"Sociālo taisnību pie mums var atjaunot tikai sakārtota pensiju sistēma"

Ministru prezidents Andris Šķēle:

Turpinājums  no 1.lpp.

Šodien jau par šiem grozījumiem ir nobalsots, tas nozīmē, ka mums jāgaida dažas dienas, lai tie tiktu izsludināti. Un referendums ir kļuvis pilnīgi bezjēdzīgs, jo visi atzīst, ka tas, ko dara valdība, ir pareizi — diskusijas, kā vajadzētu to darīt, ir bijušas ļoti nopietnas. Grozījumi grozījumos ir izdarīti. Jēgas referendumam nav, referendums naudu neatnes; referendums sociālo taisnību neatjauno — to var atjaunot tikai sakārtota pensiju sistēma. Šobrīd pozīcijas partijas savu vienotību un apņēmību atgriezties uz pareizā ceļa ir nodemonstrējušas ļoti precīzi.

— Vai jūs piekrītat, ka pirms tika izdarīti šie pirmie grozījumi, netika veiktas pietiekami nopietnas konsultācijas ar tiem pašiem pensionāriem un varbūt arī ar citām sabiedrības daļām, šīs konsultācijas tika veiktas tikai pēc tam, pēc šiem grozījumiem, rezultātā radās diezgan sarežģīti procesi ar šiem grozījumu grozījumiem, un ar to jau vien ir nodarīts ļaunums tieši budžetā, jo cilvēki ir devušies pensijā, satraukdamies par savu nākotni. Līdz ar to ir palielinājušies izdevumi sociālajā budžetā un arī samazinājušies ieņēmumi. Vai ar to vien jau nav nodarīts ļaunums?

A.Šķēle:

— Vajadzība nekavējoši sakārtot pensiju sistēmu bija pieteikta, valdību jau apstiprinot. Un ar to rēķinājās sabiedrība, kā zināt, arī valdības deklarācijā bija pat pieļauta iespēja, ka pensiju vecums varētu tikt pacelts līdz 65 gadiem. Mēs pilnīgi skaidri apzinājāmies, ka mums jāpasaka godīgi sabiedrībai — ka būs nopietni grozījumi. Arī Pensionāru padome un arodbiedrības tika informētas šajā laikā. Jautājums ir, vai izskaidrošanas darbs bija pietiekams, un vai mēs varējām paļauties uz to, ka netiks ļaunprātīgi spekulēts uz patiesām cilvēku grūtībām. Likās tā — ja tas ir valstiski — valstiski svarīgi un nozīmīgi — sakārtot, neļaut "iztīrīt" sociālo budžetu tālāk, nedzīvot uz aizņemšanās rēķina, nenoņemt nevienam pensionāram pensiju nost, bet visiem garantēti saglabāt un sākt uzkrāt naudu, lai varētu nopietni indeksēt, šķita, ka neviens neatļausies tajā brīdī nodarboties ar politiskām spekulācijām. Mēs bijām pārāk naivi laikam. Un ir pilnīgi saprotams, ka opozīcijai nav ierobežojumu. Bet Tautas partija, kas nav bijusi iepriekšējā Saeimā, nav arī savārījusi šīs ziepes, ir apņēmusies, ja var teikt, izstrēbt šo ievārīto putru. Mēs konstatējām, ka šādos gadījumos ir jārēķinās arī ar politisku tuvredzību un varbūt pat kaut kādā ziņā politiski nekaunīgu rīcību.

— Tātad jūs atzīstat to, ka šajā laikā ir nodarīts ļaunums budžetam ar visiem šiem procesiem?

A.Šķēle:

— Katrs mēnesis kopš valdības apstiprināšanas dienas ir turpinājis iepriekšējo tendenci, tātad papildus radījis gandrīz sešu miljonu zaudējumu, tādā veidā noņemot cerības pensionāriem, ka vistuvākā laikā tiks apturēts šis "iztīrīšanas process" un atjaunosies iespēja viņiem sākt indeksēt normālas pensijas, ar visu šo vilcināšanos atkal atlikts uz kādu nenoteiktu laiku.

— Ļoti nopietns jautājums ir gaidāmais skolotāju streiks, pavisam nesen parādījās ziņas, ka ir iespējams atrast vēl kādus papildu līdzekļus, tieši skolotāju algām. Bet, kad Latvijas radio bija Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs, tad viņš īsti tā nevarēja atbildēt, no kurienes tad iespējami šie līdzekļi.

A.Šķēle:

— Es domāju, šobrīd mēs nevaram atbildēt, ka mums ir pilnīga skaidrība, galu galā, kā noslēgsies budžeta pieņemšanas process, un cik lielu summu mēs būsim papildus atraduši. Kopš 1991.gada tieši šī — tikai trīs mēnešus pastāvošā — valdība ir atradusi pašu nozīmīgāko summu tieši pielikumam skolotājiem, algām — vairāk nekā 6,4 miljonus latu. Vai tas ir daudz vai maz? Izglītības un zinātnes ministrijas sistēmā algu fonds ir aptuveni 59 miljoni, 6,4 miljoni ir pielikums. Protams, mēs varam piekrist: lai reformētu sistēmu — un mēs par to esam dikti ilgi un rūpīgi runājuši ar arodbiedrībām — vajadzīgi būtu 29 miljoni, bet tos vienkārši nevar trīs mēnešu laikā radīt, tos nevar sadrukāt, nevar kādam atņemt. Tā mēs esam apcirpuši lauku ceļu programmu, esam ierobežojuši izdevumus citās jomās, esam atraduši šo pielikumu, vēl mēs rēķināmies ar iespēju varbūt vēl par kādiem miljoniem trim četriem vēl atrast, noīsinot kādas citas tēriņa daļas...

— Kur varētu notikt šāda īsināšana?

A.Šķēle:

— Nu, ir notikusi pārkārtošanās mūsu ārlietās. Mēs nākamā gadā netērēsim divus miljonus vēstniecību ēku iegādei, kas mums ir vajadzīga Berlīnē, mēs atrodam iespēju ar 1999. gada grozījumiem to kaut kā atrisināt. Bet, ja man kāds saka, ka ārlietas nav Latvijai ļoti, ļoti svarīgs process tagad, kad mēs varētu uzsākt sarunas, es tam cilvēkam nevarētu piekrist. Un ar milzīgām sāpēm mēs Ārlietu ministrijas budžetā ņemam ārā šo pieteikumu divu miljonu apmērā, kas būtu vajadzīgs viņiem arī citās jomās. Paliek neatvērta vēstniecība Īrijā, kas ir Eiropas Savienības valsts. Tas ir tik viens piemērs, ka nauda nerodas nekur, mums ir ļoti rūpīgi jādomā, kam noņemt nost un kam pielikt klāt. Un tas iet, protams, dziļi, kontekstā ar visu to budžeta deficītu, kas ir pensiju likumā un tamlīdzīgi. Un es ļoti atbildīgi varu pateikt — lai cik smagi ir, valdība zina, cik ir šis iztrūkums kopumā, kāds ir deficīts. Bet mēs esam arī solījušies tām pašām arodbiedrībām pirms vēlēšanām — es šoreiz saku kā Tautas partijas priekšsēdētājs —, ka mēs atrisināsim trīs līdz piecu gadu laikā šo pensiju pacēlumu. Un — es lūdzu — dodiet kādu saudzēšanas laiku! Trīs mēnešu laikā es vienkārši nevaru atrast, un droši vien arī neviens Saeimas deputāts nevar pateikt, kur atrast tādu naudu. Un tādēļ varbūt šinī gadījumā sapratīsim, ka būs tomēr kaut kādi etapi, trīs līdz piecu gadu laikā mēs būsim to noteikti sasnieguši ar saprātīgu tautsaimniecisko politiku. Un varbūt šoreiz drusku padomāsim arī par bērniem. Zinot, kā tiek pārslogoti bērni, ka vidusskolās ir pat 12 13 stundas dienā, bet pieaugušais cilvēks strādā astoņas stundas dienā — pēc darba likumdošanas, varbūt viena diena — brīvdienas — bērniem nenāktu par skādi.

— Skaidrs. Un pats pēdējais jautājums. Aivars Lembergs izaicināja jūs uz sarunu tiešajā ēterā par "Latvijas dzelzceļa" lietām apmēram ar tādu domu: kurš tad ir lielāks speciālists šajos jautājumos?

A.Šķēle:

— Neesmu gan dzirdējis šo izaicinājumu, bet, ja jūs tā sakāt, tad man jātic. Es domāju, ka attiecībā uz to, kurš ir lielāks speciālists, lai nokamptu kādu dzelzceļa gabalu sev par labu, Lemberga kungs noteikti ir lielāks speciālists, un es nemaz netaisos ar viņu sacensties. Viņš ir pilnvarnieks, viņam ir jāpilda pilnvarojuma līgumi, uzdevumi; jāpārstāv valsts intereses. Ja kāds domā, ka tas, kas notiek uz dzelzceļa, šīs problēmas ar pasažieru līniju slēgšanu, dzelzceļnieku arodbiedrības man vakardien paustās prasības, lūgumi sekmēt uzņēmuma tālāku attīstību ir normāli, tad es gribētu teikt: atvainojiet! Nē, kategoriski nē!

— Par ko varētu būt šī saruna?

A.Šķēle:

—Es domāju, ka tādas vienkārši nebūs. Es nedomāju, ka man jādiskutē ar Lemberga kungu un jāmēģina sacensties ar viņu jomā, kurā, nu, viņš tiešām ir "speciālists". Cik viņš ir paguvis ko izdarīt, izmantojot valsts pilnvarnieka statusu par labu konkrēti vienai pilsētai, mazpilsētai, uz citu rēķina, uz Latvijas pasažieru rēķina, uz slēgtu līniju rēķina, to es nevaru akceptēt un netaisos ar tādu cilvēku vispār diskutēt.

— Paldies, premjera kungs! Un — līdz nākamajai nedēļai!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā