Daidžests.Citu rakstītais

"Esam gatavi"

"Kauppalehti Optio"

— 99.11.04.

Latvijas prezidenta pils remonts ir kļuvis par vienu no taupīšanas objektiem valsts publiskās saimniecības balansēšanai, bet prezidente Vairai Vīķei-Freibergai nav bail par nākotnes pielāgošanās un stingra budžetu gadiem. Viņa priecājas par ES komisijas lēmumu ierosināt, lai kandidātvalstu skaits Helsinku sanāksmē tiktu palielināts.

- Mēs jau pirms daudziem gadiem pieņēmām mērķi kļūt par dalībvalsti, un esam raiti gājuši uz priekšu tajā virzienā.

- Tagad mēs tikai turpināsim iet to pašu taku.

Latvijas parlaments jūnijā mazliet negaidīti ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu par

Valsts prezidenti. Par psiholoģijas profesori Kanādā strādājusī V.Vīķe-Freiberga bija atgriezusies Latvijā tikai īsi pirms prezidenta vēlēšanām.

V.Vīķe-Freiberga balsošanā saņēma 53 balsis no 100. Vairākums toreiz bija mazs, bet pēc vēlēšanām latvieši ir savu visādi stilīgo prezidenti pieņēmuši.

Ar viņas vadību Latvija tagad meklē savu vietu gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Sarunas ar ES tagad ir tuvu mērķim.

V.Vīķe-Freiberga uzsver, ka Latvijas labā sagatavošanās ir devusi iespēju ātri sākt sarunas pat par visgrūtākajām sadaļām.

Ļoti apmierināts smaids parādās V.Vīķes-Freibergas sejā, runājot par komisijas priekšlikumu, pēc kura valstis katra savā tempā tuvojas dalībai.

- Par šo principu mēs esam īpaši priecīgi. Uz objektīvu gatavību balstītā dalība ir tieši tas modelis, kuru esam gribējuši.

- Kas zina, varbūt mums pat veiksies apdzīt kādas tā sauktās pirmās grupas valstis. Tas taču tagad ir atkarīgs tikai no mums pašiem un no Savienības gatavības sarunām.

Mazliet netieši V.Vīķe-Freiberga tomēr sāk savu atbildi uz jautājumu par to, kad Latvija varētu būt Savienības dalībvalsts. Viņa uzsver, ka darba grafiks ir atkarīgs arī no Savienības gatavības.

- Vislabākais teorētiskais scenārijs ir tas, ka sarunas beigsies 2002.gadā. Ja sarunas lēni ies uz priekšu, tās beigsies 2004. gada 1. janvārī. Dalībai katrā gadījumā vajadzētu īstenoties 2005 – 2006.gadā.

Šie datumi mums tomēr nav tik svarīgi kā tas, ka daudzas sarunu sadaļas tiks atvērtas diskusijai.

 

Vide un lauksaimniecība

V.Vīķe-Freiberga vērtē, ka grūtākie un dārgākie jautājumi būs vides aizsardzība un lauksaimniecība.

- Ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām pelna sev iztiku ar lauksaimniecību. Pabalstu saskaņošana ir bijusi grūta visām valstīm, un tā tas būs arī mums.

V.Vīķe-Freiberga cer, ka viņas valsts saņems ārzemju investīcijas, ar kuru palīdzību ekonomika arī laukos varētu atspirgt.

Kā smagus V.Vīķe-Freiberga vērtē arī vides aizsardzības izdevumus. ES prasību īstenošana būs smaga nasta mazai valstij, kura saņēmusi padomju laiku mantojumu.

- Laikam mums vajadzēs ārzemju palīdzību, lai mēs varētu izpildīt visus savus uzdevumus.

V.Vīķe-Freiberga vērtē, ka daudzām kandidātvalstīm būs nepieciešams pārejas periods vides aizsardzības jautājumu kārtošanai. Pēc viņas teiktā, arī Latvija varēs piederēt šai grupai.

Darbs taču nekādā ziņā nebeigsies vides un lauksaimniecības jautājumos. V.Vīķe-Freiberga min noziedzību un korupciju, kas joprojām ir grūtas problēmas bijušās Padomju Savienības teritorijā.

- Protams, šīs lietas būtu jānokārto, pat ja mēs nebūtu ES kandidāts. Kandidatūra tomēr var to paātrināt un intensificēt.

ES Komisija ir kritizējusi Latvijas administrācijas rīcībspēju, ko tagad cenšas intensificēt ar amatpersonu eksāmeniem.

V.Vīķe-Freiberga uzskata, ka administrācijas problēmas ir raksturīgas bijušajām centrālās vadības valstīm, kurām tagad ir jāpiedzīvo pārmaiņa uz tirgus ekonomiku.

Minoritāšu jautājumos V.Vīķe-Freiberga norāda, ka Latvijas situācija ir unikāla, daudz sliktāka nekā citās Eiropas valstīs.

- Piecdesmit okupācijas gados Latvija pārdzīvojusi ļoti intensīvu pārkrievošanu. Kad, piemēram, Francijas kolonija Maroka saņēma neatkarību, eiropieši aizbrauca. Krievi, kuri šeti tika ievesti padomju laikā – izņemot armiju, – nekur nav aizbraukuši. Arī pensionētie karavīri palika.

- Šis ir pagātnes mantojums, ar ko mums tagad jādzīvo. V.Vīķe-Freiberga uzsver, ka Latvija ir reģiona vienīgā valsts, kura ir veidojusi savu sociālās integrācijas plānu. Latvijas valdība pašreiz to izskata. Septiņdaļīgajā plānā iekļauta arī valodas mācīšana.

- Mēs esam uzskatījuši, ka valodas prasme ir nepieciešams nosacījums sociālai integrācijai. Nav pieņemams, ka cilvēks pavada visu savu mūžu valstī, bet neiemācās nevienu vārdu tās oficiālajā valodā.

- Mēs palīdzam cilvēkiem ar savām programmām, bet šīs programmas ir dārgas. Esam ļoti pateicīgi par palīdzību, ko esam saņēmuši, piemēram, no Norvēģijas, Lielbritānijas un ASV.

 

Baltijas valstis

cita citu atbalsta

Igaunijas sarunu sākšana līdz ar pirmo grupu, pēc V.Vīķes-Freibergas domām, nav izraisījusi nekādas grūtības citām Baltijas valstīm.

- Visu triju Baltijas valstu mērķis ir dalība Eiropas Savienībā. Mēs esam

tikai priecīgi par to, ka Igaunijai ir veicies spert pirmo soli. Mums, protams, vissvarīgākais pašiem iekļauties.

V.Vīķe-Freiberga saka, ka Baltijas valstu prezidenti ir vienojušies par sadarbības iespējām sarunu gaitā.

- Baltijas valstu prezidenti ir solījuši cits citam palīdzēt. Mums ir kopīgas vērtības un kopīgi mērķi.

ES Ziemeļu dimensijas iespējām V.Vīķe-Freiberga tic. Viņa gaida, ka programmas, kuras tās ietvaros radīsies, veicinās intensīvāku sadarbību, kas paplašinās arī ekonomiskas attiecības.

Ar reģionālās sadarbības palīdzību varēsim palielināt dinamiku un radīt ekonomisku pieaugumu. Es ticu, ka Ziemeļaustrumeiropai ir ļoti lielas pieauguma iespējas. Tā varēs kļūt par jaunā gadsimta Eiropas dzinēju.

- Mēs ticam, ka saņemsim savu vietu šajā reģionālajā stratēģijā.

