"2003. gadā Latvija būs gatava iestāties Eiropas Savienībā"

"Aftenposten"

— 2000.02.04.

Pēc trim gadiem Latvija grib kļūt par ES dalībvalsti. Iestāšanās NATO būs vajadzīgs ilgāks laiks, saka Latvijas ārlietu ministrs.

Indulis Bērziņš vakar pabeidza divu dienu vizīti Oslo, kur viņam bija sarunas arī ar norvēģu kolēģi Knutu Vollebeku un Stortinga Ārlietu komisiju.

Tā kā mūsu divpusējās attiecībās nav nekādu problēmu, sarunas notika par Latvijas centieniem iestāties ES un NATO, kā arī par attiecībām ar Krieviju. Par to pašu bija arī Aftenposten saruna ar Bērziņu pirms viņa aizbraukšanas.

"Cik ir atkarīgs no mums, tad mēs būsim gatavi 2002. gada beigās", tā Bērziņš komentēja ES augstākā līmeņa sanāksmes pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem izteikto Latvijas uzaicinājumu uz sarunām.

Tomēr pēc tam būs jāparaksta līgums un jāsarīko tautas nobalsošana. Turklāt ir jautājums, vai Eiropas Savienība līdz tam būs pabeigusi nepieciešamās reformas, viņš piebilda.

Savukārt ļoti grūti ir kaut ko precīzi pateikt par iestāšanos NATO. "Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai mēs būtu pietiekami labi, kad pienāks laiks iestāties", viņš teica.

Šajā sakarā, pēc Bērziņa domām, izšķirošas ir divas lietas - visas Baltijas valstis nepieciešams uzņemt vienlaikus, kā arī Rietumvalstīm ir jārunā viena valoda un jānorāda Maskavai, ka Baltijas valstis pieder pie NATO ģimenes.

"Tas nāktu par labu arī Krievijai. Lai attīstītu sadarbību ar citām valstīm, ir svarīgi zināt, kā tās rīkosies", Bērziņš norādīja.

Kādas pašlaik ir Latvijas un Krievijas attiecības?

"Mēs sevi uzskatām par eiropiešiem un kā tādi arī piedalāmies Eiropas un Krievijas dialogā. Mēs arī redzam, ka mēs darbojamies kā lakmusa papīrs, kad krievi grib noskaidrot, ko viņi var darīt citām tautām."

Runājot par tālāku perspektīvu, viņš ir optimistiski noskaņots.

"Tas tādēļ, ka esmu pārliecināts, ka krieviem nav citas izvēles, kā turpināt dialogu ar Rietumeiropu. Alternatīva ir izolācija", viņš sacīja.

Situācija Krievijā pašlaik ir nedroša, jo neviens vēl īsti nezina, ko darīs Vladimirs Putins pēc tam, kad, pēc visa spriežot, kļūs par prezidentu.

"Es ceru, ka Putins atteiksies no viņa priekšteču piekoptās līčloču politikas un nospraudīs skaidru virzienu. Es arī ceru, ka tas būs proeiropeisks virziens", viņš uzsvēra.

Nils Kristiāns Helle

"Latviju satricina pedofilu skandāls"

"Dagens Industri"

— 2000.02.18

Rīga . Latviju vakar satricināja pedofilijas skandāls visaugstākajā līmenī.

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdis - šī komisija izmeklē pagājušā gada rudenī atklāto pedofilijas skandālu - par aizdomās turētiem nosauca ministru prezidentu Andri Šķēli, tieslietu ministru Valdi Birkavu un Latvijas Ieņēmumu dienesta direktoru Andreju Sončiku. Apsūdzības tika izteiktas parlamenta sēžu zālē un izskanēja tiešraidē Latvijas radio.

Šis skandāls Latvijā notiek ārkārtīgi neizdevīgā brīdī, jo tā tieši tagad ir sākusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un tai ir jāpieņem svarīgi lēmumi par pēdējo lielo valsts uzņēmumu - Latvijas kuģniecības, Latvenergo un Lattelekom - privatizāciju. Daudzi tagad bažījas, ka tiks paralizēts valdības darbs un pieaugs šķelšanās parlamentā.

"Latvijas politiķus tur aizdomās

par iesaistīšanos pedofilijas skandālā"

"Aftonbladet"

— 2000.02.17.

Rīga.

Latvijas premjerministrs, tieslietu ministrs un Valsts ieņēmumu dienesta (avīzē - nodokļu pārvaldes) priekšnieks šodien tika minēti kā iesaistīti pedofilijas skandālā, ko izmeklē parlamenta izmeklēšanas komisija.

Vairākus mēnešus ir cirkulējušas baumas, ka šajā skandālā ir iesaistīti ministri, taču pirmo reizi vārdā viņi tika nosaukti ziņojumā, ko ceturtdien parlamentam iesniedza komisijas priekšsēdis Jānis Ādamsons.

Ādamsons paziņoja, ka komisija esot uzklausījusi 40 lieciniekus, kuri apgalvo, ka premjerministrs Andris Šķēle, tieslietu ministrs Valdis Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta priekšnieks Andrejs Sončiks ir iesaistīti šajā pedofīlijas lietā.

Ādamsons neminēja nekādas detaļas par apsūdzībām, kas izteiktas pret šiem trim vīriem, kuri šīs ziņas noliedz.

"Prokuratūrai nav nekādu pierādījumu", tā masu saziņas līdzekļiem teica premjera preses sekretārs Uģis Salna. Birkavs, kas agrāk ir bijis gan ārlietu ministrs, gan premjerministrs, teica, ka esot nodomājis sākt bada streiku kā protestu pret apsūdzībām, kurām viņaprāt ir politisks pamats.

Pedofilijas skandāls tika atklāts pagājušajā gadā, kad pēc apsūdzībām par nodarbošanos ar bērnu pornogrāfiju tika apcietināts videouzņēmuma vadītājs Jurijs Jurjevs. Izmeklēšanas gaitā tika apcietinātas vairākas citas personas.

Tajā pašā laikā, kad tika apcietināts Jurjevs, Latvijas televīzija rādīja intervijas ar neidentificētiem zēniem, kuri teica, ka esot piespiesti stāties seksuālās attiecībās ar vīriešiem Rīgā, to-starp diviem ministriem. Televīzijas raidījumā neviens vārdā netika nosaukts, bet parlaments izveidoja komisiju, lai izmeklētu pastāvošās aizdomas.

Latvijas ģenerālprokurors vienlaikus ir veicis savu izmeklēšanu un ceturtdien noliedza, ka kādi pierādījumi varētu norādīt, ka šajā lietā ir iesaistīti ministri vai augsti ierēdņi. Daļa parlamenta deputātu arī sacīja, ka šīs apsūdzības esot mēģinājums graut uzticību pagājušā gada jūlijā izveidotajai Latvijas valdībai.

"Latvijas premjerministrs

nosaukts pedofilijas skandālā"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.02.17.

Rīga . Liecinieki pedofilijas skandāla izmeklēšanas komisijai Rīgā nopratināšanā ir vārdā nosaukuši Latvijas premjerministru Andri Šķēli un vairākas citas augstas amatpersonas.

Komisijas priekšsēdis Jānis Ādamsons ceturtdien parlamentā teica, ka liecinieki kā varbūtēji iesaistītus esot minējuši gan Šķēli, gan arī tieslietu ministru Valdi Birkavu un ieņēmumu dienesta priekšnieku Andreju Sončiku, kāds deputāts informēja AFP.

"Viņš neteica, ka šīs personas ir iesaistītas skandālā, bet ka lieciniekiem esot informācija par to, ka viņi var būt saistīti ar šo skandālu", teica AFP informācijas avots parlamenta deputāts Dzintars Rasnačs.

Premjerministra preses sekretārs atteicās komentēt šīs ziņas. Šķēles partija jau agrāk ir apsūdzējusi izmeklēšanas komisiju par mēģinājumiem gāzt premjerministru politisku iemeslu dēļ.

Latvijas policija pagājušajā vasarā atklāja bērnu pornogrāfijas bandu. Latvijas prese pēc tam rakstīja, ka daļa šo bērnu esot piespiesta nodarboties ar prostitūciju un ka viņi esot stāstījuši, ka viņus izmantojušas augstas amatpersonas.

"Latvijas premjerministrs

iesaistīs pedofilijas skandālā"

"Aftenposten"

— 2000.02.17.

Premjerministrs Andris Šķēle un citi vadoši Latvijas politiķi un augsti ierēdņi ir tikuši iesaistīti pedofilijas skandālā, kas tagad tricina Latviju. Pagaidām nav skaidrs, vai kāds no viņiem ir bijis tieši iesaistīts šajā lietā.

Kā norādīja kāds Latvijas parlamenta deputāts, gan Šķēli, gan tieslietu ministru Valdi Birkavu un Valsts ieņēmumu dienesta (avīzē - nodokļu) direktoru Andreju Sončiku esot minējuši liecinieki, kurus ir uzklausījusi parlamentārā izmeklēšanas komisija. Viņi var būt iesaistīti, teica deputāts Dzintars Rasnačs. Latvijas policija pagājušā gada vasarā atklāja bērnu pornogrāfijas bandu. Vairāki bērni vēlāk stāstīja, ka esot bijuši spiesti nodarboties ar prostitūciju, cita starpā stāties dzimumattiecībās ar Latvijas valdību saistītiem politiķiem un ierēdņiem. Rasnačs norādīja, ka izmeklēšanas komisijas vadītājs Jānis Ādamsons neesot tieši teicis, ka politiķi un ierēdņi ir iesaistīti šajā lietā. Ādamsons nevēlējās paskaidrot, kāda, viņaprāt, ir minēto personu saistība ar šo lietu. Kaut arī tās ir tikai puspatiesības, darbs patiesības noskaidrošanā šajā lietā turpināsies bez traucējumiem. Izmeklēšanas komisijai līdz šim liecības ir snieguši vairāk nekā 40 liecinieku, un daudzas no šīm liecībām saskan, šodien teica Dzintars Rasnačs.

"Mariss Jansons protestējot aiziet no darba"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.13.

Oslo. Latvijā dzimušais Mariss Jansons pēc 20 gadu darba par Oslo simfoniskā orķestra diriģentu atstāj šo amatu, protestējot pret darba apstākļiem, it sevišķi koncertzāles akustiku.

56 gadus vecais Jansons Oslo simfonisko orķestri ir padarījis par starptautiski pazīstamu kolektīvu, it īpaši pateicoties daudzajām koncertturnejām pa visu pasauli. Visu laiku viņš ir sūdzējies par slikto akustiku koncertzālē, taču šīs sūdzības nav sasniegušas dzirdīgas ausis.

"Es visu laiku cerēju, ka apstākļus uzlabos, taču tagad gluži vienkārši vairs nespēju izturēt", Jansons teica Norvēģijas ziņu aģentūrai NTB.

"Man ir grūti saprast, kādēļ šajā pilsētā par mums neviens neliekas ne zinis, kaut gan mūs ciena un atzīst visā pasaulē."

Jansons diriģēs orķestri tajos koncertos, kas jau ir izsludināti.

"Igaunija iesniedz ekonomiskās darbības plānu"

"Dagens Industri"

— 2000.02.17.

Igaunija. Igaunija, kas gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, ir pieņēmusi ekonomikas memorandu, ar ko šopavasar tiks iepazīstināts Starptautiskais Valūtas fonds. Liela vērība šajā memorandā ir pievērsta budžeta iztrūkuma samazināšanai. Valdība arī sola paātrināt privatizāciju.

Pagājušās nedēļas beigās Igaunijas premjerministrs Marts Lārs un Igaunijas Valsts bankas vadītājs Vahurs Krafts parakstīja kopīgu ekonomikas rīcības programmu turpmākajiem diviem gadiem. Ar to viņi vēlāk iepazīstinās SVF. Kopš 1992. gada Igaunijas valdība un Valsts banka ir sastādījusi šādus ikgadējus ekonomiskās politikas atgādinājuma rakstus, kas tika iesniegti Starptautiskajam Valūtas fondam.

Tā kā Igaunijas stratēģiskais mērķis ir pēc iespējas drīzāk iestāties Eiropas Savienībā un Eiropas Valūtas savienībā, EVS, valdība un Eesti Pank cenšas strauji nodrošināt makroekonomisko stabilitāti.

Šoreiz SFV pārstāvis Baltijas valstīs Adalberts Knobls uzskata, ka vissvarīgākais ir valsts budžets. Virziens ir tāds, ka valsts budžeta iztrūkumam ir jāsaglabājas apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, IKP. Tā kā ir gaidāms, ka IKP sasniegs 83 miljardus igauņu kronu, deficīts varētu būt 1,1 miljards. Tas ir mazāk nekā 1999. gadā, kad iztrūkums bija 3,54 miljardi igauņu kronu. Igaunija brīnišķīgi izpilda EVS budžeta iztrūkumam izvirzītās konverģences prasības — tas nedrīkst būt lielāks par 3% no IKP.

Valsts bankas priekšnieks Krafts un premjerministrs Lārs apgalvo, ka valdība un Valsts banka ir pilnībā vienisprātis par to, ka pāriešanai uz eiro ir jānotiek pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

Rīcības plānā ir ietverti vairāki pasākumi. Valdība sola Valūtas fondam, ka tiks veikta budžeta reforma. Budžets kļūšot caurskatāmāks un detalizētāks. Pensiju reforma turpināsies. Tiks noteikts privatizācijas procesa beigu datums. Vēlākais 30. septembrī jābūt noteiktam konkrētam telekomunikāciju uzņēmuma Eesti Telekom privatizācijas datumam, un šogad ir jāpabeidz valsts dzelzceļu uzņēmuma Eesti Raudtee privatizācija. Vēlākais jūlija beigās jādara zināmi Narvas elektrostacijas privatizācijas plāni.

Valsts banka sola pēc iespējas drīzāk pārdot savu daļu mazajā Optiva Pank. Valsts banka arī padarīs stingrāku banku kontroli. Daļa no Valsts bankas peļņas tiks ieskaitīta valsts budžetā.

Vēlākais 30. jūnijā parlamentam ir jāpieņem jauns likums par vērtspapīru tirgu. SFV direktorāts marta beigās apspriedīs šo ekonomiski politisko promemoria , un jūnijā Igaunijas valdība iepazīstinās SVF ar to, kā ir veicies ar izvirzīto mērķu sasniegšanu.

Rēta Vaikla

"Kanāda Igaunijā grib būvēt naftas fabriku"

"Dagens Industri"

— 2000.02.17.

Igaunijas valdībai ir ļoti labvēlīga nostāja pret Kanādas uzņēmumu "Suncor Energy". Tas jaunas fabrikas celtniecībā vēlas ieguldīt summu, kas pārsniedz 1 miljardu zviedru kronu.

Kanādas enerģētikas uzņēmuma Suncor Energy vadība ir ieradusies Igaunijā, lai apspriestu iespējas uzbūvēt ar vismodernāko tehniku aprīkotu fabriku naftas ieguvei no Igaunijas austrumdaļā atrodamā naftas slānekļa.

Ekonomikas ministrs Mihkels Pernoja ir noskaņots pozitīvi un trešdien pauda cerību, ka Suncor šo fabriku uzbūvēs 2003. gadā. Viņš arī norādīja, ka šajā projektā neesot iesaistītas valsts garantijas.

Pirmajos trīs līdz četros gados Suncor ik gadu varētu pārstrādāt 5 miljonus tonnu naftas slānekļa, kas ir puse no pašreiz valsts īpašumā esošā raktuvju uzņēmuma Eesti Pölevkivi gada produkcijas. Suncor jauda varētu sasniegt maksimāli 20 miljonus tonnu gadā. Šim uzņēmumam ir svarīgi saņemt garantijas, ka tam tiks nodrošināta naftas slānekļa piegāde.

Igaunijas austrumos esošās naftas slānekļa raktuves pieder valsts enerģētikas uzņēmumam Eesti Energia. Tā meitas uzņēmums un raktuvju uzņēmums Eesti Pölevkivi šobrīd naftas slānekli piegādā Narvas elektrostacijai, kam aprīlī būs jauns līdzīpašnieks amerikāņu NRG Energy. Kalgari pilsētā bāzētā Suncor Energy ir Kanādā ceturtā lielākā naftas kompānija, kas naftu iegūst no naftu saturošām smiltīm.

"Igaunijas zemās algas vilina"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.02.16.

Automašīnu drošības jostas. Uzņēmums ražošanu pārceļ no Vorgordas.

Zviedrijas uzņēmums Autoliv aizvien lielāku daļu no savas ražošanas pārceļ uz valstīm, kurās strādājošajiem maksā mazas algas. Tagad kārta ir pienākusi drošības jostu ražošanas uzņēmumam Vorgordā. Drīzumā notiks pārcelšanās uz meitas uzņēmumu Norma Igaunijā.

"Pirmajā pusgadā veiksim pilotpārcelšanos un pēc tam izvērtēsim šī procesa tempu. Pārcelsim daļu no ražošanas struktūras un tādas operācijas, kurās ir nepieciešams veikt lielu darbu, kā, piemēram, drošības jostu sistēma un citi komponenti," teica Autoliv Sverige izpilddirektors Larss Gunnars Šette.

Pārcelšanās notiks uz zemo izmaksu valsts Igaunijas uzņēmumu Norma, kas 51% apmērā atrodas Autoliv īpašumā. Normai ir neizmantota jauda, un uzņēmums sāks ražot drošības jostas kā papildinājumu Vorgordas fabrikas produkcijai.Vēl nav skaidrs, cik liela daļa no drošības jostu ražošanas tiks pārcelta uz Normu. Autoliv patlaban veic intensīvu savas darbības izvērtēšanu, kas varētu tikt pabeigta pāris mēnešos. Tad uzņēmums zinās, kā pārcelšanās ietekmēs turpmāko darbību.

Autoliv

jau ilgstoši pastāv cieši sakari ar Normu. Pērnā gada rudenī Autoliv iegādājās pusi Normas akciju.

Paredzēts, ka Norma ražos automašīnu drošības jostas un citus nelielus modernus izstrādājumus Krievijas un Eiropas tirgum.

Drošības jostu ražošana īstenībā nav nekas pārsteidzošs. Uzņēmuma vadība ar izpilddirektoru Larsu Vesterbergu priekšgalā jau agrāk ir izteikusi bažas par augošo cenu spiedienu šajā nozarē. Autoliv tādēļ ir spiests samazināt izmaksas, lai saglabātu peļņu.

Agrāk Autoliv sludināja plānus pārcelt darbietilpīgo tekstilizstrādājumu ražošanu no Zviedrijas, ASV un Nīderlandes uz Meksiku un Poliju.

Henriks Vestmans

"Igaunija atvaira Krievijas apsūdzību nacismā"

"Eesti Päevaleht "

— 2000.02.16.

Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess nosauca par kļūdainu iztulkojumu Krievijas Ārlietu ministrijas kritiku attiecībā uz prezidenta Lennarta Meri lēmumu izsniegt valsts apbalvojumus brīvības cīnītājiem par kara nopelniem.

"Darīšana ir ar mežabrāļiem un somu cīņu dalībniekiem, viņu saistība ar fašistiem ir piemeklēta," vakar uz Krievijas protestu, it kā prezidents Meri apbalvotu nacisma Vācijas armijā dienējošus cilvēkus, atbildēja Ilvess.

Krievijas Ārlietu ministrijas pirmdienas paziņojumā ir teikts, ka lēmums izsniegt valsts apbalvojumus Vācijas armijā dienējušiem cilvēkiem aptraipa fašisma upuru piemiņu laikā, kad paiet 55 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām. "Igaunijas pašreizējā vadība vērtē piedalīšanos cīņās hitleriskās armijas rindās kā augstāko drosmi, kas pelna apbalvojumu," tā ir teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

 

Nekā kopēja ar fašismu

Prezidenta Meri pirms nedēļas pieņemtais lēmums, ka sakarā ar neatkarības dienu un lai atzītu nopelnus Igaunijas valsts labā, 17 brīvības cīnītāju par militāriem nopelniem saņems trešās vai piektās klases Ērgļa krustu (Kotkarist), izsauca Maskavas neapmierinātību.

Pēc Postimees datiem apbalvojamo fonu ir pētījuši vēsturnieki un arhīvu darbinieki, kas apstiprina: visi 17 Ērgļu krusta kavalieri ir pēckara mežabrāļi vai somu pusē cīnījušies ( soomepoisid ).

"Ar fašisma režīmu nevienam no viņiem nav nekādas saistības," kāds valsts ierēdnis citēja vēsturnieku atbildi.

Valdības aprindās radīja satraukumu Krievijas Ārlietu ministrijas cenšanās rast pret Igauniju vērstajai kritikai atbalstītājus Eiropā. "Ceram, ka Igaunijas valsts varas simpātija pret nacismu saņems atsitienu no starptautiskās sabiedrības, civilizētām valstīm, tajā skaitā no Eiropas Savienības, kuras viens kandidāts ir arī Igaunija," atzīmēja Krievijas Ārlietu ministrija.

 

Politiskās izjūtas jautājums

Maskavas paziņojumu vakar vienprātīgi nopēla kā valdības koalīcijas, tā opozīcijas politiķi.

Pēc Centra partijas biedra Svena Miksera vērtējuma Krievijas ārlietu ministrijas gājiens ir domāts Igaunijas iespaidošanai. "Tas acīmredzot ir politiskās izjūtas jautājums. Igaunijas Ārlietu ministrijai ir gudrāk atstāt lietu bez atbildes, lai izvairītos no sprieguma sakāpinājumu, vai atbildēt, lai rīkotos kā patstāvīga valsts," teica Miksers BNS.

Kristīna Ojulande (Reformu partija) teica, ka Krievijas paziņojums pelna nosodīšanu un, ja šādi uzbrukumi turpināsies, Igaunijas Ārlietu ministrijai būtu jārīkojas spēcīgāk. Ojulande teica BNS, ka Igaunijai kā Vācijas, tā arī Padomju armijas ir vienādas okupācijas armijas.

Premjerministrs Marts Lārs nosauca Krievijas kritiku par neargumentētu. "Kam tad Igaunijai vēl būtu jāpiešķir apbalvojumi, ja ne vīriem, kuri ar ieročiem rokās ir cīnījušies par valsts brīvību?" jautāja Lārs.

T.Sildams

"Baltijas valstu sacensība

par vietām augstākajā līgā"

"Eesti Päevaleht"

— 2000.02.14.

Tāpat kā Baltijas valstu futbola komandas jau ilgāku laiku cenšas iekļūt Eiropas un pasaules meistarības finālturnīrā, arī triju valstu politiķi cīnās par vietu divās ārpolitikas augstākajās līgās – Eiropas Savienībā un NATO.

Sportā viss ir skaidri un vienkārši – ja kāda Baltijas valstu futbola komanda iegūst savā apakšgrupā pietiekami daudz punktu, tad ceļš uz finālturnīru ir nodrošināts. Turpretī ES un NATO atturas no pievienošanās noteikumu izteikšanas. Latvijas futbola komandai nenāktu ne prātā uzstādīt prasību, ka Igaunija nedrīkst tikt pirms tās EM vai PM finālturnīrā, taču Latvijas ārlietu ministrija gan ir pēdējā laikā nākusi klajā ar līdzīgu vēlēšanos.

Dienvidu kaimiņu cenšanās saistīt sevi ar citām Baltijas valstīm ir izskaidrojama ar tās salīdzinošo ārpolitisko atpalicību. Turpretī Igaunija sāka sevi Eiropas līgā skaidri atšķirt nost no dienvidu kaimiņiem jau 1997.gada pavasarī tieši tāpēc, ka juta savu spēku.

Latvija un Lietuva šajā nedēļā tikai sāk pievienošanās sarunas ar ES, un līdz ar to Igaunija ir par diviem gadiem dienvidu kaimiņiem priekšā. Diez vai Latvijai izdosies izlīdzināt tik lielu atstarpi ar Igauniju. Vairāk ticams ir melnais scenārijs – Igaunija vājā mājas darba dēļ var izkrist no paplašināšanās pirmās kārtas un patiesi pievienoties Eiropas Savienībai kopā ar Latviju un Lietuvu, taču tikai 2007. – 2008. gadā.

Tas bija nepatīkams atsitiens Latvijas ārpolitikai, ka Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi pagājušajā nedēļā, apciemojot Rīgu, ieteica Baltijas valstīm uzstāties centienos uz ES nevis kā kopējai valstu grupai, bet gan katrai savā vārdā. "Trīs Baltijas valstis nav dvīņi," teica Prodi.

NATO pievienošanās procesā visveiksmīgākā no Baltijas valstīm līdz šim ir bijusi Lietuva, kurai pēdējā gadā ir spēcīgi tuvojusies Igaunija. Abas valstis ir solījušas uz gaidāmo nākamo NATO paplašināšanās kārtu, 2002. gadu, pacelt savu aizsardzības izdevumu īpatsvaru līdz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Latvijas valdība jau pagājušajā gadā bija spiesta atzīt, ka viņiem ir pāri spēkiem aizsardzības izdevumu palielināšana šādā tempā.

Tāpēc Latvijas kolēģiem nav vērts brīnīties, ja, salīdzinot dažādos finansu ieguldījumus, Tomass Hendriks Ilvess retoriski jautā: "Ja Igaunijas nodokļu maksātājs nākotnes vārdā ir gatavs pašlaik taupīt, savilkt bikšu siksnu ciešāk, kāpēc viņa nākotnei būtu jābūt atkarīgai no citas valsts politiskā lēmuma nedarīt to pašu? "

Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi ieteica strādāt iekļūšanai ES atsevišķi.

Tomass Hendriks Ilvess

, ārlietu ministrs:

Igaunijas interesēs ir pēc iespējas ātra pievienošanās ES, un līdz ar to Igaunijas interesēs ir arī pirmām kārtām uz to virzoša politika. Romano Prodi aicinājums ir saskaņā ar paplašināšanās procesā jau gadiem spēkā esošo objektīvo kritēriju politiku, pēc kuras katrs kandidāts tiek skatīts atsevišķi un objektīvi.

Otrkārt, Igaunijas interesēs ir tas, lai mūsu pievienošanās veiksme būtu atkarīga tikai no mums pašiem un nevis no citu valstu iekšpolitiskā rosīguma. Tas pats attiecas arī uz NATO jautājumu.

Harijs Tīdo

, Kuku radio galvenais redaktors:

Atsevišķa kandidēšana uz ES ir garantija, ka uzņemšana notiks pēc valsts gatavības, nevis pēc politiskiem kritērijiem. Attiecībā uz NATO principā ir pareiza tāda pati pieeja, taču kopējas aizsardzības zonas paplašināšanai ir spēkā papildu kritēriji, kas neatbalsta anklāvu veidošanos. Domāju, ka sakarā ar ES un NATO paplašināšanos Latvija no Baltijas valstīm jūtas visvājākā, tāpēc tā cer uz kopēju pievienošanos. Jo vājāka valsts, jo vairāk tai nepieciešami citi, kas būtu lokomotīves lomā, jo spēcīgāka valsts, jo vairāk tā baidās no citiem, kas varētu kļūt par bremzētājiem.

Aleksandrs Šegedins

, laikraksts "Estonija":

Man liekas, ka Baltijas valstīm būtu jāiestājas ES un NATO kopā. Lai gan katra valsts risina ar ES pievienošanās sarunas atsevišķi un cenšas izcelt savus panākumus, pievienošanās kā ES, tā NATO vairāk ir atkarīga no šo organizāciju politiskā lēmuma nekā no tā, piemēram, kāda ir konkrētas Baltijas valsts ekonomiskā vai militārā attīstība. Pasaulē Baltijas valstis tomēr tiek skatītas kopīgi. Ja Baltijas valstis iestāsies ES vienlaikus, tad tas ir izdevīgi ekonomiskajām attiecībām, jo neradīsies, piemēram, problēmas ar brīvās tirdzniecības līgumu.

Anti Sarasmo

, Somijas žurnālists Igaunijā:

Igaunijas interesēs ir iekļūt ES un NATO pēc iespējas ātrāk. Tas ir atkarīgs no situācijas, vai tas labāk izdosies kopā ar citām valstīm, vai atsevišķi. Pašlaik liekas, ka ES un NATO vēlas paplašināties pakāpeniski, un tas nozīmē jaunu locekļu uzņemšanu pa vienam. Ja tas ir tā, tad Igaunijas interesēs ir atšķirties no citiem kandidātiem. Diez vai ES administrācija spēs tikt galā ar visu pretendentu vienlaikus uzņemšanu. No ES viedokļa ir labāk, ja katra valsts pievienojas atsevišķi un tai paredzētajā laikā.

"Eiropas Savienība sāk oficiālas sarunas ar sešām jaunām kandidātvalstīm"

"Le Monde"

— 2000.02.14.

Turpmāk sarunas par iestāšanos notiks ar 12 kandidātvalstīm: septiņām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, trim Baltijas valstīm, kā arī Kipru un Maltu.

ES ārlietu ministri pirmdien pulcējās Briselē, lai oficiāli sāktu sarunas ar sešām jaunām kandidātvalstīm — Bulgāriju, Latviju, Lietuvu, Maltu, Rumāniju, Slovakiju. Līdz ar to paplašināšanās process ir pārgājis jaunā fāzē. Kopš šī brīža sarunas noritēs vienlaikus ar 12 kandidātvalstīm. Sarunu sākšanas process ir lēns, bet kandidātes ir ļoti nepacietīgas. Tās rēķinās ar pirmo valstu uzņemšanu, sākot ar 2003.gadu, tomēr tas šķiet nereāli. Budžeta apsvērumu dēļ ES paredz pirms jaunu valstu uzņemšanas veikt kopējās lauksaimniecības politikas un strukturālo fondu reformas. Savukārt kandidātvalstis ir satrauktas par galēji labējās partijas nākšanu pie varas Austrijā, kas neatbalsta paplašināšanos.

Ar kurām valstīm notiek sarunas?

1997.gada decembrī ES Luksemburgā sāka paplašināšanās procesu ar divām Centrāleiropas valstīm un Kipru, pagaidām vēl neuzsākot iestāšanās sarunas ar tām sešām valstīm, kuras tā uzskatīja par politiski un ekonomiski mazāk sagatavotām. Tomēr Helsinkos dažādu iemeslu dēļ ES pasludināja šādu metodi par nederīgu, uzsverot nepieciešamību organizēt sarunas ar visām kandidātvalstīm vienlaikus.

Turcijas kandidatūra, kas Luksemburgā noraidīja, Helsinkos tika pasludināta par atbalstāmu, tomēr to neiesaistīs sarunās, kamēr tā nebūs izpildījusi "Kopenhāgenas kritērijus", kas attiecas uz cilvēktiesību ievērošanu, attieksmi pret minoritātēm u.c.

Pirms sarunām ir norisinājies tā saucamais "skrīninga" posms, kas ļauj līdz galam veikt likumdošanas, noteikumu, direktīvu un citu ES lēmumu piemērošanu, kā arī katras kandidātes situācijas sīka izpēte. Sarunas ir sadalītas 30 dažādās grūtības pakāpēs. Katrā no šīm pakāpēm kandidātes sarunās izskaidro savu pozīciju un apstākļus. ES to ņem vērā, uzdod savus jautājumus, nosaka savu pozīciju un pēc Komisijas ieteikuma pieņem lēmumu par pāriešanu uz nākamo pakāpi. Helsinkos noteica, ka sarunu ritms dažādām valstīm būs atšķirīgs, pēc to spējas piemērot ES likumdošanu.

Ar pirmajām sešām valstīm jau ir atklātas 23 sarunu jomas.

Tomēr vissarežģītākie jautājumi vēl ir jāapspriež: tā ir lauksaimniecība, strukturālie fondi, brīva personu pārvietošanās, tieslietas, finansu kontrole, budžets. Sarunas par sešiem jautājumu posmiem atklās ES Portugāles prezidentūras laikā. Savukārt institucionālās problēmas apspriedīs pēc Starpvaldību konferences beigām, kuras laikā tiks diskutēts par institūciju reformu.

Ar sešām jaunajām kandidātvalstīm sarunas patiesībā sāksies 28.martā. Idejas pamatā ir apspriest veselu jautājumu kopumu — rūpniecisko politiku, lielos un vidējos uzņēmumus, izglītību, zinātni, ārējās attiecības, un pēc tam pievienos divus vai trīs jaunus jautājumu lokus ar vairāk attīstītajām valstīm, iespējams, Latviju, Maltu un Slovakiju. Francūži cer, ka līdz viņu ES prezidentūras beigām (2000.gada decembrī) galvenās problēmas jau varētu būt identificētas, lai sarunas pārietu izšķirošajā posmā.

Kāda varētu būt sarunu struktūra? Starpvaldību uzņemšanas konference, kas apvieno 15 ES valstis, kā arī 12 kandidātvalstis vienu reizi tiksies ministru līmenī divas vai trīs reizes — vēstnieku līmenī, un visbeidzot apkopos panākto progresu. "Paplašināšanās" darba grupas sastāvā ir ES dalībvalstu eksperti, kas sagatavos ES kopējo pozīciju, ziņojumu pastāvīgo pārstāvju padomei, kā arī vispārējo lietu padomei, kuras sastāvā ir vispārējo lietu vai Eiropas lietu ministri. Kopīgās pozīcijas tiks noteiktas ar Komisijas pilnvarojumu. Citiem vārdiem sakot, tieši Komisijas ierēdņi komisāra Gintera Ferhoigena vadībā Briselē vai kandidātvalstu galvaspilsētās organizēs šīs sarunas.

Kad varētu notikt pirmo kandidātvalstu uzņemšana? Konkrēts datums nav noteikts. Spriež, ka ES tam varētu būt gatava 2002.gada beigās. Tomēr kandidātvalstis izjūt pieaugošu spiedienu, kam ir nepieciešama skaidrāka situācija. 2000.gada laikā ES būs spējīga noteikt sarunu beigu termiņu. Ferhoigens ir uzsvēris, ka uzņemšanas līgumu ratifikācija nebūs iespējama līdz veiksmīgam starpvaldību konferences nobeigumam par institucionālajām reformām. Kandidātvalstis cer, ka pirmās no tām varētu uzņemt 2003.gada 1.janvārī. ES dalībvalstis, it īpaši Francija, uzskata šo datumu par nereālu un vairāk tiecas domāt par 2004. vai 2005.gada 1.janvāri. 1999.gada martā Berlīnē pieņemtās "Agenda 2000" finansu perspektīvas 2000.—2006.gadam neparedz paplašināšanas sākšanu agrāk par šī perioda pēdējiem gadiem.

Kāds varētu būt valstu uzņemšanas scenārijs?

Oficiālā pozīcija ir tāda, ka kandidātvalstis tiek uzņemtas tādā ritmā, kas pieļauj sarunas, un lai vienas vai otras valsts piedzīvotās grūtības nekavētu pārējās, kuras būtu vairāk sagatavotas. Ferhoigens norāda: "Ļoti veiksmīga varētu būt uzņemšana divos vai trijos posmos." Vai ir iespējams iztēloties, ka pirmās tiktu uzņemtas Ungārija (kas patiesībā kalpo kā paraugkandidāte), Slovēnija, Igaunija un Kipra, atliekot Polijas uzņemšanu, kas ir liela un simboliska valsts paplašināšanās procesā, taču rada nopietnas problēmas, galvenokārt lauksaimniecības sfērā? Principiāli tas ir iespējams. Šādi jautājumi jau ir uzdoti, tomēr politiskā ziņā atbildes nav bijušas tik acīm redzamas.

Filips Lemetrs

 

"Vladimira Putina noslēpumainā

un piesardzīgā kāpšana pa varas kāpnēm"

"The Globe and Mail"

— 2000.02.14.

Anatolijs Sobčaks nekad nebūtu iedomājies, ka klusais students, kas parasti slēpās viņa tieslietu lekciju auditorijas aizmugurē, kādu dienu varētu kļūt par ietekmīgāko līderi Krievijā.

Bijušais tieslietu profesors izteicies: "Viņš bija gluži parasts students," atsaucot atmiņā neizteiksmīgo pusaudzi Vladimiru Putinu. "Bija par viņu daudz izcilāki studenti. Tā ir viņa raksturīgākā īpašība – neizcelties citu vidū. Tas ir viņa dabā."

Kopš mācību laika Ļeņingradas universitātē Putins ir ievērojis šo stratēģiju. Viņš ir bijis diskrēts un noslēpumains, viegli pārprotams un nenovērtēts, tomēr allaž visu uzmanīgi vērojis.

Pašlaik viņš ir ne tikai Krievijas premjerministrs un prezidenta vietas izpildītājs, bet arī favorīts uz vēlēta prezidenta posteni.

Putina politiskā karjera sākās 1990.gadā, kad viņš kļuva par Sobčaka vietnieku, kas pameta akadēmiju, lai kļūtu par korumpētās pilsētas ievērojamu mēru.

Kritiķi apgalvo, ka Putina pavadītie seši gadi St.Pēterburgā ir iemācījuši viņam iecienīt slēgto privāto biznesa darījumu, monopolu, valsts varas, aizbildniecisko lēmumu un izvēlētu draugu privilēģiju sistēmu.

Bijušais pilsētas likumdevēju vadītājs Aleksandrs Beļajevs apgalvoja: "Viņš pats personīgi bija iesaistīts korupcijas sistēmas izveidē St.Pēterburgā. Viņš piedalījās slēgtā valsts īpašumu sadales sistēmā."

Pēc 15 gadu darba VDK ārzemju izlūkdienesta aģenta amatā Putins pievienojās Sobčaka valdībai. Zināmā mērā viņš bija ideāls spiegs: izskatā neievērojams, spēja iejukt pūlī līdzīgi hameleonam, tekoši runāt svešvalodā, bija nedzērājs un aizrāvies ar džudo. Viņš atvaļinājās no VDK 1990.gadā, ieguvis pulkvežleitnanta pakāpi.

Sobčaks, kas tajā laikā bija kļuvis par populāro St.Pēterburgas mēru un Krievijas demokrātiskās revolūcijas varoni, pieņēma savu bijušo studentu darbā kā savu vietnieku, nostādot Putinu Krievijas otras lielākās pilsētas biznesa un politisko darījumu pašā centrā. Beļajevs atceras: "Tas bija ļoti neierasti, ka kāda nezināma persona nokļuva varas struktūrās. Viņš manī radīja biroja klerka, vidusmēra personas iespaidu, kurš ir ieņēmis valsts varas posteni. Viņš vairāk klausījās, nevis runāja. Acīm redzot būdams vairāk ieinteresēts informācijas ieguvē, nevis sniegšanā. Tas bija mantojums no iepriekšējās karjeras."

Pēc tam, kad Sobčaks 1996.gadā zaudēja mēra posteni, Putins pārcēlās uz Maskavu un kļuva par Kremļa īpašuma departamenta galveno palīgu, kas ir viena no slēptākajām un korumpētākajām prezidenta administrācijas nodaļām. Tā izmantoja noslēgtu izsoļu sistēmu, lai slēptu savus biznesa darījumus vairāku miljardu dolāru vērtībā, kā arī, lai piedāvātu izdevīgus kontraktus sev zināmām aprindām ar labiem kontaktiem.

Putina boss bija Pāvels Borodins, kas kļuva slavens ar nelikumīgiem kukuļiem, nodrošinot izdevīgus kontraktus Šveices celtniecības kompānijai Mabetex . Pagājušajā mēnesī kāds Šveices prokurors izdeva orderi Borodina arestam, izvirzot viņam apsūdzību korupcijā.

Tomēr Putins, šķiet, no šī skandāla izkļuva sveikā. 1998.gadā viņš kļuva par FDD vadītāju. Arī šeit parādījās viņa slēptie talanti. Daži ziņojumi liecina, ka Putinam un FDD ir bijusi nozīmīga loma slepenu videoierakstu sagatavošanā pret Krievijas ģenerālprokuroru Juriju Skuratovu. Videoieraksts tika demonstrēts televīzijā, cenšoties sagraut Skuratova karjeru, kas izmeklēja Mabetex skandāla lietu.

