1992.gada 15.septembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Reģistrācija! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 108 deputāti.

Par plenārsēžu darba kārtību 15. un 16.septembrim. Vispirms, lūdzu, svītrojumi, iebildes, pēc tam – papildinājumi, un tie jautājumi, kuri izrādīsies strīdīgi, – par tiem balsosim atsevišķi.

Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Tātad es lūdzu svītrot 16.septembra 18.punkta otro daļu – lēmuma projektu par Rīgas Latviešu biedrības namu. Tātad pirmā daļa ir iebalsota ar plenārsēdes balsojumu, bet izdalītais lēmuma projekts… Tātad mēs to noņemam no darba kārtības. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Mums 15.datumam izvirzīts jautājums balsošanai par starpvalstu sarunām ar Krieviju par armijas izvešanu. Ierosinu šo jautājumu uz laiku atlikt, šodien vēl nebalsot, bet turpināt apspriešanu. Lieta tā, ka 9.septembrī apspriešana bija ļoti īsa, zālē klāt bija 40–50 deputātu, apmēram pieci seši neatkarīgie deputāti un deputāti no Tautas frontes frakcijas neguva iespēju uzstāties. Lai mūsu dokumenti un lēmumi netiktu pakļauti destruktīvo spēku ietekmei, tāpat lai mūsu lēmumu neietekmētu cilvēki, kam, tēlaini izsakoties, vējš galvā, es ierosinu šodien no jauna apspriest šo jautājumu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Vaivads: Es nezinu, cienījamie kolēģi, vai raudāt vai smieties, bet mēs, šķiet, jau vienreiz izrunājām šo jautājumu, bet tagad tas atkal ir parādījies. Respektīvi, savā laikā mēs vienojāmies, ka par partijām skatīsim tad, kad būs izskatīts Vēlēšanu likums otrajā lasījumā. Tagad atkal pēkšņi ir parādījies šis likums par partijām, turklāt, cik man zināms, Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija tādu lēmumu nav pieņēmusi, lai to izvirzītu. Arī Starpfrakciju birojs ir noraidījis nepieciešamību to tagad izskatīt. Cik man zināms, Tautas frontes frakcija to vakar noraidīja, ka nav nepieciešams izskatīt… Es tik un tā nesaprotu, kādu apstākļu dēļ Prezidijs to atkal ir ielicis darba kārtībā.

Man ir priekšlikums šo darba kārtības punktu, tas ir, 26., svītrot no darba kārtības, bet, lai tā lieta mums būtu daudzmaz normāla, es ierosinu frakcijas vārdā 29.datumā pulksten 10.00 kā pirmo jautājumu izskatīt Vēlēšanu likumu otrajā lasījumā. Un, ja ir vēlēšanās, tad kaut vai tūlīt pēc tam varētu likt iekšā šo partiju likumu. Man nav iebilžu pret partijām, bet jautājums ir tikai tāds, kādā kārtībā un kādā secībā mēs to darām.

Priekšsēdētājs: Jūs piedāvājat 29.septembrī, ja? Paldies. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es esmu kategoriski pret to, lai mēs 26.punktu ņemtu ārā, tāpēc ka Vēlēšanu likums bez Partiju likuma nekādi nedarbosies. Bez tam mums ir bijuši tādi precedenti, ka mēs kaut ko uz cienījamās “Satversmes” priekšlikumu pamata izmetam no darba kārtības, bet pēc tam šis punkts vispār vairs neparādās. Es domāju, ka abiem šiem likumiem ir jāiet blokā un partiju likums mums obligāti ir jāvirza uz priekšu kā viens no svarīgākajiem politiskajiem likumiem, kas raksturo politisko sistēmu republikā. Starp citu, šā likuma mums ļoti pietrūkst, atskaitoties ārzemju, respektīvi, Eiropas, komisiju priekšā. Tās šādu likumu vēlētos redzēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, uzmanību! Mēs uzsākām debates par 26.jautājumu – par partijām. Saskaņā ar mūsu tradicionālo reglamentu jeb kārtību, kādu esam iedibinājuši, ja Vaivada kungs ir ierosinājis, ka šeit ir problēma, mēs par to balsosim atsevišķi un arī debatēsim atsevišķi. Tāpēc nevajadzētu tagad par to izteikt savu viedokli, jo to apspriedīsim atsevišķi, kad balsosim par šo jautājumu, tāpēc tagad mums būtu jārunā tikai par svītrojumiem un jautājumiem, kuri jums izsauc bažas, tas ir, par partijām un vēl par vienu jautājumu. Par tiem mēs balsosim atsevišķi. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Šīsnedēļas darba kārtībā kā 20.darba kārtības punkts ir ietverts likumprojekts par pagasta pašvaldību, pilsētas pašvaldību un rajona pašvaldību otrajā lasījumā. Sagatavojot šo likumprojektu otrajam lasījumam un ņemot vērā deputātu iesniegtos priekšlikumus, bija jāizdara nebūtiski grozījumi arī likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Un šeit, kolēģi, ir vajadzīgs formāls balsojums, ka faktiski šis likumprojekts, kurš ietverts darba kārtībā kā 20.punkts, ir likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumos “Par pagasta pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību”, “Par rajona pašvaldību” un vēl papildus “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”, lai izskatīšanas gaitā nebūtu kaut kādu formālu pretenziju. Es lūdzu kolēģus nobalsot par šādu grozījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Man būtībā vairāk ir jautājums par 5.punktu – par sertifikātiem. Ar to visu it kā būtu kārtībā, bet es vēl neesmu saņēmis… Es jau pagājušajā nedēļā iesniedzu labojumus, bet līdz šim brīdim to dokumentos nav. Tātad tas nozīmē, ka tie ir vai nu atkal noklīduši, vai arī tie vispār neparādīsies. Un, ja mēs šo 5.jautājumu atstājam tur, kur tas ir, tad man ir jautājums Ēlerta kungam, kas to visu vada, – vai būs vai nebūs? Jo pretējā gadījumā es nevarēšu nekādi aizstāvēt savus labojumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Es varu tikai paskaidrot, ka mēs pārtraucām otrā lasījuma vidū likumprojekta “Par sertifikātiem” izskatīšanu un ierosinām to turpināt šodien no tās vietas, kur pārtraucām. Visus labojumus, kuri tika iesniegti otrā lasījuma gaitā, mēs izskatīsim un sagatavosim, kā pienākas, trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es sapratu, ka deputāts Endele izdarīs secinājumus no šā paskaidrojuma, balsojot par darba kārtību. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Paldies. 114.

Kolēģi, balsosim par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību, izņemot 26.jautājumu, bet deputāts Lagzdiņš pieprasa atsevišķu balsojumu par 20.jautājumu ar mazu papildinājumu.

Es gribētu paskaidrot deputātam Ščipcovam to, ka faktiski man nav tiesību likt uz balsošanu viņa ierosinājumu – atjaunot debates, jo debates jau šajā jautājumā ir pabeigtas. Mums nav kritērija, cik deputātu bija vai cik deputātu nebija zālē. Debates par šo jautājumu saskaņā ar mūsu reglamentu ir pabeigtas, taču es aicinātu Ščipcovu izmantot iespēju un izteikt savu viedokli, arī citiem deputātiem vajadzētu izteikt savu viedokli par balsošanas motīviem, kad balsosim par šo jautājumu, lai gan mums līdz šim nav bijis tāda precedenta, ka esam pabeiguši jautājumu, bet pēc tam atkal esam atjaunojuši debates. Taču, ja jūs uzstājat par balsojumu atjaunot debates, tad, protams, plenārsēde balsos un izteiks savu viedokli, kaut gan faktiski sēdes vadītājam nav tiesību likt jūsu jautājumu uz balsošanu. Lūdzu, otrais mikrofons.

O.Ščipcovs: */Par procedūru. Es domāju, ka mēs jau ne vienu reizi vien esam devuši iespēju radīt jaunus precedentus. Šis, kā teica Krastiņa kungs, ir likteni noteicošs jautājums, tas ir, mūsu lēmums noteiks mūsu valsts tālāko likteni. Mēs to apspriedām pustukšā zālē. Un es domāju, ka šodien, kad deputātu zālē ir pietiekami, mēs varam dot iespēju izteikties arī tiem deputātiem, kuriem 9.septembrī frakcija “Satversme” neļāva to darīt, vienkārši aizbāza mutes. Tiem, kas grib izteikties, es atkārtoju, nepieciešams to atļaut šodien. Es pastāvu uz savu priekšlikumu./

Priekšsēdētājs: Deputāt Kirštein, lūdzu!

A.Kiršteins: Zviedrijas karaļa vizītes laikā mēs redzējām armijas kārtējās provokācijas, un, ieraugot, cik kaismīgi Ščipcova kungs skrēja pie mikrofona, es domāju, ka viņš atkal runās par kārtējo gadījumu… Taču viņam nav taisnības. Šis lēmuma projekts tika apspriests komisiju sēdēs, tas tika apspriests divu frakciju sēdēs, un tāpēc nav nekādas vajadzības to šeit likt uz balsošanu. Tā ka es piekrītu domai, ka balsošanas motīvus mēs pa punktiem pulksten 13 varam apspriest.

Priekšsēdētājs: Tādās reizēs mums ir bijuši precedenti, ka sēdes vadītājs ierosina nevis balsot priekšlikumu par debašu atjaunošanu, bet ir balsojums par to, vai mēs atjaunojam diskusiju par debašu atsākšanu. Jā, jo citādi rīkoties es nevaru. Man jārespektē katra deputāta ierosinājums, un tāds mums tiešām bija, vai atsāksim diskusiju par debašu atjaunošanu.

Lūdzu, balsosim par deputāta Ščipcova ierosinājumu. Rezultātu! 32 – par. Vairākuma nav. Tātad debates par šo jautājumu ir pabeigtas, bet par balsošanas motīviem visi deputāti varēs izteikt savus viedokļus pulksten 13.

Par pārējiem jautājumiem ir skaidrība. Tātad es vēlreiz atkārtoju – balsosim atsevišķi par diviem jautājumiem: 20. un 26.punktu. Komisiju vārdā izteiktie svītrojumi ir pieņemti, un nevienam nav iebildumu. Tādējādi balsosim par Augstākās padomes Prezidija plenārsēžu darba kārtību 15. un 16.septembrim. Lūdzu rezultātu. 95 – par, 2 – pret, 4 – atturas. Akceptēta.

Varbūt tad tālāk balsosim tādā secībā: vispirms par 16.septembra 20.darba kārtības punktu. Deputāts Lagzdiņš ierosināja, un loģiski tas izriet arī no iesniegtajiem dokumentiem, ka šeit vajadzētu papildināt ar tekstu: “un par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Lūdzu, balsosim par tādu darba kārtības punktu, kāds šeit jau ir iekļauts, ar Lagzdiņa kunga papildinājumu. Rezultātu! 77 – par. Paldies, akceptēts!

Tagad par 26.punktu – par partijām. Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Cienījamie kolēģi! Mēs jau ilgstoši novilcinām šā svarīgā jautājuma izskatīšanu. Mēs it kā izskatām otrās kategorijas jautājumus, bet izvairāmies no šiem pašiem būtiskākajiem jautājumiem. Te šobrīd ir tāda motivācija, ka, lūk, mēs vispirms pieņemsim Vēlēšanu likumu un tad izskatīsim likumu par partijām. Tam nav nekāda sakara tieši šinī pakļautības ziņā. Es domāju, ka ir tieši otrādi – būtu lietderīgi izskatīt un pieņemt vismaz pirmajā lasījumā likumu par partijām un tad skatīt likumu par vēlēšanām otrajā lasījumā. Tāpēc es ierosinu tomēr izturēties ar visu nopietnību un šodien šo jautājumu izskatīt. Turklāt bija sanākuši visu Augstākajā padomē pārstāvēto politisko partiju un grupu pārstāvji, un visi parakstīja aicinājumu pieņemt šo likumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Varbūt pat nesaistot ar vēlēšanām šā likuma pieņemšanu… Pēc likuma pieņemšanas partijām ir attiecīgi tiesiski jāfiksē, tas ir, reģistrācija, rēķins bankā, īpašuma attiecības… Un, lai visu to sakārtotu, būs nepieciešams zināms laiks. Jo vēlāk mēs attiecīgi pieņemsim šo likumu par partijām, jo mazāk laika paliks, lai risinātu šīs problēmas līdz vēlēšanām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Rikard, lūdzu! Pēc tam – Ozola kungs.

R.Rikards: Tīri procedūras ziņā. Tātad te darba kārtības 26.punktā ir rakstīts – likumprojekts “Par partijām” otrajā lasījumā. Taču es atļaušos atzīmēt, ka pirmais lasījums vispār nav bijis. Nevar uzreiz sākt ar otro lasījumu. Likumam “Par partijām” pirmais lasījums nav bijis. Nav bijis!

Tālāk. Es gribu vēl atgādināt, ka jāliek uz balsošanu Vaivada priekšlikums – 29.septembrī, tas ir, otrdien pēc divām nedēļām, izskatīt Vēlēšanu likumu, kas ir sagatavots uz otro lasījumu. Un tad normālā secība varētu būt tāda: vispirms Vēlēšanu likums. Tas ir pats pamats, fundaments, jo vēlēšanās piedalās visi, un tas ir jāizskata secīgi pirmais, tad otrais… Es negribu vispār noraidīt partiju likumu, bet ir jābūt normālai secībai. Tad otrais ir likums “Par sabiedriskajām organizācijām”, ko mēs jau esam izskatījuši pirmajā lasījumā, tas ir tas, ko Lagzdiņš ir sagatavojis. Saskaņā ar šo likumu, ja mēs pieņemsim likumu “Par sabiedriskajām organizācijām”, var reģistrēties visas sabiedriskās organizācijas, arī politiskās partijas. Un tad trešais būtu tas “jumtiņš” par politiskajām partijām, kurā būtu reglamentētas vēl kādas citas speciālas lietas, kas attiecas uz politiskajām partijām. Tātad būtu jābūt normālai secībai. Vēlēšanu likums, sabiedrisko organizāciju likums, un tad šis kā trešais. Nevar sākt otrādā secībā to lietu. Un šis nevar būt otrais lasījums, jo pirmais vispār vēl nav bijis. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ozols, lūdzu!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Mēs nevienu mirkli nešaubījāmies, kad pieņēmām nodokļu likumdošanas paketi, ka primārs ir “jumta” likums par nodokļiem, bet sekundāri ir attiecīgo nodokļu veidu likumi. Pašreizējā mirklī mums ir jāizšķiras, kurš ir primārais – likums par partijām vai likums par sabiedriskajām organizācijām. Es domāju, ir loģiski skaidrs, ka likums “Par sabiedriskajām organizācijām” ir primārais. Tas ir jāpieņem un uz tā bāzes ir jāievēro šinī likumā iekļautās tiesiskās normas, tātad praktiski ir jāveido atsevišķi tam pakārtots likums, likums “Par partijām”.

Papildinot Rikarda kunga teikto, es gribētu viņu pilnīgi atbalstīt, ka tiesiskās attiecības jebkurā sabiedrisko organizāciju formā, arī partijā, noteiks likums “Par sabiedriskajām organizācijām”, taču tajā pašā laikā es pilnīgi atbalstītu arī Škapara kunga ierosināto, ka mums, demokrātiskai valstij, ir vajadzīgs likums par partijām. Taču tas viss ir jādara loģiskā secībā. Un tāpēc man vēl mazāk ir saprotams, kāpēc Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija, kura ir abu šo likumu autore, neformē un nevirza “jumta” likumu – likumu “Par sabiedriskajām organizācijām” un nesniedz mums steidzīgi izskatīšanai, lai mēs varētu ātrāk tikt klāt pie likuma “Par partijām” pirmajā lasījumā.

Un tāpēc es aicinātu atbalstīt loģisku likumdošanas aktu pieņemšanas secību atbilstoši tai mūsu tradīcijai, kā savā parlamentā jau esam skatījuši citus likumus. Pirmkārt, pilnīgi vajag pieņemt likumu “Par sabiedriskajām organizācijām” un tikai pēc tam pakārtotos likumus un praktiskā kārtībā forsēt tos cauri mūsu parlamentam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Celmiņš.

J.Celmiņš: Man būtu iebildums pret to, ka izvirza tēzi: loģiski būtu vispirms pieņemt Vēlēšanu likumu un tad likumu “Par partijām”. Kā mēs varēsim Vēlēšanu likumā iekļaut tēzes par partijām, ja mums nebūs juridiski definētas partijas, ja mēs nezināsim, kas tās ir, ar kādām pazīmēm tās atšķiras no pārējām sabiedriskajām organizācijām? Tāpēc, manuprāt, mēs varam vismaz vienlaikus strādāt gan pie Vēlēšanu likuma, gan pie Partiju likuma.

Taču tanī pašā laikā es gribu iebilst arī pret Vaivada kunga apgalvojumu, ka mēs esam vienojušies vispirms pieņemt Vēlēšanu likumu un pēc tam likumu “Par partijām”. Mēs pirms divām nedēļām nobalsojām gan tikai par to, lai neiekļautu darba kārtībā likumu “Par partijām”, taču šāda vienošanās mums nav bijusi.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, jūs arī komentējat jautājumu par pirmo lasījumu! Kanceleja apgalvo, ka arī tā ir kļūda. Šeit ir jābūt tā, kā Rikarda kungs teica, ka tas ir pirmais lasījums.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Cienījamie kolēģi! Pagājušajā reizē mums jau bija šī diskusija par pirmo vai otro lasījumu. Pirmais lasījums ir noticis. Un ir noticis vairāk nekā pirms gada. Taču šinī laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas, tāpēc arī likumā ir attiecīgi ienākušas izmaiņas. Tādējādi mums vajadzētu šoreiz izspriest, lai likumu atgrieztu pirmajā lasījumā. Tas ir viens.