V.Vīķe-Freiberga saista Latviju ne tikai ar Ziemeļaustrumeiropu, bet arī ar Baltijas jūras valstīm. Viņa jūt saistību ar Ziemeļvalstīm un cer, ka no pašreizējās Ziemeļvalstu 5+3 struktūras varētu vienkārši pāriet uz astoņu valstu sadarbību.

- Mūs vieno līdzīgas vērtības un ģeogrāfiska pozīcija, arī reliģija.

Atbalstu savām cerībām viņa nesen esot saņēmusi savā vizītē Islandē.

 

NATO joprojām interesē

Latvija ir aktīvi gribējusi iestāties arī NATO. V.Vīķe-Freiberga uzsver, ka dalība NATO un ES ir atsevišķi projekti. Abām organizācijām ir savas dalībprasības, neatkarīgi vienai no otras.

NATO pieder arī dalībvalstis, kuras nav ES, un otrādi. Mēs uzskatām, ka dalība abās ir vienlīdz svarīga.

Gatavošanās abām dalībām mums ir smaga, bet šī nasta mums ir pozitīva, jo mēs ticam, ka iestāšanās abās struktūrās mums būs izdevīga.

- Pašu drošības dēļ mums nav nekādas citas alternatīvas kā iestāšanā NATO.

Iespējamo sievieti, kura būtu Somijas prezidente, V.Vīķe-Freiberga uzaicina ļoti ekskluzīvā klubā.

- Mūsu ir nožēlojami maz.

V.Vīķe-Freiberga saka, ka sievietība viņai nav kaitējusi prezidenta amatā.

- Pavisam ne. Jūs varēsiet teikt savām kandidātēm, ka dzimte nav problēma. Nav iemesla norūpēties.

Tapani Mekinens

"Skrējiens uz Briseli"

"Kauppalehti Optio"

— 99.11.04.

ES Komisijas priekšlikums paplašināt Savienības dalībkandidātu skaitu atklāja, ka valstīs, kas atstāja ārpus pirmās grupas, ir daudz izdarīts iestāšanās veicināšanai.

Labs piemērs ir Latvija, kas cenšas tikt kandidātvalstu pirmajā rindā.

Starp Baltijas valstīm gadu desmitos ir īstenoti dažādi integrācijas projekti.

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš min, ka Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgums joprojām ir spēkā.

- Dažas problēmas mums noteikti ir, bet mūsu līgums darbojas. Man liekas, ka mūsu sadarbība ar citām Baltijas valstīm tikai padziļināsies, kad iesim uz priekšu uz Eiropas Savienību. Tas ir kopīgs process.

Bērziņš uzskata, ka Igaunijas veiksme savā veidā ir radījusi pamatu arī pārējo Baltijas valstu projektiem.

- Igaunija tika uzņemta sarunām kā nedaudz savāds "svešinieks" (outsider), bet vēlāk ir kļuvis redzams, ka tas ir viens no visveiksmīgākajiem kandidātiem.

- Starp Latviju un Igauniju nav īpaši lielas atšķirības. Sarunās mēs varēsim iet uz priekšu, un mums ir visas iespējas sasniegt pirmo grupu.

Varbūt vissarežģītākā situācija no Baltijas valstīm pašlaik ir Lietuvai, kam, liekas, būs grūti sekot līdzi Latvijas un Igaunijas tempam.

ES Komisijas pārstāvis Rīgā vēstnieks Ginters Veiss min, ka Komisija gan ievēro, gan neievēro Baltijas valstu līdzīgo fonu. Jaunajā Komisijā katra valsts ved sarunas ar savas pašas vienību.

Katras valsts progress tiek novērtēts atsevišķi. Taču Veiss saka, ka Komisija ir mudinājusi Baltijas valstis sadarboties.

Rakstā ir intervēti arī Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs Viktors Kulbergs , finansu ministrs Edmunds Krastiņš,

Latvijas Attīstības Aģentūras direktors Māris Ēlerts , Ārlietu ministrijas drošības politikas nodaļas vadītājs Nils Jansons , Latvijas biržas vadītājs Uldis Cērps , Latvijas Bankas viceprezidents Ilmārs Rimševičs un Cilvēktiesību un etniskās pētniecības centra vadītājs Nils Muižnieks .

Tapani Mekinens

"Baltijas valstis ir pārvarējušas Krievijas krīzi"

"Politik i Norden"

— nr. 6.

Ja varam ticēt Ziemeļu Investīciju bankas (NIB) analīzes nodaļas vadītājam direktoram Odvaram Stēnam Ronsenam, tad Baltijas valstis gluži nopietni radīs tādu ekonomiskā pieauguma brīnumu, kāds mūsu Rietumeiropas daļā vēl nav pieredzēts.

Viņš prognozē, ka šogad Igaunijā būs 2,3 procentu pieaugums, Latvijā 4 procenti un 2,5 procenti Lietuvā - kas ir vairāk nekā labi, jo ir pagājis tikai gads, kopš Krievijas krīze sagrāva lielāko eksporta daļu uz šo valsti.

Par spīti pārdzīvotajam knock-out visas trīs Baltijas valstis spēja savu eksportu pagriezt uz Eiropu, un tās jau gandrīz ir atguvušas zaudēto. "Imponējoši" - ar šādu vārdu Odvars Stēns Ronsens raksturo šo manevru. Pieauguma milzu tempu sevišķi labi rāda statistika par Igauniju, kuras iekšzemes kopprodukta pieaugums 1997. gadā bija veseli 11,4%. Šā gada pirmajos ceturkšņos pieaugums tomēr ir mazliet apsīcis sakarā ar lielo lejupslīdi tirdzniecībā ar Krieviju.

Visas trīs valstis stabili kontrolē arī savu ārējo parādu un inflāciju. Igaunija šogad rēķinās ar 4,0 procentu inflāciju, Latvijā šis skaitlis ir 3,0 procenti un Lietuvā tikai 2%. Salīdzinājumam - pieauguma valsts Polija operē ar 7% lielu inflāciju.

Ronsens uzskata, ka panākumus ir nodrošinājušas it īpaši Baltijas valstu valdību veiktās reformas. "Par politiķiem bieži var teikt ļoti sliktus vārdus un, runājot par Baltijas valstīm, uzsvērt, ka tajās notiek biežas politiskās pārmaiņas, taču gala rezultāts ir tāds, ka tās allaž paliek vienisprātis par nepieciešamajām reformām", šāds ir viņa secinājums.

Ziemeļu Investīciju banka bija klāt kā viena no pirmajām, kad Baltijas valstis 90. gadu sākumā atguva brīvību. Tiklīdz krievi bija negribīgi aizgājuši, uzreiz ieradās vesela virkne Rietumu ieguldītāju. Kad NIB jau pašā sākumā varēja izdarīt ieguldījumus Baltijas valstīs, tas pirmām kārtām tika pamatots šādi: Ziemeļvalstis bija vienas no pirmajām, kas atzina Baltijas valstu neatkarību. Baltijas Investīciju programma sāka darboties jau 1992. gadā ar NIB kā svarīgu sastāvdaļu. Ziemeļvalstu finansu un ekonomikas ministri pieņēma lēmumu, un ar šo lietu nodarboties tika uzticēts Ziemeļu ministru padomei. Politiskajā mandātā bija teikts: NIB jādarbojas kā aktīvam padomdevējam un aizdevumu nosacījumiem ir jābūt daudz liberālākiem nekā parasti. Mērķis bija arī sameklēt vietējos ieguldītājus un palīdzēt katrai Baltijas valstij izveidot savu investīciju banku.

Visās trīs Baltijas valstīs pastāv un darbojas svarīgākās tieslietu un nodokļu likumdošanas jomas, kas ir saistītas ar ārvalstu ieguldījumiem. Nākamais lielais solis būs izbūvēt transporta infrastruktūru - ceļus, dzelzceļus, lidostas utt.

