1992.gada 22.septembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pulkstenis ir trīs. Mums ir jāsāk darbs plenārsēdē. Lūdzu ieņemt vietas. Reģistrēsimies, lai grāmatvedībai būtu vieglāk aprēķināt darba algu. Paldies. Lūdzu rezultātu: 32 deputāti reģistrējušies. Paldies.

Nākamais, ceturtais, darba kārtības jautājums – par grozījumiem pašvaldību likumos, tas ir 105.dokuments.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Pēc pirmā lasījuma tika saņemti tikai trīs rakstveida priekšlikumi: divi no deputāta Jura Aizezera un viens no deputāta Gunta Grūbes, kurš par savu priekšlikumu jau arī izteicās pirmā lasījuma laikā. Ir izdarīti daži redakcionāla rakstura grozījumi, kas attiecas uz 14.pantu, precizēta redakcija un izdarīti daži nepieciešamie grozījumi, kuri izriet no grozījumiem pilsētas pašvaldību likumā un rajonu pašvaldību likumā, kā arī Rīgas pilsētas pašvaldību likumā. Tas ir pēdējā, ceturtajā, lappusē. Tas man īsumā būtu viss komentārs, kas izdarīts pēc pirmā lasījuma.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā ļoti maz ir šo grozījumu un papildinājumu, tad formāli mums jāskata pa pantiem. Lūdzu, godājamie deputāti, kuram no jums būtu piezīmes par kādu no konkrētajiem pantiem otrajā lasījumā? Runa ir par 105.dokumentu. Nav deputātiem nekādu grozījumu, papildinājumu un labojumu? Paldies.

Tādā gadījumā lūdzu reģistrēsimies vēlreiz, lai varētu reģistrēties tie deputāti, kuri mazliet aizkavējās. Lūdzu reģistrāciju. Ja visi ir reģistrējušies, lūdzu rezultātu. Šoreiz reģistrējušies 45 deputāti. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu: par – 41, pret – nav, atturas – 3. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā. Paldies.

Nākamais, piektais, darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par patērētāju tiesību aizsardzību” otrajā lasījumā. Tas ir 53.dokuments.

Lūdzu, Čepāņa kungs!

A.Čepānis: Tā kā pirmajā lasījumā minētais likumprojekts ir pieņemts turpat pirms trijiem mēnešiem, atgādināšu, kas pašlaik ar to ir noticis. Saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu likumprojekts pēc pirmā lasījuma ir publicēts laikrakstā “Diena”. Mēs lūdzām redakciju lasītājus sūtīt pie mums uz komisiju. Savukārt uz laikraksta redakciju aicinājām sūtīt ierosinājumus, labojumus un papildinājumus. Šajā aizvadītajā laikā tādus mēs esam saņēmuši pavisam 111. Iestrādāti ir diezgan maz, tikai daži desmiti, jo vairāki bija tādi, kuri skāra šo autoru personīgās intereses.

Bez tam mūsu darba grupas vadītājs profesors Torgāns (man žēl, ka šodien viņa šeit nav klāt, jo viņš ir komandējumā ārzemēs) ar minēto likumprojektu ir iepazīstinājis arī Amerikas Savienoto Valstu Indiānas universitātes profesoru Džeimsu Nefu šajos jautājumos. Tādējādi likumprojekts ir izgājis, ja tā varētu teikt, arī starptautisko ekspertīzi. Tam jums jātic, kolēģi, pēc maniem vārdiem, tā kā šīs ekspertīzes slēdziens ir mūsu komisijā, taču nav deputātiem izdalīts.

Arī Likumdošanas jautājumu komisija ir izskatījusi. Tādēļ es lūdzu, kolēģi, vadīties pēc 121.dokumenta, kas arī ir izdalīts šodien. Mēs pēc tam, kad saņēmām šīs komisijas priekšlikumus, kuri ir uzrakstīti uz divām lappusēm, vairs nesaucām komisiju uz sēdi, uzskatot, ka ir ļoti daudz dažādu redakcionāla rakstura labojumu un papildinājumu. Tāpēc mēs nolēmām iet pa vieglākās pretestības ceļu un arī šīs komisijas dokumentu izplatījām visiem deputātiem.

Un pēdējais. Es lūdzu deputātus vadīties pēc 53.dokumenta, jo pirms tam jūs saņēmāt šādu pašu otrajam lasījumam paredzēto 37.dokumentu, bet tajā bija rupjas tehniskas kļūdas, un tādēļ to mēs vērā neņemsim. Tā kā, cienījamie kolēģi, mums ir jāskata pa pantiem, tad es lūdzu jūsu piekrišanu (ir diezgan daudz pantu minētajam likumprojektam) redakcionāla rakstura labojumiem un papildinājumiem sevišķi lielu vērību patlaban neveltīt, to izdarīsim trešajā lasījumā, bet lūdzu izteikt savus būtiskos labojumus un papildinājumus. Un es arī centīšos pie tiem pantiem, kuros ir izdarīti tikai redakcionāli labojumi, sīki nekavēties. Šajā sakarā jāsaka, ka par 1., 2. un 3.pantu būtiski labojumi, papildinājumi un grozījumi mūsu komisijā nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, godājamie kolēģi, vai jums ir kādi papildinājumi, grozījumi, sākot no 1.panta līdz 3.pantam ieskaitot? Nav. Paldies. 4.pants.

A.Čepānis: Likumdošanas jautājumu komisija 4.panta otro daļu ierosina izteikt šādā redakcijā: “Latvijas Republikas pilsoņiem un personām ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujām ir tiesības uz preču un pakalpojumu daudzumu atbilstoši iztikas minimumam, ko nosaka Latvijas Republikas Ministru padome.” Komisijai principā iebildumu nav, bet, tā kā tas ir būtisks labojums, par to vajadzētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kādam no deputātiem ir pretenzijas pret šādu labojumu, kam piekrīt komisija? Nav. Bet, tā kā tas tiešām ir būtisks labojums, mums vajadzētu šoreiz to atzīmēt ar balsojumu. Taču atkal iepriekš ir jāreģistrējas. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies vēlreiz. Lūdzu rezultātu: šoreiz 49 deputāti. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo 4.panta papildinājumu. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu: 32 – par, 1 – pret, 7 – atturas. Šis 4.panta labojums ir akceptēts.

A.Čepānis: Paldies.

Priekšsēdētājs: 5.pants. Lūdzu.

A.Čepānis: 5.pantā papildinājumu un labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie deputāti, par 5.pantu? Nav iebildumu. 6.pants.

A.Čepānis: 6.pantā Likumdošanas jautājumu komisija ierosina redakcionāla rakstura labojumu. Tas ir izteikts 121.dokumenta 4.punktā, proti, aizstāt 6.panta otrajā daļā vārdu “iedzīvotāji” ar vārdiem “fizisko personu”. Komisija pret to neiebilst.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tad mums par to nav jābalso.

A.Čepānis: Par to nav jābalso.

Priekšsēdētājs: 7.pants.

A.Čepānis: Šī pati komisija ierosina 7.panta virsrakstu šādā redakcijā: “Līdzēju vienlīdzība”. Mums ir – “Līdzēju tiesiskā vienlīdzība”. Mēs piekrītam.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Čepānis: Jautājumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav pretenziju? Nav. 8.pants.

A.Čepānis: Likumdošanas jautājumu komisija 8.pantā ierosina izslēgt pirmās daļas 1.apakšpunktā vārdu “viennozīmīgi”. Komisija tam piekrīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir pretenzijas? Nav. Lūdzu, turpināsim.

A.Čepānis: II nodaļā 9.pantā labojumu un grozījumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. 10.pants.

A.Čepānis: 10.pantā Augstākās padomes Juridiskā pārvalde ierosina pēdējās divas rindiņas “garantijas termiņš derīgumam un garantijas termiņš ekspluatācijai” kā papildus no normas. Komisija tam piekrīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. 11.pants.

A.Čepānis: 11.pantā redakcionāla rakstura labojumi. Es lūdzu pie tiem neapstāties Tie ir ietverti. Tāpat 12.pantā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es redzu, ka deputātiem nav pretenziju. 13.pants.

A.Čepānis: 13.pantā arī ir tikai redakcionāla rakstura labojumi.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir iebildumi? Nav.

A.Čepānis: 14., 15., 16., 17., 18.pantā praktiski nekādu labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie deputāti, vai līdz 18.pantam ieskaitot ir kādi labojumi? Nav. Paldies. Varam turpināt. 19.pants.

A.Čepānis: Pēc pirmā lasījuma 19.panta pirmās rindkopas trešajā rindā ir papildinājums – “un garantijas remonta iespējām”. Bet, ja deputātiem nav iebildumu, es…

Priekšsēdētājs: Paldies. Es redzu, ka visādā ziņā nav negatīvas reakcijas.

A.Čepānis: 20.pantā nav labojumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. 21.pants.

A.Čepānis: Izņemot tos, kuri, protams, jau ir izteikti 121.dokumentā, bet kurus mēs uzskatām par redakcionāla rakstura. Un tādēļ, šķiet, ka nebūtu vērts apstāties.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Čepānis: 21.pantā otrās rindkopas beigās Augstākās padomes Juridiskā pārvalde ierosina šādas teikuma beigas (es nolasīšu visu): “Precei, kuras lietošanas īpašības ar laiku var pasliktināties – pārtikas produkti, medikamenti, kosmētiskie līdzekļi un citi –, jānorāda izgatavošanas laiks”, un tālāk ir papildinājums – “realizācijas vai derīguma termiņš”. Un pēdējais labojums – “izņemot neapstrādāto lauksaimniecības produkciju”. Komisija tam piekrīt. Un, kā redzat, tas ir iestrādāts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem nav pretenziju. 22.pants.

A.Čepānis: 22., 23., 24. un 25.pantā, izņemot redakcionāla rakstura labojumus, arī nav grozījumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie deputāti, līdz 25.pantam ieskaitot vai ir kādas pretenzijas? Nav. Paldies. 26.pants.

A.Čepānis: 26.pants, cienījamie kolēģi, ir pagarš. Tātad iesniegtā dokumenta 10.lappusē otrā rinda no apakšas. Likumdošanas jautājumu komisija uzskata (un mēs tam piekrītam), ka principiāli būtu jānobalso par šādu rindkopu: “Pārtikas preču, savvaļas augu, lopbarības, ūdens, gāzes, elektrības, lidmašīnu, citu lidaparātu (izņemot planierus).” Komisija ierosina, ka šīs iekavas ir jāizsvītro. Uzskatām, ka tas ir konceptuāli. Ja planierus grib pielīdzināt citiem lidaparātiem, tad par šo panta daļu vajadzētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kolēģi, kuri ir kompetenti lidaparātu un planieru jautājumos, vēlas izteikties?

A.Čepānis: Man šķiet, ka deputāts Eglītis bija autors šim labojumam.

Priekšsēdētājs: Gluži konceptuāli mēs otrajā lasījumā nevaram balsot, bet varam nobalsot… Varbūt, Čepāņa kungs, jūs paskaidrosit, par ko balsot? Vai par šo iekavu svītrošanu? Es tā sapratu.

A.Čepānis: Jā.

Priekšsēdētājs: Tātad ir ierosināts svītrot – “izņemot planierus”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par ierosinājumu svītrot šos vārdus – “izņemot planierus”. Viena balss papildus “pret”. Lūdzu rezultātu: par – 23, pret – 4, atturas – 10. Līdz ar to planieri ir izsvītroti.

A.Čepānis: Labi. 27.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem arī nav iebildumu.

A.Čepānis: Un 28.pantā atkal ir konceptuāls labojums. Tātad būtu jānobalso par Likumdošanas jautājumu komisijas iesniegto ierosinājumu izteikt 28.panta trešo daļu šādā redakcijā: “Par bīstamu preci vai pakalpojumu ir jāuzskata tādi, kas neatbilst 26.pantā noteiktajām drošuma prasībām vai atzīti par bīstamiem Ministru padomes noteiktajā kārtībā.” Kā redzat no 53.dokumenta iesniegtās redakcijas, tas ir nedaudz atšķirīgs un tādēļ par vienu vai par otru mums vajadzētu nobalsot. Komisija ierosina tātad 28.panta trešo rindkopu jums iesniegtajā redakcijā, bet Likumdošanas jautājumu komisija – 121.dokumentā iesniegtajā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Divi balsojumi. Pirmais būs par komisijas redakciju, otrs – par Likumdošanas jautājumu komisijas variantu. Bet Freimaņa kungam ir īpašs viedoklis. Lūdzu.

J.Freimanis: Es uzskatu, ka 28.pants – par bīstamām precēm un pakalpojumiem – ir vienkārši lieks, tādēļ ka jebkura nekaitīga prece var pārvērsties par bīstamu preci, ja to nepareizi lieto. Cilvēks var ļoti viegli noindēties ar vārāmo sāli, ja viņš to ieņem par daudz. Tādēļ es ierosinu 28.pantu svītrot vispār.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas ir visradikālākais priekšlikums. Tātad pirmais balsojums ir visradikālākais – par svītrošanu vispār. Otrais balsojums ir komisijas variants. Trešais balsojums – Likumdošanas jautājumu komisijas ierosinājums.

Balsošanas režīmu! Vispirms balsosim par deputāta Freimaņa ierosinājumu – radikālāko – vispār svītrot, lai nebūtu bīstami…Viena balss papildus “pret”. Lūdzu rezultātu: 8 – par, 16 – pret, 11 – atturas. Paldies.

Otrs balsojums – par 28.panta trešo rindkopu komisijas variantā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu: par – 26, pret – 1, atturas – 8. Paldies.

Trešais balsojums par trešo rindkopu Likumdošanas komisijas variantā. Viena balss papildus “pret”. Lūdzu rezultātu: par – 15, pret –9, atturas – 11. Līdz ar to 28.panta trešā daļa paliek komisijas variantā. Paldies.

A.Čepānis: 29.pantā labojumu un papildinājumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem arī nav.

A.Čepānis: 30.pantā pēc pirmā lasījuma papildus ir ieviesta pēdējā rindkopa, kura skan: “Importa preču, kuras pakļautas obligātajai sertifikācijai, nodrošinātību ar sertifikātiem kontrolē muitas iestādes.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai deputātiem ir iebildumi? Nav.

A.Čepānis: 31.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Čepānis: 32.pantā, izņemot redakcionāla rakstura labojumus, citu grozījumu nav. 33.pantā – tāpat.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem līdz 33.pantam ieskaitot ir kādi papildinājumi? Nav. 34.pants.

A.Čepānis: 34.pantu Likumdošanas jautājumu komisija ierosina svītrot principiāli. Mūsu komisija uzskata, ka tam ir jāpaliek, jo tur ir uzskaitītas kontrolieru tiesības. Bet šis jautājums tad būtu jāliek uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vispirms balsosim par radikālāko variantu – par svītrošanu. Ja netiek svītrots, tad tādā gadījumā paliek komisijas variants. Otrs balsojums nav vajadzīgs.

Balsošanas režīmu! Balsosim par 34.panta svītrošanu, ko ierosina Likumdošanas jautājumu komisija un pret ko iebilst Tirdzniecības un pakalpojumu komisija. Divas balsis papildus “pret”. Lūdzu rezultātu: par – 7, pret – 16, atturas – 11. Likumdošanas jautājumu komisijas ierosinājums nav akceptēts. Pants paliek.

A.Čepānis: Paldies. 35., 36., 37.pants bez izmaiņām.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem par šiem pantiem ir kas sakāms? Nav. Paldies. 38.pants.

A.Čepānis: 38., 39., 40., 41., 42., 43., 44. un arī 45.pants – bez izmaiņām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai līdz 45.pantam deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. Balsošanas režīmu! Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā ar izdarītajiem grozījumiem. Divas balsis papildus “par”. Lūdzu rezultātu: 33 – par, pret – nav, atturas – 2. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Būtu liels lūgums sakarā ar to, ka invalīdu likuma apspriešanā uzaicināts ministrs un liels skaits citu personu, apmainīt vietām abus likumprojektus, ja cienījamie kolēģi tam piekristu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Dzīvi cilvēki laikam vienmēr ir pirmajā vietā. Turklāt to lūdz komisija. Nav iebildumu? Tātad sāksim skatīt 7.darba kārtības jautājumu – par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību. Trešais lasījums. Tā ka mums ar balsojumu būs problēmas.

Lūdzu, deputāte Buķele!

E.Buķele: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Lūdzu pievērst jūsu uzmanību 107.dokumentam. Atšķirībā no otrā lasījuma 2.panta 3.apakšpunktā ir redakcionāls labojums – vārda “neatliekami” vietā ir vārds “savlaicīgi”. Vai par to jābalso?

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka par to nav jābalso. Trešais lasījums, tātad mēs apspriežam tikai redakcionālus labojumus un tikai tos pantus, kuros izdarīti redakcionāli labojumi.

E.Buķele: Tādā gadījumā lūdzu jūsu uzmanību 4. un 5.pantam. Šo pantu mēs sadalījām divās daļās. Ja jūs gribat salīdzināt ar otro lasījumu, tad, lūdzu, paskatieties 642.dokumentu, kur tas vēl saglabājies. Būtiskākais ir tas, ka šeit nošķirti jēdzieni “invaliditāte” un “invalīds”. Tas arī ir vienīgais grozījums. Komisija uzskatīja, ka šādā veidā tas būs vieglāk saprotams jebkuram ierindas pilsonim, kurš šo likumprojektu lasīs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai deputātiem no likumprojekta sākuma un šo pantu ieskaitot ir kādi iebildumi? Nav. Paldies.

E.Buķele: Tāda pati situācija, salīdzinot ar otro lasījumu, ir 6. un 7.panta otrajā lasījumā. Mēs esam atsevišķi nodalījuši “fizisko spēju ierobežojumu” un “psihisku slimību dēļ iestājušos invaliditāti”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kas iebilstams? Nav. Līdz šiem pantiem arī, es saprotu, nav. Lūdzu, varam turpināt.

E.Buķele: 9.pants – invaliditātes iedalījums. Arī šeit ir tikai redakcionāls labojums. Mēs izvairījāmies no vārda “grupas”, kurš otrajā lasījumā radīja zināmu neizpratni sakarā ar to, ka pašreizējais invalīdu iedalījums ir pēc invaliditātes grupām. Un šajā likumprojektā mēs nosakām darbspēju zaudējumu procentos. Tāpēc esam no šā vārda “grupas” izvairījušies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. Mēs varam turpināt.

E.Buķele: 10.pantā nācis klāt vien papildinājums – pats pēdējais teikums: “Izdevumus invaliditātes ekspertīzei sedz no valsts budžeta līdzekļiem.” Tas it kā pats par sevi nebūtu jāuzsver, jo līdzekļi tam jau budžetā ir paredzēti. Bet, tā kā darba ekspertīzes ārstu komisijas ir ne katrā rajonā, lai, apkalpojot, teiksim, kaimiņrajona iedzīvotāju, nerastos problēmas starp atsevišķu rajonu pašvaldībām un šādā situācijā neciestu invalīdi, kuriem varbūt tā darba ekspertīzes ārstu komisijas meklēšana ieilgtu, kā arī lai nerastos vēl kādi citi sarežģījumi, ir izdarīts šis papildinājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai deputātiem nav nekādu iebildumu? Nav. Varam turpināt.

E.Buķele: 3.pantā – palīdzība nodarbinātības jautājumos – ir viens neliels iestarpinājums: “Atbilstoši invalīdu īpatsvaram iedzīvotāju kopskaitā katru gadu Latvijas Republikas Ministru padome nosaka invalīdiem rezervēto”, un šeit ir vārdiņš “piemērotāko”, tālāk vārdi – “darba vietu normatīvu”. Tālāk, kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. Paldies. Varam turpināt.

E.Buķele: 14.pantā ir viens redakcionāla rakstura labojums 1.punktā. Aiz vārdiem “iegūt izglītību” ir iestarpinājums – “mājās”, aiz tā ir komats, un tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. 15.pants.

E.Buķele: Es atvainojos, 14.panta 6.apakšpunktā ir iestarpinājums. Es nolasu, klausieties: “Vispārējas lietošanas ēkas un jaunus sabiedriskā transporta līdzekļus atļaut projektēt tikai tad…” Tālāk kā tekstā. “Atļaut projektēt…”

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. 15.pants.

E.Buķele: 15.pantā jautājums ir sarežģītāks. Sakarā ar to, ka mēs sadalījām šos divus pantus, tagadējais 15.pants ir otrā balsojuma 13.pants. Otrajā lasījumā mēs šajā pantā iebalsojām mūsu kolēģa Ščipcova priekšlikumu par komunālo maksājumu atvieglojumu I grupas, respektīvi, smagākās kategorijas, invalīdiem. Proti, šo visu pakalpojumu atvieglojumu par 25 procentiem. Šajā sakarā es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka Zeltkalnes kundzes komisijā ir sagatavots likumprojekts “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā”. Tā kā šis likumprojekts vēl nav deputātiem izdalīts, es atļaušos deputātiem pavisam īsi citēt. 2.pantā ir fiksēti šā likuma uzdevumi, un tas skan: “Šis likums nosaka to personu vai ģimeņu loku, kas ir tiesīgi saņemt valsts vai pašvaldību palīdzību sava dzīvokļa jautājuma risināšanā.” Tātad tas attieksies arī uz invalīdiem. Šā likumprojekta 5.pants paredz valsts un pašvaldības dzīvokļa izīrēšanu sociāli mazaizsargātām un maznodrošinātām ģimenēm uz atvieglotiem nosacījumiem, dzīvokļa īres pabalsta izmaksāšanu sociāli mazaizsargātām un maznodrošinātām ģimenēm un arī citu pabalstu izmaksāšanu.

Šādā sakarībā komisija izturējās ļoti rezervēti pret mūsu otrā lasījuma balsojumu par šo 25 procentu kompensāciju invalīdiem no pašvaldību budžeta, jo mēs zināmā mērā šaubāmies, vai pašvaldības nevarētu tieši uz šo 25 procentu nosacījumu ieciklēties. Var gadīties, ka invalīds, kuram pienākas 100 procentu atvieglojums, saņem tikai jau šos pieminētos 25 procentus. Ščipcova kungs gan paliek pie sava viedokļa, tā ka tas ir jau plenārsēdes balsojums. Komisijas viedoklis ir, ka šo balsojumu vajadzētu atcelt. Turklāt es jau pagājušajā reizē atsaucos uz Makarova kunga aprēķiniem, ka invalīdi šādā situācijā nevis iegūtu, bet gan zaudētu. Taču, tā kā Ščipcova kungs šo viedokli neatbalstīja, tad mums ir principiāli jāvienojas – vai mēs šo balsojumu atceļam. Bet pirms tam mums būtu jānoklausās arī Makarova kungs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums parasti par šādiem balsojumiem ir ierosinājums, un sākumā balso par komisijas variantu, pēc tam – šā ierosinātāja variantu. Te jau ir pausts tikai komisijas variants. Tikai viens Priščepova kungs ir citās domās. (No zāles kaut kādas iebildes.) Es atvainojos, Ščipcova kungs. Viņš ir tas, kas to ierosināja. Vai Ščipcova kungs pastāv uz savu balsojumu? Pastāv. Tādā gadījumā balsosim. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 46 deputāti reģistrējušies.

Lūdzu, Ščipcova kungs!

O.Ščipcovs: */Cienījamie deputāti! Es gribētu piebilst, ka tie 25 procenti, ko mēs pielikām iepriekšējā lasījumā, invalīdiem ar smagu invaliditātes pakāpi viņu stāvokli nemainīs, jo, kā es sapratu no sarunas ar Buķeles kundzi, ka tad, ja mēs paliksim pie 25 procentiem, naudas vienalga nepietiks. No tā izriet, ka mēs gatavojamies dot mazāk, nekā piedāvājam. Tāpēc man liekas, ka pie 25 procentiem jāpaliek, bet tos atvieglojumus, kurus gatavojamies dot, kam 100 procenti jāatņem – atņemsim, un tiem klāt vēl dosim 75 procentus, lai smagajiem invalīdiem visiem tiktu 25 procenti, citādi iznāks tā, ka dažiem invalīdiem būs viens procents, citiem – 2 procenti, dažiem 100 procenti, bet kopumā, īsi sakot, 25 procenti – tas būs garantētais līmenis, kas dos iespēju invalīdiem dzīvot daudzmaz normālos apstākļos. Tos papildu atvieglojumus diferencētā kārtībā viņi varēs saņemt atbilstoši jaunajam komisijas nolikumam. Tāpēc es lūdzu ņemt vērā šīs svarīgākās invalīdu intereses. Ar daudziem no viņiem es esmu ticies, viņi atbalsta mūsu otrā lasījuma rezultātus, par kuriem viņi visi jau zina. Es viņiem esmu teicis, ka otrajā lasījumā jau ielikti šie 25 procenti. Atkārtoju – lieta tā, ka mēs gribam uzlabot viņu dzīves apstākļus, izmantojot mazāk līdzekļu, nekā bijām paredzējuši šajos 25 procentos, bet nepieciešams to nostiprināt kā minimumu. Šos 25 procentus un vēl kaut ko. Šim nolūkam nauda nav jāžēlo. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Par balsošanas motīviem. Cienītie kolēģi, es esmu gluži pretējās domās nekā Ščipcova kungs. Principā es neatbalstu mehānisku atvieglojumu ieviešanu jebkurā likumprojektā, īpaši jau nu šajā. Ja mēs ierakstīsim, ka visiem smagiem invalīdiem jādod atlaide tieši 25 procenti, tas nozīmē, ka nevienam mērenam, kā saka, nekad neviens nekādu atlaidi nedos. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja, teiksim, kādam smagam invalīdam dēls ir “Parex” direktors, tad nu šim invalīdam nebūtu jāpiešķir dzīvokļa īres atlaide. Un tas man šķistu tikai normāli. Un būs pietiekami daudz arī mērenas invaliditātes invalīdu, kam tiešām šī atlaide pienāktos un pat varētu būt dzīvībai svarīga. Tāpēc šāda mehāniska norma ierobežos pašvaldības un arī Labklājības ministrijai vairāk vai mazāk saistīs rokas un nebūs iespējams to darīt individuāli un elastīgāk. Man tas šķiet ļoti svarīgi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Makarova kungs grib kaut ko sacīt. Lūdzu.

V.Makarovs, Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta direktors: Es gribētu pievērst uzmanību tam, ka pasaules praksē tomēr nav šādu atvieglojumu par dzīvokļu īri. Nav atvieglojuma kā tāda, bet ir municipālā pabalsta veids par dzīvokļa īri un komunālajiem maksājumiem. Šajā virzienā šobrīd strādā gan Labklājības ministrija, gan Ministru padome. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, ja mēs ierakstām, ka smagiem invalīdiem ir šāda atlaide, tādā gadījumā mums jārēķinās, ka tas momentā iedarbojas uz daudziem procentiem cilvēku. Taču Latvijā notiek dzīvojamā fonda privatizācija. Saskaņojot ar Arhitektūras un celtniecības ministriju, mēs aptuveni aprēķinājām, ka tuvākajos gados tiks privatizēti 50 procenti no dzīvojamā fonda. Kurš mājas īpašnieks ņems invalīdu, ar kuru ir kaut kādas “klapatas”? Dzīvokļa īpašniekam ar dzīvokļa īrnieku jānorēķinās 1:1.

Priekšsēdētājs: Paldies. Buķeles kundze arī gribēja izteikties?

E.Buķele: Es, kolēģi, gribēju piebilst, ka jau minētajā likumā, kuru Zeltkalnes kundze iesniegs šo ceturtdien Prezidijam un kurš varbūt būs nākamās nedēļas darba kārtībā, ir paredzēts, ka uz šādu pabalstu invalīds būs tiesīgs arī tad, ja viņš dzīvos privatizētajā dzīvojamā fondā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ščipcova kungs vēl, bet jūs jau runājāt par motīviem.

O.Ščipcovs: Jā, es vēlreiz gribētu runāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Es gribētu tikai piebilst, ka pasaules praksē, par kuru runāja Makarova kungs, arī tādu apstākļu nav, kā pašlaik Latvijas Republikā. Pasaules praksē arī tik nabadzīgu deputātu nav. Un tad, lūk, mūsu invalīdiem šajā pārejas periodā jāsaņem nestandarta atbalsts. Tas ir, šie 25 procenti viņiem jānodrošina. Mums līdzekļi tam ir jāatrod. Bet, kas attiecas uz to gadījumu, kad invalīds nokļuvis privātajā sektorā, bet nevar privatizēt, vai arī var privatizēt, bet cena ne tā –, tad cena nedrīkst pārsniegt noteikto līmeni, ko noteikusi Ministru padome, un 25 procentus piemaksā valsts. Tāpēc privātais viņu pieņems tāpat kā jebkuru citu. Šeit nosauktie argumenti man neliekas loģiski un pārliecinoši. Un tāpēc es lūdzu ieklausīties ne savā, bet invalīdu vārdā. Paldies./

Priekšsēdētājs: Balsošanas režīmu! Vispirms balsojam par komisijas variantu. Tad – par Ščipcova kunga personīgo variantu. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu: 36 – par, 1 – pret, 3 – atturas. Paldies.

Otrs balsojums par Ščipcova kunga variantu. Viena balss papildus “pret”. Lūdzu rezultātu: par – 9, pret – 17, atturas – 10. Tātad balsu vairākumu ir guvis komisijas variants, kāds arī paliek tekstā. Paldies.

16.pants. Nav. Buķeles kundze, jums jautājums: kā jūs domājat balsot par šo likumprojektu trešajā lasījumā?

E.Buķele: Man ir priekšlikums balsot otrdien, kā mēs to parasti šādā situācijā darām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad par likumprojektu tiek balsots nākamajā otrdienā – 29.septembrī pulksten 13.00, tas ir, mūsu balsojamajā laikā. Lēmumu par spēkā stāšanos mēs arī varam apspriest. Laikam balsojumu arī atstāt uz to pašu laiku.

Lūdzu, godājamie kolēģi, vai par šo lēmumu par spēkā stāšanās kārtību ir kādas pretenzijas? Nav nevienam nekādu jautājumu vai pretenziju? Paldies. Tādējādi arī šis lēmums paliek kā nobalsojams nākamajā otrdienā – 29.septembrī pulksten 13.00. Paldies Buķeles kundzei par darbu.

Godājamie kolēģi! Par mirušo cilvēku tomēr ir jārunā, laika mums pietiek. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Cienītie kolēģi! Ar patiesu nožēlu jāatzīst, ka starp pirmo un otro lasījumu, kaut gan tas laika sprīdis bija stipri garš, komisija nav saņēmusi it nevienu rakstveida ierosinājumu. Un tomēr to, ka tēma ir aktuāla, pierāda kaut vai tas, ka Rīgā vismaz divās vietās acīmredzot ir parādījušies kanibāli, jo uz furgoniņiem, kuri brauc pa Rīgu, ir uzraksts: “Hot dog”. Tātad acīmredzot tiek pārdota maizītē iecepta cilvēka gaļa... Nekā citādi to nevar tulkot. Otra iespēja būtu, ka tie īpašnieki būtu gribējuši tirgot “hot dog”, bet ir rakstīts nepareizi.

Taču, neraugoties uz to, ka nav saņemti nekādi priekšlikumi, es tomēr gribētu jūs informēt par tām izmaiņām, kas izdarītas laikposmā starp pirmo un otro lasījumu. Principā grozījumi skar divus likumprojekta pantus. Vispirms 6.pantu, kur bija zināmas domstarpības ar patanatomiem, kuri ļoti pretojas, teiksim, šādam likumam vispār. Taču beigās mēs atradām kompromisa variantu, kas patlaban izklāstīts 6.panta redakcijā. Otrs grozījums skar 10.pantu un 11.pantu. Tur bija zināmas domstarpības ar transplantologiem. Skaidrs, ka viņi arī ir ieinteresēti tālāk attīstīt savu nozari. Bet arī šajā lietā mēs varējām atrast kompromisu, nedaudz grozot 11.pantu.

Tās būtībā ir vienīgās vērā ņemamās izmaiņas, ja neskaita tīri redakcionālus labojumus, kas izdarīti laikā starp pirmo un otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamajiem deputātiem ir kādas piezīmes un labojumi par šo likumprojektu no pirmā līdz 22.pantam ieskaitot? Nav. Paldies. Tas ir otrais lasījums, tā ka mēs varam balsot.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu: par – 35, pret – 1, atturas – 3. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā. Paldies.

8.darba kārtības jautājums – “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par sociālo nodokli”” otrajā lasījumā. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Cienītie kolēģi! Likumprojektam par labojumiem likumā “Par sociālo nodokli” ar vienu izņēmumu ir gluži analoga situācija. Komisija ir saņēmusi vienu rakstveida priekšlikumu. Tas ir Kodoliņa kunga priekšlikums, kuru atbalsta Laķa kungs. Tiesa gan, minētais ierosinājums neattiecas uz to likuma daļu, ko mēs gribam mainīt. Tā kā misēkļa dēļ mēs to saņēmām tikai vakar vakarā, tad oficiāla komisijas viedokļa par šo labojumu mums nav. Es lūgtu varbūt divas minūtes pagaidīt, kamēr šis labojums tiek izdalīts visiem deputātiem. Acīmredzot mums par to vajadzētu arī nobalsot.

Tātad, ja atceraties, komisijas ierosinātie sociālā nodokļa likuma labojumi bija ļoti vienkārši. Proti, ja alga tiek izmaksāta īstā naudā, tad arī sociālais nodoklis jāmaksā īstā naudā. Un tādu formulējumu mēs arī iesniedzam otrajam lasījumam. Bet Kodoliņa kunga labojums skar cilvēkus, kuri pārtiek nevis no algas, bet no honorāriem, no ienākumiem par autortiesībām un tā tālāk. Kodoliņa kungs ierosina, ka šīs personas, ja vien tām nav noteikta cita nodokļu maksājumu kārtība, maksā 38 procentus no honorāra vai autoratlīdzības summas. Kā jau es teicu, vienota komisijas viedokļa mums nav, jo mēs vienkārši nepaspējām šo labojumu visi kopā izskatīt. Kodoliņa kungs, protams, minēs argumentus “par”. Es varbūt varētu izteikt dažus argumentus “pret”. Ja šie honorāri ir vienreizēji, ar lielu laika starpību, pa vairākiem mēnešiem, ja tie ir stipri lieli, ja tas ir vienīgais ienākumu avots, tad tam cilvēkam no tā honorāra tur nekas daudz pāri nepaliks. Bet man patiesi ir grūti par visu šo izteikties, es varbūt tad lūgtu Kodoliņa kungu argumentēt šādu labojumu nepieciešamību. Pēc tam mēs varētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, tā kā mums praktiski citu balsojumu šajā īsajā likumprojektā nav, tas ir vienīgais praktiskais labojums, kas ir balsojams, tad tiešām Kodoliņa kungs par motīviem var izteikties. Un, ja vēl godājamie kolēģi grib par to izteikties, lūdzu!

A.Kodoliņš: Jau jūnijā mūsu komisija, kā arī vēl vairākas komisijas no Mākslinieku savienības saņēma vēstuli, kurā izteikta neapmierinātība ar pašreizējo sociālā nodokļa maksāšanas kārtību, kas nosaka, ka radošās personas, tāpat kā biznesmeņi vai citas personas, kuras gūst neregulārus ienākumus, kas netiek fiksēti kā darba alga, maksā sociālo nodokli ik mēnesi no diviem iztikas minimumiem. Lūk, mākslinieki un citas radošās personas, kuras galvenokārt iztiek no honorāriem un no autoratlīdzības, nonāk situācijā, ka tām nav no kā samaksāt šo sociālo nodokli, jo attiecīgajos mēnešos viņi nav saņēmuši nekādus ienākumus. Un tieši šajā lietā es vienkārši atbalstu viņu lūgumu grozīt likumu “Par sociālo nodokli”, nosakot, ka viņi maksā sociālo nodokli tad, kad naudiņu saņem, nevis katru mēnesi neatkarīgi no tā, vai viņi ir guvuši kādus ienākumus vai nav guvuši kādus ienākumus.

Priekšsēdētājs: Jā, Kodoliņa kungs, uzreiz jautājums: vai tas bija Mākslinieku savienības ierosinājums?

A.Kodoliņš: Jā, vairākas Augstākās padomes komisijas saņēma Mākslinieku savienības attiecīgo vēstuli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Seiles kundze, pēc tam – Bela kungs.

A.Seile: Man tomēr nav izprotams, kāpēc šajā Kodoliņa kunga ierosinājumā ir prasīti 38 procenti no honorāra, ja visām citām personām, kuras strādā iestādē vai uzņēmumā, no algas atvelk vienu procentu? Kādēļ šeit ir 38 procenti, kā to atvelk iestādēm?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, varbūt Kodoliņa kungs var paskaidrot?

A.Kodoliņš: Jā, es varu paskaidrot. Tātad viss jautājums ir tajā apstāklī, ka mākslinieks strādā pēc brīva līguma un visu sedz no saviem ienākumiem, kamēr strādājošajiem 37 procentus sedz darba devējs. Šeit nav runas par tiem māksliniekiem, kuri būs darba līguma attiecībās. Tādā gadījumā mākslinieks kā jebkurš strādājošais maksās vienu procentu, un darba devējs, ja viņš ir darba attiecībās, maksās 37 procentus. Šeit ir runa par brīviem māksliniekiem, kuri strādā pēc brīva līguma.

A.Seile: Un tad vēl papildu jautājums: vai tomēr arī cilvēkam, kas uzraksta rakstu, piemēram, Līcīša kungam, kurš pārtiek no honorāriem “Lauku Avīzē”, arī 38 procenti nost no honorāra.

A.Kodoliņš: Pilnīgi pareizi. Tātad “Lauku Avīzei” nebūtu jāmaksā šajā gadījumā honorārs kā darba devējam. Šis arī ir brīva līguma gadījums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Mums ir jābalso par šo Ekonomikas komisijas papildinājumu.

Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Es tomēr uzskatu, ka šis labojums vēl ir pāragrs, jo nav vēl pieņemts likums par autortiesībām. Mums šīs problēmas visā kopumā nav noregulētas. Es zinu, ka tagad, piemēram, daudziem māksliniekiem, kuri agrāk varbūt netika labi atalgoti, ir iespējams savus darbus pārdot par valūtu. Ir arī situācija, ka tajā pašā laikā ļoti daudziem mūziķiem un dzejniekiem… Es domāju, ka bez tādas nopietnas analīzes šo labojumu pašlaik vēl nedrīkst pieņemt, jo ir cilvēki, kas tiešām pārtiek tikai no honorāriem. Es, piemēram, pats esmu saņēmis honorārus arī no ārzemēm un zinu, ka man atvilka 46 procentus, jau ieskaitot ienākuma nodokli un visas komisijas naudas. Un, ja vēl atvelk 38 procentus, tad praktiski tur nekas pāri nepaliek.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Kolēģi, es dziļi cienu Kodoliņa kungu kā kolēģi, bet man liekas, ka mūsu kultūras situācija nav tāda, lai šodien te ieviestu šo drakonisko punktu attiecībā uz radošo inteliģenci. Pagaidām noraidīsim šo punktu, es domāju, ka pašlaik tas nav laikā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kodoliņa kungs, vēlreiz! Pēc tam balsosim.

A.Kodoliņš: Paldies par cieņas apliecinājumu, bet es tikai vēlreiz atgādinu, ka tas ir tiešām radošo savienību lūgums. Šis nav, bez šaubām, mūsu ieteikums, lai kaut kā piespiestu radošo savienību cilvēkus maksāt vairāk naudu. Tātad es vēlreiz pamatoju viņu domu, kura ir tāda, ka viņi nav spējīgi ik mēnesi maksāt sociālo nodokli no diviem iztikas minimumiem. Taču nav spējīgi cilvēki, kas neregulāri saņem ienākumus, maksāt visa gada laikā tik lielu summu par sociālo nodokli. Mūsu pašreizējo likumu vajag izlasīt, tur ir rakstīts nepārprotami. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vēlreiz, lūdzu, reģistrēsimies! Pēc tam balsosim. Lūdzu rezultātu: 62 deputāti ir reģistrējušies. Paldies.

Tātad mums ir tikai viens balsojums par šā labojuma, ko iesniegusi Ekonomikas komisija, akceptēšanu otrajā lasījumā. Ja ar balsu vairākumu būs akceptēts, tad turpināsim strīdēties trešajā lasījumā. Lūdzu, balsosim par Ekonomikas komisijas labojuma akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu: par – 35, pret – 8, atturas – 14. Akceptēts otrajā lasījumā. Un lūdzu kolēģus strādāt, sagatavojot trešo lasījumu, ja tiek gūta kāda papildu informācija no radošajiem cilvēkiem.

Godājamie kolēģi, vairs mums nekādu papildinājumu un labojumu nav, tāpēc lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā kopumā. Lūdzu rezultātu: par – 48, pret – 1, atturas – 6. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā.

Godājamie kolēģi, šodienas priekšpēdējais darba kārtības jautājums ir 9.punkts – lēmuma projekts “Par Latvijas augstskolu studentu kreditēšanu”, tas ir 97.dokuments.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un klātesošie! Neskatoties uz studentu stipendiju, kas pašreiz ir 1140 rubļi, atkārtotu paaugstināšanu, tā ne tuvu nesasniedz minimālās algas, kas ir apmēram 2000 rubļi, līmeni, ne arī tā saukto pārtikas groziņa vērtību, kura šobrīd, kā mēs zinām, ir 4000 rubļu. Turklāt sagaidāms, ka gan minimālā darba alga, gan pārtikas groziņa vērtība vēl vairāk attālināsies no augstskolu studentu stipendijas līmeņa. Taču neatkarīgi no šīsdienas ekonomiskajām grūtībām, Latvijai augstu kvalificēti speciālisti ir un būs vajadzīgi visās jomās. Būtu žēl, ja apdāvināti studenti, kuriem ir zināmas materiālās grūtības studiju laikā, būs spiesti pamest augstskolu, mācoties priekšpēdējā vai pat pēdējā kursā.

Mēs, Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu grupa, kurā vienlaikus ir arī ilggadēji Latvijas Universitātes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību spēki, kā arī mūsu kolēģi augstskolās uzskata, ka Latvijas Ministru padomei un Augstākajai padomei jābūt pareizai izpratnei, jāatrod tas morālais spēks un finansiālais nodrošinājums, kas dotu iespēju mūsu mazturīgajiem studentiem pasniegt palīdzīgu roku, lai tie augstskolās iegūtās zināšanas pēc iespējas ātrāk ieguldītu Latvijas attīstībā un uzplaukumā.

Pamatojoties uz 1991.gada jūnijā pieņemto likumu “Par izglītību”, tā 10.nodaļas 52.⁴ pantu, kurš nosaka, ka skolēniem, audzēkņiem un studentiem ir tiesības 4.apakšpunktā noteiktajā kārtībā saņemt valsts bankas bezprocentu ilgtermiņa aizdevumu, un lai šis lēmums nebūtu tikai rakstāmgalda darbs, mēs izdarījām aptauju studentu vidū. Tika aptaujāti 790 studenti, no kuriem apmēram 59 procenti ir par šādu kreditēšanu. Aptaujājot šos studentus, vadoties pēc ģimenes stāvokļa, neprecētie būtu ar mieru saņemt kredītu apmēram 48 procentos gadījumu, precētie – 60 procentos gadījumu. Ja runājam par studentiem, kuriem ir bērni, tad bezbērnu studenti lūgtu kredītu 58 procentos gadījumu, bet ar bērniem – apmēram 64 procentos gadījumu. Ja analizējam pēc dzimuma, tad meitenes vēlētos saņemt šādu kredītu 54 procentos gadījumu, bet puiši – apmēram 64 procentos gadījumu. Ja skatāmies, kā tas ir katrā Latvijas augstskolā, protams, tajās, ar kurām mums iznāca sadarboties, tad vislielākais kredīta gaidītāju skaits ir Rīgas Tehniskajā universitātē, kur tādu ir apmēram 68 procenti. Latvijas Universitātē apmēram 64 procenti un Latvijas Lauksaimniecības universitātē nedaudz virs 60 procentiem. Pārējās augstskolās ir ievērojami mazāk. Un sevišķi mazs tas ir Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Vērtējot pēc kursiem, ir ļoti interesanta aina, ka šādu kredītu labprāt ņemtu pirmā kursa studenti. Un tie būtu apmēram 63 procenti no studējošajiem. Otrajā kursā apmēram 58 procenti, trešajā kursā – 51 procents. Un tad sākas tas, par ko arī izpaužas mūsu rūpes. Ceturtajā kursā – 63 procenti, bet piektajā kursā, kas ir visgrūtākais, tātad apmēram 72 procenti no studējošajiem to vēlētos.

Protams, jautājums jau ir ļoti sarežģīts. Dabīgi, ka šajā aptaujā piedalījās ieinteresētie studenti, un nevarētu to uzskatīt par tādu viendabīgu. Protams, es varētu sagaidīt no jums nākamo jautājumu: cik tad būtu naudiņas vajadzīgs, lai mēs varētu šos studentus kreditēt? Viennozīmīgi to grūti pateikt, jo šeit faktiski ir divas pozīcijas. Ja mēs kreditējam tikai pēdējo kursu, un no šiem studentiem apmēram 25 procenti vēlētos šo kredītu saņemt, es teiktu, nevis vēlētos, bet kuri varētu saņemt, tad būtu nepieciešams apmēram no 9 līdz 11 miljoniem. Ja mēs kreditējam priekšpēdējo un pēdējo kursu, tad runa varētu būt par 19 līdz 23 miljoniem.

Protams, mēs esam uzklausīti arī vairākās komisijās: Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā, Ekonomikas komisijā, Likumdošanas jautājumu komisijā un Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. Pēdējām divām mēs esam pateicīgi par to, ka tās mums laikus norādīja, ka šim jautājumam nav vajadzīgs likums, bet ir vajadzīgs lēmums. Protams, bijām arī Budžeta komisijā, turklāt trīs reizes. Visos gadījumos praktiski ir pozitīvas atsauksmes, un tie labojumi, kādi ir iesniegti, ir ņemti vērā.

Tātad mēs esam saņēmuši arī atsauksmes (un visos gadījumos pozitīvas) no Latvijas Mūzikas akadēmijas, no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, no Latvijas Medicīnas akadēmijas Senāta, no Latvijas Universitātes Studentu arodbiedrības komitejas, no Liepājas Pedagoģiskā institūta, no Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas, Latvijas Policijas akadēmijas un no Daugavpils Pedagoģiskā institūta. Bez tam mēs esam saņēmuši arī pozitīvas atsauksmes gan no Izglītības ministrijas, gan no Finansu ministrijas. No Finansu ministrijas esam saņēmuši divas atsauksmes. Pirmā ir ministra Siliņa pozitīvā atsauk­sme. Otrā gadījumā rakstīja ministra vietnieks Platais, izvirzot visai drastiskus nosacījumus, pat prasību grozīt likumu “Par izglītību”. Pēc sarunām ar ministru Siliņu arī šis jautājums tika atrisināts, un nekādu problēmu nav.

Un tagad varbūt dažus vārdus par pašu lēmumu. Lūdzu pievērst uzmanību 97.dokumentam. Šis mūsu sagatavotais lēmuma projekts būtībā sastāv no trijiem punktiem. Es lūgtu atzīmēt 3.punktā par lēmuma stāšanos spēkā. Budžeta komisija ieteica šo laiku noteikt ar 1993.gada 1.janvāri. Līdz ar to nedaudz mainās arī datumi nolikumā. 1.punktā ir runa par to, ka katru gadu līdz 15.septembrim studentam ir jāiesniedz šīs prasības. Acīmredzot šogad tam vajadzētu būt apmēram līdz 15.novembrim. Bet šis nolikums pie lēmuma varētu palikt spēkā, jo nākamajos gados šie datumi noderētu.

Tas ir viss, ko es gribētu teikt. Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja tādi ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi ir jautājumi Preinberga kungam? Pirmais jautā Grūbes kungs, pēc tam – Freimaņa kungs.

G.Grūbe: Visnotaļ atbalstot šo ideju, man tomēr ir daži jautājumi. Tātad es saprotu, ka jūs esat paredzējuši izveidot šādu fondu, ka praktiski ar budžeta starpniecību… Bet jautājums – ar kādas institūcijas palīdzību tiks realizēti šie fonda līdzekļi? Kas tā būs, vai banka? Un uz kādiem noteikumiem? Vai arī Ministru padome izveidos kaut kādas īpašas institūcijas? Kā tas mehānisms tieši tiks iedarbināts?

G.Preinbergs: Jums ir divi jautājumi un uz abiem centīšos atbildēt. Vispirms par fondu. Mēs perspektīvā redzam, ka noteikti tāds fonds veidosies. Pirmām kārtām veidosies no atpakaļ atmaksātās naudas. Tas sāksies 1994.gadā. Un mēs ceram, ka šā fonda veidošanā varētu piedalīties dažāda rakstura sponsori, reliģiskās organizācijas un tā tālāk. Tā būtu atbilde uz pirmo jautājumu.

Kas attiecas uz otro jautājumu, kā veidosies šis mehānisms šobrīd, man jāatgādina, ka es pašā sākumā teicu, ka likuma “Par izglītību” 52.panta 4.apakšpunktā ir rakstīts, ka noteiktā kārtībā (šī kārtība ir izstrādāta) saņem valsts bankas bezprocentu ilgtermiņa aizdevumu.

G.Grūbe: Tātad tomēr jūs atbildējāt – “valsts bankas”.

G.Preinbergs: Šobrīd valsts banka.

G.Grūbe: Es atvainojos, bet šajā lēmuma projektā absolūti nav runāts, ka kaut kādi uzdevumi ir arī valsts bankai, un absolūti nav atrunāts šis mehānisms, tāpēc es arī uzsveru šo jautājumu. Un valsts banka vienkārši šeit sev nekādus uzdevumus neredz. Es domāju, ka šī ideja ir ļoti laba, bet tā nerealizēsies tieši tāpēc, ka jūs savā projektā valsts bankai neko neesat paredzējuši, ko tai darīt, kā arī to, kā banka šo bezprocentu aizdevumu realizēs un kāds būs viss šis mehānisms. Es esmu saskāries ar banku darbību un zinu, ka bankai šie noteikumi ir ļoti stingri. Un, ja Augstākās padomes lēmumā vai likumā nekas nebūs noteikts, banka vienkārši to nepildīs.

G.Preinbergs: Cienījamais Grūbes kungs! Es uzskatu, ka to jau nosaka likums “Par izglītību”. Tur ir skaidri norādīts. Tā es saprotu to lietu.

G.Grūbe: Jā, bet valsts bankā jāsaņem kredīts, un šajā Augstākās padomes lēmumā nekādu uzdevumu valsts bankai nav. Jūs mani sapratāt?

G.Preinbergs: Jā. Es sapratu gan, bet tādēļ jau mēs atcēlām un Budžeta komisija lūdza pārcelt uz 1.janvāri, lai nepieciešamo summu varētu iekļaut nākamā gada budžetā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Preinberga kungs, man jums ir divi savstarpēji pretēji jautājumi. Tātad nolikumā (es saprotu, ka tas ir paralēlais dokuments, uz kuru mums tomēr ir jāvērš uzmanība) ir 14.punkts. Sakiet, lūdzu, vai jūs nevarētu kaut kādā veidā mazliet konkretizēt šo tekstu, jo te ir rakstīts: “par izvairīšanos no kredīta dzēšanas vai par kavētu kredīta dzēšanu neattaisnotu iemeslu dēļ”. Kā jūs traktējat, kad tas ir neattaisnots, kad tas ir attaisnots. Un, manuprāt, zem šī 14.punkta var pabāzt visu ko. Var vienmēr maksāt, var vienmēr nemaksāt.

G.Preinbergs: Es sapratu jūsu jautājumu. Redziet, mums 13.pantā ir uzrakstīts, ka studenta kredīts dzēšams, labi attaisnojams, ja viņš augstskolu ir beidzis ar izcilību, ja studiju laikā vai pēc tam kļuvis invalīds. Visi pārējie gadījumi ir neattaisnoti.

J.Freimanis: Visi pārējie ir neattaisnoti.

G.Preinbergs: Es tā sapratu. Jā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Bet es atvainojos. Vai tad mēs tiešām nolikumu tagad apspriedīsim?

G.Preinbergs: Man arī tā liekas, ka to nevajadzētu.

Priekšsēdētājs: Plenārsēde nekad nolikumus neskata. Ļoti retos gadījumos nolikumi tiek pieņemti plenārsēdē.

J.Freimanis: Es atvainojos, Krastiņa kungs! Varbūt jums ir taisnība, tomēr būtībā tas ir par to, par ko mēs taču šajā gadījumā balsojam. Šā lēmuma saturs patiesībā ir šis nolikums.

Priekšsēdētājs: Bet es atvainojos, Freimaņa kungs. Mums nolikums nav darba kārtībā. To mēs neapspriežam. Cik saprotu, Preinbergs to pievienojis kā ilustratīvu materiālu.

G.Preinbergs: Kā ilustratīvu materiālu ar abu ministru parakstiem. Arī uz jūsu kopijām ir…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Preinberga kungs, sakiet, lūdzu, 1.1.punktā paredzētais valsts budžetā izveidotais kreditēšanas fonds, teiksim, cik tas būtu liels nākamā pusgada valsts budžetā un cik tas būtu liels šā gada otrā pusgada budžetā, tas ir, pēc trim mēnešiem, ja stātos spēkā ar 1.septembri? Vai tas ir aprēķināts?

G.Preinbergs: Nē, tas nestāsies spēkā ar šā gada 1.septembri. Budžeta komisija jau aizrādīja, ka ar nākamo gadu. Un par nākamā gada summām es jau apmēram pateicu. Ja mēs pēdējo kursu finansējam un pieņemam, ka šādu kredītu saņems 25 procenti no studējošo skaita, tad summai vajadzētu būt no 9 līdz 11 miljoniem. Un, ja finansējam divus pēdējos kursus, tad no 19 līdz 23 miljoniem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bukas kungs!

S.Buka: */Cienījamo ziņotāj! Ja ievērojam to, ka šo ilustratīvo materiālu parakstījuši divi ministri, ka šī likumprojekta preambulā ir norāde uz likumu “Par izglītību”, tad liekas savādi, ka šeit tomēr ir pretrunas ar likumu “Par izglītību”.

Pirmkārt, Nolikumā par studentu fondu 5.pants runā tikai par Latvijas Republikas pilsoņiem, bet likums “Par izglītību” runā par vienlīdzīgām tiesībām visiem. Mums taču vēl ir arī pastāvīgie iedzīvotāji, kuriem likums “Par izglītību” ir devis vairākas tiesības. Bet mums ir arī 14.pants, kurā ir runa par atbildību, tad tur pavisam nav “pilsonis – nepilsonis” problēmas.

Bez tam nolikumā ietverti tikai tie, kas mācās Latvijas augstākajās mācību iestādēs, bet mēs taču zinām, ka tagad daudzi brauc mācīties uz Amerikas Savienotajām Valstīm, uz Angliju, uz Franciju, un arī viņiem pietrūkst naudas izglītībai. Acīmredzot arī viņiem jādod vienādas iespējas, neskatoties uz to, vai viņi ir pilsoņi vai cilvēki, kas šeit dzīvo pastāvīgi. Tā ir vienkārši ilustrācija pielikumam, kas ir pretrunā ar likumu./

G.Preinbergs: Paldies. Es sapratu jautājumu. Pirmām kārtām Krastiņa kungs jau norādīja, ka mums šo nolikumu nevajadzētu apspriest.

Es biju klāt pie šā nolikuma apspriešanas. Varētu teikt, ka es esmu arī viens no tā veidotājiem. Un par jūsu izvirzīto jautājumu strīds mums tiešām bija liels. Bet bija viens ļoti nopietns arguments: gan ārzemnieki, gan tā saucamie pastāvīgie iedzīvotāji nav saistīti ar republiku. Viņi sakravā čemodāniņu un rīt, parīt aizbrauc prom. Sakiet, lūdzu, kā šo kredītu atdabūt atpakaļ? Piemēram, viņš aizbrauc uz Argentīnu vai uz Kuriļu salām. Pilsonis tomēr ir pilsonis, tur starpība ir liela. Tie bija tie argumenti, kāpēc izveidotas tādas funkcijas.

Priekšsēdētājs: Paldies Preinberga kungam par atbildēm uz jautājumiem. Vai ir kāds deputāts, kas vēlētos debatēt par šo lēmuma projektu? Tātad par lēmuma projektu, ne par nolikumu. Ir. Kides kungs, lūdzu! Es atgādināšu, ka pēc pārtraukuma mēs neturpināsim nekādus jautājumus, bet mums būs valdības informācija.

E.Kide: Cienītie deputāti! Patiešām izglītības likuma šajā norādītajā pantā ir atzīmēts, ka studenti var saņemt kredītus mācību sekmīgai turpināšanai. Šā lēmuma projekta autori vairākkārt griezās arī Budžeta komisijā, un šis projekts, ņemot vērā labojumus, vairākkārt tika pārskatīts. Budžeta komisija saņēma aprēķinus no autoriem. Faktiski tie aprēķini, kā jau teica Preinberga kungs, ir tādi, kurus Budžeta komisija uzskatīja par iespējamiem ikgadējā budžetā iekļaut un izdalīt šo līdzekļus.

Grūbes kungs uzdeva jautājumu, kādas ir attiecības ar valsts banku. Faktiski nekādu attiecību ar valsts banku nav. Kā jau paredzēts nolikumā un likumā, ik gadu pēc augstskolu padomes priekšlikuma un pēc kopējā aprēķina budžetā attiecīgajā gadā vai pusgadā tiks paredzēti līdzekļi. Un šī summa proporcionāli pieprasītāju, pretendentu skaitam tiks novadīta līdz augstskolai. Tātad faktiski ik gadus to summu, kāda būs vajadzīga un pēc nolikuma paredzēta, izdalīs budžets un nevis izmaksās banka. Tā kā studentu materiālais stāvoklis pašlaik Latvijā patiešām nav apskaužams, Budžeta komisija un arī es aicinu deputātus balsot par šo lēmuma projektu un to pieņemt. Mums turpmāk ir jāizstrādā likums par maksas izglītību, kur varbūt vēl paredzēsim arī tālāku studentu materiālo nodrošinājumu, bet pašreizējā situācijā kā tāds steidzams pasākums studentu materiālā stāvokļa uzlabošanai varētu patiešām kalpot šis lēmumaprojekts, par ko aicinātu arī balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds vēlas uzstāties? Nē. Preinberga kungs, man jums jautājums: kā jūs uzskatāt, kad mēs par šo lēmuma projektu varētu labāk balsot – uzreiz vai otrdien pulksten 13.00.

G.Preinbergs: Lūdzu atlikt uz otrdienu pulksten 13.00.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad par lēmuma projektu “Par Latvijas augstskolu studentu kreditēšanu” tiks balsots otrdien – 29.septembrī pulksten 13.00. Paldies. Līdz ar to mēs šodienas darba kārtību līdz pulksten 17.00 esam izskatījuši, jo 17.00, kā jūs redzat, mums ir valdības informācija, kā arī rītdienas darba kārtības jautājumi.

17 minūtes ir līdz pārtraukumam. Lūdzu, Krūmiņa kungs, kāds būtu ierosinājums?

Ģ.Krūmiņš: Man būtu ierosinājums šo atlikušo 15 minūšu laikā izskatīt lēmuma projektu, kuru esam sagatavojuši sakarā ar valdības 300.lēmumu par preču ievedmuitas tarifiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai šis lēmuma projekts ir izdalīts deputātiem?

Ģ.Krūmiņš: Tas bija mapītēs pusdienas laikā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu deputātus pārliecināties, vai viņi pēc pusdienām ir saņēmuši. Freimaņa kungs demonstrē ļoti lepni, ka viņam ir. Vai citiem arī ir? Es dzirdu balsis, ka nav.

Ģ.Krūmiņš: Varbūt varētu lūgt sekretariātu izdalīt.

Priekšsēdētājs: Esot tomēr. Vai ir iebildumi godājamiem deputātiem? Mapītēs tomēr ir atraduši.

Godājamie deputāti, vai ir iebildumi, ka mēs izskatīsim šo darba kārtības jautājumu? Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Vai ir uzaicināti valdības pārstāvji, vai mēs saņemsim vienpusēju informāciju un pieņemsim lēmumu?

Priekšsēdētājs: Paldies. Gluži loģisks ir Kodoliņa kunga iebildums, ka valdības pārstāvji, protams, nav aicināti. Bet, cik es atceros, tad lēmumā “Par Ministru padomi” ir noteikts, ka valdības pārstāvjiem ir jāpiedalās plenārsēdēs. Godājamie kolēģi! Varbūt kāds atzīsies labprātīgi, kurš ir valdības pārstāvis? Nav tādu zālē. Paldies.

Lūdzu, Bukas kungs!

S.Buka: */Mani interesē, kā tas sauksies, kad šo dokumentu pieņemsim? Ministru padomes lēmuma labojumi un papildinājumi? Tas būs Augstākās padomes vai Ministru padomes lēmums, ja mēs liksim klāt šos papildinājumus un labojumus? Tad jau vispār mēs rīt sāksim mainīt ministriju un resoru lēmumus. Es principā esmu par to, lai mēs šādu lēmumu pieņemtu, bet tas ir juridiski analfabētiski noformēts./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es domāju, ka, tā kā ir izvirzījušās pretenzijas, plenārsēdē ir ārkārtīgi neliels deputātu skaits, kā arī līdz plenārsēdes beigām ir palikušas 15 minūtes, Krūmiņa kungs, es tomēr neuzdrošinātos ielaisties tādā avantūrā un mēģināt tagad izskatīt šo lēmumu. Man liekas, sekas būtu neparedzamas. Paldies.

Godājamie kolēģi, es domāju, ka nevajag forsēt notikumus. 30 minūšu vietā ir 40 minūtes, lai sagatavotos ļoti nopietnam jautājumam par Rīgas Latviešu biedrības namu.

Tātad pārtraukums līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Lūdzu, ieņemsim vietas. Pulkstenis ir 17.00 pēcpusdienā. Mūsu darba kārtībā ir 10.jautājums – valdības informācija par stāvokli ar Rīgas Latviešu biedrības namu. Mums vispirms ir jāvienojas. Es redzu, ka Godmaņa kungs ir zālē. Citus valdības pārstāvjus pašreiz es neredzu. Tieši valdības locekļus. Mums ir jāvienojas par procedūru: vai tā būs parastā procedūra, ka mēs noklausāmies informāciju, uzdodam jautājumus, neatklājot nekādas debates, vai arī šoreiz atklāsim debates? Vai ir kādi ierosinājumi? Ierosinājums ir neatklāt debates, jo arī nav sagatavots nekāds dokumenta projekts.

Godmaņa kungs, vai es pareizi saprotu, ka jūs pats pagodināsit mūs ar ziņojumu? Lūdzu, Godmaņa kungs! Lūdzu uzmanību!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti, cienījamo priekšsēdētāj! Nākas pašam uzstāties, ko lai dara, uzstāšos pats. Tieslietu ministrs ir slims, no Kultūras ministrijas man ir dokumentācija, es gaidu, ka iekšlietu ministrs pagodinās ar savu dokumentu. Ceru, ka runas laikā es paspēšu to nolasīt.

Faktiski lietas būtība un situācija ir tāda, ka 1990.gada 21.decembrī Augstākā padome pieņēma lēmumu par 1940.gadā slēgto Rīgas Latviešu biedrības namu un tās īpašumu. Konstatējošā daļā, visā preambulā faktiski ir atcelts, atzīts par spēkā neesošu iepriekšējais lēmums par nacionalizāciju. Tas ir noteikts 2.punktā. Būtiskais 3.punktā ir tas, ka Ministru padomei tiek uzdots līdz 1991.gada 1.jūlijam veikt nepieciešamos priekšdarbus, lai namu Rīgā, Merķeļa ielā 13, un citus Latviešu biedrības īpašumus, kas šai biedrībai bija tās likvidācijas brīdī, nodotu 1989.gada 14.janvārī atjaunotajai Rīgas Latviešu biedrībai. Citu dokumentu, ar kuru tiktu fiksēta situācija, ka Rīgas Latviešu biedrība ir atjaunota, ne Ministru padomē, ne Augstākajā padomē man atrast neizdevās. Faktiski ir runa par to, ka šie beidzamie trīs vārdi “atjaunotajai Rīgas Latviešu biedrībai” būtībā nozīmē to, ka šī biedrība ir atjaunota.

Tālāk. 22.janvārī ir pieņemta iekšējā rezolūcija, ko parakstījis mans vietnieks Bišera kungs, līdz 1991.gada 1.jūlijam veikt priekšdarbus, lai namu Merķeļa ielā nodotu Rīgas Latviešu biedrībai. Kontrolē padomnieks Dinne, Šics – Juridiskā daļa. Cik es centos noskaidrot, nekāda oficiāla pieņemšanas un nodošanas akta, kurā piedalītos Latvijas Republikas Ministru padomes pārstāvji, parakstīšanai nav bijis. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, ir bijuši vairāki šā akta varianti. Un beigās šo pieņemšanas un nodošanas procedūru veikusi pati Latviešu biedrība, tā teikt, kopā ar attiecīgo armiju, kas ieņēma šo māju. Tā šī situācija risinājās.

Es painteresējos, kā ir ar statūtiem, kādā stāvoklī ir biedrība, kas tika atjaunota. Kā zināms, mums likuma par sabiedriskajām organizācijām nav, tādēļ ir problēmas ar piereģistrēšanos. Cik es saprotu, biedrība atvēra kontu pašvaldībā. Pašvaldībā reģistrējās un atvēra kontu. Uzņēmumu reģistrā par šīs biedrības mantisko stāvokli nekādu datu nav. Faktiski tā ir galvenā problēma, ka šī lieta netika juridiski noformēta līdz galam.

Pēc tam, 18.jūlijā, notika, cik es saprotu, Latviešu biedrības valdes locekļu ierosināta Latviešu biedrības vienas daļas sapulce, kas situāciju būtiski groza. No tā brīža mums ir divas biedrības. Nav absolūti nekāda juridiska pamata tagad uzskatīt, kura no šīm biedrībām ir leģitīma un kura tāda nav. Formāli nav pat cita dokumenta, kas leģitimē pirmo biedrību, kā šis ieraksts Augstākās padomes lēmumā, kurš nosaka, ka biedrība ir atjaunota.

Sakarā ar tādas situācijas izvēršanos, ka šīs biedrības ir vairākas, ka nav likuma par sabiedriskajām organizācijām, 23.jūlijā valdība pieņēma lēmumu, kura preambulā faktiski ir rezultatīvā daļa, kurā teikts:

“Lai nodrošinātu bijušā Latviešu biedrības nama kā ievērojama arhitektūras pieminekļa saglabāšanu līdz laikam, kad likumdošanas kārtībā tika izlemts jautājums par 1940.–1941.gadā likvidēto sabiedrisko organizāciju īpašumu, un ievērojot, ka pašreiz uz minēto namu pretendē vairākas sabiedriskas organizācijas, kā arī turpinot priekšdarbus, lai izpildītu Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 21.decembra lēmumu (kuru es minēju) par 1940.gadā slēgto Rīgas Latviešu biedrības namu un tās īpašumu, Ministru padome nolemj:

Pirmkārt, līdz likuma par 1941.gadā likvidēto sabiedrisko organizāciju īpašumu pieņemšanai namu Rīgā, Merķeļa ielā 13, saglabāt valsts īpašumā. Kultūras ministrijai nekavējoties pārņemt minēto namu savā pārziņā un kopīgi ar Iekšlietu ministriju nodrošināt nama īpašuma saglabāšanu, kā arī iecelt nama pārvaldnieku un noslēgt ar viņu darba līgumu. Turpat 1992.gadā no Latvijas Republikas Ministru padomes rezerves fonda piešķirt 100 tūkstošus rubļu Kultūras ministrijai minētā nama uzturēšanas vajadzībām.

Otrkārt, Kultūras ministrijai izmantot namu Merķeļa ielā 13 latviešu kultūras attīstības veicināšanai un popularizēšanai, kā arī dot iespēju organizācijām, Rīgas Latviešu biedrības tradīciju turpinātājām, izmantot šā nama telpas minētajiem nolūkiem.”

Savukārt 21.jūlijā, pamatojoties uz šo Ministru padomes lēmumu, kultūras ministrs izdod pavēli par kadriem, ar kuru par Rīgas Latviešu biedrības nama pārvaldnieku ieceļ Jāni Krūzi. Krūzes kungs (es ceru, ka viņš ir šajā zālē) šeit patlaban man ir lielākais speciālists jautājumā par Rīgas Latviešu biedrības nama saimniecisko stāvokli.

Man ir arī Rīgas Latviešu biedrības 28.jūlijā datētais iesniegums, kas adresēts Paula kungam. Tajā ir rakstīts, ka sakarā ar Latvijas Republikas Ministru padomes 23.jūlija lēmumu, vadoties pēc kura šis nams jāpārņem Kultūras ministrijas pārziņā, Rīgas Latviešu biedrības valde ierosina:

“1) 1.punktā paredzētā nama pārvaldnieka amatam Rīgas Latviešu biedrības valde ieteic Jāņa Krūzes kandidatūru. Līdz šim Jānis Krūze pēc līguma izpilda Rīgas Latviešu biedrības lietu pārvaldnieka pienākumus, labi pārzina nama saimniecību, tā tehnisko stāvokli un prasmīgi vada biedrības algoto personālu;

2) līdz šim nama uzturēšanu, tehnisko personālu organizē un finansē Rīgas Latviešu biedrības valde. Biedrības valdei ir zināmi līdzekļi, kurus arī turpmāk var izmantot gan nama uzturēšanai, gan remontiem, gan dažādu kultūras pasākumu organizēšanai.

Lai šāda darbība turpinātos, ierosinām, pārņemot namu Kultūras ministrijas pārziņā, ar jūsu pavēli izveidot Rīgas Latviešu biedrības nama vadības komisiju, ietverot tajā valdes priekšsēdētāju Jāni Graudoni, priekšsēdētāja vietnieku administratīvi saimnieciskajā darbā Jāni Bērziņu, priekšsēdētāja vietnieku nama restaurācijas un remonta jautājumos arhitektu Gunti Kaprānu (es atvainojos, Jānis Graudonis – Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis un Jānis Bērziņš – Jūras akadēmijas prorektors), diriģentu Arnoldu Skridi, valdes locekli profesoru Andi Krēsliņu, valdes sekretāri TV darbinieci Vizmu Rijnieci. Šāda vadības komisija varētu nodrošināt labu pēctecību Rīgas Latviešu biedrības nama darbībā.”

Faktiski šis Latviešu biedrības iesniegums bija rakstīts 28.jūlijā. Un 29.jūlijā ministrs izdod lēmumu pavēli. 20.augustā ar savu pavēli ministra vietniece nosaka Rīgas Latviešu biedrības nama nolikumu. Latviešu biedrības nama nolikumā ietverti vispārējie noteikumi, kuru 1.punktā rakstīts, ka biedrības nams ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pārziņā. Biedrības nams ir juridiskā persona, namam ir savs apaļais zīmogs ar pilnu organizācijas nosaukumu valsts valodā, rēķins, pilnais nosaukums, tālruņi. Nolikumā izklāstīti darbības principi. 4.punktā rakstīts, ka Rīgas Latviešu biedrības namu pārvalda Kultūras ministrijas iecelts pārvaldnieks, kurš, pirmkārt, organizē biedrības nama darbību un ir juridiski atbildīgs par tā rezultātiem.

Otrkārt, pārstāv Rīgas Latviešu biedrības namu valsts pārvaldes, pašvaldības institūcijās, citās iestādēs. Ir kredītrīkotājs, izdod pavēles, rīkojumus, slēdz darba līgumus, pieņem, atbrīvo un pārceļ darbiniekus citā darbā, apstiprina nama štatu struktūru, apstiprina finansiālās un sabiedriskās darbības plānus.

Tā kā jautājums arvien vairāk un vairāk turpina saasināties, mēs griezāmies Augstākās padomes Prezidijā. Un Augstākās padomes Prezidijs pieņēma skaidrojumu, kurā rakstīts, ka sakarā ar jautājumiem, kas rodas, izpildot Latvijas Republikas Augstākās padomes 21.decembra lēmumu par 1940.gadā slēgto Rīgas Latviešu biedrību un tās īpašumu, Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs nolemj: izskaidrot, ka ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 21.decembra lēmumu Ministru padomei ir uzdots veikt nepieciešamos priekšdarbus nama Rīgā, Merķeļa ielā 13, nodošanai Rīgas Latviešu biedrībai. Tas ir, apzināt nama tehnisko stāvokli, precizēt nepieciešamo remontdarbu apjomu, restaurācijas uzdevumus, kā arī veikt neatliekamos remonta un restaurācijas darbus, lai saglabātu minēto namu kā Latvijas Republikas kultūras, arhitektūras un vēstures pieminekli. Jautājumu par nama nodošanu Rīgas Latviešu biedrībai un ar to saistītos īpašuma tiesību jautājumus var izlemt tikai pēc attiecīgo likumdošanas aktu pieņemšanas jautājumā par sabiedrisko un politisko organizāciju īpašumu un īpašumu tiesību atjaunošanu.

Pamatojoties uz šo Prezidija skaidrojumu, faktiski Ministru padome 18.augustā pieņēma lēmumu par Rīgas Latviešu biedrības nama restaurāciju. Minētajā lēmumā teikts, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 21.decembra lēmumu, kurš attiecīgi ir arī atspoguļots Prezidija 10.augusta skaidrojumā, sakarā ar ēkas Merķeļa ielā 13 kritisko tehnisko stāvokli Latvijas Republikas Ministru padome nolemj: pirmkārt, izveidot ēkas Merķeļa ielā 13 restaurācijas fondu un Kultūras ministrijai atvērt atsevišķu kontu šim fondam, kā arī nodrošināt kontroli pār fonda līdzekļu uzskaiti un izmantošanu. Otrkārt, piešķirt 1992.gadā no Ministru padomes rezerves fonda 900 tūkstošus rubļu. Treškārt, valsts īpašumā esošo ēku uzskaites un kontroles grupai, kura izveidota ar Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 23.decembra rīkojumu (tātad bija speciāls rīkojums) un kura uzskaita valsts īpašumā esošās ēkas, līdz 1.septembrim pārskaitīt visus noslēgtos saimnieciskos līgumus un darījumus, kas saistīti ar ēkas Merķeļa ielā 13 telpu iznomāšanu. Lai nodrošinātu ēkas saglabāšanu un sagatavošanu ekspluatācijai ziemā, valsts uzņēmumam “Rosme” pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma sākt ēkas Merķeļa ielā 13 remontu un restaurācijas darbus par šīs ēkas restaurācijas fonda līdzekļiem.

Vēl ir dokuments no Iekšlietu ministrijas. Es lūdzu, lai iekšlietu ministrs sagatavo un parāda man pavēli par to, kas ir uzdots Iekšlietu ministrijai. Ministru padomes 23.jūlija lēmumā ir teikts, ka Iekšlietu ministrijas uzdevums ir saglabāt īpašumu, Kultūras ministrijai minēto namu nekavējoties pārņemt savā pārziņā, kopīgi ar Iekšlietu ministriju nodrošinot nama īpašuma saglabāšanu. Un faktiski tas ir tas, ko iekš­lietu ministrs ir noteicis savā pavēlē, proti, lai neko nenes ārā. Faktiski attiecībā uz iekšā nešanu, cik es saprotu, ir samērā liberāla attieksme. Galvenais uzdevums, lai neko no tā nama nenes ārā.

Tādējādi jūs redzat visus tos dokumentus, kurus es esmu nolasījis. Būtībā mums tajā namā ir jāsāk remonts. Bet es gribu pateikt atklāti – šis jautājums ir politisks jautājums, un valdībai pietiek problēmu, īpaši ekonomiskā ziņā. Grūbes kungs varēs atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, kāds ir šis līguma stāvoklis un tā tālāk. Uzstājoties arī Prezidija sēdēs un runājot ar komisijas vadītāju Laķa kungu, esmu teicis, ka valdība uzskata: lai mēs izpildītu to, kas līdz šim ir pierakstīts, vajadzētu būt Augstākās padomes akceptam. Mēs griezāmies pie Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas. Minētā komisija Prezidija sēdē iesniedza priekšlikumu šo jautājumu skatīt plenārsēdē. Tā kā jautājums nav iekļauts darba kārtībā, tad vienīgais, ko varu darīt, ir aprobežoties ar šo informāciju, teikt, ka valdībai nav nekādu plānu darīt ko tālāk, kamēr šo politisko jautājumu neatrisina. Tas arī ir viss, cienījamie deputāti.

Priekšsēdētājs: Paldies, Godmaņa kungs, par informāciju! Tātad jautājumi. Tikai mums ir jānolemj, cik ilgi uzdosim jautājumus, ja tādi būs. 15 minūtes. Vai pietiekami? Tātad 15 minūtes jautājumu uzdošanai. Dabīgi, ka Godmaņa kungs var lūgt sev palīgā Krūzes kungu, kurš par tehniskajiem jautājumiem varbūt varēs informēt precīzāk. Un pēc tam informācijai lūdz vārdu mūsu kolēģis Laķa kungs. Es domāju, ka dosim viņam vārdu, jo viņš prasa tikai piecas minūtes. Tātad, godājamie kolēģi, jautājumi 15 minūtes.

Pirmais jautājumu uzdod deputāts Cilinskis.

E.Cilinskis: Cik es saprotu no šo dokumentu uzskaitījuma, tad Augstākā padome ar savu lēmumu bija uzdevusi nodot šo īpašumu attiecīgajā laikā pastāvošajai Latviešu biedrībai. Līdz ar to, vai valdībā vismaz netika apdomāts tāds jautājums, ka šis nav vairs nekāds politisks jautājums, bet gan tīri juridisks tiesas jautājums. Proti, ja parādās vairāki pretendenti, gluži vienkārši jautājums jānodod tiesā, kur tad arī izšķir, kura tad ir bijusi šī Latviešu biedrība. Un tad arī atkristu šie politiskie manevri, kādi te bijuši.

I.Godmanis: Jā, es varētu jums piekrist, ka tas ir tiesas jautājums. Problēma ir tāda, ka 3.punktā, ja tā tīri formāli pieiet, ir rakstīts “nodotu”, bet tur nav rakstīts “nodotu īpašumā”. Tas ir punkts viens.

Un otrs. Tā kā mums pašreiz nav likuma par sabiedriskajām organizācijām, kas neapšaubāmi ir Latviešu biedrība, ir problēma, kā to noformēt tīri juridiski. Faktiski vispirms vajag pieņemt likumu par sabiedriskajām organizācijām, pēc tam reģistrēt šo sabiedrisko organizāciju un tad attiecīgi juridiski noformēt šo aktu. Tā kā situācija toreiz bija tāda, ka pēc iespējas ātrāk šo māju vajadzēja saņemt no armijas, šī secība netika ievērota.

Es vienkārši gribu teikt to, ka mums acīmredzot draud situācija, šis ir īpašs gadījums, bet mums varētu draudēt situācija, ka var rasties ļoti daudzas sabiedriskās organizācijas, teiksim, divi līdz trīs cilvēki. Tā, piemēram, situācija, kāda bija ar Vispasaules kristīgo apvienību. Arī ir problēma, ja rodas cilvēki, kas uzskata, ka viņi varētu pārstāvēt šo organizāciju namā Alunāna ielā 7, kas agrāk piederēja amerikāņu organizācijai. Tātad atrod divus vai vienu vecbiedru (es prasīju, cik vecbiedru tur ir bijuši), pēc tam brauc uz Ameriku, dabū pilnvaras, ka tas ir viņu īpašums. Un līdz ar to visi tie jautājumi ir slēgti. Faktiski valdība atrodas tādā ļoti īpatnējā situācijā. Likuma nav. Tātad, ja mēs secinām, ka Rīgā bijis ļoti daudz tādu īpašumu, kas piederēja sabiedriskajām organizācijām, partijām... Tātad mēs sanākam kopā trīs cilvēki, atrodam vienu otru vecbiedru, kas vēl ir, un paziņojam, ka mēs esam tiesīgi pārmantotāji un uzreiz ņemam to īpašumu, un viss. Pēc tam parādās vēl kādi divi trīs, taisa to pašu organizāciju un saka, ka mēs esam īstenie pārmantotāji. Un tā kā reģistrācija juridiski nenotiek, ir zināmas problēmas.

Tāpēc es domāju, ka šis jautājums ir juridisks. Es pilnīgi piekrītu, mēs varam griezties, lai tad tiesas ceļā noskaidro, vai šai Latviešu biedrībai ir visi nepieciešamie fakti, kas vajadzīgi, lai mēs tiešām šo jautājumu te lieki nepolitizētu. Valdībai nebija nekādas idejas neko šeit politizēt, bet jebkurā gadījumā un ņemot vērā to, ka Latviešu biedrības nams ir Latviešu biedrības nams, tas tik tiešām ir arī arhitektūras un kultūras vērtība, valstij tomēr ir jārūpējas par to, kas notiek arī tajās mājās, kuras pēc likuma pieņemšanas varbūt automātiski būs attiecīgās biedrības īpašums. Bet likuma nav. Uzskatu, ka situācijā, kad visa tā lieta sarežģās divreiz un trīsreiz, mums vienkārši ir grūti rīkoties. Mēs varam izpildīt to, kas ir Prezidija skaidrojumā, izpildīsim šo lēmumu un uzsāksim darīt visu, ko esam nolēmuši. Protams, uzņemoties visu atbildību. To mēs arī varam izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl ir kāds, kas vēlas uzdot kādu jautājumu Godmaņa kungam? Jautātāju nav. Paldies, Godmaņa kungs, par informāciju. Lūdzu, vārds Laķa kungam piecu minūšu ilgai informācijai.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka šis jautājums par Rīgas Latviešu biedrības namu ir kā politisks, tā tiesisks jautājums. To, ka šis jautājums ir politisks jautājums, es varu pamatot, nolasot vienu dokumentu, kas tika saņemts Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijā un ko Prezidijs adresēja kompetentām iestādēm, bet ko, es domāju, var nolasīt no šīs tribīnes. Es domāju, ka tas katrā ziņā jāzina ne tikai Prezidijam, bet visiem kolēģiem.

Tātad tas ir Latvijas Republikas Nacionālās padomes paziņojums, kura teksts ir šāds: “Rīgas Latviešu biedrība, atjaunojot Rīgas Latviešu biedrības namā Latvijas Republikas Satversmes darbību, faktiski vairs neatrodas pastāvošās varas kontrolē. Pašreizējā valdība, pārkāpjot demokrātijas pamatprincipus un cilvēktiesību normas, pielieto pretlikumīgas metodes, lai ierobežotu Rīgas Latviešu biedrības darbu un radītu paralēli esošai varai uzticīgu juridiski nelikumīgu marionešu biedrību. Latvijas Republikas Nacionālā padome nosoda un pieprasa pārtraukt pastāvošās valdības iejaukšanos sabiedriskas organizācijas iekšējās lietās.

Paziņojums pieņemts Latvijas Republikas Nacionālās padomes darba sēdē 1992.gada 9.septembrī Rīgā. Sēdi vadīja Armands Māliņš.”

Man liekas, ka pēc šā paziņojuma nolasīšanas visiem, kolēģi, ir skaidrs, ka šis ir arī politisks jautājums. Tas ir, pirmkārt.

Prezidija sēdē mums ir arī otrs dokuments, kuru Rīgas Latviešu biedrības vienas daļas vārdā parakstījis Graudoņa kungs un vēl dažas dāmas un kungi, tātad pašreizējā valde Nr.1 vai Nr.2, lai kā mēs arī to sauktu. Un šajā dokumentā (es nelasīšu visu dokumentu) ir secinājums vai arī tiek prasīts, ka šajā situācijā ir lietderīgi pagaidām namu Merķeļa ielā 13 saglabāt valsts īpašumā un, ņemot vērā telpu slikto stāvokli, lai nodrošinātu ēkas saglabāšanu, nekavējoties sākt remontu, pirms tam atbrīvojot ēku no organizāciju, kas tur šobrīd iekārtojušas birojus, klātbūtnes.

Lūk, tie ir divi dokumenti, kuri, manuprāt, apliecina politisko raksturu.

Tagad otrs – par juridisko raksturu. Es neesmu jurists, un tomēr es domāju, ka pašreizējā situācijā neviena tiesa šo jautājumu neizšķirs. Jo mums nav nekādu likumdošanas aktu, kas pamatotu sabiedrisko organizāciju īpašumu, tātad tiesības uz to vai citu īpašumu. To mēs visi ļoti labi zinām, cik organizācijām ir šādi īpašumi. Katrā ziņā krietni pāri simtam. Un ne jau Merķeļa ielā 13 ir vienīgais. Lūk, šajā jautājumā, kolēģi, ir mūsu kopējā vaina, ka mēs līdz šim brīdim neesam šādu dokumentu sagatavojuši un līdz ar to esam radījuši vienu konfliktsituāciju. Bet šādu namu Rīgā ar attiecīgu autoritāti būtu daudz. Mēs radītu neskaitāmas konfliktsituācijas. Tādēļ es domāju, ka tiesa šajā situācijā diemžēl neko izlemt nevarēs. Nu, ko nozīmē “vecbiedrs” vai cits kritērijs? Šādu kritēriju mums gluži vienkārši var būt bezgala daudz. Tas ir otrs moments.

Trešais moments. Es uzskatu, ka valdībai principā bija iespējas veikt visu nepieciešamo darbību, lai šo namu saglabātu latviešu kultūrai. Tomēr es arī ļoti labi saprotu premjerministra kungu un negribu neko viņam pārmest, jo zinu, ka šis jautājums ir ne tik daudz valdības, kā politisks un arī tiesiski neatrisināts jautājums. Tādēļ, manuprāt, šajā situācijā vienīgā iespēja, lai saglabātu šo namu kā latviešu kultūras objektu, pašreizējā situācijā, ņemot vērā politiskās ambīcijas, materiālo un tehnisko mājas stāvokli un tā tālāk, ir tikai izdarīt to, ka lēmums, ko jau ir pieņēmusi valdība, attiecīgi jāpastiprina ar Augstākās padomes lēmumu. Manā izpratnē, tas ir vienīgais ceļš, kā mēs šo namu varam saglabāt kultūrai. Jo tas, kas tur notiek pašlaik, tā ir politika. Politika plus vēl daži komercpasākumi. Nu, ja kāds grib redzēt šos komercpasākumus, tas var apmeklēt kafejnīcu, kas ir šajā namā. Lai arī cik mums to būtu nepatīkami šeit klausīties, jāsaka, ka šajā kafejnīcā tad, kad tā bija pusmilitarizētas organizācijas pārvaldē, iegriezties bija nedaudz patīkamāk nekā pašlaik. Tā tas diemžēl ir. Un, dāmas un kungi, kas šim apgalvojumam netic, par to var pārliecināties jau šodien.

Laika trūkuma dēļ es neņemšos runāt par to, kādēļ mēs noņēmām šo lēmuma projektu. Runa ir par 95. lēmuma projektu. Bet es saprotu ļoti skaidri, ja mēs gribam panākt kādu risinājumu šim jautājumam, mums ir tikai divas iespējas: atjaunot šā lēmuma projekta iekļaušanu darba kārtībā. Ja šādas iespējas ir, es to varu izdarīt. Un, ja kolēģiem ir vēlēšanās, mēs to varam darīt. Ja ne, tādā gadījumā es silti no šīs tribīnes ieteiktu valdībai noņemt arī to goda sardzi, kas atrodas pie šī nama, jo arī šīs funkcijas diemžēl tā nespēj pildīt. Šim namam, Godmaņa kungs, ir vairākas izejas. Un, ja kādam būs vēlēšanās izstiept ārā krēslus, tam šīs iespējas tik un tā būs.

Un pēdējais. Jautājums ir jārisina principiāli materiāli, jo redziet, kas par lietu: šī biedrība reāli jau nevar atrisināt arī materiālos jautājumus. Tad, kad armija gāja projām… Es domāju, ka tā bija, godīgi sakot, ļoti pieņemama cena – 250 000 rubļu par visu inventāru, ko tur bija ielikusi armija. Protokols bija sastādīts korekti. Un viss īpašums, kas bija līdz 1940.gadam. Protams, par to nekādu naudu neņēma. Šie 250 000 rubļu nebija pārmaksāti pat pagājušā gada augustā. Godīgi sakot, tā varēja būt puscena. Un arī šajā situācijā toreizējai biedrībai bija problēmas, kur šo naudu atrast, lai samaksātu armijai, lai tā neaizvāktu savus krēslus no zāles un tā tālāk.

Lūk, tāda ir šī informācija. Tādēļ, manuprāt, ja gribam šo jautājumu risināt, vienīgā iespēja pieņemt šādu lēmumu. Ja ne, tad būsim godīgi un ieteiksim valdībai darīt to, ko es teicu. Tātad, vienkāršoti izsakoties, nelikties ne zinis. Citas iespējas es šeit neredzu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Esam noklausījušies informāciju. Tā kā nekāds lēmuma projekts pieņemšanai mums nav sagatavots, kā arī nekādi citi lēmuma projekti mums nav sagatavoti pieņemšanai un nekādu citu ierosinājumu nav, tad šo informācijas noklausīšanos varam uzskatīt par pabeigtu. Vai deputātiem nav kādi citi ierosinājumi? Paldies. Informācija pārdomām.

Līdz ar to šodienas plenārsēdi uzskatīsim par slēgtu. Tiksimies rīt pulksten 10.00.

 

(Sēdes beigas)