Otrkārt, es gribētu aizrādīt, ka nav bijis neviena tik liela spiediena, kāds ir attiecībā uz Partiju likumu, lai šo likumu obligāti atvirzītu kaut kur tālāk. Man pat liekas, ka pamatmērķis tomēr ir stipri lielāks, proti, lai Saeimas vēlēšanās partijas vai nu nepiedalītos nemaz, vai piedalītos galīgi nesagatavotas. Tāpēc mēs novilcinām šā likuma pieņemšanu, cik tik iespējams ilgi, vadoties pēc dažādiem motīviem. Un arī šoreiz tas notiek. Gribu vēl piebilst vienu faktu pie jau esošajiem, proti, ka šo likumu šobrīd ir izskatījušas jau vairākas komisijas un ar zināmām iebildēm ir devušas arī savu akceptu tā izskatīšanai šeit, plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimanis.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es aicinātu mūs argumentēt korekti, jo tas, kas ir pirmajā lasījumā, tas nevar būt otrajā lasījumā. Es aicinu atcerēties arī to, ka mēs tiešām vienojāmies un plaši diskutējām, ka Vēlēšanu likums ir prioritārs. Un, ja šodien partiju interesēs politikāniski noskaņoti cilvēki vēlas, tā sakot, sākt no kājām, nevis no galvas, tad es uzskatu, ka tas laikam metodiski nebūtu īpaši pareizi. Es arī ļoti brīnos par to, kā šis jautājums pastāvīgi un pastāvīgi uzpeld. Ja tas neuzpeld pa “kreisajām durvīm”, tad uzpeld pa “labajām durvīm”, ja tas neparādās plenārsēdē, tad tas izvirzās Prezidijā…

Godājamie kolēģi! Es aicinātu tomēr neskatīt šo likumu, jo tas ir politikānisms, un sākt ar Vēlēšanu likumu. Tieši Vēlēšanu likums ir tas, ko viens otrs cenšas nogremdēt, cik vien dziļi var. Tieši tas ir tas, ko cenšas nogremdēt, nevis Partiju likums, jo Vēlēšanu likumā ir skaidri un gaiši pateikts, ka ir nepieciešams 100 cilvēku saraksts, turklāt šeit nav runāts par to, ka ir vajadzīgas tieši partijas, lai piedalītos vēlēšanās. Tā ir tikai Škapara kunga fantāzija.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es kā vienmēr esmu iesniedzis priekšlikumu – pārtraukt argumentu izteikšanu un sākt balsot. Kide un visi pārējie kolēģi varbūt tomēr ļoti īsi izteiksies, bet tad gan pārtrauksim vai liksim uz balsošanu.

E.Kide: Es pilnīgi piekrītu Freimaņa kungam. Šie priekšlikumi ienāk gan pa “labajām”, gan pa “kreisajām” durvīm, gan pa “vidējām” durvīm. Mēs jau sen tos dzirdam. Šajos priekšlikumos, ko izsaka arī Freimaņa kungs, es patiešām neredzu ne formālo, ne kādu citu loģiku. Jo patiešām šķiet, ka būtu loģiski vispirms izskatīt kādas likuma sastāvdaļas un tad izskatītu pašu Vēlēšanu likumu.

Es nekādi nevaru piekrist arī Rikarda kungam, kurš saka tā: ja pieņems likumu par sabiedriskajām organizācijām un noteiks, ka partijas kā tādas ir, tad tās jau steidzīgi var iet piereģistrēties, bet spēles noteikumus mēs tām pateiksim beigās – pirms pašām vēlēšanām. Un tad tās var stāties ārā un izreģistrēties vai pārreģistrēties par sabiedriskajām organizācijām. Es domāju, ka te nu bez kādas loģikas var pieņemt paketi “Sabiedriskās organizācijas” un tūdaļ arī “Partijas” un tad pieņemt Vēlēšanu likumu, zinot, kāda šīm struktūrvienībām ir vieta šajā lielajā “cepures” likumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Cālītis un pēc tam Kinna. Un tad balsosim par pārtraukšanu.

I.Cālītis: Godātie deputāti! Atcerēsimies, ka likumprojekts “Par partijām” ir visilgāk izstrādātais likumprojekts šā mūsu sasaukuma Augstākās padomes vēsturē. Mēs ar partiju likumu iesākām pirms pusotra gada – tad, kad Latvijā vēl darbojās komunistiskā partija. Mēs visi gaidījām šo likumu ar lielu nepacietību un vairākas reizes pārstrādājām dažādus projektus. Taču tagad, kad lieta ir nonākusi jau līdz attiecīgajai kondīcijai, kad sabiedrība gaida šādu likumu, kad mēs visi esam gatavi apspriest likumu “Par partijām”, tad pēkšņi parādās kaut kādas argumentācijas it kā par Vēlēšanu likuma prioritāti. Šī prioritāte ir argumentēta tikai ar šo deputātu vēlmi: “Es gribu, lai tā būtu prioritāte, un ar to viss ir izteikts!” Tas tā nav! Un tāds ir arī arguments par to, ka vispirms ir jāpieņem “jumta” likums “Par sabiedriskajām organizācijām”. Arī tas ir visai “plāns” arguments, jo mums jau ir šādi precedenti mūsu darbā. Mēs esam pieņēmuši likumu “Par reliģiskajām organizācijām”, kuras arī ir sabiedriskās organizācijas paveids, mēs esam pieņēmuši likumu “Par arodbiedrībām”, kuras arī tāpat ir sabiedriskā organizācija. Tā ka arī šis arguments nav vērā ņemams, un tāpēc lūdzu atstāt darba kārtībā likumprojektu “Par partijām”.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kinna, lūdzu!

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Mums katram ir diezgan īpatnējs priekšstats par to, kas tad ir sabiedrības pamats un kas ir virsbūve. Tāpēc man interesanti liekas tas, ka Vēlēšanu likums ir pamats un pēc tam būs likumi, kas reglamentēs sabiedrības virsbūvi, ka ir tikai kaut kāda virsbūve. Es gan, protams, nepiekrītu šeit uzrakstītajam dokumentam, ka ir jāpieņem tikai likums “Par partijām”. Manuprāt, ir jāpieņem likums gan par partijām, gan arī par sabiedriski politiskajām organizācijām. Un tikai tad, kad mēs būsim spējuši reglamentēt, kas tad ir partijas un kas ir sabiedriski politiskās organizācijas, mēs varēsim noteikt to vietu vēlēšanu spektrā. Tāpēc es aicinu (varbūt tas ir ietverts jau likuma tekstā) vienlaikus ar partijām izskatīt arī jautājumus, kas skar sabiedriski politiskās organizācijas, un šos jautājumus tomēr skatīt.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es došu, protams, vārdu arī Lagzdiņa kungam, jo viņš jau ir pie mikrofona. Kamēr mēs pa šo laiku ceturto reizi debatējam, mēs jau būtu pieņēmuši vai noraidījuši šo Partiju likumu, bet mēs visu laiku debatējam par tā iekļaušanu vai neiekļaušanu.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Nepiedaloties šajās debatēs, es pēc būtības gribētu informēt kolēģus deputātus, ka likums “Par sabiedriskajām organizācijām” otrajam lasījumam tiks iesniegts šonedēļ – ceturtdien – Prezidijā, lai to iekļautu nākamās nedēļas darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par likumprojekta “Par partijām” pirmā lasījuma iekļaušanu darba kārtībā. Lūdzu rezultātu. 45 – par, 41 – pret, atturas – 18. Darba kārtībā šajā nedēļā nav iekļauts. Rikarda kungs, deputāt Rikard! Vai jūs uzstājat par sava priekšlikuma balsojumu attiecībā uz 29.punktu? Jā? Deputāt Rikard, es mēģināšu uzmanīgi klausīties un formulēt jūsu teikto! Uzmanību, kolēģi! “29.septembrī iekļaut darba kārtībā Vēlēšanu likumu un likumu “Par sabiedriskajām organizācijām un partijām.” Tā es sapratu. Ja jūs gribat precizēt, nāciet, lūdzu, un precizējiet!

J.Vaivads: Mūsu priekšlikumi pagaidām ir tikai attiecībā uz vēlēšanām otrajā lasījumā, un tas ir konkrēts priekšlikums. Lagzdiņa kungs teica, ka viņa likumprojekts par sabiedriski politiskajām organizācijām nākamnedēļ ir gatavs izskatīšanai. Ja Prezidijs to iekļauj nākamnedēļ, tad mums nav iebildumu, lai izskata. Ja neiekļauj, tad varam pēc tam tajā nedēļā pēc šā likuma iekļaut Lagzdiņa likumu. Tas būtu darba gaitā. Galvenais, lai mēs vienotos par Vēlēšanu likumu otrajā lasījumā, par tā izskatīšanu 29.septembrī.

Priekšsēdētājs: Paldies. Priekšlikums ir skaidrs – 29.datumā izskatīt Vēlēšanu likumu. Balsosim, lūdzu! Rezultātu! 60, 15, 17. Paldies, ir iekļauts darba kārtībā. Vai visi jūsu ierosinājumi ir izskatīti? Paldies, sāksim izskatīt mūsu darba kārtību.

Par procedūru?

O.Ščipcovs: */Es gribētu uzstāties ar paziņojumu, ko gatavojos darīt jau sen. Runa ir par likumu “Par tautas deputāta statusu”. Amatpersonas, sabiedriskās organizācijas un valsts orgāni nepilda šī likuma 8. un 9.panta prasības. 9.pantā teikts, ka pieprasījumu iesniedz deputāts vai deputātu grupa rakstiskā veidā. Atbilde uz pieprasījumu jādod tajā pašā Augstākās padomes sesijā, ne vēlāk kā triju dienu laikā. Ja atbildes sagatavošana prasa ilgāku laiku, Augstākā padome ar savu lēmumu nosaka citu atbildes sniegšanas termiņu. Man ir daudz tādu deputātu pieprasījumu, uz kuriem es neesmu saņēmis atbildes. Atbildes uz saviem deputātu pieprasījumiem nav saņēmuši daudzi mani kolēģi. Es uzskatu, ka tāds stāvoklis nav pieļaujams, amatpersonām jāatbild par likuma nepildīšanu. Paldies par uzmanību./

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pirmais darba kārtības jautājums – Latvijas Republikas likums “Par Latvijas Republikas valsts galvu līdz Saeimas sanākšanai” otrajā lasījumā kā steidzams. Tas ir 93.dokuments. Pirmajā lasījumā mūs ar likumprojektu iepazīstināja deputāts Silārs. Pašlaik otrajā lasījumā deputāta Silāra nav, bet uz otro lasījumu nekādi labojumi un papildinājumi nav ienākuši. Muciņa kungs un Eglāja kungs, jūsu iesniegtais dokuments nav iekļauts darba kārtībā.

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Likumdošanas jautājumu komisija savā sēdē izskatīja šo jautājumu un rakstiski ir iesniegusi savus priekšlikumus par šo dokumentu. Ja mēs pieejam formāli – tā, kā jūs teicāt kā sēdes vadītājs, tad tiešām šāds lēmums nav iekļauts darba kārtībā. Tādā gadījumā šis jautājums ar šiem priekšlikumiem pa punktiem ir atsevišķi nobalsojams. “Likuma” vietā ir vārds “lēmums”, un attiecīgi mainās 1.punkta redakcija. Kurš paliek – tas tad arī lai tiek skatīts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Muciņa kungs, Likumdošanas jautājumu komisijai jūsu personā šinī gadījumā nav taisnības, jo par šo lēmumu ir nobalsots konceptuāli pirmajā lasījumā, kā arī tas ir izskatīts komisijās un frakcijās. Un, tā kā pa šo laiku jūs bijāt ārzemēs, jūs esat drusku atpalicis no tā, kas šeit tika darīts un lemts. Likums ir akceptēts pirmajā lasījumā un nobalsots kā steidzams. Pašlaik ir šā likuma otrais lasījums. Jūsu dokuments nav iekļauts darba kārtībā.

Par otro lasījumu, lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Krastiņa kungam varbūt arī ir formāli taisnība, taču mēs vakar Likumdošanas jautājumu komisijā ļoti nopietni, varētu teikt, no juridiskā viedokļa izskatījām visus šā jautājuma aspektus. Tāpēc mūs vairāk interesē, lai tas būtu likums. Ja likums, tad likums, bet 1.punkta redakciju mēs tomēr ierosinām deputātiem izskatīt. Jo šeit katrs vārds, ko mēs ietvērām šajā redakcijā, stingri atbilst patiesībai. Turpretim tā redakcija, kura mums tagad it kā būtu otrajā lasījumā, no juridiskā viedokļa, ir stipri apšaubāma, jo mums konstitūcijā valsts galvas vispār nav un valsts galvas nav arī Satversmē, līdz ar to mēs nevaram balsot par tādu redakciju.

Turpretī, ietverot šādu redakciju, kādu ierosina Likumdošanas jautājumu komisija, gan vilks būs paēdis, gan kaza būs dzīva, un Gorbunova kungs aizbrauks un uzstāsies Latvijas vārdā. Tādā gadījumā mums juridiski viss būs pilnīgi pareizi, tā, kā mums ir reālajā dzīvē. Arī šeit būs pilnīga saskaņa ar likumu, kuru mēs pieņēmām par Augstākās padomes kompetenci. Lūk, šī redakcija ir pilnīgā saskaņā ar šo redakciju. Mums šeit priekšā ir rakstisks variants, un es tomēr lūgtu deputātus to pārdomāt, lai gadījumā, ja mēs arī piekāpjamies un ja tas ir nevis likums, bet lēmums, par 1.punktu nobalsotu šādā redakcijā. Tāds man būtu lūgums cienījamajiem deputātiem.

Es vēlreiz atgādinu, ka mēs ļoti nopietni un ilgstoši apspriedām šo variantu un mūsu krieviski runājošā daļa ar trijām balsīm vienoti balsoja pret šo variantu, kuru es tagad turu rokā, turpretī pieci pārējie Likumdošanas jautājumu komisijas locekļi vienbalsīgi balsoja par šo variantu, kuru iesniedza Likumdošanas jautājumu komisija, respektīvi, šo 104.dokumentu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs! Otro reizi mūsu Augstākās padomes darbības laikā Likumdošanas jautājumu komisija ir pārkāpusi savas pilnvaras un mainījusi dokumentu pēc pirmā lasījuma, par ko ir konceptuāli nobalsots. Atcerieties, vienreiz šāds precedents mums jau bija, kad radījām speciālu komisiju likumprojekta atgriešanai stadijā, kādā tas ir bijis. Šoreiz jautājums nav par to, jo, kā es jau minēju, šis lēmums nav iekļauts darba kārtībā, jo mums ir bijis konceptuāls balsojums par šā ļoti īsā likumprojekta diviem pantiem, taču mēs varam izteikties par 93.dokumentu. Tikai par šo likumprojektu!

Lūdzu, Gorbunova kungs, pēc tam – Apsīša kungs.

A.Gorbunovs: Ņemot vērā deputāta Bojāra teikto, es vispirms gribētu pateikt, lai nekādā gadījumā šo likumu vai lēmumu nesais­tītu ar braucienu un tur neminētu manu uzvārdu. Man vienkārši deputātam Bojāram ir loģisks jautājums par to vilku un kazu, un visiem, kas ir paēduši: vai pēc šādas redakcijas neradīsies jautājums, jo mēs runājam par valsts galvu, kas reprezentē starptautiski, bet viņš it kā mums ir valsts galva starptautiski, taču iekšēji mums tā nav? Tad jau loģiski iznāk... Es nezinu, kas tur iznāk – vilks, kaza vai kaut kāds hibrīds?

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Arī es gribētu teikt dažus vārdus mūsu Likumdošanas jautājumu komisijas vārdā. Tas viss atbilst patiesībai, ko teica kolēģis Bojārs. Un mēs ar balsu vairākumu uzskatījām, ka šajā mūsu variantā nav grozīta koncepcija, jo nesen pieņemtajā likumā “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai” ir norādīts, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs dara to, to un vēl to. Šis, pēc mūsu komisijas domām, ir it kā papildinājums vai precizējums. Tiesa, tas, ko tikko teica priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, arī pasaulē tā tiek traktēts. Teiksim, enciklopēdiskajos izdevumos par valsts galvu uzskata personu, kas vai nu formāli, vai faktiski ieņem augstāko vietu valsts institūcijas sistēmā un pārstāv valsti iekšpolitiskajā dzīvē un starptautiskajās attiecībās. Mēs iepriekš minētajā likumā esam uzsvēruši tieši šo starptautisko attiecību momentu, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs pārstāv Latviju attiecībās ar citām valstīm.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs vēl vēlas izteikties.

J.Bojārs: Sakarā ar to, ka Gorbunova kungs man uzdeva jautājumu. Gorbunova kungs, es nekādā gadījumā negribēju, lai tas skanētu kā apvainojums jums vai kā citādi... Es gribēju ļoti korekti izskaidrot problēmu. Taču es domāju, ka tad, ja mēs pieņemtu tādu redakciju, kāda ir mums likumā, respektīvi, 93.dokumentā, šis dokuments būtu pretrunā ar mūsu nupat pieņemto likumu par Augstākās padomes kompetenci līdz Saeimas sasaukšanai. Tas būtu pirmkārt.

Un otrkārt. Šis dokuments ir pretrunā arī ar Satversmi. Tāpēc es uzskatu, ka mēs, ļoti korekti un detalizēti apsverot katru vārdu, nonācām pie šādas redakcijas, lai apmierinātu gan Satversmes, gan nupat pieņemtā likuma prasības un neveidotu jaunu valsts institūciju, kuras mums nav. Mums nav šādas institūcijas! Tāpēc es absolūti neuzskatu, ka šeit mēs mēģinām kaut kādā veidā vai nu pazemināt mūsu Gorbunova kunga godu, vai mazināt viņa kompetenci. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, man no sākta gala vienmēr ir bijusi ļoti liela neuzticība pret tiem cilvēkiem, kuri pirms piecām minūtēm attīsta drudžainu darbību un uztaisa vienmēr kaut kādu jaunu fundamentālu dokumentu. Šeit mums Bojāra kungs un vēl daži citi kungi ir uztaisījuši jaunu fundamentālu dokumentu, kas patiesībā neatšķiras ne ar ko, bet tikai ar to, ka aiziet prom no tā, par ko mēs jau esam nobalsojuši.

Godājamie kolēģi, es domāju, būsim atklāti un sapratīsim to, ka runa nav vis par otru papīru, bet par to, ko katrs domājis “aiz” šā papīra. Kādam – vai nu vienam, vai otram – ir vairāk vai mazāk sakarsēta fantāzija par to, kas atrodas aiz šā papīra. Tieši tāpēc es aicinu neņemt to vērā. Es atbalstu Krastiņa kunga priekšlikumu – ļoti decenti palikt pie tā formulējuma par valsts galvu, kas mums bija sākumā, un beigt apskatīt papīrus, kas ir radušies pirms piecām minūtēm.

Priekšsēdētājs: Paldies. Muciņa kungs vēlreiz vēlas izteikties.

L.Muciņš: Par motīviem. Lai cienījamie kolēģi ir absolūti neierobežoti savā balsošanā un var nolemt, vai lietus līs tūlīt vai nelīs, tā ir mūsu katra darīšana. Taču es gribētu paskaidrot cienījamajiem kolēģiem, kāda bija Likumdošanas jautājumu komisijas motivācija bez tiem iemesliem, ko šeit izteica cienījamais kolēģis Apsītis un Bojāra kungs.

