Preses konferencē Rīgas pilī 2007.gada 10.martā:

Labvakar, dāmas un kungi, dārgie tautieši!

Pamatojoties uz Satversmes 72.pantu, es esmu izmantojusi šajā pantā Valsts prezidentam piešķirtās tiesības, lai apturētu to divu likumu grozījumus (“Latvijas Vēstnesis” Nr.42, 10.03.2007.), pret kuriem jau agrāk biju iebildusi savā vēstulē Saeimai (“Latvijas Vēstnesis” Nr.25, 13.02.2007.), šos likuma grozījumus nosūtot atpakaļ otrreizējajai caurlūkošanai un ko Saeima neņēma vērā, pieņemot tos gluži tādā pašā formā kā iepriekš. Šo žestu veicot, es gribēju izdarīt vairāk nekā tikai pievērst uzmanību tiem trūkumiem, kas tik tiešām piemīt šiem diviem likuma grozījumiem, bet gan būtībā skandināt ļoti nopietnu trauksmes signālu par to, kas mūsu valstī notiek attiecībā uz valsts drošības iestāžu pārraudzību un kontroli. Tas ir komplekss notikumu kopums, kas pēkšņi sākās pagājušajā gada pašās pēdējās dienās ļoti sasteigti, Saeimas brīvdienu laikā, ļoti īsā laikā proponējot veselu virkni grozījumu, daudzi no kuriem jau no paša sākuma bija tik neadekvāti, ka beigās tika atsaukti, taču jau ar šo rīcību vien, un pēc tam šos grozījumus pieņemot steidzamības kārtā Ministru kabinetā, jau tika pārkāpta Nacionālā drošības likuma 20.panta pirmā daļa, kas nosaka, ka jautājumi, kas skar Latvijas nacionālās drošības iestāžu darbību, būtu jāskata kopēji, saskaņojot viedokļus starp valsts augstākajām amatpersonām Nacionālās drošības padomē. Tas netika darīts. Viens grozījums tika proponēts un arī tūdaļ atsaukts – par kardinālām izmaiņām mūsu drošības iestāžu līdzsvarā, un tā bija doma Informācijas analīzes dienestam pēkšņi piešķirt operatīvās darbības tiesības. Šāds lēmums būtu tūliņ nesis būtiski katastrofālas sekas, jo kā NATO dalībvalsts Latvija ir nozīmējusi Satversmes aizsardzības biroju kā savu nacionālo drošības aģentūru un kāda cita nedrīkst aizstāt viņu funkcijas, nedz arī jebkādi tās mainīt, jo tas viss ir saskaņots ar mūsu partneriem NATO alianses ietvaros. Tātad šāda lēmuma pieņemšana, kas tika izvirzīta sasteigti, jau parādīja ļoti bīstamu tendenci kaut ko mainīt visā likuma sistēmā par spīti tam, kādas konsekvences tas varētu nest mūsu valsts ārējai drošībai. Pēc tam likuma maiņās bija radušās dažādas modifikācijas, no kurām es šeit vēlētos uzsvērt tās, pret kurām man ir principiāli būtiski iebildumi. Es jau minēju jautājumu par dažādu iestāžu darbības koordināciju un augstāko varas personu – valdības, parlamenta un prezidenta – sadarbību Nacionālās drošības padomes ietvaros. Bet tas jau nav viss. Mums ir izstrādāta sistēma, ka valstī ir trīs Nacionālās drošības iestādes – SAB, MID un Drošības policija. Tie izsniedz pielaides tām personām, kam ir iespējama pielaide sevišķi slepeniem, slepeniem un konfidenciāliem dokumentiem. Starp tiem dažādajiem grozījumiem, kas ir parādījušies kopš 2.janvāra, viens no tiem gan neizvirzītu vairs iespēju Informācijas analīzes dienestam veikt tālākas operatīvās darbības, taču Ministru kabineta noteikumu 126.punkts, pieņemts un parakstīts šā gada 13.februārī, atļauj Informācijas analīzes dienesta personām pašām sev piešķirt visu pakāpju pielaides, tai skaitā pirmās pakāpes pielaides, kaut arī viņiem tas nekur likumā nav atļauts, viņiem nav operatīvas darbības iespējas.

Situācija ir tāda, ka jau būtībā tiek iznīcināta visa pielaižu sistēma, kas ir izveidota ļoti rūpīgi un grūti strādājot, mums to saskaņojot ar mūsu partneriem NATO. Situācija ir tāda, ka Informācijas analīzes dienests, kas ir tieši pakļauts Ministru prezidentam un Ministru kabinetam, tātad izpildvarai un tikai izpildvarai, ir autorizēts pats pieņemt savus darbiniekus, pats pārbaudīt savu telpu drošību, un pats arī izbaudīt šo privilēģiju saviem darbiniekiem piešķirt pirmās pakāpes pielaides. Līdz ar to tas nozīmē, ka vienkārši kļūst iespējams iestādei, kas nav paredzēta drošības iestāžu sarakstā, kam nav operatīvās darbības tiesības, jebkurai nedefinētai personai būtībā pēc nezināmiem kritērijiem izsniegt pirmās pakāpes pielaides, un tas kļūst daudz svarīgāks par to, ko es arī norādīju vēstulē Saeimai, – par to grūti aptveramo un nedefinēto personu loku, kas arī kā eksperti varētu pavadīt parlamentāriešus parlamentārās pārraudzības pārbaudēs. Šeit tātad iespējams, ka valstī veidojas sistēma, kur cilvēkam ir iespējams saņemt pirmās pakāpes pielaidi, kādu to veic nacionālās drošības iestādes, un galvenais tad pēc tam ar visām tiesībām doties un pārbaudīt citas drošības iestādes. Tātad Informācijas analīzes dienestam no savas puses ir dotas tiesības iet un analizēt SAB un Drošības policiju, un Militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu. Tāda situācija, manuprāt, absolūti nav pieņemama, un es domāju, ka lielākais risks drošībai ir, es uzsveru, pirmkārt, kas attiecas uz parlamentāro kontroli. Šie padomnieki, kuri neatbilst līdzšinējai likumdošanai, kur kontrole pār drošības iestādēm ir pēc amata noteikta. Vai nu tā ir juridiskā vai parlamentārā, vai drošības līmeņa kontrole, tā jāveic vai nu Augstākās tiesas tiesnešiem vai ģenerālprokuroram. Tagad ir iespējams pieaicināt personas, kaut arī viņas dotos deputāta pavadītas, kam nav jebkāda šāda amata, kuru pirmās pakāpes pielaides nav dotas no SAB kā filtra, kas varētu vismaz operatīvi pārbaudīt viņa atbilstību pirmās pakāpes pielaidēm, un līdz ar to, manuprāt, tiek sagrauta visa šī sistēma un šis līdzsvars, kas līdz šim ir pastāvējis attiecībā uz valsts noslēpumu, attiecībā uz mūsu slepeno dienestu un drošības dienestu darbību.

Šeit es redzu divus draudus, un viens no tiem ir mūsu ārējai drošībai līdz ar to, ka mūsu NATO partneri nepaliek šādu situāciju neievērojuši, un tas var ļoti nopietni iespaidot to informācijas plūsmu, ko mēs no saviem partneriem nākotnē saņemsim, un par to, cik ļoti nopietni Latvija kā partnere tiks uzskatīta, un es uzskatu, ka tas mūsu drošībai ir būtiski un nopietni. Bet pastāv arī otras bažas, ka tautas ievēlētiem deputātiem, kam, protams, likuma priekšā ir tiesības pārbaudīt drošības dienestus, nāktu līdzi jebkādas personas, ko viņi ir izraudzījuši, un tādas pašas tiesības ir arī Informācijas analīzes dienestam, kuram pēc visas NATO loģikas un NATO drošības iestāžu principiem vienīgajam vajadzētu būt tam, kas analizē informāciju, ko no citiem ir saņēmuši. Tā ka šeit ir situācija, kas, manuprāt, paver durvis ļoti nopietnām politiskām manipulācijām, un caur politiskām manipulācijām, es uzskatu, ļoti bīstami un eventuāli tā saukto oligarhu iespaidu. Es esmu gatava šeit saukt īstos vārdos manas bažas, un tās ir, ka šeit neadekvāti var notikt iejaukšanās mūsu izmeklēšanas procesos, kas eventuāli skar vai nu kādus politiskos grupējumus vai tos, kas viņus finansiāli atbalsta un kas stāv aiz viņiem.

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem:

– Jūs tikko minējāt vienas no bažām – jūs uzskatāt, ka šīs kampaņveidīgās likuma izmaiņas, kā jūs tās nosaucāt, ir jāskata kaut kādā kontekstā ar Ģenerālprokuratūras izmeklēšanu attiecībā pret kādu no koalīcijas partneriem, oligarhiem? Šādā veidā tas jāaplūko? Arī izskanējusi informācija par deputātiem, kas varētu būt šā cilvēka stipendiāti?

Katrā ziņā viss, ko es šobrīd varu teikt, ir par šo, manuprāt, neadekvāto rīcību un lēmumiem, kas sākās decembra pašās beidzamajās dienās un aktivizējās janvārī un februārī. Prezidenta ļoti motivētie iebildumi nav ņemti vērā. Saeima nav gribējusi tos izlasīt vai saprast. Tad es pieņemu, ka motivācija no viņu puses ir pietiekami nopietna un arī konsekvences ir tik nopietnas, ka es šeit, šodien, stāvu jūsu priekšā, lai tiešām brīdinātu tautu un teiktu, ka es aicinu gan Saeimu, gan valdību pārdomāt savu tālāko rīcību. Šeit, manuprāt, ir diezgan daudz, ko nopietni koriģēt.

– Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs izteicās, ka viņi ir gatavi grozīt likumus un izdarīt izmaiņas pēc to publicēšanas, taču jūsu solis rāda, ka jūs ne īpaši viņiem uzticaties, ka varētu būt izmaiņas, kas jums nav pieņemamas?

Vispirms jau mēs redzējām ļoti ciešo koalīcijas balsojumu, kas ignorēja prezidentes iebildumus un kas ignorēja arī, starp citu, ļoti daudz tehnisku iebildumu tieši no ekspertu puses, no drošības dienestu un no Ģenerālprokuratūras puses. Tas ir pirmais. Nākamais – tas, ko es vakar dzirdēju īsos vārdos, ir par vēlmi mazliet mainīt un precizēt tos likuma grozījumus, kurus līdz šim Saeima stūrgalvīgi atsacījās grozīt. Man izklausījās, ka tie ir kosmētiski, un es neesmu pārliecināta, ka viņi tajā brīdī bija gatavi tiem pievērsties pēc būtības. Tātad mana stāvēšana šodien jūsu priekšā ir nopietns brīdinājums, ka es kā Valsts prezidente sagaidu, ka tie grozījumi, ko tagad Saeima debatēs, tiks debatēti pēc būtības, pēc satura, konsultējoties ar ekspertiem, un ka mēs nonāksim pie tāda risinājuma, kas neapdraud Latvijas drošību un kas neapdraud arī mūsu statusu NATO.

– Vai jūs aicināsit cilvēkus aktīvi parakstīties, lai referendums notiktu?

Es ar savu rīcību esmu tautai pavērusi durvis parakstu vākšanai, ja viņa to uzskata par vajadzīgu un vēlamu. Es savas bažas esmu izteikusi, es vēršos vienlaikus gan pie Saeimas, gan pie tautas. Satversmes 72.pants atļauj rīcību gan vieniem, gan otriem. Un savā ziņā, ja Saeima rīkojas pietiekami ātri un operatīvi, tad viņiem ir iespējams situāciju labot un mums ir iespējams izvairīties no parakstu vākšanas un eventuāli – no referenduma. Tātad abiem diviem šeit ir iespējas rīkoties un nākt, un izteikt savu viedokli. Es savu esmu pateikusi.

– Vai ir bijuši signāli no sabiedrotajiem vai no tās pašas NATO struktūras, ka viņiem ir bažas par šiem grozījumiem?

Es sava amata ietvaros regulāri konsultējos ar mūsu partneriem dažādos jautājumos, tai skaitā drošības jautājumos. Un ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijai mērķis ir izvirzīts, kopš mēs bijām kandidāti uz NATO un kad mēs izteicām gatavību darīt visu, lai mūsu drošības sistēmas darbotos atbilstoši visiem augstākajiem standartiem. Lai precizētu, ko tas tieši nozīmē, es, protams, esmu arī regulāri konsultējusies par to, kādas ir principiālās prasības, lai mēs varam runāt par līdzsvarotu, taisnīgu, likumīgu šādu sistēmu. Un to es esmu darījusi un turpināšu darīt.

Valsts prezidenta preses dienests