1992.gada 30.septembra sēdes stenogramma

 

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Pulkstenis ir 15.00, tūlīt būs 15.01. Sāksim darbu. Vispirms vārdu lūdza Seiksta kungs. Lūdzu.

A.Seiksts: Godātie kolēģi! Es nezinu, cik šeit ir pastāvīgo komisiju vadītāju, priekšsēdētāju, bet man ir lūgums. Tā kā es šeit viņus tiešām neredzu, es ļoti lūdzu sekretariātu novadīt līdz pastāvīgo komisiju priekšsēdētājiem manu lūgumu. No 10.augusta līdz 13.augustam Rēzeknē notika Pasaules latgaliešu pirmā konference, kurā tika pieņemts aicinājums. Bez šaubām, šādos pasākumos ir emocionālas lietas, bet aicinājumā, man jāsaka paldies kancelejai, jo tas tika izplatīts visiem deputātiem, ir arī vairāki konkrēti priekšlikumi valdībai un parlamentam. Es aicinu un ļoti lūdzu pastāvīgo komisiju vadītājus nākamās nedēļas laikā sniegt informāciju, kuri jautājumi ir ietverti darba kārtībā, kuri pēc komisiju uzskata ir noraidāmi, jo tie skar gan likumdošanu, gan valdības instanču darbību. Ja es nesagaidīšu nekādu atbildi no komisiju priekšsēdētājiem, būšu spiests informēt, ka Augstākās padomes pastāvīgās komisijas neuzskata dokumentu par pietiekami nopietnu. Nedomāju, ka šāda rīcība vairotu parlamenta autoritāti. Ļoti lūdzu komisiju priekšsēdētājus nākamās nedēļas laikā sniegt informāciju par to, kā tiek strādāts ar šo dokumentu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Seiksta kunga zināšanai: zālē bija piecu pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji.

Godātie kolēģi! Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par privatizācijas sertifikātiem”. Lūdzu ziņotāju tribīnē.

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie pēc budžeta apskatīšanas dzīvi palikušie deputāti, cienījamie viesi! Mēs runāsim par 133. un 148.dokumentu. Par 133.dokumentu man ir jāatvainojas, tajā manas vainas dēļ ir kļūda! 4.panta pirmā varianta piektās daļas 3.rindā aiz vārda “Latvijā” ir jābūt vēl vārdiem “un uz viņu neattiecas šā panta ceturtās daļas noteikumi”. Vārdu sakot, šī piektā daļa ir tāda pati kā 4.panta otrā varianta piektā daļa. 4.panta pirmā varianta piektā daļa ir nepareiza. Lūdzu lietot šā paša dokumenta otrā varianta piekto daļu. Man arī jāatvainojas par 148.dokumenta pavairošanas slikto kvalitāti.

133.dokumentā viss, kas ir nācis klāt, dots kursīvā. Kā jūs redzat, bez diviem pantiem, kurus nepieņēma otrajā lasījumā, tas ir, bez 16. un 18.panta, ir dots vēl 4.pants, turklāt divos variantos. Iemesls ir tāds, ka balsojums par 4.panta pieņemšanu nebija pārliecinošs. Bija divi konkurējoši varianti. Tāpēc kā manas, tā abu komisiju domas ir, ka šāda nestabila izvēle varētu traucēt likuma pieņemšanu otrajā un trešajā lasījumā. Tādēļ man būtu lūgums otrajā lasījumā vēlreiz skatīt arī 4.pantu. Šo lūgumu atbalsta abas komisijas, kuras iesniedz dokumentu. Priekšlikumus jau pirms otrā lasījuma iesniedza Endeles kungs. Endeles kunga priekšlikums ir ietverts 133.dokumentā kā nepieņemtais priekšlikums. Iesniedza arī “Lauku celtnieks”. Es patlaban nevaru no galvas pateikt, šķiet, tā ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Tās priekšlikums ir iestrādāts 16.pantā. Kad mēs par to runāsim, es pateikšu precīzāk. Vēl laika trūkuma dēļ es paliku deputātiem parādā atbildi uz jautājumu, ko man uzdeva – par manu personisko attieksmi pret sertifikātiem. Es šo atbildi, ja deputāti un arī sēdes vadītājs atļaus, sniegšu, kad runāsim par 18.pantu.

Tagad acīmredzot ir jāizskata procedūras jautājums: vai deputāti atbalsta 4.panta vēlreizēju skatīšanu, turpinot otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Vai mums par šiem pantiem ir jau bijuši konceptuāli balsojumi? Vai šie balsojumi ir redakcionāli, precizējoši vai arī konceptuāli maina būtību?

I.Ēlerts: Par 4.pantu ir bijuši balsojumi, taču tie nav bijuši konceptuāli balsojumi. Konceptuāli balsojumi bija pirmajā lasījumā par visu likumu. Tie netiek pārkāpti nekādā veidā. 4.panta otrajā lasījumā bija balsojumi par panta tekstu. Šie balsojumi bija ar ļoti līdzīgu “par”, “pret” un “atturas” balsu skaitu. Un tieši tādēļ, ka otrā lasījuma pašās beigās radās iebildumi, ka dažiem deputātiem likums nav pieņemams tieši 4.panta redakcijas dēļ, abas komisijas, uzskatot, ka šīs domstarpības nav būtiskas, atbalsta, ka 4.pantu skata vēlreiz, lai tomēr tiktu izraudzīts otrais variants, kas būtu pieņemams deputātu vairākumam.

Priekšsēdētājs: Ja te nav koncepcijas maiņas, redakciju... Ir koncepcijas maiņa? Ēlerta kungs apgalvo, ka nav.

I.Ēlerts: Tādā gadījumā man ir jāziņo, kas ir izdarīts ar 4.pantu. Un tad jāizlemj.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Viens apgalvos, ka ir, otrs apgalvos, ka nav. Protams, par 4.pantu otrajā lasījumā tika nobalsots. Patlaban precīzi neatceros balsojuma rezultātu, pants tika pieņemts, bet ar ļoti nelielu balsu pārsvaru. Kas ir izdarīts abos variantos – kā pirmajā, tā otrajā? Pirmajā daļā abos variantos ir ievērots deputāta Lagzdiņa un deputāta Kides izteiktais priekšlikums par to, ka sertifikāti nebūtu jāpiešķir par to laiku, kas ir pavadīts trimdā Rietumos. Šis aspekts ir ievērots sagatavotajā likumprojektā. Turklāt es lūgšu deputātus ņemt vērā to, ka represētajiem saskaņā ar jau apstiprināto 7.pantu sertifikāti tiek piešķirti arī par to laiku, kad viņi nevarēja atgriezties un uzreiz pēc atbrīvošanas netika atgriezušies Latvijā. Protams, ir arī pretējais viedoklis, kas ir izteikts Endeles kunga priekšlikumos par 4.panta piekto daļu, proti, ka arī par katru trimdā pavadīto gadu būtu jāpiešķir viens sertifikāts. Man jāatzīmē, ka šāda redakcija faktiski bija otrajā lasījumā, kurā Endeles kunga priekšlikums bija jau ietverts. Tieši tādēļ pēc vienošanās ar Endeles kungu uz otro lasījumu šo priekšlikumu nepavairoja. Jo pārējais būtībā ir trešā lasījuma jautājums, bet šis ir pārskatāms otrajā lasījumā. Otrajā daļā ir palielināts sertifikātu skaits, ko piešķir katram pilsonim, ievērojot mirušajām personām piešķiramo sertifikātu vidējo mantojumu. Otrajā lasījumā attiecībā uz 1.pantu netika pieņemts, ka mantojuma lietas kārto individuāli. Tagad ir paredzēts, ka mantojums tiek ievērots kā vidējais mantojums.

Man ir jāatzīmē vēl viena lieta: trešajā un ceturtajā daļā nav vairs formulējuma “par Latvijā nodzīvotu laiku”, jo šis formulējums gan ir ļoti vienkāršs un ļoti skaidrs, bet tas prasa pārbaudīt, vai persona visu laiku ir uzturējusies Latvijā. Un līdz ar to sertifikātu piešķiršana par nodzīvotajiem gadiem kļūst sarežģītāka nekā darba sertifikātu piešķiršana, jo darba sertifikātus var noteikt pēc darba grāmatiņas, bet pieraksts pasē zūd līdz ar pases maiņu, un mēs katrs esam mainījuši pases un mainīsim vēl. Tiek uzskatīts: ja cilvēks ir dzimis Latvijā vai ir Latvijas Republikas pilsonis, vai ir ieradies Latvijā un vēl tagad ir Latvijā, tad viņš arī visu laiku ir dzīvojis Latvijā.

Ceturtajā daļā ir atjaunots tehniskas kļūdas dēļ otrajā lasījumā pazudušais pamatojums samazinājumam par pieciem sertifikātiem. Tāds bija pirmajā lasījumā.

Piektā daļa abos pantos ir jauna. Tā ievēro Pirmā pasaules kara bēgļus un personas, kuras iebrauca pirmskara Latvijā pēc 1935.gada 17.jūnija un nepaspēja naturalizēties Latvijā. Tātad tādu personu ir pietiekami daudz un tām šie pieci sertifikāti netiek atskaitīti. Viņi saņem vienu sertifikātu par katru dzīves gadu, bet, protams, nesaņem tos sertifikātus, kas papildus pienākas Latvijas Republikas pilsoņiem.

Atšķirības ir sestajā daļā, kura ir tikai pirmajā variantā. Te gan ir palielināts termiņš par vienu gadu – no 1990.gada 31.decembra līdz 1991.gada 31.decembrim, lai visi datumi būtu loģiski un vienādi un lai tiktu izlīdzinātas atšķirības, kas šās daļas dēļ radušās pirmajā un otrajā daļā. Tātad pirmajā variantā sertifikātus piešķir tikai par periodu no 1945.gada 1.janvāra līdz 1991.gada 31.decembrim ieskaitot. Otrajā variantā nav nekāda laika ierobežojuma. Ievērojot, ka ieguldījums pirmskara Latvijas valsts īpašuma veidošanā tiek daļēji ievērots ar tiešu sertifikātu piešķiršanu Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri dzimuši pirmskara Latvijā, otrajā variantā papildus katram pilsonim piešķiramo sertifikātu skaits ir samazināts no 20 sertifikātiem pirmajā variantā līdz 15 sertifikātiem otrajā variantā. Faktiski pilsoņiem piešķiramo sertifikātu kopējais skaits līdz ar to ir aptuveni vienāds. Protams, aptuveni. Viens no iemesliem, kura dēļ es aicinātu atbalstīt otro variantu, ir pirmā varianta otrā daļa. Ja jūs uzmanīgi paskatītos pirmā varianta otrās daļas sākumu, tad redzētu, ka attiecībā uz katru Latvijas Republikas pilsoni, kurš dzimis līdz 1991.gada 31.decembrim, parādās šķirtne. Vieni mazie bērni saņem šos sertifikātus tāpēc, ka ir pilsoņi, citi nesaņem. Tieši tas arī mani noskaņoja par labu otrajam variantam. Protams, arī otrajā variantā ir galējais termiņš. Tas ir jau apstiprinātajā 3.pantā noteiktais 1995.gada 31.decembris. Kaut gan ir viens iemesls, kas varētu ierosināt šā termiņa pārskatīšanu trešajā lasījumā. Tas ir fakts, ka likumā par zemes reformu pilsētās ir paredzēts, ka zemes reformas trešā kārta – zemes piešķiršana īpašumā Rīgas pilsētā – sākas ne vēlāk kā 1996.gada 1.janvārī. Tieši ar to saistīto iemeslu dēļ vajadzētu šo termiņu pagarināt, bet tas nav šāsdienas sēdes jautājums. Tas ir vienkārši informācijai.

Tagad pavisam īsi par Endeles kunga priekšlikumiem, kuri būtībā ir ekvivalenti sagatavotajam tekstam, taču šeit nav pamatojuma, kādēļ tāda atšķirība. Sagatavotā teksta abos variantos šis pamatojums ir. Turklāt iebraucējiem atskaita nevis piecus sertifikātus, kā tika nobalsots otrajā lasījumā, bet gan deviņus sertifikātus. Kā atceraties, netika apstiprināts lielāks sertifikātu skaits. Ja nemaldos, tika balsots par septiņiem sertifikātiem. Tas man būtu viss. Tātad es aicinātu izšķirties par vienu vai otru variantu. Kā jau teicu, es pats un abas komisijas atbalsta otro variantu. Mums acīmredzot būtu atsevišķi jāizskata pieņemtā varianta 4.panta daļas. Te ir diezgan būtiskas lietas, par kurām jāizšķiras pēc varianta pieņemšanas.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, jūs ierosināt vispirms izšķirties par pirmo vai otro variantu un pēc tam ? par varianta apakšdaļām. Vaivada kungs, jautājumi nav paredzēti, bet par balsošanas motīviem vai par procedūru jūs varat izteikties. Mums ir otrais lasījums. Atvainojos, jūs varat jautāt.

J.Vaivads: Ļoti uzmanīgi klausījos Ēlerta kungu. Viņš teica, ka šis vairs nav sertifikāts par nodzīvoto laiku.

I.Ēlerts: Vaivada kungs, tad es acīmredzot esmu kļūdījies. Atvainojos, tā tas varētu būt.

J.Vaivads: Tieši to gribēju precizēt. Vai tad ir par nodzīvoto laiku, vai nav par nodzīvoto laiku?

I.Ēlerts: Ir par nodzīvoto laiku. Atvainojos, ja kaut kur esmu pārteicies. Kaut kur dziļi “iekšā sēž” šis darba sertifikāts.

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Sakarā ar procedūru. Es gribu zināt, kādā mērā pašreizējās apspriešanas piedāvātā procedūra atbilst mūsu lēmumam par likumu pieņemšanas kārtību? Es saprotu tā, ka 4.pants otrajā lasījumā jau bija pieņemts, par atsevišķām tā daļām notika balsošana, un ja ir parādījušies kādi jauni priekšlikumi, tad tos varam izskatīt tikai tad, kad notiks trešais lasījums, bet ne otrajā lasījumā./

I.Ēlerts: Cienījamais Zaļetajeva kungs, patlaban diviem pantiem ir otrais lasījums. Komisija atzīst, ka būtu lietderīgi otrajā lasījumā vēlreiz izskatīt arī 4.pantu. Zaļetajeva kungam varētu būt taisnība, ka mums ir jābalso par to, ka atceļam balsojumu par 4.panta apstiprināšanu otrajā lasījumā un pārskatām to vēlreiz. Šajā jautājumā, es domāju, Zaļetajeva kungam varētu būt taisnība. Es saprotu, ko viņš ar to domā.

S.Zaļetajevs: */Principā mans viedoklis ir tāds, ka mums jāpilda tie lēmumi, kurus paši esam pieņēmuši. Ir ļoti apšaubāmi, vai mēs ar vienkāršu balsojumu varam mainīt Augstākās padomes lēmuma normu. Tas ir: ja reiz pieņemts Augstākās padomes lēmums, tad tas vai nu jāpilda, vai jāatceļ. Citu variantu es neredzu./

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, es gribētu precizēt, vai par likumu par sertifikātiem tika nobalsots kopumā otrajā lasījumā? Netika. Tādējādi mēs otro lasījumu faktiski vēl neesam pabeiguši, un, no procedūras viedokļa, nekas mums neliedz pārskatīt šo pantu. Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es saprotu, ka tas ir jauns variants. Tad es varu uzdot jautājumu. Man ir jautājums par pirmā varianta 4.pantu. Vai tas ir nejauši, ka 3.punktā ir rakstīts, ka Latvijas Republikas pastāvīgajam iedzīvotājam, kurš dzimis Latvijā, piešķir vienu sertifikātu par katru nodzīvoto gadu? Tas nozīmē: ja viņš dzimis 1925.gadā, tad līdz 1945.gadam būs 20 sertifikāti, tas ir, apmēram kā trimdas latvietim, kurš pēc 1945.gada nav dzīvojis, bet papildus dabūjis 20 sertifikātus kā pilsonis.

I.Ēlerts: Jūs uztraucaties par to, ka viņš ir dzimis Latvijā pirms Latvijas Republikas dibināšanas...

A.Kiršteins: Pastāvīgais iedzīvotājs dabū sertifikātu neatkarīgi no tā, kurā laikā viņš ir dzimis. Bet pilsonim netiek ieskaitīts laiks, kuru viņš ir pavadījis trimdā.

I.Ēlerts: Es sapratu jūsu ierosinājumu. Acīmredzot man ir jāpiekrīt, ka ir jābūt līdzīgiem ierobežojumiem un vēl plašākiem, ja attiecīgā persona nav dzīvojusi Latvijā no 1918.gada. Jums ir taisnība.

A.Kiršteins: Vai 4.panta 6.punkts attiecas uz 3.punktu? Jo te ir skaidri pateikts, ka Latvijas Republikas...

I.Ēlerts: 6.punkts, protams, attiecas uz visiem, bet tikai pirmajā variantā, Kiršteina kungs. Paldies par jūsu aizrādījumu, es to ņemšu vērā. Es sapratu jūsu domu, varbūt jūs to precīzi formulētu uz trešo lasījumu. Paldies, Kiršteina kungs, es sapratu.

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, ko vēl jūs vēlējāties teikt?

S.Zaļetajevs: */Man vēl ir jautājums attiecībā uz dokumentu Nr.148. Kad mums bija pirmais un otrais lasījums, par šo pašu 4.pantu radās jautājums: cik liels ir tas īpašums, kurš, kā likumprojektā rakstīts, ir Latvijas Republikas pilsoņu radīts līdz 1940.gadam, un kāda tā daļa tagad tiks pakļauta privatizācijas procesam? Man tika apsolīts, ka šāda veida pētījums vai dokumenti tiks iesniegti. Bet dokumentā Nr.148 nekādu datu par to nav. Vai tomēr šādi aprēķini, kaut vai aptuveni, kaut kādā veidā var tikt iesniegti?/

I.Ēlerts: Es lūgtu uz Zaļetajeva kunga jautājumu atbildēt Janova kungu, kurš var pateikt šos datus. Man ļoti jāatvainojas Zaļetajeva kungam, ka šis dokuments patiešām nav sagatavots, jo darba grupas galveno laiku diemžēl aizņēma 148.dokumenta pamatojums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Janova kungs!

J.Janovs, Ekonomisko reformu ministrijas Plānošanas zinātniskās pētniecības institūta direktors: Tādi dati par valsts īpašumu pirms 1940.gada ir. Mēs vairākkārt esam tos atgādinājuši, tie ir publicēti. Valsts īpašuma apjoms bija 2,2 miljardi latu. Ja mēs varam vienoties par kaut kādu sertifikātu vērtību, tad pašreiz Latvijas valsts īpašuma mantojums, uz kuru, protams, ir tiesīgi pretendēt Latvijas pilsoņi, ir tuvu pie 16 sertifikātiem uz cilvēku.

S.Zaļetajevs: */Jūs runājat par kopējo valsts īpašumu, bet mani interesē ne tikai kopējais valsts īpašums, bet arī tā daļa, kas tiks pakļauta privatizācijai. Jo, kā es saprotu, jūsu nosauktajā summā ietilpa pasta, slimnīcu un daudz kā cita vērtība, viss kara resors. Mēs taču neprivatizēsim kara ministriju, arī muitu droši vien neprivatizēsim. Tāpēc mani interesē tā valsts īpašuma daļa, kas potenciāli var tikt privatizēta, jo ir pilnīgi skaidrs, ka kopējā valsts īpašuma vērtībā ietilpst arī tā valsts īpašuma daļa, kura principā nevar tikt privatizēta./

J.Janovs: Mēs par šo jautājumu esam runājuši vairākkārt. Domāju, ka neatkarīgi no tā, vai mēs no šā valsts īpašuma kādu daļu privatizēsim vai neprivatizēsim, jautājuma būtība ir cita. Uz šo valsts īpašumu ir tiesīgi pretendēt Latvijas Republikas pilsoņi neatkarīgi no tā, vai mēs šo īpašumu privatizēsim vai neprivatizēsim. Tā ir tā principiālā atšķirība.

S.Zaļetajevs: */No tā jāsaprot, ka Iekšlietu ministrija nodrošinās tikai Latvijas Republikas pilsoņu drošību, bet pastāvīgo iedzīvotāju drošība vairs nebūs Iekšlietu ministrijas kompetencē, teiksim tā. Vai arī Veselības aizsardzības ministrija rūpēsies tikai par Latvijas Republikas pilsoņu veselību, bet pastāvīgie iedzīvotāji vairs nebūs šīs ministrijas kompetencē. Vai tā tas jāsaprot?/

J.Janovs: Man ir grūti pateikt, kā jūs to varat saprast. Bet man liekas...

S.Zaļetajevs: Bet es jūs sapratu tieši tā.

J.Janovs: Mēs taču esam pirmajā un otrajā lasījumā vienojušies, ka ir zināms valsts īpašums, uz kuru ir tiesīgi pretendēt kā mantotāji republikas pilsoņi, un ar to tas jautājums ir izsmelts.

S.Zaļetajevs: */Jā, bet mantot var tikai to, kas ir mantojuma priekšmets, bet to, kas nav mantojuma priekšmets, nekādā ziņā mantot nevar. Kā var mantot Aizsardzības ministrijas mantu?/

J.Janovs: Tādā gadījumā atkal atgriežamies pie šiem jautājumiem par kompensāciju un tā tālāk. Var pretendēt uz kompensāciju tikai tādā apjomā, kādā varam privatizēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Ēlerta kungu atgriezties tribīnē. Saprotu, ka vairāk precizējumu nav. Godātie kolēģi, tādā gadījumā vienīgā problēma ir procedūras problēma, vai ir nepieciešams atcelt otrā lasījuma balsojumu. Mums otrais lasījums patlaban vispār vēl nav pabeigts. Saskaņā ar reglamentu var iesniegt papildinājumus, un komisija ir tiesīga izdarīt grozījumus. Pēc manām domām, šis balsojums nav jāatceļ, ir vienkārši jābalso par jauno variantu. Godātie kolēģi, mēs balsojam, lūdzu, uzmanību. Vispirms balsosim par pirmo variantu, pēc tam – par otro variantu. Deputāti, lūdzu, piereģistrēsimies, kas nav to izdarījuši. Lūdzu, Bērziņa kungs.

I.Bērziņš: Vienkārši gribētu atgādināt, ka arī LTF frakcija tieši tāpat kā abas komisijas iestājas par otro variantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Sekretariātu lūdzu zvanīt. Vispirms balsosim par pirmo variantu. Ēlerta kungs, es neievēroju jūsu žestu. Ēlerta kunga balss “pret”. Lūdzu rezultātu. Par – 12, pret – 12, atturas – 29.

Lūdzu, balsosim par otro variantu. Viena balss papildus “par”. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 38 – par, 5 – pret, 12 – atturas. Pieņemts otrais variants.

I.Ēlerts: Tagad acīmredzot būtu jāizskata otrā varianta teksts pa daļām. Par pirmo daļu es jau informēju. Ir ievērots Lagzdiņa kunga un Kides kunga priekšlikums, ka 4.panta pirmā daļa tāda, kāda tā bija 15.septembrī otrā lasījuma laikā, neievēro to faktu, ka daudzi cilvēki ir aizbraukuši trimdā un ka arī viņiem par šo laiku tiek piešķirts sertifikāts. Ir rakstveidā izteikts pretējs viedoklis, ko iesniedzis deputāts Endele. Tas paredz, ka tieši par šo laiku jāpiešķir. Ja deputāti aizstāvētu domu, ka par šo laiku ir jāpiešķir, tad jāizsvītro viss teksts, kas pirmajā daļā ir kursīvā, protams, izņemot vārdus “arī nepilngadīgam pilsonim”. Šie vārdi paliek. Bet pārējais teksts, kas ir kursīvā, tādā gadījumā ir jāsvītro. Lūdzu deputātus izteikties par to, vai kāds atbalsta Endeles kunga priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Vai ir kāds, kas vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Neredzu. Tādā gadījumā, Ēlerta kungs, precizējiet, vai mēs balsosim par otrā varianta 1.punktu tieši šajā redakcijā? Par citu variantu mēs nebalsojam. Lūdzu balsošanas režīmu, balsosim par otrā varianta 1.punktu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 38, pret – 8, atturas – 10. Pieņemts. 2.punkts.

I.Ēlerts: 2.punkts faktiski nav mainīts, izņemot skaitli 15. Ir precizēti vārdi “arī nepilngadīgam pilsonim neatkarīgi no viņa dzīvesvietas”. Visos šajos gadījumos arī tiem, kas ir bijuši trimdā, šos 15 sertifikātus piešķir papildus.

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, lūdzu!

S.Zaļetajevs: */Par balsošanas motīviem. Es uzskatu, ka šim skaitam – 15 sertifikāti – nav absolūti nekāda pamatojuma. Tas ir pilnīgi no gaisa grābts, tāpat kā 10 sertifikāti pirmajā variantā. Tāpēc es uzskatu, ka šāda pieeja, kas Latvijas Republikas pilsoņus ekonomiskajās tiesībās atdala no pastāvīgajiem iedzīvotājiem, ir pilnīgā pretrunā ar 4.maija Neatkarības deklarācijā solīto. Es aicinu deputātus neatbalstīt šo normu un balsot pret./

I.Ēlerts: Šis skaitlis15 sastāv no divām daļām: no skaitļa 10, ar ko ievēro vidējo mantojumu, kas pienāktos sertifikātos tiem cilvēkiem, kuri ir jau miruši un kuru sertifikātus būtībā vajadzēja mantot tāpat kā viņu darbu, kas tomēr ir pamatā visai šai idejai, lai arī mēs sertifikātus vienkāršošanas dēļ piešķiram par nodzīvoto laiku, tomēr pamatā jau ir darbs un no skaitļa pieci. Pieci sertifikāti par to pirms 1940.gada 17.jūnija radīto valsts īpašumu te ir samazināti, jo daļa sertifikātu tiek piešķirti tiešā veidā jau tiem, kas ir dzimuši pirms 1945.gada 1.janvāra.

Priekšsēdētājs: Otrā varianta 2.punkts. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. 41 – par, 9 – pret, 9 – atturas. Pieņemts.

3.punkts.

I.Ēlerts: Trešajā daļā nav nekādu izmaiņu, bet pēc Kiršteina kunga ierosinājuma šī daļa tiks precizēta līdzīgi pirmajai daļai, lai tomēr izslēgtu faktu, ka tie...

Es ļoti atvainojos, tā lieta nav tik vienkārša. Tātad jūs redzat, ka ir piektā daļa, kas tieši runā par tiem Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri nav dzimuši Latvijā. Tie būtu arī Pirmā pasaules kara bēgļi. Viņiem arī piešķir vienu sertifikātu par katru nodzīvoto gadu un uz viņiem neattiecas šā panta ceturtās daļas noteikumi. Tātad viņiem neatskaita šos piecus sertifikātus tieši tādēļ, ka viņu senči ir dzimuši Latvijā. Ja mēs šeit liksim ierobežojumus, Kiršteina kungs, tad diemžēl atkal apstrādāsim šos Pirmā pasaules kara bēgļus.

Es atvainojos, ka apsolīju Kiršteina kungam ievērot, bet laikam tomēr nevarēs. Tātad šā panta daļa nav mainījusies un acīmredzot, ja nebūs deputātu priekšlikumu uz trešo lasījumu, tad arī paliks tāda pati.

Priekšsēdētājs: Otrais variants, 3.punkts. Balsošanas režīmu!
Zaļetajeva kungs, es atvainojos.

S.Zaļetajevs: */Jautājums par otrā varianta 3.punktu. Runa ir par to, ka saskaņā ar 12.punkta normu šajos 15 sertifikātos ietilpst mirušo Latvijas pilsoņu mantojums. Tad rodas jautājums: vai arī Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem nav tiesību mantot savu vecāku darba augļus, kas šeit strādājuši un miruši?/

I.Ēlerts: Jā, Zaļetajeva kunga jautājums ir pilnīgi pamatots. Es šo aprēķinu veicu tikai aptuveni, un man vidējais mantojums iznāca 0,4 sertifikāti. Ja, visu šo lietu precizējot uz trešo lasījumu, izrādīsies, ka tas tomēr ir vairāk nekā 0,4 sertifikāti, šī daļa tiks koriģēta un tiks ievērots šis mantojums. Līdz šim tas ir 0,4 sertifikāti.

S.Zaļetajevs: */Tad vismaz jāieraksta norma, ka pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tāpat kā Latvijas Republikas pilsoņiem, netiek atņemtas mantošanas tiesības. Bez skaitliskās materiāla precizēšanas, vismaz pašu normu būtu jēga ierakstīt, lai būtu skaidrs, par ko ir runa./

I.Ēlerts: Domāju, ka likuma pamatteksta 17.pants nodrošina mantošanu. Te nav nekādu ierobežojumu pilsoņiem vai nepilsoņiem. Tas ir 35.dokumenta 17.pants.

Priekšsēdētājs: Bernāna kungs, lūdzu!

A.Bernāns, Ekonomisko reformu ministrijas daļas vadītājs: Tātad paskaidroju komentāru vēlreiz. Šeit ir runa par to, ka pirmskara dzīves gadi tiek pilnīgi pamatoti likti tādā veidā, jo mēs ņemam vērā tos vairāk nekā 300 tūkstošus represēto, no kuriem lielākā daļa gāja bojā padomju koncentrācijas nometnēs. Tātad runājam par to, ka manto šo pirmskara darba ieguldījumu no tiem pilsoņiem, kurus nošāva vai nogalināja okupācijas režīms.

2.punkts. Es tā precizēšu Janova kunga atbildes. Precīzi rēķinot pēc dažādām metodēm, pirmskara īpašums uz vienu pilsoni ir no 250 līdz 400 tūkstošiem LVR. Tātad apmēram trīs līdz piecas reizes lielāks, nekā tiek dota šī 15 gadu kompensācija. Atkārtoju vēlreiz. Trīs līdz piecas reizes lielāka ir pirmskara valsts īpašuma daļa nekā šie 15 gadi.

Priekšsēdētājs: Otrais variants, 3.punkts. Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 44, pret – 4, atturas – 9.

4.punkts.

I.Ēlerts: Ceturtajā daļā ir atjaunots pamatojums, kādēļ tad par šiem pieciem sertifikātiem mazāk, kurš manas kļūdas dēļ nebija otrā lasījuma pamatteksta, tas ir, 35.dokumenta pirmajā variantā. Tas bija tikai otrajā variantā.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Man ir jautājums: kādēļ tas, kas šeit ir atvests gada vecumā, šogad beigs, teiksim, Medicīnas akadēmiju un rīt aizbrauks no Latvijas strādāt uz Penzu vai Tambovu, saņems sertifikātus par šiem gadiem, bet tas, kas ir atbraucis šeit pensijas vecumā, tas 55 gadus vecais Medicīnas akadēmijas asistents, docētājs, katedras vadītājs vai profesors, kurš šeit vēl būtu nostrādājis līdz 70 gadu vecumam, nesaņems nevienu sertifikātu.

I.Ēlerts: Silāra kungs, jums, protams, ir pilnīgas tiesības. Jebkurš sertifikāta saņēmējs var saņemt par šiem sertifikātiem kādu īpašumu un pārdot šo īpašumu, var pārdot pašus sertifikātus. Protams, šīs normas rašanās iemesls ir tas, ka sertifikāti kādreiz tomēr bija paredzēti par darbu un pensionāri lielākoties nestrādāja. Protams, es saprotu jūsu priekšlikumu. Domāju, ka jautājumu varētu izšķirt, balsojot par to, vai šajā ceturtajā daļā nesvītrot pēdējo teikumu. Tas ir ļoti vienkārši izšķirams, man nebūtu pret to nekādu iebildumu. Varbūt citiem deputātiem ir iebildumi, bet es vismaz neiebilstu pret to.

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums attiecībā uz to teikumu, kas no jauna ienests šajā punktā par jau agrāk radītās infrastruktūras, komunālo un cita veida objektu izmantošanu. Sakiet, lūdzu, vai tad par šo objektu izmantošanu tādā vai citādā veidā netika maksāts? Nodokļu vai neapmaksātā darba veidā? Vai mēs ūdensvadu, pastu esam izmantojuši bez maksas?/

I.Ēlerts: Es domāju, ka tas, kas tika samaksāts nodokļos, absolūti neatbilda tam jau radītās infrastruktūras un ērtību apjomam, kuru iebraucēji šeit saņēma. Tādas ir manas domas. Jūsu domas var būt citādas. Katram deputātam ir savas domas. Jā, es atvainojos, vēl par pensionāriem... Tomēr te ir jāizdomā līdz galam, jo iebrauc arī atvaļinātie virsnieki, un arī uz viņiem attiecas šī ceturtā daļa. Atcerieties to! Mums balsojot ir jāizšķir, kā rīkoties.

S.Zaļetajevs: */Vēl jautājums. Vai tika novērtēts šis sociālās un citas infrastruktūras objektu izmantošanas apjoms? Kādā veidā tas novērtēts tieši ar pieciem sertifikātiem, bet ne ar diviem?/

I.Ēlerts: Jā, es saprotu, ka Bernāna kungs jums dos atbildi. Nu, 15.septembrī tika balsots arī par šo jautājumu, bet ceru, ka Bernāna kungs jums atbildēs.

A.Bernāns: Es pateikšu precīzi. Pēc Valsts statistikas komisijas datiem, uz vienu iedzīvotāju šī infrastruktūra 1989.gadā izmaksāja 4000 rubļu, rēķinot 16 kvadrātmetrus uz vienu cilvēku. Tas būtu sertifikāts par 32 gadiem. Tātad šie pēckara iebraucēji dabūtu maksāt tikai vienu ceturto daļu vai pat mazāk – vienu astoto daļu no tā, ko viņi ir izmantojuši.

S.Zaļetajevs: */Bet līdz 1989.gadam savu ieguldījumu infrastruktūras radīšanā devuši arī tie cilvēki, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi. Cik korekts ir šis skaitlis?/

I.Ēlerts: Zaļetajeva kungs, tādēļ jau viņi arī saņems sertifikātus!

Priekšsēdētājs: Jautā Šļakotas kungs.

K.Šļakota: Man būtu nevis jautājums, bet drīzāk papildinājums. Es saprotu, ka nav korekti, ja to izsaku mutvārdos, bet tas ir ļoti vienkāršs. Varbūt kolēģi varētu to pieņemt. Runa ir par pēdējā teikuma redakciju: “Ja persona ieradusies Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas un nav strādājusi algotu darbu Latvijas tautsaimniecībā.”

I.Ēlerts: Jāpiekrīt, jā.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka šo jautājumu vajag iestrādāt uz trešo lasījumu, jo balsot par to nevarēsim.

Ēlerta kungs, lūdzu, precizējiet, vai balsosim par 4.punktu kopumā.

I.Ēlerts: Jā, tādā redakcijā, kādā tas ir. 133.dokuments – 4.panta otrā varianta ceturtā daļa.

Priekšsēdētājs: Otrais variants, 4.punkts. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 44, pret – 10, atturas – 12.

5.punkts.

I.Ēlerts: 5.punkts ir pilnīgi jauns, un, kā es jau teicu, tajā ievērotas Pirmā pasaules kara bēgļu intereses, kuri aizbrauca no Latvijas Pirmā pasaules kara laikā, nu, protams, varbūt arī nedaudz agrāk vai vēlāk, neatgriezās Latvijas Republikā pirms Otrā pasaules kara un kuri tātad nav Latvijas Republikas pilsoņi. Tas attiecas arī uz tiem Latvijas Republikā legāli iebraukušajiem ārzemniekiem, kuri ieradās 1935.gadā vai nedaudz vēlāk un kuriem nebija iespējas pēc pieciem gadiem naturalizēties kā Latvijas Republikas pilsoņiem. Tātad šeit tiek aizstāvētas viņu intereses. Viņiem netiek atskaitīti šie pieci sertifikāti, jo tomēr arī viņu senči ir piedalījušies Latvijas valsts īpašuma radīšanā. Bet pirms Otrā pasaules kara Latvijas valsts īpašums jau bija diezgan ievērojams.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nekādu papildinājumu nav? Matvejeva kungs, lūdzu!

K.Matvejevs: Man ir jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

K.Matvejevs: */Vai jūs varētu dot bēgļa statusa definējumu? Vismaz īsi./

I.Ēlerts: Tieši tādēļ, ka šo statusu nevaram definēt, ir ņemts vērā tas, ka persona vai tās vecāki ir dzīvojuši Latvijā pirms 1940.gada 17.jūnija, bet nav teikts – tieši kad. Viņi varbūt 1200.gadā ir dzīvojuši! Ja nu šī persona to var pierādīt, tādā gadījumā tai arī neatskaita tos piecus sertifikātus. Pierādīt, ka cilvēks ir bēglis, ir absolūti neiespējami.

K.Matvejevs: */Ja cilvēks vai viņa ģimene savā laikā, teiksim, Pirmā pasaules kara laikā, aizbrauca no Latvijas, vai viņš atbilst šai kategorijai?/

I.Ēlerts: Jā, un viņam šos piecus sertifikātus neatskaita.

K.Matvejevs: */Paldies. Atbilde apmierina. Un otrais jautājums. Kā jūs domājat, vai nebūtu mērķtiecīgi šai personu kategorijai paredzēt arī zināmus atvieglojumus – 10 vai 20 sertifikātus, ievērojot to, ka ievērojama daļa infrastruktūras šeit veidota līdz 1913.–1914.gadam?/

I.Ēlerts: Lūdzu, iesniedziet konkrētu priekšlikumu uz trešo lasījumu! Es domāju, ka to mēs varētu izskatīt komisijā un, iespējams, arī trešā lasījuma gaitā.

K.Matvejevs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Otrā varianta 5.punkts. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsosim! Lūdzu rezultātu. 45 – par, 8 – pret, 8 – atturas. Balsosim par 4.panta otro variantu kopumā.

Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Man ir daži jautājumi attiecībā uz maniem ierosinājumiem.

Priekšsēdētājs: Endeles kungs, bet mēs jau esam nobalsojuši! Mēs esam par variantiem nobalsojuši. Lūdzu!

J.Endele: Es tam pilnīgi piekrītu. Man tāpēc ir tikai daži jautājumi. Piemēram, kā jūs domājat atrisināt manis ierosināto problēmu par tiem dažiem cilvēkiem, kas gājuši bojā cīņā par 4.maijā pasludināto neatkarīgo Latviju? Vai šo cilvēku ģimenes locekļiem nepienāktos kāds sertifikāts?

I.Ēlerts: Endeles kungs, es domāju, ka to varētu atrisināt, tikai ne 4.pantā. Tas ir 1.panta jautājums. Protams, sertifikāti ir jāpiešķir viņu pēcnācējiem, tas ir gluži loģiski.

J.Endele: Jā, ģimenes locekļiem.

I.Ēlerts: Tas būs priekšlikums 1.pantam uz trešo lasījumu.

J.Endele: Vēl tāds jautājums. Kā jūs skatāties uz tādu lietu... Tātad sertifikātu likums stāsies spēkā ar noteiktu datumu, līdz kuram tad arī šie sertifikāti tiks aprēķināti. Bet reāli šo sertifikātu realizācija taču momentā nesāksies! Ko darīt, ja cilvēks mirst? Ko darīt mantiniekiem? Vai viņiem ir kaut kādas tiesības? Es runāju tikai par to laiku, ar kuru sāks darboties mūsu likums.

I.Ēlerts: Diemžēl, Endeles kungs, pirmajā lasījumā nobalsojām pret to, ka kāds varētu saņemt mirušai personai pienākošos sertifikātus. Tā vietā nolēmām katram pilsonim palielināt sertifikātu skaitu par 10 sertifikātiem. Kad sāksies sertifikātu izdošana, es prognozēju, diemžēl šajās rindās dominēs vecāki cilvēki, kuriem šī nāves varbūtība ir iespējamāka, tādēļ tieši beigu termiņa atvirzījums no jūsu ieteiktā 1990.gada 4.maija un no otrajā lasījumā apspriestā 1990.gada 31.decembra uz 1995. vai 1996.gada 31.decembri ļaus samazināt iespējamo ažiotāžu sertifikātu sakarā.

J.Endele: Jā, es tam pilnīgi piekrītu. Tomēr tas nozīmē, ka notiks sertifikātu vērtību pārrēķināšana, jo cilvēki, bez šaubām, mirs. Ne tikai līdz tam brīdim, kad pieņemsim likumu, bet arī tad, kad tas sāks realizēties...

I.Ēlerts: Cienījamais Endeles kungs, jebkurš varēs pagaidīt un saņemt vairāk sertifikātu – par katru gadu vienu klāt. Iespējams arī, ka trešajā lasījumā iestrādāsim tādu normu, ka varēs vairākas reizes saņemt sertifikātus. Te ir iespējami divi risinājumi.

J.Endele: Paldies. Un pēdējais jautājums – par pilnajiem un nepilnajiem gadiem. Vai tikai pilni?

I.Ēlerts: Es jums pilnīgi piekrītu.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, lūdzu!

I.Caune: Sakiet, lūdzu, vai es pareizi sapratu, ka pēc 1991.gada 31.decembra mirušo cilvēku mantinieki mantos sertifikātus? Tie viņiem jau būs aprēķināti?

I.Ēlerts: Caunes kungs, ja kāds būs saņēmis sertifikātus un pēc tam nomiris, tad tos varēs mantot, bet, ja cilvēks nebūs paspējis sertifikātus saņemt, tad diemžēl nevarēs mantot, jo ir spēkā mūsu 1.panta balsojums. Toreiz par mantošanu iestājās tikai septiņi deputāti. Tā ka neko nevar darīt.

I.Caune: Bet var būt tā, ka tā saņemšana vai nesaņemšana nebūs atkarīga no paša cilvēka.

I.Ēlerts: Jā, protams, Caunes kungs, nāve ir tāda lieta, par kuru mēs neviens nezinām, kad tā nāks. Tā ir filozofiska problēma. (Zālē smiekli un troksnis.)

I.Caune: Nu, ja, cienījamais Ēlerta kungs, tādēļ es domāju, ka jums kā pietiekami jaunam cilvēkam vajadzēja paredzēt, ka pēc 1991.gada 31.decembra vajadzētu pastāvēt mantošanai.

I.Ēlerts: Cienījamais Caunes kungs, tādēļ arī es iestājos par mantošanu. Ja būtu noticis pēc mana prāta, šīs problēmas nebūtu, bet ko lai dara? Tikai seši deputāti atbalstīja šo lietu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Es atvainojos, par balsošanas motīviem mēs varam izteikties.

S.Zaļetajevs: */Par balsošanas motīviem. Es uzskatu, ka jau tā diezgan neapmierinošais 4.pants kļuvis vēl neapmierinošāks. Kaut vai tādēļ, ka principiālā pamatnostādne par to, ka sertifikāti paredzēti tās valsts īpašuma daļas kompensēšanai, par kuru valsts tās radītājiem nav godīgi samaksājusi, par to valsts īpašuma daļu, kura pēc būtības bija atņemta no iedzīvotājiem kā totālās ekonomikas sekas, tiek nomainīta ar normu, attiecinot to uz to dzīves daļu, kad šīs totālās ekonomikas vēl nebija. Iznāk absolūta neatbilstība loģikai. Ja mēs gribam ļaudīm atdot viņiem nolaupīto daļu, tad jāatdod tikai par to laika posmu, kad šī laupīšana notika. Es uzskatu, ka vienas sistēmas netaisnīgā vērtību sadale tiek turpināta citā netaisnīgā sistēmā, un tas radīs pastāvīgus konfliktus, kas var turpināties diezgan ilgi. Tāpat kā nacionalizācija 1940.gadā, arī pašlaik kādreiz salaupītā netaisnīgā sadale veido augsni ilgiem un saspringtiem konfliktiem nākotnē. Tāpēc es… Jo vairāk jūs mani pārtrauksit, jo garāka būs mana uzstāšanās. Tāpēc es aicinu jūs šo punktu neatbalstīt./

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, motivāciju! Laika vairs nav daudz.

I.Ēlerts: Es vienīgi varu piekrist Zaļetajeva kunga domai, ka tiešām netaisnību taisnīgi novērst nav iespējams, tādēļ labāk būtu bijis netaisnību nenodarīt. Tas ir vienīgais, ko es šeit filozofiski varu teikt.

Priekšsēdētājs: Par balsošanas motīviem vairs neviens nevēlas izteikties? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 4.pantu kopumā. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. 44 – par, pret – 11, atturas – 11.

Lūdzu, nākamais pants!

I.Ēlerts: 16.panta pirmajā daļā (kas ir kursīvā) iespēju robežās ir ietverts tas, ko varēja iestrādāt šajā likumā no Cilinska kunga priekšlikuma, kurš otrajā lasījumā 15.septembra sēdē tika noraidīts. Tomēr, saprotot, ka būtu jāievēro šīs priekšrocības, mēs tās iestrādājām. Tātad jūs varat redzēt pirmajā daļā tekstu kursīvā.

Priekšsēdētājs: Es neredzu nevienu priekšlikumu. Es ierosinu balsot pa punktiem. Balsošanas režīmu! 16.panta 1.punkts. Balsosim.Lūdzu rezultātu. 40 – par, pret – 6, atturas – 5. Pieņemts. 2.punkts.

I.Ēlerts: 2.punktā otrajā rindā no jauna parādās vārdi “un apsaimniekošanai”. Tātad šīs uzņēmējsabiedrības, protams, ir paredzētas ne tikai pirkšanai, bet ilgākai dzīvošanai. Tas ir deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikums. Es atvainojos, ka šie vārdi nav nodrukāti kursīvā. Citu grozījumu šeit nav.

Priekšsēdētājs: Vai ir nepieciešams balsot? Nav. Paldies.

I.Ēlerts: Trešajā daļā ir noteikts ne tikai tas, ka šo pensiju un citu apdrošināšanas fondu darbību regulē statūti, bet arī tas, ka šiem statūtiem ir jāatbilst Ministru padomes apstiprinātiem paraugstatūtiem. Nedaudz stingrāka norma. Un nav arī norādes, ka būtu kaut kādi īpaši Ministru padomes noteikumi. Tāda norma bija otrā lasījuma tekstā, un pret to bija iebildumi, tādēļ tā tika izslēgta.

Priekšsēdētājs: 16.panta 3.punkts. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 41 – par, pret – 5, atturas – 5. Nākamais.

I.Ēlerts: 4.daļa ir uzrakstīta pilnīgi no jauna pēc sabiedrības “Laukceltnieks” ierosinājuma. Problēma šeit ir tāda: šai sabiedrībai, acīmredzot arī daudzām citām, pieder dzīvojamais fonds. Šī sabiedrība nav valsts īpašums, vismaz valsts daļa tajā ir niecīga, tātad uz to neattiecas likuma norma par dzīvojamā fonda privatizāciju par sertifikātiem. Tomēr šī sabiedrība ir ieinteresēta privatizēt savu dzīvojamo fondu arī par sertifikātiem, lai par iegūtajiem sertifikātiem iegādātos privatizējamo valsts un pašvaldību īpašumu. Tādēļ radīta šī jaunā ceturtā daļa, atbalstot šādu iespēju, kas, liekas, ir pozitīva.

Priekšsēdētājs: Šļakotas kungs, lūdzu!

K.Šļakota: Principā šai normai varētu piekrist. Tā ir iespēja, kas ļautu pilnvērtīgāk realizēt sertifikātus. Mani mulsina kas cits – šeit parādās sertifikātu tālāka pārdošana. Jūs pārdodat vienai organizācijai, šī organizācija savukārt pārdod sertifikātus tālāk. Tas kaut kā nesaskan ar mūsu konceptuālo pieeju sertifikātu idejai.

I.Ēlerts: Šļakotas kungs, mēs jau pirmajā lasījumā konceptuāli nobalsojām, ka netiks radīti nekādi šķēršļi sertifikātu pārdošanai, un šeit jau būtībā ir ekvivalenta darbība. Cilvēks var nopirkt tieši privatizējamo valsts vai pašvaldību īpašumu, bet šis “Laukceltnieka” īpašums viņam būs jāpērk tikai par naudu. Tagad šo īpašumu tādā pašā apjomā iegādāsies “Laukceltnieks”.

Priekšsēdētājs: Varam balsot par 4.punktu. Es atvainojos, Apinīša kungs, lūdzu!

A.Apinītis: Man tāds jautājums, lai noskaidrotu precīzi. Ar kādām pilnvarām “Laukceltnieks” rīkojas, jo šīs organizācijas īpašums taču ir nošķirts no valsts īpašuma? Kā jūs pats teicāt, tur ir tikai daļa valsts īpašuma.

I.Ēlerts: “Laukceltnieka” īpašnieki būs tiesīgi lemt, jo te ir rakstīts, ka sertifikātus var pieņemt samaksai, tātad par to lems sabiedrības īpašnieki, lems droši vien kopsapulcē. Viņi var pieņemt un var arī nepieņemt sertifikātus. Tāpat jebkura cita organizācija, uzņēmums vai iestāde var izlemt, pieņemt vai nepieņemt sertifikātus. Šāda tipa organizācijas var izlemt – pieņemt vai ne, un tā ir viņu īpašnieku darīšana.

A.Apinītis: Jā, paldies, kaut gan mani tomēr mulsina šī iespēja, jo šķiet, ka tā paver iespēju dažādām manipulācijām. Nevajadzētu sajaukt šos divus īpašumus.

I.Ēlerts: Apinīša kungs, pretējā gadījumā šie dzīvokļi būs jāizpērk par naudu. Vai nu jāizpērk par naudu, vai arī citādi – kā noteiks atsevišķs “Laukceltnieka” privatizācijas likums. Ļoti iespējams.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Šeit ir runa par to, ka šādā veidā vienu īpašumu var paņemt, pēc tam atkal otru pirkt un tā tālāk. Es domāju, ka nebūt neesam savā koncepcijā to paredzējuši. Tāpēc 4.punktu nekādi nevaru atbalstīt. Ja runājam par “Laukceltnieku” kā par šāda tipa institūtu, tad šeit vajadzētu pateikt skaidri un gaiši – attiecībā uz šiem īpašumiem ir paredzēti citi likumdošanas akti. Es nebūt neredzu šeit iespēju radīt šādas normas, tāpēc neuzskatu, ka 4.punkts šādā redakcijā būtu pieņemams. Ja arī to vajadzētu skatīt, tad to varētu darīt tikai trešajā lasījumā, jo šeit var izspēlēt ļoti dažādus variantus. Nedrīkst vienkārši pamatot, ka, lūk, viena uzņēmējdarbība piedāvā šādu variantu. Tāpēc, lūdzu, ja kolēģi neatbalsta manu viedokli par šā punkta izslēgšanu pavisam, vismaz atlikt tā izskatīšanu līdz trešajam lasījumam, lai varētu prognozēt, kāda var izveidoties situācija. Es domāju, ka šodien mēs varētu balsot par šo 4.punktu un to pieņemt.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, likums tika publicēts vispārējai tautas apspriešanai, tādējādi priekšlikumi varēja ienākt no dažādām organizācijām un noņemt šo jautājumu no balsošanas arī es nevaru, jo to man neatļauj procedūra. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es saprotu, ka Grūbes kungs ir ļoti uztraucies tieši par konkrēto organizāciju – “Laukceltnieks”, bet, atvainojiet, tā ir Lauksaimniecības komisijas un Lauksaimniecības ministrijas darīšana – tikt skaidrībā, tādēļ mēs nevarētu nekādā ziņā protestēt pret šo 4.punktu, balstoties tikai uz to vien, ka, lūk, Lauksaimniecības ministrija vai Lauksaimniecības komisija nav tikusi skaidrībā ar vienu sabiedrību, kāda tur ir privātā kapitāla daļa un kāda ir valsts daļa. Mēs nedrīkstam likt šķēršļus pārējai privatizācijai, jo ir vēl virkne citu sabiedrisko organizāciju, piemēram, arodbiedrību, mājas, kuras, ja netiek pārņemtas valsts vai pašvaldību īpašumā, varētu jau privatizēt. Tāpat arī lauku paju sabiedrību mājas, kurās bieži vien dzīvo skolotāji un cilvēki, kuri strādā budžeta iestādēs. Tāpat arī patērētāju biedrību, kas būtībā ir privātorganizācijas, dzīvojamais fonds. Ir vesela virkne objektu, kur šāda veida darbība varētu jau notikt. Bet ar “Laukceltnieku”, lūdzu, tieciet skaidrībā un risiniet šos jautājumus!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Var būt arī tā, ka mēs nemaz nenoraidīsim šādu shēmu. Es vienkārši runāju par to, ka tā iepriekšējos lasījumos netika piedāvāta – šāda shēma, kura pieļauj pārpirkšanu un arī tālākpārdošanu, kad ar šo sertifikātu jau nedarbojas cilvēks, bet tālāk darbojas organizācijas, juridiskās personas. Tas ir kaut kas cits salīdzinājumā ar to, kas bija paredzēts koncepcijā kopumā. Taču es neapšaubu arī šeit formulētajā veidā, tomēr lūgtu 4.punkta balsošanu atlikt uz trešo lasījumu. Šādas tiesības man ir.

I.Ēlerts: Cienījamais Grūbes kungs! Pirmkārt, šis “Laukceltnieka” priekšlikums pienāca īsi pirms 15.septembra. Īsi pirms otrā lasījuma.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, es jūsu priekšlikumu nelikšu uz balsošanu, jo reglamentā ir noteikts, ka laika posmā starp likumprojekta otro un trešo lasījumu papildinājumus un labojumus var iesniegt komisijai un var sekretariātam ne vēlāk kā trīs darba dienas pirms trešā lasījuma. Un no tā, ka atstāsim šo balsojumu otrajā lasījumā, absolūti nekas nemainīsies. Jūsu tiesības nekādā veidā netiks skartas. Apinīša kungs, lūdzu!

A.Apinītis: Cienījamais Ēlerta kungs! Vai šā 4.punkta otrais teikums nozīmē to, ka sertifikāti nonāk arī juridisko personu īpašumā? Vai ar privatizācijas sertifikātiem var darboties arī juridiskās personas, ne valsts?

I.Ēlerts: Protams, jā.

A.Apinītis: Ne valsts, bet citas juridiskās personas? Tātad jūs pieļaujat, ka atsevišķas juridiskās personas Latvijas Republikā var nodarboties ar privatizācijas sertifikātu uzpirkšanu?

I.Ēlerts: Ar to pirmām kārtām nodarbosies otrajā daļā paredzētās īpašuma pirkšanas un apsaimniekošanas sabiedrības. Arī tajās valstīs, kur ir sertifikāti, ļoti populāri kopējo ieguldījumu fondi. Tā, protams, ir juridiskā persona, un šeit nāk vēl dažas juridiskās personas klāt.

A.Apinītis: Vai tas jums neizraisa zināmu nedrošības sajūtu, kad, teiksim, juridiskā persona firma “Parex” var nopirkt pusi Latvijas privatizācijas sertifikātu?

I.Ēlerts: Tikai tad, ja tā par to pārdod nekustamos īpašumus.

Un otrs. Apinīša kungs, es nebūt neuztraucos par to, ka sertifikāti koncentrējas juridisko personu rokās, jo tīra apsaimniekošana, sertifikātu īpašniekiem sanākot akcionāru vai daļu īpašnieku kopsapulcē, ir daudz neefektīvāka salīdzinājumā ar to, ja sertifikātus savās rokas koncentrē juridiskās personas, tas ir, kopējo investīciju fondi, kā ir paredzēts ceturtajā punktā. Tie varēs efektīvāk apsaimniekot privatizētos valsts un pašvaldību īpašumus. Es šeit redzu tikai plusus, nevis mīnusus, Apinīša kungs.

A.Apinītis: Es domāju mazliet citādi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Ierosinu atsevišķi balsot par 4.punkta teikumiem un lūdzu kolēģus neatbalstīt otrā likuma pieņemšanu otrajā lasījumā.

I.Ēlerts: Ļoti atvainojos, atsevišķi pa teikumiem šī norma nav balsojama, jo tādā gadījumā tā zaudē jēgu, bet pret to komisija protestē. Šeit ir pavisam vienkāršas iespējas. Tie, kas iebilst pret šo normu, var patlaban balsot pret tās pieņemšanu. Ja šī norma tiks pieņemta, vajadzēs vēlreiz ierosināt tās izslēgšanu trešajā lasījumā. Ja arī tad šī norma tiek pieņemta, ir nepieciešams apturēt “Laukceltnieka” darbību šajā virzienā. Ja patiešām Lauksaimniecības komisija to atzīst par nelikumīgu, ir iespējams pieņemt atsevišķu Augstākās padomes lēmumu, kas aizliedz “Laukceltniekam” šādā veidā darboties, bet atļauj citiem uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām šādā veidā darboties. Te ir iespējami trīs risinājumu veidi.

Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs, lūdzu!

J.Zaščerinskis: Par privatizācijas sertifikātiem mēs varēsim kaut ko pirkt vai varēsim tos ieguldīt valsts un pašvaldību kapitālā. Sakiet, lūdzu, kas tālāk notiks ar tiem sertifikātiem? Vai tos anulēs? Ja anulēs, vai pašvaldības būs ieinteresētas privatizēt par sertifikātiem? Ja sertifikāti netiks anulēti un ies tālāk apgrozībā, vai tādā gadījumā neizraisīsim milzīgu inflāciju? Faktiski ar sertifikātiem mēs palielināsim naudas masu.

I.Ēlerts: Domāju, ka sertifikātus sabiedrības ņems pretī tikai tad, ja būs ieinteresētas tos dabūt un būs ieinteresētas par tiem pirkt valsts un pašvaldību īpašumus. Tiklīdz par sertifikātiem nopirks valsts vai pašvaldību īpašumu, tie tiks anulēti.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, lūdzu!

E.Kide: Es, Ēlerta kungs, sapratu tā, ka noteikts valsts un pašvaldību īpašuma apjoms ir iekļauts fondā, kuru par sertifikātiem drīkst realizēt. Ja pašvaldības vai valsts uzņēmumi sāks realizēt to īpašumu daļu, kas nav paredzēta sertifikātiem, un pēc tam, kā teica Zaščerinska kungs, par šo maksāšanas līdzekli vēlāk pirks nākamo īpašumu, tad tas ir maksāšanas līdzeklis. Ēlerta kungs, vai nevarētu būt tāds formulējums: “Sertifikātus var pieņemt samaksai par nekustamo īpašumu, kuru pārdod uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības un citas organizācijas, ja to īpašums ietverts par sertifikātiem pārdodamā īpašuma fondā.”

I.Ēlerts: Cienījamais Kides kungs! Tieši pretēji. Ja šie uzņēmumi nav valsts vai pašvaldību īpašums, šāds precizējums ir vajadzīgs. Paldies jums.

E.Kide: Bet vai tālāk tas nefunkcionē kā maksāšanas līdzeklis?

I.Ēlerts: Tieši otrādi. Cienījamais Kides kungs, no tā nemainās privatizējamā valsts vai pašvaldību īpašuma apjoms. Šeit nav runas par valsts uzņēmumiem un pašvaldību uzņēmumiem. Liels paldies, ka jūs man palīdzējāt to apjēgt. Tātad šeit ir vajadzīgs precizējums...

E.Kide: Šeit ir vajadzīgs precizējums, ja tie nav valsts vai pašvaldību uzņēmumi.

I.Ēlerts: Jā, šeit ir tikai uzņēmumi. Pareizi.

E.Kide: Liels paldies jums.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!

E.Krastiņš: Es domāju, ka tā ir nevajadzīga neizpratne. Mēs ar Ēlerta kungu runājām, es nezinu, kāpēc tas tā nav formulēts. Bez šaubām, ir domātas tikai tās organizācijas un uzņēmumi, kuri nav ne valsts, ne pašvaldību īpašums, uz kuru attiecas vispārējā privatizācijas kārtība. Te ir runa tikai par privātajām organizācijām un privātajiem uzņēmumiem, tādiem kā patērētāju biedrību kooperācija vai lauku sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Tas ir jāprecizē uz trešo lasījumu. Nekādu citu aizmugures domu autoriem nav bijis.

Priekšsēdētājs: Vairāk neviens nevēlas izteikties. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 4.pantu, es atvainojos, 4.punktu. Lūdzu rezultātu. Par – 33, pret – 13, atturas – 2. Pieņemts. Piektā daļa.

I.Ēlerts: Piektajā daļā nav nekādu grozījumu.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā balsosim par 16.pantu kopumā. Par balsošanas motīviem neviens nevēlas izteikties? Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. 38 – par, 11 – pret, atturas – 3. Pieņemts.

Nākamais pants.

I.Ēlerts: 18.pantā vienīgais grozījums ir pirmajā daļā pirmajā rindiņā vārds “nekustamais”. Garantija ir tieši šis nekustamais īpašums, jo kustamais īpašums nav droša garantija.

Ja drīkst, es tomēr izteikšu savu personisko attieksmi pret sertifikātiem, ko man lūdza darīt 15.septembra sēdē, bet man neizdevās to izdarīt, jo sēde beidzās. Zināmā mērā es pieskaršos 148.dokumentam, par kuru gan precīzāk varētu izteikties Janova kungs.

Par sertifikātu izlietošanu. Kā jūs redzat pēc 148.dokumenta, vislielākā vērtība, ko par sertifikātiem varēs iegūt, ir pilsētas zeme, kas būs jāiegādājas tiem individuālajiem būvētājiem, kuri saņēma 600 vai 1200 kvadrātmetrus lielus apbūves gabalus un kuri uz tiem uzbūvēja savas mājas, bet zeme palika valsts īpašumā, jo bija piešķirta vienīgi lietošanā. Šie cilvēki apsaimniekojamo zemi ar savu darbu ir radījuši pilnīgi no jauna. Un, ja mēs viņiem prasīsim lielu naudu par pilsētas zemi, bet pilsētas zeme būs dārga, tas, manuprāt, nebūtu taisnīgi. Tāpēc būtu pieņemama samaksa ar sertifikātiem, vēl jo vairāk atceroties, ka zemi īpašumā var iegūt tikai Latvijas Republikas pilsoņi.

Kā jūs redzat, otrs lielākais skaitlis ir 241 miljards rubļu. Tas ir par visu to privatizējamo valsts uzņēmumu daļu, ko varētu privatizēt par sertifikātiem. Bet tā kā par šo uzņēmumu privatizāciju nav skaidrības, es ierosinātu skatīties tikai 3.b. punktā minēto daudz mazāko summu, kas ir 18.augusta “AP MP” publicētajā privatizējamo valsts uzņēmumu sarakstā. Tikai šī daļa veido jau pietiekami lielu summu. Ļoti ievērojama summa ir valsts un pašvaldību dzīvojamais fonds, un no mūsu pieņemtajiem likumiem būs atkarīgs tas, kā mēs ievērosim šo nacionālo taisnīgumu, par ko ļoti daudzi uztraucas. Manuprāt, ir divi risinājumi: dzīvokļu privatizācija tikai par sertifikātiem un dzīvokļu pārdošana tikai pilsoņiem. Par to mums būs vēl jālemj nākotnē. Bet visas pārējās summas salīdzinājumā ar pilsētas zemi ir niecīgas.

Lauku zemi par sertifikātiem acīmredzot būs iespējams iegādāties ļoti maz, tomēr vajadzētu ņemt vērā, ka ne vienmēr bijušais īpašnieks vai jaunais īpašnieks ? Breša zemnieks ? saņem to zemi, kas viņam ir īpašumā. Tā viņam būs jāpērk. Arī tur būs izmantojami sertifikāti. Protams, tie cilvēki, kuriem nav jāpērk ne pilsētas zeme, ne lauku zeme, ne dzīvoklis, varēs vai nu pastāvīgi vai caur kopīgo ieguldījumu fondiem pirkt uzņēmumu akcijas. Es piekrītu, ka ir daudz uzņēmumu, kuri, pēc Biezā kunga uzskata, ir negatīvi. Tomēr Latvijā ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuri izraisa interesi. Pagājušajā sēdē izdalītais aptaujas dokuments, es atvainojos, ka nevaru pateikt tā numuru, rāda, ka diezgan daudzi uzņēmumos strādājošie ir ar mieru pirkt pašu uzņēmumu. Es pat uztraucos, ka šis skaits ir par lielu. Tātad tik bēdīgs tas vērtējums nav. Tāda ir mana attieksme pret sertifikātiem. Līdz ar to es aicinu šo lietu atbalstīt un turpmāk pieņemtajos likumos rūpīgi visu izsvērt, lai paši nedevalvētu sertifikātus un saglabātu garantijas. To aicinu darīt arī valdībai Ministru padomes priekšsēdētāja personā, kurš man piekrīt, kā saprotu pēc viņa žesta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ēlerta kungs, es sapratu to kā izteikšanos par motīviem, jo mums jābalso par sertifikātu likumu otrajā lasījumā kopumā.

Gavrilova kungs par motīviem? Lūdzu.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti! Es gribu nolasīt parlamentārās grupas DIC deputātu paziņojumu sakarā ar otrajā lasījumā pieņemamo likumprojektu par sertifikātiem.

“Parlamentārā grupa “Demokrātisko iniciatīvu centrs” pievērš uzmanību tam, ka Latvijas Republikas Augstākajā padomē izskatāmais likumprojekts par sertifikātiem satur vairākus nosacījumus, kas neveicina privatizācijas normālu norisi republikā. Galvenais no tiem ir tas, ka tiek ieskaitīti tikai Latvijā nodzīvotie gadi. Viens no galvenajiem Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas principiem bija tās tiesību atzīšana uz visiem tās teritorijā esošajiem valsts īpašumiem un atteikšanās no pretenzijām uz īpašumu, kas atrodas citās bijušās PSRS republikās. Izejot no šī principa, Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji nevar pretendēt uz īpašumu, kas atrodas citās republikās, jo visās tajās īpašuma sadale notiek tikai starp tur dzīvojošajiem cilvēkiem, neatkarīgi no tur nodzīvotā ilguma.

Sakarā ar iepriekš minēto Latvijas Republikai jāievēro tas pats princips, kādu ievēro visas citas republikas, tāpēc sertifikāti jāsadala neatkarīgi no šeit nodzīvoto gadu skaita. Vēl jo vairāk jāuzskata par nepieļaujamu pielikt 15 sertifikātus tikai pilsoņiem un atrēķināt piecus sertifikātus visiem tiem, kas uz Latviju atbraukuši. Šī apstākļa dēļ daudzi Latvijas iedzīvotāji par sertifikātiem nevarēs izpirkt savus dzīvokļus, nemaz nerunājot par ražošanas objektu privatizāciju.

Sakarā ar iepriekš minēto uzskatām par nepieņemamu likumprojekta par sertifikātiem koncepciju, jo īpaši tēzi par gadu atskaitīšanu tiem cilvēkiem, kas šeit nav dzimuši, bet atbraukuši uz dzīvi.”/

Priekšsēdētājs: Čepānes kundze, lūdzu!

I.Čepāne: Cienījamais Ēlerta kungs! Man ir jautājums. Pirmdien mēs frakcijā dabūjām šo lapiņu ar 148.numuru. Es gribētu pievērst arī pārējo deputātu uzmanību, jo tajā ir runa par to, ko valsts nodrošina ar sertifikācijas čekiem. Paskatieties, lūdzu, ka ārkārtīgi augstu tiek vērtēta zeme. Janova kungs teica, ka viņi par pamatu ņēmuši faktu, ka arī ārzemēs pilsētas centrā viens kvadrātmetrs maksājot 300 vācu markas. Es domāju, ka tā ir ārkārtīgi zema cena, bet mēs atrodamies tālu no Eiropas, ņemot vērā ekonomisko situāciju. Tā kā šeit varbūt arī varētu tā. Un es saprotu, ka par vienu kvadrātmetru jāmaksā 36 tūkstoši Latvijas rubļu? Tā ir?

I.Ēlerts: Tāds vērtējums ir.

I.Čepāne: Tātad ļoti pieticīgi, ja es pareizi esmu aprēķinājusi. Ja tagad ģimenei lietošanā ir 600 kvadrātmetru liels zemes gabals un par vienu kvadrātmetru jāmaksā 36 tūkstoši, iznāk, ka par visu zemes gabalu tai jāmaksā 21 miljons 600 tūkstošu rubļu. Sertifikātiem ir ārkārtīgi augsts procents, un mēs it kā tik tiešām nodrošinām. Bet es nestādos priekšā, vai šādas summas sanāks par sertifikātiem vidējai ģimenei.

I.Ēlerts: Acīmredzot patiešām būs jāpadomā, kā šo maksu veikt. Iespējams, būs vajadzīgi papildinājumi likumā par zemes reformu pilsētās.

I.Čepāne: Bet vai jūs esat padomājuši par to, ka likumā par zemes reformu pilsētās šādas summas nav nosauktas? Tas ir Ministru padomes uzdevums. Arī tur ir paredzētas kompensācijas. Un šādas kompensācijas summas sāks prasīt bijušie īpašnieki, izejot no šā precedenta. Arī pirkšana notiks par šādām summām. Es nezinu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Lūdzu savus jautājumus ietērpt motivācijas formā, citādi pārkāpjam procedūru.

Lūdzu, Matvejeva kungs!

K.Matvejevs: */Filozofiski attīstot taisnīguma tēmu, kuru piedāvāja ziņotājs, gribas atcerēties vienu Larošfuko sentenci, jo viņš bija ne tikai filozofs, bet nedaudz domāja arī par tiesībām. Viņš teica tā: “Parasti visnetaisnīgākie ir tie likumi, kuru mērķis ir novērst agrāk pieļauto netaisnīgumu.” Man liekas, ka piedāvātais likumprojekts liek atcerēties šo aforismu./

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es aicinu balsot par šo likumu. Kāpēc? Jūs labi zināt, ka apmēram, pusotru gadu es uzstājos pret šo likumu kā tādu. Kas man ir licis savas domas mainīt? Ne tikai Tautas frontes spiediens, ne tikai sabiedrisko organizāciju spiediens. Ir divas lietas. Pirmā. Kāda ir sertifikātu būtība vai sūtība? Tā ir manas tiesības brīvi pārdot sertifikātu, nopērkot īpašumu, vai brīvi pārdot sertifikātu, saņemot par to naudu. Arī apkures nomaksāšanai vairākus gadus, ja man būs problēmas ar to. Bet es brīvi varēšu aplēst, ko darīt. Neviens man pa starpu nejauksies. Es saņemšu sertifikātus, un valsts nebūs starpnieks. Man nevajadzēs valstij nodot, es varēšu brīvi izvēlēties. Tātad pirmais ir mana brīva izvēle.

Otrais ir saistīts ar to, lai kā mēs te grozītos, lielākajai daļai tomēr naudas nav. Nauda ir uzsākusi koncentrācijas procesu. Viens var teikt, ka sākās ar puķu pārdošanu, otrs – ka ar krāsaino metālu transportēšanu. Un trešais pateiks, ka ar benzīna pārdošanu.

Trešais. Tomēr kaut kāda stabilitāte Latvijā mums ir jāuztur. Un es stabilitāti saprotu tā. Šeit izskanēja, ka ir diskriminācija attiecībā uz nepilsoņiem. Saprotiet, diskriminācijas nav. Krievijas privatizācijas likumā ir rakstīts pavisam cieti: tikai pilsoņi saņem vaučerus. Tur neviens nediskutē, vai viņš ir dzīvojis vai nav dzīvojis, un tā tālāk. Tas kompromiss šeit ir. Tātad cilvēks, kas šeit ir dzīvojis, ir arī strādājis, jo padomju laikā nevarēja dzīvot nestrādājot. Tagad varbūt var. Ja viņš te ir kaut ko strādājis, viņš savu daļu dabūs. Es domāju, vajag šo likumu pieņemt un nevajag ņemt vērā neveiksmīgo piemēru ar “Laukceltnieku”, kurš ir savā laikā izveidojies no kolhoziem, kuri sen pazuduši, bet viņu bērns vēl ir dzīvs, nesamaksājis vecākiem meslus. Ja mēs tagad apstāsimies, nepieņemsim šo likumu, tālākais ceļš var būt tikai divējāds: vai nu privatizēt par Latvijas rubļiem vai neprivatizēt vispār. Ja privatizēsim par Latvijas rubļiem uzreiz, taisnīguma moments uzreiz samazināsies vēl simtkārtīgi, jo katrs, kam tā nauda būs, vilks no ķešas ārā un maksās. Šis likums ir jāskata saistībā ar privatizāciju par Latvijas rubļiem. Es uzskatu, ka tas ir jāpieņem. Mēs nevaram spert soli atpakaļ. Jā, te ir problēmas, tomēr tās ir vairāk vai mazāk kompromisa veidā atrisināmas. Un gribētos teikt, ka tas ir izdarīts labi. Es aicinu balsot par šo likumu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, es gribētu saņemt jūsu piekrišanu pabeigt šā likuma nobalsošanu pēc tam, kad izteiksies šie trīs kungi pie mikrofoniem. Lūdzu, īsi par motivāciju. Caunes kungs, pēc tam – Grūbes kungs.

I.Caune: Ēlerta kungs! Es atvainojos, ja kaut ko nesapratu...

Priekšsēdētājs: Jautājumus mēs, Caunes kungs, neuzdodam. Lūdzu motivāciju. Cita procedūra šobrīd nav paredzēta.

I.Caune: Es atvainojos. Citiem ir jautājumi, citiem – motivācija. Sakiet, lūdzu, kādēļ jūs nepamatojāt to, ka šeit, 8.apakšpunktā, ir visas pilsētu zemes un nav ietvertas lauku zemes? Es uzskatu, ka tās arī šeit jāietver. 1.punktā tās neko neizsaka.

I.Ēlerts: Lauku zemes ietvertas 148.dokumenta 1.punktā.

I.Caune: Cik vērts tādā gadījumā ir viens kvadrātmetrs?

I.Ēlerts: Man ir lūgums Janova kungam atbildēt uz šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Janova kungam es vārdu nedošu, jo mēs pārkāpjam procedūru. Šobrīd ir motivācijas laiks, jautājumu laiks ir beidzies. Vārds Grūbes kungam.

G.Grūbe: Man patiešām nav vēlēšanās balsot kopumā pret šo likumu, taču, ja tiks turpināta tāda komisiju darbība, ka arvien tiek piekārti klāt nākamie jautājumi, lai šo likumu diskreditētu līdz galam, kā tas notiek ar juridisko personu tiesībām pārdot tālāk sertifikātus un arī tirgoties, mēs katrā ziņā nonāksim līdz situācijai, ka trešajā lasījumā nebalsošu par to. Un tāpēc es lūgtu nemēģināt šādu darbību turpināt komisijām uz priekšu. Visumā atbalstu projektu, taču, ja šāda darbība turpināsies, trešajā lasījumā par to nebalsošu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Es gribu pievērst uzmanību motivācijai, kuru tikko izklāstīja cienījamais premjerministrs. Es tiešām atbalstītu tādu privatizācijas sistēmu, kurā pilsoņi dabūtu visu, bet nepilsoņi neko, kā tas notiek Krievijā, bet tikai tādā gadījumā, ja arī likums par pilsonību Latvijā būtu tāds pats kā Krievijā, proti, ja likuma pieņemšanas brīdī pilsonību saņemtu visi valsts pastāvīgie iedzīvotāji. Tad par visiem 90 procentiem atrisinātos visas konfliktsituācijas, kuras mums rodas. Taču tā kā pie mums tas tā nenotiek, tad par nožēlu nav iespējams atbalstīt šādu privatizācijas variantu.

Un vēl viens ļoti svarīgs secinājums. Atbilstoši šim likumam par privatizāciju sertifikātus saņems pat tie, kas Latvijā pēc 1945.gada nav strādājuši un nav netaisnīgās valsts un ekonomiskās sistēmas sodīti ar neapmaksātu darbu. Es nezinu, kā var piekrist tik neloģiskam šīs problēmas risinājumam. Tāpēc vēlreiz aicinu par to nebalsot. Nebalsodams es izdarīšu lielu pakalpojumu mūsu premjerministram, jo ar to apliecināšu atbalstu viņa motivācijai./

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Man ir rakstveida priekšlikums pārtraukt motivāciju šajā jautājumā un balsot. Vispirms balsosim par to, ka mēs pārtraucam motivāciju. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par ierosinājumu pārtraukt motivāciju. Lūdzu rezultātu. Par – 46, pret – 19, atturas – 2. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā kopumā. Lūdzu rezultātu. Par – 49, pret – 20, atturas – 6. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

I.Ēlerts: Paldies, cienījamie deputāti! Lūdzu iesniegt priekšlikumus līdz nākamajai otrdienai ieskaitot un visvairāk es gaidu priekšlikumus par sertifikātu piešķiršanas procedūru.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Turpinām darbu. Saskaņā ar mūsu balsojumiem nākamais jautājums, kuru mēs skatām, ir valdības politika ievedmuitas jautājumos. Pēc tam – lēmuma projekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Ministru padomes 1992.gada 31.jūlija lēmumā Nr.300 “Par preču ievedmuitas tarifiem” un grozījumiem Latvijas Republikas valdības lēmumos muitas tarifu jautājumos”, tas ir Rūpniecības komisijas ierosinātais lēmuma projekts.

Vai ir valdības pārstāvis, kurš ziņos par šo jautājumu? Zeikata kungs šeit bija, es gan nezinu, vai viņš ir muitas tarifu padomes priekšsēdētājs. Ņemot vērā, ka strādājām septiņas minūtes ilgāk par noteikto laiku, tagad varam mazliet vēl pagaidīt. Godātie kolēģi, zālē ir Godmaņa kungs, un es lūgtu viņu informēt, kas ziņos par valdības politiku ievedmuitas jautājumos. Ziņos premjers pats, viņš tikai lūdz nedaudz laika, lai paņemtu materiālus.

Godātie kolēģi, lūdzu uzmanību, par valdības politiku ievedmuitas un izvedmuitas jautājumos runās Godmaņa kungs. 15 minūtes.

I.Godmanis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, es gribētu iekļauties īsākā laikā. Situācija ir tāda – Augstākajai padomei ir iesniegts dokuments par Zausājeva kunga lūgumu atbrīvot viņu no ministra pienākumiem sakarā ar veselības stāvokli un pāriešanu citā darbā. Ministrs lūdz viņu atbrīvot ar 1.oktobri.

Es gribu no vēsturiskā viedokļa īsumā raksturot situāciju, kāda ir izveidojusies attiecībā uz muitas tarifiem. Ja jūs atceraties, 1990.gadā tika pieņemti vairāki likumdošanas akti, kas noteica licences un licencēšanas sistēmu, kura pamatā attiecās uz produkcijas ievešanu. Diemžēl šī sistēma, pēc manas dziļas pārliecības, un, kā pēc tam izrādījās, arī pēc starptautisko organizāciju rekomendācijām, bija neefektīva. Patlaban tādas lielas valstis kā Krievija cenšas atteikties no šīm eksporta licencēm. Pati sistēma bija neefektīva vairāku iemeslu dēļ. Pamatā tādēļ, ka šīs licences nebija proporcionālas materiālam vai tipam, vai tam rubļos izvērtējamam apjomam, kas tika eksportēts. Licencei bija viena konstanta vērtība. Dabiski, ka varēja rasties blakusprocess – kam dot licenci un kam to nedot – ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tāpēc tika pieņemts lēmums pāriet no izvedmuitas licencēšanas uz tarifu sistēmu. Tarifa sistēma nepieļauj iespēju spekulēt ar to – dot licenci vai nedot, bet katram eksportētājam (tā kā mums nav monopola uz eksportu) uzliek par panākumu samaksāt procentu, uzsveru, samaksāt procentu no eksportējamās produkcijas jebkurā bankas iestādē. Uzrādot šo dokumentu, eksportētājs tiek cauri attiecīgajai muitas pārbaudei.

Mums gan sākumā palika licence uz tādām lietām kā kokmateriāli, pamatā tā attiecās uz neapstrādātiem kokmateriāliem, nevis zāģmateriāliem, apaļkokiem un citiem koka izstrādājumiem. Kokmateriāli ir nacionālā bagātība. Palika licence arī uz tādām lietām kā kaļķakmens un citi materiāli, kas ir mūsu zemes dzīlēs. Palika licence uz kažokādām un uz vēl pavisam mazu skaitu produktu un izejvielu. Tajā laikā par ievedmuitu vispār nebija runas.

Ievedmuitas jēdziens kā tāds parādījās stipri vēlāk, tīri loģiski, jo stāvoklis bija tāds, ka mūsu iekšējais tirgus nebija piesātināts. Bija deficīts, bija daudz naudas, bet maz produktu. Ar produktiem es šeit domāju ne tikai pārtikas, bet arī nepārtikas produktus. Tāpēc ievedmuita parādījās tikai tad, kad nonācām tādā stāvoklī, ka naudas bija palicis ļoti maz, bet preces parādījās pietiekami daudz. Klajš piemērs – alkohols, arī vesela virkne nepārtikas preču, kuras pamazām pārpildījušas mūsu tirgu, sākot ar visām komercbodītēm un izvēršoties arvien lielākā mērogā. Tāpēc mums neatkarīgi no Starptautiskā valūtas fonda radās doma, un tāda bija arī Valūtas fonda prasība, – noformēt ievedmuitu ievedamajai precei divu iemeslu dēļ.

Pirmām kārtām sakarā ar to, ka nemākam kārtīgi iekasēt apgrozījuma nodokli, tā ir problēma, ar kuru tagad nodarbojamies ārkārtējā valdības komisijā, ? tā ir tirdzniecība uz ielām, jo visi, kas tirgojas uz ielas, nemaksā apgrozījuma nodokli. Vienu no variantiem, kā varētu nemaksāt apgrozījuma nodokli, mums savā laikā deputāts Ziediņš izskaidroja: ar 1.oktobri visi ies tirgot ārā uz ielām, lai nebūtu jāmaksā apgrozījuma nodoklis! Tāpēc Valūtas fonda rekomendācija bija šāda: lielāka ir garantija tam, ka varēsit iekasēt ievedmuitu uz robežas, nekā tam, ka varēsit iekasēt apgrozījuma nodokli pa visu Latviju, ņemot vērā to, ka jums visas monopolizētās struktūras ir izzudušas un visa tirdzniecība ir ļoti demonopolizēta. Tas bija viens arguments. Otrs arguments bija tāds: jūsu budžetā izdevumu daļa ir tāda, ka jums to samazināt nav iespējams, un jums ir jāpalielina ieņēmumu daļa. Lai ieņēmumu daļu palielinātu, vajag atrast fiskāli tīru nodokli, ar kura palīdzību jūs varat mēģināt savu budžetu sabalansēt. Kā Valūtas fonda speciālisti mums apgalvoja, tieši importa tarifs būs tas jaunais nodoklis, kas ar 1.septembri būs spēkā attiecībā uz rubļa zonu un attiecībā uz pārējo zonu ? vēlākā laikā. Valūtas fonda otra kategoriska prasība bija likvidēt jebkādas eksporta muitas, eksporta tarifus. Tur ir zināma loģika, jo, likvidējot eksporta tarifus, zināmā mērā padarām konkurētspējīgas mūsu preces. Jāņem vērā arī lielā nevienlīdzība energoresursu ziņā Krievijā un pie mums. Vēl arvien ļoti lielā mērā tā ir saglabājusies. Eksporta tarifs kā tāds traucē pārdot preces, traucē, nedod šīm precēm konkurētspēju. Tāpēc arī konsekventi tika iets šajā virzienā ? pamazām likvidēt eksporta, tas ir, izvedmuitu.

Noslēdzām brīvās tirdzniecības līgumu ar Zviedriju, tajā saglabātas palika tikai atsevišķas pozīcijas. Zviedri arī no savas puses ietvēra tādas pozīcijas, kas viņus uztrauc. Mēs iekļāvām aizsardzību pret lauksaimniecības produkciju. Viņi ? pret lauksaimniecības un metāla produkciju. Piecas sešas pozīcijas parādījās mūsu pirmajā brīvās tirdzniecības līgumā ar Zviedriju. Pēc tam tādi līgumi tika noslēgti arī ar citām Skandināvijas valstīm. Valdībai bija ar Valūtas fondu ļoti smagas diskusijas par ievedmuitu attiecībā uz tādām pozīcijām, jo Valūtas fonds pastāvēja uz to, lai ievedmuita būtu absolūti uz visu produkciju, kuru ieved Latvijā. Valūtas fonds vadījās pēc tīri fiskālām interesēm, lai sabalansētu budžetu. Mūsu argumenti, ka ievedmuita uz izejvielām padara preci konkurētnespējīgu, samazina peļņu un līdz ar to samazinās arī peļņas nodoklis, diemžēl dzirdīgas ausis neatrada. Tāpēc mēs noslēguma diskusijā ar Valūtas fondu panācām sekojošo.

Krievijas eksporta politika nosaka 15 procentus eksporta tarifa un to, ka 28 procenti, tas ir, apgrozījuma nodoklis, netiek ņemti nost, bet tiek skaitīts, tikai paliek eksportētajā precē, un par visu to, protams, samaksā pircējs, jo ražotājs šos procentus iekļauj cenā. Mēs vienojāmies ar Valūtas fondu arī par to, ka no ievedmuitas tiks atbrīvota pamatprodukcija, tas ir, degviela, arī graudi, ņemot vērā stāvokli, kāds mums ir izveidojies sakarā ar neražu. Normālos gados, es domāju, graudiem ir jāuzliek ievedmuita. Tā atcelta arī attiecībā uz medicīnu un vēl ne pārāk garu preču sarakstu.

Skaidrs, ka ne jau mēs esam tie (es šeit domāju valdību), kas pastāv uz to, lai ievedmuitu attiecinātu arī uz komplektējošajām detaļām, ar kurām strādā mūsu rūpniecība. Man ir pilnīgi saprotama rūpnieku kategoriskā prasība vispār atcelt ievedmuitu visiem rūpniecības produkcijas veidiem. Šeit ir runa par metālu, par komplektējošajām detaļām, kas nepieciešamas rūpnīcām, kuras ražo Austrumiem. No otras puses, bija skaidrs, ka ievedmuita ir jāpaaugstina. Tas arī tika darīts attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem un pārtikas produktiem, lai aizsargātu mūsu preces, kurām ir pietiekami laba kvalitāte un kuras ir saražotas pietiekamā daudzumā. Valdība izveidoja muitas tarifu padomi, kuru vada ārējās tirdzniecības ministrs. Šajā muitas tarifu padomē tika iekļauti pārstāvji no visām ministrijām, lai tā varētu operatīvi reaģēt uz tirgus konjunktūru, orientējoties uz tādu uzdevumu: pakāpeniski pilnīgi likvidēt izvedmuitu un censties samazināt ievedmuitu.

Problēma ir tāda, ka mums budžetā ir paredzēti ieņēmumi no muitas, un ja mēs pēkšņi atceļam ievedmuitu un izvedmuitu, vēl šajā pusgadā mums jārēķinās ar attiecīgo summu, es gan tagad no galvas jums to nepateikšu. Mēs nevaram tik elementāri ar vienu rāvienu atcelt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka toreiz, kad tikāmies ar rūpniecības vadītājiem, es lūdzu ? iesniedziet konkrētus materiālus un dokumentus, ar kuriem jūs varat pierādīt, ka tad, ja 15 procentus ievedmuitas samazinās, jūs varat uz peļņas rēķina atpelnīt šo naudu! Neviens rūpniecības uzņēmums pagaidām man šādu pierādījumu nav iesniedzis, nē, tomēr divas rūpnīcas to ir izdarījušas. Bet arī tas nav pats galvenais. Es, cienījamie deputāti, aicinātu nepieņemt šodien lēmumu ar vienu rāvienu atcelt ievedmuitu uz veselu virkni komplektējošo un citu detaļu. Ne jau tāpēc, ka šo muitu nevajadzētu likvidēt. Es pats arī esmu par to, lai ar 1993.gadu ievedmuita uz komplektējošajām detaļām tiktu likvidēta, jo uzskatu, ka būtu loģiski, ja tās rūpnīcas, kas ir pietiekami efektīvas, kas nebankrotē, kas godīgi izdara savus maksājumus budžetā, tātad faktiski izpilda savu pienākumu pret valsti, saņemtu komplektējošās detaļas bez ievedmuitas tarifa un savu produkciju pārdotu, maksājot šeit peļņas nodokli un izdarot visus citus nepieciešamos maksājumus. Tomēr patlaban ir divi apstākļi, kuru dēļ es aicinu deputātus nepieņemt radikālu lēmumu ar vienu rāvienu apturēt Ministru padomes lēmumu par ievedmuitu.

Pirmais iemesls ir mūsu attiecības ar Starptautisko valūtas fondu. Pēc tikšanās ar rūpniekiem esam uzsākuši konsultācijas ar Valūtas fondu, kā varētu pārstrukturēt ievedmuitu tādējādi, lai attiecībā uz galaproduktiem to paaugstinātu, bet uz sagatavēm – pēc iespējas minimalizētu vai faktiski padarītu par nulli. Šīs sarunas ar Valūtas fondu ir iesāktas, un mums ir jāiesniedz aprēķini, kas rādīs, kā tas ietekmēs budžetu. Mums vēl ir apmēram pusotras nedēļas laika šā darba veikšanai.

Otrais apstāklis. Mēs patlaban esam nonākuši beigu stadijā līguma noslēgšanā ar Krieviju. Delegācija atrodas Maskavā. Pēc plāna nākamnedēļ mums vajadzētu parakstīt tirdzniecības līgumu ar Krieviju un vienlaikus, es ceru, arī banku norēķinu līgumu. Krievija pastāv uz to, lai noslēdzam brīvās tirdzniecības līgumu. Mēs nevaram iet Igaunijas ceļu. Igaunija parakstīja brīvās tirdzniecības līgumu ar Krieviju, atstājot Krievijai tiesības uz eksporta tarifu un tiesības neatcelt apgrozījuma nodokli. Tagad esmu dzirdējis baumas, ka 28 procenti it kā tiekot ņemti nost, bet dokumentā nekā tāda nav. Tātad tiek ņemti 15 procenti plus 28 procenti, turklāt šajā brīvās tirdzniecības līgumā ir skaidri un gaiši ierakstīts, ka Igaunija nedrīkst nodarboties ar eksportu, ja Krievija tam nepiekrīt. Nu, arī otrādi – ja Igaunija nepiekrīt, Krievija nevar eksportēt Igaunijas preces. Tāpēc valdība mūsu delegācijai izvirzīja speciālu uzdevumu: lai tā, sagatavojot līgumu, darītu zināmu Krievijai mūsu pozīciju. Mēs nepiekrītam, ka tas ir brīvās tirdzniecības līgums, ja tajā ir paredzēti šie tarifi kā tādi. Mēs eksporta tarifus faktiski esam likvidējuši, bet viņi tos ir atstājuši.

No otras puses, mēs gribam parakstīt lielākās labvēlības režīma līgumu ar Krieviju, bet Krievijas interpretācijā lielākais labvēlības režīms ir tāds, ka eksporta tarifs paliek 15 procenti un tie netiek reizināti ar divi. Valstīm, ar kurām, pēc Krievijas uzskata, tai ir nelabvēlīgs režīms, ir 30 procentu eksporta tarifs. Protams, tas nebūs izdevīgi ne mums, ne mūsu rūpniecībai. Mēs domājam, ka tad, ja nopērkam preci Krievijā, tā jau ir mūsu darīšana, ko ar to tālāk darām. Vienīgais kompromiss, par kuru mūsu delegācija var vienoties ar Krieviju ir tāds: Krievija var pastāvēt uz eksporta tarifu dabas bagātībām. Tas ir – uz to, ko viņi pumpē ārā no zemes. Pēc viņu programmas, kādu laiku to viņi arī darīs, kamēr neatbrīvos cenu energoresursiem, kā arī citām izejvielām, kas nav apstrādātas. Lūk, šis ir vienīgais kompromiss, uz kādu mēs varētu iet, ja ir runa par eksporta tarifiem. Un automātiski – ja viņi ņem nost eksporta tarifu komplektējošām detaļām, mēs ņemam nost importa tarifu. No vienas puses, tīri ekonomiski tas varbūt neizskatās pārāk skaisti, jo, pēc idejas, mums to vajadzētu uzreiz noņemt nost, jo tas, vienalga, ietverts cenā, bet, no politiskā viedokļa, slēdzot šo līgumu, mums vajadzīgi arī savi pretargumenti.

Tādēļ, kamēr šis līgums nav noslēgts, es lūdzu jūs nepieņemt tādu lēmumu, kādu Krūmiņa kungs lika priekšā – vienkārši atcelt ievedmuitu kā tādu. Lūk, es jums minēju divus argumentus un tagad vienkārši gribētu jūs pavisam īsi iepazīstināt ar to, ko muitas tarifu padome paveikusi ievedmuitas un izvedmuitas jautājumā.

Pavisam muitas tarifu padome kopš dibināšanas laika ir sanākusi kopā septiņas reizes, ir seši protokoli. Un katrā protokolā var izlasīt tās pozīcijas, kuras es jums tagad nolasīšu. Tikai no beidzamajiem diviem protokoliem, lai jūs redzētu, kas konkrēti ir izdarīts. Nerunāšu par visām, bet konkrēti par dažām pozīcijām.

Piemēram, piektajā protokolā – preču ievedmuitas tarifu likmju grozījumi. Lai jums būtu skaidrs – tendence ir tāda, ka ievedmuitas tomēr pamazām tiek samazinātas, neskatoties uz to, ka mums ir problēmas ar budžetu. Tātad lasu – samazināt līdz nullei ievedmuitas tarifus šādai preču pozīcijai: piemēram, āboli rūpnieciskajai pārstrādei. Otrs. Apturēt līdz 1.jūnijam ievedmuitas iekasēšanu šādai preču pozīcijai: augļi, dārzeņi, rieksti, kečups, tomātu mērce, sinepju pulveris, atsevišķi pārtikas produkti, maisījumi, speciālas nozīmes piederumi zīdaiņiem, laukšpats, cirkonija rūdas un koncentrāti, nātrija sulfāti, nātrija karbonāts, azbesta izstrādājumi.

Sestajā protokolā tas pats – samazināt līdz nullei ievedmuitas tarifu likmes hloram, alumīnijam, poliestera pavedieniem, poliestera šķiedrām un tā tālāk. Tas pats notiek arī ar izvedmuitām. Nav šaubu, cienījamie deputāti, ka mūsu mērķis ir noteikti likvidēt izvedmuitu. Mums ir palikušas tikai tādas pozīcijas, kādas paredzētas brīvās tirdzniecības līgumā ar Zviedriju – tas ir koks, par ko jāmaksā tarifs, tās ir neapstrādātās kažokādas, arī kaļķakmens un citi derīgie izrakteņi, kas ir mūsu zemes dzīlēs. Šādām pozīcijām mums vajadzētu būt ne tikai tirdzniecībā ar Zviedriju, bet arī tirdzniecībā ar austrumvalstīm un pamazām mēs nonāktu pie ievedmuitas likvidēšanas.

Es tikai gribu atgādināt, ka ir divi faktori, kas mums liedz rīkoties pavisam ātri un radikāli. Pirmais faktors – mums jārēķinās ar Valūtas fondu, un otrs faktors ir saistīts ar mūsu budžetu, proti, mums ir nepieciešami politiski argumenti attiecību regulēšanai ar Krieviju, kamēr noslēgsim līgumu. Pēc līguma noslēgšanas varēsim no jauna izskatīt jautājumu par ievedmuitām. Nopietni runājot, es domāju, ka pirmais jautājums, par kuru jādomā, ir jautājums par metālu.

Un pēdējais, ko es gribu teikt. Protams, nekāda muita – ne ievedmuita, ne izvedmuita – neattiecas uz tranzītu. Tā ka faktiski tie, kas nodarbojas ar attiecīgo materiālu tranzītu caur Latviju, nekādu muitu nemaksā. Manās rokās ir 152.dokuments, ko iesniedza Kodoliņa kungs. Es atzīstu to, kas te ir rakstīts, un te ir rakstīts, ka Ministru padomes noteiktie ievedmuitas tarifi samazina ražoto preču konkurētspēju. Piekrītu. Lasu tālāk – uzdot izstrādāt līdz 1.novembrim apstiprināšanai Augstākajā padomē preču ievedmuitu tarifus, nosakot šo tarifu lielumu atkarībā no preču cenām, pieprasījuma un patēriņa īpatnībām. Problēma ir tikai viena. Mums šīs lietas ir jāsaskaņo gan ar Valūtas fondu, gan ar Budžeta komisiju, jo budžetā ir paredzēti noteikti maksājumi, un visbeidzot – jāsaskaņo arī ar līgumu, kas tiks noslēgts ar Krieviju. Lūk, šie trīs faktori ir vajadzīgi, lai mēs varētu šo lēmumu izpildīt, tāpēc lūdzu deputātus līdz minēto trīs pasākumu veikšanai nepieņemt radikālus soļus, kas attiecas uz muitas tarifu atcelšanu, praktiski absolūti nerēķinoties ar jautājuma specifiku, jo mūsu politika būs šāda: atstāt ievedmuitu galaprodukcijai, kuru ražo šeit, arī luksusa precēm – viennozīmīgi. Kas attiecas uz sagatavēm, izturēsimies pret viņiem kā pret brīvo ekonomisko zonu – sagataves ieved, produkciju saražo šeit un pēc tam izved, bet šeit paliek peļņas nodoklis. Kas attiecas uz izvedmuitu, tad jāpaliek tādā pašā līmenī, kādā esam tirdzniecībā ar Zviedriju.

Ja nepieciešams, cienījamie deputāti, es esmu lūdzis pavairot šos materiālus, jums tos varēšu iesniegt, valdības pārskatam pievienojot Ārējās tirdzniecības ministrijas pārskatu. Jūs varēsit uzdot jautājumus Ārijam Zīvertam, kurš patlaban vada Muitas tarifu padomi. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi premjeram? Kehra kungs, lūdzu!

O.Kehris: Godājamais Godmaņa kungs, diemžēl man nav bijusi iespēja iepazīties ar šiem dokumentiem, lai gan tika solīts, ka kāda informācija tiks arī izdalīta rakstveidā. Mana jautājuma būtība būtu šāda: uz ko balstās izveidotā komisija, pieņemot konkrētus lēmumus? Es pirmām kārtām domāju par izvedmuitām vai eksporttarifiem. Es sapratu no ziņojuma, ka būtībā rekomendācija ir tos atcelt vai samazināt līdz minimumam. Tas būtu ļoti pareizi, lai stimulētu mūsu ražošanu. Tur, kur ir izņēmumi, tur ir izņēmumi. Šeit tika minēts viens piemērs – par kažokādām. Man nav precīzu datu, bet, cik es zinu, mums saglabājas lieli eksporta tarifi – vairākos desmitos procentu, varbūt pat tuvu simt procentiem, kādi 70–80 procenti. Ja pareizi sapratu, tas ir zviedru ieteikums. Kāpēc nekonsultējamies ar mūsu cilvēkiem, bet klausām zviedrus? Es saprotu zviedru intereses... Jautājuma būtība ir – kāds ir šis mehānisms, kā tiek pieņemti lēmumi, un kādā veidā tiek ņemtas vērā Latvijas ražotāju intereses?

I.Godmanis: Tad, kad tika izveidoti tarifi, kas aizstāja licences, tika pētīta arī konjunktūra. Izejas punkts bija sākumcena, kad vēl neeksistēja patēriņš, pieprasījums. Runājot par tiem lielajiem procentiem, jāsaka, ka tur ir atsevišķas pozīcijas. Jā, par metāla izvešanu ir simt procentu, turklāt uzticot to tikai monopolizētām struktūrām. Jūs labi zināt, kādas mums ir problēmas ar metāla zādzībām. Principi? Komisijā ir ietverti pārstāvji no visām ministrijām, kā arī ražotāju pārstāvji. Piemēram, komisijas darbā regulāri piedalās arī rūpnieku pilnvarotais pārstāvis cienījamais Zicmaņa kungs. Praktiski viņi pilda valdības norādījumus. Viņi parāda valdībai, kādus lēmumus tā ir pieņēmusi. Likvidēt ievedmuitu vai izvedmuitu viņi var momentāni, bet pacelt uz augšu rubļa zonu var tikai pēc viena mēneša, brīvi konvertējamās valūtas zonu – pēc trim mēnešiem. Tas ir laika princips. Un galvenā ideja ir absolūti samazināt eksportmuitu, par principu ņemot brīvās tirdzniecības līgumā ierakstītās normas, kas ietvertas līgumā ar Zviedriju, Somiju un Norvēģiju. Arī ievedmuitu, protams, samazināt, taču ievērojot, ka budžetā ir paredzēti maksājumi no ievedmuitas. Tāpēc nevis atcelt pilnīgi, bet pamazām pārveidot tā, ka uz tādām izejvielām kā degviela tā ir nulle, arī uz sagatavēm tuvināt nullei, bet uz galaprodukciju, luksusa mantām un lauksaimniecības precēm turēt maksimālu vai pat augstāku par 15 procentiem, jo, piemēram, uz kartupeļiem vai alkoholu 15 procenti izrādījās par maz. Tagad Muitas tarifu padome pieņēmusi lēmumu noteikt 150 procentu ievedmuitu importa dzērieniem. Tas nozīmē slēgt tirgu šiem importa dzērieniem, kas pašlaik ir pārplūdinājuši Latviju un apstādinājuši mūsu pašu dzērienu realizāciju.

O.Kehris: Paldies. Tomēr gribētos dzirdēt precizējumu. Jūs minējāt tikai 100 procentus attiecībā uz metālu. Tas būtu pilnīgi saprotami, bet kādi šie procenti būtu attiecībā uz mūsu republikā ražotajām ādām un kāda ir argumentācija tam, ka ir virs 50 procentiem?

I.Godmanis: Izvedmuita ādām noteikta atšķirīga uz divām zonām. Ja jūs ādas eksportējat uz dolāru zonu vai konvertējamās valūtas zonu, izvedmuita ir tuva nullei vai vispār ir nulle, bet, ja jūs tās eksportējat uz rubļa zonu, tad ir izvedmuita. Mēs esam saņēmuši vēstules no zvēru audzētājiem ar lūgumu, ņemot vērā kombinētās barības sadārdzinājumu, atbrīvot viņus no eksporta tarifa. Tas būs arī jādara, taču mūsu priekšlikums ir nevis atbrīvot pavisam, bet samazināt uz pusi. Tur, ja nemaldos, bija 60 procenti. Mūsu priekšlikums – noteikt 30 procentu eksporta tarifu, jo kažokādas skaitās luksusa prece. Tās savā laikā, ja jūs atceraties, atbrīvojām no akcīzes nodokļa.

O.Kehris: Liels paldies. Ja pareizi sapratu, jūsu viedoklis ir tāds, ka uz brīvi konvertējamās valūtas zonu ir jābūt nullei.

I.Godmanis: Jā, nullei.

O.Kehris: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Biķa kungs, tad – Zatuliviters.

V.Biķis: Jūs teicāt, ka ievedmuitas tika noteiktas atbilstoši Valūtas fonda prasībām. Tas būtu saprotams. Bet vai tad, kad notika šī vienošanās ar Valūtas fondu, jūs neiebildāt, ka attiecībā uz metālu, uz izejvielām būtu loģiski samazināt?

I.Godmanis: Es iebildu vispār pret ievedmuitu no Krievijas, jo ir 28 procentu apgrozījuma nodoklis un 15 procentu eksporta tarifs. Tas jau veido 43 procentus. Tagad, es neesmu to dokumentu redzējis, apgrozījuma nodoklis Krievijā it kā tikšot atcelts. Es iebildu pret visu ievedmuitu, izņemot to, ko aizsargā tirgi. Bet man izdevās panākt, varam ieskatīties stenogrammā vai protokolā, ka uz tām precēm, kas tik tiešām mums ir ārkārtīgi svarīgas (degviela, graudi, medikamenti) un vēl uz daļu nesvarīgu preču... Diemžēl par metālu un sagatavēm man šā fonda pārstāvjus pārliecināt neizdevās, jo bija kontrarguments: jums ir jāsabalansē budžets, pie jums ražot ir dārgi, tāpēc, lūdzu, esiet tik laipni, pārstrukturējiet ražošanu, metālietilpīgās, nemateriālietilpīgās ražotnes pārveidojiet materiālietilpīgās. Lūk, šis bija arguments, pret kuru man diemžēl nebija daudz ko iebilst.

V.Biķis: Es atvainojos, bet augustā, ja pareizi atceros, pat degvielai bija.

I.Godmanis: Jā, par to muitas priekšnieks ir saņēmis rājienu. Tā ir viņa pilnīga patvaļīga rīcība. Attiecīgajām firmām nauda, ko muita iekasēja, mums ir jāatmaksā atpakaļ. Tāds lēmums ir pieņemts Ministru padomē, tur muitas jautājums tika izskatīts un konstatēts, ka muita kādas 10 dienas pilnīgi patvaļīgi nodarbojās ar iekasēšanu.

V.Biķis: Ja drīkst, otrs jautājums: kas jums būtu pret lēmuma projektu, ko iesniedzis deputāts Kodoliņš?

I.Godmanis: Pret to man nav nekādu pretenziju, es uzskatu, ka te ir...

V.Biķis: 1.novembris, tur ir laiks...

I.Godmanis: Jautājums ir vienīgi par 3.punktu. Mēs nevaram uzreiz ar 3.punktu apturēt šīs ievedmuitas. Mums tas ir jādara, konsultējoties gan ar Valūtas fondu, gan arī izmantojot kaut kādus argumentus līgumam ar Krieviju. Citādi mums nekādu argumentu nav. Vairāk nekas.

V.Biķis: Es tikai gribēju teikt, ka diez vai Valūtas fonda rekomendācijas mēs vienmēr drīkstēsim ņemt vērā, jo, manuprāt, viņi galīgi neizprot mūsu situāciju.

Priekšsēdētājs: Jautā Zatulivitera kungs, pēc tam ? Salīša kungs.

V.Zatuliviters: */Cienījamais premjerministra kungs! Man jums ir viens jautājums. Es saprotu, ka izpildīt Starptautiskā valūtas fonda prasības un rekomendācijas acīmredzot vajag, jo mēs viņiem esam stādījušies priekšā un solījušies būt paklausīgi kā bērni. Bet sakiet, lūdzu, kāpēc un sakarā ar ko, piemēram, Ukraina, kas savu valsts uzņēmumu un privāto struktūru labā piegādā mums cukuru, augu eļļas, šajā pašā ekonomiskajā situācijā darot labu arī mūsu republikai, lai vēl maksātu arī ievedmuitas nodevu? Es, piemēram, to nesaprotu. Paskaidrojiet man, lūdzu, cik tas ir mērķtiecīgi!/

I.Godmanis: Jā, attiecībā uz cukuru es varu atbildēt. Attiecībā uz cukuru darbojas tā sauktā terminētā ievedmuita, tas nozīmē, ka darbojas zināmu laika periodu. Mēs paši varam nodrošināt cukuru ne vairāk kā 35 procentu apmērā. Lai vietējais cukurs netiktu pilnīgi nospiests ar importēto cukuru, tam piemēro muitas tarifu, bet ne visu gadu.

Attiecībā uz Ukrainas piegādātājiem jāteic, ka viņi jau ieliek ievedmuitu cenā un maksā pircējs. Jā, tā ir problēma, tā ir problēma ar pārtikas produktu, ko pie mums ražo, bet ražo nepietiekami. Ja pilnīgi atbrīvojam no ievedmuitas, ņemot vērā Ukrainas apstākļus, to, ka tur ir siltāks, to, ka tur arī energoresursi ir lētāki, cukura eksports no Ukrainas uz Latviju var stipri pieaugt. Un tad var neglābt arī tie 3 500 rubļi par cukurbiešu tonnu, ko tagad maksā vietējiem lauciniekiem, jo ir jau patīkami pirkt lētas preces no Rietumiem, es atvainojos, ne no rietumiem, bet ? šajā gadījumā ? no dienvidiem. Taču mums ir jārēķinās, ka būs jānoslēdz tirdzniecības bilance. Mums vajadzēs kaut ko maksāt pretī, bet izlīdzināt šo bilanci nav tik vienkārši. Cukura patēriņš ir pietiekami liels, un lielas ir arī summas. Tāpēc šeit ir uz attiecīgu laiku orientēta vai tendēta ievedmuita, kuru, es domāju, vajadzētu arī šādu atstāt, citādi mēs nestimulēsim. Mēs varētu, ja sasniegtu normālu cukurbiešu pārstrādes koeficientu, kas ir vismaz 15 procenti, bet mums tas ir ap 12 procentu, un ja būtu normāla raža (ja nemaldos, normāla raža no hektāra, kā mums izskaidroja Francijā, normālos apstākļos ir apmēram 50 tonnas, bet mums tā nav, mums ir divreiz mazāk), pilnībā nodrošināt ar cukuru visu Latviju. Un tāpēc, es domāju, mums ir šī muita daļēji jāmaina laikā, kad cukurs šeit netiek ne ražots, ne pārdots, paturot par mērķi cukura ražošanu attīstīt pašiem.

Kas attiecas uz eļļu, tas ir cits jautājums. Eļļai šī ievedmuita jau ir samazināta, jo eļļu paši neražojam.

Priekšsēdētājs: Salīša kungs, pēc tam ? Caunes kungs.

B.Salītis: Cienījamais Godmaņa kungs! Vai valdība ir parēķinājusi, kādu ieguvumu vai zaudējumu dos mūsu tautsaimniecībai jaunie ievedmuitas tarifi kaut vai salīdzinājumā ar Igauniju, jo mēs esam sliktākos apstākļos?

Un otrs jautājums: jūs nupat teicāt, ka Muitas departaments bija patvaļīgi piemērojis tarifus attiecībā uz dīzeļdegvielu un benzīnu, bet es lasīju Ministru padomes 13.jūlija lēmumu, kuru bija parakstījis Godmaņa kungs. Tur bija noteikti tieši 15 procenti. Kur ir tā vaina?

I.Godmanis: Es varu atbildēt, kur ir tā vaina. Vaina ir apstāklī, ka mums vesela gara vēsture pa vidu iet. Kā darbojas vispārējā daļa, kā mēģina pēc tam izmainīt lēmuma lappusē tekstu un kā neņem vērā to, kas ir pats svarīgākais: ja šis lēmums būtu pieņemts, pāri tam strādā cits lēmums ? ka ievedmuitu var paaugstināt tikai mēnesi pēc lēmuma pieņemšanas. Tā ka Muitas ģenerāldirektoram nebija tiesību iekasēt ievedmuitu. Ja Muitas tarifu padome pieņem lēmumu, ka jānosaka dīzeļdegvielai un benzīnam ievedmuita, tas var sākt darboties tikai pēc tam, kad ir pagājis mēnesis. Un pa šo laiku tika pieņemts lēmums, kas pilnīgi atbrīvo jebkuru degvielu no ievedmuitas. Diemžēl Muitas ģenerāldirektors to neņēma vērā.

B.Salītis: Un attiecībā uz šiem tarifiem ? kā tie iespaidos tautsaimniecību? Jaunie tarifi. Vai ir parēķināts, kādi būs ieguvumi un kādi zaudējumi? Vai kāds ir rēķinājis?

I.Godmanis: Patlaban esam lūguši lielākos rūpniecības ražotājus iesniegt mums aprēķinus, jo galu galā rūpnīca var izrēķināt konkrēti. Piemēram, “Kompresors”. Arī vairākas rūpnīcas, kas visvairāk uztraucas par to, ka 15 procentu ievedmuita tām pilnīgi noņems visu peļņu. Ir iesniegti tikai divi šādi aprēķini, un mēs tagad ar tiem iepazīstamies. Bet pārliecinoši šie aprēķini neizskatās. Redziet, mēs atbrīvojam eksportu no apgrozījuma nodokļa. Eksportētājs apgrozījuma nodokli nemaksā. Tas ir 12 procenti no galaprodukcijas. 15 procenti ir izejvielu ievedmuita. Tā summa ir daudz mazāka nekā apgrozījuma nodoklis.

Es vēlreiz gribu teikt, ka mums nav kārtīgas sistēmas, kā Latvijas teritorijā iekasēt apgrozījuma nodokli. Ja es ievedu kādu mantu un uz ielas to pārdodu, – vispār nekādu nodokli nemaksāju. Un viens no argumentiem ir tāds: lai es ar valsti varētu norēķināties par šo gatavo preci, ko vedu iekšā, samaksāju ievedmuitu. Līdz ar to esmu vismaz ko ienesis budžetā. Uz robežas šo nodokli iekasēt vieglāk nekā skraidīt pa ielām un meklēt, ko katrs pārdod. Tāda ir mana atbilde, ja jūs prasāt konkrētu kompleksu aprēķinu. Nav mums tāda aprēķina.

B.Salītis: Bet, cienījamais Godmaņa kungs, parasti vispirms tiek rēķināts, prognozēts un tikai tad tiek pieņemti lēmumi. Tas nav saprotami.

I.Godmanis: Man tas ir saprotams. Un tas nebūs pieņemts spiediena rezultātā.

Priekšsēdētājs: Jautā Caunes kungs, pēc tam ? Drobota kungs.

I.Caune: Godmaņa kungs, jūs teicāt, ka importa alkohola ievešana ir “nogremdējusi” pašmāju alkohola ražošanu, līdz ar to ? arī tirdzniecību. Bet nevienā veikalā pašmāju šņabi nevar nopirkt. Es domāju, ka kaut kas jūsu secinājumā nav pareizs.

I.Godmanis: Atbildēšu. Trīs procentu ievedmuita importa alkoholam ir sīkums. Pat 20 procentu ievedmuita. Es baidos, ka mums nāksies atcelt 150 procentus. Ļoti vienkārši. 150 procentu ievedmuitu liek uz to preces cenu, kas ir dokumentā. Es noslēdzu ar Punovska kungu līgumu, viņš ir komersants Latvijā, esmu viņa partneris Vācijā. Es ierakstu līgumā, ka vienu litra vai puslitra pudeli alkohola pārdodu viņam par vienu vācu marku vai par vēl lētāku cenu. Lūdzu, paņemsim tos 150 procentus, kas ir klāt, vai tagadējos, kas vēl nav 150 procenti, taču tik un tā tie būs konkurētspējīgi. Tāpēc domāju, ka mums attiecībā uz alkoholu nāksies rīkoties vēl striktāk, nosakot cieto tarifu par pudeles ievešanu. Ievedat vienu pudeli – 150 vai 200 rubļu galdā. Pretējā gadījumā – dubultie līgumi. Kāpēc nevar šņabi nopirkt? Ļoti vienkārši. Patlaban “Latvijas balzams” strādā apmēram ar 45 procentu jaudu. Tajā pašā laikā vairumtirdzniecības bāzes un privātie tirgotāji sapirkuši ļoti daudz šņabja. Tagad viņi to šņabi tur pie sevis un gaida to brīnišķo brīdi, kad būs tā jaunā cena. Jā, mēs šodien to skatījām valdības sēdē. Taču nekādā gadījumā nepieļausim to kļūdu, kura ir ierakstīta likumā “Par akcīzes nodokli” attiecībā uz alkoholu. Ja pieļausim tādu situāciju un neļausim “Balzamam” monopolizēt pārdošanu, rūpnīcā nebūs realizācijas daļas, kas pirmā nopērk šņabi, neizvedot to ārā pa vārtiem, tad būs ļoti elementāri, ka šņabis iziet ārā, privātstruktūra to nopērk, es dabūju eksportu, es varu eksportēt un pieprasu visu akcīzes nodokli atdot man atpakaļ. Tā diemžēl ir rakstīts tajā nodokļu likumā. Lūk, šīs kļūdas ir jālabo. Es jums varu pateikt, ka šņabis parādīsies divu trīs dienu laikā. Es jums garantēju. Tikai ne par to cenu, par kādu acīmredzot gaida cienītie biznesmeņi.

Priekšsēdētājs: Jautā Drobota kungs, pēc tam – Kinnas kungs.

J.Drobots: */Godmaņa kungs! Ja iespējams, izskaidrojiet man, lūdzu, pamatojumu šai Starptautiskā valūtas fonda pozīcijai! Man liekas, ka visas šīs Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijas ir salīdzināmas ar burkānu, ko tur ēzelim priekšā. Es personīgi nekādu rezultātu neredzu. Ko tas mums ir devis? Un kas tam mums ir jādod? Kad, kādos termiņos? Kādā apjomā? Pagaidām mēs rezultātus neredzam, redzam tikai burkānu. Tā ir mana jautājuma pirmā daļa.

Jautājuma otrā daļa. Kāds šiem tarifiem ir pamatojums? Lūk, dati par uzņēmumu, kurā es agrāk strādāju. Līdz muitas nodokļa ieviešanai preču produkcijas ražošanai viena rubļa vērtībā bija jāpatērē 88 kapeikas. Tagad, pēc muitas nodokļa ieviešanas, būs 1,03 rubļi. Uzņēmums nonāks bankrota priekšā. Atbilstoši tam – nebūs peļņas, nebūs atskaitījumu valsts budžetā. Nebūs ienākuma nodokļa – budžets sabruks. Ja spriežam pēc jūsu loģikas, muitas tarifu praktiski vainot nevarēsim, ja budžets izrādīsies nesabalansēts. Tad celsim tarifu vēl lielāku – 60 procentus, 100 procentus! Budžetu piepildīs muitas ievednodeva, bet uzņēmumi apstāsies. Jābūt taču kaut kādiem aprēķiniem, nevar tā vienkārši uzlikt 15 procentus, un viss./

I.Godmanis: Atbildu jums. Tātad tad, kad tika formēts 1992.gada otrā pusgada budžets, Valūtas fonds kategoriski prasīja, lai ir sabalansēts budžets, jo tikai tad varot uzsākt kopējas programmas izpildi. Mums budžets nebija sabalansēts. Nācās iesaistīt līdzekļus, arī tos 600 miljonus, kurus budžets aizdeva un kurus tagad atgūstam no pārstrādes uzņēmumiem. Likumā bija noteikts, ka no sociālās apdrošināšanas 300 miljoni jāiesaista, tagad 150 esam atdevuši. Bija kategoriska prasība, lai iestāšanās brīdī mūsu budžets būtu sabalansēts. Izskatot visu izdevumu daļu, arī Valūtas fonds piekrita, ka izdevumu daļu samazināt nav iespējams. Izskatot visu ieņēmumu daļu, kā atceraties, noteicām 12 procentu apgrozījuma nodokli un sešu procentu apgrozījuma nodokli pārtikai. Igaunija vispār aizgāja uz 18 procentiem, tiesa gan, ne ar parlamenta lēmumu. Tas viss bija vērsts uz to, lai mēs varētu balansēt budžetu. Kā budžeta balansētājam, pēc Valūtas fonda domām, ir jāstrādā jaunam nodoklim – ievedmuitas nodoklim. Izvedmuita vēl kā rudiments mums dažās pozīcijās bija palikusi, bet dažās tā bija noteicoša, kā, piemēram, attiecībā uz koku, kur mēs neatkāptos, uz metālu, ko no mums veda ārā, neskaitot tranzītu. Tiks sarēķināts, izejot no bāzes, kādu summu tas ienesīs mūsu budžetā. Žēl, ka nav Finansu ministrijas pārstāvja. Es jums piekrītu, un nevajag mani pārliecināt par to, ka mums vajadzētu ievedmuitu noteikt tikai tām precēm, ko ražojam paši, lai aizstāvētu savu tirgu, lai izvērtētu savu tirgu, turklāt ne tikai attiecībā uz lauksaimniecības precēm, bet arī uz citām precēm, es atvainojos, arī uz luksusa precēm. Uz luksusa mantām un pārējām mums šī ievedmuita nav jāpievieno. Bet to nevaram izdarīt tagad, laikā, kad budžets ir apstiprināts un līdz 1993.gadam faktiski šo to mainīsim. Vienīgais, ko varu izdarīt, ir apsolīt jums, ka Muitas tarifu padome minimalizēs ievedmuitu komplektējošām detaļām, izejvielām, bet pacels galaprodukcijai. Šādā veidā, nesagraujot budžeta konstrukciju, varam atrisināt šo jautājumu. Un 1993.gadā mums ir jāpasaka, kāda būs ievedmuita šīm atsevišķajām pozīcijām. Viss, ko es jums varu atbildēt.

Attiecībā uz Valūtas fondu, ko tas mums dos... Ziniet, tas ir ļoti garš un nopietns jautājums. Finansu ministrs nākamnedēļ šeit atskaitīsies. Tā kā viņš ir atbildīgs par Valūtas fondu, es lūgšu viņu iekļaut savā pārskatā ziņas par to, cik jāatdod, cik ilgā laikā, kāds ir kredītu procents un kur drīkst tos izmantot. Ekonomisko reformu ministrs savā pārskatā iekļaus ziņas par Pasaules Banku un par Eiropas Rekonstrukcijas banku: kādas ir kredīta līnijas, cik lielas summas, kā tās var tērēt un kā tās var piedalīties konkursā. Ja es jums tagad sākšu stāstīt, tas aizņems vismaz pusstundu. Es domāju, ka patlaban tas nav vajadzīgs.

J.Drobots: */Un vēl viens personīgs jautājums, ja atļausit. Jūs savā ziņojumā teicāt, ka tagad praktiski par tranzītu nodeva nav jāmaksā. Tas nozīmē, secinot no jūsu teiktā, ka Ventspils pieostas rajons praktiski republikai nekādu labumu nedod?

Nafta un citi ķīmiskie produkti. Cik es atceros, bija taču nolīgumi par 6 procentiem par tranzītu. Tas ir pirmais. Un otrais. Tranzīts neko ļaunu mums nenodara. Šeit var ņemt nodevu saprātīgā apjomā, ja ir starpvalstu nolīgumi./

I.Godmanis: Es domāju, ka šī ir principiāli nepareiza pieeja, cienījamo deputāt Drobota kungs! Cienījamie deputāti! Tieši tranzīta nodokli Latvija nedrīkst ņemt. Ir Vides aizsardzības komitejas priekšlikumi ņemt nodokli par bīstamu vielu tranzītu un tā tālāk. Mums ir ostas. Ja ņemsim tranzīta nodokli, ar tā palīdzību nosēdināsim visu mūsu eksporta un importa potenciālu kā tādu. Mēs nebūsim konkurētspējīgi. Mēs neņemam tranzīta nodokli, bet ostas rūpnīca, kas ir valsts uzņēmums, un “Ventspils nafta”, kas ir valsts uzņēmums, Ventspils tirdzniecības osta, arī Rīgas tirdzniecības osta ir valsts uzņēmumi, kas ņem maksu par pakalpojumiem stingri konvertējamā valūtā (tas ir, par pārkraušanu, kā arī par ostas pakalpojumiem – kuģu ieiešanu un iziešanu). No samaksas par viena vai otra produkta pārkraušanu tiek maksāts nodoklis valstij, tātad valsts saņem līdzekļus. Ja uzliksim tranzīta nodokli, panāksim pretēju efektu. No vienas puses, fiskāli it kā mēs vinnēsim, mums tā šķitīs, bet faktiski padarīsim šīs ostas konkurētnespējīgas. Ostas rūpnīca ir atsevišķs jautājums, tā šobrīd Latvijas valsts budžetā neienes neko, jo ar vienu miljonu dolāru dotē Latvijas lauksaimniecību. Un tagad ir speciāla komisija, kas ilgi un dikti pēta pēc Finansu inspekcijas, vai tas atmaksājas vai neatmaksājas. Ostas rūpnīca ražo “šapu”, tā saukto šķidro mēslojumu, ar mīnusu sev maina pret kālija sāli Baltkrievijā pēc mistiskiem kursiem, un gribu teikt, ka tur tā lieta man nepatīk. Tagad tā tiek pētīta. Finansu inspekcija pirmo pārbaudi jau ir veikusi, soda sankcijas tiek piedzītas no nodokļu nemaksātājiem, bet vai tas ir izdevīgi – visus ostas rūpnīcas ienākumus pārskaitīt tikai Ventspils pilsētai, tikai dzelzceļam uz lauksaimniecības dotācijas rēķina – es sevišķi neticu. Lai man pierāda to kārtīgāk.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, lūdzu!

J.Kinna: Man pēc Aleksejeva principa ir jautājums, kas sastāv no divām daļām. Godmaņa kungs, vai jums neliekas dīvaini, ka par visiem jautājumiem jūs esat tribīnē un skaidrojat šīs tehniskās detaļas? Otrā daļa. Vai valdībā ir kāds cilvēks, kas pats par saviem darbiem parlamentam var atbildēt?

I.Godmanis: Par to jūs pārliecināsities nākamnedēļ, un es ļoti lūgtu jūs nākamnedēļ noklausīties katru ministru un dot viņam 10 minūtes runāt, ļaut katram ministram konkrēti atbildēt par to, ko viņš ir izdarījis. Diemžēl ar Zausājeva kungu būs tāda problēma, ka viņš atskaiti sagatavos rakstveidā. Saskaņā ar likumdošanu divas nedēļas ir pagājušas, Augstākā padome tagad ir saņēmusi iesniegumu, jo man pēc viņa iesnieguma saņemšanas ir jāiesniedz šeit attiecīgs iesniegums. Es lūgšu Augstākās padomes darba kārtībā iekļaut jautājumu par viņa demisiju, viņš, tā teikt, iet prom. Es diez vai piespiedīšu viņu šeit uzstāties. Es lūgšu uzstāties viņa pilnvaroto pirmo vietnieku. Jā, es pilnīgi piekrītu, Kinnas kungs, jūsu jautājumam par to, ka man nebūtu jāuzstājas par šīm lietām. Es ceru, ka nākamajā valdībā uzstāsies citi.

Priekšsēdētājs: Punovska kungs!

A.Punovskis: Godmaņa kungs, arī man tīri tehniska rakstura jautājums. Ja esmu pareizi sapratis, muitas tarifs acīmredzot tiek nomaksāts no preču cenas attiecīgajā valūtā vai Latvijas rubļos.

I.Godmanis: Atbildu. Muitas preču tarifs ir jāmaksā Latvijas rubļos. Tā bija viena no lielākajām problēmām ne tikai rūpniekiem, bet arī tiem, kas veda iekšā. Lielākajai daļai rūpniecības uzņēmumu uz rēķina ir Krievijas rubļi, Tadžikijas rubļi, Ukrainas rubļi un nav Latvijas rubļu, kuru trūkst. Prezidents jau teica: lai viņš varētu ar muitu norēķināties, viņam no preču cenas 15 procenti, ko nosaka Ārējās tirdzniecības ministrija kopā ar Finansu ministriju, ir jāmaksā Latvijas rubļos. Turklāt uzreiz. Sakarā ar to, ka bankas nodaļas nemainīja šo naudu, radās situācija, kas pastāvēja apmēram divas nedēļas: stāvēja cisternas, stāvēja vagoni, par kuriem bija jāmaksā soda nauda. Tāpēc valdība pieņēma lēmumu, ka ievedmuita nav vairs jāmaksā uzreiz, ka to var nomaksāt 30 dienu laikā. Tātad pienāk prece, tiek noformēti attiecīgie dokumenti, visa prece tiek saņemta, bet 30 dienu laikā ir jāpārskaita šī nauda. Jāpārskaita Latvijas rubļos pēc oficiālā kursa.

A.Punovskis: Es līdz galam nepabeidzu savu jautājumu. Kādi ir kritēriji, pēc kādiem principiem tiek noteikta šī cena. Es šo lietu saprotu diezgan vienkāršoti. Tātad alkoholam, džinam vai benzīnam, kas tiek ievests, ir kaut kāda cena, kas samaksāta, pērkot šo preci, un pēc tam ir cena, kuru ievedējs uzliek šai precei, cena, par kādu viņš vēlas to šeit pārdot. Jautājums: kas ir šī cena, par kuru jāmaksā ievedmuita, kā tā tiek aprēķināta?

I.Godmanis: Atbildu. Pamatā, protams, ir tā cena, kas figurē pirkšanas un pārdošanas līgumā, bet Ārējās tirdzniecības ministrijā ir atsevišķa konjunktūras nodaļa, kura ir tiesīga pārbaudīt, vai tā nav dempinga cena. Ja tā nav dempinga cena, vadās pēc līgumā minētās. Ja konjunktūras nodaļai rodas aizdomas, ka tā ir dempinga cena, tiek sākta gara procedūra par to, lai pierādītu, ka nauda tiek piedzīta par tādu cenu, kas ir konjunktūras nodaļas attiecīgajos sarakstos. Tā tas ir no 1990.gada, kad vēl bija Ārējo ekonomisko sakaru departaments.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es gribētu atgriezties pie tranzīta nodokļa. Tātad jūs uzskatāt, ka ar to mēs nedrīkstam aplikt, jo, piemēram, Ventspilī to iekasē citādi. Te jau ir tas āķis, ka iekasē citādi, ka iekasē tur galā. Un, kā Lemberga kungs saka, tas ir viņa. Varbūt tomēr būtu prātīgāk to dalīt divās daļās. Tranzīta nodokli varētu saņemt valdība, to pārējo ? kā Lemberga kungs vēlējās, to svētīgi saņemt. Varbūt tā ir izeja no šādas situācijas? Tranzīts taču iet cauri visai Latvijai, bet par to tiek tikai Lemberga kungam.

I.Godmanis: Es jums pilnīgi piekrītu. Es jums gribu izskaidrot situāciju. Valsts uzņēmums “Ventspils nafta” maksā peļņas nodokli 35 procentu apmērā. No šīs summas saskaņā ar likumu “Par peļņas nodokli” 70 procenti aiziet valstij, 30 procenti ? pašvaldībai. Ir noslēgts vēl viens līgums: bijušais direktors ar Ventspils pilsētu noslēdza līgumu, ka rūpnīca papildus par katru tonnu naftas, kas iet cauri Ventspilij, pārskaita vienu dolāru Ventspils pilsētai. Jā, es varu vienīgi pateikt to, ka jaunajam direktoram esmu lūdzis šo līgumu anulēt, jo neredzu tam nekāda pamata. Es nedomāju, ka nafta ir tik bīstama lieta kā ķīmiskās vielas.

Nākamais. Uz ostas rūpnīcu attiecas valdības 29.lēmums, kas vērsts divos virzienos: pirmkārt, bīstamo vielu transportēšana. Ventspils padome kategoriski protestē pret akrinikrilskābes un visas pārējās ķīmiskās produkcijas, arī amonija, transportēšanu. Atcerieties, jautājums par to tika skatīts Augstākajā padomē, ņemot vērā to, kā mums apgalvo laucinieki, ka līdz 500 tūkstošiem tonnu graudu var zaudēt šķidrā mēslojuma dēļ. Valdība izšķīrās par to, ka ostas rūpnīca savus atskaitījumus sadala trim mērķiem: pati sev ? rekonstrukcijai un attiecīgai attīstībai apmēram 60 procentus, tad, ja nemaldos, Ventspils pilsētai un dzelzceļam. Valdība no tā nesaņem neko, jo valdība šobrīd ar vienu miljonu dolāru gadā dotē lauksaimniecību, lai varētu šo šķidro mēslojumu iepirkt no Ventspils. Tā ir problēma, kas jārisina.

Attiecībā uz tranzīta nodokļa iekasēšanu manas domas ir tādas, ka to iekasēt būs ļoti grūti, jo man nav skaidrs, kā mēs to maksāsim. Vads iet cauri visai Latvijai. Vai sadalīsim pēc kilometru garuma tiem rajoniem, kas uzskata, ka tiem ir jāsaņem, jo cauri šo rajonu teritorijai iet vilciens. Es domāju, ka labāk ir, ja tiek noteikti pārkraušanas tarifi un attiecīgi nodokļu veidā maksās valstij.

Sakarā ar ostām ir vēl viena problēma. Ostas ir atdotas pašvaldībām, nevis ostas, bet zeme. Turklāt nevis īpašumā, bet ar tiesībām tikai uz līzinga pamata šo zemi nodot firmām. Vakar, studējot jauno budžeta koncepciju, mēs pieņēmām lēmumu, uzdodot Jūras lietu ministrijai (sakarā ar to, ka Apvienotā budžeta komisija iesniedza priekšlikumu budžeta ieņēmumu daļā ņemt par ostas pakalpojumiem papildu naudu) izstudēt Baltijas jūras baseina ostu un Melnās jūras ostu pieredzi. Taivanas pieredze rāda, ka viss pārējais tur ir tāpat kā pie mums Ventspilī: 25 procenti valstij, pašvaldībai, 75 procenti ? ostu pārvaldei, ostu birojam, bet 0,5 procentus no visa apgrozījuma, kas iet caur šo pasaulē trešo lielāko ostu, iekasē tieši valsts. Ir uzdots savākt informāciju, vai tā nenotiek tuvējās ostās. Ja tā notiek, ar likumu būtu jāpiemēro šis jaunais nodoklis. Tad valsts tiešām no ostas dabūtu naudu tiešā ceļā. Līdz šim mēs saņēmām tikai caur valsts uzņēmumiem, kas atrodas ostas teritorijā. Pret tranzītu kopumā mana attieksme ir negatīva. Es uzskatu: ja ņemsim tranzīta nodokli, mēs zaudēsim daudz vairāk konkurences dēļ. Mums draud skandināvu konkurence, pietiekami daudz konkurentu ir arī dienvidu jūrās. Es domāju, ka tas nebūtu labākais ceļš.

G.Grūbe: Paldies. Es varētu strīdēties, bet tā ir cita tēma. Taču gribas uzdot arī otru jautājumu par šiem pašiem ievedmuitas un izvedmuitas tarifiem. Vai patiešām ir tāda situācija, ka vispirms tos pieņem un tad tiek varonīgi pārvarētas sekas? Vai nebūtu pareizi, ka kādreiz šie jūsu darbinieki arī atbildētu par sekām?

I.Godmanis: Es vēlreiz gribu teikt, cienījamie deputāti, ka tā nebija mūsu ideja ? noteikt ievedmuitu citām precēm, izņemot lauksaimniecības precēm, lai aizsargātu tirgu, luksusa mantām un tām, ko mēs šeit ražojam. Tas ir piespiedu lēmums. Es tikai gribētu pārfrazēt jūsu vārdus: ne tik daudz, teiksim, varonīgi cīnīties pret to, ko esam “savārījuši”, bet mums tiešām būtiski jāpārveido ievedmuitas struktūra, lai sagataves un izejvielas nebūtu apliktas ar ievedmuitu. Ar muitu apliekama galaprodukcija, kas konkurē ar mūsējo. Un to tiešām tagad darām. Cik labi vai slikti ? jūs paši zināt.

G.Grūbe: Paldies. Bet es tikai lūgtu izanalizēt arī izvedmuitas. Es saprotu, ka rūpnieki nepaceltu šo jautājumu, ja kaut kas līdzīgs nebūtu arī izvedmuitās kopumā.

I.Godmanis: Attiecībā uz izvedmuitām dots uzdevums līdz šā gada beigām likvidēt pat tos divus, trīs, četrus, piecus procentus. Limitējošais variants mums ir budžets.

Priekšsēdētājs: Paldies premjeram. Šajā pašā sakarā mums 134. lēmums un 152.lēmums. Lūdzu, Krūmiņa kungs!

Ģ.Krūmiņš: Kā vienmēr šim nelaimīgajam lēmuma projektam ir atlicis ļoti maz laika. Pašreiz ir 22 minūtes. Tādēļ es lūgtu atlikušo laiku aizvadīt ļoti intensīvā darbā. Pirmais uzdevums ir sameklēt abus dokumentus ? 134. un 152. 134.dokuments ir Rūpniecības komisijas un Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas kopējais lēmuma projekts par grozījumiem un papildinājumiem Ministru padomes lēmumā Nr.300. 152. dokumentu ir iesniedzis deputāts Kodoliņš. Tas, kuru no šiem lēmuma projektiem pieņemt, būtu jāizšķir ar balsošanu, jo principiālu atšķirību tajos nav. Atšķirības ir nelielas.

Tagad es gribētu pakavēties pie šā lēmuma pieņemšanas lietderības. Tas, ko teica mūsu premjerministrs Godmaņa kungs, teorētiski ir pareizi. Visi šie teorētiskie apsvērumi par muitas politiku un tā tālāk. Bet realitāte ir tāda, ka nav šīs muitas politikas. Iepazīstoties ar Muitas tarifu komisijas protokoliem un arī ar lēmumiem par muitas tarifiem, kas ir mūsu rīcībā, var redzēt, ka problēma tiek risināta formāli. Formāli tiek izpildīta Valūtas fonda prasība, ka ir jābūt ievedmuitai. Un princips ir tāds. Dažas pozīcijas ir izvērtētas, bet attiecībā uz pārējām nekāda analīze netiek izdarīta, netiek noskaidrots, kādā mērā ir lietderīgi vienai vai otrai pozīcijai palielināt vai samazināt muitas tarifu, ievērojot tās nozīmīgumu tautsaimniecībā. Galvenais ir formāli apmierināt Valūtas fonda prasības.

Tagad par budžetu, par argumentu, ka ievedmuita ir svarīga budžeta sastāvdaļa. Protams, tā ir kā slaucamā kaza. Naudiņa nāk, bet cik un cik ilgi tā nāks, to neviens nevar paredzēt. Un nezina arī apjomus. Bet es teikšu: tā nāk tikai pagaidām, jo ievedmuitas piespiedīs rūpniecību bankrotēt. Kas tad paliks pāri no budžeta? Kur mēs ņemsim ienākumus budžetā rīt, ja budžeta ienākuma daļu galvenokārt ? ap 80 procentu ? veido rūpniecība un ja rūpniecība bankrotēs, ja tā nespēs samaksāt peļņas nodokli tādēļ, ka šīs peļņas nebūs? Tad šis budžets pārplīsīs kā burbulis, bet no šā pārplīsušā burbuļa būs vēl jāmaksā pabalsti bezdarbniekiem, kuru skaits palielināsies uzņēmumu maksātnespējas rezultātā. Bet šie lēmuma projekti nav tik nežēlīgi, ka mēs atceļam pilnīgi un vairs pie šā jautājuma neatgriežamies. Šeit ir paredzēti datumi, līdz kuriem Muitas tarifu komisijai jāizstrādā ekonomiski pamatoti tarifi, nosakot bezmaz vai visām rūpniecībā lietojamām izejvielām, komplektējošām detaļām un citiem materiāliem katram savu ievedmuitu vai izvedmuitu preču grupām. Bet ne tādā veidā, ka viss pārējais ? 15 procenti, un pēc tam, mīļie rūpnieki, tieciet galā paši ar savām problēmām. Tādā veidā šos jautājumus nevajag risināt. Un vēl man būtu ierosinājums, kas gan nav tieši saistīts ar šo lēmuma projektu...

G.Grūbe: Tātad jūsu piedāvātajā variantā un Kodoliņa kunga piedāvātajā variantā neesot praktiski nekādu atšķirību. Man gan liekas, ka ir ļoti būtiska atšķirība: 1.punktā jūsu projekts paredz apturēt, principā likvidēt jebkuras ievedmuitas, kamēr Augstākā padome pieņēmusi jaunos tarifus. Tā ir būtiska atšķirība starp jūsu piedāvāto un Kodoliņa kunga variantu.

Ģ.Krūmiņš: Grūbes kungs, jūs būsit abos lēmuma projektos izlasījis tikai 1.punktus. Izlasiet Kodoliņa kunga projektā 3.punktu. Tas ir tas pats, kas mūsu 1.punkts.

G.Grūbe: Nē, tā nebūt nav.

Ģ.Krūmiņš: Tas tā ir. 3.punkts Kodoliņa variantā ir būtībā mūsu 1.punkts. Līdz tam tiek apturēta ievedmuita.

G.Grūbe: Tātad tikpat veikli kā Ministru padome uzlika atsevišķās vietās pareizi, atsevišķās vietās ne, arī jūs atceļat visās vietās, neskatoties uz sekām. Vai tā nav tikpat vieglprātīga pieeja kā iepriekš?

Ģ.Krūmiņš: Mēs atceļam nepamatoti, bez aprēķiniem uzliktās ievedmuitas un prasām, lai visdrīzākajā laikā, mūsu variantā ? līdz 15.oktobrim, Kodoliņa variantā ? līdz 1.novembrim, tiktu iesniegti ekonomiski pamatoti ievedmuitas tarifi. Mēs neprasām likvidēt ievedmuitu kā tādu, bet prasām, lai tā būtu ekonomiski pamatota, lai būtu izvērtētas visas sekas, kādas tā atstāj uz budžetu ne tikai šodien, kad iekasējam ievedmuitu, bet arī rīt, parīt, kad gribēsim iekasēt peļņas nodokli no rūpniecības uzņēmumiem.

G.Grūbe: Jā, bet es tieši tāpēc gribēju jautāt – vai tad jūs varat apgalvot, ka visas ievedmuitas, kuras jūs piedāvājat atcelt, ir nepamatotas? Tātad arī jūs tikpat veikli kā valdība strādājat šajā virzienā. Atbildiet, lūdzu, precīzi! Ja jūs visas ievedmuitas prasāt atcelt, tad jau tās visas ir nepamatotas!

Ģ.Krūmiņš: Jā, es domāju, ka tās visas ir nepamatotas, jo noteiktas pēc kaut kāda vidējā procenta principa.

G.Grūbe: Nu, tur es jums pilnīgi nevaru piekrist, tāpēc mūsu domas droši vien atšķirsies. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi Krūmiņa kungam? Vai Kodoliņa kungs vēlas izteikties par alternatīvo projektu? Lūdzu, Kodoliņa kungs! Lūdzu tribīnē.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi, es runāšu ļoti īsi. Alternatīvais projekts ir radies, lai precizētu projektu, kuru iesniegušas šīs divas komisijas. Pirmkārt, ir jāprecizē nosaukums. Mēs nevaram grozīt vai papildināt Ministru padomes lēmumus. Tieši tāpēc ir jāpieņem mūsu lēmums par Ministru padomes lēmumu, jāizsaka mūsu attieksme, nevis jāmēģina grozīt šis lēmums, manuprāt, tas būtu korektāk.

Un otrs jautājums, kas ir pats būtiskākais. Tātad ir šis 3.punkts vai iepriekšējā lēmumā 1.punkts. Tiek piedāvāts faktiski apturēt tikai to tarifu darbību, kas attiecas uz ievesto produkciju, kura nepieciešama tieši ražošanas vajadzībām, tas ir, izejvielas, materiāli, bet neattiecināt šo apturēšanas aktu uz gatavo produkciju, jo, manuprāt, gatavo produkciju bieži vien varētu aplikt arī ar lielāku ievedmuitu.

Vēl viena nianse. Formulējums ir tāds: “Uzdot Ministru padomei neattiecināt...” Tātad Ministru padome veic reālu darbību ar reāliem iesniegumiem katrā no konkrētajiem gadījumiem. Tāda ir šā dokumenta būtība, kurš principā ir, manuprāt, tikai iepriekšējo divu komisiju lēmumu precizējums.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Es atvainojos, Kodoliņa kungs, jautāšu par jūsu projekta 3.punktu. Vai jūs nedomājat, – ja arī mēs kaut ko uzdosim Ministru padomei, tad tā mūsu lēmumu izpildīs tad, kad šis jautājums vairs nebūs aktuāls, respektīvi, Latvijas rūpniecība jau būs smagi cietusi un daudzi uzņēmumi būs bankrotējuši. Tātad tā ir parasta lieta – Ministru padome nespēj ievērot pat mūsu uzdotos termiņus, nemaz nerunājot par neuzdotajiem.

Un otrs jautājums. Vai muitas darbu neapgrūtinās šie pēdējie divi vārdi “ražošanas vajadzībām”? Es saprotu, ka tranzīta gadījumā ievedmuita netiek ņemta tik un tā. Tātad – vai šie divi vārdi ir vajadzīgi lēmumā? Vai tas neapgrūtinās muitas darbu?

A.Kodoliņš: Es atvainojos, kuri vārdi? “Ražošanas vajadzī-
bām”, ja?

I.Ēlerts: Jā.

A.Kodoliņš: Es sāku ar jautājuma otro daļu. Ar šiem vārdiem ir precizēts uzdevums Ministru padomei. Un, manuprāt, tie ir nepieciešami.

Tagad par jautājumu, vai Ministru padome novilcinās laiku, ja tai tiks dots uzdevums. Bez šaubām, Ministru padome var realizēt mūsu lēmumu un var arī nerealizēt. Ja mēs principā bez Ministru padomes līdzdalības atceļam ievedmuitas tarifus, tad mums tiešām jāaptur šis lēmums vispār. Iespējami ļoti dažādi varianti. Var jau ievest it kā ražošanas vajadzībām un it kā izejvielas, bet patiesībā ievest, lai tirgotu. Tomēr šeit ir diezgan konkrēti pateikts. Manuprāt, Ministru padome, ja vien vēlas, var veikt šo uzdevumu operatīvi. Ar šīs tarifu padomes darbu esmu iepazinies – gan ar tās sastāvu, gan arī ar darba organizāciju. Šī padome tiešām var ļoti operatīvi sanākt kopā un šo jautājumu atrisināt.

I.Ēlerts: Cienījamais Kodoliņa kungs! Es atvainojos, ka uzdošu trešo jautājumu. Vai jūs nepiekristu, ka tad, ja mēs izsvītrotu 3.punktā piecus vārdus “uzdot Ministru padomei” un “ražošanas vajadzībām”, tas stimulētu Ministru padomi un, protams, arī tarifu padomi ātrāk grozīt ievedmuitas tarifus? Augstākās padomes lēmums stāsies spēkā piektajā dienā pēc tā publicēšanas, ātrāk nedrīkstētu, citādi visi to neuzzinās, un pēc tam, kamēr Ministru padome noteiks jaunus tarifus un iesniegs tos mums, šī ievedmuita tomēr tiks atcelta. Tas stimulēs Ministru padomi strādāt ātrāk, jo es pēc pieredzes zinu, ka Ministru padome ir spējīga visu novilcināt ļoti, ļoti ilgi.

A.Kodoliņš: Bez šaubām, var būt dažādas redakcijas un deputāti var izdarīt jebkādus svītrojumus lēmuma projektā, bet es esmu konsultējies arī ar citiem mūsu komisijas locekļiem. Mēs tomēr uzskatām šo redakciju par optimālu. Es neuzņemos vienpersoniski tagad izstrādāt citu redakciju.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Iepriekšējais referents teica, ka jūsu projekti esot absolūti vienādi, tāpēc man ir jautājums, Kodoliņa kungs. Vai jūs savā projektā arī paredzat atcelt ievedmuitas alkoholiskajiem dzērieniem, kartupeļiem, graudiem un tā tālāk, jo Krūmiņa kungs savā projektā paredz tās atcelt. Vai jūs arī paredzat atcelt?

A.Kodoliņš: Es neparedzu atcelt. Un arī Krūmiņa kungs neparedz. Es nezinu, vai šā pielikuma 1.punktā ir minēts alkohols. Man liekas, ka tas ir ietverts īpašā punktā. Atšķirība ir tāda: ja pieņems manis ieteikto redakciju, tad paliks pietiekami daudz preču grupu, kurām tiks saglabāti ievedmuitas tarifi, bet, ja pieņems šo divu komisiju ieteikto variantu, tiks noņemta ievedmuita arī gatavajai produkcijai, kuru ieved Latvijā.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Man ir šāds priekšlikums. Es kategoriski noraidu Krūmiņa kunga ierosinājumu balsot par ievedmuitām un izvedmuitām, it sevišķi par to noņemšanu vai uzlikšanu. Ar šo jautājumu jānodarbojas speciālistiem. Un man ir stipras aizdomas par Krūmiņa kunga, tā teikt, iedziļināšanos šajā jautājumā. Tas ir pirmais punkts.

Otrais punkts. Man ir priekšlikums par 3.punktu. Mēs nevaram tik vienkārši izvairīties no budžeta problēmu risināšanas. Es nezinu, kā deputāti var ignorēt faktu, ka budžetā ierēķināta pietiekami liela summa, kas balstās uz muitas nodokli. Mani ļoti interesē, kā mēs to summu budžetā savāksim. Es nezinu, es te nevienu no Budžeta komisijas neredzu, bet baidos, ka tik vienkārši, tik elementāri rīkoties nevarēs. Tāpēc man ir šāds priekšlikums: 3.punktā uzdot Ministru padomei izdarīt ko citu, nevis vienkārši uzrakstīt “neattiecināt”. Tā te ir uzrakstīts. Tātad būs viss – alkohols, graudi un faktiski visādas tādas lietas, kas ir tepat republikā ražojamas. Tāda forma vienkārši parāda, ka jautājums nav pietiekami profesionāli risināts, tāpēc man ir šāds priekšlikums: 3.punktā noteikt konkrētu termiņu. 12.oktobrī mēs izskatām budžeta koncepciju, tātad līdz 12.oktobrim Ministru padomei jāiesniedz Augstākajai padomei priekšlikumi par to, kā grozīt struktūru ievedmuitas tarifiem, lai minimalizētu vai noņemtu tās sagatavēm un attiecīgām izejvielām, no kurām šeit tiek ražota produkcija un attiecīgi palielinātu tos galaprodukcijai. Tādējādi, lai nebūtu pilnīgi sagrauts budžets. Tad mēs varētu uzlabot to situāciju, kāda ir rūpniecībā. Tam es varu piekrist. Tātad mēs varētu grozīt lēmumu, nosakot konkrētu laiku, lai varētu pabeigt šo procesu: sagatavēm un izejvielām, kas nepieciešamas rūpniecībā, minimalizēt vai padarīt par nulli ievedmuitas tarifus, savukārt kompensēt attiecībā uz galaprodukciju, kas varētu izkonkurēt mūsu preces, tajā skaitā uz alkoholu un tā tālāk, lai mēs nepazaudētu naudu budžetā. Tā es saprotu profesionālu attieksmi, citādi būs vienkārši iejaukšanās izpildvaras funkcijās. Es ļoti labi zinu, ar ko tas var beigties, ja šeit tiek balsots par to, kāda būs ievedmuita, piemēram, kartupeļiem.

Ģ.Krūmiņš: Godmaņa kungs, jūsu priekšlikums visā pilnībā ir atspoguļots mūsu lēmuma 2.punktā, ir tikai trīs dienu starpība. Jūs ierosināt to izdarīt līdz 12.datumam, mēs – līdz 15.

I.Godmanis: Ja tas ir tā, tad man ir priekšlikums balsot par pirmajiem diviem punktiem un 3.punktu pagaidām šajā lēmumā neiekļaut. Ja jūs uzskatīsit, ka tie dokumenti, kurus jums iesniedzām, neatbilst kādām prasībām, jums ir tiesības pieņemt citus lēmumus, bet apturēt tādā veidā...

Ģ.Krūmiņš: Manā lēmumā ir tikai divi punkti. Tādēļ es piekrītu priekšlikumam par pirmajiem diviem punktiem.

I.Godmanis: Par pirmajiem diviem punktiem – jā, bet par 3.punktu... Es uzskatu, ka šo jautājumu nevar atrisināt ar balsošanu šeit.

Ģ.Krūmiņš: Rūpniecības komisijas lēmumā par pirmajiem diviem...

Priekšsēdētājs: Lūdzu nerunāt vienā laikā, godātie kolēģi! Kodoliņa kungs ir nostājies pie mikrofona. Man nav skaidrs, vai viņš grib runāt vai arī ļaus runāt Zaščerinska kungam. Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Es tomēr gribētu teikt, ka vajag uzmanīgāk lasīt. To nekādi nevar attiecināt uz alkoholu un tā tālāk. Runa ir vienīgi par materiāliem. Un gribu atgādināt tikai to, ka Augstākā padome saņem šāda satura telegrammas: mēs tūlīt apstādināsim rūpnīcas ievedmuitas tarifu dēļ. Tā ka situācija nemaz nav tik viennozīmīga.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zaščerinska kungs!

J.Zaščerinskis: Es sapratu, ka no jautājumiem mēs jau esam pārgājuši pie apspriešanas.

Priekšsēdētājs: Ja jautājumu vairs nav, mums ir jāatklāj debates, tomēr es nespēšu nevienam dot vārdu debatēs, jo ir palikušas tikai trīs minūtes. Ņemot vērā, ka nākamajā nedēļā paredzēts valdības pārskats, mēs pie šā lēmuma projekta varam atgriezties tikai pēc tā datuma, kuru ierosina gan Krūmiņa kungs, gan Godmaņa kungs. Tādēļ es varu vienīgi aicināt valdību rīkoties operatīvi un izdarīt to, kas ir paredzēts šajā lēmumā, kuru mēs šovakar tomēr nepieņemsim, jo pēc divām minūtēm es pasludināšu plenārsēdi par slēgtu.

Lūdzu, Zaščerinska kungs!

J.Zaščerinskis: Man ir konkrēts priekšlikums. Aicinu visus kolēģus atbalstīt Kodoliņa kunga variantu, izdarot tikai dažus nelielus labojumus. Piemēram, 1.pants. Es principā esmu pret formulējumu, ka izvedmuita samazina konkurētspējas.

Ģ.Krūmiņš: Ievedmuita.

J.Zaščerinskis: Ievedmuita, piedodiet. Ievedmuita kā tāda nesamazina konkurētspēju, to dara vienīgi ievedmuita uz izejvielām, pusfabrikātiem un materiāliem. To nedrīkst attiecināt uz visām precēm. Tāpēc varētu 1.punktu vispār izslēgt, bet 3.punktā varbūt būtu vajadzīgs neliels svītrojums. Varbūt formulēsim tā – izslēgt pirmo teikuma daļu “Uzdot Ministru padomei līdz 15.oktobrim”.

Ģ.Krūmiņš: Rūpniecības komisijas lēmuma projektā 2.punkts.

J.Zaščerinskis: Neattiecināt noteiktos ievedmuitas tarifus uz izejvielām, pusfabrikātiem un materiāliem. Ar 15.novembri, nevis līdz. Ar 15.novembri. Kāds ir arguments? Godmaņa kungs teica, ka viņam vajadzīgs zināms termiņš sarunām ar Krieviju. Divas nedēļas laika it kā būtu. Un, ja ar 15.oktobri atceltu ievedmuitu izejvielām un pusfabrikātiem, es domāju, rūpniecība vēl izturēs.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs.

G.Grūbe: Man tomēr būtu lūgums izšķirties, ar kuru variantu strādāsim tālāk. Es aicinātu nobalsot par to. Un vēl man ir priekšlikums atbalstīt Kodoliņa kunga variantu, ar kuru varētu normāli strādāt tālāk, un iekļaut to nākamās otrdienas darba kārtībā kā pirmo jautājumu. Bet kas attiecas uz Rūpniecības komisijas piedāvāto variantu, es uzskatu, ka tā ir vienkārši avantūra. Tā arī to vajadzētu kvalificēt.

Priekšsēdētājs: Es izteikšu aizrādījumu Grūbes kungam par nekorektu rīcību.

Godātie kolēģi, ir 18.30, un vienīgais jautājums, ko es varu likt uz balsošanu, ir tāds – vai mēs pagarināsim plenārsēdi? Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 21, pret – 10, atturas – 6. Līdz ar to plenārsēde ir pagarināta.

Nākamais jautājums: kurš vēlas uzstāties debatēs? Debatēs neviens nevēlas uzstāties. Tādā gadījumā mums ir divi balsojumi, ar kuriem mēs izšķirsim, kurš lēmuma projekts tiks ņemts par pamatu.

Pirmais balsojums ir par Krūmiņa kunga iesniegto variantu, otrais balsojums – par Kodoliņa kunga variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Krūmiņa kunga variantu. 134.dokuments. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. 23 – par, 7 – pret, atturas – 11. Lūdzu dzēst.

Otrais balsojums ir par Kodoliņa kunga variantu – 152.dokuments. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 26 – par, 2 – pret, 12 – atturas. Tādējādi par pamatu ir ņemts 152.dokuments. Kodoliņa kunga variants.

Nākamais balsojums – iekļaut vai neiekļaut šo jautājumu kā pirmo otrdienas plenārsēdē. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, ka šis jautājums tiek iekļauts kā pirmais otrdienas plenārsēdē. Lūdzu rezultātu. Par – 30, pret – 3, atturas – 5. Līdz ar to jautājums kā pirmais iekļauts plenārsēdes darba kārtībā. Lūdzu Kodoliņa kungu sagatavot attiecīgu lēmuma projektu.

Plenārsēdi pasludinu par slēgtu. Paldies.

 

(Sēdes beigas)