Bija viens tīri formāls iemesls, kurš netika pagaidām minēts, bet uz kuru es gribētu vērst jūsu uzmanību. Es ar dziļu interesi izlasīju PSRS deputāta Eizāna rakstu par tiem ļoti vājajiem likumiem, ko mēs te ražojam divarpus gadus, un man tas dziļi iekrita sirdī. Šobrīd likums “Par Augstākās padomes darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai” nav publicēts. Tam nav speciālas spēkā stāšanās kārtības, un tas stāsies spēkā parastajā kārtībā – piecas dienas pēc publikācijas. Līdz ar to būtu ļoti jocīgi un ļoti īpatnēji, ja mēs grozītu pašu šo likumu vai arī, pēc būtības radot vēl vienu likumu, mēģinātu kaut ko tur noslīpēt, kaut gan vairāki juristi, ar kuriem es konsultējos, uzskata, ka vispār šāds likums nav vajadzīgs. Tas viss ir pietiekami skaidri un gaiši pateikts šajā likumā par darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai, arī tas, kas ir domāts attiecībā uz valsts galvu. Tādējādi Likumdošanas jautājumu komisija uzskatīja, ka Augstākās padomes Prezidijam ir jāizmanto savas tiesības izskaidrot likumu. Šinī gadījumā šīs tiesības ir jāizmanto, un tādēļ ir nepieciešams nevis likums, bet lēmums, kas tikai izskaidro šo likumu par Augstākās padomes darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai, tādā veidā atkārtojot šā likuma 8.panta 1.punktu un pieliekot klāt šos vārdus “valsts galva”.

Otrais moments. Parasti jēdziens “valsts galva” netiek minēts likumdošanas aktos, tas vairāk ir mācību grāmatu termins.

Turpretī otrais uzskats bija tāds, ka varbūt vispār šis likums nav vajadzīgs, bet tādējādi mēs izšķīrāmies par lēmumu. Es uzskatu, ka šis jautājums ir būtisks, jo mēs nevaram sākt labot likumus, kuri pat nav stājušies spēkā un nav bijuši spēkā nevienu dienu. Un tas nebūt neliecina par mūsu darba augsto kvalitāti. Paldies.

Priekšsēdētājs: Par mūsu darba augsto kvalitāti neliecina arī tas, ka cilvēki, kuri nelasa avīzes un nepiedalās plenārsēdēs, tagad izsakās par motīviem. Šis likums ir publicēts “Dienas” pielikumā, tas būtu, pirmkārt, Muciņa kungs. Un otrkārt. Jūs, nebūdams plenārsēdēs, diemžēl nezināt balsojumus, kādi ir bijuši plenārsēdēs. Vajadzēja paņemt protokolus vai stenogrammas.

Es domāju, godājamie kolēģi, tā kā mums te ir izvirzījušās debates, es ar plenārsēdes vadītāja tiesībām gribētu ierosināt šīs debates pārtraukt, jo tās atkārtojas, turklāt tās nav par darba kārtību. Šis jautājums nav iekļauts darba kārtībā. Ja kāds vēlas, lai šāds lēmuma projekts tiktu iekļauts atsevišķi darba kārtībā, tad jāizsaka lūgums par šā lēmuma projekta kā alternatīva dokumenta iekļaušanu darba kārtībā ar visām no tā izrietošajām sekām. Mums pašlaik ir 93.dokumenta otrais lasījums kā steidzams, jo pirmajā lasījumā mums par to ir nobalsots. Vaivada kungs un Eglāja kungs gan ir pie mikrofona, bet mums ir jābalso par to, vai mēs turpināsim debates par dokumentu, kurš nav iekļauts darba kārtībā, par to, vai mēs debatēsim par dokumentu, ko ir iekļāvusi Likumdošanas jautājumu komisija. Vai mēs turpināsim debates par šo dokumentu. Es ierosinu nobalsot par debatēm vai pret debatēm attiecībā uz šo darba kārtībā neiekļauto lēmuma projektu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par priekšlikumu par debašu turpināšanu par darba kārtībā neiekļauto lēmumu! Lūdzu rezultātu. 47 – par, 31 – pret, atturas – 10. Turpinām apspriest šo darba kārtībā neiekļauto lēmumu.

Lūdzu, Eglāja kungs! Pēc tam – Vaivada kungs.

V.Eglājs: Es tomēr gribētu iebilst pret formulējumu, ka nav iekļauts darba kārtībā. 104.dokuments sākas tā: “Priekšlikums 93.dokumentam.” Un otrajā lasījumā dokumentu apspriež pa pantiem. Šeit Likumdošanas jautājumu komisija iesniedz tekstam savu variantu, un, kā iepriekš bija teikts, tā nav cita koncepcija. Mēs atzīstam, ka koncepcija, kad šāds dokuments ir bijis... Un, ja pantā mums ir citāda redakcija, tad tāpēc pēc mūsu lēmuma pieņemšanas kārtības tomēr ir jābalso atsevišķi par katru redakciju, kas visiem ir izdalīta, bet iebildumu par to, ka nav iekļauts darba kārtībā, es uzskatu par nepamatotu.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Es vispirms, Krastiņa kungs, tomēr izsaku protestu par to, ka jūs jau formulējāt debašu tēmu, pirms neesat paprasījis, par ko katrs debatētājs tiešām grib izteikties. Var jau būt, ka arī man aizrādīs, jo arī es biju ārzemēs, bet šis jautājums jau vakar tika skatīts. Lieta ir tāda, un es atgādināšu šo vēsturi.

Tad, kad Prezidijā izvirzījās jautājums par ANO, tieši šā punkta sakarā izvirzījās diskusija, ka Gorbunova kungs it kā var pārstāvēt, lai gan šis valsts galvas statuss atbilstoši mūsu pieņemtajam likumam izrādās mazliet neskaidrs. Un šodien es no Gorbunova kunga mutes dzirdu, ka, piedodiet, tas nav absolūti tā, kādēļ šāds lēmums ir vajadzīgs. Es personīgi esmu mazliet nesaprašanā, kādā sakarībā tad mums šis lēmums tiešām ir vajadzīgs, kur ir šī vajadzība, kur ir šis pilnvaru vai statusa trūkums.

Un šinī sakarībā, tā kā es tomēr sapratu, ka pamatjautājums tomēr ir tāds, lai ārzemēs nebūtu neskaidrību sakarā ar šo protokolu, un tas tiešām dažkārt ir pazemojoši, ja šī neskaidrība izriet no mūsu likumiem... Tādā gadījumā es saprotu, ka vienīgais normālais risinājums ir lūgt izskatīt Likumdošanas jautājumu komisijas iesniegtos labojumus, sakarā ar kuriem vispār nekādas neskaidrības pēc tam vairs nerodas. Tā ka tas ir vienkārši motīvs, un es ierosinātu, lai mēs šo jautājumu atrisinātu tā, kā tas loģiski bija izveidojies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tādā gadījumā, godājamie kolēģi, mums ir jāizdara balsojums par šā likumprojekta atgriešanu pirmajā lasījumā. Citas izejas nav, jo šis lēmuma projekts konceptuāli atšķiras no pirmā lasījuma.

Lūdzu, Gorbunova kungs!

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi, man tiešām ir ļoti žēl, ka mēs esam iztērējuši daudz laika, turklāt tiešām nevajadzīgi šo laiku esam iztērējuši. Jo lietas būtība ir tāda, par kādu es runāju no šīs tribīnes. Mums ne mūsu likumos, ne konstitūcijā nav tāda jēdziena “valsts galva”. Līdzko mēs sākam šeit kaut ko grozīt, mēs nonākam pretrunā. Jebkurš formulējums, ko mēs piedāvāsim, līdz ar to būs pretrunīgs, un tik un tā to varēs apstrīdēt. Jo arī pirmais bija apstrīdams, un to pareizi darīja Likumdošanas jautājumu komisija. Tomēr tas arī tagad ir apstrīdams, jo kā valsts galva var būt starptautiski, bet iekšēji nebūt?

Attiecībā uz mani personīgi man nevajag šā goda ne starptautiski, ne iekšēji, jo to neparedz nedz mūsu likumi, nedz mūsu konstitūcija. Tāpēc šajā gadījumā, ja mēs negribam bezauglīgu diskusiju, tad tiešām šis dokuments ir jāatgriež pirmajā lasījumā, un acīmredzot tas būtu attiecībā uz augstāko amatpersonu. Tas laikam būtu tuvāk realitātei. Tāpēc es aicinātu vispār pārtraukt šā jautājuma izskatīšanu, jo, lai parlaments darbotos, lai valdība darbotos, mums visi likumi ir, tāpēc nevajag tērēt laiku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Līgotņa kungs!

A.Līgotnis: Es savukārt aicinātu nepārtraukt, bet turpināt izskatīt šo pašu projektu, kuru mēs jau esam pieņēmuši pirmajā lasījumā, šādu apsvērumu dēļ. Šeit visi saka, ka mums nav valsts galvas jēdziena valsts iekšpolitiskajā aspektā. Taču mums tas tomēr ir gan. Jūs visi acīmredzot esat aizmirsuši divos lasījumos pieņemto likumu “Par tiesu varu”, kur ir iestrādāts šis valsts galvas jēdziens. Tam ir zināmas funkcijas attiecībā uz tiesu sistēmu. Viņš pieņem tiesnešu zvērestus un ieceļ administratīvos tiesnešus. Es uzskatu, ka šeit nekādas pretrunas nav un arī nebūs, un viss būs ļoti loģiski, ja mēs turpināsim pirmā dokumenta izskatīšanu un pieņemšanu normālā secībā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Bērz, lūdzu!

A.Bērzs: Es pilnā mērā atbalstu Gorbunova kungu, jo nezinu, kāpēc un kam vajadzēja šo problēmu radīt. Nevienas valsts konstitūcijā nav teikts, ka valsts galva ir karalis. Latvijas Satversmē nav teikts, ka valsts galva ir prezidents. Ir prezidents, un tas visiem pats par sevi ir saprotams, ka pirmā amatpersona valstī ir valsts galva. Kādas te vispār var būt problēmas? Es pilnā mērā atbalstu Gorbunova kungu, ka šis likumprojekts kā nevajadzīgs ir jānoņem no izskatīšanas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, es lūdzu sekretariātu zvanīt. Lūdzu ieslēgt reģistrāciju. Reģistrēsimies. Pagaidīsim vēl kādu minūti... Lūdzu reģistrēties. Vai visi kolēģi ir reģistrējušies? Rezultātu! Reģistrējušies 115.

Lūdzu, Birkava kungs! Vēl viens ierosinājums par iespējamiem balsojumiem.

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Manuprāt, šeit nekādu procesuālu grūtību tālākajā gaitā nav. Likumdošanas jautājumu komisija savu dokumentu ir iesniegusi lēmuma formā, tā vienkārši ir iesniegusi 1.panta atšķirīgu redakciju, uzskatīdama to par nekonceptuālu. Tādējādi mans priekšlikums būtu 1.pantā izvēlēties vai nu viena, vai otra dokumenta redakciju. Tieši tas pats attiecas arī uz 2.pantu. Ja tās netiek pieņemtas, var spriest, protams, arī par citām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir trīs balsojumi. Radikālākais ir tas, ko pauda deputāts Bērzs jau ļoti konkrēti, tas ir, vispār noņemt šo jautājumu no izskatīšanas. Otrs ierosinājums – atgriezt šo dokumentu pirmajā lasījumā. Un trešais ierosinājums – turpināt izskatīt 93.dokumentu, bet balsot par divām 1.panta redakcijām. Tātad mums ir trīs balsojumi ar atšķirīgu radikālisma pakāpi – no visradikālākā līdz vismazāk radikālam.

Pirmais balsojums būs par visradikālāko priekšlikumu – svītrot šo jautājumu vispār no darba kārtības. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo radikālo ierosinājumu. Rezultātu! 33 – par, 40 – pret, 25 – atturas. Paldies.

Otrs balsojums – atgriezt likumprojektu – 93.dokumentu – pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 23, pret – 46, atturas – 25. Paldies.

Un trešais balsojums – turpināt izskatīt 93.dokumentu otrajā lasījumā, balsojot par divām dažādām 1.panta redakcijām. Lūdzu rezultātu. Par – 74, pret – 13, atturas arī 13. Paldies.

Tagad vienīgi jāpajautā Likumdošanas jautājumu komisijai tās vadības personā, vai tā piekrīt šo 93.dokumentu uzskatīt par labojumiem un grozījumiem pie otrā lasījuma?

No zāles: Jā, piekrītam!

R.Apsītis: Es, protams, nevaru runāt visas komisijas vārdā, mēs tik ātri nepaspējām apspriesties, taču domāju, lai gan izteikšu savas domas, ka mēs piekrītam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pret neviens neizsakās. Tādējādi uzskatīsim to par komisijas piekrišanu.

Tātad, godājamie kolēģi, ir otrais lasījums. Mums praktiski nav vērts turpināt diskusijas par to, vai mums ir augstākā amatpersona vai nav, vai tas ir uzskatāms vai nav. Te praktiski 1.pantam ir divas redakcijas. Pirmā redakcija tiek balsota tā, ko mēs akceptējām pirmajā lasījumā. Un otrā ir tā, ko tagad ierosina Likumdošanas jautājumu komisija. Tātad būs divi balsojumi.

Lūdzu balsošanas režīmu. Un pirmo balsosim to variantu, kas izteikts 93.dokumentā un ir akceptēts pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 60, pret – 12, atturas – 27. Paldies.

Balsošanas režīmu! Un tagad balsosim par Likumdošanas jautājumu komisijas ieteikto variantu. Lūdzu rezultātu. Par – 44, pret – 19, atturas – 33. Tātad vairākumu ir guvis mūsu pirmajā lasījumā akceptētais variants, bet Likumdošanas jautājumu komisijas variants ir noraidīts.

Vēl mums ir 2.pants par likuma stāšanos spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Likumdošanas jautājumu komisija ierosina, ka likums stājas spēkā līdz ar likumu par Augstākās padomes darba organizāciju. Taču, kā jau tagad konstatējām pielikumā “Diena”, tas praktiski sakrīt. Lai gan te nekādas problēmas nav, tomēr formāli nobalsosim.

Tātad, lūdzu, pirmais balsojums būs par to mūsu akceptēto variantu, kas bija pirmajā lasījumā, – ka likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Un otrs balsojums būs tāds, kāds tas ir Likumdošanas jautājumu komisijas variantā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 2.pantu. Lūdzu rezultātu. Par – 69, pret – 9, atturas – 18. Paldies.

Balsošanas režīmu! Balsosim par Likumdošanas jautājumu komisijas ierosināto variantu. Lūdzu rezultātu. 22 – par, 22 – pret un 42 – atturas. Tātad vairākumu ir guvis mūsu pirmajā lasījumā akceptētais variants par to, ka likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Paldies.

Tagad mums vēl atlicis balsojums kopumā par šo likumdošanas aktu. Vai visi, lūdzu, ir reģistrējušies? Kurš nav, tas nav, tās ir katra deputāta tiesības nereģistrēties.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo likumu kopumā. Paldies. Lūdzu rezultātu. Par – 68, pret – 10, atturas – 20. Likums ir pieņemts. Paldies.

Otrais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Trešais lasījums. Kā es saprotu, Apsīša kungs ir ziņotājs. Lūdzu, Apsīša kungs! Atgādināšu, ka tas ir trešais lasījums. Debatēsim un balsosim par redakcionāliem labojumiem.

R.Apsītis: Godātais Augstākās padomes priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti un pārējie klātesošie! Es lūdzu deputātus sameklēt trīs dokumentus. Tie ir 103., 110., 111.dokuments. Šos dokumentus patlaban apspriedīsim.

Laikā kopš otrā lasījuma šis likumprojekts Likumdošanas jautājumu komisijā ir apspriests divas reizes, bez tam vienu reizi arī īpaši izveidotajā darba grupā. Mēs rūpīgi iepazināmies ar iesniegtajiem priekšlikumiem, centāmies vispusīgi šos priekšlikumus apspriest un pieņēmām attiecīgu lēmumu vai nu šos priekšlikumus apmierināt un iestrādāt tos likumprojektā, vai arī noraidīt. Tas viss ir atspoguļots 103.dokumentā. Bez tam likumprojekts ir arī rūpīgi rediģēts. Mēs paši no redakcionālā viedokļa centāmies to uzlabot, ņemot vērā deputātu ieteikumus. Tāpēc patlaban trešā lasījuma redakcijā jūs neatradīsit vairs vārdus “Augstākā padome”, “Ministru padome”, tāpat arī laikrakstu “Diena” un vēl dažas citas redakcionālas nepilnības, kas bija otrā lasījuma redakcijā.

Tagad konkrēti par to, kas ir jauns šajā likumprojektā, salīdzinot to ar otrā lasījuma redakciju. Vispirmām kārtām es gribētu, lai jūs izlasītu (ja tas vēl nav izdarīts) 110.dokumenta preambulu. Šī preambula ir jauna. Likumdošanas jautājumu komisija un arī darba grupa uzskatīja, ka vajadzētu tomēr demonstrēt pēctecības principu, jo būtībā šis likumprojekts, ko mēs jau diezgan ilgstoši apspriežam, nav nekas cits kā 1923.gada Latvijas Republikas analoģisks likums ar diviem grozījumiem, kas izdarīti 1936. un 1937.gadā. Protams, laiks ir darījis savu un mēs bijām spiesti izdarīt dažus visai būtiskus grozījumus, tomēr pamatā tas ir un paliek 1923.gada likums. Tāpēc mēs ierosinām izteikt šo likumu jaunā redakcijā, ko visi deputāti pašlaik ir saņēmuši un sāks apspriest. Šis ir jaunums.

Priekšsēdētājs: Paldies, Apsīša kungs! Tātad notiek trešais lasījums, un, kā jau es atgādināju, mēs izskatām tikai tos pantus, kuros praktiski ir šie labojumi un jauninājumi. Pārējie panti, kur tādu labojumu nav, izņemot gadījumus, ja kādi deputāti iesaka kaut ko strīpot, mums vispār nav jāskata.

Tātad sāksim! Lai gan likums nav garš, es tomēr domāju, ka mēs varētu skatīt pēc kārtas. Tātad izsakieties par 1.pantu, deputāti, jo rakstisku priekšlikumu šeit nav.

R.Apsītis: 1.pantā, es gribētu teikt, ir redakcionāls labojums – viens iestarpinājums, tie ir vārdi “izņēmuma gadījumos”, lai panāktu, ka nekustamo īpašumu atsavina tikai ārkārtējos gadījumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Taču te ir vēl arī variants, tātad būs balsojums.

R.Apsītis: Es atvainojos, jums laikam ir kāds vecāks...

Priekšsēdētājs: Man ir vecāks dokuments.

R.Apsītis: Tas bija otrajā lasījumā, bet otrā lasījuma laikā mēs nobalsojām par pirmo variantu, ka tikai uz atsevišķa likuma pamata mēs atsavinām nekustamo īpašumu. Nevis uz lēmuma, bet uz likuma pamata!

Priekšsēdētājs: Paldies. Es vienkārši gribēju precizēt, jo manā variantā tas ir parādījies. Paldies. Tātad nav iebildumu?

R.Apsītis: Nē, nekādu būtisku labojumu šeit nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. 2.pants.

R.Apsītis: Tas ir bez labojumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. 3.pants.

R.Apsītis: Par 3.pantu es gribētu teikt nelielu komentāru. 3.pants ir viens no visdiskutablākajiem šajā likumprojektā. Par to jau mēs diezgan plaši diskutējām otrā lasījuma laikā šeit plenārsēdē. Tika izteikti vairāki priekšlikumi, bija deputāta Alkšņa priekšlikums, ka šajā likumprojektā vispār nevajadzētu dot nekādu vajadzību uzskaitījumu. Bija arī pilnīgi pretējs deputāta Teikmaņa priekšlikums, kurā ļoti sīki tika nosauktas tās vajadzības, kādos gadījumos drīkst atsavināt nekustamo īpašumu. Mēs kritiski novērtējām gan vienu, gan otru priekšlikumu un konstatējām, ka ne viens, ne otrs nav bez vainas. Būtībā mēs atstājām, ja tā varētu teikt, “centra” politiku šā jautājuma risināšanā. Ja mēs runājam par valsti, tad mums ir jāatceras, ka valsts ir tikai viena. Un, ja katrā atsevišķā gadījumā pieņemam likumu, bez šaubām, trijos lasījumos, par to, kādā gadījumā tad šis nekustamais īpašums ir jāatsavina, tad mums nevajadzētu diktēt valstij un to mācīt, dot tai kaut kādas pamācības, ka, lūk, tikai tādos un tādos gadījumos. Jo mēs dažkārt nespējam pat iedomāties, kādas vajadzības var rasties.

Ja runājam par pašvaldībām, tad, tāpat kā tas bija otrā lasījuma laikā, mēs centāmies dot galvenos virzienus, kā šā likuma ietvaros būtu pieļaujama nekustamā īpašuma atsavināšana, protams, redakcionāli uzlabojot šo nelielo uzskaitījumu. Mēs respektējām arī deputāta Teikmaņa priekšlikumu un ietvērām vienu otru aspektu, lūk, šajā virzienu uzskaitījumā. Šāds jautājuma risinājums izskanēja arī otrā lasījuma laikā, kad tas guva vislielāko deputātu piekrišanu, kaut gan īpaši balsots par to netika.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kinna par 3.pantu. Lūdzu.

J.Kinna: Apsīša kungs, es runāšu tieši par to, ko jūs tikko paskaidrojāt. Tātad, ja es pareizi sapratu, pašvaldībām pašām nav nekādas iespējas ierosināt likuma pieņemšanu par kaut kāda īpašuma atsavināšanu, apejot valdību. Tātad valdība šinī gadījumā ir absolūts “šaurais kakls”. Ja valdība nepiekrīt vai neierosina šādu likumprojektu, tad pašvaldībai nav šādu iespēju kaut ko ierosināt. Arī deputātiem vai kādam citam nav tādu iespēju. Vienīgi un vienīgi valdība!

R.Apsītis: Es negribētu jums piekrist. Redziet, 3.panta otrajā daļā ir teikts tā, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vajadzībām ierosina attiecīgā ministrija, bet, ja tas nepieciešams atsevišķas administratīvās teritorijas iedzīvotāju kultūras, izglītības, sporta vai veselības aizsardzības nodrošināšanai, kā arī sabiedriskā transporta attīstībai, vides aizsardzībai vai inženierpētniecisko objektu celtniecībai, tad arī attiecīgā pašvaldības institūcija.

J.Kinna: Jūs atvainojiet mani, taču, ja es kaut ko saprotu no latviešu valodas, tad otrā rindkopa attiecas uz to, kas ir tiesīgs valdībai ierosināt. Pirmā rindkopa attiecas uz to, kas iesniedz šo likumprojektu, un šeit ir viennozīmīgi pateikts – valdība.

R.Apsītis: Jā. Tā ir valdība, bet, redziet, pašvaldības institūcijām taču arī ir dota iespēja ierosināt.

J.Kinna: Valdībā?

R.Apsītis: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!

A.Teikmanis: Jā, faktiski tas varbūt ir tīri redakcionāls labojums, taču es gribētu dzirdēt arī Apsīša kunga domas, kā tomēr šo jautājumu traktē Likumdošanas komisija, jo kolēģis Kinna pareizi saka: varbūt tas nemaz tā nav domāts, bet tā tas iznāk. No vienas puses, pašvaldībām ir tiešas likumdošanas iniciatīvas tiesības griezties parlamentā ar savu priekšlikumu, arī ar šādu likumprojektu par piespiedu atsavināšanu, bet, no otras puses, priekšlikums ir it kā jāiesniedz valdībai. Kam tad pašvaldībai īsti ir jāsniedz tas priekšlikums – valdībai, Augstākajai padomei vai Saeimai?

R.Apsītis: Redziet, es jau teicu, ka pamatā liekam 1923.gada likumu, saglabājam arī to mehānismu, kāds tika noteikts tajā likumā. Mums dažkārt šie vecie likumi liekas visai apšaubāmi, bet, jo tālāk mēs tos pētām, jo vairāk izrādās, ka tur viss ir bijis ļoti labi pārdomāts. Un tas, kas šeit ir ierakstīts, praktiski neatšķiras no 3.panta redakcijas otrā lasījuma laikā. Tur tikai šī valdība bija saukta vārdā, kāda tā tagad ir, – tā ir Augstākā padome, Ministru padome un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Es tomēr aicinātu atstāt tā, kā tas ir, jo konceptuāli gan pirmajā, gan otrajā lasījumā šis “šaurais kakls” (Kinnas kungam taisnība) ir tiešām izveidots apzināti pirmām kārtām tādēļ, ka mēs atceramies veco praksi, kā kādreiz ar Ministru padomes lēmumiem atsavināja privātmāju kvartālus. Tā bija vismaz manā dzimtajā Liepājā. Lai uzceltu milzīgo migrantu pūzni – “Laumu” – simtiem un tūkstošiem māju tika nojauktas, to visu valdība atsavināja. Un tā tas bija ne vienā vien pilsētā. Tādējādi valdībai tomēr ir jābūt zināmam vispārējam pārskatam. Es domāju, ka tas tomēr šeit ir ielikts pamatoti, jo arī 1923.gada likumā tā tas ir bijis. Un arī 1936. un 1937.gadā grozījumos tas nav citādi iztaisīts – tas viss ir noticis tikai ar valdības starpniecību. Un tas ir konceptuāli, jo atcerēsimies, kādi mums ir šie noteikumi Civillikumā un arī pat mūsu likumā par grozījumiem attiecībā uz īpašumtiesībām, ko mēs pieņēmām pēc 4.maija. Tātad atsavina tikai ārkārtas gadījumos un valsts interesēs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Pilnīgi pareizi, Muciņa kungs! 1936. un 1937.gadā gan neko nevarēja mainīt ar grozījumiem, jo tad eksistēja tikai valdība. Taču es tomēr domāju, ka mums nav noticis šāds konceptuāls balsojums par to, vai pašvaldībām pašām ir likumdošanas iniciatīvas tiesības šajā gadījumā vai nav. Man ir grūti tagad pateikt, kā izkļūt no šādas situācijas, bet es šim jautājumam sekoju līdzi arī otrajā lasījumā un šāds konceptuāls balsojums nav noticis. Otrajā lasījumā apspriestais dokuments pieļāva arī tādu varbūtību, ka pašvaldības tieši nāk ar likumdošanas iniciatīvu. Un nu pēkšņi šāda varbūtība tiek izslēgta. Es nebūt, Muciņa kungs, neaģitēju par to, ka valdībai ir jādod tiesības ar savu lēmumu atsavināt kaut kādus nekustamus īpašumus, kā tas ir izdarīts, teiksim, gadījumā ar “Laumu” Liepājā vai kaut kur citur.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apsīša kungs, jūsu komentārs! Un tad mēģināsim balsot.

R.Apsītis: Mans komentārs ir tāds, ka 3.panta redakcija konceptuāli neatšķiras no tā paša panta redakcijas otrā lasījuma laikā. Deputātam Kinnam, protams, ir tiesības izsacīt savas domas un uzskatīt, ka tas ir konceptuāli. Tā tam varētu piekrist, bet diemžēl “vilciens ir aizgājis”, un pašreiz esam trešā lasījuma stadijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā jau trešajā lasījumā pienākas, mēs vienīgi varam balsot par 3.panta akceptēšanu vai neakceptēšanu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 3.panta akceptēšanu. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par – 48, pret – 3, atturas – 9. 3.pants šādā redakcijā ir akceptēts. Paldies.

Lūdzu, 4.pants.

R.Apsītis: Tur nekādu būtisku labojumu nav.

Priekšsēdētājs: 5.pants.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: 6.pants.

R.Apsītis: Arī nav.

Priekšsēdētājs: Es lūgšu arī deputātiem sekot līdzi, lai pēc tam mums nav jāatgriežas pie kāda panta redakcijas.

Priekšsēdētājs: 7.pants.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: 8.pants.

R.Apsītis: 8.panta pēdējā rindā ir daži jauni vārdi salīdzinājumā ar otro lasījumu: “valsts vai pašvaldības vārdā”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nevienam nav iebildumu? Nav. 9.pants.

R.Apsītis: Nav papildinājumu.

Priekšsēdētājs: 10.pants.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: Par 9.pantu man būtu jautājums Apsīša kungam. Te ir minēts laikraksts “Diena”. Vismaz es esmu redzējis dokumenta projektu par “Valdības Vēstneša” dibināšanu. Tādā gadījumā mums būtu jāgroza likums.

R.Apsītis: Cienījamais Krastiņa kungs, man atkārtoti jāteic, ka jums ir kāds novecojis eksemplārs...

Priekšsēdētājs: Paldies. Es tad palūgšu sekretariātu... Laikam gan tas ir par vēlu, taču mēģināsim tikt galā, bet šo eksemplāru man vajadzēs kaut kādā veidā nomainīt. Man ir veseli divi, bet abi ir novecojuši.

R.Apsītis: Jā, 110.dokumenta vairs nav.

Priekšsēdētājs: Tā laikam ir sekretariāta kļūda, kas komplektēja šo vadības mapi. Paldies. Par 10.pantu.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: 11.pants.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: 12.pants.

R.Apsītis: 12.pantā ir ietverta jauna otrā daļa: “Atsavinot dzīvojamo māju, kurā dzīvo tās īpašnieks un viņa ģimenes locekļi, attiecīgajai institūcijai viņi ir jānodrošina ar citu dzīvojamo telpu.” Šī redakcija, apspriežot likumprojektu, tapa Likumdošanas jautājumu komisijā pēc deputāta Bojāra priekšlikuma un tika akceptēta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. 13.pants.

R.Apsītis: Nav papildinājumu.

Priekšsēdētājs: 14.pants.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: 15., 16.pants.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: 17.pants.

R.Apsītis: Nav.

Priekšsēdētājs: 18.pants.

R.Apsītis: Tur atkal ir papildinājums: “valsts vai pašvaldības vārdā”. Tas ir pēdējā rindiņā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Iepriekšējā reizē nebija nekādu pretenziju, arī tagad nav. 19.pants.

R.Apsītis: Ne 19., ne arī tam sekojošajos trīs pantos nav nekādu papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamajiem deputātiem ir kādi redakcionālas dabas grozījumi? Nav. Paldies, Apsīša kungs, par ziņojumu. Mums laikam vēl būs lēmuma projekts par šā likumā spēkā stāšanās kārtību.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies, godājamie kolēģi! Notiek reģistrācija. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 97 deputāti. Un arī deputāts Punovskis, kas pašreiz nāk iekšā zālē. Kopā būs 98.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 75 – par, 8 – pret, atturas – 8. Likums ir pieņemts.

Tagad izskatīsim lēmumu par likuma spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Tas ir 111.dokuments – lēmums par iepriekšminētā likuma spēkā stāšanās kārtību. Mēs neesam to apsprieduši. Parasti šo lēmumu apspriež un pieņem tikai trešā lasījuma laikā, tāpēc būs īss komentārs.

Mēs esam saņēmuši vairākus priekšlikumus, arī valdības padomnieka Dinnes kunga priekšlikumus. Bez tam arī vairāki deputāti ir izteikušies, piemēram, deputāts Celmiņš iesniedzis savu priekšlikumu. Tas sākotnēji bija iekļauts šajā lēmumā kā 2.punkta variants. Likumdošanas jautājumu komisija un darba grupa rūpīgi to izskatīja, izanalizēja un paņēma no tā, gribētos teikt, visvērtīgāko, kas bija šajā priekšlikumā. Tagad ir izveidojies 2.punkts, lūk, šādā redakcijā. Te ir iekļauts arī pēdējais teikums, kas attiecas uz tikko pieņemtā likuma 17.pantu, atbildot uz deputāta Kinnas jautājumu otrā lasījuma laikā, uz kuru es nepratu tā īsti pareizi atbildēt; tagad tas šeit ir iekļauts kā attiecīgā norma. Visbeidzot jāsaka, ka pēdējā rindkopa šajā lēmuma projektā būtu jānoformē kā lēmuma 5.punkts. Tur vienkārši nav šā 5.numura.

Priekšsēdētājs: Paldies, Apsīša kungs! Vai deputātiem ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Vai kāds no godājamajiem deputātiem vēlas uzstāties debatēs? Nevēlas.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā lēmuma pieņemšanu. Ja kāds nav reģistrējies, viņš var nobalsot, paceļot roku. Lūdzu, balsosim. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 74 – par, 3 – pret, 5 – atturas. Lēmums ir pieņemts.

Pārtraukums līdz pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Atsāksim darbu plenārsēdē! Nākamais ir trešais darba kārtības jautājums ar trim izsaukuma zīmēm – par grozījumiem valsts budžeta likumā. Tos ir iesniegusi Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija.

Škapara kungs, lūdzu!

J.Škapars: Sākšu ar uzrunu. Cienījamie deputāti, cienījamais vadītāj! Mēs pagājušajā reizē pieņēmām tādu nosacījumu, ka debates šodien neatsāksim. Taču krietnas daļas deputātu pagājušajā nedēļā šeit nebija. Tas pirmkārt. Un otrkārt. Acīmredzot dažus momentus būtu lietderīgi mums atgādināt arī šoreiz.

Tātad runa ir par 1 miljardu rubļu, kas pašvaldībām tika asignēts saskaņā ar likuma par budžetu otrajam pusgadam 5.pantu, lai atmaksātu trūcīgajiem iedzīvotājiem izdevumus, kas papildus radušies sakarā ar enerģētikas resursu sadārdzināšanos.

Tālāk. 5.pantā tiek formulēts, ka pašvaldībām tiek nodoti asignējumi pabalstu izmaksai trūcīgajiem iedzīvotājiem sakarā ar energoresursu sadārdzināšanos viena miljarda rubļu apmērā saskaņā ar 6.pielikumu. Atgādināšu, ka gan pantā, gan 6.pielikumā bija atšifrēta summa – viens miljards rubļu. Tas tika noteikts precīzi, taču šī summa attiecīgi netika ieprojicēta pārējās pozīcijās – nedz valsts budžeta izdevumos, nedz arī citur šī summa neparādījās. Un to var skaidrot dažādi. Acīmredzot te lielā mērā iedarbojās arī deputātu nogurums, un jautājums varēja palikt arī atklāts, bet dažas dienas pēc šā likuma pieņemšanas parādījās Finansu ministrijas instrukcija, kurā bija rakstīts vismaz par daļu pašvaldību, ka šī summa tām ir sedzama no pašu pašvaldību dotācijām un piesaistītajiem līdzekļiem vai, sakot mazliet citādā formulējumā, no pašvaldību pašu ienākumiem.

Praktiski jautājums ir īpaši sarežģīts attiecībā uz Rīgu, Jelgavu, Liepāju, Ventspili, Daugavpili un uz Jelgavas un Rīgas rajonu, kur patiesībā dotāciju vispār nav. Un tāpēc viņiem šie līdzekļi sastāda ļoti lielu summu. Šie aprēķini jums jau ir iesniegti. Šie līdzekļi praktiski veido ļoti lielu budžeta deficītu.

Tālāk. Ne pēc kādiem finansiāliem budžeta kritērijiem no augšas nav norādīts, kā dotācijas izlietot. Tas notiek atbilstoši pašvaldību likumam un budžeta likumam. Par savām dotācijām pašvaldības lemj patstāvīgi. Tāpēc šeit runa varēja būt vienīgi par mērķsubsīdijām, kuru līdzekļi ir paredzēti konkrētiem mērķiem. Taču pats galvenais tomēr ir tas, ka šīm sešām vienībām, kuras es tiku minējis, šīm sešām pašvaldībām vispār dotāciju nav. Neraugoties uz to, ka ir šādas nekonsekvences pašos formulējumos, arī pieņemtajā likumā, mēs tomēr domājam, ka būtu lietderīgi iet uz kompromisiem. Mēs vēlreiz Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā skatījām jautājumu par šīm sešām pašvaldībām, kurām dotāciju vispār nav. Šī summa sastāda 538 miljonus.

Mēs esam izdarījuši nelielas korekcijas arī lēmuma projektā, principā paužot šīs pašas prasības attiecībā uz viena miljarda izdalīšanu. Mēs esam izdarījuši nelielas korekcijas, teiksim... Mēs domājām, ka papildus būtu izdalāmi līdzekļi vismaz šīm sešām pašvaldībām. Redziet, arī attiecībā uz pārējām pašvaldībām jautājums tomēr ir aktuāls, taču šeit vismaz ir kaut vai, teiksim, tāds formāls arguments, ka šīm pārējām pašvaldībām dotācijas it kā ir tik lielas, ka varētu segt šos izdevumus pabalstu apmaksai trūcīgajiem iedzīvotājiem.

Vēlreiz atgādinu, ka ir ļoti spēcīga tendence uz centralizāciju. Pašvaldību budžeti veidojas bez kādas patstāvības. Mums tagad notika sanāksmes burtiski visā republikā pa reģioniem, kurās piedalījās arī pagastu pašvaldības, un tās patiesībā vienā balsī runāja par to, ka šī patstāvība ar otrā pusgada budžetu praktiski ir izzudusi pilnīgi. Un šobrīd runāt par pašvaldībām vārda pilnā nozīmē nav iespējams.

Cienījamie deputāti! Es saprotu, ka situācija ar budžetu ir ārkārtīgi sarežģīta, sarežģīta ir arī nodokļu iekasēšana. Vakar notika Apvienotās budžeta komisijas sēde. Taču šī situācija tikpat sarežģīta ir arī pašvaldībās, jo arī pašvaldībās ienākumi no nodokļiem neienāk, un nosegt šīs summas nav iespējams. Tāpēc mūsu ierosinājums ir tāds, ka mums šodien vajadzētu apspriest 94.dokumenta likumprojektu pirmajā lasījumā pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā mums atkal ir pirmais lasījums, tad, dabīgi, būs arī pirmā lasījuma procedūra un jautājumi Škapara kungam. Jā, lūdzu, Freimaņa kungs, par procedūru!

J.Freimanis: Mēs iepriekšējā reizē vienojāmies, ka šā jautājuma apspriešanā piedalīsies arī bankas pārstāvis, jo tas, iespējams, ir saistīts ar naudas emisiju. Vai bankas pārstāvis šodien piedalās? Jo citādi mēs te runāsim veltīgi.

J.Škapars: Es tiku informējis bankas prezidentu par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: …kurš atrodas Taivānā. Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Man ir divi jautājumi Škapara kungam. Mēs pagājušajā nedēļā diskutējām par jūsu vadītās komisijas iesniegto 52.dokumentu, par Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikumu, kura būtība bija – palielināt valsts budžeta deficītu par vienu miljardu rubļu, nenorādot deficīta segšanas avotus, un nosakot to 1,9 miljardu rubļu apmērā. Jūs ierosinājāt palielināt arī dotācijas un mērķsubsīdijas par vienu miljardu rubļu, noteikt tās 4,1 miljarda rubļu apmērā un sadalīt šīs dotācijas pa rajoniem un republikas pakļautības pilsētām atbilstoši likuma “Par valsts budžetu otrajam pusgadam” 6.pielikumam, kur bija noteikti izdevumi pabalstiem trūcīgajiem iedzīvotājiem sakarā ar energoresursu sadārdzinājumu. Tur ir viens miljards rubļu. Šodien jūsu komisija iesniedz jau 94.dokumentu. Tas atkal ir par labojumiem otrā pusgada valsts budžetā, kurā jūs prasāt asignējumu vietējiem budžetiem pabalstu izsniegšanai trūcīgajiem iedzīvotājiem sakarā ar energoresursu sadārdzinājumu viena miljarda rubļu apmērā. To jūs joprojām uzsverat – viena miljarda rubļu apmērā. Taču saskaņā ar jūsu 2.pielikumu tur vairs nav šā miljarda, bet ir gan krietni mazāka summa. Kāds tam ir ekonomiskais pamatojums? Vai tas nozīmē, ka jūs piekrītat un esat pārliecinājies, ka 24 republikas rajoniem ir iedoti asignējumi dotāciju veidā izdevumu segšanai trūcīgajiem iedzīvotājiem sakarā ar energoresursu sadārdzinājumu atbilstoši apstiprinātajam budžeta 6.pielikumam? Ja tos saskaita, iznāk 462 miljoni. Vai arī tas nozīmē, ka jums vairs neinteresē šie 24 rajoni, bet jūsu intereses pārslēdzas tikai uz Jelgavas un Rīgas rajonu un piecām republikas pakļautības pilsētām, jo jūs tagad prasāt dotācijas no valsts budžeta tikai 538,8 miljonu rubļu apmērā? Kāpēc tāds pavērsiens šajā jautājumā?

J.Škapars: Zeiles kundzei diemžēl ir tendence vienmēr visu apgriezt otrādi. Turklāt Zeiles kundze it kā nav dzirdējusi manu uzstāšanos. Taču es pacentīšos ļoti pacietīgi vēlreiz atkārtot to, ko jau teicu: mēs neprasām nevienu rubli papildu asignējumu. Mēs tikai prasām, lai tiktu ievērots precīzi tas, kas tika noteikts likumā. Atkārtoju, Zeiles kundze, es domāju, ka jūs izlasījāt likuma 5.pantu, kurā ir precīzi noteikts, kādiem mērķiem asignēt pašvaldībām vienu miljardu rubļu, taču tālākajās pozīcijās šis miljards nebija ieplānots. Es jums tālāk teicu, ka nevis mēs atteicāmies no pārējiem rajoniem, bet vienkārši paturējām prātā ļoti grūto situāciju, ko vakardien rādīja jūsu Budžeta komisija. Mēs ņēmām vērā to, ka pārējiem rajoniem dotācijas it kā ir tajos apjomos, kādos tiem tās ir jāizmaksā trūcīgajiem iedzīvotājiem. Mēs aprobežojāmies ar kompromisa priekšlikumu, proti, ka mēs izvirzām jautājumu tikai par šīm sešām vienībām, kurām vispār nav dotāciju. Tāda bija manas visas uzstāšanās jēga.

V.Zeile: Paldies. Tātad es uzskatu, ka jūs tomēr sapratāt, ka šiem 24 rajoniem dotācijas fiksētās summas apjomā budžetā ir iedalītas.

Otrais jautājums. 106.dokumentā, kuru ir sagatavojusi un izdalījusi jūsu komisija, ir tabula ar vietējo budžetu plānotajiem ieņēmumiem. Deputāti, lūdzu, tagad skatieties 106.dokumentu! Man ir metodoloģiskas dabas jautājums: vai šajos ieņēmumos ir iekļauti arī valūtas ieņēmumi par otro pusgadu? Un vai tie ir kā atsevišķs valsts budžets vai tie ir pārrēķināti pēc Latvijas Bankas kursa un ietverti jūsu šo piecu pilsētu budžetos?

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Zeiles kundze… Ja jūs turpmāk uzdosit jautājumus, centieties to darīt mazliet klusāk!

V.Zeile: Paldies.

J.Škapars: Es arī centīšos, ja vien jūs dzirdat, klusāk atbildēt. Tas būtu savstarpēji.

Attiecībā uz valūtu mēs pagājušajā reizē noskaidrojām. Ir divi galvenie reģioni, kur varbūt varētu būt runa par nopietnāku valūtu, – tā ir Ventspils un Rīga. Es domāju, ka abi šie reģioni varētu paskaidrot arī paši attiecībā uz valūtu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamais Škapara kungs! Mans jautājums ir šāds. Es turu rokā jūsu komisijas izstrādāto ekonomiskās statistikas analīzes materiālu par Latvijas Republikas vietējo budžetu stāvokli atbilstoši mūsu likumam Finansu ministrijas tulkojuma un realizācijas aspektā. Tur 10.ailē ir ļoti pārliecinoši izanalizēts šis budžets, pierādot, ka budžets attiecībā uz pašvaldībām ar šo dotācijas summu, kas ir iekļauta mūsu budžetā, arī likumā, ir sabalansēts no 46 līdz 61 procenta robežās. Tā vispār ir pieņemta pasaules prakse, ka pašvaldību budžetus sabalansē. Mēs tikko ar to iepazināmies Vācijā, ka tur ir pat pašvaldību budžeta līdzsvarošanas likums kā norma.

Un tagad mana jautājuma pamatbūtība. Es turu rokās Finansu ministrijas iesniegto 112.dokumentu, kura 2.lappusē ir redzama pašvaldību budžeta divu mēnešu izpilde otrajā pusgadā. Un es redzu, ka šīs pašvaldības, kuras jūsu iesniegtajā likumprojektā ir paredzēts papildus dotēt, ir ievērojami, izņemot varbūt Jūrmalas pilsētu, pārsniegušas valūtas budžeta kases atlikumu dotajā mirklī. Tajā pašā laikā es aizpagājušajā nedēļā masu informācijas līdzekļos dzirdēju, ka Ventspils ir asignējusi 1,2 miljonus dolāru energoresursu iepirkšanai, kas visnotaļ ir apsveicami, un faktiski tas jau problēmu atrisina vismaz Ventspils mērogā, tas ir, protams, izejot no Ventspils finansiālajām iespējām. Taču tajā pašā laikā jūs paredzat vēl papildu dotāciju. Un tagad, Škapara kungs, sakiet: ja tiktu pieņemts jūsu komisijas piedāvātais likums, ņemot vērā vēl papildu informāciju, kas šeit mums 112.dokumentā ir fiksēta par valūtas ieņēmumiem… Sakiet, kā tiktu norādīts, kādās robežās ir jābūt pašvaldības budžeta reālajai sabalansētībai un kā jūs to darīsit praktiski, ja atsevišķām pašvaldībām budžeta līdzekļu atlikums sasniedz 90–93 procentus. Un kā jūs to teorētiski motivētu attiecībā uz tām pašvaldībām, kurām tas paliktu šo pašu 46 procentu robežās? Es domāju tieši tautsaimniecības ekonomiskajā aspektā šo lielo disbalansu, ko jūsu likuma realizācija faktiski radītu mūsu pašvaldību finansiālajā bāzē?

J.Škapars: Vai es varu tūlīt atbildēt, Ozola kungs?

I.Ozols: Jā, lūdzu!

J.Škapars: Redziet, vispirms mums tādā īpašā veidā sākās no jauna debates, nevis jautājumi. Es būtu gatavs atbildēt arī uz šo jautājumu, kaut gan patiesībā pagājušajā reizē mēs pilnībā izdebatējām arī šo jautājumu. Es jau toreiz teicu, ka attiecībā uz Ventspili jautājums ir īpašs.

Un tagad mazliet par šo balansu, par šo sabalansēšanu. Pēc būtības šo sabalansēšanu mēs esam diezgan pamatīgi izrunājuši ar Finansu ministriju bez īpašiem kritērijiem. Mēs esam tagad mēģinājuši izdarīt arī šo sabalansēšanu ar reālo situāciju, kāda tā ir pašvaldībās, ņemot vērā šo izdevumu un ieņēmumu attiecību. Un tā tomēr ir pavisam cita. Tā ka tas, Ozola kungs, ir īpašs jautājums, sakarā ar kuru mums acīm redzami tagad jāgatavo izmaiņas nodokļu un budžeta likumos, tāpēc vajadzētu tikt līdz galam skaidrībā. Tāda veida sabalansētība, ko šobrīd izdara “no augšas”, diemžēl tomēr notiek tikai valsts budžeta interesēs. Un vispār, es domāju, tas, ka mēs pamatos kontrolējam budžeta jautājumus ar milzīgo Finansu ministrijas aparātu… Manuprāt, šajā ziņā viss notiek par labu valsts budžetam, bet par sliktu pašvaldību budžetam. Tāda šobrīd ir situācija. Sabalansētība būtībā ir bez kritērijiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Škapara kungs ir atbildējis uz jautājumiem. Ja atceraties pagājušo plenārsēdi, kurā tik tiešām mēs esam vienojušies šo likumprojektu pieņemt vai nepieņemt tālākajām debatēm, tad tālāk mums jānotiek šā likumprojekta pieņemšanai pa pantiem. Ja mēs pagājušajā reizē nobalsojām, ka tagad neatjaunosim debates, tad tas ir cits jautājums, jo pagājušajā reizē mēs nolēmām, ka debates neatklāsim. Ja jūs ierosināt atklāt debates, tad – lūdzu! Mēs par to balsosim.

V.Zeile: Tā kā tiek skatīts pilnīgi cits jauns dokuments ar pilnīgi citu jaunu koncepciju, tad es ierosinu arī par šo dokumentu, kā pēc procedūras pienākas, atklāt debates.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu reģistrāciju. Rezultātu! Reģistrējušies 77 deputāti. Paldies.

Tātad tūlīt būs balsojums par debašu atklāšanu par šo likumprojektu. Škapara kungs vēlas teikt kādu repliku, lūdzu!

J.Škapars: Es vēlreiz atkārtoju – tas ir redzams likuma tekstā, cienījamie deputāti, un jūs varētu visi izlasīt. Tur nepavisam nav kādas citas koncepcijas, tur ir tikai iets uz kompromisu vienā pantā – viena miljarda vietā mēs runājam par 538 miljoniem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es neredzu iemesla, kāpēc mums būtu jābalso par debašu atklāšanu. Tas ir likumprojekts, kas iesniegts pirmajā lasījumā. Faktiski tas ir tās pašas komisijas iesniegtais alternatīvais likumprojekts, un balsot par mūsu reglamenta normas ievērošanu es neredzu nekādas vajadzības. Es uzskatu, ka praktiski un dabīgi šis likums ir jāapspriež pirmajā lasījumā ar debatēm.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, būs daudz ātrāk, ja par to nobalsosim, jo Škapara kungs ierosināja neatklāt debates. Tā ka mums šinī gadījumā ir jābalso. Tātad, lūdzu, viens balsojums būs par debašu atklāšanu, apspriežot šo likumprojektu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par priekšlikumu par debašu atklāšanu. Tātad par vai pret... Būs tikai viens balsojums. Lūdzu rezultātu. Par – 42, pret – 11, atturas – 9. Tātad ar balsu vairākumu ir nolemts atklāt debates par šo likumprojektu.

Lūdzu, vai sekretariātā ir jau pieteikušies kādi deputāti debatēm? Ja nav, tad pirmais, kas nāks, tas arī runās. Ozola kungs ir pieteicies debatēs. Lūdzu.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es nedaudz gribu pakavēties pie mūsu budžeta projekta apspriešanas jautājuma. Rūpīgi iepazinies ar stenogrammu pirmajā un otrajā lasījumā, es gribētu jums, cienījamie kolēģi, atgādināt, par ko mēs balsojām un kāds bija mūsu balsojums pirmajā lasījumā. Zeiles kundze, praktiski formulējot jautājumu pirmajā lasījumā, par 2.punktu teica (citēju stenogrammu): “Apstiprināt valsts budžeta līdzekļu deficītu 900 miljonu rubļu apmērā un noteikt budžeta deficīta finansēšanas avotus.” Viņa kā pirmo finansēšanas avotu min Lauksaimniecības ministrijas aizdevuma atdošanu 600 miljonu apmērā. 300 miljonu būtu no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta. Un tālāk turpinājumā kā garantu šīs normas nodrošināšanai min to, ka nevajadzētu pārsniegt 900 miljonus rubļu. Citēju precīzi, par ko mēs balsojām: “Nodot vietējo pašvaldību budžetiem izdevumus (uzsveru – izdevumus, nevis asignējumus!) pabalstu izmaksai trūcīgajiem iedzīvotājiem sakarā ar energoresursu sadārdzināšanos viena miljarda rubļu apmērā saskaņā ar 6.pielikumu.”

Man jāatvainojas, Škapara kungs, ka es tam nevaru piekrist, ka šis pirmbalsojums pirmajā lasījumā notika mūsu fiziskā noguruma stadijā, kad mēs praktiski neizvērtējām un nebijām spējīgi pēc pirmā lasījuma izvērtēt šīs pozīcijas attiecināšanu tieši uz vietējo pašvaldību budžetiem. Es rūpīgi iepazinos ar otrā lasījuma stenogrammu un arī ar Škapara kunga izteikumiem otrajā lasījumā. Starp citu, jāatzīmē, ka Pašvaldības komisija par to ir balsojusi 70 procentu apjomā no sava komisijas locekļu skaita, kuri piedalījās balsošanā par šo izdevumu nodošanu vietējo pašvaldību budžetiem.

Otrā lasījuma laikā, kad tika debatēts par šo otro lasījumu un arī par šo 5.pantu, ne no Pašvaldības komisijas, ne arī no Škapara kunga puses debatēs netika dzirdēts neviens izteikums attiecībā uz šo balsojumu, ka izdevumi tiek nodoti pašvaldību budžetā... šā viena miljarda rubļu apmērā. Un mēs pārliecinoši nobalsojām (arī Pašvaldības komisija) par šo izdevumu nodošanu pašvaldību budžetiem.

Kā parādījās šis asignējums? Arī šo jautājumu es noskaidroju. Asignējums parādījās korektūras rezultātā pēc saskaņošanas ar mūsu Juridiskās pārvaldes attiecīgo ekspertu. Un te acīmredzot patiešām šīs visas steigas un pārpratumu rezultātā ir parādījies viens vārds “asignējumi” un izdevumi, kas visu izmainīja pretēji mūsu balsojumam. To, es uzskatu, patiešām var attiecināt uz mūsu noguruma pakāpi, ka mēs nespējām šinī forsētajā tempā, kādā strādājām, faktiski pirmajā mirklī pamanīt varbūt šķietami tikai redakcionālu labojumu, kas faktiski ir konceptuāls labojums. Un es personīgi domāju, ka mums pirmām kārtām vajadzētu izvērtēt jautājumu par nepieciešamā labojuma izdarīšanu atbilstoši mūsu balsojumam, bet par to es ar jums neesmu vēl runājis, kā saprast balsojumu “nodot izdevumus”. Jūs visi man esat viennozīmīgi atbildējuši, ka ar šo izdevumu nodošanu katrs ir sapratis, ka tieši izdevumi tiek nodoti pašvaldības budžetam un pašvaldības budžets veidojas no vietējiem ienākumiem plus mūsu dotācijas.

Bet tagad atļaujiet nedaudz pakavēties pie šīs reālās situācijas no tīri finansiālajām un ekonomiskajām pozīcijām. Ja mēs izvērtējam mums iesniegto likumprojektu (94.dokumentu) attiecībā uz uzziņas materiālu, kur republikas pakļautības pilsētām un rajoniem ir paredzēti tikai asignējumi, un izvērtējam šo dokumentu atbilstoši Pašvaldības komisijas analītiskā materiāla rezultātiem, tad tiek praktiski pilnīgi noārdīta pati minimālākā sabalansētība starp pašvaldību budžetiem, un tas, protams, ievērojami nāk par labu šīm sešām republikas pakļautības pilsētām, to pašvaldībām un diviem rajoniem. Ievērojami! Turklāt teikšu – pat kliedzoši!

Un es gribētu jautāt: kā Pašvaldības komisija šajā situācijā attaisnosies šo pārējo pašvaldību priekšā, kāpēc tām attiecībā pret šīm astoņām pašvaldībām tiek radīti šādi diskriminējoši finansiālie apstākļi? Es gribētu vēl uzsvērt, ka tas tā ir, vēl neizvērtējot praktiski Finansu ministrijas iesniegto informatīvo materiālu par valūtas ieņēmumiem. Un manī zināmā mērā izsauc neizpratni tas, kāpēc vēl šodien Pašvaldības komisija nav strikti nostādījusi šo jautājumu atbilstoši likumam “Par budžeta tiesībām”.

Atcerieties, mēs pirms mūsu atvaļinājuma pieņēmām labojumus, kur tika precīzi formulēts, ka pašvaldību budžetā tāpat kā valsts budžetā ar atsevišķu pielikumu ir jāiekļauj visi valūtas ieņēmumi un izdevumi un tos izskata tieši uz tādiem pašiem tiesisko normu pamatiem ar deputātu padomes balsojumu, un ka šī valūtas summa iekļaujas kopējā pašvaldību un valsts budžetā. Valsts budžetā mēs to esam panākuši un esam izdarījuši atbilstošā likuma labojumus, turpretī attiecībā uz pašvaldību budžetu, par nožēlošanu, es vēl neesmu dzirdējis, ka tas būtu izdarīts, lai gan Finansu ministrija jau konsekventi realizē šā likuma labojuma izpildi. Un šeit ir arī atbilde. Šīs visas darbības rezultātu, ja mēs šo likumu pieņemtu, es nevaru citādi nosaukt, kā vien faktiski par pašvaldību finansēšanas sistēmas ekonomisko pamatu sagraušanu. Es pavisam nenoliedzu to, ka atsevišķām pašvaldībām var būt smags, pat ļoti smags un kritisks stāvoklis ar pašvaldību budžeta iespējām un ka tas jāskata individuāli, bet tad tas jādara jau no citām pozīcijām.

Es ļoti labi atceros Pašvaldības komisijas sēdi, kurā Rīgas rajona pašvaldības pārstāvis Ruško kungs atklāja patiesi īstos iemeslus, ka energoresursu sadārdzinājums ir nevis 1,8 reizes, kā tas ir normatīvos, bet atsevišķos gadījumos, vadoties pēc attiecīgās pašvaldības teritorijas infrastruktūras īpatnībām un pēc attiecīgo energoresursu pamatbāzes, ar ko tiek ražots siltums, ir palielinājies 2,5, 2,8 vai pat trīs reizes. Jā, ja šādā aspektā tiek izteikts ekonomiskais pamatojums tam, tad es pilnīgi pieņemtu jebkuras pašvaldības pretenzijas un jebkuras pašvaldības ekonomiski pamatoto lūgumu izskatīt jautājumu par budžeta līdzekļu asignējumu papildu izdalīšanu. Es būtu pirmais, kas iestātos praktiski visos līmeņos, ka tas ir obligāti jāveic. Un šī mehāniskā pārdalīšana, galīgi nerēķinoties ar pašvaldību budžetu izlīdzsvarošanu, sabalansētību, ar to izvērtēšanu no to iekšējām ekonomiskajām un finansiālajām potencēm (arī valūtas ieņēmumu daļā), manā skatījumā, ir absolūti tautsaimnieciski un ekonomiski nepamatota, kas katrā ziņā neved uz Latvijas finansu sistēmas vienotu interešu nodrošināšanu. Manā skatījumā, tas var potenciāli pat izraisīt zināmas domstarpības un traucēt tai lielajai pašvaldību vienotībai, ko Škapara kunga vadītā komisija ar Pašvaldību savienību ir panākusi. Mēs varētu iegūt pat pretēju rezultātu. Es ļoti baidos no tā.

Un tieši tā vārdā es aicinu šādā redakcijā iesniegto likumprojektu konceptuāli noraidīt un skatīt to uz stingri ekonomiskiem pamatiem, un, ņemot vērā konkrētos pašvaldību iesniegumus un lūgumus, izskatīt jautājumus par budžeta līdzekļu papildu dotāciju izdalīšanu, bet pilnīgi jānorobežojas no šādas, es pat teiktu, voluntāras un mūsu balsojumam neatbilstošas jautājuma nostādnes, kas ir atspoguļots šinī likumprojektā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile!

V.Zeile: Cienītie kolēģi deputāti! Es vēlētos jau otro reizi no šīs tribīnes atkārtot un atsaukties uz mūsu apstiprinātiem dokumentiem un skaitļiem. Man jāsaka liels paldies mūsu tehniskajam personālam, kurš ir ievērojis manu lūgumu un visiem deputātiem pavairojis un izdalījis mūsu 1992.gada otrā pusgada budžetu. Šeit tas ir.

Tātad komentārs par šo budžetu. Par ko tad mēs runājam? Mēs runājam, ka šajā budžetā citu izdevumu skaitā ir paredzētas arī dotācijas un mērķsubsīdijas rajonu un republikas pilsētu budžetiem 3,1 miljarda rubļu apmērā. Tas ir redzams 2.lappusītē 1.pielikumā. Šis 3,1 miljards rubļu sastāda 21 procentu no visiem mūsu budžeta izdevumiem – tātad no 14,5 miljardiem. Un 3.lappusē jūs varat redzēt, kā sadalās šis 3,1 miljards rubļu starp dotācijām un mērķsubsīdijām. 1,652 miljardi rubļu ir mērķsubsīdijas un 1,5 miljardi rubļu ir šīs dotācijas, kuras ir redzamas šajā ailītē. Runāt par to, ka 3 miljardu rubļu izdevumu nav, ka tie nav parādījušies budžeta izdevumu daļā, – tā ir vienkārši kaut kāda psiholoģiska spītība, ko negrib saprast cienītais Škapara kungs. Atšķiriet, lūdzu, izdevumu daļā 10.lappusi! Tur ir 35.pants. Tas skan: “Dotācijas un mērķsubsīdijas rajonu un pilsētu budžetiem – 3,1 miljards.” Tātad tas ir minēts.

Tālāk runāsim par 3,1 miljardu. Tātad mērķsubsīdijām paredzēto jūs varat redzēt, un arī dotācijas jūs varat redzēt. Par dotācijām runājot, es gribu īpaši pateikt, lai būtu skaidri un gaiši saprotams tas, ko teica Ozola kungs. No šīm summām saskaņā ar 6.pielikumu tikai 461 miljons ir dotācijas 24 rajoniem, un tas ir tādēļ, ka šiem rajoniem (es par to runāšu vēlāk speciāli) fiksētie ieņēmumi atbilstoši tiem nodokļu likumiem, kādi mums šodien ir un kas ir normēti visai republikai pēc vienādiem bāzes aprēķinātiem izdevumu normatīviem, nesedz izdevumus. Tām pašvaldībām, kurām pamatots aprēķins parāda, ka ieņēmumi sedz normētos izdevumus, šīs dotācijas netiek dotas, bet tās tika fiksētas 6.tabulā pēc pašu deputātu pieprasījuma, lai pašvaldībām būtu atbildība, lai tās neizvairītos un neteiktu, ka tām nav jāmaksā dotācijas trūcīgajiem iedzīvotājiem sakarā ar energoresursu sadārdzinājumu, jo dotāciju un pat mērķsubsīdiju pārbaude, kuru ir izdarījusi finansu inspekcija un par kuru es pagājušajā reizē runāju, parāda vienu – pašvaldībās arvien vairāk parādās tendence rīkoties ar šīm mērķsubsīdijām tā, kā tām iegribas, nevis tā, kā bija norādīts, apstiprinot valsts budžetu. Tādēļ arī ir šī reglamentācija.

Tālāk par jautājuma ekonomisko pusi. Varbūt beigās es parunāšu arī par politisko motivāciju, bet vispirms tomēr es vēlētos runāt par ekonomisko pusi. Paskatieties, lūdzu, 112.materiālu, kas jums ir izdalīts! Es negribu jums lasīt to priekšā, jo jūs katrs pats esat spējīgs izlasīt. 1.lappusītē ir pamatojums tam, ko dara ar dotācijām. Ar dotāciju palīdzību taču izlīdzina mūsu teritoriālās atšķirības. Un teritoriālās atšķirības mūsu republikā ir ļoti lielas, jo diemžēl sakarā ar visu 50 gadus plānoto tautsaimniecību mūsu rajoni nav vienādi attīstīti.

Paskatieties, lūdzu, izdevumu aprēķinu 2.lappusītē, kur skaidri ir redzams, kādi ir šie aprēķinātie izdevumi, šie 7 miljardi 313,6 miljoni, bet 4.ailītē ir redzami ienākumi atbilstoši nodokļu likumiem… Šeit ir četri… (nevar skaidri saprast) miljardi 517,7 miljoni. Es pagājušajā reizē ne jau velti Škapara kungam uzdevu jautājumu: kāds tad ir kritērijs, Škapara kungs, kad jūs aprēķināt attiecīgā rajona vai pilsētas ekonomisko patstāvību? Šo pašvaldību stiprumu var aprēķināt tikai vienā veidā – ja to ekonomiskā attīstība ir tik spēcīga, ka ienākumi no nodokļiem ir pietiekami lieli un tie sedz izdevumus. Un, ja jūs šīs divas tabulas salīdzināsit, tad atklāsies pilnīga aina, ko mēs arī empīriski jūtam, kādas ir mūsu pašvaldības. Es skatos pirmo – manu Aizkraukles rajonu – un redzu, ka tā nodokļu ienākumi pretstatā aprēķinātajiem izdevumiem ir tikai 40 procenti. Alūksnei – tikai 23 procenti, Balviem – tikai 28 procenti, Krāslavai – tikai 24 procenti… Turpretī, ja es paskatos citus rajonus, piemēram, Rīgas rajonu, pēc tāda paša principa, tad aprēķins rāda, ka tas ar saviem nodokļu ieņēmumiem, tātad ar piesaistītajiem ienākumiem, sedz 83 procentus no saviem normatīvajiem izdevumiem. Arī Jelgavas rajons, par kuru bija runa, sedz 67 procentus no šiem izdevumiem. Un, ja mēs runājam par mūsu mīļajām, tiešām rūpnieciski spēcīgajām pilsētām, tad Daugavpils no saviem nodokļu ieņēmumiem savus normatīvos izdevumus var segt 91 procenta apmērā, Rīga – 92 procentu apmērā, Ventspils – 97 procentu apmērā.

Es vēlreiz uzsveru – es esmu sapratusi, ka šeit ir redzami tikai rubļu ieņēmumi. Neviens nav skatījies šo pilsētu valūtas budžetu un šo valūtas budžetu konvertējamību rubļos un pieskaitīšanu pie saviem ieņēmumiem. Tas šajos aprēķinos neparādās. Ja mēs gribam būt precīzi, tad šeit, Škapara kungs, būtu jāliek uz galda patiesie pašu pašvaldību, nevis no augšas noteiktie valūtas ienākumi, ko ar valūtu jūs taisāties segt. Ja ir nepieciešams segt rubļos, tad to vajag konvertēt, kā visi to dara. Šī tabula parāda, ka ekonomiskā attīstība mūsu rajoniem ir stipri diferencēta, tāpēc dotācijas kalpo, lai šo diferenciāciju izlīdzinātu. Vairāk dotācijas tiek dotas tām pašvaldībām, kuras šobrīd ir ekonomiski vājāk attīstītas, bet netiek dotas tām pašvaldībām, kurām ir pietiekami daudz līdzekļu, lai tās segtu savus izdevumus atbilstoši republikas vienotajiem normatīviem. Es ļoti labi saprotu, ka bagātākajām pašvaldībām gribētos dzīvot bagātāk un kaut ko vairāk atļauties nekā Krāslavas vai kādam citam rajonam. Taču kādā veidā tad, teiksim, mēs varam palīdzēt šiem ekonomiski mazāk attīstītajiem rajonu centriem?

Nobeigumā par reālo stāvokli. Atšķiriet šā 112.dokumenta otro lapu. Rokrakstā Finansu inspekcija ir devusi faktiskā stāvokļa analīzi. Šīs analīzes jēga un būtība ir tāda, ka pašvaldības, sastādot savus budžeta projektus, cenšas plānot pēc iespējas mazākus budžeta ieņēmumus un pēc iespējas lielākus budžeta izdevumus. Un tad, lūk, parādās šie budžeta deficīti, kuru segšanas avotu pašvaldības zina tikai vienu – dotācijas vai mērķsubsīdijas no valsts budžeta. Es neesmu sastapusi nevienu tādu pašvaldību, kura projektētu arī savas saimnieciskās rosības attīstību, kas, teiksim, palīdzētu ievākt vairāk nodokļu savā pašvaldības budžetā. Un, ja šos materiālus apskata, tad skaidrs ir viens, ka faktiskie ieņēmumi divos mēnešos, ja paskatās ekonomiski, pildās atbilstoši Finansu ministrijas projektiem. Un krietni vien tiek pārpildīti. Tūlīt būs pārpildīta jau pusgada norma, ja ņemam pēc pamazinātajiem plānotajiem ienākumiem šo pilsētu pašvaldību budžetā salīdzinājumā ar to izdevumiem. Izdevumu daļa šeit tiek plānota lielāka, nekā ir Finansu ministrijas akceptētie normatīvie izdevumi. Taču, piedodiet, tādā gadījumā jūs savus izdevumus varat segt tikai uz savu papildu ieņēmumu rēķina.

Tā kā man atvēlētais laiks ir pagājis, es gribētu pateikt tikai vienu faktu. Pēc stāvokļa 1.septembrī, visu pašvaldību kontu atlikumos bija 1,5 miljardi rubļu. Valsts kasē 1.septembrī bija 30 miljoni rubļu. Es nesaprotu, Škapara kungs, no kurienes jūs gribat šos izdevumus segt, pastāvot tādai pieejai, kāda ir jums.

Nobeigumā es ļoti lūdzu: saprotiet, ka ekonomiskā pamatojuma šai lietai nav, tam ir politisks raksturs. Škapara kungs, jūs kā Demo­krātiskā centra partijas līderis ļoti labi varat tagad saspēlēties ar pašvaldībām un būt šo pašvaldību aizstāvis, turklāt norobežojoties tikai pavisam šaurā reģionā. Man viens deputāts lūdza pateikt: paprasiet, vai Škapara etniskā dzimtene ir tikai šīs piecas pilsētas un divi rajoni vai visa Latvija? Tātad spēle tiek spēlēta vienos vārtos – par jebkuru cenu dabūt šos 500 miljonus, nezinot, no kurienes. Tāpēc mans priekšlikums ir noraidīt šo projektu, bet, ja kādai pašvaldībai ir individuālas grūtības, tad to varētu skatīt parastajā budžeta grozījumu kārtībā, pamatojot gan ieņēmumus, gan izdevumus, un tad meklēt palīdzību no valsts budžeta. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biķa kungs, ir pienākusi jūsu kārta uzstāties debatēs, bet pēc Biķa kunga uzstāšanās mēs ļoti intensīvi zvanīsim un aicināsim zālē deputātus, jo pulksten 13.00 sākas balsojumu laiks.

Lūdzu, Biķa kungs!

V.Biķis: Godājamie deputāti! Tā kā pagājušajā reizē, debatējot par iesniegto likumprojektu un pēc tam uzstājoties, kolēģis Godmanis izteica domu, ka es esmu jūs dezinformējis, tad es gribu atkārtot, ka tas, ko es iepriekšējā reizē teicu par šīm kurināmā cenām, nav dezinformācija. Es atkārtoju vēlreiz: pašvaldībām vasarā bija iespēja iepirkt ogles par 2,2 līdz 2,5 tūkstošiem rubļu tonnā. Tām šo līdzekļu nebija, bet valsts rezerves tika gādātas galvenokārt Rīgai. Taču šodien Liepājas kurināmā bāze var nopirkt ogles par 5,4 līdz 5,7 tūkstošiem rubļu tonnā. Tā nebija dezinformācija. Tas ir viens.

Nākamais – par šodien izskatāmo likumprojektu. Es pagājušajā reizē, kad bija runa par miljardu, aicināju balsot “par”. Diemžēl šoreiz es esmu spiests aicināt balsot “pret” un nekādā gadījumā to nepieņemt. Man ir ļoti liela neizpratne par to, kā Škapara kungs varēja nākt klajā ar šādu priekšlikumu, nosaucot to par kompromisu. Tas tiešām ir kompromiss Latvijas lielo pilsētu labā, un tas notiek uz šo 24 rajonu rēķina. Tā nu tas ir. Škapara kungs apgalvoja, ka rajoniem it kā ir iedota šī dotācija. It kā! Un, ja it kā ir iedota, tad to mēs atmetam un dodam tiem, kuri tiešām ir trūcīgi. Dodam Teikmaņa kungam, jo viņš var atļauties visu vasaru uz kredīta apgādāt Rīgu ar karsto ūdeni, sak’, pēc tam mēs valdību piespiedīsim, gan jau tā mums parādu atdos! Un štrunts par visiem tiem pārējiem, kuri ir ārpus Rīgas!

Es vēlreiz apgalvoju, ka šeit ir politisks jautājums. Es piekrītu Budžeta komisijai attiecībā uz to, ko teica Ozola kungs un Zeiles kundze, bet nepiekrītu vienā apstāklī, ka mums šodien izdalītais likums, ko pieņēmām… 3.lapā, kur ir runa par dotācijām, šeit tiešām ir parādīts, cik lielas dotācijas katram rajonam tika piešķirtas. Piemēram, Liepājas rajonam tas ir 71 miljons. No tā izglītības darbinieku sociālā nodokļa samaksai ir paredzēti 12 miljoni. Un, ja šeit būtu ailīte klāt – tā, kā ir šodien mūsu izdalītajā projektā, ja būtu vēl viena ailīte – izdevumi un pabalsti trūcīgiem iedzīvotājiem, tad arī es būtu zinājis, par ko es toreiz balsoju. Tiešām tas būtu… Taču vislabāk būtu bijis, ja tad, kad mēs pieņēmām šo likumu, mērķsubsīdijās būtu paredzēti šie līdzekļi trūcīgajiem iedzīvotājiem. Tad nebūtu bijis nekādu strīdu. Ja tas tiek pasniegts šodien tādā veidā, ka tikai republikas pakļautības pilsētām un Rīgai ir piešķirams šis pusmiljards… Es uzskatu, ka tas nav kompromiss, un es par to balsot nevaru, tāpēc aicinu arī pārējos nebalsot par šādu likumprojektu. Un tiešām, manuprāt, Škapara kungs ar to pat lielā mērā riskē. Jo padomājiet, ko atstājam “aiz borta” un kam šo pusmiljardu dodam! Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums vēl ir desmit minūtes laika! Un tieši Buķeles kundzei. Lūdzu. Jūs varat pat runāt desmit minūtes, un mums nebūs problēmas ar nākamo runātāju.

E.Buķele: Pie tā, kas šeit jau tika teikts, man vairs pavisam nedaudz ir ko piebilst. Man ļoti negribas kritizēt Škapara kungu un viņa komisijas darbu, bet diemžēl šoreiz tas ir jāpasaka. Galvenokārt nevis par to, kas jau tika pateikts, jo tam es piekrītu, bet galvenokārt par to, lai tad, kad mēs apspriedīsim nākamā pusgada budžeta projektu, mums nebūtu tāda situācija, kāda bija ar šā pusgada budžeta projekta apspriešanu un ar mērķsubsīdijām.

Biķa kungs pareizi teica, ka šajās mērķsubsīdijās vajadzēja būt atspoguļotai arī palīdzībai. Un bez tam, apspriežot mērķsubsīdijas, vajadzēja pieaicināt arī rajonu deputātus. Škapara kungs, mēs aizbraucam uz rajonu, aizejam uz sesiju un nevaram saprast, par ko mums ir jāatbild savu deputātu un savu iedzīvotāju priekšā, jo šeit tiešām laikam ir tāda situācija: kurš skaļāk bļaustās – tas vairāk dabū. Man ļoti žēl, bet es domāju, ka Rīgas pilsētai, Liepājai, Daugavpilij un arī jebkurai citai lielpilsētai noteikti to “sāpīgo vietu” ir daudz vairāk un arī argumentu ir daudz vairāk. Turpretī lauku rajoni skrapsta naudiņu no iedzīvotāju kabatiņām un mēģina tagad sarūpēt tos līdzekļus, cik nu var un kā nu var, par kuriem iepirkt mazutu vai jebkādu citu kurināmo. Un tie domā, kā ziemu izvilkt un pašiem izdzīvot, taču lielās pilsētas patiesi šoreiz grib izdzīvot uz lauku rajonu rēķina. Es neatbalstu šo likumprojektu, bet ļoti gribētu, lai, apspriežot nākamā pusgada budžeta projektu, mēs tiešām nopietnāk piestrādātu pie šiem atšifrējumiem. Lai nebūtu tā, ka rajonos paliek nepabeigtas pusgatavas vai gandrīz gatavas skolas, bērnudārzi un citi sociālie objekti tikai tāpēc, ka rajoni no saviem budžeta līdzekļiem nespēj nosegt tās atlikušās summas, jo tiem ir jādomā par to, kā iedzīvotājus nodrošināt ar siltumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, līdz pulksten 13.00 ir atlikušas vēl septiņas minūtes… Nākamais ir Teikmaņa kungs. Vai jūs apmierina debašu laiks septiņas minūtes, nevis desmit? Apmierina. Lūdzu.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Es, protams, riskēju izpelnīties jau izskanējušo kritiku, taču es gribētu šo jautājumu skatīt mazliet citādā aspektā. Šeit Ozola kungs ļoti pamatīgi izskaidroja, kā tur bija ar šiem terminiem, vārdu nomaiņām un redakcionālajiem labojumiem. Tomēr fināls iznāca tāds, ka sākumā tā nauda it kā bija, bet pēc tam, izrādās, tās vairs nav. Ne vairāk un ne mazāk – tas miljards bija vienkārši kaut kur nozudis. Neatkarīgi no tā, vai tas bija nozudis vai noblēdīts, vai “izkūpējis”, bet Rīga uzzināja, ka tai vispār nav kur likt naudu, ka tai, izrādās, ir 300 miljoni lieku līdzekļu. Jāsaka godīgi, mums neviens neparādīja, kur tie ir.

Es gribētu teikt, ka šeit ir pretruna ar likumu “Par budžeta tiesībām”, jo nevienam nav tiesību aizskart pašvaldību budžetus. Tas ir rakstīts “jumta” likumā par budžeta tiesībām, un šīs garantijas ir dotas. Tāpēc pašvaldībām nedrīkst parādīt ar pirkstu to izdevumus. Tā, kā to šodien traktēja Ozola kungs, izrādās, ka šis 6.pielikums bija tāds norādījums ar pirkstu, ka jums 300 miljoni ir jāizlieto tur un tur. To nedrīkst darīt saskaņā ar likumu “Par budžeta tiesībām”. Taču, no otras puses, es varu pateikt, ka mums šo 300 miljonu nav.

Protams, var jau Rīgai pārmest, jo kopumā Rīgai tomēr ir vairāk naudas nekā atsevišķam rajonam. Taču ziniet, ka tajā Rīgā dzīvo trešā daļa no Latvijas un šie izdevumi patiešām arī ir lielāki. Ja nu sāk skaitīt, cik lieli kopumā ir šie izdevumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tad tās summas iznāk pavisam pretējas. Tā ka, protams, katrs var operēt ar tiem skaitļiem, kuri viņam ir izdevīgāki, bet es nekādā gadījumā negribētu teikt, ka tā rezultātā Rīgai ir tik daudz naudas, ka tai nav kur to likt. Šodien mēs esam spējīgi – un tas ir mūsu pienākums – turpināt celt un pabeigt mūsu attīrīšanas iekārtas, lai mēs beigtu tos mēslus gāzt iekšā jūrā. Jā, esam spējīgi uzcelt un pabeigt divas skolas, bet vairāk neesam spējīgi, jo mums vairāk nav naudas. To esam spējīgi darīt nevis tāpēc, ka mums tā “liekā” nauda ir laipni iedalīta no valsts budžeta, ne tāpēc, ka mēs pārdodam savu īpašumu, lai varētu turpināt celtniecību. Tā ir mūsu pašu iniciatīva, jo mēs skatāmies, kur to naudu sameklēt. Mēs nestaigājam ar to izstiepto roku tik daudz apkārt.

Taču šajā gadījumā, kas attiecas uz reālajiem pabalstiem trūcīgajiem iedzīvotājiem, kuri visu laiku patiešām bija pilnā valsts atbildībā un valdības atbildībā… Tagad šī problēma ir uzlikta mums, un to patiešām jau divas reizes ir skatījusi Rīgas dome, kad tā skatīja jautājumu par Rīgas siltumapgādi. Liels paldies Biķa kungam! Es sāku justies tīri vai lepns, ka esmu to valdību tinis ap pirkstu un saliecis ragā, ka visa Rīga dzīvoja uz kredīta. Tur gan laikam bija citi iemesli, bet Rīgas dome arī šim jautājumam ir pielikusi punktu. Tomēr reāli ir tā, ka šie cilvēki nevar samaksāt to siltuma sadārdzinājumu. Arī Rīgai tās naudas nav, jo tai nepietiek pat līdzekļu, lai uzturētu medicīnu un izglītību. Tās ir divas galvenās pozīcijas, kas praktiski visu to budžetu arī “noēd”. Un tie visi pārējie izdevumi ir ļoti minimāli salīdzinājumā ar šīm divām galvenajām pozīcijām. Tā ka, es domāju, es varbūt runāšu tikai par Rīgu, bet nerunāšu par citām pilsētām, lai gan tur nav neko labāka situācija.

Jā, mums ir valūtas ienākumi, taču ir arī valūtas izdevumi. Tos mēs apstiprināsim jau nākamnedēļ pilsētas padomes sesijā, tā ka viss būs pēc likuma. Tā ir pirmā sesija šajā pusgadā. Mums pēc Rīgas likuma pieņemšanas agrāk tāda nav bijusi, jo nevarēja sanākt. Mums ir paredzami arī izdevumi, jo neviens tos tūkstošus markās vai dolāros mūsu vietā par koagulantiem nemaksās, bet tie mums šā vai tā būs jāpērk. Arī par citiem izdevumiem neviens cits mūsu vietā nemaksās. Valdība nemaksās. Tāpat tramvajiem, trolejbusiem un autobusiem mums būs jāpērk rezerves daļas. Arī transporta līdzekļi mums pašiem vien būs jāpērk, jo valdība varbūt gan ir apsolījusi, bet nav iedevusi. Tā ka mums ir gan ienākumi, gan arī izdevumi.

Šajā gadījumā es vienkārši lūgtu kolēģus tomēr šo projektu pārvērtēt. Es domāju, ka šis iesniegtais projekts ir vienkārši ierosinājums pārskatīt mūsu iepriekšējos lēmumus, jo tas projekts, kāds tas tika pieņemts par valsts budžetu otrajam pusgadam un kādu to mums tik daiļrunīgi aprakstīja kolēģis Ozols… Piedodiet, vai jums pašiem nepalika mazliet jocīgi, kad dzirdējām, cik mēs toreiz bijām vai nebijām noguruši un kā tur manipulējām ar vārdiem… Taču finālā tā nauda it kā bija un it kā tās naudas nebija. Vai nu tā nauda bija, vai arī nedrīkstēja tos izdevumus rakstīt! Citu variantu šeit nav. Jo saskaņā ar likumu tos izdevumus rakstīt nedrīkstēja, turpretī, ja rakstīja asignējumus, tad tai naudai bija jābūt. Nekādas “spēles” ar pašvaldībām taisīt nevajadzēja. Tāpēc es domāju, ka šis projekts tomēr ir pietiekams, lai to ņemtu par pamatu jaunai pieejai attiecībā uz pašvaldību budžetu veidošanu, kā arī valsts un pašvaldību budžetu attiecībām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kodoliņa kunga uzstāšanās tiek atlikta pēc pārtraukuma, jo, kā es sapratu, mēs balsojumus diez vai ātrāk izdarīsim. Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies, jo ir pienācis balsojumu laiks! Vai visi godājamie kolēģi ir reģistrējušies, kuri to vēlējās? Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 96 deputāti.

Saskaņā ar mūsu darba kārtību un iepriekšējiem nolēmumiem vispirms tiek balsots par lēmuma projektu “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumā “Par pasākumiem Latvijas Republikas valūtas tirgus izveidošanā””.

Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ! Atkārtoju – pirms balsojumiem ir iespēja izteikties par balsošanas motīviem. Lūdzu.

E.Krastiņš: Tā kā šā lēmuma projekta apspriešana tika pārtraukta, neizdarot balsojumus, es tomēr gribētu precizēt, par kādu tekstu mēs balsosim. Es gribu atgādināt kolēģiem, ka esmu sagatavojis papildinājumu 70.dokumentam. Es ierosinu papildināt attiecīgo lēmuma projektu ar 2.punktu, un tas tika izdalīts jau tajā dienā, kad mēs apspriedām šo lēmuma projektu – 89.dokumentu. Tāpēc tomēr vajadzētu vienoties, par kādu tekstu tiks balsots.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izsakieties vēl par motīviem! Varbūt var izteikties arī ar atbildi kolēģim Krastiņam. Deputāti mēģina atcerēties, ko viņi nolēma.

E.Krastiņš: Jo, manuprāt, toreiz diemžēl netika pieņemts tāds lēmums, ka šis lēmuma projekts tiek pārcelts uz galīgo balsojumu, nenobalsojot par 2.punktu, vai tas ir iekļaujams vai nav iekļaujams. Tiem kolēģiem, kuri neatceras, es varu nolasīt šo dokumentu: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1.oktobrim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei likumprojektu par ārvalstu valūtas apgrozību Latvijas Republikā.”

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā es atceros, toreiz tika nolemts, ka šis punkts tiek pieņemts balsojumā.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es arī gribētu atbalstīt Krastiņa kungu, jo patiesībā ir tā: ja mēs pieņemam tagad šo 2.punktu kā papildinājumu, tad visi jautājumi nokārtojas, un tad tas beigās sakārtos visu mūsu likumu sistēmu. Es ierosinu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Deputāti mani varbūt labos, bet es tiešām atceros, ka pirms pagājušā nolēmuma par galīgo balsojumu tika panākta vienošanās, ka šis deputāta Krastiņa iesniegtais papildinājums tiek iekļauts kā balsojums šajā dokumentā.

Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Bija priekšlikums svītrot 5.punktu. Pret to nebija nevienas pretenzijas. Bija vienkārši runa, ka šo jautājumu izskatīs un vēlreiz pārliecināsies.

Priekšsēdētājs: Paldies.

Z.Ziediņš: Tas tiek vai netiek svītrots?

Priekšsēdētājs: Paldies. Kehra kungs pirms balsojuma kā komisijas priekšsēdētājs varbūt uzliks visus punktus uz “i”.

O.Kehris: Mēs iepriekšējā reizē, beidzot debates par šo jautājumu, tiešām vienojāmies, ka varētu būt arī šis balsojums par 6.punkta svītrošanu un ka varētu papildināt ar Edmunda Krastiņa priekšlikumu. Tādēļ jau arī dokumentā ir norādīts, ka ir runa par 70. un 89.dokumentu. Tātad mēs runājam par šiem abiem. Tā ka mēs varam balsot tikai par šo, bet visus pārējos, tajā skaitā arī 5.punktu, svītrot, kā teica Ziediņa kungs. Un mēs apņēmāmies izskatīt laikam līdz 1.oktobrim.

Priekšsēdētājs: Līdz 1.oktobrim, kad būs Ministru padomes… Vēl par šo dokumentu, Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Man ir kāda neliela nelaime – vājība uz grafomāniju, un es šo to pierakstu, ko mēs te runājam un lemjam. Un manos ierakstos ir minēts, ka šis jautājums bez balsošanas tiek pārcelts uz 22.septembri pulksten 10.00 no rīta.

Priekšsēdētājs: Es šaubos, vai jums Preinberga kungs, vajadzētu lietot vārdu “grafomānija”, bet šinī stenogrammā, lai gan tur ļaudis necieš no grafomānijas, ir fiksēts tāds nolēmums.

Pirmais laikam bija Bukas kungs, lūdzu!

S.Buka: */Es arī atbalstu šo priekšlikumu. Pirmkārt, mēs nevaram pieņemt dokumentu, kas sastāv no divām, trijām vai četrām daļām, kas nav samontētas kopā, kad pat autori, šajā gadījumā Edmunds Krastiņš, nesaprot, kura daļa kuram pieder. Mums vajadzīgs gatavs dokumenta projekts.

Otrkārt, Ministru padomē ir jānoskaidro, vai viņi piekrīt, vai viņi var paspēt nedēļas vai divu nedēļu laikā izstrādāt šo likumprojektu, izskatīt to tuvākajā laikā Ekonomikas komisijas sēdē. Tikai pēc tam mēs varam balsot. Tas var būt gan rīt, gan nākamajā nedēļā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Einiņš: Es gribētu precizēt, ka Kehra kungs nepareizi informēja deputātus. Mēs pagājušajā plenārsēdē, kad bija debates par šo jautājumu, ne par ko nevienojāmies. Absolūti nevienojāmies! Un es principā protestēju pret to, ka pagājušajā reizē runāja par 6.punka izslēgšanu, jo tad paliks vakuums. Un es gribētu lūgt deputātus balsot par deputāta Edmunda Krastiņa iesniegto lēmumu – sagatavot to un tieši tādā veidā to izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, ņemot vērā rūgto pieredzi, mums ir jāatkārto balsojums un jāapstiprina, ka mēs tagad izdarām galīgo balsojumu. Protams, deputātu sastāvs zālē ir krietni mainījies, salīdzinot ar to, kāds tas bija iepriekšējā reizē, kad nolēma par galīgo balsojumu, ka to izdarīs šodien. Tātad mums, tā kā ir iebildes pret galīgo balsojumu, vajadzētu pašlaik izdarīt balsojumu, procedūras balsojumu, ka mēs par šo dokumentu, kas ir apvienots ar 70. un 89.numuru, izdarām galīgo balsojumu “par”, “pret” vai “atturoties”. Un pēc tam jau varam balsot konkrēti par dokumentu. Tikai lūdzu vēlreiz reģistrēties. Rezultātu! Reģistrējies 101 deputāts.

Tātad balsojums būs par to, lai par 70. un 89.dokumentu šodien izdarītu galīgo balsojumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to. Lūdzu rezultātu. Par – 34, pret – 19, atturas – 31. Tātad galīgo balsojumu par šo dokumentu mēs neizdarīsim. Būtu lūgums komisijai sagatavot vienotu dokumentu, kas sastāvētu no 70. un 89.dokumenta, kā to ieteica arī deputāti. Paldies.

Nākamais balsojums – lēmuma projekts “Par starpvalstu sarunām ar Krieviju karaspēka izvešanas jautājumā”. Ir iespēja izteikties par motīviem.

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Likumdošanas jautājumu komisijas piedāvātajā 2.punktā ir papildināts: “starptautiskajos līgumos noteikts” ar “starptautiski atzītām”. Es domāju, ka tas varētu būt. Tā ka nevajadzētu pat balsot par šo 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Kiršteins: Un 3.punktā ir diezgan principiāls jautājums, tāpēc tur vajadzētu nobalsot. Tur vārdi “okupācijas karaspēks” ir nomainīti ar vārdiem “Krievijas karaspēka klātbūtnē, kas atrodas Latvijas Republikas teritorijā pretēji tās skaidri izteiktajai suverēnajai gribai”. Par to vajadzētu nobalsot.

Attiecībā uz Stepičeva kunga iesniegumu es domāju, ka tas ir ļoti plašs materiāls, tāpēc to vajadzētu izmantot par pamatu nākamajam dokumentam un iesniegt komisijām. To faktiski ir grūti iekļaut pašreizējā dokumentā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Cālīša kungs!

I.Cālītis: Šeit ir tieši tas pats fenomens, par ko mēs iepriekš jau izšķīrāmies. Šeit atkal ir dažādi dokumenti, kas nav apvienoti vienotā dokumentā, un mēs pašlaik nevaram izšķirties, par ko balsot un par ko ne. Mēs atlikām iepriekšējo balsojumu šā paša iemesla dēļ. Es aicinu atlikt arī šo balsojumu, kamēr būs izgatavots vienots dokuments, lai mēs zinātu, par ko balsojam.

Un vēl es aicinu 44.dokumentā svītrot 3.punktu, jo mēs nedrīkstam darīt kā tajā latviešu tautas anekdotē. Ja Jānītis bāž pirkstu degunā, tad arī es bāzīšu. Šeit saistīt kopā pilsonības jautājumu ar armijas izvešanu nav nekāda pamata.

Priekšsēdētājs: Paldies. Man nav īsti skaidrs, kurš pie mikrofona bija pirmais. Pie pirmā mikrofona, lūdzu, deputāti, sadaliet paši savu kārtību, kurš runās pirmais.

O.Ščipcovs: */Es ierosinu šodien tomēr nebalsot par šo dokumentu. Diplomātiskā plānā tas neko nedod, tas tikai izslēdz nepieciešamo manevrēšanas iespēju sarunās. Dokumenta pamatuzdevums, kā man rādās, ir mūsu politikas radikalizācija. Bet jāpiebilst, ka Krievijai ir taisnība tajā ziņā, ka mēs nepildām savas saistības cilvēktiesību jomā. Par to es runāju 9.septembrī. Jo, lūk, šis dokuments atšķiras no tiem dokumentiem, kurus mēs pieņēmām 1990.gada 4.maijā. Pirmais – tā ir Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, tās 8.punkts. Otrais – Aicinājums Latvijas tautai. Trešais – Aicinājums PSRS tautām un demokrātiskajām kustībām. Ceturtais – Aicinājums tiesībsargājošo orgānu darbiniekiem. Piektais – Augstākās padomes deklarācija par Latvijas Republikas pievienošanos starptautiskajiem tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos. Sakarā ar piecu 1990.gada 4.maijā pieņemtu dokumentu nosacījumu pārkāpumu, no mana redzesviedokļa, šis dokuments nav tiesīgs un nevar tikt likts balsošanai.

Man teiks, ka tie dokumenti tika pieņemti pavisam citos apstākļos. Bet tad jau pēc kāda laika to pašu teiks arī par pilsonības jautājumu. Pēc tam pilsoņi teiks, ka jaunajos apstākļos jāizdara dekolonizācija. Kad izdarīs dekolonizāciju, nāks deboļševizācija. Kad deboļševizācija būs izdarīta, nāks dealkoholizācija, pēc tam – de­prostitūcizācija, pēc tam degolubizācija un tā līdz bezgalībai, tas ir, neviens nekam vairs neticēs. Ja mēs esam nopietni cilvēki, ja esam parlaments, tad visu esam pateikuši 4.maijā, un šajā lēmumā mums jāieraksta, ka mēs nepildām savas saistības. Es ierosinu tomēr nebalsot. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Stepičev! Pēc tam – deputāts Matvejevs un deputāts Freimanis. Lūdzu, Stepičeva kungs!

M.Stepičevs: Es tomēr gribētu aizstāvēt savu priekšlikumu – papildinājumu lēmumam, jo man rokās ir tāds protokols, kurš nez kāpēc tika pārskatīts no mūsu deputātu puses. Un šis protokols būtībā ir rupjš pārkāpums attiecībā uz tiem noteikumiem, kādiem ir jāseko mūsu sarunām. Es domāju sarunas, kuras atsāksies tuvākajā laikā ar Krieviju. Ja šie pamatprincipi netiks iestrādāti, tad mēs varam aiziet tāpat kā ar šo protokolu, kuru es varu jums parādīt un ar kuru mēs jau esam aizgājuši. Nevis es, bet atsevišķi cilvēki. Es domāju, ka šie pamatprincipi ir tik nopietni, ka tie tagad ir jāizstrādā. Un, ja mēs vienu dienu vēlāk nobalsosim par šiem principiem, tad mēs vairāk vinnēsim nekā zaudēsim, jo sarunām tas nav nopietns dokuments. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Stepičeva kungs, balsosim jau šodien. Šodien mēs varam balsot, tā ka nav nekādu problēmu.

Lūdzu, Matvejeva kungs!

K.Matvejevs: */Pilnīgi atbalstu deputāta Cālīša priekšlikumu no šī dokumenta izslēgt 3.punktu un uzskatu, ka nepieciešams izslēgt vēl arī 2.punktu. Viss šis punkts, kas veltīts teritoriālajam jautājumam, šim dokumentam ir pievienots mākslīgi un, ja gribat, 1. un 4.pantam pie kājas ir piesieta svaru bumba. Ir pamats paredzēt, ka tāda mūsu pozīcija, kāda formulēta 2.punktā, izsauks zināmu satraukumu Krievijā, un to var saprast. Kā vienā Latgales avīzē bija rakstīts, šo teritoriju – Pitalovu vai Abreni, vai Jaunlatgali, kā gribat, – savā laikā okupēja Krievija, pirms 444 gadiem, tas ir, Pleskavas feodālās republikas laikā. No Krievijas parlamentāriešu redzesviedokļa, droši vien šis būs diezgan nozīmīgs dokuments, tas mums jāņem vērā.

Tālāk. Sakarā ar to, ka izmainīts formulējums par okupācijas armiju. Es domāju, ka Likumdošanas jautājumu komisijas piedāvātais formulējums ir saprātīgs. Ja jau runājam par okupāciju, precīzāk – par okupācijas armiju, tad tas ietver arī okupācijas režīmu. Man liekas, ka Latvijas Republikas valstiski tiesiskais režīms tagad ir nedaudz citāds. Okupācija, no avīžu publicistikas viedokļa, un okupācija, no starptautisko tiesību viedokļa, ir divas pavisam dažādas lietas. Ja pieņemam dokumentu ar šo “okupācijas armiju”, tad mūsu parlaments no malas izskatīsies kā politisks mazohistu pūlis, atvainojiet! Vēl jo vairāk. Daudzām tautām ir sakāmvārds, ka tad, ja pārāk bieži velnu piesauc, tas arī parādās. Kaut arī mēs neesam māņticīgi.

Un pēdējais sakarā ar 2.punktu. Ja mēs to pieņemam šādā veidā, tad ne visai nopietni izskatās visi mūsu apgalvojumi par Baltijas valstu solidaritāti. Tie argumenti, kas tiek nosaukti starptautiski atzītu robežu neaizskaramības aizstāvēšanai, var tikt nosaukti arī sakarā ar mūsu dienvidu kaimiņa – Lietuvas Republikas – pretrunīgo stāvokli. Pat ja nerunājam par Klaipēdu un Viļņu, daudzi droši vien zina, ka Lietuvā tagad ir teritorijas, ko savulaik Baltkrievijas padomju republika atdeva Lietuvas padomju republikai. Un te nu argumentācija būs pavisam cita. Jā, jā! Tāpēc es ierosinu vismaz izslēgt 2. un 3.punktu. Ja tas nenotiks, tad es aicinu balsot pret šo dokumentu./

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, es domāju, ka te viss jau ir skaidrs, – ir cilvēki, kuri par katru cenu grib vai nu novilcināt, vai, vislabāk, izslēgt visus četrus punktus ārā. Tas viss ir skaidrs kā, tā sakot, uz papīra lapas. Tādēļ es ierosinātu tagad mīļā miera labad, pirmkārt, akceptēt Likumdošanas jautājumu komisijas labojumu 2.punktā. Tam pilnīgi varētu piekrist. Es negribu pilnībā iebilst godājamajam Cālīša kungam, kurš grib te redzēt atkal jaunus variantus un saliedēt šos dokumentus.

3.punktu mēs patiešām varētu pieņemt Likumdošanas jautājumu komisijas variantā, bet tikai ar vienu ierunu – bez “Krievijas karaspēka klātbūtnē”, te vajadzētu iebalsot tātad to tekstu, kāds mums jau ir, tātad runa ir par “okupācijas karaspēku”. Katrā ziņā mēs šeit varam balsot – vai 3.punkta otrajā rindiņā paliek “okupācijas karaspēka klātbūtnē” vai rakstīt “Krievijas karaspēka klātbūtnē”. Taču tas būtu balsošanas jautājums. Es personīgi aģitētu par “okupācijas karaspēku”. Taču plenārsēde izšķirsies, bet varētu palikt arī Likumdošanas jautājumu komisijas labojumi.

Attiecībā uz Stepičeva kunga ierosinājumu varu teikt, ka tie ir ļoti vērtīgi. Protams, tās ir jau zināmas patiesības, kuras tiešām varētu izmantot sarunu gaitā. Tās būtu vērtīgas domas, bet, manuprāt, tās varētu palikt arī ārpus šā dokumenta. Es ierosinātu draudzīgi balsot “par”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Dineviča kungs! Pēc tam – Marjašas kundze.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Delegācijas atbilde Krievijai bija precīzi noformulēta un publicēta presē. Praktiski daudzas no tām atziņām, kas šodien te tika diskutētas, šajā atbildē bija. Tāpēc es atvainojos, Stepičeva kungs, varbūt patiesi mēs to varam izskatīt ārpus – kādā citā dokumentā, taču attiecībā uz šiem diviem variantiem gribētu lūgt tikai vienu: ja gadījumā notiek šī pozīcijas maiņa, ja Augstākā padome pieņem, ka ir jāpāriet uz terminoloģiju “okupācijas karaspēks”, tad tādā gadījumā sarunas principā jāsāk no jauna. Jo no šā momenta izriet pavisam citas konsekvences. Tā ir, mēs visi to zinām, bet attiecīgi sarunu gaitā bija vienošanās par formulējumu. Citādi ir jāsāk strādāt pie pavisam jaunām koncepcijām, pie pavisam jauniem nolīgumiem un ir konsekventi jāievēro, kas izriet no šīs te lietas. Es domāju, ka šo lietu risinot tā, kā mēs bijām trīs valstis vienojušās, tuvākajā laikā var panākt šo izvešanu. Ja mēs izejam no citas koncepcijas, tad, es domāju, tas ievilks sarunas uz ilgu laiku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Marjašas kundze!

J.Dinevičs: Es atvainojos, tāpēc es aicinātu varbūt balsot par to, kā ir teikts šeit Likumdošanas jautājumu komisijas variantā.

R.Marjaša: Par motīviem. Neatkarīgi no tā, kādus terminus mēs šeit lietojam – vai “okupētāju karaspēks” vai kā citādi, no starptautisko tiesību viedokļa, ja svešas valsts armija atrodas citas neatkarīgas valsts teritorijā bez līguma, tad tās izvešana ir obligāti nepieciešama, un, man liekas, tur absolūti nekādu strīdu nevar būt. Jautājums ir par terminiem. Man liekas, ka tas neko nemaina.

Otrs moments. Tādas armijas atrašanās Latvijas teritorijā vēl šodien tās pašreizējā stāvoklī (tā ir, kā mēs visi zinām, dezorganizēta, arī morāli dezorganizēta) ir bīstama ne vien latviešu tautai, bet arī Latvijas minoritātēm un visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tāpēc es absolūti nesaprotu un nevaru piekrist tiem cilvēkiem, kuri šeit uzstājas ar kaut kādiem iemesliem, parādot savu vēlēšanos atstāt šeit šo armiju.

Trešais jautājums skar tieši piedāvātā lēmuma projekta 3.punktu. Cienījamie kolēģi, es esmu pret to, lai šis punkts vispār šajā lēmumā būtu, lai mēs no savas puses saistītu karaspēka izvešanu ar pilsonības jautājuma atrisināšanu. Jo mēs taču esam principā pret šo jautājumu sasaistīšanu. Un mēs protestējam pret to, ka Krievija saista šos jautājumus. Taču šeit patlaban ir tā, ka mēs paši tos saistām. Nekādas saistības šeit nav! Tā ir mūsu iekšējā lieta, un tai nav sakara ar armijas izvešanu. Tāpēc es piekrītu Cālīša kunga piedāvājumam un arī ierosinu izslēgt 3.punktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs! Pēc tam – Gavrilova kungs.

E.Cilinskis: Es, protams, saprotu, ka te atradīsies jebkurā gadījumā liela tiesa deputātu, kuriem šis projekts liksies nesagatavots, atliekams un tālāk diskutējams, un tas ir pats par sevi saprotams. Tikpat labi ir saprotams tas, ka Krievijai arvien atradīsies iegansti, kāpēc armiju nevar izvest – vai nu tādēļ, ka tā nosaukta par okupācijas armiju, vai kāda cita iemesla dēļ. Par šo nevajadzētu lolot ilūzijas, bet attiecībā uz konkrēto projektu es domāju, ka viss te ir sagatavots pietiekami normāli, arī šie papildinājumi, proti, Likumdošanas jautājumu komisijas variants. Tie faktiski būtu vairāk redakcionāla rakstura, un tie būtu balsojami kā divi varianti – 2. un 3.punkts. Neatkarīgi no tā, kuru variantu mēs izvēlētos 3.punktam, jautājums par okupācijas karaspēku, vai mēs to liekam vai ne, būtu atsevišķs balsojums.

Visbeidzot par Stepičeva kunga iesniegtajiem priekšlikumiem. Manuprāt, tajos ir iekšēja pretruna, proti: šeit ir teikts, ka mēs prasām pilnīgi kompensēt zaudējumus, bet pēc tam otrajā vietā rakstām, ka kompensācijas jautājums nav apspriešanas priekšmets... Kā tad kompensēs, ja neapspriedīs to, kāda ir šī kompensācija? Tas vien jau norāda, ka šie priekšlikumi nav līdz galam pārdomāti un šobrīd nav pieņemami.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Gavrilova kungs! Pēc tam – Ždanokas kundze.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti! Es atbalstu tos deputātus, kuri pārliecināja, ka 3.punktam šeit nav vietas, ka armijas izvešanu ar pilsonības jautājumiem nevar saistīt.

Un vēl viens arguments: Dinēviča kungs ved sarunas tikai ar Krieviju, bet ne ar PSRS. Un šeit ir runa par cilvēkiem, kuri sevi uzskata gan par etniskajiem ukraiņiem, gan baltkrieviem, un viņi šajās sarunās ar Krievijas paliek it kā gaisā karājoties. Un tad mums var rasties nepatikšanas ne tikai ar Krieviju, bet arī ar Ukrainu un Baltkrieviju par šo cilvēku likteņiem un statusu Latvijā. Tāpēc nevar teikt, ka šis formulējums būtu izdevies. Tas jāizsvītro no šī dokumenta. Par to es lūdzu balsot atsevišķi./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ždanokas kundze!

T.Ždanoka: Arī es gribu dažus vārdus sacīt par 3.punktu un par izteikto domu, ka opozīcija ir pret armijas izvešanu. Tieši opozīcija ir par izvešanas jautājumu, par pārējo jautājumu neiesaistīšanu. Manī rada izbrīnu šā dokumenta autoru pieeja, ka viņi sasaista karaspēka jautājumu un iekšējos jautājumus, piemēram, tādus kā pilsonības jautājums. Jo augustā, kā mēs visi atceramies, visur presē noskanēja asa kritika par Kozireva paziņojumu, ka tur ir it kā sasaistīti šie divi jautājumi – armijas izvešanas jautājums un cilvēktiesību jautājums. Uzmanīgi izstudējuši šo dokumentu, mēs tur neatradām tādu sasaistīšanu. Tur drusciņ ir tāda diplomātiska spēle. Tur vienā dokumentā vienkārši bija pateikts par šiem cilvēktiesību pārkāpumiem un tālāk bija pateikts par pamatprincipiem sarunās. Tāpēc mani izbrīna tas, ka mūsu dokumenta autori iet tālāk un pat tieši – bez kādiem pārpratumiem – sasaista šos divus jautājumus. Konkrēti es kategoriski esmu pret šo saistību. Ja 3.punkts paliek dokumentā... Jūs saprotiet – par to nevar kopā balsot! Tāpēc “Līdztiesības” frakcija ir par 3.punkta izslēgšanu.

Priekšsēdētājs: Jā, tādas frakcijas “Līdztiesība” gan nav... Kiršteina kungs, jūsu rīcībā ir pāris minūšu, citādi balsojums vispār nesanāks. Lūdzu.

A.Kiršteins: Vienkārša replika. Tātad es atkārtoju vēlreiz, jo daudzu nebija, kad šeit bija debates. 2.punkts ir it kā atbilde uz Kozireva memorandu – mainīt Latvijas iekšējo likumdošanu, konkrēti, Satversmes 3.pantu. Te nekur nav teikts, ka nevar mainīt robežas. Te ir teikts, ka var mainīt Satversmes noteiktajā kārtībā. Tas ir tāpēc, lai delegācijai būtu vieglāk pateikt, ka viņi nevar mainīt Satversmi, un nekā cita šeit nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, godājamie kolēģi, mūsu rezumējums būtu šāds: mums ir balsojums par dokumentu, bet, tā kā mēs iepriekšējā reizē nolēmām, ka var būt arī par papildinājumu, tad, es domāju, būtu pilnīgi loģiski, ja mēs nobalsotu par visiem trim papildinājumiem un tad par dokumentu, jo tāda vienošanās bija. Tātad par 44.dokumentu un arī par 96.dokumentu ar alternatīvu, sākot no 2.punkta. Sākumā balsosim par to, kas ir... Es domāju, par 2.punktu mēs varam nebalsot, jo Kiršteina kungs kā šā dokumenta pieņemšanas vadītājs piekrita, ka 2.punkts ir pieņemams Likumdošanas jautājumu komisijas variantā. Tātad mums būtu jābalso tikai par 3.punktu un, ja Stepičeva kungs neatsauc, tad ir jābalso arī par viņa papildinājumu pievienošanu šim dokumentam. Tas ir balsojuma moments.

Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Rezultātu! Reģistrējušies 93 deputāti.

Pirmais balsojums – par 3.punkta redakciju. Pirmo balsosim komisijas variantu, otro – Likumdošanas jautājumu komisijas variantu. Tātad pirmais balsojums par 3.punktu 44.dokumentā lasāmajā redakcijā. Lūdzu. (Zālē starpsaucieni, balsis, nemierīgi.) Lūdzu rezultātu. 37 – par, 12 – pret, 26 – atturas. Paldies.

Otrs balsojums – par Likumdošanas jautājumu komisijas variantu – par 96.dokumenta variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 57 – par, 7 – pret, 21 – atturas. Man, protams, ļoti jāatvainojas, jo bija arī iesniegums par izslēgšanu, ko Cālīša kungs pirmais... Es vienkārši neliku to kā pirmo balsojumu, un tā ir mana vaina, bet es domāju, ka kolēģi, kuri grib šo pantu svītrot, par to tagad var arī nobalsot. Viņu domas laikam šajā īsajā brīdī nav mainījušās.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 3.panta izslēgšanu no šā dokumenta vispār. Lūdzu rezultātu. Par – 25, pret – 35, atturas – 13. Tas, protams, ir mazākums. Tātad ar balsu vairākumu 3.punkts paliek 96.dokumenta redakcijā.

E.Cilinskis: Par šo...

Priekšsēdētājs: Mēs balsojam, Cilinska kungs! Mums pašreiz norit balsošana...

E.Cilinskis: Jā, bet man bija priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Mums rit balsošana, Cilinska kungs! Un balsošanas laikā nekādu priekšlikumu nevar būt!

Trešais balsojums, jo Stepičeva kungs neatsauc savu ierosinājumu, un mēs varam nobalsot par... kaut gan jūs dzirdējāt motivāciju. Tātad balsosim par Stepičeva kunga papildinājumiem šim dokumentam. Tā tos arī var nosaukt – par papildinājumiem, jo tie nav paredzēti konkrētam punktam.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Stepičeva kunga papildinājumiem. Lūdzu rezultātu. 21 – par, 24 – pret, 32 – atturas. Nav iekļauti šie papildinājumi. Paldies.

Tagad mums ir jābalso par dokumentu kopumā. Lūdzu, Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Tagad mēs izvēlējāmies par 3.punkta pamatu šo Likumdošanas jautājumu komisijas variantu, bet tas netraucē izdarīt balsojumu par redakcionālu labojumu – nomainīt tajā vārdu “Krievijas” ar vārdu “okupācijas”. Tāds bija mans priekšlikums. Šeit par to netika nobalsots precīzi, jo šis 3.punkts atšķiras arī ar citām lietām no šā 3.punkta, kas bija otrajā variantā. Tāpēc mēs varētu izdarīt vismaz šādu balsojumu... Es varu pastāvēt uz to, to var noraidīt, bet katrā ziņā tāds balsojums varētu būt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Es šeit negribētu ne izteikties, ne darīt ko citu... Protams, tas nav formāli pēc procedūras, ko pašreiz ierosināja Cilinska kungs, bet, tā kā mēs, šo dokumentu pieņemot, jau atkāpāmies no tradicionālās procedūras, tad, es domāju, nevienam nekāds ļaunums necelsies, ja mēs balsosim arī par Cilinska kunga redakcionālo labojumu 96.dokumenta 3.punktā – pievienot tekstu “Krievijas okupācijas karaspēka klātbūtnē”.

Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Krastiņa kungs, jūs principā pārkāpjat procedūru, bet es nezinu – kāpēc. Fundamentālā atšķirība starp 44. un 96.dokumentu ir tikai šajā vienā vārdā. Un mēs par to jau vienu reizi nobalsojām.

Priekšsēdētājs: Paldies, Dineviča kungs! Tādā gadījumā sākumā nobalsosim, vai mēs 3.punktā pieļaujam redakcionālus labojumus. Principiāli – vai mēs piekrītam balsot 3.punktā par šiem redakcionālajiem labojumiem.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim, vai mēs 3.punktā vēl izdarīsim redakcionālus grozījumus vai neizdarīsim. Lūdzu rezultātu. Par – 38, pret – 22, atturas – 17. Ar vienas balss vairākumu nolemts, ka mēs nekādus, arī redakcionālus, labojumus neizdarām. Tātad mums atliek tikai viens balsojums – kopumā par visu dokumentu tādā redakcijā, kādā par to esam nobalsojuši.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim kopumā par lēmuma projektu “Par starpvalstu sarunām ar Krieviju karaspēka izvešanas jautājumā”. Lūdzu rezultātu. Par – 65, pret – 4, atturas – 14. Lēmums ir pieņemts.

Pārtraukums līdz pulksten 15.04.

 

(Pārtraukums)