Par tiesībpamatotu pārvaldību zivsaimniecībā

26.februārī Komisija nāca klajā ar paziņojumu par “tiesībpamatotas pārvaldības” jeb uz tiesībām balstītas pārvaldības instrumentiem zivsaimniecībā, kura mērķis ir uzsākt diskusijas par zvejas pārvaldības sistēmām. Komisija vēlas uzlabot sapratni par to, kā Eiropas Savienībā nosaka un izmanto zvejas tiesības, piemēram, licences, individuālās zvejas kvotas, jūrā pavadīto dienu skaitu un/vai ierobežotu piekļuvi zvejas vietām, un diskutēt par labāko praksi. Paziņojumā izvērtēts, kāds ir dažādu sistēmu ieguldījums kopējās zivsaimniecības politikas mērķu sasniegšanā. Zivsaimniecības pārvaldības sistēmu izveide ir katras dalībvalsts ziņā. Tomēr to īpatnības ietekmē ES flotu ekonomisko situāciju kopumā. Tāpēc Komisija vēlas uzsākt diskusijas par šiem jautājumiem ar ieinteresētajām aprindām un dalībvalstīm un plāno atgriezties pie šā jautājuma 2008.gada sākumā. 

“Es vēlos panākt, lai šis ziņojums izraisītu plašas diskusijas par to, kā Eiropas Savienībā ir attīstījušās zvejas tiesības un kāda ir to loma, lai panāktu ilgtspējību zivsaimniecības nozarē. Šīs diskusijas palīdzēs labāk izprast, kādas ir dalībvalstu iespējas pielāgot to pārvaldības sistēmas. Tās ir nozīmīga daļa no mūsu kopējiem pūliņiem uzlabot KZP pārvaldību,” teica par zivsaimniecību un jūrlietām atbildīgais Eiropas komisārs Džo Borgs.

Tiesībpamatota pārvaldība iekļauj visas sistēmas, ar ko iedala individuālas zvejas tiesības zvejniekiem, zvejas kuģiem, uzņēmumiem, kooperatīviem vai zvejniecības kopienām. Šādas sistēmas, kas tādā vai citāda veidā ietilpst visās zivsaimniecības pārvaldības shēmās, būtībā nosaka tiesības izmantot zvejas resursus. Zvejas tiesībām ir vērtība, un tās ir tirgojamas. Jautājumu par tirdzniecību ar zvejas tiesībām pirmo reizi apsprieda kopējās zivsaimniecības politikas reformas kontekstā, kad Komisija apņēmās sagatavot ziņojumu par to noteikumu aptverto jomu, kas ES un/vai dalībvalstu zivsaimniecības pārvaldības sistēmās jāparedz attiecībā uz individuālu vai kolektīvu tirgojamu zvejas tiesību sistēmu.

Zvejas tiesību tirgus eksistē vairumā dalībvalstu. Dažu valstu shēmās ir noteikts, ka jūrā pavadītās dienas vai daļu no nozvejas kvotas var pārdot vai iznomāt. Citās – tiem, kas vēlas iegādāties vairāk zvejas tiesību, ir jāpērk zvejas kuģis. Šo darījumu pārredzamības vai atklātības pakāpe var ļoti atšķirties atkarībā no tā, kādas ir oficiālu statusu ieguvušās sistēmas iezīmes. Pat tad, ja šie darījumi nav paredzēti valstu tiesību aktos, vairumā dalībvalstu de facto šāds tirgus eksistē. Šo tiesību iegūšanas izmaksas nereti ir ievērojamas un spēj būtiski ietekmēt zivsaimniecības nozares attīstību. Diskusijās par tiesībpamatotu pārvaldību būtu jāpēta, kā veicināt labāku pārredzamību, kā uzlabot tiesisko noteiktību un drošību un galu galā kā sasniegt lielāku ekonomisko efektivitāti zvejniekiem, kura nozīmēs arī izmaksu samazināšanos pārējai sabiedrības daļai.

Diskusijās jāapspriež arī šādu sistēmu iespējamās negatīvās sekas, piemēram, risku, ka tiesības koncentrētos dažu lielu uzņēmumu uzņēmumos, tādējādi kaitējot mazām piekrastes zvejniecības kopienām.

Konsultāciju laikposmā, kas ilgs vienu gadu, Komisija veiks pētījumus un rīkos seminārus un sanāksmes. Komisija 2008.gada pirmajā ceturksnī apkopos diskusiju rezultātus un novērtēs turpmākas rīcības nepieciešamību ES un valstu mērogā.