1992.gada 30.septembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, cienījamie kolēģi! Sākam plenārsēdi. Vispirms, lūdzu, sagatavojiet atslēdziņas! Reģistrācijas režīms. Rezultāts: reģistrējušies 97 deputāti.

Ozola kungs pirmais vēlējās, ja? Lūdzu!

I.Ozols: Es lūdzu pirms Augstākās padomes jau iebalsotās koncepcijas apspriešanas darba kārtībā pirmo izskatīt vakardien izdiskutēto lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas valdības un Latvijas Bankas atskaiti par veikto darbu 1992.gadā un par darbības programmu līdz 5. Saeimas vēlēšanām”. Šis jautājums faktiski ir tīri procedūras jautājums un nav debatējams.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav iebildumu? Vakar mēs pabeidzām diskusiju, bet mums pietrūka balsu. Balsosim!

Balsosim par vakar apspriesto kārtību, kādā atskaitās valdība un Latvijas Banka. Rezultāts: par – 80, pret – 1, atturas – 14. Pieņemts.

Saskaņā ar mūsu iepriekšējiem balsojumiem pirmais jautājums darba kārtībā šodien ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas Ministru padomes iesniegto koncepciju Latvijas Republikas valsts budžetam 1993.gadam”. Lūdzu ziņotāju! Platā kungs ir ziņotājs. Lūdzu tribīnē. Cik minūtes ziņojumam, Platā kungs? Līdz 20 minūtēm. Paldies.

J.Platais, finansu ministra vietnieks: Latvijas Republikas valdība šā gada 7.septembrī Augstākajā padomē iesniedza koncepciju 1993.gada valsts budžetam. Šajā koncepcijā valdība ir sagatavojusi analīzi par to, kādā vidē 1993.gadā norisināsies valsts budžeta izpilde, kādi būs svarīgākie ekonomiskās attīstības aspekti, kuri noteiks ierobežojumus mūsu ekonomikas darbībai un iespējām valstij izdarīt izdevumus.

Koncepcijas pamatjautājumus es mēģināšu nepārstāstīt, bet īsumā pieturēšos pie tiem lēmumiem, kuri tika pieņemti jau pēc koncepcijas iesniegšanas. Koncepcija ir izskatīta lielākajā daļā Augstākās padomes komisiju, koncepcija ir publicēta laikrakstā “Diena”, AP MP pielikumā. Tātad ar koncepciju bija iespēja iepazīties plašam cilvēku lokam tieši tādā veidā, kādā valdība šo koncepciju bija izskatījusi un ir iesniegusi.

Koncepcija šādā veidā ar maksimāli iespējamo ekonomisko analīzi par to, kā attīstīsies Latvijas tautas saimniecība 1993.gadā un vēl šā gada beigās, Latvijā ir izstrādāta pirmo reizi. Un pirmo reizi tā arī ir cieši saistīta ar šiem valsts budžeta jautājumiem.

Vakar valdības sēdē notika diezgan asas diskusijas kopā ar Budžeta komisijas pārstāvjiem par to, kādam jābūt koncepcijas statusam. Galu galā valdība kopā ar Augstākās padomes Budžeta komisijas pārstāvjiem vienojās, ka koncepcija tiks izmantota kā galvenā vadlīnija valsts budžeta izstrādei 1993.gadam, kā arī kalpos par pamatu, lai sagatavotu likumdošanas programmu un pasākumu plānu, kuri jāveic nekavējoties, lai sagatavotos 1993.gada budžeta izstrādāšanai un izpildei.

Vairāki jautājumi sakarā ar to, ka koncepcijas izstrādei bija ārkārtīgi maz laika. Parlaments pieņēma lēmumu par to, ka tāda koncepcija ir jāizstrādā un jāiesniedz jūlija sākumā. Valdībai reāli bija tikai divi mēneši, lai koncepciju sagatavotu. Varbūt atsevišķi jautājumi nav noslīpēti ideāli. Par šiem jautājumiem noteikti būtu jādiskutē.

Tālāk pārrunājot jautājumus par to, kādai ir jābūt attieksmei, kādam ir jābūt šā dokumenta līmenim, mums izdevās vienoties ar Budžeta komisijas pārstāvjiem, ka atsevišķi ieraksti šajā budžeta koncepcijā tiek uztverti kā konceptuāli, kurus pēc tam vairs nevajadzētu lauzt vai mainīt, tālāk apspriežot budžetu. Sakarā ar to mums vajadzētu šodien apspriest budžeta koncepciju vēlreiz, izskatīt visus šos jautājumus, atgriezties pie koncepcijas pēc vēlreizējas izskatīšanas komisijās, norādot varbūt tos momentus, par kuriem šajā koncepcijā būtu jābalso atsevišķi, lai tos pieņemtu kā negrozāmus tālākai budžeta izstrādāšanai, lai, tālāk izskatot budžetu, par šiem jautājumiem vairs nebūtu jādebatē un par tiem varētu nobalsot un pieņemt, ka par tiem tālāk budžeta izskatīšanas procesā vairs netiek balsots.

Deputātiem ir izdalīts 156.dokuments, kurā atspoguļoti galvenie komisiju priekšlikumi, Budžeta komisijas priekšlikumi un arī pārējo komisiju priekšlikumi, kas saistās ar koncepciju. Valdībā visi šie jautājumi vakar tika izskatīti. Atļaujiet man īsumā informēt jūs par valdības attieksmi, šos jautājumus tālāk skatot un turpinot darbu pie koncepcijas 1993.gada budžetam!

Vispirms par Budžeta komisijas slēdzienu. Budžeta komisija norāda, ka atsevišķās koncepcijas sadaļās ir zināmas pretrunas. Jā, pretrunas pastāv. Mums ir vēlme, lai mūsu pārvaldes aparāts kopumā nepieaugtu. Tas arī ir definēts koncepcijā, ka pārvaldes aparātam kopumā nevajadzētu pieaugt. Bet vakar valdībā, šo jautājumu diskutējot papildus, nonācām pie vienošanās, ka atsevišķos gadījumos Latvijai vitāli nepieciešamos valsts un pašvaldību darbības sektoros var būt situācija, ka pārvaldes aparāts ir jāpalielina. Tajā skaitā ir tie jautājumi, kas saistīti ar pilsoņu iztikas līdzekļu deklarāciju izskatīšanu.

1.punkta 2.apakšpunktā norādīts uz tehnisku neprecizitāti vai neatbilstību starp divām tabulām, kur ir uzrādīta atšķirīga ienākumu un izdevumu struktūra. Kā mēs noskaidrojām, tabulā, kura uzrāda valsts pašvaldību ieņēmumus, nav atspoguļots sociālās apdrošināšanas budžets, jo tas ir parādīts iepriekšējā tabulā. Tātad šeit tādu tehnisku labojumu var izdarīt, tālāk strādājot ar koncepciju.

Par otro jautājumu Budžeta komisijas norādē. Jautājums par valsts un vietējo budžetu ieņēmumu sīkāku strukturējumu tika diskutēts papildus. Šeit ir punkti, par kuriem ir iespējams dot sīkāku skaidrojumu un arī sagatavot nepieciešamos likumdošanas aktus, lai palielinātu valsts un pašvaldību ieņēmumus. Atsevišķos gadījumos diemžēl sīkāka strukturēšana pagaidām nav iespējama, jo šie nodokļu veidi ir ļoti jauni, turklāt par attiecīgajiem maksājumu veidiem notiek diskusijas starpvalstu līmenī, to skaitā par Krievijas armijas maksājumiem.

Tika diskutēts par 3.punktu. Šeit valdība nav cieti fiksējusi dotāciju uz izlīdzināšanas mehānisma darbību tālāk 1993.gadā, pagaidām šo jautājumu atstājot diskusijām, kuras varētu izvērsties tālākajā darbā kopā ar Pašvaldību komisiju, kopā ar pašvaldību pārstāvjiem darba grupās, kas saistītas ar pašvaldību reformu. Katrā ziņā valdība pastāvēs uz to, ka dotāciju fonds ir jāveido, ka pašvaldībām pašām arī ir jāsāk piedalīties palīdzības sniegšanā trūcīgākajām pašvaldībām. Jautājums tikai par to, kā reāli šis mehānisms strādās, bet mehānisma iedarbināšana un aprakstīšana ir jārisina ar augstāka normatīvā akta starpniecību, kas jāpieņem Augstākajā padomē.

Tāpat diemžēl vakar mēs precīzi nenobeidzām diskusiju par nodokļu politikas nodošanu Finansu ministrijas pārziņā, tomēr Budžeta komisija izvirzīja jautājumu, vai ir mērķtiecīgi atstāt nodokļu likumu ekspertīzi Ekonomisko reformu ministrijas ziņā. Šis jautājums tuvākajā laikā valdībā tiks izlemts un atspoguļots galīgajā koncepcijas variantā.

Attiecībā uz Starptautiskā valūtas fonda memoranda rekomendācijām. Lielāko daļu no tām mēs mēģinājām koncepcijā iestrādāt. Ja tas ir nepieciešams, mēs nākamajam budžeta koncepcijas variantam mēģināsim pielikt klāt pasākumu plānu, kas ir konkrēti saistīts ar Starptautiskā valūtas fonda rekomendāciju realizāciju, lai gan pamatā visas tās koncepcijā ir iestrādātas.

7.punkts. Koncepcijā ir nepieciešams konkrēti norādīt, ka vienlaikus ar algu izmaksām kultūras un izglītības darbiniekiem tiek paredzēti arī līdzekļi sociālā nodokļa nomaksai. Valdībā tāda vienošanās vakar tika panākta, ka turpmāk 37 procentu sociālais nodoklis tiks maksāts no tiem pašiem avotiem, no kuriem tiek maksāta darba alga.

8.punkts – par jautājumiem, kas saistīti ar likumdošanu. Arī nākamajam koncepcijas variantam centīsimies pievienot grafiku par likumdošanas aktiem, kuri jāpieņem, lai izdarītu grozījumus pastāvošajā likumdošanā, lai varētu šo koncepciju realizēt atbilstoši tās noteikumiem.

9.punkts – par tautsaimniecības programmām. Konkrēti šeit ir likti iekšā pamatā visi jautājumi, kurus valdība centīsies risināt 1993.gadā, izejot no visām tautas saimniecības programmām, ko valdība gatavojusi, to skaitā no tām programmām, kuras savā laikā ir iesniegtas Augstākajā padomē.

10.punkts – par budžeta izskatīšanas grafiku. Pēc tam, kad Augstākā padome pieņems galīgo lēmumu par koncepciju, kurā koncepciju atbalstīs vai neatbalstīs vai pieņems citu lēmumu par budžeta izpildi, Finansu ministrijai un valdībai vajadzīgas vismaz trīs nedēļas laika, lai iesniegtu galīgo budžeta projektu Augstākajā padomē. Desmit dienas būs vajadzīgas, lai pabeigtu un dokumentētu Augstākās padomes priekšlikumus, un desmit dienas būs vajadzīgas, lai jautājumu izskatītu valdībā un sagatavotu galīgajai iesniegšanai Augstākajā padomē.

Tālākie izskatīšanas jautājumi Augstākajā padomē... Par tiem mēs, protams, savus priekšlikumus varam dot un noteikti dosim, bet tādā gadījumā arī Augstākajai padomei un Budžeta komisijai vajadzēs saskaņot šīs lietas, lai mēs tiešām varētu iekļauties termiņā līdz 10. decembrim.

11.punkts skar budžeta izdevumu normēšanu un aizsardzību, bet tas ir plašāks jautājums, ar kuru Finansu ministrija un ministrijas nodarbojas nepārtraukti. Valdība nepārtraukti akceptē un apstiprina dažādu budžeta izdevumu normas, gan naturālās, gan naudas normas iespēju robežās.

Ja nepieciešami paskaidrojumi par budžeta izdevumu normām, tad tos mēs deputātiem sniegsim. Patlaban ir sagatavots dokuments par budžeta izdevumu normām pašvaldībām. Šis dokuments tiks iesniegts darba grupās un komisijās izskatīšanai.

12.punkts – par divu budžetu apvienošanu, par sociālās apdrošināšanas un valsts budžeta apvienošanu. Valdība pieņēma Budžeta komisijas priekšlikumu, ka galīgo priekšlikumu Augstākajā padomē par sociālā un valsts budžeta apvienošanu mēs iesniegsim pēc tam, kad valdībā tiks izskatīta visa argumentācija, visi argumenti par un pret apvienošanu un kad deputātiem būs iespēja ar šiem argumentiem iepazīties un lemt par šo jautājumu.

13.jautājums – Pašvaldību savienības priekšlikumi. Tie ir pievienoti šim dokumentam un iesniegti attiecīgajās darba grupās, kas patlaban strādā pie pašvaldību reformas un pašvaldību finansu saimniecības reformas. Šos jautājumus skatīsim arī kopā, lai panāktu koordināciju starp pašvaldību priekšlikumiem un valdības priekšlikumiem tieši pašvaldību budžeta tālākā funkcionēšanā 1993.gadā.

Virkni priekšlikumu dod arī citas komisijas. Attiecībā uz lielāko daļu no šiem priekšlikumiem Budžeta komisija ir atspoguļojusi savu viedokli. Arī valdībā par šiem jautājumiem tiks sagatavoti priekšlikumi, kādā veidā var un kādā veidā iespējams tos pieņemt un realizēt, vai arī minēts, ka valdība tos nevar pieņemt tālākajā darbā.

Atgriežamies pie pašas koncepcijas teksta! Koncepcija sastāv no vairākām sadaļām. Preambulā ir parādīti galvenie momenti, galvenie mērķi, kurus valdība izvirza 1993.gadam ekonomikas sfērā un budžeta izpildes sfērā. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kurš acīmredzot ir debatējams, apspriežams un balsojams parlamentā, ir jautājums par to, vai budžets mums būs ar deficītu vai bez deficīta. Valdība savu viedokli koncepcijā ir formulējusi, ka iespējams pieļaut budžeta deficītu 1993.gadā, bet tikai tādos virzienos, kas saistīti ar kapitāl­ieguldījumiem un ekonomikas radikālu pārkārtošanu, ekonomikas pārstrukturēšanu.

Koncepcijā ir arī uzsvērti jautājumi, kas saistīti ar daudziem ekonomiskās reformas jautājumiem, kuri jārisina patlaban un steidzami, to skaitā par privatizācijas procesa paātrināšanu, kurš, pēc valdības uzskata, ir vienīgais līdzeklis un vienīgā iespēja ekonomiskās attīstības paātrināšanai.

Viens no konceptuāli svarīgiem jautājumiem, ko valdība uzsver, ir tas, ka valdībai un Latvijas Bankai ir jāpieliek visas pūles, lai ierobežotu inflāciju, lai nākamajā gadā ierobežotu inflācijas tempus.

Izskatot ekonomisko stāvokli, ārkārtīgi svarīgs jautājums ir tieši tas, ka kritiski samazinās iekšzemes kopprodukta apjoms. Iekšzemes kopprodukts šogad mums reāli sastādīs 54 procentus no tā līmeņa, kāds bija 1990.gadā.

Mēs prognozējam, ka 1993.gadā iekšzemes kopprodukta līmenis būs 48 procenti no tā, kāds bija 1990.gadā. Tas nosaka, ka mums būs ārkārtīgi maz resursu, lai izdarītu jebkādus izdevumus. Šogad mēs vēl dzīvojām puslīdz uz tā rēķina, ka mums bija kaut kādas rezerves no iepriekšējiem gadiem gan ekonomikā, gan arī budžetā, bet nākamajā gadā šādu rezervju nebūs.

Un tālāko visu parāda tie rādītāji, par kuriem neapmierinātību izsaka gan komisija, gan pašvaldības, proti, ka mums trūks līdzekļu nākamajā gadā. Līdzekļu nebūs pietiekami. Nākamajā gadā sagaidāms, ka smagais ekonomiskais stāvoklis ievērojami samazinās iekšējo investīciju resursus. Mēs nevarēsim atrisināt mūsu ekonomikas augšup­ejas jautājumus, ja nepiesaistīsim ārvalstu investīcijas. Tas arī kļūs par vienu no prioritātes jautājumiem, kas jāskata parlamentā, proti, nodrošināt ārvalstu investīcijām normālu ekonomisko un politisko vidi.

Ārkārtīgi svarīgi jautājumi nākamajā gadā ir saistīti ar muitas politiku, ievedmuitas tarifu regulēšanu. Acīmredzot nākamajā gadā mēs būsim spiesti samazināt muitas tarifus vai no tiem atbrīvot izejvielas un paaugstinātus muitas tarifus noteikt gatavajai produkcijai, lai stimulētu gatavās produkcijas ražošanu uz vietas Latvijā.

Analizējot ieņēmumu situāciju nākamajā gadā, redzam, ka budžeta ieņēmumos ievērojami samazināsies tiešo nodokļu īpatsvars un palielināsies netiešo nodokļu īpatsvars, kuri ir tā sauktie patēriņa nodokļi. Apgrozījuma nodoklis un muitas maksājumi pirmām kārtām.

Lai konstruētu nepārtrauktu nodokļu iekasēšanas procesu un tehnoloģiju, valdība uzskatīja par mērķtiecīgu nodot nodokļu politikas funkcijas no Ekonomisko reformu ministrijas Finansu ministrijai, lai finansu ministrija sadarbībā ar Finansu inspekciju kopīgi varētu risināt jautājumus, un lai arī Muitas departaments varētu risināt jautājumus par perfektas nodokļu iekasēšanas sistēmas izveidi Latvijā.

Viens no principiālākajiem jautājumiem, kas prasīs likumdošanas izmaiņas, ir attieksme pret privatizācijas fondiem. Valdība ierosina, ka privatizācijas fondi bez tiem mērķiem, kuri nosprausti jau līdz šim spēkā esošajos likumos, ir jāizmanto arī valsts rezervju izveidošanai, kā arī valsts kapitāla daļas veidošanai no jauna veidojamās valsts komercbankās, biržās un citās institūcijās ar ārkārtīgi lielu nozīmi. Nākamajā gadā un šā gada beigās banka pievērsīs lielu uzmanību banku sektora attīstībai.

Diskutējot par deficīta jautājumu un deficīta segšanas iespējām, nākamajā gadā paredzēts samazināt aizņēmumus jeb aizņēmumu īpatsvaru no Latvijas Bankas un uzsākt valsts aizņēmuma obligāciju izdošanu. Bet tas prasa jaunu struktūrvienību izveidošanu, kas īpaši nodarbosies ar šiem jautājumiem, regulēs valsts aizņēmuma obligāciju izlaišanu, tās pārdos, pirks un nodrošinās procentu nomaksu.

Diskutējams paliek jautājums par Apdrošināšanas budžeta apvienošanu, bet, kā es teicu, šajā jautājumā valdība iesniegs visus argumentus par un pret.

Viens no diskutabliem jautājumiem, kas izvirzīts pašvaldību slēdzienos par budžeta koncepciju, ir jautājums par ārpusbudžeta līdzekļiem. Tā ir viena no Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijām: lai mēs precīzi fiksētu, cik daudz līdzekļu ir gan valsts rīcībā, gan pašvaldību rīcībā, veicot budžeta plānošanu, ir jābūt ļoti precīzai uzskaitei un informācijai visos posmos, kādi ārpusbudžeta līdzekļi ir gan valdībai, gan pašvaldībām un kādi ir mērķi un nodomi šo līdzekļu izlietošanai. Vai mums pietiek šo ārpusbudžeta līdzekļu, lai nosegtu tās funkcijas, kuru finansēšana ir paredzēta tieši no ārpusbudžeta līdzekļiem?

Runājot par budžeta izdevumu politiku, tabulu, kura ir atspoguļota koncepcijas 10.lappusē, nevajadzētu uztvert kā dogmu. Tas ir mūsu vērtējums. Iepriekšējā aprēķina pamatā nav ārkārtīgi precīza izvērtējuma, cik katrai iestādei būs liels finansējums. Iespējams, ka tieši šīs tabulas rādītāji mums var atšķirties. Bet šeit orientējoši ir atspoguļots tas, kāda varētu izskatīties budžeta struktūra, lai mēs realizētu nepieciešamos mērķus.

Pirmais un svarīgākais – nodrošināt budžeta iestāžu funkcionēšanu, jo budžeta iestādes ir tādas iestādes, kur nevar pateikt, ka mēs tās finansēsim patlaban, tad mazu brīdi nefinansēsim un tad finansēsim no jauna.

Tas ir ļoti smags lēmums – pārtraukt budžeta iestādes funkcionēšanu, jo tās atjaunošana prasa daudzkārt vairāk līdzekļu.

Viens no konceptuāliem jautājumiem, kurš prasīs balsošanu, ir jautājums par Valūtas budžeta veidošanu vai neveidošanu. Tā bija kategoriska Starptautiskā valūtas fonda prasība – Latvijas Republikā pārtraukt nodokļu iekasēšanu ārzemju valūtā. Mūsu sarunās ar banku, kuras līdz šim ir notikušas, banka apliecina, ka strādās pie valūtas tirgus izveides. Un tas nav obligāti, ka tikai centrālajā bankā un ar tās garantiju ir jāpērk valūta. Bet valūtu būs iespējams nopirkt arī, lai segtu gan valdības, gan pašvaldības izdevumus, kuri varētu rasties, ja tikai budžetā būs attiecīgie līdzekļi.

Tālākie jautājumi pamatā koncepcijā ir atspoguļoti, palikusi tikai viena sadaļa, kuru neesmu speciāli paskaidrojis. Un pašvaldību budžeta sadaļa varbūt tiešām ir viena no vājākajām koncepcijā kopumā, bet tā atspoguļo tieši to, kādā stadijā mums uz koncepcijas izstrādāšanas brīdi bija darbs pie pašvaldību reformas. Šie jautājumi noteikti ir diskutējami tālāk un papildināmi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies Platā kungam. Mums šobrīd ir tāda situācija. Ar Zeiles kundzi mēs vienojāmies par tālāko procedūru. Es gribētu akceptu. Tātad vārdu lūdz Godmaņa kungs. Turklāt ir viens, divi, trīs, desmit jautātāji. Un pēc tam Zeiles kundzes koreferāts. Pēc tam atklāsim debates vai neatklāsim. Vai jautātāji gribētu uzdot jautājumus pirms vai pēc Godmaņa kunga līdzziņojuma?

Lūdzu, Godmaņa kungs, 10 minūtes!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Atļaujiet aizkavēt jūsu uzmanību 10 minūtes! Vakar valdības sēdē, kas beidzās ap trijiem, ļoti asi tika diskutēts arī budžeta koncepcijas jautājums. Mēs apspriedām veselu virkni jautājumu, kas saistās ar minimālo algu, ar pensiju, ar pabalstiem, ar to, cik precīzas ir reālās izmaksas par energoresursiem. Cik ir iespējams nomaksāt, izejot no principa, ka 70 procenti ir jāpatērē pārtikai un 30 procenti komunālajiem maksājumiem. Tas ir viens no principiem, kas tika apspriests ar pašvaldībām. Bet par to atsevišķi es runāšu atskaitē valdībai.

Es gribu runāt šodien tikai par koncepciju, uzsverot galveno, saasinot asākos momentus.

Pirmais moments. Jaunajā koncepcijā ir pilnīgi jauna situācija – budžeta deficīts. Tā ir problēma, kas šeit ir jāapspriež. Tātad budžets, kas ir ieplānots ar deficītu. Gribu tikai piebilst, ka nevis ar patēriņa deficītu, bet ar investīciju deficītu. Tātad valdība apzināti iet uz to, ka nevarēs nosegt budžetu tā, kā tas ir bijis divus gadus pēc kārtas, un ka investīciju daļā būs deficīts. Un ilgtermiņa investīcijas veidos šā deficīta pamatu.

Kas būs šo investīciju avots? Pirmkārt, atvērtās kredītu līnijas ārpus Latvijas. Otrkārt, iekšējais aizņēmums. Arī iekšējais aizņēmums, lai investīciju daļā varētu pavirzīties uz priekšu. Esošajā budžetā esošos budžeta līdzekļus izmantojot, valdība ir nonākusi pie secinājuma, ka investīcijām līdzekļu nav.

Nākamais jautājums ir mūsu attiecības ar Latvijas Banku. Šeit budžeta koncepcijā skaidri un gaiši viena lieta ir ierakstīta. Ja jūs atšķirsit pirmo lappusi, redzēsit, ka te ir rakstīts, ka monetārās politikas jomā svarīgākais uzdevums ir Latvijas rubļa stabilizācija, sagatavojot bāzi pārejai uz latu. Tādā gadījumā budžeta un grāmatvedības uzskaitē neradīsies īpašas problēmas.

Starp citu, visās komisijās un arī Budžeta komisijā ir jautājums, kā ir saskaņota šī koncepcija ar banku? Atbilde: šī koncepcija ar banku nav saskaņota. Mēs to iesniedzām. Banka mums neiedeva nekādu atsauci par šo koncepciju.

Es varu pateikt vienu lietu, par ko šodien valdības sēdē spriedīsim. Mēs spriedīsim par iespēju likt priekšā Lietuvas modeli. Attiecības ir saasinājušās tiktāl, ka iespējams, ka valdība, vairākums ministru ierosinās izveidot Latvijas Valsts komercbanku, valdības komercbanku, kura faktiski pārņems tās funkcijas, ar kurām tagad diemžēl vēl arvien nodarbojas centrālā banka, pamatojoties uz lēmumu, ka tā var līdz gada beigām nodarboties ar komercfunkcijām. Šis jautājums ir visasākais, un, skatot budžeta koncepciju, to nevar skatīt atrauti.

Lai budžeta koncepciju izskatītu pilnīgi kompleksi, es uzskatu, ir nepieciešams arī bankas skatījums uz to, ko tā darīs ar kredītiem. Pagaidām ir vismaz četri momenti, kuru dēļ mēs uzskatām, ka mūsu sadarbība ar banku tāda, kāda tā bija, turpmāk vairs nav iespējama. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas mēs centāmies šo sadarbību realizēt līdz beidzamajam brīdim. Tagad mēs esam sapratuši, ka tādu sadarbību realizēt vairs nevaram.

Kādi ir šie četri momenti?

Pirmais. Banka atsakās pirkt dolārus, kas ir absolūti neskaidra un absolūti nepamatojama lieta. Vēl vakar man bija tikšanās ar vairāku komercbanku pārstāvjiem, to skaitā arī ar valsts uzņēmumu pārstāvjiem, kas grib nomaksāt budžetā nodokļus, konvertējot dolārus. Banka nepērk dolārus.

Otrs. Nav nekādu kredītu. Es saprotu, ka var dot ļoti dārgus kredītus. Pie divzīmju inflācijas mēnesī kredīts var pārsniegt 100, 200 un vairāk procentu. Bet nedrīkst būt tāda situācija, kāda ir tagad, ka banka nedod nekādus kredītus. Tas nekur pasaulē nenotiek.

Trešais ir jautājums par to, ka banka nekonvertē rūpniecības uzņēmumiem nekonvertējamo valūtu pēc pašas noteiktā kursa. Tas liedz rūpniecības uzņēmumiem, kuri ir ar mieru pēc kursa konvertēt un nomaksāt valūtā, nomaksāt budžetā maksājumus un līdz ar to vispār budžetu “sēdina” uz nulli.

Un ceturtais ir tas, par ko es šeit esmu runājis, ka banka negrib vai nevar iekļauties valūtas tirgū, visu atstājot tikai privātstruktūru rokās. Lūk, šis ir jautājums, kas budžeta koncepcijā parādās automātiski, jo, ja mums nav skaidrības, kā mēs varam sadarboties ar banku, tādā gadījumā praktiski visi jautājumi, kas saistās ar kredītiem, visi jautājumi, kas saistās ar investīcijām, ir pilnīgi gaisā uzkarināti.

Trešais jautājums ir – attiecības ar vietējiem budžetiem. Es rūpīgi iepazinos ar pašvaldību komisijas atsauksmi, es rūpīgi iepazinos ar to, kas ir citu komisiju atsauksmēs. Jā, šeit ir viens no galvenajiem konfliktiem. Valdība uzskata, ka ir jāveido dotāciju fonds. Šinī koncepcijā nav parādīts mehānisms, kādam šim fondam ir jābūt. Tas vēl ir darba uzdevums, kurā strādā ne tikai valdība, bet arī pašvaldību pārstāvji.

Man ar sarūgtinājumu jums, deputāti, ir jāsaka viena lieta: strādājot pie šīs koncepcijas, regulāri tiekoties divreiz mēnesī ar visu pašvaldību vadītājiem, pirms diviem mēnešiem es nācu ar iniciatīvu izveidot kopēju grupu, ko vadītu Platā kungs no valdības un no pašvaldībām deleģēti cilvēki, pat uzvārdi tika minēti, Lāča kungam Juridiskajā daļā tie ir reģistrēti. Mēs nonācām tikai pie viena secinājuma. Mans lūgums bija šai kopējai grupai nevis nogaidīt, kad budžets tūlīt jāpieņem, un tad mehāniski nobalsot, cik procentu ir jāpārdala. Tātad ir jāpārdala 40 procenti pašvaldībām vai 60, vai 70, vai otrādi, lai nebūtu šā mehāniskā pārskaitījuma, lai šī grupa varētu funkcionāli strādāt pie jautājuma: cik funkciju aiziet pašvaldībām, tik aiziet arī finanses. Tas bija mans lielais lūgums. Es ar lielu sarūgtinājumu varu pateikt, ka no šīs kopdarbības nav iznācis pilnīgi nekas. Tā vietā esam saņēmuši pilnīgi konfrontējošus dokumentus no Pašvaldību savienības, kas strādāja pilnīgi atsevišķi un nav atsaukusies uz valdības aicinājumu strādāt kopā. Tāpēc mēs uzskatām (un valdība paliek pie sava uzskata), ka ir nepieciešams dotāciju fonds, lai izlīdzinātu situāciju Latvijā, atstājot, protams, tiem, kas pelna vairāk, arī lielākus atskaitījumus. No tā principa, ka caur šo dotāciju fondu vajadzēs palīdzēt trūcīgākajiem rajoniem, valdība neatkāpjas.

Un pēdējais budžeta koncepcijā, ja es runāju tikai par asākajiem momentiem, ir jautājums, kas saistās ar budžetu apvienošanu. Es tūlīt beidzu. Vakar, pieņemot lēmumu par minimālo algu, faktiski nevis tik daudz par minimālo algu, cik par 1500 rubļu piemaksu, valdība pieņēma lēmumu, ka 3000 rubļu ir minimālā, tas ir krīzes iztikas minimums. Tas veidojas, nevis nosakot minimālo algu 3000 un tad pēc Ženēvas shēmas uz augšu, bet katram piemaksājot klāt 1000 rubļu un attiecīgi apliekot ar nodokli. Pat pie šādas sistēmas mums budžetā ir jānosedz 373 miljonu deficīts. Mēs iesniegsim Budžeta komisijā. Šodien vēl aprēķinām, kā varam segt šo budžeta deficītu – 373 miljonus, kas veidojas pēc šīs algas. Mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka to nosegt varēsim. Vakar tika speciāli izrunāts jautājums par alkohola pārdošanu un par to, kādā veidā varētu beidzot veidoties akcīzes nodoklis un cenas. Vakar pirmo reizi pierādījās praksē: ja divi budžeti un ja valdībai ir divas Finansu ministrijas, tas ir, ja sociālais budžets ir pilnīgi atsevišķi no valsts budžeta, tad parādās šādas lietas: kad runa ir par minimālo pensiju paaugstināšanu un pabalstu paaugstināšanu, tad sākas pilnīgi patstāvīga darbība, pilnīgi patstāvīga finansiāla darbība, kas nav pieņemama no valdības puses, un es kategoriski uzskatu, ka ir šie budžeti jāapvieno, atstājot attiecīgi likumā paredzētās atskaitījumu normas. Pieļaut to, ka brīdī, kad valsts budžets atrodas tādā stāvoklī, ka ir jāmeklē beidzamais rublis, lai varētu nodrošināt iedzīvotājiem iespēju apmaksāt energoresursus, jautājums par pensijām un pabalstiem tiek risināts citādi, es uzskatu, ka ir kaitīgi un ka šī prakse būs kaitīga arī nākamajai valdībai.

Tie ir principiāli jautājumi, uz kuriem es gribēju saasināt jūsu uzmanību un arī noklausīties jūsu kritiku un debates. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tagad jautājumi. Ļoti daudz jautātāju. Pirmais ir Ozola kungs.

V.Biķis: Par procedūru varētu?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Biķa kungs! Es atvainojos.

V.Biķis: Man ir priekšlikums pēc jautājumu uzdošanas beigt budžeta koncepcijas apspriešanu, jo uzskatu, ka šis koncepcijas projekts nevar būt par pamatu, lai to apspriestu tālāk. Komisiju priekšlikumi tika iesniegti. Saskaņā ar komisiju iesniegtajiem priekšlikumiem šī koncepcija būtu jāpārveido. Mums būtu šodien jāuzdod jautājumi un tālāk jāpieņem lēmums, kurš atspoguļots 159. dokumentā. Citādi mēs tikai patērēsim laiku un šodien neko neizlemsim. Es lūdzu savu priekšlikumu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Biķa kungs, vai jūs uzskatāt, ka arī Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētāju mums nevajadzētu noklausīties?

V.Biķis: Nē, vajadzētu. Bet debates neatklāsim! Tās būs pilnīgi neauglīgas.

Priekšsēdētājs: Ja jums nav iebildumu, tātad vispirms jautājumi, pēc tam Zeiles kundzes uzstāšanās, un tad izlemsim tālāko darbību saskaņā ar Biķa kunga ierosinājumu.

Ozola kungs jautā, lūdzu! Platā kungu lūdzu Ozola kungam atbildēt.

I.Ozols: Cienījamais Platā kungs, man ir divi jautājumi, bet, pirms es pāreju pie šiem pamatjautājumiem, es ļoti atvainojos Silāra kungam, ka ielauzīšos viņa kompetences sfērā. Tāds tīri redakcionāls jautājums. Vai jums būtu iebildumi, ka valdības koncepcija, kura ir nosaukta par koncepciju par Latvijas valsts budžetu 1993.gadam, tiktu nosaukta par Latvijas 1993.gada valsts budžeta koncepciju. Man šķiet, ka tas būtu daudz latviskāk. Un es ceru, ka Silāra kungam arī nebūtu iebildumu. Jums nav iebildumu?

J.Platais: Nē, nav iebildumu.

I.Ozols: Paldies.

J.Platais: Būtību tas nemaina.

I.Ozols: Tagad pamatjautājums. Šorīt no rīta es saņēmu Budžeta komisijā divus ļoti interesantus dokumentus, tāpēc atvainojos, ka šis jautājums jau nav agrāk skarts. Tā ir ārvalstu palīdzības koordinācijas komisijas sēdes darba kārtība un ielūgums piedalīties sarunā par ārvalstu palīdzības lomu valsts stratēģijas ietvaros.

Pirmajā dokumentā sev par patīkamu pārsteigumu es konstatēju, ka tikai humānās palīdzības ietvaros Zviedrijas sniegtā palīdzība, plānotā palīdzība šinī gadā ir 20 miljoni kronu dažādām tautsaimniecības nozarēm. Es gribu uzsvērt, ka bez Zviedrijas humānās palīdzības vēl ir arī citu Eiropas kopas valstu humānā palīdzība. Acīmredzot, spriežot pēc šā dokumenta, tās apjoms ir pāri par 100 miljoniem kronu. Semināros, kur esmu uzaicināts rīt piedalīties, pirmais darba kārtības jautājums korespondē ar otro – nacionālās stratēģijas plānošana, valsts budžets un ārvalstu palīdzība savstarpējā saistībā.

Iepazīstoties ar šā referāta tēzēm, viennozīmīgi var izdarīt secinājumus, ka humānā palīdzība tiek atspoguļota kā neatņemama valsts budžeta sastāvdaļa.

Un tagad mans jautājums. Vai humānās palīdzības līdzekļu atspoguļojums valsts budžetā būtu vai nebūtu nepieciešams, nākamā gada budžetu izskatot? Ja nē, tad kādu mehānismu jūs redzat, kā kontrolēt šīs humānās palīdzības līdzekļu koordināciju un novērtēšanu no Augstākās padomes puses?

J.Platais: Šādu darbu par ārvalstu humānās palīdzības, kā arī visu kredītu un visu pārējo valsts saistību iestrādāšanu budžetā Finansu ministrija veic un dara patlaban nepārtraukti. Tas viss atbilst Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijām, kā arī budžeta ieņēmumu un izdevumu klasifikācijai, kura ir starptautiski atzīta. Par konkrētākiem jautājumiem šajā gadījumā acīmredzot deputātiem varētu skaidrojumu dot Gailis, kurš vada šo komisiju no valdības puses.

I.Ozols: Es atvainojos, es nesaņēmu atbildi, vai tam būtu vai nebūtu jāatspoguļojas budžetā. Ja nē...

J.Platais: Tam ir jāatspoguļojas, un mēs strādājam šajā ziņā.

I.Ozols: Tad arī koncepcijā tas ir jāiekļauj?

J.Platais: Koncepcijā ir parādīts, kādā virzienā valdība uzskata par mērķtiecīgu pirmām kārtām novirzīt ārvalstu humānās palīdzības sūtījumus, tātad šos līdzekļus.

I.Ozols: Paldies. Otrs jautājums. Es turu rokās Latvijas Republikas Finansu ministrijas 11.septembra vēstuli Nr.027 167 par 1993.gada budžeta projekta sastādīšanu. Šinī dokumentā es lasu, ka pieauguma procenti nākamā gada budžeta veidošanai izglītībai ir 60 procenti, kultūrai, radio, televīzijai – 60 procenti, fiziskajai kultūrai – 50 procenti, valsts varas pārvaldes iestādēm – 35 procenti, tiesību aizsardzības iestādēm – 70 procenti, tautas saimniecības budžeta iestādēm – 50 procenti. Tajā pašā laikā, paskatoties budžeta koncepcijas 10. lappusē, es redzu, ka vidējais budžeta pieaugums ir paredzēts 20,8. Turklāt koncepcijā ir arī norādīts, ka – izejot no minimālās vidējās mēneša algas (2738 rubļi) nākamajā gadā. Es aprēķināju, kā tad tas izskatās praktiski valsts pārvaldes iestādēm, kurām ir atļauts pieaugums tikai 35 procenti, fiziskajai kultūrai – 50 procenti.

Es atvainojos, jautājums tāds, ka visām valsts pārvaldes institūcijām ir paredzēti budžeta līdzekļi...

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, lūdzu, netērējiet laiku sarunai ar zāli, bet īsi un konkrēti uzdodiet jautājumu!

I.Ozols: Šie līdzekļi, kurus ir paredzēts iedalīt, praktiski nenosedz algu fondu, nerunājot par iekļaušanos nākamā gada budžeta līdzekļu 20,8 procentu asignējumā. Uz kā rēķina šīs tautsaimniecības nozares, kuru pieaugums ir 60 procenti, praktiski lai sedz saimnieciskos izdevumus un darba algu?

J.Platais: Varbūt šis ir tas izdzīvošanas variants, kuru budžetā rēķināja Finansu ministrija. Protams, ar šiem līdzekļiem nav pietiekami, lai tādā apjomā kā līdz šim uzturētu šīs sociālās un kultūras iestādes. Nav pietiekami. Tādēļ katrā nozarē un katrā pašvaldībā jāizskata jautājums, kādā veidā izdosies iziet no situācijas pie tādiem ierobežotiem līdzekļu daudzumiem, kādi mums reāli nākamajā gadā būs.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos.

J.Platais: Ja vidējais pieaugums ir 20,3 procenti un atsevišķās nozarēs 60 procenti, tad tas lielākoties tiek segts uz tā rēķina, ka mēs radikāli ierobežojam jebkādus izdevumus tautsaimniecībā un tautas saimniecības programmām.

Priekšsēdētājs: Jautā Grūbes kungs. Pēc tam – Lagzdiņa kungs.

G.Grūbe: Man ļoti īss jautājums. Varbūt arī ļoti īsi jūs varētu atbildēt. Kas tā ir par institūciju, kas devusi tik rožainu ekonomiskā stāvokļa prognozi nākamajam gadam?

J.Platais: Finansu ministrija, gatavojot budžeta koncepciju, pati veica tādus aprēķinus un tos veica arī zinātnieki. Mums bija arī Starptautiskā valūtas fonda prognoze. Šī ir viena no vidējām prognozēm, kas atrodas starp vēl optimistiskākām un vēl pesimistiskākām par ekonomikas attīstību 1993.gadā. Finansu ministrija aprēķinos kā bāzi tālākai budžeta izstrādāšanai pieņēma vidēji optimistisku prognozi, nedaudz optimistiskāku, nekā bija vidējās. Jūs apmierina mana atbilde?

G.Grūbe: Jā. Paldies. Nākamais jautājums. Ražošanas kreditēšana. Bez šaubām, ka jūs neesat paredzējuši, kādā veidā tā tiks atrisināta. Tāpēc man ir jautājums. Šeit budžeta ieguldījumi infrastruktūrai un arī lauksaimniecības daļai, kas attiecas uz meliorāciju, ceļu būvi, elektrifikāciju, telefonizāciju, ko parasti lielākajā daļā pasaules valstu veic no budžeta asignējumiem, netiek paredzēti. No kādiem līdzekļiem šos darbus veiks?

J.Platais: Tiek paredzēti, bet stipri mazākā apmērā. Apmēram puse no tā apjoma, kāds bija šogad.

G.Grūbe: Ievērojot inflāciju?

J.Platais: Nominālajā izteiksmē.

G.Grūbe: Paldies. Un trešais jautājums. Vai ir izskatīts jautājums par to, ka mainīt šo nodokļu sistēmu apmēram tādā formā, ka esošos nodokļus (bez šaubām, mēs nespējam pieņemt jaunus) sadalīt tomēr pašvaldību un valsts nodokļos. Katra šī institūcija nodrošinātu to iekasēšanu. Vai šāds modelis ir izskatīts?

J.Platais: Šie jautājumi tiek diskutēti pašvaldības reformu komisijā. Es baidos, ka mēs diemžēl nespēsim noslēgt pašvaldību finansu reformu līdz tam brīdim, kamēr nebūs izstrādāti pašas pašvaldības reformas jautājumi, jo ir runa par administratīvi teritoriālā dalījuma izmaiņām, ir runa par tādu pašvaldību izveidošanu, kur pašvaldības apvienotu tik lielu iedzīvotāju skaitu, ka būtu ekonomiski mērķtiecīgi veidot attiecīgās struktūras.

G.Grūbe: Es ļoti atvainojos, Platā kungs...

J.Platais: Radikālas izmaiņas šajā ziņā nākamā gada koncepcijā patlaban nav iestrādātas, bet par tām turpināsim diskutēt pašvaldību reformas komisijā un, ja būs iespējams, izdarīsim izmaiņas un atradīsim konsensusus par to, kā strādāsim 1993.gadā. Visi šie jautājumi tiks stādīti priekšā Augstākajai padomei, un šie lēmumi tiks piedāvāti pieņemšanai vai noraidīšanai.

G.Grūbe: Platā kungs, es sapratu, ka pašvaldības strādā, bet es nevienu teikumu nedzirdēju, vai Finansu ministrijā ir izskatīts šāds jautājums. Jā vai nē?

J.Platais: Jā, tiek skatīts.

G.Grūbe: Beidzamais jautājums man ir Godmaņa kungam. Ja drīkst arī pie reizes?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Lai nebūtu jāatkārtojas, man ir tāds jautājums. Šobrīd Latvijas Republikā ir trīs līdzvērtīgas varas. Tātad Ministru padome, pašvaldības un banka. Vai jūs paredzat, ka šī budžeta koncepcija būtu jāiesniedz visām trim institūcijām vienlaikus, nevis jāklausās, ko katra iesniedz atsevišķi?

I.Godmanis: Jā. Tāpēc valdības nostāja arī ir tāda. Katrai komisijai ir savi priekšlikumi. Bet tas automātiski nenozīmē, ka valdība katras komisijas priekšlikumus iekļauj koncepcijā, to skaitā arī Budžeta komisijas priekšlikumus. Valdība uzskata: ja plenārsēde nobalso par to, ka viens vai otrs priekšlikums ir iekļaujams, tad tas valdībai ar plenārsēdes lēmumu ir obligāts. Ja valdība, uzskatot, ka kāds no priekšlikumiem nav pieņemams, izsaka savu viedokli un panāk, ka tas netiek iekļauts, tad tas valdībai nav obligāts. Līdz ar to šeit mūsu attieksme ir citāda. Mēs uzskatām, ka vienīgais, kas Ministru padomei var uzdot budžeta koncepcijā ielikt izmaiņas, ir Augstākā padome, nevis komisijas.

Kas attiecas uz banku, es aizmirsu vēl vienu lietu pateikt. Diemžēl situācija par nemaksām budžetā ir vēl arvien nepatīkama lieta. Mūsu Finansu inspekcija, kurai ir uzdots iekasēt no nemaksātājiem naudu bezstrīdus kārtībā, nevar to izdarīt viena juridiska iemesla dēļ, jo Latvijas Banka oficiāli nepaziņo kursu starp NVS valūtām. Un ieteiktais kurss nav juridisks pamats, lai no budžeta nemaksātājiem varētu iekasēt naudu. Izdariet secinājumus paši, deputātu kungi!

Priekšsēdētājs: Jautā Lagzdiņa kungs, pēc tam Felss.

J.Lagzdiņš: Godāto ministra vietniek! Iepazīstoties ar budžeta koncepcijas ieņēmumu prognozes tabulu, es ar izbrīnu konstatēju, ka jūs prognozējat, ka pēdējā pozīcija, kurā ir runa par pārējiem nodokļiem, nodevām un maksājumiem gada laikā absolūtā summā, samazināsies divkārtīgi. Relatīvi 1991.gadā tā sastādīja vienu piekto daļu no valsts budžeta, bet 1993.gadā vienu divdesmito daļu no valsts budžeta. Tajā pašā laikā mēs ļoti labi zinām, ka daudzas valsts iestādes, budžeta iestādes un pašvaldību iestādes nodarbojas ar vairāk vai mazāk slēptu uzņēmējdarbību, ņem dažādus maksājumus, tā teikt, nodarbojas ar biznesu, izmanto šo naudu pamatā algām, bet tajā pašā laikā nav noteikts, ka visi ieņēmumi un maksājumi, ko ņem valsts vai pašvaldību budžeta iestādes, simtprocentīgi tiek ieskaitīti valsts budžeta ieņēmumos kā valsts nodevas. Tajā pašā laikā Ministru padome nav panākusi, ka Augstākā padome izskata likumu par valsts nodevām. Kāpēc ir šāda situācija, kāpēc tik nevērīga attieksme pret valsts budžeta ieņēmumiem?

J.Platais: Jums ir simtprocentīga taisnība, izņemot pēdējo jautājumu par valsts nodevām. Atbilstoši likumam par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā vakar Finansu ministrija parakstīja vēstuli, ar kuru tiek indeksēti valsts nodevas apmēri. Tie tiek palielināti no 1.oktobra. No rītdienas. Un šo dokumentu mēs nodevām laikrakstam “Diena” publicēšanai. Tā ka tuvākajā laikā, kad iznāks šis “Dienas” pielikums, tajā jābūt publicētai Finansu ministrijas vēstulei, ar kuru tiek indeksēti valsts nodevas apmēri.

Ja ir runa par to, kāpēc samazinās šis rādītājs, es jums paskaidrošu. 1992.gada pirmajā pusgadā pie šiem pārējiem maksājumiem piederēja arī maksājumi, kuri nebija noteikti ar nodokļu likumiem, tā sauktie valūtas atskaitījumi no eksporta. Šīs summas bija visai lielas, tās neattiecās uz tiešajiem nodokļiem: peļņas nodokli, apgrozījuma nodokli, citiem nodokļu veidiem. Ar Augstākās padomes lēmumu šie maksājumi ir atcelti. 1992.gada pirmajā pusē mēs vēl turpinājām saņemt parādus. Un parādus vēl Finansu inspekcija turpina piedzīt. Šīs summas valūtā ir lielas. Tās ir pārrēķinātas ar koeficentu 125 rubļi par vienu dolāru. Tādēļ 1992.gada pirmajā pusē 25 procentus no kopējiem valsts ieņēmumiem, izņemot sociālo budžetu, sastādīja visi šie pārējie maksājumi. Šās tabulas pamatā ir konkrēts aprēķins, kas ir samērā precīzs. Situācija tiešām ir tāda. Lagzdiņa kungam ir pilnīga taisnība, ka dažādas budžeta iestādes un pašvaldības veido savus ārpusbudžeta līdzekļus un ka līdz šim līdzekļi netiek uzskaitīti kopumā, kaut arī mēs cenšamies patlaban to izdarīt.

Diemžēl likumā par budžeta tiesībām nav pieņemts jautājums, ka budžeta iestāžu ārpusbudžeta līdzekļi tiek ņemti vērā, plānojot budžetu. Diemžēl šo priekšlikumu, ko Finansu ministrija prasīja pie kārtējiem budžeta grozījumiem, noraidīja komisijās un arī Augstākajā padomē kopumā. Ja jūs pastāvat uz to, mēs esam gatavi atgriezties pie šā jautājuma un ierakstīt vēlreiz, mēs noteikti to darīsim, tas ir koncepcijā paredzēts, proti, prasīt, lai ārpusbudžeta līdzekļi budžeta iestādēm tiktu uzskaitīti un arī tiktu paredzēts, kādus pakalpojumus, kādas funkcijas uz šo līdzekļu pamata veic budžeta iestādes.

J.Lagzdiņš: Precizējošs jautājums. Ministru padome ir apstiprinājusi ministriju nolikumus un citu resoru nolikumus. Kādēļ šajos Ministru padomes aktos nav viennozīmīgi noteikts, ka visi maksājumi, visa peļņas darbība, visi ienākumi no peļņas darbības, ko veic valsts budžeta iestādes, tiek ieskaitīti valsts budžeta ienākumos, jo pastāvošā kārtība pieļauj ierēdņiem, dažādiem resoriem izmantot šos ieņēmumus, atvainojiet, bieži vien ne tādām vajadzībām, kā tas ir paredzēts? Spilgts piemērs, atvainojiet, ir mūsu muita.

J.Platais: To nepieļauj likums par budžeta tiesībām ārpusbudžeta līdzekļu jautājumos. Patlaban tiek izstrādāti noteikumi, lai muita precizētu ieņēmumu klasifikāciju, lai tādas lietas nepieļautu. Tas arī praktiski ir atrisināts, apstiprinot budžetu 1992.gada otrajai pusei.

J.Lagzdiņš: Sakiet, lūdzu, kad valdība iesniegs attiecīgos grozījumus likumā par budžeta tiesībām?

J.Platais: Mēs gatavojam kompleksu. Mēs sniegsim grozījumus pilnīgi par visiem likumiem atbilstoši tam, kā šie jautājumi ir paredzēti koncepcijā par budžetu. Ja par šiem jautājumiem šeit netiks diskutēts un pieņemts valdības viedoklis, tātad jūs visus šos grozījumus likumos saņemsit. Te ir jautājums par to, vai koncepcija tiks pieņemta. Ja koncepcija tiks pieņemta, tādā gadījumā mēs dosim attiecīgos grozījumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Es lasu budžeta koncepcijā frāzi: “Starptautiskā valūtas fonda rekomendāciju strikta ievērošana un inflācijas tempu pazemināšanās un tā tālāk ļaus nodrošināt...” Un tā joprojām. Par inflācijas tempiem mēs varētu diskutēt, bet nerada šaubas šis ieraksts – “Starptautiskā valūtas fonda rekomendāciju strikta ievērošana”. Nesen mēs dzirdējām Godmaņa kunga izteikumu par budžeta deficītu. Pirms devāmies vasaras atvaļinājumā, pamatojoties uz šīm striktajām prasībām, mēs sabalsojām un pieņēmām praktiski visu, ko valdība lika priekšā, lai tiktu galā ar Starptautisko valūtas fondu. Cik atceros, viens no pamatakmeņiem bija budžeta sabalansētība. Vai tad šobrīd šis svētuma oreols šiem Starptautiskā valūtas fonda ieteikumiem ir zudis? Un kā tas ir kontekstā ar muitas tarifiem, kurus arī ir paredzams mainīt un diferencēt?

J.Platais: Es tūlīt atbildēšu. Inflāciju rada valdības aizņemšanās no Centrālās bankas, kas automātiski izraisa kredīta emisiju. Tas rada inflāciju. Ja valdība aizņemas ārzemēs, ja valdība aizņemas, izlaižot iekšējā aizņēmuma obligācijas, kuras tirgo pēc brīvā tirgus principiem, tas inflāciju nepaaugstina. Ir virkne iespēju, elementu un mehānismu, kas nosaka, kad ir iespējams budžeta deficīts bez augstiem inflācijas tempiem, un arī inflācijas tempu stabilizāciju.

Priekšsēdētājs: Jautā Kides kungs, pēc tam Bojāra kungs.

E.Kide: Cienījamais Platā kungs! Ļoti lielu īpatsvaru budžeta iestāžu izdevumos sastāda tieši saimnieciskie izdevumi. Pagājušā pusgada budžetā pieņemtais sadārdzinājums salīdzinājumā ar iepriekšējo pusgadu bija trīs. Sakiet, lūdzu, kādu sadārdzinājumu paredz budžeta koncepcija šajā pusgadā, kas nav ierakstīts koncepcijā? Vai tas pamatojas ar visiem tarifiem un saimniecisko izdevumu sadārdzinājumu? Kā tas korespondējas?

J.Platais: Šāds normatīvs pagaidām vēl nav izstrādāts. Un nav iestrādāts priekšbudžeta aprēķinos. Varu jums atbildēt noteikti, ka tās summas, kuras paredzam patlaban kā orientierus budžeta izdevumiem uz nākamo gadu, nav dalītas pa pantiem, jo mēs gaidām no visām ministrijām un pašvaldībām priekšlikumus par strukturālām izmaiņām, par iestāžu tīkla pārkārtošanu, lai samazinātu kopējos izdevumus.

Šeit mēs negribētu ierobežot plānošanā nevienu pašvaldību vai ministriju, lai pateiktu, ka jums ir tāds un tāds koeficents uz tādu un tādu izdevumu posteni. Mēs patlaban rēķinām kopējo summu, kādu reāli būs iespējams izlietot. Ministriem un pašvaldību vadītājiem jādomā par to, kādas strukturālas izmaiņas tiks izdarītas attiecīgajā pašvaldībā vai ministriju sistēmā. Varbūt atsevišķas iestādes ir jāslēdz pilnībā, atsevišķu iestāžu darbība jāsamazina kopumā, lai varētu iekļauties šo līdzekļu limitos?

E.Kide: Paldies. Otrs jautājums. Koncepcija paredz samazināt darbinieku skaitu izglītības nozarē, palielināt pedagogu nedēļas stundu slodzi un samazināt apmaksājamo stundu skaitu mācību plānos. Līdz ar to samazināt budžeta izdevumus. Tas ir saprotams. Bet funkcionālās struktūras daļā tabulā ir parādīts, ka izdevumi izglītībai krietni pieaugs – par pieciem procentiem. Sakiet, kur izglītības jomā ir paredzēts realizēt šo pieaugumu?

J.Platais: Pa visām pārējām ministrijām šis pieaugums nav tik liels, jo nav tik liels tā īpatsvars kopējā budžeta izdevumu lokā. Un daudzām ministrijām šeit ir ierobežoti tie līdzekļi, kurus agrāk šīs ministrijas saņēma valūtas veidā. Sakarā ar to, ka izglītībai praktiski valūtas līdzekļu nebija un izdevumu bāze reāli bija zema, lai nodrošinātu minimālo to iestāžu saglabāšanu, kuras nepieciešamas nākamajā gadā, rādītājs arī aprēķināts tieši tādā veidā, kā tas šeit ir. Protams, mācību slodzes pārskatīšanu, pēc vienošanās ar Izglītības ministriju, nevar izdarīt mācību gada vidū. Pie šā jautājuma mēs strādāsim, lai ar 1993.gada 1. septembri šīs slodzes tiktu nedaudz koriģētas.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs, pēc tam Caunes kungs.

J.Bojārs: Cienījamais Platā kungs! Es gribu pārjautāt ļoti īsi. Vai jūs tiešām atbalstāt premjera domu, ka republikā nav naudas investīcijām?

J.Platais: Tādu absolūtu apgalvojumu nevar izvirzīt nevienā sabiedrībā un nekad, ka naudas vispār nav. Nauda ir, bet tās ir daudz mazāk, nekā vajadzīgs normālai attīstībai.

J.Bojārs: Es te pierakstīju vārds vārdā: “Valdība nospriedusi, ka investīcijām līdzekļu nav”. Vai jūs piekrītat vai ne?

J.Platais: Varbūt... Naudas ir daudz mazāk, nekā ir nepieciešams.

J.Bojārs: Pa to laiku naudu ved ārā ar vagoniem. Mūsu komisija te strādā. Mums nez kāpēc liekas, ka labāk būtu naudu investēt Latvijā, nevis atdot spekulatīvām operācijām. Tā ir bankas lieta.

Tālāk. Es jau vairāk nekā pusgadu uzdodu jautājumu: kāds ir pasākumu komplekss, lai pārtrauktu ārpusbankas norēķinus vismaz Latvijā. Ārpusē tas nav iespējams, tas ir skaidrs. Mēs to nevaram izdarīt. Bet kompleksu pasākumu sistēma, ieskaitot banku sistēmas reformas. Citādi jūs nesavāksit šos budžeta līdzekļus nekādā veidā, ja nekontrolēsit, kā maksā nodokļus. Ja aprite notiek ārpus šīs sistēmas, tad jūs nekādi nevarat izkontrolēt.

J.Platais: Protams, bankas norēķinu jautājums ir kritiski svarīgs. Tas ir kritiski svarīgs, lai nodrošinātu normālu nodokļu iekasēšanu budžetā.

J.Bojārs: Jā, bet sistēma ir izstrādāta? Priekšlikumi ir izstrādāti?

J.Platais: Ja runājam par sistēmu, tad mēs pamazām un visu laiku darām to, lai šo jautājumu uzlabotu un pilnveidotu. Pirmais jautājums nav tikai norēķinu sistēma. Tas ir jautājumu komplekss, kas saistīts ar nodokļu iekasēšanas tehnoloģiju. Tā ir tehnoloģija. Tāpat kā rūpnieciskajā ražošanā. Tā var būt laba vai slikta. Ja ir slikta tehnoloģija, tad ir zudumi. Pie labas tehnoloģijas zudumu nav un ir augsta efektivitāte. Ar banku mēs arī pastāvīgi strādājam kopā, bet mums viss patlaban ir sabrukuma stadijā. Mums viss ir jāgatavo pilnīgi no jauna atbilstoši tirgus ekonomikas struktūrām, lai būtu normālai un modernai sabiedrībai atbilstoša banku sistēma, nevis tāda, kāda bija sociālisma apstākļos. Tā ir pilnīgi jauna.

J.Bojārs: Nē, nē, tas nav propagandas jautājums. Es jums jautāšu ļoti īsi. Ir vai nav izstrādāti pasākumi? Un viss. Trešais – arī ļoti īss jautājums.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti, konkrēta atbilde. Pēc manas iniciatīvas tika izveidota grupa ar bankas prezidenta piekrišanu un pašvaldību piekrišanu. Trīspusēja grupa, kurai bija uzdots kontrolēt, kāpēc kavējas norēķini Latvijas teritorijā, kāpēc tie ilgst divas, trīs nedēļas. Šajā grupā no valdības piedalījās Rūpniecības ministrijas pārstāvji, kas visvairāk par to uztraucas. Mums ir rakstiska atskaite par to, kas šeit ir izdarīts un cik lielā mērā ir samazinājies aprites ātrums. Ar to jūs tiksit iepazīstināti rīt vai nākamnedēļ plenārsēdes laikā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs, jums bija vēl jautājums.

J.Bojārs: Pats pēdējais. Ļoti īss jautājums. Te ir tāda frāzīte 4.lappusē: “šādos apstākļos nepieļaujama kļūst preču un pakalpojumu cenu ierobežošana”. Tātad jūs pilnīgi apstiprināt, ka nekādi cenu ierobežojumi nav iespējami un ka tās pilnīgi jāatlaiž. Tā es saprotu šo frāzi.

J.Platais: Jā, tāds ir mūsu mērķis. Protams, var būt operatīvas situācijas, kad atsevišķos gadījumos ir jānosaka zināmi ierobežojumi. Bet kā princips kopumā mums jāievēro, ka tas ir galējais solis – kaut kādu ierobežojumu noteikšana, ja nav citas iespējas. Tas šeit ir definēts kā princips.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs jautā Godmaņa kungam.

I.Caune: Godmaņa kungs, es gribētu jums uzdot divus jautājumus, ja ir atļauts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Godmaņa kungs, jūs teicāt, ka nevarat vienoties ar banku par valūtas iepirkšanu. Man ir zināms, ka šo darbu vēlas darīt un bija sākusi darīt krājbanka. Iegādātas ir iekārtas, kas pārbauda, vai tie dolāri ir pareizi, vai nav viltoti. Bet vietējās finansu inspekcijas šo darbu ir aizliegušas kaut kādu tur formalitāšu dēļ. Pašreiz republikā tikai divos rajonos krājbankas iepērk un pārdod valūtu – dolārus. Vai jūs esat lietas kursā, vai neuzskatāt, ka šeit ir atrisinājums? Vai ir vajadzīgs un vai ir iespējams piespiest banku darīt to, ko tā negrib? Krājbankas ir ieinteresētas, valstij būtu ienākumi, jo tur nekādas mahinācijas nav iespējamas un grāmatvedība ir kārtībā. Jūsu domas?

I.Godmanis: Pirmkārt, krājbankai šāda atļauja ir dota, jo tā ir valdības institūcija. Ir dota tāda atļauja. Ja jūs paskatīsieties arī presē, tur tiek publicēts valūtas iepirkšanas un pārdošanas kurss krājbankās. Ja atsevišķās finansu nodaļās ir šāda attieksme, tad tā ir patvaļa, un mēs šo patvaļu novērsīsim. Krājbanka var to darīt.

Problēma ir citā apstāklī. Krājbankai “guļ virsū” vismaz pieci miljardi, es tā precīzi negribu pateikt, jo redzu, ka pieraksta manus vārdus. Tas ir vairāk par četriem miljardiem rubļu liels parāds iedzīvotājiem, ko valdība ir uzņēmusies atmaksāt. Krājbanka pati neemitē naudu. Līdz ar to iespējas iepirkt un pārdot valūtu ir stipri ierobežotākas nekā Latvijas Bankai. Saprotiet, viņi nav tiesīgi naudu emitēt. Emitē naudu tikai viena institūcija. Viņi var emitēt aizņēmuma obligācijas. Par to šeit runāja ministrs, tas ir ieplānots mūsu programmā.

Nākamā nelaime ir tāda, ka diemžēl tas depozīta procents, ko viņi patlaban ir spējīgi uzlikt, ir stipri pamazs, lai varētu veidot kaut kādus uzkrājumus.

Bet aizlieguma no valdības puses nav, krājbanka var šo darbu veikt. Ja atsevišķos rajonos ir kaut kāda pretdarbība, tad, lūdzu, dodiet signālus, mēs to lietu nokārtosim.

I.Caune: Godmaņa kungs, es gribēju uzsvērt to, ka “Parex” un pārējie arī neemitē naudu, bet sekmīgi ar to darbojas. Ar to varētu darboties valsts institūcija – krājbanka.

I.Godmanis: Es tagad atbildēšu pavisam precīzi. Krājbankā notiek tāda lieta, ka cilvēki liek iekšā naudu un ņem ārā naudu, veic kārtējos maksājumus par daudzām vajadzībām, kuru cena ir pieaugusi. Krājbanka riskē, vienā brīdī paņemot vienu skaitu līdzekļu, lai iepirktu valūtu. Tā riskē uz to momentu. Tajā brīdī var parādīties klienti un teikt: “Ziniet, mums vajag tos rubļus, lai mēs varētu samaksāt par īri un tā tālāk”. Tāpēc šeit krājbankas iespējas atšķirībā no “Parex” ir stipri ierobežotas. Jo “Parex” nauda (es tā domāju, neesmu iedziļinājies) ir viņu nauda, tā nav saistīta ar klientu naudu nekādā veidā. Tur ir tā starpība, kāpēc “Parex” to var izdarīt un kāpēc krājbanka ir ierobežota savā rīcībā.

I.Caune: Otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, kādēļ notiek tāda darbība, kuras dēļ tauta, iedzīvotāji ir ļoti neapmierināti ar valdību. Vislielākā kritika un vislielākā nelabvēlība pret jums jo dienas, jo aug augumā sakarā ar to, ka tiek nivelētas pensijas ar jūsu lēmumiem. It kā nemaksā visiem, bet velk kaut ko līdzi. Tagad katrs pensionārs, kurš ir labi strādājis, un tas, kurš ir dzēris visu mūžu, saņem vienādu pensiju. Arī tagad jūs pie iztikas minimuma it kā piemaksājat, runājot par algām, kaut gan piemaksājat tam, kurš varbūt dažreiz neattaisnoti maz strādā un saņem mazu algu. Jūs viņu kaut kur velkat un neatļaujat cilvēkiem attīstīt iniciatīvu labāk un vairāk strādāt, lai vairāk nopelnītu, būdams darbā, un lai, būdams pensijā, viņš saņemtu pensiju. Bet tagad viss ir vienā sarakstā un visi saņem vienādu atbildi.

I.Godmanis: Mūsu lēmums attiecas uz budžeta iestādēm, uz tiem, kuri strādā budžetā. Attiecībā uz tiem, kuri strādā saimnieciski, tas ir tikai ieteikuma rakstura lēmums. Tiem, kuri strādā budžetā, jāpiemēro valsts ierēdņu statuss. Mēs esam izstrādājuši likumu, nosūtījām Likumdošanas komisijai, viņi izskatīja, atdeva atpakaļ. Tagad Tieslietu ministrija izlaboja, atsūtīja uz parlamentu. Saka, ka tuvākajā laikā šis likums par valsts ierēdņiem tiks pieņemts. Tur ir lielas garantijas, kas attiecas uz pensijām.

Kāpēc šis nonivelējums? Jā, it sevišķi pensiju ziņā tas ir vissāpīgākais. Tāpēc, ka mums ir budžeta iespējas. Ja mēs, piemēram, vakar būtu pieņēmuši lēmumu par trīs tūkstošu minimālo algu, saglabājot to Ženēvas shēmu, kas strādāja līdz tam, tad budžeta deficīts būtu 2,5 miljardi. Mums ir jārēķinās ar to, ka apakša jāceļ un jāņem vērā arī budžeta iespējas. Pat pie iespējas, ka piemaksājam katram 1000 rubļu. Protams, ienākuma nodoklis nogriezīs vairāk pelnošiem nost naudu, tā ir taisnība. Saspiedīsies shēma, faktiski saspiedīsies augša un apakša.

Bet krīzes situācijā tas ir vienīgais ceļš, jo mums ir krīzes iztikas minimums, par kuru zemāk cilvēkus nolaist vienkārši nevaram. Tāpēc ir šis piemaksas mehānisms. Ņemot vērā to, ka mums ir budžeta iespējas, mēs nevaram iet uz bezatbildīgu variantu un vienkārši pateikt, ka liekam 3000, un divarpus miljardu budžeta deficītu atnest pie jums uz Augstāko padomi. Tāpēc arī ir runa par 474 miljoniem, no kuriem 100 tagad varam nosegt, un 373 mēs nosegsim burtiski pusotra mēneša laikā.

Viss, ko varu pateikt. Tāda ir realitāte. Mums budžetā nav līdzekļu, lai mēs varētu algu pacelt tā, kā jūs vēlētos. Šeit ir nivelējums. Bet budžeta iestādēs un attiecībā uz ierēdņiem tas ir pieļaujams krīzes apstākļos.

Priekšsēdētājs: Jautā Zaščerinska kungs, tad Buķeles kundze.

J.Zaščerinskis: Savā ziņojumā Godmaņa kungs lietoja tādu izteicienu, runājot par bankas kreditēšanas iespējām, ka inflācija saņem divzīmju skaitli mēnesī. Savukārt budžeta koncepcijā paredzēts, ka cenu indekss 1993.gada jūnijā pret 1992.gada decembri celsies tikai par 11 procentiem. Kuram ticēt, rakstītajam vai teiktajam vārdam?

J.Platais: Patlaban mums ir divzīmju cipars mēnesī – 15 procenti.

J.Zaščerinskis: Un jūs cerat, ka no decembra līdz nākamā gada jūnijam būs 11 un līdz decembrim kopsummā 22?

J.Platais: Trīs mēneši ir samērā ilgs periods, lai ievērojami apturētu inflācijas tempus. Ja skatāmies uz Polijas pieredzi, viņiem izdevās. Vienā mēnesī bija ārkārtīgi augsta inflācija pēdējo reizi, pēc tam tās vairs nebija. To nodrošina bankas kredītu politika.

J.Zaščerinskis: Tādā gadījumā papildu jautājums pie tā paša. Vai tas nozīmē, ka valdība plāno, ka lauksaimniecības produkcijas cenas tādā gadījumā paliks pašreizējā līmenī?

J.Platais: Tās būs tuvas tām, kuras ir patlaban. Jo par augstākām būs grūti pārdot. Nebūs maksātspējīga pieprasījuma.

J.Zaščerinskis: Tad man atliek konstatēt, ka valdība grib galīgi izputināt lauksaimniecību. Vēl otrais jautājums.

J.Platais: Bet mēs paši esam izputējuši.

J.Zaščerinskis: Vēl otrs jautājums. Koncepcijā ir paredzēts, un, pirmkārt, varbūt tā formulēsim. Es pilnīgi piekrītu Godmaņa kungam, kad viņš teica, ka iekšējo investīciju iespēju nav. To tiešām nav un nebūs, iepazīstoties ar visu finansiālo stāvokli. Varbūt zināmā mērā taisnība, ka nav nozīmes celt jaunu māju, ja salstam nost tajā pašā esošajā.

Man šajā sakarībā ir tāds jautājums. Budžeta koncepcijā paredzētas kreditēšanas iespējas, tajā skaitā arī iespējamie ārzemju kredīti tikai prioritātes nozarēm, kur atmaksāšanās laiks nepārsniedz sešus gadus. Sakiet, lūdzu, vai lauksaimniecībā pie pašreizējām cenām atmaksāšanās ir iespējama sešos gados? Ja lauksaimniecība nav arī prioritātes nozaru skaitā, vai tas nozīmē, ka valdība paredz, ka lauksaimniecībai nebūs ne iekšējo investīciju, ne iespēju izmantot ārzemju kredītus?

J.Platais: Protams, ja sākam skatīties no katras nozares viedokļa uz situāciju, kurā esam patlaban, tad vienā nozarē pēc otras situācija ir arvien kritiskāka un kritiskāka.

Mēs nevaram atļauties ar valdības akceptu izdarīt investīcijas, ja netiek nodrošināta atmaksāšanās ātrāk nekā sešos gados. Ja atmaksāšanās notiek lēnāk, tad vajag atrast kādu, kas nosegs šos procentus.

J.Zaščerinskis: Ārzemju kredīti, cik es zinu, tiek doti uz ilgāku periodu, ne tikai uz sešiem gadiem. Tas nozīmē, ka mēs vispār lauksaimniecību nogriežam gan no iespējamajām investīcijām, gan no kredītiem. Tas nozīmē, ka zemnieks nevar ne ievilkt elektrību, ne uzbūvēt māju, ne uzbūvēt kūti, ne pat nopirkt traktoru.

I.Godmanis: Zaščerinska kungs, atļaujiet man arī papildināt atbildi. Atbilde sastāv no divām daļām. Atveriet vaļā pēdējo divu gadu budžetus un paskatieties, cik ir investēts un cik ir dota nauda lauksaimniecībai, salīdzinot ar citām nozarēm! Tur jūs redzēsit starpību. Tas ir viens punkts. Starpība būs par labu lauksaimniecībai.

Otrs punkts. Benzīna kreditēšana, dīzeļdegvielas kreditēšana vairāk nekā uz pusotru gadu, ņemot vērā inflāciju. Jums ir pilnīgi skaidrs, ka lauksaimniekiem praktiski maksāt par dīzeli nevajadzēs. Tas ir kredīts, tā ir subsīdija, par ko te daudz runā. Otrs punkts. Graudu cena atsevišķās vietās ir 23 rubļi un pārsniedz par pieciem rubļiem pasaules cenu atbilstoši tam, kāds tajā brīdī bija kurss konvertācijā.

Trešais. Jautājums par to, ka valdība gāja uz iekšējo aizņēmumu, lai varētu nokārtot maksājumus ar lauksaimniekiem, kas, patiesību sakot, viss bija “ieķēries” pašvaldību posmā, jo tirdzniecība ir pašvaldības rokās.

Punkts četri. Lai varētu runāt par investīcijām lauksaimniecībā no ārpuses, ir jābūt kādam, kas ir ar mieru lauksaimniecībā investēt. Tad, lūk, Pasaules banka lauksaimniecībai, atskaitot tikai tos dažus palīglauksaimniecībai nepieciešamos materiālus, jebkuru citu kredītu izsvītroja. Palika tikai variants, ka mums ir galīga krīze ar graudiem. Caur Eiropas Kopienu mēs varētu iegādāties... saņemt, nevis iegādāties uz priekšapmaksas principa graudus, kas ir vajadzīgi lopbarībai.

Pēdējais. Jūs pilnīgi pareizi teicāt, ka zemniekam vajag elektrību. Cienījamie lauksaimnieki! Tagad ir izšķirošs brīdis enerģētikā. Ja nebūs divu, trīs gadu laikā atrisināta enerģētika... Jūs man neticat, pieaicināsim šeit Koemeca kungu, kurš 15 minūtēs jums uzzīmēs ainu, kāda būs Baltijas enerģētika pēc pieciem gadiem, ja nekoncentrēsim līdzekļus enerģētiskās bāzes radīšanai. Runa ir par šīs ogļstacijas būvi, par citiem enerģētiskiem projektiem... Tad tam lauksaimniekam to elektrību nebūs iespējams ieslēgt. Un lauksaimnieks bez elektrības un degvielas neko neražos, Zaščerinska kungs.

J.Zaščerinskis: Degviela ir kredīts, ja valdība oficiāli paziņo, ka tas nebūs jāatmaksā. Otrkārt, tās īpatsvars ir tik niecīgs. Es tomēr cerēju, ka valdība to situāciju rēķina kompleksi, nevis atsevišķi, cik degvielai ir kredīts un cik saņem graudiem.

Priekšsēdētājs: Jautā Buķeles kundze.

E.Buķele: Platā kungs! Kā cilvēks, kurš strādāja pie sociālās apdrošināšanas koncepcijas izstrādāšanas mūsu republikā, kā cilvēks, kurš strādāja pie sociālā nodokļa radīšanas, vai jūs apzināties, ka šodien, propagandējot abu budžetu apvienošanu, jūs praktiski atstāsit pensionārus bez pensijām? Tas ir viens jautājums.

Otrs. Vai jūs bijāt tas, kurš sajauca premjeram galvu? Jau pirms divām nedēļām viņš mūsu komisijai skaidri un gaiši sacīja, ka viņš apzinās, ka nevar budžetus apvienot. Tad patiesi: kā nevar izmaksāt algas, tā nevarēs izmaksāt pensijas.

J.Platais: Par sociālās apdrošināšanas budžetu. Es esmu ielicis šajā lietā un šajā darbā ārkārtīgi daudz personisko pūļu. Un tomēr visā šajā laikā ne Labklājības ministrijā, ne kopā ar deputātu komisiju mēs nevarējām vienoties par īstu apdrošināšanas principu ieviešanu. Iznāca tas pats katls, kurā saber iekšā sociālo nodokli un pēc tam pārdala tādā veidā, kā nolemj parlaments, nevis tādā veidā, ka cilvēks pats atnāk, iemaksā, redz savu kontu, kurā ir viņa nauda, un zina, ka viņš, aizejot pensijā, saskaņā ar zināmiem noteikumiem šo naudu saņems.

Apdrošināšanas principu pensiju nodrošināšanā ieviest mums neizdevās. Tālākie soļi darbā arī nenotiek. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ es nomainīju darbu. Varbūt jūs arī to zināt.

Tam, ka budžeta apvienošana nostādītu “zem sitiena” pensionārus, es pilnībā nevaru piekrist. Līdz šim valdība ir pildījusi savas saistības. Ja ir bijis ierakstīts likumā un ir bijusi sistēma, kā jāapmaksā budžeta iestādes vai sociāli aizsargājamas grupas, tad šādi maksājumi ir notikuši.

Visbeidzot nav runas par to, ka sociālās apdrošināšanas budžets tiek likvidēts. Ja jūs izlasīsit uzmanīgi koncepciju, tur ir ierakstīts, ka tas tiek ietverts valsts budžeta sastāvā. Kā tas tālāk darbosies, tas acīmredzot būs jautājums, kuru valdība liks priekšā Augstākajai padomei. Kādas būs reglamentācijas, kādas būs attiecības. Par šiem jautājumiem varēs pieņemt lēmumu un pateikt, vai budžeti ir jāapvieno vai ne. Atsevišķi sociālās apdrošināšanas budžeti ir ļoti nedaudzās valstīs. Ļoti maz ir tādu piemēru, ka tādi būtu. Tajā pašā Zviedrijā sociālās apdrošināšanas maksājumi notiek valsts budžetā. Savienotajās Valstīs sociālās apdrošināšanas maksājumi notiek budžetā, nevis atsevišķā budžetā.

E.Buķele: Par sociālo nodokļu izmaiņām jūs arī esat domājuši?

J.Platais: Mēs strādāsim pie šiem jautājumiem tālāk kopā ar Labklājības ministriju.

E.Buķele: Lai Dievs dotu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Dievs mums devis starpbrīdi.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lai gan zāle pagaidām vēl ir patukša, jautājumi Godmaņa kungam un Platā kungam vēl jāuzdod Kides kungam, Kinnas kungam un Silāra kungam. Tātad, Kides kungs, jums jājautā premjeram.

E.Kide: Cienījamo premjer! Mums parlamentā vienmēr vislielākās cīņas, apspriežot budžeta projektu, ir par valsts budžeta un pašvaldību budžeta maciņa biezumu. Un vienmēr tiek pārmests, ka funkciju sadale ir neadekvāta nodokļu atskaitījuma sadalei. Jūs savā runā teicāt, ka ir izveidota darba grupa, kas pārdalīs funkcijas un dos priekšlikumus, kā pārdalīt nodokļus. Šodien no jūsu runas es sapratu, ka šajā grupā nav sadarbības ar pašvaldībām. Tā kā koncepcijā šis pārdalījums nav atspoguļots, vai darba grupa tomēr strādā un vai mēs saņemsim kaut kādus rezultātus? Varbūt tas nav paredzams?

I.Godmanis: Materiālu darba grupa ir sagatavojusi, bet, ja es redzu Pašvaldību savienības iesniegumus, kas faktiski ir pilnīgi atšķirīgi no tā, kas ir darīts darba grupā, tad man paliek tāds priekšstats, saprotiet... Faktiski ar Augstākās padomes lēmumu tas jāuzdod darīt viņiem. Mēs Ministru padomē varam uzdot kādam no ministriem strādāt šinī grupā, uzdot un prasīt atbildību. Uzdot piedalīties tādā grupā pašvaldībām mēs nevaram, mēs vienkārši aicinām tās piedalīties. Un mēs vienojāmies, ka piedalīsies. Tagad pirms nedēļas es prasu, kas ir izdarīts. Klusums zālē. Tā nevar, tad tā lieta ir jāceļ augstākā līmenī, jo pašvaldības tomēr ir Augstākās padomes pakļautībā. Tādēļ šī komisija ir jāapstiprina Augstākās padomes lēmumā.

Tātad funkcijas, siltumtīkli aiziet pašvaldībām, tirdzniecība aiziet pašvaldībām. Kas neaiziet pašvaldībām, kas paliek valstij? Tātad 37 procenti, pēc manas dziļas pārliecības, ir jāmaksā no valsts budžeta, to nevar atstāt pašvaldībām. Nevar jaukt šīs lietas, tur es nepiekrītu. Varbūt mums ar Platā kungu šeit ir dažādi viedokļi. Lūk, vēl funkcijas, kas būs sadalītas! Starp citu, arī vietējais transports tagad sadalās. Vietējais transports aiziet pašvaldībām, starprajonu transports paliek valsts ziņā. Un mans lūgums bija viens – sarakstīt šeit funkcijas, izejot no šīm funkcijām, zinātniski pamatoti pārdalīt nodokļu procentu atskaitījumus. Vairāk neko es negribēju. Tagad es lasu, piemēram, Pašvaldību savienības papīrā, ka ir ļoti elementāri – 40 procenti mums, ienākuma nodokļa 80 procenti mums... Bet kāpēc? Atsaucas uz Eiropas hartu. Es ļoti atvainojos, bet mēs neesam Eiropas hartā vēl ne par pusi kapeikas iegājuši.

Tāpēc mans priekšlikums ir tāds: Platā kungam šis materiāls ir, viņš varēs jums to izplatīt, cik tālu tad tur ir tikuši. Man ir lūgums no valdības puses. Es tad lūgšu Augstāko padomi apstiprināt šo komisiju, jo vispār jau ir entās komisijas, ir jau Pašvaldību reformu komisija arī vēl. Es nezinu, cik tālu tur ir tikusi tā lieta, bet vispār izskatās, ka komisijas gan izveido, taču darbs uz priekšu neiet. Vai kādam tas ir izdevīgi – salikt ar pierēm kopā valdību un pašvaldības?

Labi, tagad ir septembris, bet nāks decembris un būs jāpieņem budžets un, ja visu laiku būs šīs pārrunas, cik procentu mēs liksim uz vienu vai otru pusi? Tāpēc es uzskatu: ja varam secināt (un es izdaru tādu secinājumu), ka tas darbs nav izdarīts līdz galam, tad tas ir jāiesniedz Augstākajā padomē, komisija ir jāapstiprina un komisijai ir jādod savs viedoklis par to, kāda ir šī pārdale. Šī koncepcija ir jāatspoguļo. Un viss.

E.Kide: Pretējā gadījumā budžets atkal veidosies tāds pats kā iepriekšējā reizē. Būs šaurās segas pārvilkšana no pašvaldībām uz valdību.

I.Godmanis: Tā sega būs tikpat šaura, bet tā vismaz loģiskāk pārvilksies no vienas puses uz otru.

E.Kide: Nu, paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Kinnas kungs, bet Kinnas kungu es zālē neredzu. Silāra kungs jautā Godmaņa kungam.

I.Silārs: Pirmais jautājums. Vai valdībai kopumā ir noziedzības profilakses un noziedzības apkarošanas koncepcija Latvijas Republikā?

I.Godmanis: Jā, šāda koncepcija ir un arī iekšlietu ministram ir. Es varu uzdot par to te atskaitīties.

I.Silārs: Paldies. Nākamais jautājums. Vai...

I.Godmanis: Ir arī tādi darbi, kas nav varbūt oficiāli nekur afišēti.

I.Silārs: Paldies. Nākamais mans jautājums tādā gadījumā ir: vai, sastādot šo budžeta koncepciju, ir ņemts vērā tas, ka mēs pārejam no “gulaga” uz tiesisku valsti? Proti, ka apmēram astoņi tūkstoši Latvijas Republikas vārdā ir notiesāti tikai ar brīvības atņemšanu, bet viņi nav spējīgi pašreizējā situācijā sev nopelnīt iztiku, kā tas bija “gulaga” laikā.

I.Godmanis: Jā, es saprotu jūsu jautājumu. Nav darba ieslodzījuma vietās un apmēram 200 miljonu trūkst patlaban. Un 1993.gadā nav nekas vairāk. Tikai 75 procenti tiks iedalīti no tā, kas ir vajadzīgs ieslodzījuma vietu nodrošināšanai. Es šeit neredzu nekādu citu iespēju, mēs neatradīsim nekādus papildu līdzekļus. Man šķiet, ir jāpārskata soda mēri un viena liela daļa ir jālaiž ārā, kas ir, teiksim, varbūt apcietināti, izejot no tā laika likumiem, un attiecībā uz kuriem varbūt no tiesiskas valsts likumiem varētu ierobežoties ar naudas sodu, ar daļēju mantas konfiskāciju vai ar kaut ko tādu. Šīs summas ir ļoti milzīgas. Ja mēs neko radikālu šeit nepieņemsim, tad no šīs situācijas ārā netiksim.

I.Silārs: Šeit tūdaļ atgriežos pie jūsu atbildes, ka valdībai ir koncepcija. Šeit atbilde bija, ka jūs neredzot citu viedokli. Tad man ir tomēr jautājums: galu galā, kāds šajā koncepcijā ir šis viedoklis?

I.Godmanis: Viens no koncepcijas pamatviedokļiem ir tomēr – nepiemērot visiem cietumsodu, aiziet uz naudas sodiem, aiziet uz tādiem sodiem, kas nenozīmē likt cilvēku cietumā, bet sodīt viņu materiāli, sodīt viņu jebkādā citā veidā, lai mēs vienkārši nepaplašinātu cietumnieku skaitu, kurus mēs nespējam apgādāt. Tas ir viens no principiem.

Otrs princips ir variants, kā iesaistīt šos cilvēkus darbā. Tas ir atsevišķi, to jums Čevers izstāstīs. Es tik smalki tās lietas nezinu.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Zatulivitera kungs, pēc tam – Zeiles kundze.

V.Zatuliviters: */Man ir divi jautājumi premjerministram. Pirmais jautājums. Sakiet, lūdzu, kādas, jūsuprāt, būs sekas, ja rūpniecībā, lauksaimniecībā, visās citās materiālās ražošanas nozarēs, kā jūs apgalvojāt, turpināsies samazināties iekšējās investīcijas? Kas mums paliks ko privatizēt, ja šī samazināšanās turpināsies?/

I.Godmanis: Par iekšējām investīcijām. Es nevaru teikt, ka mums šeit nav iekšējo investīciju. Es nevaru teikt. Latvijā ir pietiekami daudz organizāciju, finansiālo organizāciju, struktūru, kam šī nauda ir. Jautājums ir tāds: uz kādiem noteikumiem šīs organizācijas ir ar mieru šo naudu investēt? Parasti tas viss tiek saistīts ar vienu lietu: nekustamā īpašuma iegāde, attiecīgu peļņu nesošu objektu iegāde, paņemot uz nomu ar izpirkšanu vai nopērkot uzreiz. Kā krieviski saka, ka tas ir – “na korņu kupitj”.

Problēmas ir šādas. Patlaban likumdošana mums praktiski to nepieļauj. Tas ir otrs šīsdienas darba kārtības jautājums, kurā arī centīšos pateikt visu, ko varētu izmantot, lai šo jautājumu pavirzītu uz priekšu. Kontekstā tas ir likums par sertifikātiem un privatizāciju par Latvijas rubļiem. Patlaban iekšējās investīcijas ir iespējamas pie nosacījuma, ka likumdošana dos iespēju šīs investīcijas izmantot.

Otrs moments. Šīs iekšējās investīcijas var parādīties kā blakus investīcija tām investīcijām, kuras nāk no ārzemēm. Mums valstī nav līdzekļu. Ja mēs skatāmies, kā budžets ir sabalansēts, lai varētu nosegt sociālo daļu, lai varētu samaksāt algas, mums ir jāatzīst, ka mums praktiski nepietiek naudas pat 10 procentu investīcijām. Tāpēc arī ir pilnīgs pagrieziens uz deficīta budžetu.

Tikai es šeit gribu atbildēt Felsa kungam, vai tam, kurš uzdeva šo jautājumu, ka ir patēriņa budžeta deficīts un ir investīciju tipa deficīts. Tās ir divas dažādas lietas. Mēs cenšamies iet bezdeficīta patēriņā, bet uz deficītu investīcijās. Piedaloties privātstruktūrām, piedaloties ne tikai privātajiem, bet arī valsts uzņēmumiem, kam ir līdzekļi, investējot blakus tām investīcijām, kas nāk no Pasaules Bankas, no Eiropas Rekonstrukcijas bankas, mēs varam cerēt, ka šī blakus investīcija iet... Privātsektors nekad neinvestēs tad, ja redzēs, ka valsts tur neinvestē. Tā kā valstij nav līdzekļu, mēs varam izmantot kredītus no ārpuses, un tad viņi investēs tur blakus.

Kas attiecas uz to, ko privatizēt, tas ir likumdošanas jautājums un tas ir jāatrisina. Tie ir divi likumi. Ir likums par sertifikātiem un privatizāciju par Latvijas rubļiem. Ja mēs šos likumus nepieņemam, tādā gadījumā es pasaku skaidri un atklāti – privatizācijas Latvijā nebūs. Ar visām no tā izrietošajām sekām...

V.Zatuliviters: */Paldies. Un otrais jautājums, pēdējais. Sakiet, lūdzu, vai jūsu ideja par valsts komercbankas izveidošanu nozīmē to, ka Latvijas Bankai tiks atņemtas komerciālās funkcijas, kas, manuprāt, tiešām valstij rada zaudējumus, dod peļņu tikai pašai bankai?/

I.Godmanis: Es ļoti gribētu dzirdēt Repšes kunga nostāju šinī jautājumā, bet man ir jāizdara secinājums, ka sevišķi beidzamo divu nedēļu laikā situācija Latvijā ir totāli saasinājusies. Kā jau es teicu, vismaz tie četri faktori, kurus nosaucu un kas praktiski reāli ir dzīvē. Es vēlreiz atgādināšu, ka uzskatu to par ārkārtīgi svarīgu lietu. Es esmu valsts uzņēmums. Man kontā ir Krievijas rubļi, man ir kontā Tadžikijas rubļi, man ir kontā Turkmēnijas rubļi. Man ir divas iespējas – konvertēt pret Latvijas rubļiem, nomaksāt budžetā, vai, ja mani tas kurss neapmierina, bet man ir valūta, tad esmu ar mieru valūtu konvertēt bankā vai tirgū, bet es gribētu konvertēt bankā un samaksāt savus maksājumus budžetā. Reāli ir tas, ka dolāri netiek nopirkti. Vakar vēl es to pārbaudīju. Vienkārši Latvijas Banka nepērk dolārus. Bankas nodaļas nepērk. Es nezinu... te man ir jābūt skaidrībā, kāda ir bankas politika.

Otrs. Ja nav skaidri noteikta oficiālā kursa, tas kurss, ko banka nosaka, nekur neder, jo Finansu inspekcija tagad, ja mēs uzliekam bezstrīdus kārtībā norakstīt nemaksātājiem nost naudu... Pupčenoka kungu es varu iesaukt šeit, un viņš jums pateiks, ka viņam nav nekāda juridiska pamata iekasēt bezstrīdus kārtībā no nemaksātājiem, jo nav oficiālā bankas kursa. Cauri. Mani interesē, kāda šeit ir nostāja.

Trešā nostāja. Es uzskatu, ka nevar būt lēti kredīti, es tam pilnīgi piekrītu, bet nevar būt tāda situācija, ka kredītu vispār nav. Nevar būt tāda situācija.

Un ceturtais ir tas, par ko es visu laiku šeit esmu runājis. Tas ir, ka bankai ir jāiejaucas valūtas tirgū. Es piedāvāju savu mehānismu. Tas varbūt nav labākais – patēriņa fondu maksāšana Latvijas rubļos – bet tas ir jādara. Vai nu ir jāizmanto tam Starptautiskā valūtas fonda nauda, jo šī nauda nav domāta patēriņam, tas ir, oglēm, naftai un tā tālāk. Ja šie jautājumi netiek risināti, tad, es ļoti atvainojos, valdībai nav citas iespējas kā veidot valsts komercbankas, nākt pilnīgi ar savu koncepciju, izmainīt lēmumu, ka komercfunkcijas Latvijas Bankai nav vairs līdz janvārim un ka privatizācija, kas ir paredzēta, attiecīgajās filiālēs varētu notikt pavisam pēc cita mehānisma, tajā skaitā arī budžeta apkalpošana. Viss.

V.Zatuliviters: */Un, atvainojiet, no jūsu atbildes es sapratu, ka konceptuāli jūsu ideja par valsts komercbankas izveidošanu jau ir pārdomāta?/

I.Godmanis: Tā ir konceptuāli pārdomāta, tiekoties ar Lietuvas premjerministru Abiševu. Tur arī nevarēja atrisināt valdība ar banku šo jautājumu. Viņi elementāri valsts banku atstāja tikai kā organizāciju, kas emitē naudu un faktiski nosaka kredītu procentu, par kādu viņi šo naudu dod, un viss. Un vairāk nekādas iespējas bankai iespaidot nodaļas Lietuvā nav. To dara valdības kontrolētā komercbanka.

Priekšsēdētājs: Jautā Zeiles kundze.

V.Zeile: Ja esam konstatējuši, ka ir krīzes situācija, vai tādā gadījumā būtu sociāli taisnīgi izmaksāt tūkstoš rubļu uz galviņas neatkarīgi no ienākumiem? Vai nebūtu labāk padomāt par mehānismu, no kura, sākot ar noteiktu mēnešalgu, vai tā būtu 15, 20 vai 30 tūkstoši, tomēr šo tūkstoti nemaksāt, bet palielināt piemaksas maznodrošinātajam slānim? Šī diferencētā attieksme. Kāpēc joprojām valdība negrib iet uz šo sabiedrības diferenciācijas konstatēšanu un sociālā aizsargmehānisma veidošanu atbilstoši tam faktam?

I.Godmanis: Jā, es atbildēšu, kāpēc valdība negrib iet šo soli. Viena elementāra iemesla dēļ. Kāds ir vidējās algas stāvoklis septembrī Latvijas Republikā? Tas izskatās šādi. Budžeta iestādēs strādājošajiem ir apmēram no 3200 līdz 4100. Vēl jāpieskaita 200 rubļi klāt. Tad var noskaidrot, cik ir uz doto brīdi. Kultūrai, zinātnei, izglītībai, medicīnai. Tad nāk tie, kas strādā apdrošināšanas un kreditēšanas sistēmā. Tur ir apmēram 6000. Tad nāk pārvaldes aparāts, kur ir 4800. Kā redzat, vairs ne pats augstākais. Tad nāk celtniecība, kur ir 7000 līdz 8000. Tad nāk transports, kur, pateicoties kuģniecībai, vidējais atalgojums ir 10 tūkstoši.

Kāpēc es to saku? Elementāru iemeslu dēļ. Vakar, izrēķinot ļoti cieti, cik ir jāmaksā par 50 m² platību četru cilvēku ģimenei, kur ir divi bērni un divi strādājošie, mums iznāca šāda situācija. Visu sarēķinot, mēs dabūjām: 70 rubļi par kvadrātmetru par centralizēto apkuri, trīs rubļi par kilovatstundu elektrības, 189 rubļi no cilvēka par gāzi (es šeit domāju ēdienam) un 2,50 rubļi par kvadrātmetru, kas attiecas uz mītni. Ja to visu sarēķina kopā, tad ir divas iespējas. Ja maksā tikai apkures sezonā, tad iznāk, ka par šo dzīvokli ir jāmaksā pieci tūkstoši, ja maksā cauru gadu, tad ir jāmaksā divi tūkstoši. Lūdzu!

Paņemsim mēs tagad divus cilvēkus, kas saņem “apakšu” – trīs tūkstošus, tas ir, seši tūkstoši plus bērnu pabalsts. Kopā tas sastādīs vēl vienu tūkstoti. Tas būs kopā septiņi tūkstoši. No septiņiem tūkstošiem, ja maksā cauru gadu, iznāk maksāt divus tūkstošus, ja maksā apkures sezonā, tad piecus tūkstošus.

Labklājības ministrija mums pateica skaidri un gaiši – 70 procenti ir pārtikas patēriņš. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam pārkāpt šo pārtikas slieksni un drīkstam prasīt par komunālajiem pakalpojumiem tikai 30 procentus. Tas nozīmē, ka mums būs pensionāri, mums būs apakšējā daļa, kas nespēs 30 procentus samaksāt, bet būs augšējā daļa, kas to samaksāt spēs. Jautājums – ja mēs šo maksājumu pagarinām uz cauru gadu, mēs principā varam nosegt izmaksas bez šiem histēriskajiem variantiem.

Kāpēc mēs nevaram iet šo soli, ko saka Zeiles kundze? Elementāru iemeslu dēļ, Zeiles kundze. Mums budžeta iespējas neļauj to izdarīt. Jo ir divas dažādas lietas. Es taču jums teicu, ka Platā kungs ar cipariem pierādīs. Ja mēs noliekam trīs tūkstošus minimālo, tad pie esošās saspiestās Ženēvas shēmas budžeta deficīts sasniedz 2,5 miljardus, kuru mums nav. Ja mēs ejam par 2500 plus 1500 (kas arī ir 3000 apakšā, tikai tiek aplikts ar nodokli tas tūkstotis, ko piemaksā katram klāt), tad deficīts ir 474, mīnus 100 ir 373 ... faktiski 474, jo simtu mēs varam atrast uzreiz. Tās ir divas kvalitatīvi dažādas lietas. Un es tiešām brīnos, ka Budžeta komisijas priekšsēdētāja uzskata, ka varētu rīkoties citādi. Mums nav iespējams iet parlamentā ar 2,5 miljardu deficītu. Viss, ko es varu atbildēt.

V.Zeile: Es ļoti vēlētos komentāru. Man ir žēl, ka jūs nesapratāt manu jautājumu. Jautājums bija ļoti elementārs – ja viceprezidenta vai prezidenta alga kādā firmā ir 100 tūkstoši, tad kāpēc viņam ir vajadzīga šī viena tūkstoša papildu piemaksa no valsts budžeta? Tā bija jautājuma būtība. Jūs man skaidrojāt visu, balstoties uz vidējām algām. Paldies, neturpināsim diskusiju!

I.Godmanis: Es atbildēšu ļoti vienkārši. Jūs kaut ko stipri jaucat. Viceprezidents nestrādā budžeta iestādē. Es runāju par budžeta iestādēm. Viceprezidents strādā saimnieciskajā organizācijā, kas atbilstoši savām saimnieciskajām iespējām izmaksā algu, uz kuru arī attiecas algu fonda ierobežojums. Un nevar jaukt divas dažādas lietas. Mēs runājam par budžetā strādājošajiem, jūs nosaucat viceprezidentu, kas strādā citur. Lūdzu, pieņemsim šeit lēmumu par regresīvo ienākumu nodokli un tad risināsim jautājumu ļoti nopietni.

Vakar valdībā parādījās arī mans otrs priekšlikums, kurš ir cietāks, kurš ir tāds, ka 30 procentus iekasē no jebkura. Tātad tas, kas apakšā, 30 procentus nevar samaksāt, bet tas, kas ir augšā, pārmaksā vairāk, nekā viņam vajadzētu maksāt par dzīvokli. Tas rosināja lielu kritiku, jo tas, izrādās, ir “kara komunisms”, ka mēs ņemam kaut ko nost. Laikam to viedokli es pārstāvēt nevaru.

Bet tas, ko saka Zeiles kundze, “neiet krastā”. Tas taču ir viceprezidents, kurš strādā privātā firmā vai kaut kur citur! Tas ir ārpus budžeta iespējām. Mēs jau budžetā viņus neregulējam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Zeiles kundzei.

V.Zeile: Vai es drīkstētu pirms savas uzstāšanās dot vārdu Einaram Repšem, kurš gribēja komentēt, un pēc tam man ir lēmuma projekts, un ar to beigsim.

Priekšsēdētājs: Mums parādīsies tāds jaunas formas komentārs. Deputātiem nav iebildumu, ka Repšes kungs uzstājas? Cik minūtes, lūdzu? 10 minūtes, ieskaitot jautājumus. 10 minūtes runāšanai. Ar iespēju uzdot jautājumus. Es tā saprotu.

Lūdzu, Repšes kungs, tribīnē!

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Godātie kolēģi! Patiešām žēl, ka manas prombūtnes laikā no bankas acīmredzot valdībai nav ienācis oficiāls mūsu atzinums par šo budžeta koncepciju. Man jānoskaidro, kas par to ir atbildīgs, bet jāsaka gan, ka pamatā mēs atbalstām šo koncepciju. Šeit nav nekas piebilstams no bankas puses, izņemot varbūt divas atsevišķas lietas, kam es pieskaršos.

Vispirms varbūt šeit izskanēja daži jautājumi no premjerministra puses, par kuriem varu paskaidrot. Premjerministrs minēja faktiski piecus apstākļus, kas šobrīd traucē pildīt budžetu un traucē sastādīt budžeta koncepciju.

Pirmais apstāklis ir, ka šobrīd it kā pastāvot tikai Latvijas Bankas rekomendētais kurss. Jāsaka arī, ka šis tā sauktais rekomendētais kurss vairāk ir saistīts ar dažu konkrētu masu informācijas līdzekļu pārpratumu. Tāda kursa nav. Vienīgais kurss, kas šobrīd pastāv, ir kurss, par kuru Latvijas Banka pērk un arī pārdod nekonvertējamo valūtu. Tas ir ļoti stingrs. Latvijas Banka, Latvijas centrālā banka pērk par šo cenu nekonvertējamos rubļus un arī pārdod, ja ir tāds pieprasījums. Protams, jebkurš var izvēlēties, vai viņš šo naudu pārdos Latvijas Bankai caur banku sistēmu vai patstāvīgi mēģina šo naudu realizēt tirgū. Varētu budžetā iekasēt, pamatojoties un Latvijas Bankas pirkšanas kursu. Vienīgā problēma šeit ir tāda, ka šobrīd nestabilitātes dēļ mēs šo kursu mainām katru dienu. Piemēram, ja uzzinām, ka šodien Maskavas Starpbanku biržā valūtas kurss ir “palēcies”, tādā gadījumā, mēs atbilstoši reaģējam. Ja mēs pamanām satraucošas ziņas no kaut kādām konkrētām bijušajām padomju republikām, mēs arī reaģējam. Šis kurss mainās katru dienu.

Ir atrisināts jautājums, ka Finansu ministrija un Finansu inspekcija šo kursu arī katru dienu saņems. Bet es domāju, ka viņiem būs diezgan neērti to katru dienu pielietot, tāpēc varbūt turpināsim strādāt pie tā, ka varam arī beidzot sākt publicēt tā saukto oficiālo kursu, kurš būs lietojams tikai nodokļu iekasēšanai, kurš nesakritīs precīzi ne ar pirkšanas, ne ar pārdošanas kursu. Varbūt tam laiks ir nobriedis un tas ir jāatrisina?

Otrām kārtām premjerministra izteiktais pārmetums bija, ka Latvijas Banka nepērk dolārus. Vispirms īsti precīzi vairs tas nav. Mūsu nodaļas kā komercbankas to darīja jau sen un pastāvīgi, Latvijas Banka pērk dolāru par 159 rubļiem, pārdod par 177. Protams, tā kā mēs tikko sākām to darīt, var gadīties, ka vēl dažas konkrētas nodaļas to neprot izdarīt, bet to novērsīsim vistuvākajā laikā. Taču šeit jautājums ir daudz principiālāks: kāpēc mēs visu laiku ļoti negribīgi pirkām dolārus?

Paskaidrošu ļoti vienkārši. Latvijas Banka dolārus var nopirkt tikai uz emisijas rēķina, tātad, ieliekot dolārus seifā, nodrukājot un izsniedzot, teiksim, tagad pēc mūsu tagadējām cenām – 159 Latvijas rubļus. Par vienu dolāru Amerikā, Eiropā var nopirkt knapi vienu tasi kafijas, var nopirkt knapi vienu maizītes klaipiņu. Pat ne labākās kvalitātes. Pie mums, ar Dieva palīgu, par 159 rubļiem vēl var nopirkt ap sešiem klaipiņiem maizes. Tas nozīmē, ka būtu vislielākā muļķība likt tos mazvērtīgos dolārus seifā un dot laukā mūsu naudiņu emisijas veidā, jo tādā veidā mēs sūknētu inflāciju. Tāpēc līdz šim Latvijas Bankas kategoriskā nevēlēšanās šo operāciju darīt faktiski bija ar nolūku panākt, lai jebkura dolāra konvertācija tiktu izdarīta tirgū. Un mēs sagaidām, ka šīs politikas rezultātā dolāra kurss tirgū lēnām sāks kristies. Šobrīd mēs dolāru kursu brīvajā tirgū novērtējam kā nedabīgi paaugstinātu. Un mūsu prognoze tuvākajā nākotnē ir tāda: lai arī inflācija Latvijā vēl arvien pastāvēs, mēs to pamazām bremzēsim, proti, pašmāju produktiem cenas vēl kādu laiku turpinās augt, līdz mēs pilnīgi paņemsim savā kontrolē.

Es tā rēķinu, ka nākamā gada laikā mēs pilnīgi apturēsim inflāciju, bet dolāra kurss pret Latvijas rubli šajā laikā varētu kristies.

Un to mēs arī aktīvi darīsim, šobrīd iejaucoties valūtas tirgū no Latvijas Bankas puses. Proti, esam sākuši pārdot konvertējamo valūtu. Mēs esam sākuši pārdot pamatā to fondu, ko iegādājāmies no valdības, konvertējot valdības 12 miljonus ASV dolāru, lai toreiz palīdzētu norēķināties ar lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Šo mēs tagad pakāpeniski laižam tirgū pārdodot. Patlaban mūsu noteiktā cena ir 177 rubļi. Piedāvājums ir izsūtīts visām bankām. Šobrīd gribētāju nav pārāk daudz.

Mēs pamazām šo kursu laidīsim lejā ar tādu aprēķinu, lai Latvijas Banka vienmēr varētu garantēt, ka tai atkal nav šis kurss jāpaceļ. Proti, lai ir 177, 176 un arvien zemāk, lai vienmēr valdība, kad tai vajag, vai arī kādi uzņēmumi, kad tiem vajag, caur bankām varētu iegādāties ārvalstu valūtu importa vajadzībām. Tā ka apgalvojums, ka šobrīd Latvijas Banka nepārdod, patiešām neatbilst patiesībai.

Tālāk. Te bija zināmas pretenzijas pret to, ka Latvijas Bankas nodaļas nepērk nekonvertējamo PSRS valsts valūtu pēc Latvijas Bankas noteiktajiem kursiem. Ja arī tādi gadījumi ir, tie ir tiešām atsevišķi gadījumi, kurus man vajadzētu zināt precīzi. Tad tur būtu konkrētas sankcijas. Tā nedrīkst būt. Jebkurai nodaļai ir jāpērk, ja klients piedāvā par šo cenu. Cik man zināms, to arī izpilda. Man ir zināms konkrēti no manas grāmatvedes, ka viena no informācijām, kas ir jūsu rīcībā, ir nepareiza. Konkrēti viens gadījums.

Visbeidzot par jaukšanos valūtas tirgū. Es jau atbildēju, ka Latvijas Banka gan pērk, gan pārdod. Mūsu mērķis turpmāk būs valūtas tirgū dolāra kursu stabilizēt un pakāpeniski samazināt, katrā ziņā kategoriski nepieļaujot augšanu. Nobeidzot savu uzstāšanos, es gribētu atbalstīt koncepciju, ka Valūtas budžets Latvijas Republikā tiek tiešām likvidēts, jo, manuprāt, mums ir pamats šobrīd garantēt, ka Latvijas Banka varēs vienmēr valdības vajadzībām konvertēt Latvijas rubļus valūtā. Līdz ar to atkrīt problēmas un nepieciešamība saglabāt atsevišķu budžetu valūtā. Tāpēc šo koncepciju es gribu aizstāvēt. Protams, šobrīd ir grūti pateikt, kādā cenu līmenī mums izdosies stabilizēt konvertējamās valūtas kursu. Jūs jau zināt, ka pilnīgi precīzi šo lietu stabilizēt bija grūti pat Lielbritānijas valdībai, ja lasījāt par pagājušo divu nedēļu piedzīvojumiem Eiropas valūtas tirgus mehānismā. Un arī mums patlaban ir grūti pateikt, kādā līmenī mēs nostabilizēsim, vai šis līmenis būs 160 rubļu, 150, vai varbūt 130. Bet mūsu patlabanējie panākumi šajā laukā dod mums diezgan lielu ticību, ka vismaz šis kurss nepasliktināsies vairāk, nekā ir šobrīd.

Ja es atbalstu Valūtas budžeta likvidēšanu, tad es gribētu ierosināt izņemt no šīs koncepcijas vienu rindkopu vai vismaz pievērst uzmanību tam, ka mēs iebildām no bankas puses pret to. Par koncepciju varbūt balsos, ja to pieņems, tad tas ir bezmaz vai likuma pirmais lasījums. Un rindkopa ir šāda: “Ņemot vērā iekšējo kredītu lielo nozīmi ekonomikā un finansēs, valdība uzskata par nepieciešamu, apstiprinot budžetu 1993.gadam, ar likumu noteikt Latvijas Bankas kredītu emisijas apmērus, galvenos kredītu izlietojumu virzienus, ņemot vērā to apmaksāšanas iespējas.” Es gribētu lūgt šo rindkopu izņemt sekojošu apsvērumu dēļ: mēs patlaban esam pa vidu starp pāreju no padomju finansiālās sistēmas uz tirgus ekonomikas finansiālo sistēmu. Padomju sistēmā kredītu procenti bija zemi. Visi kredītus pieprasīja, un šos kredītus sadalīja administratīvi. Tirgus ekonomikas apstākļos kredītu procents ir vienīgais limitējošais faktors, kas nosaka kredītu pieejamību. Ja tirgus ekonomikas apstākļos kāds pieprasa kredītu par to procentu likmi, kādu noteikusi centrālā banka, tādā gadījumā tas šo kredītu saņem. Ja banka uzskata, ka kredītu tādā veidā tautsaimniecībā tiek iepludināts par daudz, izraisot inflāciju, tā šo procentu likmi paceļ. Patlaban mēs diemžēl (tas rada zināmus pārpratumus) esam pa vidu šajā pārejas mehānismā. Proti, mums patlaban ir diezgan augsts procents – 80 procenti gadā. Neskatoties uz to, vēl arvien kredītu pieprasījums tomēr pārsniedz to, ko drīkstētu dot no inflācijas apsvērumiem. Mēs pagaidām esam izvairījušies pacelt centrālās bankas kredītu procentu likmi, sagaidot, ka drīzumā tā kļūs jau tīri normāla, tāpēc ka inflācijas process pamazām cenzējas. Bet varbūt šeit tomēr mums būs kredītu procentu likme nedaudz jāpaceļ. Varbūt. Katrā ziņā mums nevajadzētu šobrīd aizkavēt savus reformas pasākumus, iedibinot atpakaļ padomju kārtību, kad bija kaut kāds noteikts kredītu plāns, kredītu limits, ja to mēs 1993.gadam paredzam. Redziet, padomju apstākļos bankas kredīts bija finansēšanas avots. Un tirgus ekonomikas apstākļos tas vairāk nav pieļaujams. Nekādā ziņā.

Šodien paredzēt, cik daudz banka varēs 1993.gadā kreditēt, lai tas saskanētu ar inflāciju aptverošām programmām, vienkārši nav iespējams, jo tas ir atkarīgs no ļoti daudzējādām lietām, to skaitā – no kārtējā tautsaimniecības stāvokļa. Un vienīgais rādītājs ir reālais cenu pieaugums. Tāpēc šeit es gribētu mūsu pašu izstrādātajā Starptautiskā valūtas fonda memorandā norādīt, ka galvenais kredītus limitējošais faktors paliek procenti, nevis kredītu plāni.

Visbeidzot es gribētu tikai paskaidrot, kāpēc šobrīd, kā premjers pilnīgi pareizi teica, kredīti netiek doti vispār, ne lēti, ne dārgi. Līdz 1.oktobrim. Kāpēc? Atkal tā paša Starptautiskā valūtas fonda memoranda dēļ. Mums ir noteikts limits, ka septembra beigās Latvijas Bankas kredīti citām bankām nedrīkstēja pārsniegt 11 miljardus 43 miljonus Latvijas rubļu. Pēc tam, kad mēs realizējām valūtas konvertācijas operāciju lauksaimniecības sakarā, Starptautiskais valūtas fonds papildus ierosināja, lai mēs samazinām šo rādītāju vēl par 600 miljoniem. Tas nebūtu tik būtiski. Galvenais bija tas, ka bija limits. Atbildot uz daudziem ļoti nopietniem pieprasījumiem, mēs šo limitu bijām nedaudz pārsnieguši. Lai neradītu Latvijas Republikai šobrīd sarežģītības, kas saistītos ar memoranda robežu neievērošanu, mēs kredītus izņēmām no apgrozības un jaunus šajā brīdī, protams, ne par kādu procentu nedodam. Bet šī situācija šobrīd ir pilnīgi kontrolējama. Mēs to kontrolējam, robežas ir ievērotas. Ar 1.oktobri mēs atkal sāksim šos kredītus laist tautsaimnieciskā saskaņā ar Latvijas Bankas, valdības un Starptautiskā valūtas fonda kopīgi izstrādāto inflācijas apkarošanas programmu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Repšes kungs zināmā mērā jāuzskata par līdzziņotāju, tādēļ, manuprāt, nav procesuālu šķēršļu, lai trīs deputāti uzdotu viņam jautājumus. Tie ir: Grūbes kungs, Platā kungs un Godmaņa kungs. Lūdzu, Dineviča kungs arī jautājumos? Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es katrā ziņā domāju, ka šodien esam dzirdējuši unikālu atzinumu par šo kafijas tasīti. Tur es jums pilnīgi varētu piekrist arī novērtējumā. Par pamatlīdzekļiem deputāti jau iepriekš izteicās, kāds ir šis novērtējums par šo kursu. Repšes kungs, to jūs varētu vienkārši kā deputāts teikt un arī varbūt vienkārši kā neapzinīgs pilsonis, bet jūs esat bankas vadītājs! Un jūs nosakāt oficiāli šo nenormālo kursu! Cienījamais Repšes kungs, ar jūsu akceptu tiek aplaupīti Latvijas Republikas pilsoņi. Un es atbildu par saviem vārdiem. Varbūt jūs varētu atbildēt par saviem?

E.Repše: Es īsti nesaprotu, ar ko pamatojas jūsu apgalvojuma otrā daļa? Tad mums ir jādiskutē. Bet tas, ka mēs nosakām kursu, absolūti neatbilst patiesībai. Kursu nosaka tirgus.

Ja gribam atgriezties pie administrējošās ekonomikas, tad mums nevajadzēja sākt reformas. Visā pasaulē valūtas kursu nosaka tirgus. Centrālā banka un valdība tikai jaucas iekšā šajos procesos, lai šo kursu lēnām stabilizētu. Un jāsaka, ka ar Dieva palīgu, Latvijas Banka un Latvijas valdība to dara. Salīdziniet valūtas kursu Maskavā un Rīgā! Darīsim arī turpmāk. Bet mēs nevaram izdot šodien rīkojumu, ka tirgū dolāram rīt ir jāmaksā, piemēram, 100 rubļi. Tas ir, Grūbes kungs...

G.Grūbe: Tad arī Latvijas Banka oficiāli nekad nemainīs dolārus, nevērtīgos dolārus pret tik vērtīgu naudu, kāda jums ir. Tātad jūs nonācāt pretrunās ar savu paziņojumu. Tad jau tirgum ir jābūt otrādi! Jūs neesat konsekvents līdz galam.

E.Repše: Nē, Grūbes kungs. Mēs šobrīd pērkam dolāru par 159 rubļiem, pārdodam par 177 rubļiem. Mēs ceram, ka situācija mainīsies uz labo pusi un ka mēs sāksim pirkt, piemēram, par 130 un pārdot par 140. Bet tam ir nepieciešams zināms laiks, lai tirgu patiešām regulējošu pasākumu ietekmē novadītu līdz šādam līmenim. Tas nav izdarāms, Grūbes kungs, vienā dienā, tāpat kā vienā dienā nav apturama inflācija. Un tas nav darāms pavēles kārtībā.

G.Grūbe: Bet es neesmu redzējis nevienu valsts banku, kura arī nepirktu valūtu. Kā es saprotu, nacionālās valūtas stabilizēšanā tieši banka ir ieinteresēta, nevis dzirdēt jūsu paziņojumu, ka šos nevērtīgos dolārus nav vispār vērts likt seifā. Tas ir vispār kaut kas unikāls!

E.Repše: Jā, Grūbes kungs! Un es par saviem vārdiem atbildu. Salīdziniet! Pēc mūsu lūguma bankas eksperti izdarīja salīdzinājumu. Salīdziniet dolāra pirktspēju pasaules tirgū ar Latvijas rubļa pirktspēju tādiem produktiem, kur kvalitāte neatšķiras, graudiem, pienam, gaļai, maizei, pamatapģērbam un daudz kam citam! Es varu jums šodien diezgan pamatoti apgalvot, ka dolāra kurss mūsu brīvajā tirgū ir uzpūsts aptuveni 10 reizes pēc pamatproduktu cenu un pirktspējas attiecībām. Salīdziniet šīs cenas! Mums, centrālajai bankai, būtu ļoti vienkārši pasūtīt paraugtipogrāfijā attiecīgās banknotes, atvērt 10 kioskus un pirkt dolārus. Bet jūs saprotat, ka, ieliekot seifā dolāru, vienu dolāru, mēs noliekam preci, kas atbilst šim dolāram. Tātad tā ir viena tasīte kafijas, tas ir varbūt viens klaipiņš maizes, tas nav pat viens krekliņš tur, Eiropā, ko jūs par šo dolāru varat nopirkt, jo jārēķina jau ir, ko jūs par to varat nopirkt importējot. Un mēs izdodam pretī atbilstošu daudzumu Latvijas rubļu, par kuriem pagaidām var pirkt daudz vairāk. Rezultāts ir tāds. Redziet, godātie kolēģi!

Nekad nevajag jaukt kopā šīs divas lietas – inflāciju ar valūtas kursu. Tās ir principā dažādas lietas. Inflācija ir preču cenu pieaugums iekšējā tirgū, savukārt valūtas kurss ir importa – eksporta operāciju saistībā.

Visklasiskākais piemērs, kas bija pārsteigums arī daudziem ekspertiem pasaulē, ar ko man izdevās runāt, ir tas, ka Igaunijā šobrīd ir ļoti stabila valūta pēc tās apmaiņas kursa. Proti, tā stabili fiksēta pret Vācijas marku. Un Vācijas marka pasaulē šobrīd ir ļoti stabila valūta. Bet inflācija Igaunijas iekšienē ir tāda pati kā mums. Apmēram 20 procenti, ļoti aptuveni runājot, mēnesī. Tas ir tikai tāpēc, ka šīs lietas principā atšķiras.

Lai neradītu inflāciju Latvijas iekšienē, Latvijas Banka uz emisijas rēķina nedrīkst pirkt šos dolārus. Labāk lai tie dolāri tiek pārdoti tirgū. Jo vairāk dolāru tiks piedāvāti tirgū, jo kritīsies to cena. Patlaban augstā dolāra cena faktiski ir tā deficīta cena. Tā atspoguļo pamatpreces un pamatcenas, bet drīzāk nozīmē aptuveni šādu spekulāciju. Ir noteiktas preces, kuras kaut kur Ķīnā, Singapūrā var nopirkt par šiem dolāriem, atvest uz Latviju, pārdot šeit par rubļiem, un tas kurss iznāk aptuveni tāds. Bet tās ir ļoti, ļoti noteiktas preces ar maz izplatītu pielietojumu. Un dolāra kurss saglabājas līdz šim tik augsts tikai tāpēc, ka dolārs pagaidām Latvijā ir deficīts. Jo vairāk dolāru parādīsies tirgū konvertācijai, jo zemāk šis kurss kritīs, līdz tas aptuveni atspoguļos preču pirktspēju paritātes abās pusēs robežai.

G.Grūbe: Repšes kungs, es visam tam varētu piekrist, bet man jautājums ir ļoti īss. Mēģiniet divos vārdos atbildēt! Kurss valūtas importa – eksporta operācijās. Tātad Krievijas nafta, Latvijas, kā jūs teicāt, Latvijas vērtīgā kafija. Kāds kurss tiek pielietots šajā operācijā? Jūsu noteiktais 159, 165 vai 15, kuru jūs teicāt? Kāds ir kurss šajās importa – eksporta operācijās?

E.Repše: Grūbes kungs, importa – eksporta operācijās tirgus ekonomikas apstākļos darbojas pircējs un pārdevējs. Importētājs un eksportētājs. Par kādu cenu importētājs un eksportētājs vienojas un kādā naudā viņi vienojas samaksāt, tā ir viņu darīšana. Ja šobrīd samaksa ir dolāros, iespējams, ka dolāri tiek pirkti tirgū vai Latvijas Bankā par to cenu, kāda šobrīd tiek piedāvāta. Un tur nekas nav maināms. Negribat pirkt, lūdzu, neviens jūs uz to nespiež.

G.Grūbe: Jā, paldies. Šeit ir bezcerīgi ar jums debatēt, bez šaubām. (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, vai jums vēl būs jautājumi?

G.Grūbe: Jā, man vēl otrs jautājums, uz kuru varbūt jūs tomēr varēsit atbildēt pēc būtības. Vai Latvijas Banka ir izstrādājusi kredītpolitiku Latvijas valstij un vai deputāti var iepazīties ar šo dokumentu?

E.Repše: Ja jūs domājat tādā nozīmē, cik kredītu tiks izsniegti un no kādām tautsaimniecības nozarēm tie tiks novirzīti...

G.Grūbe: Nē, es tādā veidā nedomāju. Es jums varu pateikt priekšā – nedomāju šādā veidā.

E.Repše: Ļoti patīkami. Tādā gadījumā Latvijas Bankas kredītu politika ir tā pati inflācijas bremzēšanas politika, par ko mēs visu laiku runājam. Faktiska materiāla, kas izskaidrotu šo lietu teorētiski un konceptuāli, Latvijas Bankai nav. Bet par šo jautājumu ir aptuveni 20 internacionālas monogrāfijas no daudz kompetentākiem autoriem nekā pie mums. Kas attiecas uz reālo Latvijas Bankas kredītpolitiku dzīvē, to jūs varat vērtēt atbilstoši kursa izmaiņām. Kurss patlaban tiešām, ar Dieva palīgu, veidojas labvēlīgs Latvijai.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Platā kungs, pēc tam Godmaņa kungs.

J.Platais: Man ļoti īss un ļoti konkrēts jautājums. Lai varētu grāmatvedības uzskaitē ņemt vērā nekonvertējamās valūtas, ir vajadzīgs noteikts kurss, pie kura pieturēties pēc vienotiem noteikumiem visā Latvijas teritorijā. Likums par Latvijas Banku nosaka, ka Latvijas Banka nosaka dažādu valūtu kursus pret Latvijā spēkā esošo nacionālo valūtu. Vai es esmu pareizi sapratis no jūsu uzstāšanās, ka Latvijas Banka ir gatava tuvākajā laikā izdot tāda veida informāciju, kura būtu uztverama viennozīmīgi un visiem vienādi, pēc kāda kursa grāmatvedības uzskaitei ir uzņemami šie uzņēmumu nekonvertējamās valūtas kontos esošie līdzekļi?

E.Repše: Tātad atbilde par kursu nodokļu maksāšanai ir pozitīva – jā. Tādā pašā veidā, kā šobrīd publicējam katru nedēļu konvertējamo valūtu kursu, ir pienācis laiks, lai mēs sāktu publicēt arī nekonvertējamo valūtu kursus, kuri gan, kā jau es teicu, atšķirsies no specifiskajiem pirkšanas un pārdošanas kursiem, bet kuri būs lietojami tieši nodokļu iekasēšanai.

Gribētu brīdināt par citu lietu. Proti, grāmatvedības uzskaite (tīri uzskaites nozīmē, nevis nodokļu aprēķināšanas nozīmē) būs ļoti sarežģīta, ja viņiem vajadzēs savu bilanci pārrēķināt katru nedēļu. Viņiem stāv, piemēram, aktīvos 100 miljoni dolāru, kuri nemainās laikā. Teiksim, tas ir kāds no fondiem. Bet tagad katru nedēļu mainās šis kurss. Viņi neko ne pērk, ne pārdod, bet viņiem katru nedēļu savas bilances ir jāpārrēķina. Manuprāt, tas gan nebūtu pareizs risinājums. Rietumu praksē, kur arī kursi svārstās katru dienu, ir ļoti vienkāršs risinājums. Šāds grāmatvedības kurss, ko lieto uzņēmums, tiek noteikts reizi gadā. To parasti nosaka banka pati sev iekšēji. Uzņēmums var noteikt. Lieto tieši uzskaites nolūkos. Bet reālās vērtību atšķirības kompensē citā grāmatvedības bilances kontā, kur ir, teiksim, vērtību pieskaņošana. Tātad šeit es vienkārši gribētu darīt uzmanīgus. Bet par nodokļu aprēķināšanu acīmredzot mums ir jāsāk šis oficiālā kursa...

J.Platais: Bet es saprotu, ka mēs varēsim sadarboties šinī jautājumā un izdot kompetentus dokumentus, kuri būs obligāti ievērojami visā Latvijā.

E.Repše: Protams.

J.Platais: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Godmaņa kungs. Pēc tam Dineviča kungs.

I.Godmanis: Cienījamo prezident, ir kāda problēma. Es atvainojos, varbūt, ka būs pietiekami gari, es centīšos īsi formulēt jautājumu.

Tas, ka Latvijas rubļa kurss ir stipri labāks nekā kurss Austrumu valstīs, noved pie ļoti interesantas lietas. Tagad, tiekoties ar Ukrainas delegāciju, kurā piedalījās premjerministrs, bankas viceprezidents un materiālo resursu ministrs, mēs secinājām divus jautājumus.

Vispirms tas, ka uz korespondētāju rēķina Latvijā ir septiņi miljardi, nav nekādi saistīts ar tirdzniecību. Elementāri var paņemt visu tirdzniecības bilanci, visu eksportu un importu starp Ukrainu un Latviju. Tad laikā no maija līdz septembra beigām ir apmēram plus vai mīnus 50 miljoni naturālajās vērtībās tajās cenās, kā tika realizēts. Kas ir šo septiņu miljardu avots? Šo septiņu miljardu avots ir valūtas spekulācija. Vēl tika minēts otrs variants, ka tie ir viltotie “avizo”. To var pārbaudīt, bet valūtas spekulāciju šeit es redzu ļoti precīzi. Redziet, viens dolārs maksā 300 kuponu. Šeit viens dolārs maksā 180 rubļu, 170. Līdz 20. jūlijam viena no vislielākajām bailēm bija tāda, ka Latvijas Bankai (mēs to esam runājuši, es ceru, ka jūs nenoliegsit) bija ļoti rūpīgi jāskatās tad, kad pasludinājām 7.jūlijā, ka pārejam uz vienotu maksāšanas līdzekli, lai neparādās milzīgi ieskaitījumi no ārpuses, kā tas reāli notika. To, starp citu, atzina arī Fokina kungs, kaut gan divas nedēļas ir dotas, lai noskaidrotu šo procedūru, kurš ir pārskaitījis, kam ir pārskaitījis.

Notika apmēram sekojošais. Viena komercorganizācija atrada komercorganizāciju Latvijā un līdz 20.jūlijam pārskaitīja miljardus. Šos miljardus, pēc mūsu solījuma, pārkonvertēja Latvijas rubļos bez skaidras naudas, pēc tam tālāk izņēma šos Latvijas rubļus ārā skaidrā naudā, nopirka dolārus, kurus ar koferi aizveda uz Ukrainu. Korespondētājrēķinā parādās, ka Latvija ir eksportējusi. Tā ir diemžēl eksportējusi dolārus. Tas ir viens punkts.

Tas, kas netika skaidrā naudā izņemts un kas palika vēl augustā, tika bezskaidrās naudas veidā vests uz Krieviju. Un arī ne jau eksportēts un importēts. Krievijā tika iegādāti dolāri, kuri atkal ar koferi tika aizvesti uz Ukrainu. Nelaime tā, ka mums parādās ar Ukrainu pozitīva, bet ar Krieviju lielā mērā negatīva bilance uz korespondētājrēķina. Tas ir noticis fakts. Tagad mums jācīnās, lai pierādītu ukraiņiem, ka notikušas spekulācijas. Kaut gan, godīgi sakot, es domāju, ka tajā brīdī varbūt banka varēja ar kaut kādu stingrāku režīmu kontrolēt, jo par to mēs bijām vienojušies. Vismaz komitejā.

Bet nelaime ir citur, Repšes kungs. Un tagad ir mans jautājums. Ja šī kursa stabilitāte Latvijā vērsta uz to, ka emisija līdz oktobrim ir praktiski ierobežota līdz nullei un arī turpmāk būs ļoti ierobežota, bet blakus ies emisija triljonu veidā, vai bankas spēs noreaģēt uz šādu lietu? Katru dienu Kazahijā, Tadžikijā un visur citur, kur mums ir noslēgti starpbanku līgumi, dolāra kursa vērtība mainās, turklāt dolārs tur ceļas. Tas nozīmē, ka ir iespējama šāda procedūra, ir atkal iespējams pārskaitījums uz Latviju. Pēc tam izņem ārā šos Tadžikijas rubļus no Latvijas uzņēmuma, tirgū konvertē caur Latvijas rubļiem, nopērk dolārus un ar koferi aizved prom. Atkal mums perspektīvā būs korespondētājrēķinā pluss, bet mēs brīnīsimies, kas par lietu. Mums ir it kā eksporta bilance, bet tas nav eksports. Tā ir spekulācija ar valūtas kursu.

Pretreakcija reāli ir, ka banka nosaka zemāku kursu Tadžikijas rublim. Vai jums ir pietiekami efektīvs mehānisms, lai jūs precīzi noteiktu tādu kursu, kāds atbilstu reālajam kursam, proti, izņemot, teiksim, 300 kuponus Ukrainā, izdalot ar 170 rubļiem šeit, jūs dabūjat reālo attiecību, kādai ir jābūt starp šīm divām valūtām. Ja kaut cik šī sistēma jums nav precīza, tad šī valūtas spekulācija turpināsies, korespondētājkontā mums būs plusi, bet tie nebūs vis plusi tirdzniecības dēļ, tie būs plusi sakarā ar kursa starpību. Un tad notiks tas, ka blakus tiek emitēta milzīga nauda un ka ir izdevīgi veikt šo naudas transakciju, pēc tam izvest tirgū, transformēt dolārus, dolārus ar koferi aizvest uz doto valsti. Kādu jūs šeit redzat aizsardzības mehānismu?

Un otrs jautājums – pavisam īss. Vai bankai ir paredzēts kaut ko darīt? Pavisam ģenerāls jautājums, ko uzdod arī valdībai. Vai nauda neiet apkārt bankai? Viss. Neiet apkārt bankas iestādēm. Te es domāju depozītu procentu, jo var dot kredītu par 100 rubļiem, tas ir, par 100 procentiem, par 200 procentiem. Kad tiek prasīts, par cik procentiem var dabūt depozītu, cik man maksās par depozītu, tad es saņemu pavisam citas atbildes. Konkrēti komercbankas ir sašutušas, ka 20 procenti par finansēšanu netiek apmaksāti vispār nekā. Paldies.

E.Repše: Tātad mūsu jaunā norēķinu kārtība, kas ir ieviesta, sākot ar 20. jūliju, pilnībā nodrošina, ka turpmāk Latvijas ekonomika ir automātiski aizsargāta pret jebkuras iespējamās kaimiņu valsts naudas emisiju.

Vienīgais, kur mēs varam pielaist kļūdu, ka mēs varbūt no Latvijas Bankas puses varam uz kādu brīdi noteikt pārāk augstu noteiktas nekonvertējamās valūtas pirkšanas kursu. Tādā gadījumā mēs tūlīt pat to redzēsim pēc pastiprinātā piedāvājuma un koriģēsim jau nākamajā dienā. Bet pamatā mūsu politika šobrīd ir valsts konvertāciju virzīt uz tirgu, uz biržu. Lai gan tur viss neiet tik vienkārši, kā varbūt gribējām. Bet pamatā ir tas. Un tas ir drošs risinājums visai mūsu tālākajai nākotnei.

Neviens nekad nav žēlojies par to, ka Latvijā dolāri tiktu pastiprināti iepirkti, maksājot ar Ukrainas kuponiem, ar Igaunijas kronām, vai ar kaut kādu citu naudu, teiksim, ar Indijas rūpijām. Tirgus darbojas automātiski.

Atbilde ir – jā, mūsu tagadējā norēķinu sistēma nodrošina Latvijai pilnīgu aizsardzību. Uzreiz tirgū attiecīgās valūtas kurss kritīsies pret Latvijas rubli, ja šī valsts izdarīs papildu emisiju. Kas attiecas uz to, ka mūsu eksports uz Ukrainu nav tikai preču eksports, tur es jums pilnīgi piekrītu. It sevišķi tas nav tikai preču eksports valdības noslēgto darījumu un valsts uzņēmumu noslēgto darījumu ietvaros.

Bet jāsaka, ka, paplašināti traktējot preces un pakalpojumus, eksports ir arī dolāra eksports un arī pakalpojumu eksports. Taču būtībā jūsu analīze ir pilnīgi pareiza. Ļoti daudz naudas ienāca, lai caur Latvijas teritoriju aizietu tālāk uz Krieviju, jo Krievija bija likusi šķēršļus tiešajai naudas plūsmai no Ukrainas uz Krieviju un aiztaisījusi šos norēķinus vispār ciet. Un arī, protams, tika pirkta valūta. Tāpēc es pilnīgi apstiprinu to, ka Naudas reformas komitejas sēdē bija tāds lēmums pieņemts pēc 4. jūlija. Un mēs patiešām līdz 20. jūlijam ļoti rūpīgi... Jūs arī visi redzējāt tās līknes, sekojot reālajai situācijai. Tieši tāpēc, ka mēs redzējām situācijā katastrofālus draudus Latvijas ekonomikai, Latvijas Banka nāca ar savu 20.jūlija variantu jaunai norēķinu kārtībai. Aizsargājoties tieši pret šo.

Tiesa gan, man te jāsaka, ka finansiālā agresija uz kaimiņu teritorijām no Ukrainas puses sākās jau agrāk. Diezgan stabili tā sākās jau jūnija beigās. Un ne tikai virzienā uz Latviju. Tā bija tiešām diezgan mērķtiecīga Ukrainas politika. Viņi, protams, izmantos dažādus formālus argumentus, lai neatzītu Ukrainas parādu Latvijai. Tur problēmas patiešām būs.

Visbeidzot par naudas iešanu apkārt banku sistēmai. Jā, mēs esam izdarījuši visu, ko varam. Mēs esam pastiprināti lūguši arī savām struktūrām aktīvi strādāt kredīta resursu piesaistīšanā, piesolīt lielu procentu par depozītu. Katra banka to drīkst darīt, katra komercbanka to drīkst darīt, katra Latvijas Bankas nodaļa to drīkst darīt. Aktivitāte līdz šim pat no komercbanku puses ir diezgan neliela.

Godmaņa kungs, jums patlaban ir tā lieliskā iespēja, jo jūsu kontrolē ir liela banka ar 600 nodaļām – Krājbanka. Droši varat mēģināt ar mums sacensties, es par to tikai priecāšos. Piedāvājiet lielākus procentus par depozītu krājbankām, mēģiniet! Tikai sekmīgi. Mums līdz šim nav īsti izdevies pamodināt šo komercgaru komercbankās. Vēl arvien paļaujas uz viegli centralizētiem kredītu resursiem. Nebūs vairs centralizēto kredītu resursu. Un ir pēdējais laiks strādāt pie valsts obligāciju izlaišanas, lai izņemtu naudu no apgrozības un lai nevajadzētu to aizņemties no drukājamās mašīnas.

Priekšsēdētājs: Jautā Dineviča kungs, tad Šļakotas kungs.

J.Dinevičs: Cienījamais Repšes kungs! Jūs tā ļoti vienkārši piekritāt, ka premjera kunga analīze ir pilnīgi pareiza. Bet tagad paskatīsimies pēc šīs analīzes, kas bija vainīgs, kas ievilcināja šo pārejas periodu, kas ļāva šiem septiņiem miljardiem no Ukrainas parādīties Latvijā! Latvijas Banka vai kas cits? Kā tur toreiz bija, kad noteica šo termiņu? Kas pastāvēja uz garo termiņu, Latvijas Banka vai kāds cits?

E.Repše: Es pastāvēju uz garo termiņu skaidras naudas apmaiņai. Garais termiņš pastāvēja no 7. jūlija līdz 20. jūlijam iedzīvotāju skaidrās naudas uzkrājumu apmaiņai. Tajā brīdī, kad mēs pieņēmām šo lēmumu un kad bija runa par termiņiem, runa bija tieši par skaidrās naudas apmaiņu. Turpretī norēķinu sistēmas reorganizācija patiešām mums palika pie tāda viedokļa, ka Latvijas Banka reaģēs, ja redzēs draudus. Šie draudi – finansu agresija konkrēti – no kaimiņu teritorijām bija saistīta ne tik daudz ar 7. vai 4. jūlija lēmumu, kā faktiski ar šo valstu kredītu politiku. Piemēram, Ukrainas emisija un pastiprināta naudas pārskaitīšana uz Latviju jau sakņojās jūnija vidū un beigās. Visas tās līknes ir, viss ir realizējams. Līdz ar to šeit pilnīgi nav tā: ja mēs būtu noteikuši šo termiņu īsāku, tādā gadījumā būtu kaut ko stipri vinnējuši. Cita lieta, ka mēs šo naudas reformu būtu varējuši izdarīt agrāk, bet jūs atceraties, ka tad, kad mēs to darījām, speciālistu vidū bija ļoti dažāds viedoklis. Tad, kad Latvijas Banka vismaz ar šo 20.jūliju pārtrauca tiešu ārvalstu nekonvertējamās valūtas ieplūdināšanu Latvijas rubļa banku kontos, arī tad bija liels protests. Faktiski es ļoti priecājos, ka mums pietika drosmes to izdarīt 20. jūlijā. Mēs varējām sākt naudas reformu pusgadu iepriekš. Varbūt tas būtu bijis labāk.

J.Dinevičs: Vēl divi jautājumi. Repšes kungs, sakiet, kāpēc Latvijas Banka intensīvi baidās no konkurences? Piemēram, kāpēc netiek ļauts nopietni darboties ārzemju bankām? Viens. Kāpēc tiek izvirzīti projekti par to, ka mazās bankas visas ir jālikvidē? Tautas frontes domē arī bija par to runa.

E.Repše: Es nezinu neko par mazo banku likvidāciju. Ja kāds...

J.Dinevičs: Jūsu vietnieks publiski...

E.Repše: Godātie kolēģi, vietnieks arī ir jauns cilvēks, kas gadu studējis ārzemēs, viņam pilna galva ar idejām, bet katru priekšlikumu, ko izvirzu es vai vietnieks, vēl nevajag uzskatīt par Latvijas Bankas apspriestu un izstrādātu rekomendāciju. Es zinu arī Rimšēviča kunga viedokli par ārzemju bankām, ka ārzemju banku nekontrolēta ielaišana Latvijas teritorijā šobrīd iznīcinātu pašmāju komercbanku iedīgļus. Tādas briesmas pastāv. Līdz ar to es domāju, ka kompromiss būtu Latvijas teritorijā ielaist dažas solīdas Rietumu bankas, lai radītu veselīgu konkurenci Latvijas Bankas sistēmai, bet neielaist uzreiz nekontrolētu daudzumu. Šobrīd man gan nav izdevies redzēt kaut cik nopietnu priekšlikumu par ārzemju banku ienākšanu. Tiešām nav. Mēs neesam atraidījuši līdz šim nevienu. Līdz ar to tie bijuši tikai tādi teorētiski spriedumi par to, kas notiktu. Es pieņemu, ka šīs ārzemju bankas vēl arvien mazliet baidās no nestabilitātes rajonā.

Visbeidzot. Uz centrālo banku tas vispār neatstātu nekādu iespaidu. Tā nebūtu konkurence mums, tā būtu konkurence komercbankai. Līdz ar to šeit vienīgais mans uztraukums ir patiešām, lai dotu iespēju attīstīties arī pašmāju komercbankām, tai skaitā arī valsts komercbankām. Līdz ar to nekādas bailes no konkurences man nav.

Kas attiecas uz Godmaņa kunga šodien izteikto priekšlikumu par Latvijas Bankas nodaļu pārveidošanu lielā valsts komercbankā, es domāju, ka tas nebūtu pareizi, jo tas radītu vienu lielu bankas monopolu Latvijā. Bet atkal, tas, manuprāt, būtu... Es priecātos par to, ka šī atbildība par komercfunkcijām no manis aizietu. Jo patiešām pareizi būtu, ja būtu centrālā banka un komercbankas būtu citas.

Vispirms vienas lielas valdības bankas izveidošana neatrisinās nevienu no problēmām. Vismazāk tā atrisinās emisijas problēmu, resursu problēmu. Valdībai jau ir krājbanka, ar kuru var izdarīt visus eksperimentus un šobrīd īstenot projektus. Es piekrītu, ka valdība varētu paņemt dažas nodaļas, izveidot tās par valsts komercbankām. Bet varbūt nebūtu pareizi uzreiz visas? Kāpēc mums tāds galējs risinājums?

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, es gribētu atgādināt, ka jautājums, kuru mēs patlaban apspriežam, ir par Latvijas valsts 1993.gada budžeta koncepciju. Jautājumos ir pierakstījies vēl Šļakotas kungs, Zatulivitera kungs, Bojāra kungs, Biķa kungs un Felsa kungs.
Pēc tam ir jārunā Zeiles kundzei. Tādēļ jautātājus es lūdzu jautāt par šodien apspriežamo jautājumu un jautājumus formulēt īsi tāpat kā atbildes.

Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Pēdējais jautājums. Cik dolāru varēs mēnesī Latvijas Banka konvertēt, ar kuriem būs jāmaksā par elektroenerģiju Igaunijai? Kāda ir tā gala summa, kuru jūs esat gatavi konvertēt?

E.Repše: Dineviča kungs, šobrīd mūsu brīvi pieejamās ārzemju valūtas rezerves ir 15 miljoni dolāru. Mūsu Latvijas laika atstātais mantojums ir vēl 100 miljoni dolāru, kurus mums gan nevajadzētu šobrīd iesaistīt šajā lietā pārsteidzīgi. Visbeidzot – Starptautiskā valūtas fonda piešķirtais kredīts mūsu ārējo maksājumu bilances stabilizēšanai – 16 miljoni SDR. Katrs SDR ir 1,36 dolāri.

Tāpēc mana atbilde: valūtas ir pilnīgi pietiekami jebkuram pieprasījumam, ja Latvijas Banka netiks piespiesta izdarīt nekontrolētu papildu emisiju. Tādā gadījumā, ja jums būs Latvijas rubļi, Dineviča kungs, mēs garantēsim konvertāciju.

Priekšsēdētājs: Šļakotas kungs jautā, pēc tam Zatulivitera kungs.

K.Šļakota: Man ir viens jautājums. Es jums pilnīgi piekrītu, Repšes kungs, ka valūtas kursu nosaka tirgus, bet varbūt jūs man varat atbildēt, kā pienākums ir izveidot šo tirgu, neļaujot tam veidoties stihiski? Kā pienākums bija izveidot šo tirgu? Vai Finansu ministrijas, bankas vai kādas citas institūcijas?

E.Repše: Šļakotas kungs, visi sekmīgi strādājošie tirgi īstenībā ir veidojušies stihiski. Tas ir tirgus pamats. Un jāsaka, ka šeit nav nekādas plānveidīgas veidošanas: kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums. Līdz ar to te var runāt par zināmiem sakārtotības elementiem.

K.Šļakota: Paldies. Es sapratu jūsu nostāju. Es domāju, ka tas ir zināms rezultāts arī pašreizējai situācijai.

Otrs jautājums. Jebkuras valūtas stabilitāte ir eksporta pārsvars pār importu, vienkāršoti sakot. Kāda ir programma vai kā saredz banka savu vietu eksporta palielināšanā? Eksportu nevar palielināt bez kreditēšanas. Vai iesakāt valdībai dibināt eksporta un importa banku, vai to pagaidām veiks valsts banka?

E.Repše: Nekāda eksporta un importa banka neatrisinās naudas trūkuma problēmu importētājam. Vispirms ir jābūt naudai, pēc tam par šo naudu var kaut ko nopirkt, tajā skaitā ārzemēs. Es zinu, ka šeit ir dažādas teorijas un skolas. Arī padomju laikā bija skola, kurā dolārs maksāja 60 kapeikas, bet ļoti grūti bija tikt pie šī dolāra.

K.Šļakota: Man ir viens lūgums. Ja var, tad jā vai nē. Būs eksporta banka vai kaut kas cits? Man nevajag garu atbildi. Man jāzina, kā rīkoties.

E.Repše: Īsi sakot, centrālās bankas uzdevums nav jaukties importa un eksporta operācijās.

K.Šļakota: Un pēdējais jautājums. Pateicoties savai struktūrai, banka pašreiz uzņemsies budžeta apkalpošanas funkcijas. Vai mēs varam paredzēt kādā likumdošanas aktā, ka banka ir atbildīga par to, ka bezskaidrās naudas norēķini tiek nomainīti ar skaidrās naudas norēķiniem un rezultātā tiek apieti nodokļi?

E.Repše: Es jau vienreiz izteicu savu viedokli, ka nodokļa apiešana, izdarot maksājumus skaidrā naudā, ir problēma, kas risināma ar grāmatvedības sistēmas sakārtojumu un grāmatvedības likumu. Šo viedokli apstiprināja arī Starptautiskā valūtas fonda speciālisti, kas vispār raustīja plecus, kur tur esot problēma. Līdz ar to šeit es neuzņemos nekādu vainu par to, jo... Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs, pēc tam Biķa kungs. Zatulivitera kungs atteicās.

J.Bojārs: Repšes kungs, labi, ka jūs pateicāt to summiņu, cik lieli ir jūsu personīgie nopelni un bankas nopelni Republikas valūtas rezerves veidošanā. Apmēram 15 miljoni dolāros, kā es esmu daudzkārt rakstījis, vienā mazā bodītē tagad Rīgā. Varbūt jūs visiem varat pateikt, kāpēc jūs atdevāt visu šo lietu, piekritāt atdot, monopolizēt šo lietu privātajām struktūrām? Cik, pēc jūsu apsvērumiem (jums vajadzētu būt tādiem apsvērumiem, vismaz aptuveniem aprēķiniem), privātais sektors ir iztaisījis valūtu, nopelnījis, tirgojoties ar šo valūtu republikā? Jo mēs zinām, kādas valūtas rezerves ir kaimiņu republikās. Mūsējās rezerves, salīdzinot ar Igauniju, vienkārši ir smieklīgas. Ar divreiz mazāko Igauniju.

E.Repše: Godātais Bojāra kungs! Vispirms jautājumā par to, vai es kaut ko piekrītu atdot vai nepiekrītu atdot, jāsaka, ka parlamenta lēmums par to, ka Latvijā ir izveidojams brīvs valūtas tirgus, laikam tika pieņemts vismaz pusgadu pirms tam, kad es kļuvu par bankas prezidentu. Es jums atzīšos vēl lielākā grēkā, Bojāra kungs. Es toreiz aktīvi atbalstīju šo tirdzniecības komisijas iesniegto lēmuma projektu. Un tā ir mana patiesa pārliecība, ka šīm lietām jābūt nevis valsts monopolā, bet tirgū.

Kas attiecas uz Latvijas ārzemju naudas rezervēm šobrīd, es jums teikšu, ka arī tos miljonus, ko valdība pārdeva Latvijas Bankai, konvertējot Latvijas rubļos, mēs pirkām ar ļoti smagu sirdi, tāpēc ka izdevām Latvijas rubļus, kas papildus iegāja apgrozībā, palielinot inflāciju. Ja es pieņemtu lēmumu uz emisijas rēķina pirkt dolārus, mēs varētu to izdarīt ļoti lielos apmēros, bet tādā gadījumā tā būtu absolūta katastrofa. Mūsu uzdevums nav pirkt dolārus. Mūsu uzdevums ir garantēt Latvijas rubļa stabilitāti.

Otrs. Privātās struktūras pērk un pārdod, piedevām kombinē, spekulē. Latvijas Banka varētu būt vislielākais spekulants valūtas tirgū, ja stādītu sev tādu mērķi. Jo mēs esam tie, kas nosaka, kas būtībā tos “kloķus rausta”. Centrālā banka nedrīkst būt spekulants. Tai ir pavisam citas funkcijas. Līdz ar to, Bojāra kungs, tirgum paliek tas, kas ir tirgus kompetencē un centrālajai bankai paliek tas, kas ir centrālās bankas kompetencē.

Ja jūs man teiktu, ka šobrīd Latvijas rubļa kurss pret dolāru Latvijā strauji krītas, kā tas notiek Krievijā, tad es to uzņemtu kā ļoti nopietnu pārmetumu centrālajai bankai. Tas patlaban nenotiek. Līdz ar to centrālā banka dara savu. Jūs katrā laikā tajā pašā jūsu nicinātajā valūtas tirgū varat šo valūtu konvertēt jebkurā virzienā turp un atpakaļ. Šajā sakarā speciālisti no Zviedrijas visā nopietnībā mūs apsveic ar konvertējamas valūtas radīšanu Latvijā. Mūsu nauda ir konvertējama. Vēl tikai tās kurss nav pārāk labi nostabilizējies. Tas ir laika jautājums.

J.Bojārs: Repšes kungs, jūs neatbildējāt uz manu pēdējo jautājumu, kas attiecas uz teritoriju, šos jautājumus mēs apspriedīsim ar jums komisijā. Bet uz pēdējo jautājuma daļu atbildiet!

E.Repše: Atgādiniet, lūdzu!

J.Bojārs: Cik, pēc jūsu apsvērumiem, privātie ir nopelnījuši valūtā, konvertējamā valūtā? Cik privāto struktūru rīcībā tagad ir valūta kā peļņa? Tā ir tā peļņa. Jūs strādājat kā komerciāla banka. Nē, jūs strādājat, to mēs jums pierādīsim komisijā. Tajā pašā laikā jūs esat kategoriski atteicies un atdevis monopolizēt privātajām struktūrām šo sfēru. Cik, pēc jūsu apsvērumiem? Jums jāseko valūtas tirgum, kā virsbankai jums jāzina, kas notiek valūtas tirgū. Vai jūs varat pateikt, cik viņi apmēram ir nopelnījuši šajā sfērā, no kuras jūs esat atteicies, ņemot vērā, ka jūs tomēr strādājat kā komerciāla banka?

E.Repše: Redziet, regulāri tiek apkopotas ziņas par apgrozījumiem. Tās krājas. Mēs jums varētu arī sagatavot precīzas ziņas par apgrozījumiem. Tas gan prasītu diezgan spēcīgu darbu. Mēs neesam šobrīd to darījuši, jo man nav paraduma skaitīt naudu svešā kabatā. Neesam mēģinājuši izrēķināt peļņu. Bet es pieņemu, ka nodokļu inspekcijas rīcībā ir pilnīgi precīzas ziņas par to, kāda ir tieši komercstruktūru peļņa.

Kas attiecas uz ļaušanu, to visu izdarīt pilnīgi ārpus Latvijas Bankas struktūras, atbilde ir gandrīz tāda pati, kādu premjerministrs deva par krājbanku, proti, visām mūsu nodaļām ir atļauts pirkt un pārdot valūtu, vēl vairāk, lielākā daļa no tām ir izņēmušas licences un to dara patstāvīgi kā komercbankas, liekot savu ieguldījumu. Mēs patlaban runājam par to, ka arī centrālā emisijas banka sāk aktīvas pirkšanas un pārdošanas operācijas.

Priekšsēdētājs: Biķa kungs, pēc tam Felsa kungs.

V.Biķis: Repšes kungs, pirms trim nedēļām, kad runājām par vienu no bēdīgi slavenajiem naudas vagoniem, jūs apgalvojāt, ka nesaskatāt šinī operācijā neko nosodāmu un arī nekādu pārkāpumu. Šodien jūs atzināt, ka spekulācija ar valūtu ir notikusi. Vai jūs esat savas domas, savus uzskatus pēdējo nedēļu laikā mainījis vai ne?

Jūs arī teicāt, ka tas tika darīts, lai glābtu... Šis kurss ieviests attiecībā pret bijušo Savienības republiku valūtu, lai glābtu Latvijas ekonomiku. Kā jūs uzskatāt, vai Latvijas ekonomika šodien ir izglābta vai ir dziļā krīzē?

E.Repše: Latvijas ekonomika šobrīd ir dziļā krīzē un Latvijas Banka, runājot par šo glābšanu, ņēma vērā tikai vienu, proti, mēs ar savu rīcību izglābsim situāciju tikai no kaimiņvalstu finansu iepludināšanas Latvijā. Vēl ir jāizdara milzīgs darbs, jūs jau zināt, privatizācija un tā tālāk, lai arī pēc pārējiem rādītājiem Latvijas ekonomiku atveseļotu, kas atkal nav ne Latvijas Bankas vainas dēļ “salaista grīstē”, ne arī Latvijas Bankas pienākums ir to labot.

Kas attiecas uz jūsu konkrēti uzdoto jautājumu par šo tā saukto valūtas spekulāciju, es neesmu mainījis savas domas, es arī šodien to pateicu: lai arī Godmaņa kungs runāja par spekulāciju, es to drīzāk sauktu par tirdzniecību, Biķa kungs. Par tirdzniecību. Ja mēs atgriezīsimies pie tiem nelaimīgajiem vagoniem (es pieņemu, ka atgriezīsimies), es līdz nogurumam paskaidrošu savu viedokli.

V.Biķis: Paldies. Ja drīkst, tad pavisam īss jautājums.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Biķa kungs!

V.Biķis: Sakiet, lūdzu, vai varat nosaukt kādu piemēru pasaulē kādā valstī, kur pastāvētu stabila nacionālā valūta, bet tajā pašā laikā šīs valsts ekonomika būtu krīzes stāvoklī.

E.Repše: Protams, tās lietas ir saistītas un tas ir ļoti... Tāda situācija, ka būtu stabila valūta un ekonomika būtu krīzes situācijā, vienkārši nav iespējama. Te piemērs ir kaut vai Igaunija, kur pēc viena parametra kurss pret Vācijas marku ir it kā stabila valūta, bet pēc otra parametra inflācija ir milzīga! Bet viens no ekonomikas atveseļošanas programmas stūrakmeņiem ir inflācijas apkarošana. Un to šeit nesaka vis kaut kāds iesācējs teorijās Repše, bet to saka Starptautiskā valūtas fonda eksperti, kuriem ir pieredze ļoti, ļoti daudzās valstīs un ļoti, ļoti daudzās kritiskās situācijās.

Par laimi (es tiešām saku, par laimi, jo arī mūsu valdība to ir novērtējusi), lai arī tas rada milzīgas grūtības valdībai, tomēr šī pretinflācijas programma arī budžetā ir pirmajā vietā. Līdz ar to šeit, Dieva dēļ, nevaram padoties tādām ilūzijām, ka inflācija ir sekundārs ļaunums, ka vispirms mēs tikai dosim naudu, attīstīsim ražošanu un tad pēc tam kaut kur... Nē, tā tas nevar iziet. Līdz ar to diemžēl, ja mums nebūs pietiekami nežēlīgas un ciešas pretinflācijas programmas, mums nebūs ekonomikas atveseļošanas.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, lūdzu!

A.Felss: Cienījamais prezident! Sakiet, lūdzu, skaidri un gaiši, vai par to produkcijas daudzumu, kas līdz 20. jūlijam tika izsūtīts no republikas, tiks konvertēts Latvijas rublis attiecībā viens pret vienu vai netiks?

E.Repše: Es esmu pret, tātad, ja tas būs atkarīgs no manis, tādā gadījumā netiks...

A.Felss: Jā vai nē, skaidri un gaiši.

E.Repše: Nē. Cik es zinu, tad atsevišķi gadījumi šobrīd tiek izskatīti komisijās. Tur tātad būs valdības pārstāvji, arī mēs no bankas būsim, atsevišķus gadījumus skatīsim komisijās. Bet mans viedoklis ir – pret.

A.Felss: Un kas būs izšķirošais kritērijs pozitīvam lēmumam šajā komisijā par konkrēto uzņēmumu?

E.Repše: Vienīgajā gadījumā, kad patiešām pozitīvs, ja gadījumā naudas ieskaitīšana šeit kontā ir aizkavējusies pēc 20.datuma Latvijas Bankas vai banku sistēmas vainas dēļ. Proti, ja tā nauda ir atnākusi līdz Latvijai, bet šeit iekšienē kaut kur ir aizķērusies. Tādā gadījumā gandrīz automātiski risinājums ir pozitīvs. Ja tā nauda ir no Latvijas neatkarīgu apstākļu dēļ aizķērusies kaut kur ārzemēs, neatkarīgi no tā, vai produkcija nogādāta pirms mēneša, pirms divām dienām vai pirms pusgada atsevišķos gadījumos, diemžēl tas nav attaisnojums. Naudas reformas datums ir noteikts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Zeiles kundzei.

V.Zeile: Cienītie deputāti! Budžeta komisija izsaka ļoti lielu paldies visām pastāvīgajām komisijām, kas iesniedza savus priekšlikumus par koncepciju. Tos mēs esam iestrādājuši attiecīgajā dokumentā, kurš jums ir izdalīts. Pateicamies arī bankai, ka šeit ieradās Repšes kungs un atbildēja uz jautājumiem. Tikai ļoti žēl, ka tas tiek izdarīts šodien, ātrāk mums nebija viņu priekšlikumu šai koncepcijai. Tāpēc es gribētu piedāvāt jums šādu jautājuma risinājumu: pieņemt Biķa kunga piedāvāto priekšlikumu izskatīt mūsu komisijas piedāvāto Augstākās padomes lēmuma projektu par šo Latvijas valsts 1993.gada budžeta koncepciju un izdarīt zināmas redakcionālas izmaiņas un vienu izmaiņu pēc būtības.

Tā kā šeit ir skaidri jūtams, ka vēl nav daudzi jautājumi sakārtoti starp koncepciju un Latvijas Banku un tāpat arī ar pašvaldībām, tad varbūt 1.punktu mēs varētu formulēt tā – uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei kopā ar Latvijas Banku un Pašvaldību savienību attiecīgi sagatavot tos punktus. Tātad viņiem deleģējam pārstrādāt koncepciju, ņemot vērā mūsu iesniegtos priekšlikumus, un šo pārstrādāto koncepciju iesniegt Augstākajā padomē līdz 12.oktobrim. Redzot, kas būs akceptēts, kas būs noraidīts, mēs atsevišķus principiālus punktus varētu likt uz balsošanu, ja būs tādi punkti izmesti ārā, kurus mēs, Augstākā padome, uzskatām par pieņemamiem.

Priekšsēdētājs: Tā, godātie kolēģi, mums 159. dokuments. Vai ir pieņemams šāds Zeiles kundzes ierosinājums? Tādā gadījumā mums būtu vienkārši jānobalso par 159. dokumentu. Es neredzu nekādus iebildumus, tādēļ, lūdzu... Es atvainojos, Škapara kungs, lūdzu! Ja varētu, tad, lūdzu, īsi un precīzi!

J.Škapars: Jā, ļoti īsi un ļoti precīzi. Ir priekšlikums 1.punktā noņemt vārdus “kuri ir akceptēti Augstākās padomes plenārsēdē”. Citādi priekšlikums ir – pieņemt.

V.Zeile: Jā. Paldies. Mēs šajā plenārsēdē tos neakceptējam, bet, ja būs nepieciešams, pie tiem atgriezīsimies nākamajā reizē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu, paši piereģistrējieties.

Lūdzu, balsosim. Stepičeva kunga balsi pieskaitīsim, viņam kaut kas nav nostrādājis balsošanas sistēmā. Vai visi ir nobalsojuši? Stepičeva kunga balss papildus “par”. Eniņa kungam arī acīmredzot nav atslēdziņas... Rezultāts: 67 – par, 7 – pret, atturas – 15. Lēmums pieņemts.

Līdz pārtraukumam divas minūtes. Paziņojumu nav. Paldies. Starpbrīdis. Atsākam darbu 15.00.

 

(Pārtraukums)