Pagājušā gada augustā prezidents Boriss Jeļcins iecēla Putinu par premjerministru un savu iespējamo pēcteci. Dažās dienās bijušais VDK aģents iesaistījās Krievijas karā Dagestānā un Čečenijā – militārajā kampaņā, kas strauji palielināja viņa popularitāti Krievijas sabiedrības acīs.

Ciešāk pavērojot Putina sešus St.Pēterburgā pavadītos gadus, kļūst skaidrs, ka viņa darbības metodes veiksmīgi funkcionējusi jau viņa politiskās karjeras sākumposmā.

Lai gan oficiāli viņš bija tikai vietnieks, kas bija atbildīgs par ārējām attiecībām, viņš drīz vien vadīja pilsētas ikdienas lietas. Beļajevs izteicās: "Tikpat kā nebija neviena dokumenta, kas nebūtu gājis caur Putina rokām."

Viena no uzkrītošākajām epizodēm Putina karjerā bija viņa iesaistīšanās īpašā barterdarījumā 1991.gadā. Pilsēta, kas mēnešos pirms Padomju savienības sabrukuma piedzīvoja pārtikas trūkumu, saņēma īpašu Kremļa atļauju naftas un minerālu eksportam ārvalstu klientiem apmaiņā pret pārtiku. Putins bija cieši iesaistīts privāto kompāniju izvēlē, kas varētu organizēt importu un eksportu. Taču liela daļa pārtikas tā arī nepienāca.

Pilsētas padome apstiprināja komiteju šī līguma izmeklēšanai, un pierādījumi tika nosūtīti uz Kremļa kontroles departamentu, kur lietu pakāpeniski noklusināja. Beļajevs teica: "Mēs nespējām saprast, kādēļ dažas kompānijas tika izvēlētas, bet citas – noraidītas. Dažām kompānijām nebija nekādas pieredzes. Dažkārt tām pat nebija savu biroju vietās, kur tās bija reģistrētas. Un mēs nekādi nespējām secināt, kurp aizgājusi nauda. Daļa naudas tika nosūtīta uz kādu Austrijas banku, bet pārtika netika saņemta."

Putins atbalstīja arī valdības monopolu sistēmu, lai vienotos ar noziedzības inficētajām rūpniecības nozarēm, piemēram, spēļu un degvielas mazumtirdzniecību. Viņš izstrādāja politiku, kuras ietvaros pilsētai piederētu, piemēram, 51% no katra kazino. Beļajevs teica: "Viņš vēlējās atbrīvoties no noziedzniekiem un aizstāt viņus ar pilsētas struktūrām. Taču Putinam neizdevās nepieļaut noziedznieku iekļūšanu kazino. Tas viņiem palīdzēja nodibināt tuvākas attiecības ar amatpersonām."

Kādā intervijā Sobčaks noraidīja apsūdzības korupcijā. Bijušais mērs 1997.gadā aizbēga no Krievijas un 20 mēnešu pavadīja Parīzē laikā, kad policija izmeklēja viņa saistību ar korupciju; izmeklēšanu pārtrauca, un viņš atgriezās Krievijā – pēc tam, kad Putins bija kļuvis par FDD vadītāju.

Sobčaks aizstāvēja atklātu piedāvājumu trūkumu savā administrācijā: "Tikai dažas kompānijas bija gatavas biznesa darījumiem ar Krieviju. Uz investīcijām nebija vairāku konkurentu." Sobčaks aizstāvēja arī Putina tieksmi uz valsts iesaistīšanos ekonomikā: "Viņš ir mērens liberālis vai varbūt pat konservatīvs liberālis. Tirgus ir brīvs, taču valsts to kontrolē, lai nepieļautu likumu pārkāpumus un aizstāvētu pati savas intereses."

Džefrijs Jorks

"Borisa Ņemcova mīti un neprecizitātes"

"Ņezavisimaja gazeta’’

— 2000.02.15.

Par nacionālās krievu "demokrātijas’’ īpatnībām.

Uzstājoties kanāla "TV centr’’ ēterā politologs Piontkovskis teica, ka "Labējo spēku savienības’’ biedri apskatījuši Putinu kā Krievijas Pinočeta lomas kandidātu, taču komunistu bloķēšana un "Jedinstvo’’ piespiedusi tos sākt šaubīties. Piontkovska ziņojums nebūt nav jaunums Krievijas un ārzemju politikas ekspertiem, lai gan neviens agrāk neuzdrošinājās izteikt to atklāti, tā kā diktatora kandidāta meklējumi nekādi netiek saskaņoti ar priekšstatiem par iespējamiem mērķiem un uzdevumiem, kādus sev varētu izvirzīt tāda demokrātiska apvienība, par kādiem sevi uzskata "Labējo spēku savienības’’ biedri.

Par netiešu apstiprinājumu pazīstamā politologa izteikumam kļuva "Labējo spēku savienības " līdera Borisa Ņemcova uzstāšanās Sergeja Dorenko autorprogrammā. Šis Krievijas valdības eksvicepremjers ir plaši pazīstams ar savu paziņojumu, ka viņš atbalstītu monarhijas ieviešanu Krievijā, ja par caru kļūtu B.N. Jeļcins. Iespējams, ka daudzi atceras viņa izrādīto sajūsmu par Čīles diktatoru Pinočetu pēc viņa brauciena uz Čīli.

Turklāt tagad, ORT vakara ēterā, Boriss Jefimovičs atgādināja par jauno "Labējo spēku savienības’’ likumdošanas piedāvājumu - likumprojektu par deputātu neaizskaramības atcelšanu.

Parlamenta deputāta neaizskaramības princips (imunitāte) nebūt nav Krievijas izgudrojums. Vispirms šis princips tika pieteikts 1689. gadā Anglijas tiesību likumā (The Bill of Rights), kurā runa ir par to, "ka vārda, spriešanas un aktu brīvība parlamentā nedrīkst būt nelīdzsvarota vai pakļauta izskatīšanai nevienā tiesā vai citā vietā, kā vienīgi pašā parlamentā’’. Šīs tiesības nozīmēja deputāta aizsardzību pret jebkādu karaļa vajāšanu un vēlāk citās valstīs - izpildvaras vadību no kritikas un nodrošināja brīvas diskusijas apstākļus valsts politikas problēmu apspriešanai, bez kuras nav iespējama normāla, civilizēta sabiedrības attīstība. Pašlaik deputāta neaizskaramība lielākā vai mazākā mērā ir vairumam pasaules valstu parlamenta locekļu. Deputāta neaizskaramība ir obligāta, tradicionāla neatkarīgas valsts pārstāvniecības atzara nodrošināšanas elements, demokrātijas un parlamentārisma aizsardzība. Tās atcelšana, kriminālvajāšanas draudu iespējamība par kritiskiem izteicieniem parlamentā padarīs deputātus atkarīgus no izpildvaras, iznīcinās jau tā pietiekami vājos Krievijas demokrātijas pamatus.

Vispār, ja mērķi slēpj demagoģiski lozungi par demokrātiju, bet patiesībā ievieš diktatūru, tad B. Ņemcova un Labējo spēku savienības priekšlikums ir izskaidrojams.

Ļaunums, kāds tiek nodarīts deputātu neaizskaramībai, stipri tiek pārspīlēts. Tas ir viens no mūsu preses, kura vēl joprojām nav spējusi pārvarēt totalitāro domāšanu, izdomātajiem mītiem, demokrātijas pārstāvju diskreditācijai. Kā zināms, eksistē mehānisms, kā saukt deputātu pie kriminālatbildības. Ģenerālprokuroram ir jāgriežas pēc atļaujas Valsts domē. No 1994. gada janvāra līdz šodienai domē ar šādiem iesniegumiem ir vērsušies divas reizes, un abas reizes tie tika apstiprināti. Kā cilvēkam, kas labi zina ar Valsts domes darbu, man nav nekādu šaubu, ka deputāta neaizskaramība nav nopietna aizsardzība pret sodu par kriminālnoziegumu.

Cits Ņemcova kunga kritiskais paziņojums šajā pašā televīzijas pārraidē par to, ka novērotāju padomes ieviešana televīzijā nozīmē cenzūru, arī neiztur nekādu kritiku. Var daudz spriedelēt par vārda brīvību, tomēr bez speciālu, likumā noteiktu mehānismu un orgānu veidošanas, kas nodrošina šīs konstitūcijas tiesību realizācijas garantiju, tā kļūst par tukšu vietu. Kā zināms vadošajās Rietumu demokrātiskajās valstīs prezidents vai valdības vadītājs nav tiesīgi veikt tiešu kontroli pār masu informācijas līdzekļu darbību, kā arī ar saviem rīkojumiem vai norīkojumiem mainīt to vadību. Tam tiek radītas buferu organizācijas: novērotāju padomes vai sabiedriskās padomes, tāpat kā Vācijā, audiovizuālo masu informācijas līdzekļu Augstākā padome, kā Francijā, vai, piemēram, BBC vadītāju padome. Šādas padomes radīšanas mērķis ir vārda brīvības nodrošināšana, kontrole pār informācijas radīšanas plurālisma nodrošināšanu, raidītāju aizsardzība no valstu vai cita politiska spēka izpildvaras spiediena.

No valdības neatkarīga vadošā orgāna valsts raidītāja organizācijas esamība, pēc vadošo Rietumu ekspertu viedokļa, ir obligāts demokrātisku masu informācijas līdzekļu elements. B. Ņemcova negatīvā attieksme pret novērošanas padomēm drīzāk parāda viņa nekompetenci, kaut arī tas izskatās pēc organiska diktatūras politikas turpinājuma, par kuras obligātu elementu vienmēr kļuva diktatora kontrolēti masu informācijas līdzekļi.

Var pieminēt arī citus šīs Labējo spēku savienības dīvainos izteicienus, piemēram, par to, ka Valsts domes darba streiks un cīņa par komiteju vadītāju vietām ir saistīta ar to, ka it kā tikai komiteju priekšsēdētāji ir tiesīgi komitejas sēdēs izvirzīt likumprojektus. Kā jau zināms, to var darīt un ne vienu reizi vien jau ir darījuši vienkārši deputāti, kuri neieņem augstus amatus.

Rodas jautājums, kāpēc Sergejs Dorenko, parasti tik skarbs izteicienos, neizlaboja sava ciemiņa teikto? Vai tiešām arī viņš nezina, ka pēc Konstitūcijas likumdošanas iniciatīvas tiesības ir jebkuram Valsts domes deputātam neatkarīgi no ieņemamā amata?

Ja raidītā informācija neatbilst patiesībai, tad tā ir maldināšana. Varu iedomāties, kā ne pārāk informētam televīzijas skatītājam reibst galva, kuru acu priekšā "demokrāti’’ un "liberāļi’’ uzskaita deputātus, kuru darbība un likumdošanas priekšlikumi veicina demokrātijas iznīcināšanu Krievijā.

Larisa Jefimova

"Krievi tiek apsūdzēti čečenu slepkavošanā"

"The Globe and Mail"

— 2000.02.14.

Krievu karavīriem sirojot pa Grozniju un citām iekarotajām Čečenijas pilsētām, simtiem čečenu civiliedzīvotāju tiek noslepkavoti vai arī nosūtīti uz brutālām soda nometnēm.

Ir aprēķināts, ka vienā pašā ciemā aptuveni 120 vīriešu ir aizturēti un nosūtīti uz nezināmu vietu, kas varētu būt tā saucamā "filtrācijas nometne", kur ieslodzītie tiek nepārtraukti spīdzināti un pazemoti, kā ir informējusi neatkarīgā cilvēktiesību grupa Human Rights Watch, kas ir izvietota uz Čečenijas robežas. Grupa apgalvo, ka tā ir uzskaitījusi 44 gadījumus, kuros krievu karavīri kādā Groznijas rajonā ir aukstasinīgi noslepkavojuši čečenu civiliedzīvotājus. Novērotāji apseko ziņojumus par līdzīgu izrēķināšanos divos citos galvaspilsētas nomales rajonos. Intervijas laikā HRW novērotājs Pīters Bukerts sacīja: "Mēs turpinām apkopot masveida slepkavību gadījumus. Katru dienu upuru skaits turpina augt. Tā ir ļoti satraucoša aina. Notiek šausmu lietas."

Viens no pēdējiem pierādījumiem bija slepkavības pierādījums, kas iegūts slimnīcas autopsijas rezultātā, izmeklējot kāda 31 gadu veca čečenu vīrieša sakropļoto līķi, kurš pagājušajā mēnesī tika nogalināts Groznijā. Magomets Goigovs bija viens no trim čečeniem, kuri pazuda 19.janvārī, atrodoties krievu karavīru gūstā Staropromislovskas rajonā, kur notiek lielākā daļa no dokumentētajām slepkavībām. Šie trīs vīrieši centās ar ķerru nogādāt slimnīcā Goigova ievainoto māti, kurai bija trāpījis šrapnelis, kad viņus aizturēja krievu karavīri, kuri nošāva sievieti, piekāva vīriešus un aizveda viņus uz nezināmu vietu.

Goigova tēvs kopā ar vairākiem citiem cilvēkiem vēlāk devās uz Grozniju viņus meklēt. Viņu ložu sacaurumotie ķermeņus atrada kādā garāžā. Ķermeņi nogādāti Ingušijā, lai tur tos apglabātu, un slimnīcā tika veikta Goigova ķermeņa autopsija. Autopsijā ķermenī atrasti 13 ložu ievainojumi, tai skaitā acī, elkonī un neskaitāmi ievainojumi krūtīs. Labā auss bija atrauta, iespējams, nogriezta ar nazi.