Runa ir par miljardiem lieliem ieguldījumiem. Reāli vērtējot, tie labākajā gadījumā varētu īstenoties 10 - 15 gados.

Baltiešu lielākās cerības - gan ekonomiskās, gan ar drošības politiku saistītās - tomēr neapšaubāmi ir gaidāmā iestāšanās Eiropas Savienībā.

"Eiropā Baltijas valstis tiek uzskatītas par vienu veselumu, un tāpēc gaidāmā visu triju valstu iestāšanās - kaut arī tā notiek dažādā tempā - stiprinās Baltijas valstu ekonomisko un politisko saliedētību", teica Igaunijas ES sagatavošanās grupas loceklis Henriks Hololejs. Viņš uzskata, ka visas trīs valstis ir diezgan daudz izdarījušas, pielāgojoties Eiropas Savienībai izglītības, pētniecības un rūpniecības politikas jomā. Daudz kas vēl ir jāizdara vispārējos likumos un valsts pārvaldē. Sevišķi tas attiecas uz ārējās tirdzniecības likumiem.

"Visām trim valstīm kaut kas ir jādara ar savu nodokļu politiku, ko noteikti nepieciešams pielāgot Eiropas Savienībai", Hololejs atzīmēja.

Baltijas valstu lielākā problēma ir vide. Šajā jomā Baltijas valstis, maigi sakot, krietni atpaliek no ES līmeņa. "Dzeramais ūdens un notekūdeņu attīrīšana rada lielas problēmas visās trīs valstīs. Mēs nekādā gadījumā nespēsim sasniegt pieņemamu līmeni Eiropas Savienības noteiktajā termiņā", Hololejs teica. Viņš vēl norādīja, ka Austrumvācija tikai astoņos gados spēja likvidēt lielākos vides piesārņojuma avotus, un uzsvēra, ka baltiešiem vajadzēs vismaz desmit gadus lai nomainītu bezcerīgi nolietotās iekārtas, kas tiek izmantotas dzeramā ūdens un notekūdeņu sfērā.

Ule Lindboe

"Svarīgs katras valsts reformu darbs"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.11.02.

Šķiet, ka Eiropas Savienībā valda plaša vienprātība, ka iestāšanās sarunas nākamgad jāsāk arī ar atlikušajām sešām kandidātvalstīm. Tagad diskusijas notiek par to, kādā fāzē atrodas katras pretendentvalsts reformu attīstība.

Rīga. Priekšstatu par situāciju sniedza apmēram pirms nedēļas publicētais ES Komisijas ziņojums. To ņems par pamatu augstākā līmeņa sarunās decembrī Helsinkos, kur tiks pieņemts viedoklis par Komisijas priekšlikumu paplašināt sarunu grupu ar vēl sešām valstīm.

Jau šā gada martā sarunas sākās ar Igauniju, Poliju, Čehiju, Slovēniju un Kipru - tā saukto A grupu. Tagad zaļo gaismu gaida Latvija, Lietuva, Slovākija, Rumānija, Bulgārija un Malta jeb tā sauktā B grupa.

Ginters Veiss ir strādājis par ES vēstnieku Latvijas galvaspilsētā Rīgā kopš 1996. gada. Viņš uzskata, ka Latvija un Malta ir kandidātvalstis, kuru reformu darbs varētu atrasties vistuvāk līmenim, ko ir izdevies sasniegt A grupas valstīm.

"Situācija Latvijā un Maltā ir pavisam atšķirīga, taču abās šajās valstīs varam runāt par lieliem panākumiem", Veiss norādīja.

Viņš atzīmēja, ka pēc rūpīgas iepazīšanās ar ES Komisijas ziņojumu par visām 13 kandidātvalstīm kļūst skaidrs, ka B grupu iespējams iedalīt trīs grupējumos, kaut arī tagad ir panākta vienošanās valstis neiedalīt dažādās grupās atkarībā no panākumiem. Pašlaik vislabākais stāvoklis ir Latvijai un Maltai, bet vissliktākais - Rumānijai un Bulgārijai. Vidū atrodas Lietuva un Slovākija. Turcija atrodas savā kategorijā, un Komisija uzskata, ka šajā fāzē tā nav izpildījusi pat iestāšanās pamatpriekšnoteikumus. Kad Veiss runāja par otro grupu, Turciju viņš pat nepieminēja.

Komisijas nolūks bija izcelt kā negatīvos, tā arī pozitīvos faktorus visās kandidātvalstīs, un Veiss konstatēja, ka ziņojums norāda arī uz jaunu taktiku.

"Tagad uz katru valsti analizē atsevišķi, nevis pret visām izturas pēc viena parauga. Galvenais kritērijs tagad ir apieties ar katru kandidātvalsti individuāli, kā arī sniegt plašāku atbalstu, nevis tikai ekonomisko. Komisija ir arī papūlējusies uzsvērt jauno kandidātvalstu pozitīvos sasniegumus. Jāpiebilst, ka tādus atrast ne vienmēr bija viegli", Veiss teica.

Tā sauktās A grupas valstis Komisijas ziņojumā ir saņēmušas gan uzslavu, gan kritiku. Tām kopīgais šķiet tas, ka šīs valstis tik tiešām ir ķērušās pie svarīgākajiem jautājumiem, bet pagaidām atrisinātas ir tieši vieglās problēmas. Izskatās, ka problemātiskākie jautājumi, kā lauksaimniecība un pārvietošanās brīvība, tiks pārcelti uz nākamā gada darba kārtību. Kas attiecas uz B grupu, gandrīz visas šīs valstis ir izpildījušas izvirzītās politiskās prasības, kaut arī Rumānija svārstās uz atzīšanas un neatzīšanas robežas. Šai valstij arī ir aizrādīts uz dažādām nepilnībām, cita starpā saistībā ar makroekonomiskajām reformām. Rumānijas bērnu nami arī ir bijuši klupšanas akmens, un vēl pagājušajā nedēļā ūnijas paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens pieprasīja stāvokli tajos uzlabot līdz gada beigām. Viņš turklāt norādīja, ka Rumānijas valdībai vēlākais 2000. gada marta vidū jāpieņem ekonomikas stabilitātes programma.

Runājot par Baltijas valstīm, Veiss norādīja, ka daudzas konkrētas problēmas esot diezgan līdzīgas.

"Mēs runājam par valstīm, kurās pirms desmit gadiem bija bīstami uzņemties atbildību un patstāvīgi domāt. Aktivitāte arī netika stimulēta. Tagad tām jāsāk darboties pretējā virzienā un jāveido Eiropas Savienībai pielāgota ātrdarbīga un efektīva pārvalde", Veiss teica.

Viņš minēja konkrētus piemērus, kas izvirza lielas prasības jauna veida domāšanai:

"Tādas lietas kā standartizācija Eiropas Savienībā, muitas darba metodes, konkurences politika - tās izvirza prasības praktiskām ikdienas zināšanām, kādu pirms desmit gadiem vispār nebija. Runa ir par tā saukto cilvēku materiālu, ko katrai valstij nepieciešams uzkrāt."

Veiss pats pirms trim gadiem piedalījās ES vēstniecības veidošanas darbā Rīgā un norādīja, ka tikai pēdējā laikā esot sācis pamanīt pārmaiņas latviešu domāšanā. Tomēr tas, kas ir noticis, esot pozitīvs.

"Piemēram, investīciju klimats pēdējos gados ir mainījies un kļuvis daudz vieglāk saprotams. Kad es te ierados, cilvēks bija spiests apmeklēt 13 dažādas iestādes, bet tagad visi dienesti ir pārcelti uz Latvijas Attīstības aģentūru. Tomēr vēl aizvien pastāv lieli trūkumi, kas jānovērš. Piemēram, vajadzētu padarīt vieglāku produktu importu uz Latviju", Veiss teica.

Citas problēmas, kas Latvijai vēl jāatrisina, ir ekonomika, ko Eiropas Savienība vēl joprojām neuzskata par pietiekami stabilu, kaut arī reformas ir bijušas ievērojamas. Latvijai jāattīsta arī darbaspēka kompetence, lai valsti padarītu vēl pievilcīgāku ārvalstu ieguldītājiem. Komisijas ziņojumā Latvija ir cildināta par to, ka ir pieņemti iekšējā tirgus likumi.

Igaunija, kas iestāšanās sarunās atrodas soli priekšā savām kaimiņvalstīm, ir saņēmusi uzslavu par savas valsts ekonomikas nostiprināšanu. Lietuva ir slavēta par lēmumu slēgt Ignalinas atomspēkstaciju un panākumiem virzībā uz tirgus ekonomiku, kā arī augošo konkurētspēju. ES Komisija tomēr vēl aizvien uzskata, ka pārāk liela Lietuvas tirdzniecības daļa ir saistīta ar austrumiem, kamēr būtu jāpievēršas stabilākajiem ES tirgiem.

Igaunija un Latvija saņēma pārmetumus par saviem valodas likumiem. Komisija uzskata, ka Igaunijas Valodas likums ir solis atpakaļ attīstībā, jo tas ierobežo krieviski runājošās iedzīvotāju daļas līdzdalību politikā un ekonomikā.

Komisija cer, ka Latvijā jaunais Valodas likums uzlabos krieviski runājošo iedzīvotāju un citu minoritāšu valodu pārstāvju iespējas studēt un mācīties latviešu valodu. Latvijas parlaments šā gada jūlijā pieņēma jauno Valodas likumu, ko prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vēlāk atteicās apstiprināt. Likums tagad ir atdots parlamentam, kas, ņemot vērā stratēģiskos apsvērumus, revidēto likumu varētu pieņemt decembra sākumā.

"Valodas likums ir problematizējis diskusiju par Latvijas eventuālajām iestāšanās sarunām. Es tomēr esmu drošs, ka jaunajā Valodas likumā vairs nebūs Komisijas norādīto negatīvo punktu", Veiss teica un atzīmēja, ka cita starpā visām minoritātēm (līdzās lielajai krievu grupai dzīvo arī baltkrievi, poļi, ukraiņi u.c.) jābūt nodrošinātām tiesībām nodarboties ar brīvu tirdzniecību.

 

Latvija vēlas sākt sarunas

ar Eiropas Savienību

Latvijas vadība ir vienisprātis, ka valsts vēlas un ir gatava sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tā ir gatava atzīt vēl neatrisinātās problēmas un mēģināt izstrādāt risinājumu, kā ar tām tikt galā.

Rīga.

"Eiropas Savienības izstrādātais modelis mums ir ļoti labi piemērots", apstiprina prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Viņa runā par ES Komisijas ziņojumu, kurā ir ņemti vērā katras kandidātvalsts individuālie sasniegumi un reformu darbs.

"Daudzas problēmas vēl ir jāatrisina, un es domāju, ka mums būs nepieciešama palīdzība no ārpuses, lai daļu no tām atrisinātu. Kriminalitāte un korupcija ir visām bijušajām padomju valstīm kopīga problēma. Mūsu valsts pāreja uz tirgus ekonomiku ir bijusi grūta, taču mēs esam guvuši panākumus", Vīķe-Freiberga saka.

Finansu ministrs Edmunds Krastiņš uzskata, ka vislielākie šķēršļi, kas atrodas starp Latviju un pilnvērtīgu tās dalību Eiropas Savienībā, nav ekonomiska rakstura.

Lielāka ekonomiskā palīdzība mums jāpiešķir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī jāveicina konkurence. Protams, ka ekonomiskajā frontē pastāv problēmas, taču mūsu finansu un ekonomikas likumdošana sāk atbilst ES prasībām, kaut gan ar zināmām nepilnībām, tāpēc nepieciešams koriģēt detaļas. Tā tomēr nav mūsu lielākā problēma", Krastiņš norādīja.

Viņš uzskata, ka vissmagākie jautājumi Latvijai būs saistīti ar infrastruktūru, vidi un, iespējams, lauksaimniecību. Vīķe-Freiberga piekrīt, ka lauksaimniecība ir piņķerīgs jautājums. No valsts kopējās platības lauksaimniecība aizņem gandrīz 39 procentus. Kopš 1990. gada lauksaimniecības, medību un mežsaimniecības īpatsvars valsts iekšzemes kopproduktā ir samazinājies no 21,1% līdz 3,6%.

"Problēma ir bijusi lauksaimniecības uzturēšana pie dzīvības, un mūsu mērķis ir mēģināt to modernizēt", viņa konstatē.

Tomēr vēl būs jāveic lielas struktūras maiņas, lai palielinātu Latvijas lauksaimniecības sektora efektivitāti un uzlabotu eksporta iespējas.

Viena no vissarežģītākajām Latvijas problēmām ir bijusi pāreja uz tirgus ekonomiku, un šajā jomā vēl aizvien noris intensīvs darbs. Latvija savas grūtības skaidro ar to, ka šī valsts padomju laikā bija rūpnieciski visattīstītākā no trim Baltijas valstīm un ka Latvija tādējādi bija spēcīgi saistīta ar Padomju Savienību. Uzņēmumu privatizācija, piemēram, bija saistīta ar grūtībām pārkārtot ražošanu, lai to produkcija atbilstu Rietumvalstu pieprasījumam.

Latvija vēl joprojām atkopjas no depresijas, kas valsti piemeklēja, kad 1998. gada augustā sabruka Krievijas ekonomika. Krastiņš piekrīt, ka trieciens bija spēcīgs, tomēr vienlaikus uzsver, ka šis belziens tālākā perspektīvā Latvijai nāks par labu.

"Kad sabruka Krievijas ekonomika, daudzi Latvijas uzņēmumi bija spiesti meklēt jaunus tirgus. Mēs domājām, ka daudzi bankrotēs, taču tā nenotika", Krastiņš saka.

1998. gada beigās eksports uz Eiropas Savienības zonu veidoja 55% no Latvijas kopējā eksporta, un imports no ES sasniedza 56%. Latvijas galvenā eksportprece ir kokmateriāli, un Eiropas Savienībā lielākie tirdzniecības partneri ir Vācija un Lielbritānija. 1998. gada pirmajos trīs kvartālos eksports uz Krieviju samazinājās līdz 14%, ko varam salīdzināt ar 20% 1997. gadā.

Krastiņš uzskata, ka valsts virzīšanas process uz tirgus ekonomiku nav prasījis nekādu uzupurēšanos un uzsvēra, ka ekonomika, kas tiek pielāgota Eiropas Savienībai, nāks par labu visiem iedzīvotājiem. Finansu ministrs Krastiņš arī domā, ka Latvijas uzņēmumi spēs izturēt Eiropas Savienības konkurenci.

"Runājot par eksportu, mēs jau tagad esam tādā pašā līmenī kā daudzas ES dalībvalstis", viņš piebilda.

Viņš pārstāv to viedokli, kas uzskata, ka Latviju ir iespējams uzskatīt par līdzvērtīgu Igaunijai.

"Pirms gada Igaunijas panākumi ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā varbūt arī bija nedaudz lielāki, taču tagad tā vairs nav", viņš teica.

Prezidente Vīķe-Freiberga savukārt saka, ka Latvija priecājas par Igaunijas panākumiem.

"Mēs neesam dusmīgi par to, ka Igaunija jau ir sākusi iestāšanās sarunas. Protams, ka mēs gribam savas sarunas sākt pēc iespējas drīzāk, un ar ES Komisijas tagad prezentēto modeli mēs esam ārkārtīgi apmierināti. Tagad mēs varēsim virzīties uz priekšu pašu izraudzītajā tempā."

Ne prezidente, ne finansu ministrs sevišķi nevēlas runāt par eventuālās pilnīgās iestāšanās grafikiem, tomēr teica, ka runa ir par pāris gadiem vai mazliet ilgāku laika posmu, iekams valsts uzskatīs, ka ir pilnīgi gatava. Pirms augstākā līmeņa sanāksmes decembrī, kad Eiropas Savienība pieņems nostāju par sešām jaunajām kandidātvalstīm, diskusijas ir bijušas par to, vai ir nepieciešami stingri grafiki. Vīķe-Freiberga norādīja, ka svarīgi ir nevis datumi, bet gan tas, ka uz iestāšanās sarunām tiek uzaicinātas arī pēdējās kandidātvalstis.

Žanete Bjorkvista

"Zviedri un somi Latvijā būvēs celulozes fabriku"

"Dagens Industri"

— 99.11.04.

Zviedru uzņēmums "Södra", Latvijas valsts un somu meža īpašnieki "Metsäliitto" veido projektēšanas akciju sabiedrību milzīgas celulozes fabrikas celtniecībai Latvijā. Ieguldījumi varētu būt apmēram 8 miljardi kronu.

Šī projektēšanas akciju sabiedrība tagad ir veidošanas stadijā, un tās uzdevums būs sagatavot lēmumu par līdz šim vislielākā rūpnieciskā ieguldījuma izdarīšanu Latvijā - runa ir par vismodernāko celulozes fabriku, kas gadā ražos apmēram 600 000 tonnu skuju (koku) sulfāta celulozes masas.

Divu gadu laikā projektēšanas uzņēmumam visām trim iesaistītajām pusēm ir jāiesniedz visa nepieciešamā informācija, lai tās varētu pieņemt galīgo lēmumu par fabrikas celtniecību.

Iespējams, ka fabriku būvēs Jēkabpilī, kas atrodas pie Daugavas upes. Diskusijas ir notikušas arī par alternatīvām celtniecības vietām - Līvāniem, kas arī atrodas pie Daugavas, kā arī Pāvilostu vai Vārvi pie Baltijas jūras. Viens no projektēšanas uzņēmuma galvenajiem uzdevumiem būs noteikt, kura vieta ir vislabākā.

Paredzams, ka vislielākais īpašnieks jaunajā celulozes fabrikā būs Metsäliitto, otro vietu ieņems Södra, un vismazākā īpašniece būs Latvijas valsts. Vēl nav precīzi noteikts, kā šīs trīs puses savā starpā sadalīs īpašuma tiesības.

Dagens Industri no saviem informācijas avotiem ir uzzinājusi, ka jaunās projektēšanas akciju sabiedrības veidošana tiekot skaidrota kā zīme, ka celulozes fabrikas projekts ir spēris lielu soli realizēšanās virzienā. Visas trīs puses fabrikas uzcelšanu uzskata par ļoti svarīgu.

40% no Latvijas teritorijas klāj meži, lielākoties egles un priedes. Celulozes fabrika varētu gūt labumu no relatīvi lētajām meža izejvielām un relatīvi lētā darbaspēka. Turklāt celuloze Latvijai dotu ievērojami lielākus eksporta ienākumus nekā pašreizējais apaļkoku un zāģmateriālu eksports.

Galvenā Södra prasība, lai šis uzņēmums izdarītu ieguldījumus jaunajā celulozes fabrikā, ir visu nepieciešamo infrastruktūru garantija, piemēram, uzticama un pastāvīga elektroenerģijas piegāde, labi ceļi, darbojošās ostas un tā tālāk.

Södra ir pasaules lielākais balinātās skuju (koku) celulozes ražotājs, kas gadā saražo 1,5 miljonus tonnu. Uzņēmums vēlas ieguldīt līdzekļus Latvijā tādēļ, ka grib arī turpmāk intensīvi attīstīties.

Södra ir pabeigusi Monsterosas fabrikas rekonstrukciju, tās gada kapacitāti palielinot līdz 750 000 tonnu, augšanas iespējas Zviedrijā ir ierobežotas. Södra tagad analizē, vai ir iespējams Morrumas fabrikas jaudu palielināt par 100 000 tonnu. Pēc tam tomēr Dienvidzviedrijas mežiem vajadzēs augt apmēram desmit gadu, lai atkal būtu izejvielas, kas ļautu celulozes ražošanas kapacitāti Zviedrijā palielināt vēl vairāk.

Pērs Brakonjē

"Zviedru uzņēmumi tik drīz nejutīs konjunktūras efektu"

"Dagens Industri"

— 99.11.04.

"Kaut arī Baltijas jūras reģiona ekonomiskā konjunktūra ir augusi, tās iespaids uz zviedru eksporta uzņēmumiem būs diezgan niecīgs arī 2000. gadā."

Ar šādu paziņojumu klajā nāca Föreningssparbanken galvenais ekonomists Hūberts Fromlets, iepazīstinot ar bankas ziņojumu par Baltijas jūras reģionu.

"Pēc desmit gadiem viss Baltijas jūras reģions, izņemot varbūt Krieviju, būs sācis ieviest eiro, arī Zviedrija. Tad zviedru eksportētājiem nāksies sastapties arī ar asu angļu, holandiešu un franču uzņēmumu konkurenci."

Baltijas jūras reģionā, ieskaitot visas desmit valstis - Ziemeļvalstis, Vāciju, Poliju un Baltijas valstis, - gaidāms, ka 1,8% pieaugums 1999. gadā palielināsies līdz vērā ņemamiem 2,9%.

Paredzams, ka nākamgad vislielākais pieaugums visā Baltijas jūras reģionā būs reformu valstīs Polijā un Igaunijā. Banka uzskata, ka Polijas IKP palielināsies par 4,8% un Igaunijā par 4%, tomēr arī Latvijā un Lietuvā pieaugums būs 2 - 3 procenti.

Zviedru eksportuzņēmumiem vajag saglabāt vēsu prātu.

"Svarīgi ir raudzīties, kādās sfērās notiek pieaugums. Gandrīz visās valstīs iekšzemes pieprasījums aug lēnāk nekā iekšzemes kopprodukts, arī Vācijā. Kamēr patēriņš ir vājš, zviedru uzņēmumu eksporta izredzes uz turieni sevišķi nepalielināsies", norādīja Hūberts Fromlets.

Polija ar saviem 39 miljonioem iedzīvotāju ir potenciāls tirgus netālu no Zviedrijas. Tekošā rēķina bilance tomēr rada satraukumu, un var notikt, ka Polija zlotu palaiž brīvā peldējumā.

"Eksporta veicinātais Igaunijas konjunktūras kāpums droši vien izraisīs ieguldījumu palielināšanos, par ko Zviedrijas eksporta uzņēmumi varēs būt priecīgi", teica Jorgens Kennemars, kas bankā ir atbildīgs par Baltijas valstīm.

Turpretī eksporta pieaugums uz Latviju būs daudz niecīgāks sakarā ar stingro finansu politiku un vājo darba tirgu, kas mazina mājsaimniecību patēriņu, tomēr privātās tautsaimniecības turpmākā pārstrukturēšana perspektīvā vecinās investīcijas preču importa pieaugumu.

Lai gan Polijas un Baltijas valstu budžetā ir iztrūkums un to tekošais rēķins ir negatīvs, vissliktākajā stāvoklī atrodas Lietuva.

"Nepieciešamas radikālas pārmaiņas tekošā rēķina deficītā, kas šogad ir sasniedzis 12% no IKP un nākamgad būs 10%, lai satraukumu valūtas dēļ būtu iespējams mazināt uz ilgāku laiku", Jorgens Kennemars norādīja.

Rēta Vaikla

"Ziņojums par Baltijas jūras reģiona valstīm prognozē labāku 2000. gadu"

"Förenings Sparbanken"

— 99. 11. 03.

Ziņojums par Baltijas jūras reģiona valstīm - "FöreningsSparbanken" veiktā Baltijas jūras apkaimes valstu plus Norvēģijas ekonomikas stāvokļa analīze - trešdien tika publicēts rudens versijā.

Divas reizes gadā "Förenings Sparbanken" tautsaimnieki "iziet cauri" desmit Zviedrijas kaimiņvalstīm, kurām ir liela nozīme Zviedrijas ekonomikā.

2000. gadā banka Baltijas jūras reģionā prognozē pozitīvāku ekonomisko pieaugumu nekā 1999. gadā. Gaidāms, ka iekšzemes kopprodukts kopumā palielināsies par 2,9%, vērtējot pēc Zviedrijas eksporta uz katru valsti, un vislielākais pieaugums būs Polijā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā un Latvijā. Pat Krievijā nākamgad tiek prognozēts ekonomikas pieaugums, kaut arī visai pieticīgs.

Gaidāms, ka inflācija palielināsies, tomēr paliks zemā līmenī.

"Atšķirības starp dažādām valstīm tomēr ir lielas", saka "FöreningsSparbanken" galvenais ekonomists Hūberts Fromlets. "Sevišķi reformu valstis pēc Berlīnes mūra krišanas ir attīstījušās ļoti atšķirīgi, un tāpēc grūti izdarīt vispārīgus secinājumus. Daudzās valstīs pastāv arī lielas atšķirības starp to reģioniem."

Gaidītais pieauguma kāpums Baltijas jūras reģionā tomēr relatīvi maz ietekmēs Zviedrijas eksportu kopumā. Iemesls: gaidāms, ka pieaugums mūsu kaimiņvalstīs pirmām kārtām būs saistīts ar eksporta pieaugumu, nevis lielāku pašmāju patēriņu. Tas attiecas arī uz Vāciju, kur patērētāji turpina nogaidīt.

Riska faktors, kam var būt negatīvs efekts, ir tekošā rēķina (visu ar ārvalstīm veikto transakciju neto; balance on current account) deficīts Latvijā, Lietuvā un Polijā. Visām trim Baltijas valstīm un Krievijai raizes rada vājās valsts finanses.

"Tālākā perspektīvā mēs esam optimistiski noskaņoti par ekonomikas attīstību Baltijas jūras reģiona valstīs, jo sevišķi tāpēc, ka desmit gadu laikā visā šajā reģionā droši vien jau būs ieviests eiro. Daudzi strukturālie izaicinājumi un problēmas tomēr vēl saglabājas, pirmām kārtām reformu valstīs", Hūberts Fromlets norādīja.

"Kubiļus — jaunais ministru prezidents"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.11.04.

Parlaments ievēlējis Lietuvas valdību. Tautas nobalsošana.

Lietuvas parlaments (Seima) trešdien ievēlēja jaunu ministru prezidentu. Rolanda Paksa sekotājs ir 43 gadus vecais Andrus Kubiļus, līdz šim parlamenta prezidenta vietnieks un, tāpat kā Pakss, ir Konservatīvās partijas biedrs. Kubiļu šim amatam ieteica prezidents Adamkus pēc tam, kad Pakss, protestējot pret Lietuvas naftas saimniecības privatizācijas izmaksām, no amata atkāpās. Konservatīvo un kristīgo demokrātu frakcijas pirms trešdienas balsojuma bija signalizējušas par piekrišanu Kubiļa kandidatūrai. No 138 deputātiem savas balsis par Kubiļu atdeva 82. Adamkus jau pagājušajā nedēļā aicināja Kubiļu izstrādāt krīzes programmu, kurai būtu jāatrisina finansu grūtības, kādās patlaban nonākusi Lietuva. Darba un sociālo lietu ministre Degutiene, kas pa šo laiku veikusi premjerministra pienākumus, noraidīja iespēju pārņemt ministru prezidenta amatu. Kubiļum divu nedēļu laikā jāsastāda jaunā valdība.

Pa šo laiku augusi kritika pret Adamku, kas neatlaidīgi iestājās par Lietuvas naftas koncerna Mažeiķu Nafta privatizācijas līguma parakstīšanu. Pakss līgumus ar naftas koncernu Williams Inernational nosaucis par "postošiem". Saskaņā ar panākto vienošanos ar amerikāņu uzņēmumu Lietuva uzņēmusies saistības par koncerna parādu pārņemšanu, kas Lietuvas valsts budžetu noslogotu ar 1,4 miljardiem litu parādu. Arī Starptautiskais valūtas fonds Lietuvu pirms līguma noslēgšanas brīdinājis, jo valsts budžeta deficīts pārsniedz robežu, par ko vēl būšot jāatbild. Pēc speciālistu aprēķiniem, nākamajā gadā deficīts varētu pieaugt no 12 līdz 13% no kopējā budžeta apjoma. Adamkus un Konservatīvo partijas priekšsēdētājs Landsberģis iepretim politiskajiem iemesliem aizstāvēja privatizācijas "amerikānisko risinājumu", jo tie valsti ciešāk sasaistot ar Rietumu interesēm. Pakss atbalstu saņēma no Lietuvas ekonomikas, bijušā prezidenta Brazauska un no katoļu baznīcas. Arī no prezidentam tuvo vidus dzirdama kritika, ka Lietuva, balstoties uz politiskiem apsvērumiem, atkāpjoties no brīvas ekonomikas ceļa.

Opozīcijai sociāldemokrātu vadībā un ar sociālistiskās Darba partijas atbalstu izdevās panākt tautas nobalsošanas sarīkošanu par naftas koncerna pārdošanu. Vairāk nekā viena trešdaļa izteicās par nobalsošanu, kurai vajadzētu notikt nākamā gada februārī. Tādējādi tā nākamajā gadā sakrīt ar parlamenta vēlēšanu cīņas laiku. Parlamentam jāizlemj konkrēts laiks un jautājuma formulējums. Landsberģis kritizēja opozīciju, ka tā ar tautas nobalsošanu Lietuvā grib sākt "sociālistisku revolūciju" .

"Lemts iznīcībai"

"Newsweek"

— 99.11.08.

Reformators par pēdējām Berlīnes mūra dienām un par to, kādēļ sabruka komunisms.

Berlīnes Mūris nesabruka vienā dienā un pat arī ne vienā gadā. Krīze Austrumvācijā sākās četrus gadus pirms 1989.gada dramatiskajiem notikumiem un daudzu jūdžu attālumā - tā sākās ar perestroiku un demokratizāciju Padomju Savienībā. Laikā, kad neapmierinātība Austrumvācijā pārtapa masu kustībā, Austrumvācijas iedzīvotāji zināja, ka mana "izvēles brīvības" politika nav vienīgi propagandas sauklis. Viņi zināja, ka vairs neatkārtosies 1968.gada Prāgas pavasara notikumi un ka Varšavas Pakta tanki vairs neiejauksies. Tad nu viņi izdarīja savu brīvo izvēli, nojaukdami Mūri.

Es nekad neesmu nožēlojis savu lēmumu. Būtu bijis bezcerīgi pretoties tautas gribai, lai glābtu iznīcībai nolemto Eriha Honekera režīmu. Spēka pielietošana varētu izvērsties par pamatīgu asinspirti - galu galā, apvienošanās vēlme 1989.gada rudenī bija pārņēmusi miljonus vāciešu -, turklāt tā varētu novest pie militārās konfrontācijas superlielvalstu starpā. Pat, ja mums būtu izdevies izvairīties no konfrontācijas, intervence nozīmētu atkāpšanos no manas politiskās filozofijas pamatprincipiem. Militārās akcijas būtu sagrāvušas to uzticību, kas sāka veidoties ar Rietumiem un Savienotajām Valstīm, un tās apturētu būtiski nozīmīgo ārzemju politisko un ekonomisko atbalstu perestroikai . Turklāt militārā iejaukšanās nozīmētu vienkāršu cilvēku apšaušanu, bet tas ir pret maniem morāles principiem. Aukstais karš atsāktos no jauna un manas politiskās pozīcijas kopumā tiktu diskreditētas.

Tolaik neviens pret to neiebilda. Neviens no Politbiroja locekļiem, kā arī neviens no augstākā ranga Padomju valsts vadītājiem pat neierosināja izmantot spēku. Neviens neieteica mobilizēt Austrumvācijā izvietotos padomju spēkus. Ir tiesa, ka vairāki ģenerāļi privātās sarunās apsprieda šādu iespēju - un vēlāk mani atklāti kritizēja par to, ka es neesot iesūtījis karaspēku. Taču tajā brīdī pat aizsardzības ministrs un vēlākais apvērsuma vadītājs Dmitrijs Jazovs neiestājās par intervenci.

Par ko tad būtu jācīnās? Komunisms, tāds, kādu to bija iedomājušies šīs teorijas izgudrotāji, nekad un nekur nebija eksistējis, pat Padomju Savienībā ne. Eksistēja vienīgi Staļina sociālisms. Sistēma bija sevi izsmēlusi un bija lemta iznīcībai. Vēl 1988.gadā es uzstāju, ka partijai ir jāatsakās no sava monopola uz varu, īpašumu un ideoloģiju. Man padomā bija likvidēt tās politiskās varas struktūras, kas bija valdījušas Krievijā kopš Staļina laikiem.

Kad tika atsvabināti glasnostj un demokratizācijas spēki, tie sāka darboties neparedzamā veidā. Šie spēki bija izšķirošie pārmaiņu katalizatori Austrumeiropā, bet es nevaru noliegt, ka šie paši spēki veicināja separātiskās tendences PSRS nacionālajās republikās. Tagad es nesaskatu nekādus draudus Krievijas drošībai, ko varētu radīt Austrumeiropas valstu iestāšanās NATO. Tomēr šo valstu labi izprotamā sākotnēja nepatika pret "Lielo Brāli Austrumos" ir pārvērtusies par politiku, kas atsakās no jebkādām nopietnām attiecībām ar Krieviju. Tas nav labi ne Krievijai, ne Austrumeiropai, nedz arī visai pasaulei.

Mihails Gorbačovs

"Trumena nelokāmība aukstā kara laikā"

"The Washington Times"

— 99.11.03.

1950.gada 5.janvārī pēc kopīgām pusdienām uz prezidenta jahtas "Viljamsburga" britu premjerministrs Vinstons Čērčils atzina, ka viņa pirmais iespaids par Hariju Trumenu Potsdamas konferencē 1945.gadā neesot bijis īpaši labs.

Viņš Trumenam atzinās: "Man jāatzīst, es jūs toreiz novērtēju ļoti zemu. Es necietu, ka jūs ieņemat Frenklina Rūzvelta vietu. Es smagi kļūdījos. Tagad es uzskatu, ka tieši jūs un neviens cits glābāt Rietumu civilizāciju."

Tomēr jāatzīst, ka Trumena politikai neizdevās glābt visas Rietumu civilizācijas. Pirms nacistiskās Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā Padomju Savienība okupēja Centrālo Eiropu un Austrumeiropu, kā arī, pārkāpjot savu 1945.gadā Jaltas konferencē izteikto solījumu par brīvu vēlēšanu organizēšanu, visā reģionā izveidoja komunistiskās policijas valstis, brutāli apspiežot pretkomunistiskos spēkus. Tomēr, pateicoties Trumenam, padomju ekspansionisms tika ierobežots.

Viņa prezidentūras laikā pieņemtās vēsturiskās iniciatīvas - palīdzība Grieķijai un Turcijai cīņā pret komunistu spēkiem, Eiropas Atveseļošanās programma (kas vairāk ir pazīstama kā Maršala plāns), kas pārveidoja kara sapostīto kontinentu; Berlīnes "gaisa tilts", piegādājot pārtiku Rietumberlīnei, kas atradās aiz komunistu blokādes, NATO un Vācijas Federatīvās Republikas izveide - palīdzēja Rietumeiropai izvairīties no padomju kundzības un izveidoja pamatu Rietumu civilizācijas okupēto daļu atbrīvošanai brīnumainajā 1989.gadā.

Trumena politikas pamatā bija pārliecība, ka padomju totalitārisms nekādā ziņā neatšķiras no nacistu totalitārisma. Viņš uzskatīja, ka gan nacisti, gan komunisti pārkāpa cilvēktiesības savās zemēs un centās paplašināt savas impērijas ārvalstīs. Trumens uzskatīja: ka lai izveidotu tādu pasauli, kurā plauktu demokrātiskās vērtības, Savienotajām Valstīm jāaptur padomju ekspansionisms, izmantojot pēc vajadzības ekonomisko un militāro palīdzību vai nepieciešamības gadījumā arī ieroču spēku. Ilgākā laikposmā veiksmīga iegrožošanas politika varētu piespiest padomju līderus zaudēt ticību nenovēršamam komunisma triumfam pasaulē. Tikai tad sarunas ar Maskavu varētu nodrošināt drošāku un mierīgāku pasauli.

Tā kā Trumena administrācijas īstenotā iegrožošanas politika noteica ASV ārpolitikas virzienu turpmākajiem 35 gadiem, tā šķiet dabiska, pat nenovēršama reakcija uz padomju agresivitāti.

Tomēr tas nebija nekas tamlīdzīgs. Trumena priekštecis Frenklins Rūzvelts bija ieņēmis krasi pretēju pieeju Maskavai, kuras mērķis bija nostiprināt ilgstošu ASV un padomju draudzību, un, kad par prezidentu kļuva Trumens, viņš bija apņēmies iet Rūzvelta pēdās, pat ja tas nozīmētu savu izjūtu noliegumu. Tomēr pakāpeniski viņš atbrīvojās no Rūzvelta ēnas un atstāja neizdzēšamu zīmogu ASV ārpolitikā.

Trumena izšķirošā attiecību saraušana ar Rūzvelta ārpolitiku notika viņa vēsturiskajā uzrunā Kongresa sesijā 1947.gada 12.martā. Viņš paziņoja: "Es ticu, ka Savienoto Valstu politikai ir jāatbalsta brīvas tautas, kas pretojas bruņoto minoritāšu vai ārēju varu centieniem tās apspiest." Viens no Trumena biogrāfiem Alonso Hembijs šo runu raksturoja kā "izšķirošu soli tajā, ko mēs drīz vien nosaucām par auksto karu."

Trumena gatavība izmantot amerikāņu spēkus, lai aizstāvētu brīvību visā pasaulē, liecināja par nopietnu pavērsienu ASV ārpolitikā.

Trumena administrācija neiejaucās ikvienā gadījumā, kad komunisti draudēja pārņemt varu. Ķīniešu pilsoņkara laikā tā tikai daļēji izteica atbalstu nacionālistiem, ticot, kā 1947.gadā izteicās Trumens, ka pretkomunistu līderis Čan Kai Ši vadot "viskorumpētāko valdību pasaules vēsturē." Tomēr jāsaka, ka, sākot ar Trumena prezidentūru un arī visa aukstā kara laikā, Amerika kļuva par galveno visu padomju imperiālisma apdraudēto valstu aizstāvi.

"Bez militārā potenciāla

Eiropa būs kā tāds papīra tīģeris"

"Le Monde"

— 99.11.04.

Džordžs Robertsons, bijušais britu aizsardzības ministrs, kas iecelts par NATO ģenerālsekretāru un kopš oktobra sācis pildīt savas funkcijas, ieradies Francijā, lai tiktos ar prezidentu Žaku Širaku.

Savā braucienā pa NATO valstu galvaspilsētām, Dž.Robertsons brīdina par dalībvalstu militārā budžeta samazināšanas sekām. Intervijā ar laikrakstu "Le Monde" Dž.Robertsons dalās savās domās par Eiropas drošības un aizsardzības identitātes koncepciju.

— 4.novembrī jums ir tikšanās ar Francijas prezidentu. Vai Francijas īpašā pozīcija NATO tai nozīmē kādas grūtības?

— Francija spēlē nozīmīgu lomu NATO un vairumā organizācijas pasākumu. Tas ir drošs sabiedrotais, kas visos izšķirošos brīžos, ko mēs pieredzējām šajā gadā laikā, ir turējies godam. Lēmums par integrāciju militārajās struktūrās ir jāpieņem franču tautai, taču tas neatsaucas uz Francijas operatīvo iesaisti tajā, ko mēs darām.

— Vai NATO ģenerālsekretāram būtu jāizrāda iniciatīva, lai padarītu iespējamu Francijas atgriešanos integrētajās militārajās struktūrās, ko tā pameta 1966.gadā?

— Ģenerālsekretārs kalpo Atlantijas Padomei. Tātad viņam nepiederas izvirzīties ar iniciatīvām. Lēmums ir jāpieņem franču tautai un tās ievēlētajiem pārstāvjiem… Es esmu ieinteresēts Alianses operatīvajā efektivitātē, un Francija tajā iederas ļoti labi.

— Vai Francijas īpašā pozīcija neiespaido NATO efektivitāti?

— Nē.

— Ko Jums nozīmē Eiropas drošības un aizsardzības identitātes nostiprināšana (EDAI)?

— NATO prioritāte ir attīstīt pēc iespējas labāku potenciālu. Kosovas notikumi akcentēja to, ko mēs jau zinājām: eiropieši nav darījuši visu nepieciešamo, lai organizētu savus bruņotos spēkus nākotnes iespējamo draudu kontekstā. Mēs vēl joprojām esam pārāk orientējušies uz pagātnes ienaidniekiem. Tātad Eiropai ir jāveic vairāk darba pašai savās interesēs un NATO interesēs. Taču vairāk Eiropas nenozīmē mazāk Amerikas. Tas nozīmē spēcīgāku NATO.

— Vai eiropiešiem ir jādara vairāk NATO ietvaros vai ārpus NATO, kādā autonomā struktūrā?

— Es biju Sanmalo (kur Francija un Lielbritānija sāka Eiropas drošības ideju). Es toreiz biju aizsardzības ministrs. Vairākas idejas, kas atrodamas Sanmalo deklarācijā, nāk no britu aizsardzības ministrijas. Tāpēc es esmu labvēlīgi noskaņots pret to, lai Eiropas nācijas darītu vairāk savas drošības nostiprināšanai, lai varētu aizstāvēt sevi, Eiropas intereses, kad amerikāņi nevar vai nevēlas iesaistīties. Esmu pragmatisks. Es vēlos, lai Eiropa sniegtu savu ieguldījumu Alianses nostiprināšanā, pateicoties labākai saskaņai un līdzsvaram savā starpā. Kā Strasbūrā teica Žaks Širaks, Alianse turpina būt Eiropas kolektīvās drošības centrālā ass, un Eiropas pīlāra izveidošana veicinās Alianses dinamismu.

— Kādām ir jābūt Eiropas prioritātēm, lai palielinātu savas drošības iespējas?

Mums ir jādara vairāk stratēģisko ieroču jomā. Mums ir jādara vairāk loģistikas jomā, jo mums ir pārāk daudz sistēmu, kas izveidotas jau aukstā kara laikā, un pārāk maz spēku projekcijai. Mums ir nepieciešams vairāk spēku, kas varētu rīkoties nekavējoties. Atklāti runājot, tas ir skandalozi, ka NATO Eiropas valstīm ir bruņotie spēki 2 miljonu cilvēku apmērā, un 40 000 vai 50 000 no tiem piedaloties Kosovas operācijā, mēs bijām tuvu lūzuma punktam. Ja mēs esam spējīgi izmantot tikai 2% mūsu spēku, tad ir skaidrs, ka esam izdarījuši nepareizo izvēli. Lūk, trīs jomas, kurās mums ir jāpieliek pūles, taču tās nav vienīgās.

— Jūs nepieminējāt Eiropas novērošanas satelītu…

— Mums nav jādublē tas, kas NATO jau ir. Viena no mūsu lielākajām problēmām ir tā, ka Eiropa tērē gandrīz divas trešdaļas no tā, ko amerikāņi iegulda savā aizsardzībā, taču rezultātā mēs iegūstam armiju ar nelielām iespējām, galvenokārt, tāpēc, ka mēs visi darām vienu un to pašu, ka mēs konkurējam savā starpā un tērējam naudu nelietderīgi.

—  Tātad EDAI prioritāte ir iespējas, nevis institūcijas?

— Mums var būt vislabākās institūcijas pasaulē, taču, ja mums nebūs labi sagatavotu spēku, ko ir iespējams izmantot krīzes situācijā ilgstoši, kam tad tās ir vajadzīgas? Mums tagad ir iespēja apvienot mūsu potenciāla nostiprināšanu ar iespējām, ko paver ES kopīgās drošības politikas komisāra loma, lai drošības jomā Eiropai piešķirtu tādu pašu ietekmi un nozīmi, kāda tai ir ekonomikas jomā. Ir svarīgi to visu apvienot, taču bez potenciāla Eiropa būs kā tāds papīra tīģeris.

— Ko jūs domājat par tādām valstīm, kā Vācija, kas samazina militāro budžetu?

— Man šķiet, ka Eiropas valstīm vajadzētu uz to paskatīties rūpīgāk. Ir jābeidz šī tendence, ja ne, mēs nespēsim nodrošināt nākotnes paaudžu drošību. Mēs nevarēsim turpināt ievākt miera augļus, ja miera nebūs.

— Kādā stāvoklī ir NATO un Krievijas attiecības?

— Es rezumēšu šādiem vārdiem: sarežģītas, taču progresējošas. Pēc Kosovas kara Krievija ir atgriezusies Krievijas - NATO Partnerības padomē, kur viņi pašlaik negrib runāt ne par ko citu kā tikai Balkāniem. Atslēga attiecību normalizēšanai un uzticēšanās atjaunošanai starp Krieviju un NATO ir praktiska mūsu spēku sadarbība konkrētā veidā, un, cik man zināms, šīs attiecības ir ļoti labas.

— Vai karš Čečenijā neapdraud šo uzticēšanos?

— Tā ir Krievijas iekšējā problēma. NATO valstis savu viedokli ir izteikušas katra atsevišķi. Tās ir noraizējušās par izmantoto līdzekļu proporcionalitāti un humanitārajām sekām. Tās izprot Krievijas vēlmi apkarot terorismu.

— Vai tas nav NATO risināms jautājums?

— Nē. Tas iet ārpus 1997.gadā noslēgtā Krievijas - NATO attiecību regulēšanas līguma sfēras.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS