kopīgi ar citām Baltijas valstīm, lai jo drīzi panāktu mieru ar Padomju Krieviju un nodibinātu apvienotā suverēnā Latvijā demokrātisku iekārtu, atsvabinot visus spēkus cīņai pret vācu–krievu reakcijas uzbrukumu, un pāriet uz dienas kārtību.

Par formulu balsoja visi, ebrejus, krievus un vāciešus neizņemot. (..)"*

Cits pēc cita nāķ klajā uzsaukumi iedzīvotājiem, it visiem, kuri spēj nest ieročus, un visiem, kuriem rūp Latvijas nākotne, nekavējoties brīvprātīgi pieteikties jaunizveidojamās armijas vienībās. No daudzajiem tālaika uzsaukumiem publicējam vienu, kas īpaši domāts Latvijas Augstskolas akadēmiskajai saimei:

"Kara troksnī dzima Latvija, tālumā lielgabaliem rūcot dzima arī Latvijas Augstskola. Tādēļ viņas darbinieki jau no paša sākuma apzinājās, ka citkārt mierīgais zinātnes darbs Augstskolas sienās šoreiz būs jāstrādā ar kara ieroci rokā. Šī nojauta tagad pārvērtusies īstenībā. Jau vairāk kā 24 stundas ienaidnieks ciešām rindām uzbrūk Latvijas sirdij — Rīgai. Mums jāzin, ka ienaidnieka uzvaras gadījumā, viņš nesaudzīgi izpostīs visus mūsu jaunos kultūras ieguvumus. To apzinādamies, mūsu varonīgie karavīri jau devuši uzbrucējam pienācīgu prettriecienu. Bet ar to cīņa vēl nav izšķirta. Nākošās stundas un dienas prasa no katra Latvijas pilsoņa vislielāko pašaizliedzību. Tādēļ arī Latvijas Augstskolas Organizācijas komisija atzina, ka pienācis brīdis, kur, varbūt uz īsu laiku, jāpārtrauc mierīgais zinātnes darbs un jāstājas pie tēvijas aizsargāšanas.

Organizācijas komisija uzaicina visus valstiski domājošos mācības spēkus un studējošo jaunatni nodot sevi uz laiku Valdības rīcībā, valsts aizsardzības uzdevumiem — katru pēc savām spējām un lietpratēju aizrādījumiem.

Turiet vērā — ja nebūs Latvijas, nebūs arī Latvijas Augstskolas, nebūs mūsu kultūras.

Pieteikšanās Latv. Augstskolas audzēkņiem un audzēknēm: Pauluči ielā Nr. 13.

Latvijas Augstskolas Organizācijas komisija."*

Latviešu tautas ienaidnieki neskopojās ar saviem paziņojumiem, pavēlēm un aicinājumiem "Latvju tautai". Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas arhīvā glabājas seši šādi 1919. gadā tipogrāfijā iespiesti aicinājumi. Ko tie vēstī? 1919. gada 27. jūnijā latviešu, vācu un krievu valodā iespiests paziņojums, ka ar šo dienu Rīgas gubernatora pienākumus uzņemas fon Armins. To paziņo grāfs Rīdigers fon der Golcs. Tajā pašā laikā "ar šo Rīgā tiek ieviests aplenkšanas stāvoklis".

Kā to īstenot, precizē Rīgas pilsētas gubernators fon Armins 27. jūnijā publicētajā "Guberņas pavēlē". Jau 1919. gada 21. augustā Labprātīgās Rietumu armijas virspavēlnieks pulkvedis Avalovs paziņojumā "Visiem iedzīvotājiem" raksta:

"Vācu karaspēkam aizejot, es kā Krievijas valsts varas priekšstāvis šā gada 21. augustā uzņemos Latvijas apgabala pārvaldīšanu un apsardzību. (..) Visus noziedzniekus es stingri sodīšu, grūtdieņiem palīdzēšu, apspiestos aizstāvēšu. Manis pārvaldītos Latvijas apgabalos es visu sagatavošu priekš iedzīvotāju pašnoteikšanās pēc viņu vēlēšanās. Lai Dievs manim uz to palīdz!"

Jelgavā (Mitau) tipogrāfijā "Stefenhāgens un dēls" trijās valodās iespiests vēl kāds Brīvprātīgās Rietumu armijas virspavēlnieka pulkveža Avalova paziņojums, kura datumu pagaidām nav izdevies noskaidrot:

"Visi no man padotā karaspēka ieņemtā apgabala iedzīvotāji ir padoti manai apsardzībai. Visi, kuri negrib padoties maniem noteikumiem, lai zin, ka man ir diezgan spēka viņus piespiest paklausīt likumam un no manis ieceltām amata personām.

Visi apgabala iedzīvotāji man vienādi, par visiem apgabala iestādēm vajaga vienlīdzīgi gādāt, un es nepielaidīšu nevienam iedzīvotājam pārestības darīt jeb to apvainot, lai tas būtu krievs, vācietis, latvietis, žīds, leitis vai polis. Sagaidu no visiem mierīgu darbu apgabala uzlabošanai, ar citu izdarīšos pats."

Jelgavā 1919. gada oktobrī pulkvedis Avalovs izdod kārtējo uzsaukumu "Latvju tautai":

"(..) Latvju tauta! Lai gan dažādi šā nelaimīgā kara dziļi nožēlojami apstākļi un parādības varēja satricināt Tavu uzticību, tad tomēr esi pārliecināta, ka liela tauta nespēj maziski domāt un rīkoties. Lielā krievu tauta ir caur pārdzīvotām ciešanām neizsakāmi daudz mācījusies un visādi šķīstījusies; viņas attiecības pret citām tautām nākotnē var būt tikai tās vistaisnīgākās. (..) Latvju tauta! Tu esi brīva, un mana cieša cerība, ka arī Tu darīsi visu, lai atjaunotā Krievija varētu palīdzēt galīgi nodrošināt Tavu brīvību. Lai Dievs Tev uz to palīdz!"

Drīz vien nāk klajā kārtējais uzsaukums, kas datēts Jelgavā 1919. gada oktobrī. To parakstījis nevis Brīvprātīgās Rietumu armijas virspavēlnieks, bet gan virsvadonis. Līdzās pieņemtajam uzvārdam tagad blakus tiek lietots arī īstais uzvārds, tātad — pulkvedis Avalovs–Bermonts. Tagad izskan arī šantāža un meli:

"Ulmaņa politika ir sabrukuse un līdz ar viņu arī Ulmaņa valdība. Uz politiska neprāta valdību nevar dibināt. Tas bij ārprāts, salaist Latviju naidā ar trim pretiniekiem reizē: ar lieliniekiem, vāciešiem un pretlielniecisko krievu armiju.

Tagad Ulmanis ir aizbēdzis no sava darba sekām. Jūs viņš ir atstājis jūsu liktenim. Neapkopti, basām kājām jūs esat vārguši jau visu vasaru. Ko jūs lai iesākat tagad, kur tuvojas ziema, bet armijas apgādāšana ir sajukuse?

Par visām lietām: paturat mierīgu pārlikšanu un neuztraucaties.

Neticat melu valodām, it kā Rietumu armija būtu nākuse uz Latviju, lai te ievestu baronu valdību. Latvijas pašpārvaldībā divas trešās daļas no visiem priekšstāvjiem būs latvieši.

Neticiet apgalvojumiem, it kā mans nolūks būtu, padarīt Latviju par Krievijas guberņu. Tas nemaz nestāv manā varā. Latvijas attiecības pret Krieviju izspriedīs Krievijas Satversmes Sapulce kopā ar Latvijas priekšstāvjiem, kā to vēlās Sabiedrotie.

Man ir tikai viens nolūks, bet tas ir negrozāms. Mans nolūks ir — cīņa pret lieliniekiem līdz viņu iznīcināšanai.

Kas man šai cīņā palīdzēs, tas būs Krievijas draugs. Krievija savus draugus neaizmirsīs. Kas mani šai cīņā traucēs, tas būs Krievijas ienaidnieks. Agri vai vēlu Krievija to saberzīs.

Latvju kareivji: Jūs stāvat ceļa jūtīs. Jūs varētu iet pa to ceļu, pa kuru aizgāja Ulmanis, un atstāt savu dzimteni kā mūsu ienaidnieki.

Esmu pārliecināts, ka jūsu dzimtenes mīlestība jūs atturēs no šā nepārdomātā soļa.

Bet jums jāpaliek uz vietas un jānoliek ieroči. Tas, kurš to vēlas, var ierasties Rietrumu armijā. Turpinādams līdz ar Rietrumu armiju cīņu pret lieliniekiem katrs latvju kareivis līdz ar to sargās arī savu dzimteni no lielinieku uzbrukumiem. Bet kas būtu jau noguris no ilgā kara, lai iet netraucēts uz mājām un lai stājas pie mierīga darba. Mobilizācijas Latvijā nebūs. Kara turpināšanu ir uzņēmusies Rietumu armija. Bet milicijas ierīkošana paliks Latvijas pašpārvaldības ziņā. Tur daudzi no jums atradīs sev piemērotu nodarbošanos.

Mums, krieviem, vēl grūts darbs priekšā. Latvija var jau sākt atpūsties mūsu aizvējā."

Nav izdevies precizēt arī šī uzsaukuma izplatīšanas datumu. Taču, spriežot pēc uzsaukuma teksta, tas varēja parādīties brīdī, kad sākās uzbrukums Rīgai.

 

Bermontiādes cīņu apraksti publicēti vairākos izdevumos.

Plašs apraksts dots grāmatā "Latvijas atbrīvošanas kara vēsture" (divos sējumos), kurus 1938. gadā izdevis apgāds "Literatūra" Rīgā. Virsredaktors — ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Viņš sarakstījis arī nodaļu "Latvijas nacionālās armijas cīņas ar Bermonta armiju 1919. gada rudenī" (232 lappuses).

Izskatot vairākus uzrakstītos un publicētos darbus par šīm cīņām, redzams, ka visvairāk literatūras avotu (vairākus simtus), aprakstot šo vēstures posmu, ir izmantojis vēsturnieks Edgars Andersons. Lai gūtu priekšstatu par šīm cīņām, publicējam īsu pārstāstu no viņa grāmatas "Latvijas vēsture 1914–1920".

Tātad "6. oktobrī Bermonts pavēlēja sākt uzbrukumu 8. oktobra rītā. "Vallenšteina nometne" Jelgavā sāka kustēties. Raibā jūklī mudžēja ļaudis visdažādākajās uniformās un visdažādāko cerību apsēsti. Viņiem bija iestāstīts, ka Latvija ir pārvērsta angļu kolonijā, ka tās valdība ir komūnistiem draudzīga un iedzīvotāji ir analfabēti, viltīgi un gatavi rīkoties aizmuguriski. (..) Pieņemot šo vīru parādi fon der Golcs (vācu armijas virspavēlnieks grāfs Rīdigers fon der Golcs — S.T .) 7. oktobrī rakstīja: "Es lepnumā noskatījos uz šo karaspēku, kas bija manu roku darbs. Kauliņi bija mesti!" Nespēdams skaidri domāt, uzpūtīgais ģenerālis tīras idejas pārvērta vienmēr netīrās afērās un iegrūda postā tūkstošiem vācu patriotu un citu tautu nacionālistu.

Bermonta Rietumu armijā bija 40 000–52 000 vīru, ap 120 lielgabalu, vismaz 600 ložmetēju, ap 50 mīnu metēju, 3–4 bruņotie vilcieni, 10–11 bruņoto automobiļu, 46 lidmašīnas un 3 bruņotie kuģīši ar 3 lielgabaliem. Par Bermonta štāba priekšnieku fon der Golcs bija iecēlis maj. Hāgemanu — polītisku manipulātoru, bet nespējīgu kauju organizētāju. Bermonts karaspēka vadībā bija pilnīgs nejēga, bet Bišofs bija tikai labs pulka, bet ne divīzijas komandieris. Jūras virsnieka Zīverta štāba priekšnieku Vāgeneru pašā kauju sākumā smagi ievainoja. Armija bija sadalīta 5 grupās — I Grāfa Kellera korpusā plkv. Potocka vadībā, II Rietumu korpusā Virgoliča vadībā, Dzelzs divīzijā, Vācu leģionā un Plēves grupā. Aizmuguri sargāja Dībiča brīvkorpusa 3000 vīri. Abos krievu korpusos bija 11 000–14 000 vīru, kuru vidū arī bija daudz vāciešu, pārējās bija tīras vācu vienības. "Krievu" Rietumu armijā pašu krievu bija tikai kāda ceturtā daļa. (..)

Vācu uzbrukums 8.oktobra rītā nebija negaidīts, bet latviešiem tomēr bija grūti cīnīties pret lielā pārspēkā esošo pretinieku. Nelielās latviešu vienības cīnījās ārkārtīgi varonīgi."

Taču mainīgajos kauju apstākļos naktī grūtības radīja pārāk sarežģītā latviešu daļu frontes vadība. Līdz ar to netika izmantotas aizsardzības iespējas Daugavas krastos. Atsevišķu komandieru pavēles izraisīja pat paniku. Grāmatas autors raksta, ka lielā steigā Rīgu atstāja arī valdība un tautas Padome. Stāvokli glāba tieša šī laika Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Dāvida Sīmonsona iejaukšanās un pulkveža Eduarda Kalniņa pavēle apstāties pie Daugavas. To sekmēja arī Studentu bataljons, kas ieņēma pozīcijas Daugavas krastā un izgrieza tiltus. (..)

"Nebija viegli arī vāciešiem. Karavīri bija cīnījušies jau 36 stundas bez atpūtas un pajumtes, 24 stundas nepārtrauktā lietū. Fon der Golcs ierosināja pārtraukt uzbrukumu. Ieņemt Rīgu vispār vairs neviens nedomāja. Atklāja, ka ezeru līniju nevarēs tik viegli aizsargāt kā upes līniju, jo Antantes karakuģi varēja viegli izpostīt tiltus. Nebija arī pietiekami daudz spēku tālākajam uzbrukumam un varbūtējai cīņai pret igauņiem. Vairs cerēja tikai iebaidīt Latvijas valdību. Tas izdevās, bet ne paredzētajā veidā. Valdība iekārtojās Cēsīs. Latviešiem bīstamākas bija Antantes pārstāvju bailes. Trīs iznīcinātāji nokļuva vācu ugunīs, un atklājās, ka kuģiem pārāk bīstami būtu operēt upē. Angļi un amerikāņi paredzēja Rīgas krišanu un plānoja tur kārtības uzturēšanai nosūtīt landesvēru, kā to bija paredzējis barons Taube. Tas nozīmētu Latvijas valdības beigas. 9.oktobra naktī tomēr kļuva skaidrs, ka paši iedzīvotāji Rīgu neatdos. Visu nakti uz Daugavu devās brīvprātīgo vienības, dziedot "Div’ dūjiņas" un citas senās kara dziesmas. Brīvprātīgo vidū bija profesori Kārlis Balodis un Pēteris Zālīte, deputāti Bruno Kalniņš un Jūlijs Celms, mākslinieki, rakstnieki, strādnieki. Atgriezās arī valdības locekļi, kurus plkv. Tallents bija uzmundrinājis ar kasti portvīna un solījumu palikt Rīgā. Nākamajās dienās frontē ar šautenēm rokās parādījās arī Ulmanis un Meierovics. Ulmaņa reputāciju lieliski uzlaboja viegls ievainojums. Arī Tautas Padome pirmo reizi bija absolūti vienota. Ulmanis deklarēja: "Cīņa vēl nav galā (..). Mums ir tā pārliecība, ka mēs uzvarēsim. Un šai cīņā mēs gribam dibināties vienīgi uz pašu spēkiem!" Bermonta afēra spīdoši pierādīja, ka vienotība un paļaušanās pašu spēkiem ir labākais uzvaras garants."

Ienaidnieks 9. oktobra naktī ieņēma Torņkalnu, Daugavgrīvu un citas apdzīvotas vietas.

Bez kāda līguma 10.oktobra agrā rītā Rīgā ieradās divi igauņu bruņotie vilcieni latviešu drauga kapteiņa Arnolda Hinnoma vadībā. Tiem bija liela morāla un praktiska nozīme. Tie uzturējās Rīgā līdz 23. oktobrim.

Bermonta uzbrukums radīja plašu reakciju visā pasaulē. Sarosījās daudzi politiķi, augstākie militārie darbinieki un diplomāti. 12.oktobrī uz Lietuvu un Poliju devās Meierovics lūgt palīdzību un uz Igauniju līdzīgā nolūkā 10. oktobrī devās A.Bergs, M.Skujenieks, V.Zāmuēls, plkv. ltn. J.Ruškēvičs un J.Lazdiņš, bet nākamā dienā arī Nonācs, Ķeniņš, Menders, Laizāns un Antons. (..)

Pēc Antantes spiediena ģenerālis Judeničs jau 9. oktobrī pasludināja Bermontu par Krievijas valsts nodevēju un aicināja viņa karavīrus pārnākt Ziemeļrietumu armijā. Bermonta uzbrukums latviešiem patiesībā lielā mērā jauca Petrogradas ieņemšanas plānus, jo Padomju Krievija pārtrauca spiedienu pret latviešu un igauņu armijām un aicināja mazos kaimiņus slēgt mieru."

Arī Vācijā radās sarežģījumi saimnieciskajā dzīvē, jo 10. oktobrī lielā stingrībā atjaunoja Baltijas piekrastes blokādi. Tā, piemēram, pārtikas kuģiem aizliedza no Dānijas ierasties Vācijas ostās, nelaida kuģus ar oglēm uz Austrumprūsiju un aizliedza jūrā doties pat zvejniekiem. Antantes flotile 12. oktobrī paklausīja ienaidnieka "aicinājumam" izvākt savus kuģus no Daugavas, lai tos neiznīcinātu. Taču Daugavas grīvas tuvumā ieradās iznīcinātājkuģi. Rīgu sasniedza arī vairāki franču kuģi. 11. oktobrī sabiedrotie ieteica Latvijai noraidīt Bermonta miera piedāvājumu, ko dienu iepriekš izziņoja pa radio.

Arī Latvijā notika pārmaiņas frontes vadībā. "12. oktobrī par frontes komandieri iecēla plkv. Mārtiņu Peniķi, bet 16. oktobrī Ulmanis atcēla arī Sīmonsonu, viņa vietā ieceļot (..) Balodi (..) Viņš sev dabūja izcilus palīgus — 27. oktobrī štāba priekšnieku plkv. Pēteri Radziņu un 29. oktobrī kā operatīvās daļas vadītāju plkv. Voldemāru Ozolu. Vācu komandieri ar viņiem zināšanās un spējās nevarēja sacensties."

Antantes bruņotie spēki 13.oktobra rītā nolēma atbalstīt latviešu operācijas. Bermontam izteica ultimātu izvākt savus "vāciešus" no Daugavgrīvas cietokšņa līdz nākamās dienas pusdienai. Bermonts atbildēja, ka cietoksnī ir krievi. Tur patiesi bija 1. kazaku kājnieku pulks, bet nozīmes tam nebija nekādas (..).

Nesagaidījis Antantes atbalstu, Sīmonsons 14.oktobrī pavēlēja 7. pulkam ar 3 bruņotajiem automobiļiem un igauņu bruņoto vilcienu uzbrukt pāri tiltiem vāciešiem Pārdaugavā, kamēr 4., 5. un 6. pulka daļas demonstrētu Katlakalna–Ķekavas rajonā un 9. pulks uzbruktu pie Daugavgrīvas. Tā rīcībā bija 5 bruņoti kuģīši. 7. pulku atsita ar smagiem zaudējumiem.

15.oktobrī Brisons (viņš tobrīd bija pilnvarots vadīt franču un angļu akcijas pie Rīgas) plkst. 13.15 sāka artilerijas kanonādi, apmēram stundu pirms oficiālās atļaujas saņemšanas. (..) Antantes kuģu uguns aizsegā 5 latviešu kuģīši un 2 liellaivas kapt. Eduarda Puķīša vadībā uz "Sekundas" pārcēla 9. Rēzeknes kājnieku pulku plkv. ltn. Ludviga Bolšteina vadībā uz Daugavgrīvas cietoksni, kur tas izsita maj. Kavelina 1. kazaku kājnieku pulka 2 bataljonus, saņēma 1 lielgabalu, 20 ložmetēju un mīnu metēju, radio staciju un 300 gūstekņu. Latvieši zaudēja 1 kritušo un 5 ievainotos. Līdz 18. oktobrim tur pārcēlās visa Latgales divīzija plkv. Krišjāņa Berķa vadībā. (..)

Bermonts 15. oktobrī pavēlēja savai armijai aizsargāt Daugavas līniju no Torņkalna līdz Jēkabpilij, nodrošināt dzelzceļus uz Vāciju pret lietuviešiem, ieņemt "pretlielinieciskās frontes" sektoru Jēkabpils rajonā, lai varētu demonstrēt "galveno" cīņas iemeslu, un ieņemt Kurzemes ziemeļu un rietumu daļas. (..)

18.oktobrī britu kabinets nolēma Latvijai nodot ieročus 16 000 mārciņu vērtībā. 22. oktobrī Rīgā ieradās 28 lielgabali (pa daļai bojāti), 234 automātiskie ieroči, 18 600 šauteņu (ceturtā daļa bojātas), 30 000 granātu un 10 miljoni patronu (..)

24.oktobrī angļu iznīcinātāju flotile pēdējo reizi uzbruka vācu pozīcijām. To aizstāja pienākušie "Versatile", "Voyager", "Vortigern" un "Velox". Pie Rīgas palika tikai "Dragon" un šie 4 iznīcinātāji."

Tuvojās ziema. Bija jāizvērtē apstākļi, kādi varētu iestāties, Daugavai aizsalstot.

"Novembra sākumā Latvijas armijā bija jau ap 50 000 vīru (kaujas stiprums — 23 000), 44% austrumu, 48% dienvidu un 8% Liepājas–Ventspils frontē. Bija arī 40 lielgabalu. Rīgas sektorā pret 11 206 latviešiem ar 47 lielgabaliem (5–2 bruņotajos vilcienos un 1 bruņotajā auto), 188 automātiskajiem ieročiem un 31 bumbmetēju bija 10 000 — 16 000 bermontiešu ar 65 lielgabaliem. Latviešus atbalstīja arī Antantes eskadras lielgabali. Sekmīgi darbojās arī kapt. Baumaņa transporta flotile un kapt. Puķīša "kaujas" flotile. Tā kā laiks kļuva arvien aukstāks un latviešiem bija bažas, ka aizsals viņu dabiskā aizsardzības līnija — Daugava un Rīgas jūras līcis, spiežot aizbraukt Antantes floti, 1.novembrī nolēma sākt izšķīrēju uzbrukumu nākamā dienā. Uzbrukums tomēr nenotika. (..)

3.novembrī plkst. 6.30 angļu karakuģu un franču kuģu (..) atbalstā latvieši sāka lieluzbrukumu. 8. Daugavpils pulks zaudēja 30 kritušos, 125 ievainotos un saindētos, bet devās uz priekšu. Vājās sakaru sistēmas dēļ Antantes flotes atbalsts īstenībā bija neefektīvs, bet morāliski ļoti ietekmēja pie kara darbības vēl nepieradušos bijušos krievu gūstekņus un sagurušos vāciešus. Dažu flotes vienību (..) nokavēšanas dēļ neizdevās 7. un 9. pulka uzbrukumi jūrmalas rajonos.

6.novembrī vācu fronte jau sāka grīļoties. (..) Apgāde bija ļoti slikta. No Vācijas vairs neieradās pārtika un municija. Sākās ziema, bet nebija ziemas drēbju. Nepārtraukto kauju rezultātā dažās rotās bija vairs tikai 10–15 vīru. Iedarbojās arī no lidmašīnām kaisītā latviešu propagandas literatūra vācu valodā 7. novembrī Bermonta armijā, kuras štāba priekšnieks tagad bija plkv. Čaikovskis. (..)

10.novembrī sākās latviešu pēdējais uzbrukums. Balodis savāca 18 bataljonus, 1 eskadronu un 31 lielgabalu pret bermontiešu 20 bataljoniem, 5 eskadroniem un 65 lielgabaliem. Frontes labā spārnā 9. Rēzeknes pulks un Aparnieka partizānu pulks apgāja Torņkalnu no rietumiem un dienvidiem, centrā virzījās 6. Rīgas pulks, ieņemot Zasulauku, bet 7. Siguldas pulks pēc smagām cīņām ieņēma Torņkalnu un Cementfabriku. 11.novembra rītā Kara skola forsēja tiltus, un 5. pulks pārgāja Daugavai. Rosbacha brīvkorpusa ierašanās izglāba Dzelzs divīziju. Ledus klātajā Rīgas ostā ielauzās "Lestin" un " Versatile " , un Brisons apsveica Ulmani par uzvaru. Skanēja Rīgas daudzo baznīcu zvani. Galvaspilsēta bija atbrīvota. (..)"

Novembra pirmajā pusē notika cīņas Liepājā. 15. novembrī arī te kaujas beidzās, un no 21. līdz 23. novembrim no bermontiešiem atbrīvoja visu Ziemeļkurzemi. Liepājas sektorā vācieši atkāpās līdz Mažeiķiem.

"11.novembrī Bišofs pārņēma Rietumu armijas štābu un pavēlēja Dzelzs divīzijai atkāpties uz Olaini, Kellera korpusam uz Slokas–Tukuma rajonu, Vācu leģionam uz Vecmuižas–Lieliecavas–Bauskas rajonu, Brandisam uz Radvilišķiem, Virgoličam uz Taurkalni, bet Plēvem — uz Liepājas un Ventspils rajonu, ko Bermonts pavēlēja ieņemt! Latvieši nevarēja domāt par pelnīto atpūtu. Uzbrukums bija jāturpina. 14. novembrī plkv. Radziņš nolēma ar III divīziju, Studentu bataljonu un 1 bruņoto auto labajā spārnā uzbrukt rietumu virzienā, bet ar II divīziju, Kara skolu un 2 bruņotajiem vilcieniem un 1 bruņoto auto saistīt pretinieka uzmanību, Baldones grupai dodoties Misas–Lieliecavas virzienā. Naktī uz 15. novembri Bermonts lūdza Vācijas valdību pārņemt viņa armiju, jo latvieši esot noslēguši savienību ar komūnistiem! (..) Latviešu uzbrukums turpinājās. Bišofam neizdevās sasniegt savus mērķus, bet viņa armiju sāka ielenkt no abām pusēm modernas knaibļu taktikas paņēmieniem. Arī latviešiem bija zināms sadarbības trūkums starp atsevišķām vienībām, un Latgales divīzija vienlaicīgi nespēja uzbrukt 3 virzienos. Ofensīva tomēr attīstījās sekmīgi.

17.novembrī Vācijas valdība pārņēma Bermonta armiju, un 18.novembrī ģen. ltn. fon Eberhards uzņēmās tās komandēšanu, pavēlot sākt pretuzbrukumu 19.novembrī, lai piespiestu latviešus pieņemt pamieru. Uzbrukums neizdevās. Latviešus neapturēja arī Berta pieprasījums Balodim 20. novembrī pārtraukt uzbrukumu! (..)

21.novembrī 8. Daugapvils un 7. Siguldas pulks ielauzās Jelgavā. Ieguva 20 lielgabalu, 10 000 šāviņu, 1 bruņoto vilcienu (ar lielgabaliem), 5 bruņotos kuģīšus, 2 bruņotos automobiļus, 200 vagonu ar mantām utt. Jelgavu atstājot, bermontieši bija nodedzinājuši pili, bibliotēku, archīvus un pilsētu stipri izpostījuši.

Fon Eberhards 21.novembrī bija spiests sākt operāciju "Rosenkranz" (Rožukronis) — 6 dienās atkāpties uz Meškuiču–Viekšņu līniju Lietuvā. Tā kā Antantes evakuācijas komisijas priekšsēdis ģen. Nisels 22.novembrī pieprasīja, lai Latvijas valdība uzbrukumu aptur, Latvijas valdība 23.novembrī pieteica Vācijai karu. Lietuva šim piemēram nesekoja. Valdība cerēja turpināt legālu bermontiešu vajāšanu un pieprasīt reparācijas. Vācija kara stāvokli ignorēja. Vācu atkāpšanās veidu "poētiski" tēlo Ernsts fon Zalomons:

"Mēs medījām latviešus kā zaķus, dedzinājām viņu mājas, iznīcinājām visus tiltus un salauzām katru telefona stabu. Mēs metām iedzīvotājus akās un viņiem pakaļ ieripinājām rokas granātas. Mēs iznīcinājām un nogalinājām katru, kas nokļuva mūsu rokās, dedzinājām visu, kas dega. Mēs redzējām visu sarkanā gaismā un mums nebija vairs cilvēcīgu jūtu. Kur mēs gājām, zeme vaidēja postā (..). Kur agrāk bija mājas, tagad bija gruži, pelni un kvēlojošas plankas. (..) Milzīgs dūmu karogs apzīmēja mūsu ceļu. Mēs aizdedzinājām bēru sārtu, kurā sadega mūsu cerības un ilgas, mūsu respekts un rūpes par civīlizāciju. (..) Mēs aizgājām apkrāvušies ar laupījumu. Latviešiem mēs neatstājām neko."

Atkāpjoties vācieši Augškurzemē iznīcināja vērtības 84,3 miljonu rubļu apmērā. Šajā summā nav ieskaitīti postījumi Jelgavā, kuros bojā gāja rubļos neaprēķināmas vērtības. Slikti ģērbtie un bruņotie, pat baskājainie latviešu karavīri šajās cīņās guva lielās pasaules uzmanību. Rietumu laikrakstos ir plaši apraksti par viņu varonību un izturību. Vienīgi Loids–Džordžs šaubījās, vai apsveikt Ulmani par panākumiem. Ārlietu ministrija viņam tomēr ieteica to darīt.

31. decembrī Latvijas armijā bija jau 71 411 vīru, 54 lielgabali, 33 mīnu metēji, 592 automatiskie ieroči, 5 bruņotie vilcieni un 5 bruņotie automobiļi. Tas jau bija nopietns spēks.

Kaujas ar bermontiešiem turpinājās Lietuvā. Bermonta armija atkāpās uz Vāciju. 27.novembrī lietuviešu 2. pulks ieņēma Jonišķus. Nākamajā dienā latviešu karaspēks ar lietuviešu atļauju pie Žagares pārgāja Lietuvas robežu. Latviešu karaspēks bija ieņēmis arī Mažeiķu dzelzceļa mezglu un Palangu. Tur 6. Rīgas pulks palika līdz vienošanās parakstīšanai par Latvijas un Lietuvas robežu.

Bermontieši pārgāja Vācijas robežu demonstratīvi ar ķeizara karogiem (..). Bermonta padotie "savam vadonim" par kauju "nopelniem" piešķīra ģenerālmajora pakāpi.

Tiktāl E.Andersona aprakstītais.

Kāda bija Bermonta karaspēka darbības bilance? Jaunas ciešanas tautām, kurām Bermonts latvju tautai veltītajās proklamācijās solīja palīdzību sērdieņiem un aizstāvību apspiestajiem. Laupīšanas izvērtās tik plaši, ka Jelgavā 1919. gada 8. un 9. oktobrī kara tiesa izskatīja Bermonta–Avalova personīgās sardzes pārstāvju darbību bruņotā laupīšanā par valsts mantas piesavināšanos un pat slepkavībām. Par šo tiesu raksta arī Andrievs Niedra grāmatā "Tautas nodevēja atmiņas", bet plašāks ieskats dots P.Bērziņa rakstā "Kas īsti bija Bermonts?" Tas publicēts laikrakstā "Latvijas Kareivis" 1936. gadā (Nr. 228–244). Autors rakstā izmantojis Kara tiesas materiālus. Bermontiādes rezultātā drupās tika pārvērsti vairāki rajoni Rīgā, Bolderājā, Daugavgrīvā un citās pilsētās. Jelgavā bermontieši nodedzināja Jelgavas pili. Jelgavas ģimnāzijas ēkā ( Academia Petrina ) sadega 45 000 sējumu liela bibliotēka, kas tika dibināta hercoga Ketlera laikā. Atkāpjoties bermontieši laupīja, dedzināja un iznīcināja visu, ko vien paspēja. Laikrakstā "Latvijas Kareivis" (Nr. 244) P.Bērziņš raksta: "Izmeklējot (..) Kurzemes iedzīvotājiem nodarītos zaudējumus, izrādījās, ka to kopvērtība sasniedza 14 948 642 zelta rubļus.

Atņemtās naudas, zelta, sudraba un citu vērtslietu kopvērtība notaksēta uz 2 836 703 zelta rubļiem.

Bermonta karaspēkam atkāpjoties, iznīcinātas 364 dzīvojamās un 710 saimniecības ēkas, 3 baznīcas un 21 skola.

Rekvizēti bez atlīdzības 3082 zirgi un 5618 mājlopi, 119 868 pudi labības, 115 522 pudi kartupeļu (..)."

Šie divi mēneši Latvijas vēsturē vēl gaida, kad pienāks laiks rezumējošai to izpētei, jo bez daudzajām publikācijām Latvijā ir arī liels skaits izdevumu ārzemēs.

Publikācijas redaktors — Sigizmunds Timšāns,  "LV" informācijas redaktors

Dokumentu un fotouzņēmumu  kopijas no Sigizmunda Timšāna, Kārļa Grīnberga, Ivara Reiņa, Artas Porietes un Misiņa bibliotēkas arhīva

Viena no daudzajām pulkveža Avalova–Bermonta proklamācijām, kuras tika izplatītas Latvijas teritorijā

Lielāko daļu "Ilustrētā Žurnāla" 1920. gada 5. numura aizņem plašs vēsturisks apskats par cīņām ar bermontiādi. Te publicēti 20 vēstures fotouzņēmumi, to skaitā arī Bermonta – Avalova portrets. Lielformātā skatāms Pētera baznīcas tornis, no kura tika koriģēta sabiedroto flote un Latvijas armija. Visas Bermonta pūles šo torni iznīcināt bija nesekmīgas. Reprodukcija no žurnāla 2.lappuses

"Latviešu tautas darbs un enerģija uz drupām cels jaunu Latviju", tā rakstīts pirmajā fotouzņēmumu albuma ievadā. Šo uzņēmumu sērijā (kopskaitā — 60) parādīta Rīga (daļēji Jūrmala, Bolderāja un Daugavgrīva) pēc 1919.gada 11.novembra. Ievadā rakstīts, ka nākamajos izdevumos rādīs karu laikā izpostīto Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Uzņēmumus izdarījis galvenokārt A.Mednis, fotostudijas "Klio" īpašnieks Rīgā

Kārlis Grīnbergs (1901–1973), viens no Straupes meldera Voldemāra Grīnberga pieciem dēliem, būdams Rīgas I vidusskolas skolnieks astoņ-padsmit gadu vecumā, izveidojoties Studentu bataljonam, tūdaļ iestājas tajā. Kā Studentu bataljona II rotas kareivis piedalās gan cīņās pret Bermontu Rīgā, gan Kurzemes atbrīvošanā

Reprodukcijas no mākslinieka Sigismunda Vidberga cikla "Bermontiāde". Reprodukcijas no Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma un ofortu sakopojuma "Brīvības cīņas" Ludolfa Liberta redakcijā ar Franča Baloža ievada vārdiem, Rīgā, 1937.gadā

Rīgas 1. vidusskolas 5. klases skolēni. Stāv Kārlis Grīnbergs. Viņa Studentu bataljona nozīme

Aizsargierakumi pie Daugavas Rīgā Bermonta–Avalova uzbrukumu laikā 1919.gadā.

Fotoreprodukcija no albuma "Izpostītā Latvija. 1.Rīga"

Bermontiādes laikā izpostītā Pārdaugava (Akmeņu ielas posms).

Fotoreprodukcija no albuma "Izpostītā Latvija. 1.Rīga"

Dokumenti par Kārļa Grīnberga dalību atbrīvošanas cīņās 1919. un 1920. gadā

Kārļa Melbārža gleznas reprodukcija. Tā ievietota grāmatā "Latvju varoņu gaitas" — brīvības cīņu hrestomātijā.

Apgāds "Literatūra", 1938.gads. Hrestomātijā publicēti 44 atmiņu raksti, kuru autori ir brīvību cīņu dalībnieki

Vienīgais šāda veida izdevums, kurā grāmatas sastādītājs Andrejs Iksens "ir centies sakopot vienā vietā visu to, kas par cīņām (..) ir atspoguļojies mūsu periodiskos izdevumos"