Autopsija apstiprināja šī vīrieša piederīgo stāstīto. Viņi ir pārliecināti, ka īsi pēc tam, kad viņi, aizturēti, transportējot ievainoto sievieti, vīrieši apšaudīti ar automātiem. Bukerts sacīja: "Viņi veica drosmīgu darbu, taču tika aukstasinīgi nošauti." Viņš piebilda, ka Goigovam ap roku esot bijis balts apsējs, lai simbolizētu to, ka viņš ir neitrāls civiliedzīvotājs.

No Čečenijas pienākošie ziņojumi liecina, ka daži krievu karavīri kā trofejas nogriež nogalinātajiem čečeniem ausis.

HRW apgalvo: pašlaik ir iegūti "pārliecinoši pierādījumi", ka krievi slepkavo čečenu civiliedzīvotājus.

Krievu militāristi ir turpinājuši noliegt šīs zvērības, apgalvojot, ka šīs slepkavības esot izdarījuši par krievu karavīriem maskējušies čečenu kaujinieki.

Bukerts apgalvoja, ka tiekot iegūta jauna informācija par to, ka krievu karavīri aizturot čečenu vīriešus un nogādājot viņus uz nezināmām vietām, kas varētu būt "filtrācijas nometnes": "Kopš čečenu aiziešanas no Groznijas februāra sākumā ir arestēts simtiem vīriešu. Iepriekš mēs saņēmām informāciju par individuāliem arestiem, taču tagad mēs pirmo reizi uzzinām par masveida arestiem. Vairums no arestētajiem vīriešiem ir civiliedzīvotāji. Ir pilnīgi nepieņemami pret ikvienu čečenu pieaugušo vīrieti izturēties kā pret dumpinieku kaujinieku."

Krievu varas iestādes nav ļāvušas nevienai starptautiskajai novērotāju grupai ierasties "filtrācijas nometnēs", kas jau pirmajā Čečenijas karā no 1994. Līdz 1996.gadam bija pazīstamas ar tur veiktajām spīdzināšanām un pazemojumiem. Tomēr vietējie iedzīvotāji Černokozovo nometnes tuvumā stāsta par nometnē ieslodzīto sāpju kliedzieniem.

Cita cilvēktiesību novērotāju grupa "Memorial" stāsta, ka ieguvusi pierādījumus, ka filtrācijas nometnēs ieslodzītie tiekot spīdzināti, izvaroti un piekauti, līdz viņu kauli tiek salauzti. Tā nosoda "necilvēcīgo" izturēšanos pret ieslodzītajiem.

Nometnes izveidotas, lai "izsijātu" kaujiniekus no civiliedzīvotājiem, izmantojot nopratināšanu. Tomēr "Memorial" citēja kāda anonīma krievu karavīra vēstuli, kurā bija atklāts, ka no 700 Černokozovas nometnes ieslodzītajiem tikai 7 izrādījušies kaujinieki.

Kopš Groznijas ieņemšanas ir pieaudzis informācijas daudzums par krievu militāristu pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Čečenijas dienvidos krievu kara lidmašīnas ir sākušas mest bumbas, kas sver vismaz 1,500 kg, kas ir trīsreiz smagākas par tām, ko izmantoja kara sākumā.

Krievu aviācijai bombardējot vairākus ciemus 30 km attālumā ap Grozniju, ir nogalināti vismaz 400 civiliedzīvotāji.

Alkankalas ciema ārsts HRW pastāstīja, ka krievu karavīri esot no slimnīcas aizveduši aptuveni 120 ievainotu kaujinieku un nogādājuši filtrācijas nometnē, lai gan daži no viņiem bijuši ļoti smagi ievainoti.

"Mashadovs draud ar partizānu karu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.12.

Maskava negatavojas iesaistīties sarunās ar Čečenijas prezidentu.

Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs ir paziņojis par plaša mēroga partizānu kara sākšanu pret Krievijas karaspēku visā republikas teritorijā, arī rajonos, kuri jau atrodas federālo spēku kontrolē. Šis paziņojums laika ziņā sakrita ar aktīvās fāzes sākumu federālās vadības plānotajai kontrteroristiskajai operācijai pret Čečenijas kaujiniekiem kalnos, par ko divas dienas iepriekš paziņoja KF aizsardzības ministrs Igors Sergejevs. Patiesībā ne Mashadovs, ne Sergejevs nav pateikuši neko jaunu. Čečenu kaujinieki jau pirms tam vairākkārtīgi veica bruņotus uzbrukumus Krievijas karaspēka atbrīvotajās teritorijās, bet federālie spēki visas šīs dienas turpināja aktīvu karadarbību Čečenijas kalnos, nenosakot sev šo operāciju pabeigšanas termiņus, ne arī to sākšanās dienu. Ir jau pietiekami atgādināts, ka Krievijas karaspēks kontrolēja tādas lielas pilsētas un čečenu kareivju atbalsta punktus kā Itumkale un Seržeņjurta. Ne velti KF prezidenta pienākumu izpildītājs Vladimirs Putins "ar teicami" novērtēja Ziemeļkaukāza Apvienoto federālo spēku vadītāja Viktora Kazancova operācijas rezultātus Groznijā un tuvāko kaujinieku grupējuma plānu Čečenijā. Valsts galva atkal izteica cerību, ka "tuvākajā laikā ar bandītiem Čečenijā būs cauri".

Kaut arī KF prezidenta pienākumu izpildītāja palīgs Sergejs Jastržembskis vakar paziņoja, ka Maskava mierīgi uzņem Mashadova draudus, sākot plaša mēroga partizānu karu Čečenijā un ārpus tās robežām. Pēc viņa domām: jo mazāk spēka paliek bandītiem, jo vairāk tvaika tiek izlaists propagandas karā. "Lai veiktu ko vairāk, ne spēka, ne līdzekļu viņiem nav, un galvenais, viņiem nav iedzīvotāju atbalsta. Viņi visiem jau ir līdz kaklam", paziņoja Jastržembskis. KF BS ģenerālštāba pirmais priekšnieka vietnieks Valērijs Maņilovs, savukārt, Mashadova draudus nosaucis par "blefu". Viņš paziņojis, ka federālie spēki beidz pārgrupēties Čečenijas kalnu rajonos un sagatavot antiteroristiskās operācijas trešo posmu. Turklāt Maņilovs paziņojis Apvienotā grupējuma kopējos datus par zaudējumiem kontrteroristiskās operācijas gaitā, sākot ar 1999. gada 2. augustu: 1458 mirušie un 4495 ievainotie.

Tajā pašā laikā Čečenijā pastiprinājušies mierīgo iedzīvotāju aizsegā apdzīvotās vietās paslēpjušos kaujinieku uzbrukumi pagaidu milicijas nodaļām. Pēc KF IM preses centra pagaidu pārstāvja Mozdokā Jevgēņija Žerebcova vārdiem, pa dienu "viņi uzvedas kaut cik kārtīgi, bet naktī ķeras pie ieročiem". Lai kā arī nebūtu, Mashadova paziņojums, kurš līdz šim aicināja Maskavu uz politisku dialogu, acīmredzot nozīmē Čečenijas izmisuma soli, jau vairs necerot uz sarunām ar Krievijas valdību. Bet arī šeit viņš ir nokavējis, jo KF prezidenta pienākumu izpildītājs Vladimirs Putins jau sen ir paziņojis, ka Mashadovs kļuvis par marioneti teroristu rokās, liekot tādējādi saprast, ka nekādas sarunas ar viņiem nemaz nevar būt. To vakar apstiprināja arī Sergejs Jastržembskis. Pēc viņa vārdiem, Vladimirs Putins un viņa administrācija neuztur kontaktus ar Mashadovu un nav noskaņoti uz pārrunām ar viņu. Šajā pašā laikā Jastržembskis piebilda, ka daži KF subjektu vadītāji ar Kremļa palīdzību uztur epizodiskus sakarus ar Čečenijas prezidentu. Viņš apgalvoja, ka kara operācija nonāks līdz loģiskām beigām neatkarīgi no attiecībām ar iepriekšējo Čečenijas valdību.

Kas attiecas uz armijnieku nostāju, ģenerālis Maņilovs principā neizslēdz sarunu iespēju ar Čečenijas pusi, bet piebilda, ka tam nav radīti nepieciešamie apstākļi, bet tiek veikts darbs politisko sarunu pamatam. Pēc ģenerāļa viedokļa, pārstāvji dialogam ar Maskavu ir jānosaka kopīgi ar Čečenijā palikušajiem iedzīvotājiem; republiku jau ir pametuši 600 tūkstoši čečenu un 250 tūkstoši krievu.

Politiskā risinājuma meklējumos Čečenijas krīzes noregulēšanai Jastržembskis pieņēma, ka Čečenijai ir jābūt īpašam statusam KF. Viņš uzskata, ka pēc tam, teroristu republikā, pēc tam, kad Čečenijas teritorijā tika iznīcinātas izglītības, veselības aizsardzības, sociālās nodrošināšanas sistēmas un daudzi ekonomiski objekti, tās atdzimšanai ir nepieciešams noteikts atjaunošanas periods un speciāli apstākļi. Taču jau tagad ir skaidrs, ka Kremļa iniciatīva, kuru pauda Jastržembskis un pie kuras pašlaik strādā daudzas federālās aģentūras, netiks atbalstīta bez ierunām. Tādējādi Federāciju Savienības konstitucionālās likumdošanas komitejas vadītājs Sergejs Sobjaņins Interfaksa intervijā iestājās pret speciāla statusa piešķiršanu Čečenijai. Viņš piebilda, ka "speciālais statuss’’ nav uzrādīts valsts Konstitūcijā un šī statusa piešķiršana Čečenijai būs antikonstitucionāls solis, kas nesīs sev līdzi federālo likumu neievērošanu un federālo valsts orgānu bezdarbību republikas teritorijā. Sobjaņins uzskata, ka Čečenijā beidzot ir jāatjauno konstitucionālā likumu kārtība, jānoslēdz ar republiku vienošanās vai līgums likuma ietvaros par pilnvaru ierobežojumu atcelšanu starp subjektu un centru.

No čečenu gūsta atbrīvots vēl viens Dagestānas milicis. Kaujinieku grupa bija saņēmusi gūstā apakšvirsnieku Ali Kurkijevu. Tas notika 5.septembrī kaujinieku iebrukuma laikā Dagestānā, Novolakskas rajonā. Čečenijā viņu nepārtraukti pārvadāja no ciema uz ciemu, pārsvarā kalnu rajonos, slēpa bedrēs un pagrabos. Pēdējā Ali Kurkijeva ieslodzījuma vieta bija Nožai jurtas rajonā. Apakšvirsnieku izdevās atbrīvot Dagestānas iekšlietu ministrijas darbiniekiem. Kā ziņoja šī resora darbinieki, operācija bijusi labi sagatavota un veikta bez apmaiņas vai izpirkšanas, taču tās detaļas un sīkumus operatīvie darbinieki neizpauž. Pēc paša Kurkijeva vārdiem, viņš pats neko nezina par savas atbrīvošanas operāciju, ne arī kā un kas to veica. Atrodoties jau Mahačkalā, milicis izstāstījis, ka kopā ar viņu pagrabā atradušies vēl četri krievu kareivji, viens no kuriem — izlūks desantnieks sagūstīts reizē ar savu biedru (pašlaik jau palaists brīvībā) Vedenas apkaimē pirms trīs mēnešiem.

Pa to laiku, kā kļuva zināms "ŅG", daudzi kaujinieki, kas slēpās Čečenijas kalnu rajonos, cer paslēpties aiz robežas. Pēc operatīvās informācijas, kura ir pieejama varas resoriem, kaujinieki var pārkļūt Krievijas un Azerbaidžānas robežai, kur tiem nav obligāti jāveic kaujas pārrāvumi. Pēc Dagestānas likumsargājošo orgānu labi informēta avota, daudziem kaujiniekiem līdzi ir īstas Krievijas pases, kas izdotas ar citiem vārdiem. Šie kareivji var šķērsot robežu Jaragkazmaļaras caurlaižu punktā, neradot nekādas aizdomas. Iespējams, ka daļa kaujinieku šo mērķu īstenošanas labad var iejukt Dagestānas svētceļnieku pūlī, kas dodas uz Meku. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, aptuveni tā robežu šķērsojis lauku komandieris Salmans Radujevs.

Iļja Maksakovs, Abdulla Dargo

"Prāga ir sašutusi

par Vīnes izvirzītajiem noteikumiem"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.11.

Jaunā Austrijas valdība pieprasa atdot Sudetijas vāciešu īpašumus.

Sākumā Austrijas postkomunistiskās kaimiņvalstis piesardzīgi uzņēma politisko skandālu, kuru sacēla ES dalībvalstis sakarā ar Jerga Haidera ultranacionālistu partijas nākšanu pie varas Vīnē.

Prāgā un Budapeštā, Ļubļanā un Bratislavā valdīja uzskats, ka vispirms ir jāpavēro jaunās Austrijas valdības konkrētā darbība, un tikai pēc tam attiecīgi jāreaģē. Taču čehu diplomātijas šefam Janam Kavanam nācās reaģēt nekavējoties - uz jaunā Austrijas kabineta programmas paziņojumu un atbilstošajiem valdības koalīcijas dalībnieku paziņojumiem sakarā ar šo programmu. Parasti piesardzīgo un izturēto Janu Kavanu saniknoja neslēptais Vīnes nodoms ne tikai pieprasīt atdot īpašumus 1945.—1946.gadā no Čehoslovākijas teritorijas padzītajiem Sudetijas vāciešiem, kuri tūkstošiem apmetās uz dzīvi Austrijā, bet arī tieši sasaistīt šo jautājumu ar Vīnes turpmāko attieksmi pret Čehijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Citiem vārdiem sakot, Austrijas valdība bez aplinkiem liek Prāgai saprast: "Izpildiet mūsu prasības un tad mēs jums atvērsim durvis uz ES. Ja nepaklausīsiet - vainojiet pēc tam paši sevi!"

1955.gadā parakstītajā līgumā par Austrijas pastāvīgo valstisko neitralitāti tika novērstas praktiski visas potenciālās Vīnes pretenzijas pret citām valstīm, kuras varētu būt radušās Otrā pasaules kara rezultātā. Tajā, starp citu, ir teikts, ka Austrijai nav jāmaksā reparācijas, taču vienlaikus tai tiek liegtas tiesības izvirzīt jebkādas mantiskās vai cita veida pretenzijas pret valstīm uzvarētājām, pie kurām tika pieskaitīta arī Čehoslovākija, kuras viena no tiesiskajām mantiniecēm tagad ir Čehijas Republika.

Papildus visi ar mantiskajām juridiskajām tiesībām saistītie jautājumi tika atrisināti arī īpašā starp Austriju un ČSSR 1974.gadā noslēgtajā līgumā. "ČSSR visā pilnībā un galīgi ir atrisinājusi visas Austrijas Republikas pretenzijas, ieskaitot Austrijas juridisko un fizisko personu pretenzijas attiecībā pret ČSSR", teikts šajā līgumā.

Tomēr Sudetijas vācieši, kas 1945.gada beigās un vēlāk tika pārvietoti uz Austrijas teritoriju, it kā palika ārpus minētajiem līgumiem, jo viņiem tolaik bija Trešā reiha pilsonība. Šīs vienošanās arī nenosaka iespējamo Sudetijas vāciešu piederību Čehoslovākijas pilsoņu lokam pirmskara periodā. Runa ir tikai un vienīgi par Austrijas pilsoņiem un juridiskajām personām.

Savā paziņojumā Jans Kavans Vīnei norāda uz to, ka nav pieļaujami likt vienādības zīmi starp miljoniem nacisma upuru un tiem, kuri paši tieši un aktīvi ir piedalījušies fašistu noziegumos, bet pēc tam tādā vai citādā veidā par to tika sodīti. Vēl lielāku neizpratni un sašutumu Prāgā izsauc jaunās Austrijas valdības centieni padarīt Eiropas integrācijas jautājumu risināšanu atkarīgu no naudas vai īpašuma kompensācijām Sudetijas vāciešiem vai viņu pēcnācējiem.

Diezin vai jaunā Austrijas valdība kaut ko iegūs no savas draudu un ultimātu politikas.

Aleksandrs Kuranovs

"Neeksistē tāda lieta kā kolektīvā atbildība"

"Newsweek"

— 2000.02.21.

Haiders par nacistiem, ārzemniekiem un par savu apstrīdēto mājvietu.

Pēc atgriešanās Karintijā pagājušajā nedēļā Jergs Haiders sarunājās ar Newsweek korespondentiem Džošua Hammeru un Reinhardu Engelu provinces galvaspilsētā Klāgenfurtē. Tālāk fragmenti no sarunas.

Newsweek:

Vai jums patīk tāda uzmanības pievēršana?

Haiders:

Man tā nepatīk. Es pie šādas situācijas esmu pieradis. Pēdējos 20 gados man bieži ir nācies paciest uzbrukumus.

N:

Vai jūs saviem oponentiem pats neesat piegādājis munīciju, izteikdams tādus paziņojumus, kuros tiek samazināta nacistu noziegumu nozīme?

H:

Reizēm es viņiem esmu palīdzējis. Es esmu pieļāvis kļūdas, es esmu devis saviem politiskajiem oponentiem iespēju sev uzbrukt.

N:

Bieži kritizēti tiek arī jūsu uzskati par imigrāciju.

H:

Balkānu karu laikā Austrija uzņēma 95 tūkstošus bēgļu no Bosnijas, 25 tūkstošus — no Kosovas: tā ir pati lielākā nasta, ko ir uzņēmusies kāda Eiropas valsts … Bēgļi no Balkāniem nav integrējušies — tie ir sakoncentrējušies Vīnē, viņi veido sava veida geto, visīstāko imigrantu geto. Tas ir iemesls sociālam konfliktam ar Vīnes sabiedrību. Mūsu pienākums ir novērst tādu situāciju kā Vācijā, kur ir nodedzinātas patvēruma meklētāju apmešanās vietas. Es vienmēr esmu teicis: vispirms integrēsim tos imigrantus, kuri pie mums jau ir, panāksim, lai viņi aprod ar Austrijas kultūru un ikdienas dzīvi, apgādāsim viņus ar mājokļiem, izglītību un darba iespējām. Un tad — kā nākamo soli — samazināsim imigrantu kvotas.

N:

Tas skan tīri samiernieciski, taču kā jūs izskaidrosiet savas partijas vēlēšanu kampaņas plakātus, kas pagājušajā gadā brīdināja no "pārsvešzemnieciskošanas", lietojot to pašu terminu, ko sākotnēji izmantoja nacisti?

H:

Es par to biju saniknots. Es iebildu pret to vēl pirms tam, kad plakāti bija izplatīti, un teicu, ka tos nevajag izmantot. Tomēr tas tika izdarīts un pēc vēlēšanām es nomainīju savas kampaņas vadītāju, jo viņš nebija izpildījis manas pavēles.

N:

Jūsu partija izplatīja arī citu plakātu, kurā bijāt attēlots jūs pats un vēl kāds Brīvības partijas kandidāts ar parakstu: "Divi īsti austrieši."

H:

Tā nav nekāda problēma. Plakāts tikai parāda divus patriotiskus politiķus, kuri domā par savu valsti. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mēs sev vaicājam, kā saglabāt mūsu identitāti.

N:

Jūsu partija bieži maina savu nostāju pret Austrijas līdzdalību Eiropas Savienībā.

H:

Mēs neiebildām pret iestāšanos, taču uzskatījām, ka iestāšanās nosacījumi ir smagi. Mēs maksājam trešo lielāko dalības maksu, taču neesam trešā lielākā valsts. Mums ir jāpanāk šī jautājuma pārskatīšana tā, kā to izdarīja Mārgareta Tečere.

N:

Bija vajadzīgi daudzi gadi un pastāvīga kritika, pirms jūs beidzot pilnībā nosodījāt Hitleru un holokaustu. Kādēļ jums vajadzēja tik ilgi gaidīt?

H:

Mēs izaugām īpašā vidē. Skolā vēstures stundās mācības beidzās ar Pirmo pasaules karu. Kad es augu, mums par visu to nebija nekādu diskusiju. Tādējādi mums pietrūka informācijas. Ikvienam nācās iegūt pieredzi pašam. Es satiku cilvēkus, kas sniedza man šo informāciju [par Otro pasaules karu un holokaustu] — tie bija draugi gan ārzemēs, gan arī Austrijā.

N:

Un tomēr reizēm rodas iespaids, ka jūs to neizprotat. Nesen intervijā kādam laikrakstam jūs nepiekritāt Nirnbergas prāvas spriedumam, ka Waffen SS ir bijusi "noziedzīga organizācija."

H:

Mums ir jāpieņem viens no principiem — tas, ka neeksistē kolektīva atbildība. Daudz pareizāk ir teikt, ka kāds ir atbildīgs individuāli.

N:

Jūsu īpašumu Karintijas Lāču ielejā savulaik jūsu tēvocis nopirka no ebreju ģimenes, kura bija spiesta bēgt no Austrijas Otrā pasaules kara priekšvakarā. Tagad kāds šīs ģimenes pēcnācējs Izraēlā apgalvo, ka samaksātā cena esot bijusi tikai viena desmitā daļa no patiesās īpašuma vērtības un ka darījums no morālā viedokļa esot nosodāms. Vai jūs tas neuztrauc?

H:

Vajag tikai atskatīties vēsturē. Šis īpašums piederēja kādai ģimenei no Pizas, kura to bija nopirkusi no kāda austriešu aristokrāta. 1930. gados mana tēvoča tēvs arī dzīvoja Itālijā, kur viņu sameklēja šīs ģimenes advokāts. "Vai jūs nevēlaties nopirkt kādu zemes īpašumu, kur var labi medīt? Tad jums jāiegādājas šis īpašumu Lāču ielejā." Tas bija darījums starp diviem Itālijas pilsoņiem … Otrā pasaules kara beigās Pasaules ebreju kongress ar šo jautājumu vērsās pie Austrijas Augstākās tiesas. Tiesas spriedums apstiprināja, ka īpašuma cena bijusi noteikta pareizi. Bet pat pēc šī tiesas sprieduma mans tēvocis viņiem piešķīra vēl papildu naudas summu. Tad šī ģimene teica: "OK." Līdz ar to lieta tika izbeigta. Es šo īpašumu ieguvu no sava tēvoča 1986.gadā, kad biju kļuvis par Brīvības partijas priekšsēdētāju, un diskusija atkal atsākās.

"Jergs Haiders — Austrijas mīkla"

"The Economist"

— 2000.02.1./18.

"Viņš vēlas kļūt par kancleru," Vācijas "zaļo" ārlietu ministrs Joška Fišers drūmi saka par Haideru, Austrijas galēji labējās Brīvības partijas vadītāju, kas nupat ir iesaistījies koalīcijas valdībā, ar to saniknojot 14 pārējās ES dalībvalstis.

Nav jau arī ko brīnīties — taču tā ir viena no tām retajām lietām par Haideru, par kuru praktiski valda vienprātība. Otra lieta ir viņa uzskatu nenoturība; rodas iespaids, ka viņš tos maina tikpat bieži kā savus izsmalcināti nevērīgos uzvalkus. Aiz visa pārējā ir gandrīz neiespējami saskatīt patieso Haideru.

Lielākajai daļai nespeciālistu iepazīšanās sākuma punkts ir virkne bieži citētu šaušalīgu izteikumu, kas liecina par simpātijām pret nacistiem. Čērčils ir bijis "viens no 20.gadsimta lielākajiem noziedzniekiem." No viņa mutes ir atskanējuši slavinoši vārdi par "sakārtoto" nodarbinātības politiku Trešā Reiha laikā. Nacistu nāves nometnes Haidera mutē ir pārvērtušas tikai par "soda izciešanas" nometnēm". Waffen—SS veterāniem Haiders ir teicis, ka viņi esot pelnījuši "godu un cieņu". Haiders ir izteicis pretīgus vispārinājumus par imigrantiem no Austrijas austrumu kaimiņvalstīm. Apvienojumā ar viņa paša ģimenes nacistisko pagātni visi šie izteikumi neapšaubāmi norāda, ka savā dvēselē viņš ir visīstākais neonacists.

Pats Haiders gan saka, ka tā nemaz nav. Šodien viņam vairs neesot ne "mazākās simpātijas" pret Hitlera "nežēlīgo un asiņaino diktatūru". Viņš vairākkārtīgi ir atvainojies par "saviem agrākajiem "neiejūtīgajiem" izteikumiem. Un atmiņai "ir jākalpo mums, austriešu politiķiem, lai mēs darītu visu, kas vien ir mūsu spēkos, lai nākotnē novērstu atkārtotus līdzcilvēku organizētas masveida iznīcināšanas noziegumus, etnisko tīrīšanu un padzīšanu".

Daudzi apšauba šādu paziņojumu patiesīgumu. Taču Haideram rodas aizstāvji pašās visneiedomājamākajās vietās. "Viņš nerada draudus demokrātijai Austrijā," pārliecināti saka Simons Vīzentāls, Vīnē izvietotā Ebreju arhīvu centra vadītājs. "Viņš nav nacistu atbalstītājs, bet gan labējais populists." Kāds cits Austrijas ebrejs Alfreds Gerstls, kas ir augsta ranga amatpersona labēji centriskajā Tautas partijā, ar kuru sadarbojas Haidera komanda, apgalvo, ka Haiders neesot nekāds antisemīts. Daudzi austrieši, kuriem Haiders nepatīk, tomēr piekrīt Karlam Lamersam, kas savulaik palīdzēja veidot Vācijas iepriekšējās labēji centriskās valdības ārpolitiku. "Haiders nav nekāds Hitlers," saka Lamerss. "Turklāt mēs nedzīvojam 1933.gadā."

Galvenais iemesls Haidera atbalsta straujajam kāpumam no 5 procentiem 1986.gadā līdz 27 procentiem pagājušā gada parlamenta vēlēšanās un 33 procentiem pēdējās aptaujās nav vis rasu naida uzkurināšana (kas nav tik izteikts bagātajā un stabilajā Austrijā kā, teiksim, Francijā), bet gan austriešu augošā nepatika pret neveiklo sistēmu, kas ir pazīstama ar nosaukumu "proporcionālā", saskaņā ar kuru divas galvenās Austrijas partijas — sociālisti un labēji centriskā Tautas partija — kopš Otrā pasaules kara beigām savā starpā ir dalījušas varu un protekcijas iespējas. Lielākā daļa augstāko amatu valsts pārvaldē un ierēdniecībā, ieskaitot skolas un slimnīcas, tiek sadalīti saskaņā ar "proporcionālo sistēmu"; šī sistēma pat ietekmē sētnieku un zvērināto atlases komiteju darbu. Vēl sen pirms laika, kad aktuāli kļuva imigrācijas jautājumi, Haidera galvenais mērķis bija korumpētās divvaldības sagraušana.

Patiesību sakot, Brīvības partijas manifests ir visai rāms un pat ne visai konkrēts dokuments, kurā tiek solīta arī "kristīgo ģimenes vērtību" atbalstīšana, stingrāki sodi par noziegumiem (bet tomēr ne atgriešanās pie nāves sodiem), zemāki nodokļi un aizsardzība Austrijas daudzajām nacionālajām minoritātēm. Viena joma, kas šo partiju atšķir no citām, ir ārpolitikā: haiderieši vēlētos panākt Austrijas iestāšanos NATO (tā ir tabu tēma sociālistiem), savukārt viņu attieksme pret ES ir remdena. Haiders slavē de Gollu par viņa Eiropas kā suverēnu valstu kopas redzējumu. Tomār jautājumos par Eiropu, tāpat kā arī citos, Haiders ir atkāpies. Tagad viņš atzīst Austrijas vietu Eiropas Savienībā, atzīstot arī Eiropas kopējo valūtu; pildot vienu no līguma ar jaunā kanclera no Tautas partijas Volfgangu Šīselu nosacījumiem, Haiders tagad atzīst, ka viņš neiebilstu pret austrumvalstu uzņemšanu ES klubā ar nosacījumu par ilgiem "pārejas periodiem".

Pats labākais pierādījums Haidera politikas īstenošanai ir viņa darbībā Austrijas kalnainajā provincē Karintijā, kuras valdību viņš vada kopš pagājušā gada aprīļa. Līdz šim viņš nav pieņēmis nevienu izteikti ksenofobisku likumu. Jāpiezīmē, ka haideriešu izstrādāto Karintijas budžetu, kas paredz izdevumu samazināšanu, apstiprināja arī sociālisti.

Jurists Haiders arī ir nodibinājis labākas attiecības ar Karintijas tradicionāli neapmierināto slovēņu minoritāti. Viņš arī cenšas izveidot ciešāku sadarbību ar Ziemeļitāliju, kur viņu saista draudzība ar separātiski noskaņotās Lega Nord vadītāju Umberto Bosi, kā arī ar Slovēniju. Daži karintieši nosoda viņa priekšlikumu izveidot atsevišķas skolas slovēņu izcelsmes bērniem, taču, kā saka Haiders, šis pasākums būtu īstenojams vienīgi tajās vietās, kur slovēņu vecāki pieprasītu apmācību veikt slovēņu valodā; turklāt šādu skolu apmeklēšana būšot brīvprātīga. Katrā gadījumā Haidera ierosinājumu austriešu bērniem piešķirt lielākus sociālos pabalstus nekā ārzemnieku bērniem nav iespējams īstenot provinces līmenī.

Tas viss ir samērā garlaicīgi. Taču tas, ko 50 gadu vecais Haiders patiešām domā — un ko viņš vēlētos darīt, ja vien rastos tāda iespēja —, protams, ir pavisam cita lieta. Viņš joprojām neslēpj, ka noraida ideju par to, ka austriešiem, īpaši viņa paaudzes austriešiem, būtu jāuzņemas kolektīvā atbildība par savas valsts līdzdalību Hitlera noziegumos. Tāpat viņš domā, ka Sudetijas vāciešiem un vācu valodā runājošajiem (ieskaitot austriešus), kuri pēc kara ir zaudējuši savas zemes un īpašumu, vai arī tiem, kuri ir bijuši ieslodzīti krievu darba nometnēs, pienākas tāda pati kompensācija kā Hitlera ebreju un pārējiem upuriem.

Tas izklausās aizdomīgi. Taču iespēja, ka viņš vienā rāvienā varētu sagraut Austrijā izveidojušos ērto vienprātību, ir visai niecīga. Turklāt, ja viņu salīdzina ar citiem Eiropas labējiem, tad viņš droši vien savā būtībā ir tuvāks disidentiskajam franču gollistam Šarlam Paskua, Šveices labējam populistam Kristofam Bloheram, Norvēģijas labā spārna politiķim Karlam I. Hāgenam vai Ziemeļitālijas Umberto Bosi. Šie politiķi ne tuvu nav tik atbaidoši kā Francijas Nacionālās frontes brutālais līderis Žans — Marī Le Pēns vai dažādie flāmu nacionālisti, kuri jau sen cīnās, piemēram, par obligātu imigrantu repatriāciju. Patiesību sakot, Haiders joprojām ir noslēpumaina personība. Tikai laiks var parādīt, vai viņš ir neglābjams nelietis.

"Mēs neesam Eiropas protektorāts"

"Die Presse"

— 2000.02.11.

Volfgangs Šīsels un ārzemes. Jaunais kanclers ārzemju kritiku grib apklusināt ne tikai ar informāciju vien. Intervijā ar "Die Presse" viņš runā par "jaunu brīvības impulsu, par lielāko privatizācijas programmu Austrijas vēsturē, par valsts "izvēdināšanu".

Ar kancleru runāja Andreass Unterbergers.

Vai tad, kad jūs saņēmāt ziņu par 14 ES dalībvalstu lēmumu par boikotu, jūs tūlīt nolēmāt nepiekāpties?

Šīsels

: Es ne sekundi nedomāju par piekāpšanos. Jo runa taču ir par kaut ko daudz vairāk. Runa nav ne par mani, ne arī par partiju, bet par principiālu jautājumu, vai maza valsts šādā situācijā vispār var un drīkst pieļaut, ka tai kaut ko diktē no ārpuses.

Vai ārzemju reakcija Jums šķiet nesaprotama?

Šīsels

: Es ļoti labi saprotu dažu Eiropas partneru bažas par Brīvības partijas politiku. Tāpat es saprotu arī to, ka tiek prasītas garantijas. Tāpēc jau arī pieņēma šos kopējais paziņojumus, kam viscaur ir mans rokraksts. Tajā ir arī atbilde uz pārējo ES valstu bažām. Taču es nedomāju, ka tāda maza valsts kā Austrija drīkst pieļaut, ka tai it kā tiek nolikts blakus kurators. Mēs neesam Eiropas direktorijas protektorāts, mēs demokrātijas lietās neesam attīstības valsts, mēs esam pilnībā attīstīta demokrātija ar daudzām gaismas un dažām ēnas pusēm. Mēs izturam salīdzinājumu ar jebkuru Eiropas valsti.

Ko tad, ja pārējie rīkosies vēl stingrāk? Vai Austrija to izturēs?

Šīsels

: Es nedomāju, ka pašreiz eskalācija varētu pastiprināties. Man drīzāk ir sajūta, ka tagad ir sākušās zināmas pārdomas. Vairs nevalda tas satraukums, kāds valdīja pirms nedēļas. Tagad ir dzirdamas dažādas balsis.

Vai Jūs domājat, ka tas pāries pats no sevis?

Šīsels

: Protams, ka mēs spēcīgi pret to vērsīsimies. Cauri Eiropai dosies ārlietu ministre Ferero – Valdnere — vāciski, angliski, franciski, spāniski; arī man pašam ir bijis daudz kontaktu – arī es esmu skaidrojis mūsu pozīcijas Eiropas Tautas partijā, ES partneru vidū, ES kandidātvalstīs, esmu uzstājies Vācijas televīzijā un sniedzis neskaitāmas intervijas. Es domāju, ka tas jau ir atstājis iespaidu. Ir jūtama diferencētāka un lietišķāka izturēšanās. Tomēr spriedze vēl pastāv, un es brīdinu, ka nav pareizi domāt, ka rīt tās jau vairs nebūs.

Kādu iespaidu krīze atstāja uz pašu Eiropas Savienību?

Šīsels

: Daudzas no 14 dalībvalstīm redz, ka ir nodarījušas mums kaitējumu, par to nav nekādu šaubu. Taču līdz ar to tās ir nodarījušas kaitējumu arī pašas sev. Tagad vairs nevar tā vienkārši atkal pāriet pie dienas kārtības. Faktiski ir tikusi pārkāpta tabu robeža. Par to tagad notiek diskusijas un es domāju, ka tā ir ļoti labi. Ja, izmantojot Austrijas gadījumu kā ieganstu, nonāktu līdz patiesi neapstrīdamam un objektīvam procesam, kā šādos gadījumos izturēties, tad tas būtu interesanti. Izraisītos principiāla diskusija par to, vai Eiropas Savienība var iejaukties un vai tai ir jāiejaucas savu dalībvalstu iekšējās lietās.

Vai jūs domājat, ka Eiropā kaut kas šajā reakcijā pamatā mainīsies, pirms pie varas nebūs KDS, britu konservatīvie vai Itālijā Berluskoni?

Šīsels

: Es uz to raugos ne tikai no partijas, bet arī no Eiropas politikas viedokļa. Uz Eiropas uzdevumiem ir jāraugās neatkarīgi no partiju krāsas. Protams, ka Eiropa ilgu laiku bija gandrīz kā liels kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu koalīcijas projekts. Tad tā kļuva mazliet raibāka, jo parādījās arī konservatīvie, dažās valstīs arī zaļie vai liberāļi, bet dažkārt pat komunisti. Taču, galvenie pīlāri vienmēr bijuši sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti. Tagad parādās kaut kas jauns, un tas ir dabiski, ka no tā ir bail. Durvju priekšā jau gaida milzīgais paplašināšanās projekts, ir jāveic institūciju reformas: ir jāapspriež vitāli svarīgi jautājumi. Protams, ka tas izraisa bažas, vai tas būs tik vienkārši, un kā būs, ja kādā valstī tiks rīkota tautas aptauja? Tieši mazākajām nācijām, kā skandināviem vai īriem, Beneluksa valstīm, kā arī citām, iekšējās diskusijās arvien vairāk rodas sajūta, ka var attīstīties bīstamais jau iepriekš pieņemto lēmumu efekts. Ja būs tā, ka direktorija noteiks tēmas, tempu, spēku un intensitāti, tad tā, protams, būs jau cita Eiropa.

Vai jūs domājat, ka jūs spēsiet atturēt Haideru no turpmākajiem izteikumiem, kurus pārējās valstis, partijas vai personības varētu vērtēt kā nedraudzīgus un apgrūtinošus?

Šīsels

: Mans darbs nav viņu no kaut kā atturēt. Mans darbs ir vadīt valdību. Un šai valdībai ir ļoti ambicioza, labi formulēta un pārdomāta programma, ar vērā ņemamām izmaiņām Brīvības partijas programmā, kas jau pati par sevi ir milzīga izdevība.

Tātad jūs gribat Haideru ignorēt?

Šīsels

: Es tā neteicu. Es tikai saku, ka mans darbs nav kā komentētājam reaģēt uz kāda cita izteikumiem. Es nedomāju, ka ASV prezidents komentē gubernatoru un senatoru izteikumus. Svarīgi ir tas, kādu politiku šī valdība piekopj. Un vai tas, kas šeit kopā ir uzrakstīts, ir tik ticams, ka tiks arī realizēts? Vēl neviens nav kritizējis šīs programmas saturu. Tāpēc es ar samērā mierīgi raugos uz 14 ES dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu un citu valstu stingro reakciju. Arī programma mums ne no viena nav jāslēpj.

Vai jūs nedomājat, ka Haidera intensīvā uzstāšanās masu medijos jums varētu būt par apgrūtinājumu?

Šīsels

: Pie mums ir masu mediju brīvība. Plurālisms (...) Svarīgi nav tas, kāda ir virtuālā pasaule, bet gan konkrētie darbi. Tiesiska valsts nozīmē to, ka vispirms ir jābūt konkrētai darbībai un tikai tad sankcijas ir likumīgas. Man nekādi netraucē tas, ka man tiek uzdoti jautājumi, vai arī izteiktas pamatotas bažas – tas ir okay , tā tam ir jābūt. Tas pieder pie demokrātijas.

Cik droši ir tas, ka tas nav bijis Austrijas prezidents, kurš ir vēlējies, lai pret valsti tiktu izdarīts spiediens?

Šīsels

: Pat pie labākās gribas nav iespējams tam noticēt un nav jau arī nekādu pierādījumu. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Tomass Klestils ar visiem spēkiem mēģināja atbalstīt izvēlēto prioritāti valdības veidošanā. Arī man kā pirmā prioritāte bija valdības koalīcija ar sociāldemokrātiem. Taču sociāldemokrāti pārtrauca ar mums sarunas. (..) Iespējams, ka prezidentam bija jābūt atvērtākam citiem variantiem. Taču viņam nevar pārmest prioritātes aizstāvēšanu.

"Kad un kā IRA patiesi grib nolikt ieročus?"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.14.

Ziemeļīrijas krīzes zaudējumu

bilance un to novēršanas budžets

Pēc Ziemeļīrijas pašvaldības atlaišanas tiek skaitītas lauskas un noteiktas miera procesa atjaunošanai nepieciešamās izmaksas. Jaunākais atbruņošanās komisijas ziņojums signalizē par paaugstinātu IRA gatavību, tomēr unionisti pieprasa skaidrību par "kad" un "kā" ieroču nolikšanā.

Kopš sestdienas Ziemeļīriju atkal visās jomās pārvalda Londona. Pēc proporciju principa veidotais Belfāstas kabinets darbojās desmit nedēļu, un neviens tam nepārmet sliktu darbu Olsteras provinces pašpārvaldē. To izjauca britu valdība, jo Īru republikāņu armija (IRA) šajā laikā nenokļuva līdz atbruņošanās žestam arī tāpēc, ka vadošajam ministram Trimblam un pārējiem unionistu kabineta dalībniekiem pēc viņu partijas prasības sestdien būtu jāatkāpjas no amata. Olsteras unionistu (OUP) partijas padome tagad tikai paziņojusi savas ieceres sākt kopēju pārvaldes darbību kopā ar Sinn Fein republikāņiem.

 

Trimbla tarifs

Trimbls un viņa kolēģi, kā sestdien skaidroja no amata atstādinātais pirmais ministrs, kabinetā atgriezīsies, kad IRA beidzot izšķirsies starp terorismu un demokrātiju un paziņos, ka tā atbruņojas, kad tas notiks un kā. Tas atbilst prasībai par skaidrību atbruņošanās jautājumos, kurus pēdējās nedēļās arī valdības Londonā un Dublinā uzdeva republikāņiem. Par konkrētu atbruņošanos, kā kabineta reanimācijas noteikumu, Trimbla tarifos nav nemaz runāts.

Kaut arī Sinn Fein tos uzskata par nepamatotiem un īru valdība tiem pretojās, tomēr Lielajā piektdienā izveidoto jauno organizāciju — līdzās Belfāstas leģislatīvajai sapulcei un tās izpildorgāniem, arī Ziemeļu un Dienvidu iestādes izveidei Īrijas salā, kā arī Britu un īru padomei — slēgšana ir notikusi. Tas tomēr nenozīmē, ka miera vienošanās kopumā esot pasludinātas par spēkā neesošām: notiesāto teroristu atbrīvošana turpināsies tik ilgi, kamēr šie veidojumi ievēros pamieru, un neskaitāmos reformu nodomus, arī Ziemeļīrijas policijas jauno izveidi, tik un tā realizēs. Tagad sagaidāma Lielās piektdienas līguma pārbaude tā problemātiskajās daļās, par kuras formu jāvienojas britu un īru valdībām. Skaidrs ir tikai tas, ka Amerikas senators Mičels, kas miera sarunas vadīja līdz 1998.gada 10.aprīlim un pagājušajā rudenī veica pirmo sekmīgo šāda veida revīziju, pašreiz nevar tajā piedalīties.

 

Vēl nepietiekami signāli

no IRA puses

Republikāņiem ziņojums, kuru starptautiskā atbruņošanās komisija kanādiešu ģenerāļa de Kastalēna vadībā pēdējā minūtē nodeva valdībām, iespējams, novērstu reģionālās valdības atcelšanu. Kā "vērtīgs sasniegums" tajā vērtēts IRA starpnieka apliecinājums, ka "IRA pilnīgas Lielās piektdienas līguma realizācijas un konfliktu cēloņu novēršanas kontekstā grib apsvērt, kā nepieļaut ieroču un sprāgstvielu izmantošanu". Tālāk teikts, ka IRA pārstāvji piektdien esot iesnieguši kontekstu, kurā IRA grib sākt aptverošu procesu ieroču lietošanas aizliegšanai.

Šīs saistības, tā beidzas ziņojums, radot reālas izredzes, lai panāktu vienošanos, kas komisijai ļautu pildīt sava mandāta noteikumus.

Britu Ziemeļīrijas ministrs Mendelsons piektdien gan atzina, ka šis progress ir vēlams un ziņojums saturot potenciālu, lai tiktu izbeigts noteiktais Īrijas valdības darbības pārtraukums. Daudzos galvenajos jautājumos, kad un vai vispār patiesi notiks atbruņošanās, IRA savā nostājā vēl joprojām esot ļoti nenoteikta. Britu laikrakstiem ir aizdomas, ka aiz republikāņu pārgalvības un diplomātiskajiem izskaistinājumiem, kas ietverti ziņojumā, esot izmisīgs Īrijas valdības spiediens uz sarunu iznākumu, lai novērstu citādā veidā neizbēgamo. Lai arī kā tas būtu, Mendelsons zināja, ka ar šādiem nenoteiktiem Trimbla uzstāšanās formulējumiem reģionālās valdības izjukšanu nebija iespējams aizkavēt. No unionistu puses sagaidīt izmaiņas nākotnē no parādnieka, kas nav samaksājis par novembrī gūto uzticību, būtu uzskatāms par pārmērīgu prasību.

 

Revīzija bez laika ierobežojuma

Kabineta darbības pārtraukšana tagad rada iespēju nenoteikti ilgi stiept procesu, lai iegūtu skaidrību, kā būtu nokārtojams pēdējais atklātais miera vienošanās sarunu temats. Arī tad, ja viņi tagad ir sašutuši, Sinn Fein politiķi nevarēs apiet Geriju Adamsu un viņiem būs jāpiedalās šajā revīzijas procesā. Vai 22.maijs var tikt saglabāts kā atbruņošanās beigu termiņš, tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka republikāņi, jo viņi piedalās pēc proporciju principa veidotā valdībā, piekrīt saistībām un piekrīt noteiktajam laika grafikam; lojālās teroristu vienības atbruņošanās komisiju pārliecinājušas, ka tās tad neatpaliks. Pēc trīsdesmit gadiem vardarbības divus gadus pastāvošajā miera procesā, kuros Ziemeļīrija atsevišķās jomās ir pamatīgi mainījusies, varēs tikt galā arī ar turpmāko vilcināšanos.

"Dzīvi palikušie pieprasa kompensāciju"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.11.

Varšavai jāmaksā septiņi miljoni dolāru.

Holokaustu pārdzīvojušie, kuri Polijā vispirms piedzīvoja to, ka viņiem vācu nacionālsociālisti atņēma viņu tiesības un īpašumu, tāpat pēc Otrā pasaules kara komunistiskās Polijas valsts īpašumu nacionalizāciju, kā arī upuru mantinieki pieprasa, lai no Varšavas atgūtu ebreju īpašumu vai arī saņemtu attiecīgu kompensāciju. Kā Polijas ziņu aģentūra PAP otrdienas vakarā ziņoja no Briseles, tad viens no diviem amerikāņu advokātiem, kurš pagājušā gadā Ņujorkas un Čikāgas tiesās iesniedza kopējo sūdzību, kas šajā sakarībā tika vērsta pret Polijas valsti, Eiropas Parlamenta deputātiem ebreju īpašuma jautājumā pieprasījis starptautiskas konferences sasaukšanu "neitrālā zemē". Sūdzību ierosinātāju prasību, kuri dzīvo ASV, Lielbritānijā un Francijā, advokāts Urbahs novērtēja ar septiņiem miljoniem dolāru. Pēc Polijas laikrakstu ziņām, Čikāgas tiesa sūdzību noraidījusi. Tomēr Ņujorkas tiesas sprieduma vēl neesot, tā teikts ziņojumā.

Polijas īpašnieku savienības prezidents Šipovskis, kas tāpat otrdien bija devies uz Briseli, atbalstīja ebreju prasības par bijušo īpašumu atgriešanu un žēlojās, ka tā saucamais "Reprivatizācijas likums", par kuru pašreiz spriež deputātu palātā Seimā, neatbilstot likumīgai visu skarto prasībai. Valdības likumprojekts paredz, ka bijušo īpašnieku prasības uz īpašumu reprivatizācijā, respektīvi, kompensācijā, tiks ņemtas vērā tikai par 50%.

Tāpat abas puses negrib pieņemt ārkārtas parlamenta komisijas, kas nodarbojas ar likumu, divus ierosinātos "uzlabošanas priekšlikumus. Pēc tā savas prasības var izteikt personas, kurām pašreiz ir Polijas pavalstniecība un kurām vismaz 5 gadus kopš reprivatizācijas likuma stāšanās spēkā Polijā piederējis īpašums. Valdība atzīst, ka īpašumu atgūst personas, kurām Polijas pavalstniecība bijusi arī tajā laikā, kad atņemts īpašums, līdz ar to varētu ņemt vērā emigrantu un zaudējumus cietušo mantinieku prasības ārvalstīs. Komisijas vēlme izdarīt izmaiņas skartu izdzīvojušos ebrejus un viņu mantiniekus, kuri Poliju pēc kara atstājuši vairākos viļņos. Ciestu vairāki emigranti, kuri vairs nav Polijas pavalstnieki.

Ātru īpašumu jautājumu atrisināšanu Austrumcentrāleiropas valstīs jau pirms vairākiem gadiem savā rezolūcijā pieprasīja Amerikas Senāts. Britu Eiropas Padomes deputāts Tritlijs aicināja Poliju izpildīt bijušo īpašnieku prasības. Citādi Varšavai būtu jārēķinās ar to, ka ES veidotos protests pret Polijas dalību tajā. Turpretim ievērojamais Polijas laikraksts " Rzeczpospolita " trešdien citēja Eiropas Komisijas pārstāvjus, kuri, norādot uz Savienības līgumu, domā, ka īpašumtiesību un reprivatizācijas jautājumu risināšana ir vienīgi atsevišķu valstu lieta un nekādā gadījumā nav iestāšanās sarunu objekts. Komisārs Ferhoigens esot domājis, ka holokausta upuru īpašums esot nacionalizēts pirms EEK izveides 1957.gadā un tāpēc ES ar to nevajadzētu nodarboties. Polijas valdības pārstāvis Lufts teica, ka valdība stingri paliek pie savām prasībām. Tomēr vairāk nekā 50% no īpašuma vērtības reprivatizācijas un kompensācijas procesā nav iespējams apmierināt, jo Polija esot par nabadzīgu, lai spētu paveikt vairāk.

"Nesamierināmā Izraēla

zaudē kontroli pār miera procesu"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.12.

Pēdējo dienu notikumi Libānā liecina, ka Izraēla zaudē stratēģiskās priekšrocības, kādas tai līdz šim bijušas pār savām kaimiņvalstīm. Izraēla vairs nekontrolē savas attiecības ar Sīriju un palestīniešiem. Tās rīcībā vairs nav iniciatīvu.

Izraēlas premjerministrs Ehuds Baraks stājās savā amatā, solot līdz jūlija vidum izvest Izraēlas karaspēku no Libānas un līdz šī gada beigām panākt "visaptverošu" miera noregulējumu. Viņš bija iecerējis atrisināt ar Sīriju Golāna jautājumu un noslēgt galīgo miera līgumu ar palestīniešiem.

Izraēlā un visā reģionā tas izraisīja optimismu. Baraks šķita nopietns un kompetents cilvēks, kas varētu izbeigt konfliktus, kuri noteikuši Izraēlas attiecības ar tās kaimiņiem jau kopš valsts nodibināšanas 1948.gadā.

Baraks bija pārāk pašpārliecināts, pārāk bezrūpīgs. Viņš ticēja savai iespējai virzīt notikumu attīstību pēc sava prāta. Baraks neapšaubāmi bija pārliecināts, ka spēs panākt Golāna noregulējumu, paturot izlūkošanas iekārtas, kas jau tur bija izvietotas. Baraks domāja, ka tās paliks neskartas, nodrošinot Izraēlai spēju turpināt novērot Sīrijas virzību līdz jaunajai abu valstu robežai, kas būtu pastāvīgas drošības garantijas. Viņš atzina, ka Izraēlai būtu jāatsakās no teritorijas, ko tā atņēma Sīrijai 1967.gada jūnijā, lai gan to neattiecināja uz visu teritoriju.

Baraks cerēja, ka Sīrija savukārt apturēs Hezbollah kaujiniekus Dienvidlibānā un to uzbrukumus Izraēlas spēkiem, kā arī raķešu triecienus pāri Izraēlas robežai. Tādējādi Izraēla varētu droši evakuēt "drošības zonu", ko tā ir okupējusi Libānas teritorijā.

Tikpat pārliecināts Baraks likās arī par to, ko viņš galīgā noregulējuma sarunās varētu saņemt no palestīniešiem. Iepriekšējais Izraēlas premjerministrs Netanjahu nebija īpaši centies panākt galīgo noregulējumu, dodot priekšroku uzspiestam "noregulējumam", kas paredzētu palestīniešu dzīvi izolētos anklāvos Izraēlas militārā kontrolē; savukārt Palestīniešu pašpārvalde nekontrolētu nevienu Jeruzalemes daļu.

Paplašināta koloniju politika nodrošinātu pārējās Rietumkrasta daļas apdzīvošanu, savukārt militārie lielceļi stieptos pāri palestīniešu kontrolētajai teritorijai. Izraēla kontrolētu ūdens resursus. Tas bija senās Dienvidāfrikas Bantustānas politikas Izraēlas variants.

Hezbollah

un sīrieši ir sagrāvuši Izraēlas iespēju panākt vieglu risinājumu jebkurā frontē. Situācija Dienvidlibānā atrodas ārpus Izraēlas kontroles.

Sīrija uzskata, ka pirms savas noslepkavošanas 1996.gadā Ichaks Rabins bija piekritis atdot Golāna augstienes. Tā vēlējās šo nosacījumu padarīt par sarunu sākumpunktu. Baraks pret to iebilst, kas sīriešiem nozīmē tāda jautājuma atklāšanu, kuru viņi uzskata par atrisinātu.

Sīrija dominē pār Libānu, taču sīriešus neietekmē tas, ko Izraēla dara libāniešiem. Uzbrukums Sīrijai nozīmētu ne tikai jaunu karu, bet arī reģionālā miera sabrukumu. Izraēlas sabiedrība nekā tāda nevēlas.

Izraēla vairs nekontrolē situāciju. Palestīnieši jūtas aizvainoti un nepacietīgi.

Viljams Pfaffs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors