Un sadzirdam svētos vārdus: Dzimtene, saule, sirds

Pirmdien, 8. novembrī, Nacionālajā teātrī notika dzejnieka Kārļa Skalbes 120. dzimšanas dienas sarīkojums

Jau krietni pirms tās 1992. gada jūnija dienas, kad no Stokholmas Augstās kraujas baznīcas uz Vecpiebalgas "Saulrietiem" tika pārvestas urnas ar Kārļa Skalbes un viņa dzīvesbiedres Lizetes pelniem, par atdzimstošās Latvijas valsts daļu bija kļuvis dzejnieka, publicista un valstsvīra atstātais garīgais mantojums. Arī tie dzejas un publicistikas slāņi, kas padomju laika izdevumos netika skarti. Pašā Atmodas sākumā Valdis Kupris saviem fotoattēliem par deportāciju tēmu lika apakšā Kārļa Skalbes rindas: "Es sapni par dzimteni pagalvī likšu, / Ar viņu atkal laimīgs es tikšu / Un dusēšu saldi kā mātes rokās — / Pat nāves mokās." Vīru koris "Kalējs", no Amerikas ierodoties uz Latviešu dziesmu svētkiem, pie Brīvības pieminekļa dziedāja savu himnu, kam arī Skalbes vārdi: "Kaļu rotas līgavai — / Mīļai, skaistai Latvijai."

Kārļa Skalbes atceres vakaru Rakstnieku savienībai palīdzēja sarīkot Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Kultūras ministrija un Kultūras fonds. Pēc literatūras zinātnieka Ilgoņa Bērsona scenārija dzejiski muzikālu uzvedumu bija izveidojis režisors Valdis Lūriņš, talkā aicinot scenogrāfu Gunāru Zemgalu, kustību konsultanti Tamāru Ēķi un Latvijas teātru aktierus. Skaņu gleznās un padziļinātā izjūtā Kārļa Skalbes dzejas tēlus ieauda Māris Sirmais ar saviem Valsts kora dziedātājiem. Pirmo reizi izskanēja arī Valda Zilvera dziesmas ar Skalbes dzeju.

Pārdomās par Kārļa Skalbes dzimtenes izjūtu un viņa loloto nākotnes Latviju kopsakarā ar mūsdienu dzīves realitātēm dalījās Lilija Dzene, Saulcerīte Viese un Jānis Peters. Dzejā savas izjūtas izteica Lija Brīdaka, Māra Zālīte un Andris Vējāns. Skanēja arī Imanta Ziedoņa un Andreja Eglīša dzejiskie veltījumi un Kārļa Skalbes novadnieces skolotājas Adinas Ķirškalnes apcere. Bet savu novēlējumu mums un nākamajām paaudzēm Kārlis Skalbe izteicis 1938. gadā publicētajā rakstā "Celtniecības patoss", kurā ir arī rindas: "Latvija jau ir tie cilvēki, kas viņā dzīvo. Cik lieli un cēli būs šie cilvēki, tik skaista un dižena būs Latvija. Vērtīgi ne tikai ārējie panākumi, bet arī tas, ko katrs sasniedz sava rakstura pilnībā. Starp visām celtnēm visskaistākā un dārgākā tomēr ir cilvēks pats. Mēs visi nevaram būt bagāti. Bet katrs var būt pilnīgāks, labāks. Ceļš ir vaļā. Mums visiem pie sevis jāstrādā. Latvijai vajadzīgi cildeni raksturi."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Dr. philol. Ilgonis Bērsons:

Laikabiedrs, kas nāk pāri laikam

Ievadruna Kārļa Skalbes 120.dzimšanas dienas sarīkojumā Rīgā 1999.gada 8.novembrī

Rīgā, Brīvības ielas malā, skulptūras veidā sēž mākslinieks Voldemārs Irbe, tautā saukts Irbīte, un vēlas katru garāmgājēju uzzīmēt.

Literatūrā tikpat sirsnīgs ir Kārlis Skalbe, Skalbīte, viņš ikvienā no mums dvēseliski ienācis kopš mūsu bērnības, kopš kārā pasaku lasīšanas laika. Jaunībā esam kopā ar viņu jau dzejas pasaulē. Vēl vēlāk — tautiskas pašapziņas stiprināšanai — meklējam atbalstu Skalbes publicistikā, viņa Mazajās un lielajās piezīmēs. Kārļa Skalbes mākslas burvības vārti atvērti visiem mūžiem.

Mums nav pilnīga Kārļa Skalbes iespieddarbu rādītāja, nav arī rokrakstu reģistra, un laiku pa laikam atklājas vēl nezināmi darbi. Pavisam nejauši avīzes "Dienas lapa" 1905.gada 2.decembra numurā, sludinājumu lappusē, atradu spožu Skalbes publicistisku rakstu — topošā žurnāla "Kāvi" prospektu. Nesen dabūju rokās paturēt vissenāko viņa vēstuli, tā glabājusies šogad mirušā literatūrvēsturnieka Imanta Pijola arhīvā, kuru viņš novēlēja Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Ir 1896.gada 26.oktobris, kad Skalbe Ērgļu pagasta namā raksta filozofisku vēstuli, kas sākas šādi: "Mīļais draugs! Kur Tu izrāvi tik neģēlīgu vārdu: "krustmāte". Vai taču Tev nebija neviena cita, glītāka vārda, ar ko parakstīties? (..) Es esmu priekš krustdēla par vecu un Tu priekš krustmātes par jaunu." (Vēstule ir skumji filozofiska, un tikai pašas beigas pauž kaut ko tiešāku: "Uz izrīkojumu būtu gājis, bet, tā kā dzīvoju, kā pagadās, — man nav ne "pieklājīgas" cepures, ne zābaku, ne mēteļa, — tādēļ palieku labāk kā Diogens savā mucā. Un man nav žēl to pāra minūšu, kuras ar Tevi pavadītu. — Sveika! — Tavs K.Skalbe.") Es prasu (kuram gan?). Kas ir šī Skalbem tuvā sieviete?

Ir jau arī publicētas vēstules, tomēr lielais vairums glabājas nelasītas (un neatšifrētas) dažādos fondos. Valsts Vēstures arhīvā sarakste ar līgavu, vēlāk — sievu — Lizeti (no 1904.līdz 1935.gadam) sastāda četrsimt sešdesmit divas vienības. Liktenis abus literātus bieži ir šķīris, bet uzticība un mīlestība palikusi līdz Skalbes pēdējai apziņas stundai 1945.gada aprīlī. Skalbes adresāti ir visi ievērojamie un daudzi mazāk ievēroti rakstnieki, jo viņš taču bija vairāku preses izdevumu veidotājs. Atsevišķas vēstules iekļautas atmiņu rakstos, piemēram, Jāņa Kārkliņa atskatā "Kopējos ceļos" (pat 1945.gada 4.februārī rakstītā).

Jānis Jaunsudrabiņš atcerējās gadus pēc pirmās revolūcijas, kad viņš strādāja žurnāla "Stari" redakcijā. "Man no tiem laikiem bija saglabājušās daudzas vēstules, kas šodien palīdzētu izcelt vienu otru ainu no dzejnieka pagātnes svešumā un trūkumā (piezīmēšu: tad Skalbe bija spiests bēguļot Skandināvijā), diemžēl šīs liecinieces tika apraktas Ropažu ciemā, kādas nelielas mājas dārzā. Tur viņas trūd, ja netika izraktas kopā ar citām mantām jau otrā dienā pēc mūsu aizbraukšanas uz Vāciju." Jāteic, ka reiz no Rakstnieku savienības braucām Jaunsudrabiņa atstāto mantību lūkoties, bet toreiz līdz viņa mājas dārzam netikām.

Kāpēc tik plaši stāstu par Skalbes vēstulēm? Tāpēc, ka tās ir cieši saistītas ar viņa jaunradi. Un tieši tāpēc apgādā "Preses nams" (vadītāja Māra Caune) top Kopotu rakstu izdevums divpadsmit sējumos ar nosaukumu "Kārļa Skalbes mūža gaitas".

Kad būsim izpētījuši Skalbes dzejoļu, pasaku, stāstu, rakstu manuskriptus, droši vien atklāsies arī pa kādam neiespiestam (vai variētam) darbam. Biogrāfijas un iespieddarbu cieši hronoloģiskais saaudums uzskatāmi atklās lielas personības veidošanos, paša un tautas prieku un bēdu (arī traģikas) saskarsmi. Būs redzams, cik grūti — lēni un arī strauji — izauga ideja par patstāvīgu Latvijas valsti, cik ļoti atbildīga bija Skalbes loma neatkarības izkopšanā, demokrātijas nostiprināšanā. Minēšu tikai divus piemērus. 1922.gada 16.jūlijā Satversmes Sapulcē viņš teica šādus vārdus: "(..) Rīgas pilsonība domā, ka pietiek ar to, ka mums ir augstskolas ēka un par citu nav jārūpējas. Bet, kungi, tā tas neiet. Ja jūs nenostādīsit mūsu latviešu kultūras un mākslas iestādes zināmos augstumos, tad mūsu jaunatne meklēs sev citur zinātnes un kultūras avotus, un tad Rīga neizpildīs savu uzdevumu, kas tai ir kā kultūras centram. Tātad, kungi, ar mūsu budžetu tā nerīkojieties kā tai pasakā, kur kāds skroderis, kad lejas galā pietrūkst, tad noņem no krūtīm un, ja tur sāk salt, tad ņem no apakšas nost. Tā nevar. Mēs nevaram atsegt savas krūtis un galvas un to drēbes gabalu, kas paliek pāri, likt pie kājām. Tā nevar rīkoties. Ja apcērp budžetus, tad jau vajag apgriezt visus budžetus, tad vajaga strīpot no visiem budžetiem."

1931.gadā, "Jaunāko Ziņu" 17.novembra numurā ievietots Skalbes raksts "Trīspadsmitais — nelaimes gads pagājis".

"Valsts trīspadsmitais gads aiziet. Viņš nav bijis laimīgs, viņš ir ievedis valsts ratus purvā, un mums vajadzēs saņemt visu uzmanību, lai noturētos uz cietas zemes. Saimnieciskā krīze ir smagi skārusi visas valstis, bet, ja mēs būtu bijuši apdomīgāki un tālredzīgāki, viņa būtu mums gājusi garām daudz vieglāk.

Trīspadsmitais gads ir bijis izsaimniekotājs. Viņš ir izsaimniekojis valsts labumus un nācijas cieņu — pa lielākai daļai par labu mūsu cittautiešiem. (..)

Nākošais gads mums nesola nekādus lielus ieguvumus. Mēs būtu laimīgi, ja varētu noturēties līdzšinējā stāvoklī un pasargāt to labklājību, kas mums vēl ir. Priekš tā mums būs jāsaņem visi spēki. Mūsu uzdevumi ir vienkārši: noturēt lata kursu, apgādāt bezdarbniekus un pasargāt saimniecību no sabrukuma. (..)

Beidzamos gados mēs esam domājuši tikai par to, ko no valsts var ņemt. Tagad, kad mums klājas grūti, jādomā par to, ko valstij un tautai varam dot. Mums priekšā stāv visgrūtākā cīņa, cīņa ar sevi pašu. Mums jāprot atteikties no sava labuma par labu vispārības labumam. Ja mēs to pratīsim, tad viegli pārvarēsim visas grūtības."

Ieklausīsimies Kārļa Skalbes vārdos šodien!

Arī tajos, kas šovakar skanēs no šīs skatuves sarīkojumā, kam iecerēts turpinājums.

Ja savāktu vienkop visus tos vārdus, kas rakstīti par un arī pret Kārli Skalbi, sanāktu vismaz divpadsmit papildsējumi. Tautā iecienīto rakstnieku un sabiedrisko darbinieku dažādi slāņi centušies vilkt uz savu pusi vai atgrūzt malā. Zigmunds Skujiņš šogad 29.jūlijā Kultūras kapitāla fonda Literatūras padomei rakstīja: "Mūsu izcilā dzejnieka un valstiskuma filozofa Kārļa Skalbes vietu latviešu literatūrā it kā jau neviens neapšauba, tomēr īsteni viņa nopelnus novērtēt līdz šim aizvien kaut kas kavējis. Autoritārajam Kārlim Ulmanim Skalbe likās par demokrātisku, boļševikiem par nacionālu, kultūras dzīves kārtotājus vācu okupācijas laikā baidīja viņa patriotisms, klaidiniekus pa laikam kaitināja dzejnieka liberālisms."

Tiesa, tā sauktā Skalbes problēma bija jau arī agrāk. Cariskā tiesa viņu ielika cietumā, bet kreisie radikāļi viņu nepieņēma.

1925.gadā, laikā, kad Rīgā bija iznācis pasakas "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" jau ceturtais izdevums, Maskavā latviešu padomju literāts Eduards Šillers uzrakstīja un Latvju izdevniecība laida klajā komēdiju "Kaķpēdiņš un vabulīte". Pirmais cēliens ir ļoti brīvs Skalbes pasakas dramatizējums, bet otrais — vērsts pret rakstnieku, kuram, kā teikts priekšvārdā, "Trekno cūku zeme (t.i., neatkarīgā Latvija) tagad mīļa". Skalbe nosaukts par Kaķpēdiņu, kurš lūdz viņam piedot par jaunības nemieru un kurš iemīl laisko Vabulīti.

Un vēl viens apmelojumu piemērs. 1986.gadā bijušais Saeimas deputāts Fricis Bergs uzrakstījis sūdzību komunistu vadības augstākajai iestādei un tajā izteica pilnīgu muļķību: Skalbe esot "dzīvē vienmēr atbalstījis valdošo reakcijas teroru".

Beidzot mēs esam svabadi no dažādiem idejiskiem aizspriedumiem. Imants Ziedonis 1992.gadā, kad Vecpiebalgas Saulrietos tika apbedīta urna ar rakstnieka pīšļiem, runāja par skalbiskumu kā īpašu jēdzienu — par smalkjūtību, kurā ir maigums un pazemība. Novadniece Adīna Ķirškalne tagad var stāstīt brīvas atmiņas par Skalbi.

Liela dažādība, pat pretrunība paužas mākslinieciskuma novērtēšanā literatūras vēstures grāmatās. Inese Treimane izceļ Skalbes dzeju, Guntis Barelis turpretī raksta: "Taču literatūras vēsturē Skalbe ir iegājis, pateicoties galvenokārt savām pasakām, kurām līdzvērtīgu latviešu literaturā nav" (Latviešu literatūras vēsture., 1999, 46.lpp.).

Kārli Skalbi nevar ātri izlasīt un izdziedāt (ne velti likteņdzejoļus "Aizvestais" un "Mocekļi" komponējuši trīs, četri skaņraži). Ziņu un iespaidu pārblīvētības, skaļuma un raķeššāviņu laikmetā liekas nedabiski apsēsties pie ozola stumbra un lasīt grāmatu "Klusuma meldijas". To vajag darīt. Arī Skalbes klusumam piemīt atveldzes aura, kas dod spēku.

Mīļš sveiciens mūsu laikabiedram, mūžības skartajam Kārlim Skalbem!

Dzejnieks Jānis Peters:

Viņš bija un palika pats

Runa Kārļa Skalbes 120.dzimšanas dienas sarīkojumā Rīgā 1999.gada 8.novembrī

Ja nacionālists ir dzejnieks, tad viņa talants pieder visiem — katram kultūras cilvēkam un visai tautai.

Ja viņš ir dzejnieks.

Ja sociālists ir dzejnieks, arī tad viņa talants pieder katram un visiem nācijas līmenī. Ja viņš ir dzejnieks.

Bet ja nacionālists ir tikai politiķis? Un ja sociālists ir tikai politiķis?

Tad viņš pieder kādai daļai, kādai šaurai domai, kādai ierobežotai interesei un maldīgai kaislībai.

Politiķis tikai sprediķo, dzejnieks vaicā un liek mums pārdomāt. Un ir vienalga, no kuras puses viņš nāk — no labās vai kreisās.

Skalbe liek mums pārdomāt, viņa nacionālismu dziļais dzejnieka talants pārvērš patriotismā. Arī Skalbe savos politiskajos uzsaukumos un pārdomās sprediķo, aicinot latviešus, visu latvisko un valstisko pāri partijām.

Skalbe no demokrātijas velk kvadrātsakni, un viņam iznāk valsts.

Bet dzejnieks sauc arī pats pret sevi — pret sevi kā politiķi.

Tā sevi ir apsaukuši daudzi, bet Skalbem tas ir arī izdevies. Varbūt vairāk nekā Rainim? Varbūt ne vairāk, bet harmoniskāk, vismaz no ārienes raugoties. Mēs jau maz zinām par to slogu, ko nesa Skalbe kā gaišais ģenijs. Bet gēnijam ir ģēnija traģēdijas.

Skalbes nacionālisms, pārtapis patriotismā, ir laikmetīgs un moderns arī šodien, universālo tehnoloģiju pasaulē, kura ne vien veido, bet bieži vien arī diktē liberālismu daudzos aspektos, kuros latviešiem būtu jābūt konservatīviem vismaz. Bet mūsu konservatīvisms taču var izpausties, dodot pasaulei pretim skaistu un tradicionālu literatūru, kas argumentē mūsu tiesības un spējas. Skalbe ir radījis tādu literatūru.

Skalbe ir viens no tiem gara darbiniekiem, kuri jau agrā jaunībā izkāpj ārā no savas dzejas prakses vien. Viņš piedalās tautas saukšanā un valsts celšanā.

Tādus māksliniekus sabiedrība bieži vien vērtē pretrunīgi. Bet Skalbe ir pats. Var tikai apskaust, cik ļoti viņš ir pats, kad raksta un kad dzīvo. Kādi vārdi, tādi darbi. It kā nebūtu bijis politieslodzītā likteņa cara laikā, it kā nebūtu bijis sūru kauju strēlniekos, it kā nesalauzts un gaišs viņš iznāktu no dziļi intīmās sāpes par tautas ieraušanu pašiznīcināšanās kaujās.

Skalbe ir viens no aizejošā gadsimta vistaisnākajiem latviešu dzejniekiem, kam, sķiet, pats Dievs ir turējis zelta lukturīti acu priekšā.

Skalbe, mūsu ķēniņš un latviskās sēklas sējējs, savos darbos nav atdarinājis vai izmantojis tradicionālos folkloras tēlus un atribūtiku.

Taču latviešu garīgās ētikas pazīmes caurstrāvo viņa jaunradi un reizē dara viņa pasakas pārnacionāli saistošas. Vai viņš, sacerot tās, ir domājis par plašāku publiku ārpus latviešiem, gluži kā to darīja Ibsens, sacerot savas drāmas un raidot tās tālāk pasaulei aiz ziemeļnieciskā areāla?

Objektīvā netaisnība, kas ierobežo mazskaitlīgu tautu garamantu izplatīšanu pasaulē šaurās valodas telpas dēļ, drīz kritīs, ja tikai paši to gribēsim.

Manuprāt, mums jāapbruņojas ar ticību, jā, ticību un nevis statisku cerību, ka pasaulei vēl ir lielas iespējas būt pārsteigtai Baltijas tautu mākslas un literatūras atklāšanā, tāpat kā vēl nesen tā sauktās lielo valodu zemes atklāja skandināvu literatūru.

Pasaules humānai informēšanai lielas iespējas paver modernie masu saziņas līdzekļi.

Skalbes pasakas varētu būt viens no mūsu pirmajiem piedāvājumiem internetā. Pragmatiski runājot, pasaka nav romāns, ko modernajam cilvēkam netīk lasīt garuma dēļ, un tā nav arī dzejolis, kuru bieži vien veido tikai iekšēja mūzika, brīžiem pat pašu lasītājiem nepieejama.

Es ticu, ka 21.gadsimtā bagātā, bet tieši tādēļ jau nogurusī Rietumu kultūra saņems negaidītu pienesumu no tā sauktajām mazskaitlīgajām jeb "aukstajā karā" aizmirstajām tautām. Protams, es nevaru nociesties nepiebilstot, ka šim uzdevumam gan mums, latviešiem, nepieciešams atrast savu "garīgo ģenerālkonsulu", kas spētu ar intuīciju uzminēt, kas pašlaik tur, citur, ir interesants un kas — garlaicīgs.

Skalbe dzīvoja starp izvairīšanos sacerēt himnu Staļinam 1940.gadā un Hitlera ģīmetnes piespiedu publicēšanu dzejnieka rediģētā "Latvju Mēnešraksta" burtnīcā 1944.gadā. Šie fakti spilgti un nežēlīgi raksturo Otrā pasaules kara giljotīnu pār cilvēku un tautu galvām. Manuprāt, nekas nespēj mazināt Skalbes pārdrošo uzņēmību, vadot žurnālu, kurā tika publicēti apbrīnojami augstas kvalitātes latviešu dzejnieku dzejoļi, prozistu stāsti, recenzijas, apskati, pētījumi un esejas. No Veltas Tomas līdz Zentai Mauriņai — kāda amplitūda brīdī, kad pati zeme deg. Paldies Kārlim Skalbem — dzejniekam, redaktoram un politiķim patriotam!

Un vēl. Es gribu atgādināt, ka īstenībā Latvija tomēr nekad nav dzīvojusi pavisam bez Skalbes.

Šeit, cenzētajā Latvijā Skalbem ir bijuši sabiedrotie arī pēc viņa nāves Visingsalas slimnīcā Zviedrijā 1945.gadā. Pateicoties Dievam, neaizmirsīsim pateikties par to arī visiem tiem cilvēkiem, kas sekmēja Skalbes darbu izdošanu Latvijā. Latviešu bērni klausījās un lasīja Rīgā izdotās Skalbes pasakas, un viņiem mala Kaķīša dzirnaviņas, un viņi brauca Ziemeļmeitas lūkoties. Un vecāki cilvēki līdz ar pasakām un dzejoļiem atgādināja par "Mazajām piezīmēm".

1985.gada 7.jūnijā dzejnieka znots Roberts Legzdiņš man Stokholmā iedāvināja Ilzes Skalbes–Legzdiņas sakārtoto bilžu grāmatu "Kārlis Skalbe stāsta".

Starp laipniem vārdiem nākamajā rindā bija uzdevums: Cien. Jānim Peteram ar lūgumu Vecpiebalgā ierīkot Kārļa Skalbes muzeju. Un paraksts — Roberts Legzdiņš ar sievu Ilzi un dēlu Andreju.

Mums visiem ir zināms, ka šis uzdevums ir izpildīts sen. Par to īpaši jācildina Saulcerīte Viese un Lilija Dzene, kuras pirms 13 gadiem izdarīja daudz vairāk, nekā toreiz vēl rādīja pulkstenis, kaut arī pulkstenis jau bija ceļā. Bet arī pulksteņus uzvelk cilvēki. Paši par sevi jau tie neuzvilkās, kā dažkārt to iztulko cilvēki, kas ir politiķi vien.

Kad mēs sakām 20.gadsimts, tad es redzu Skalbi, kurš pavisam jauns saprata — šis ir pirmais un vienīgais gadsimts, kurā latvieši uzvarēs. Vai viņam nebija taisnība? Bija taisnība.

Dr. philol. Lilija Dzene:

Ar sveicienu no "Saulrietiem", Skalbes garīgā patvēruma vietas

Runa Kārļa Skalbes 120.dzimšanas dienas sarīkojumā Rīgā 1999.gada 8.novembrī

Kad Jānis Akuraters Norvēģijas emigrācijā izauklēja domu par nacionālo teātri, gan pēc būtības, gan arī pēc nosaukuma, droši vien šajās iecerēs līdzdalīgs bija arī viņa likteņa biedrs Kārlis Skalbe. Tomēr par teātra cilvēku viņu nesauksim. No viņa pasaku tēliem teātra valodā visvairāk ir pārceltas "Kaķīša dzirnavas", un, protams, populāras ir leļļu filmas. Uz skatuves Skalbem, dedzīgu runu teicējam, visatbilstošākā vieta varētu būt tribīne.

1944.gada vasarā šeit, Nacionālajā teātrī, Baltajā zālē, aiz aptumšotiem logiem Kārlis Skalbe pasniedza Raiņa fonda balvas "Pazudušā dēla" izrādes dalībniekiem un uzrunāja inteliģenci kā tautas visatbildīgāko daļu. Tā bija viņa pēdējā runa Latvijā, kad dzejnieku ar cieņu klausījās, — un aktieri — trimdinieki paņēma no šī nama viņa vēlējumu ceļamaizei, turpinot kultūras darbu arī svešumā.

Kārļa Skalbes garīgā patvēruma vieta ir dzimtās Vecpiebalgas "Saulrieti", šī nepraktiskā māja kalna galā. Dzejniekam bija sapnis ieiet jaunā, pēc sveķiem smaržojošā mājā, kurā vēl nav iedzīvotas iepriekšējo paaudžu bēdas. Skalbes laikā tās arī neiedzīvojās un arī atjaunotie "Saulrieti" vieš mieru un gaišumu Piebalgā un visā Latvijā.

Uz "Saulrietu" lievenēm metālā griezti stāv Incēnu kaķis un Alauksta zivs. Bet Skalbes pasaku zinātāji tiem piedēvējuši arī dramatisku pretmetu: vienā pusē Kaķītis, dzīves samierinātājs, otrā — Lielā Zuvs ar savu gudrību: kampt un rīt, kampt un rīt. Pēdējā laikā Zuvs tiešām šķiet varen piepūtusies, jo šis ētisko ideālu apšaubītājs laiks Kaķīti tur aizdomās, ka esot slīpēts, viltīgs vai arī tāds naiviķis, ka sodu pelnījis. Par sludināto piedošanu, izlīdzināšanu.

Pirms četriem gadiem sakarā ar Skalbes dzeju krājuma izdošanu "Dienas" žurnālists jautāja: "Kurš šodien ir tik bagāts ar laiku, ka var atļauties nesteidzīgi lasīt Skalbi?" Temps ir kļuvis vēl straujāks, pa Piebalgas ceļiem nepārtraukti drāžas automobiļi, pa Alaukstu šaudās motorlaivas un laidelējas hidroplāni, Skalbe savā bluķenītē tur varētu apgāzties. It kā jau neiederas Skalbe ar savu baltumu un zaļumu niknajā pasaulē, kur valda melnā un sarkanā krāsa. Pasaku stāstītājs, puķīšu dzejnieks:

Ak, cik reiz tuva bij’ daba un prieks,

Runāja puķīte, kukainīt’s, nieks...

Bet "Saulrietu" kalnā cilvēki pierimst, apstājas, apdomājas. Sasveicinoties Skalbe esot sacījis: "Sveiks, draugs, ko jaunu tu esi pārdomājis?" Nevis — ko izdarījis, kur bijis, ko redzējis, bet — ko esi pārdomājis.

"Saulrieti" glabā dzejnieka, Lizetes un klusās, harmoniskās Ilzes mieru un apskaidrību, un arī to mīlestību, kas bija pārņēmusi Piebalgu un Latviju, šo namu atjaunojot. Vecs Reitera kora dziedātājs, kas mūrēja kamīnu, sievas, kuras auda grīdas celiņu "Skalbes krāsās", skolēni, kuri zāģēja, ēvelēja balkona margas, iegrebjot vienā maliņā arī savu vārdu. Kāds skolas bērns, domīgs gudrinieks, miķelīšu sauju dzejnieka atdusas vietā nolicis, esot jautājis Vecpiebalgas skolotājai: vai neesot zināms kāds ekstrasenss vai burvis, kas izdzītu no galvas domas par mantu un naudu. Viņš gribētu atgaiņāties, bet tādas domas no visām pusēm mācoties virsū.

Skolotāja droši vien atbildēja, ka Burvis jau tepat ir. Nesteidzīgi lasāms. Izjūtams. Pārdomājams.

Tad reiz apgarots un maigs

Mirdzēs cilvēcības vaigs.

Tās esot pēdējās rindas, ko rakstījusi dzejnieka roka.

Dr. philol. Saulcerīte Viese:

Ar vienmēr klātesošo pašcieņu, neatkarības un brīvības dziņu

Runa Kārļa Skalbes 120.dzimšanas dienas sarīkojumā Rīgā 1999.gada 8.novembrī

Par Kārļa Skalbes dzīvi varētu runāt daudzus jaukus vakarus, un viņa darbu brīnišķīgajā vienkāršībā atklāt jaunus agrāk nemanītus slāņus. Un skatījumu uz šiem slāņiem veidotu gan dzejnieka mākslas būtība, gan dienas, kurās dzīvojam mēs un kuras mēs pārdzīvojam. Šovakar man gribētos pieskarties kādai mazāk pieminētai līnijai viņa mūžā un dzejā, un tā ir — ziemeļzemes tēma. Viņam tik raksturīgais pretstats — ziedi un sniegs.

Toreiz, kad Kārlis Skalbe tikko bija kā grāmatu kolportieris kopā ar savu uzticamo Taksīti izstaigājis māju pēc mājas, kad bija dzinis vēršus no Piebalgas uz Rīgu un sadūšojies kājām aiziet uz "siltām zemēm", bet apstājies turpat pie Jēkabpils, viņš uzrakstīja pasaku, kas viņu ieveda lielo latviešu rakstnieku saimē — "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". Un tajā bija gan sapņi par teikās daudzinātajiem Ziemeļiem, gan tālo kāvu atblāzmas, kuras skaidrās ziemas naktīs reizēm varēja redzēt arī no Incēnu kalna, gan sirds, kas skanēja kā tikko no cepļa izņemta krūze.

Uz Ziemeļu zemēm Kārli Skalbi aizveda bēgļu gaitas pēc 1905.gada. Agri nokļuvis cara žandarmērijas uzmanības lokā, viņš dodas uz toreizējo Krievijas lielkņazisti — Somiju, un toreizējā Helsingforta, tagadējie Helsinki bēglim 1906.gada sākumā šķiet kā pašas brīvības simbols. Sajūsmināts viņš raksta savai līgavai — pat gaiss te šķiet cits! Jūras līcis ir aizsalis, somi ar slidām laižas pa līča ledu kā putni, pilsētas namos visur jūtama jaunā, granītā veidotā somu arhitektūra un tās mierīgais spēks, ielas ir brīnumaini platas, un tās allaž ved kalnā, tikai kalnā!

1907.gada nogalē dzejnieka liktenī savu lomu nospēlē somu klusā, bet spīvā pretestība cara žandarmērijas likumiem un rīkojumiem. Gluži necerot pirms gadu desmita Helsinkos man somu arhivāri deva iespēju ieskatīties Somijas ģenerālgubernatora dokumentos, kur vesela mape bija veltīta arī Kārlim Skalbem. Slepens rīkojums 1907.gada decembra sākumā pavēlēja arestēt un nosūtīt uz Pēterburgu Fabrikas ielā 8 dzīvojošo "Vecpiebalgas zemnieku Kārli Skalbi", bijušo žurnāla "Kāvi" redaktoru. Somu žandarmērija pēc dažādu dokumentu šurp un turp sūtīšanas atbild — Kārlis Skalbe jau novembra sākumā aizbraucis uz Pēterburgu. Taču pa sarakstīšanās laiku kāds slepeno dokumentu zinātājs jau ir brīdinājis Skalbi — viņam dzen pēdas, un pašā Ziemassvētku priekšvakarā Skalbe atrodas pavisam citā malā — Kristiānijā jeb Oslo.

Dzīve gan Helsinkos, gan vēlāk Oslo nav viegla. "Krūtis sāp," viņš raksta līgavai. "Nezinu, kā lai tieku ārā no šīs rijas — Kristiānijas...". Bet vajaga tik aiziet ārpus šaurajām ielām un palūkoties fjordu līkumos, mežos pār kalniem un debesīs, paveras tāds skaistums, ka par Norvēģiju domājot, vēlāk Skalbe atmiņās stāsta:

"Atceros, reiz nebija neviena ēra kabatā, es dienām dzīvoju bez maizes, ņēmu uz mutes drusku sāls un uzdzēru ūdeni. Un tomēr, skatoties no kalna lejā, es biju pateicīgs savam tēvam, ka viņš man dāvinājis šīs acis, ko apbrīnot skaisto Dieva pasauli."

Ziemeļu zemēs dzīvojot, nobriest doma par Krievijas mazo tautu vienotības meklēšanu. 1908.gada augustā Kārlis Skalbe raksta vēstuli somu valodniekam profesoram Jozepam Jūlijam Mikolam par ideju "tiltu taisīt", lai vienotām pūlēm sargātu savas nacionālās kultūras, apzinātos savu nāciju spēku un "valdība ievilktu savus dzelzs nagus tikpat uzmanīgi, cik tos tagad izlaiž".

No Norvēģijas dzimtenē atgriezdamies, Kārlis Skalbe paņem līdzi cieņu un apbrīnu pret lielajiem ziemeļu māksliniekiem — Bjernsonu, Ibsenu, Hamsunu. Viņa dzīvesbiedre Lizete, kas pavada viņu trimdā, visu tālāko literātes mūžu darbojas kā aktīva ziemeļnieku prozas tulkotāja. Taču vistuvāko gara radniecību Kārlis Skalbe jūt pret Somiju. Tās dabu, cilvēkiem, pret ziemeļniecisko izteiksmes veidu, kas tuvs arī latviešu tautas mākslai: "Mūsu vīrišķās darba dziņas iet uz ziemeļiem. Mēs viņās redzam vīrus, kuri vētrās un negaisos iet rūdīt savus spēkus un tikai bargā ziemelī atrod sev cienīgu pretinieku... Un tad šī leģenda par Ziemeļmeitu — vai tas ir kas cits kā fragments no Kalevalas — tikai mūsu vieglās, dzirkstošās tautasdziesmas formā. Paklausaties mūsu mīlestības dziesmās. Arī tās ziedu romantikas vietā izvēlas sev ceļu caur sniega romantiku," dzejnieks raksta "Mazajās piezīmēs". — "Mēs esam ziemeļnieki pēc dabas".

Mēs esam daudz runājuši un rakstījuši par Kārli Skalbi kā sirds un saules dzejnieku, par sirsnīgāko latviešu mākslinieku. Un tāds viņš patiešām arī ir. Taču neatdalāma no dzejnieka mākslas dziļākajiem slāņiem ir skaļi neteiktā, bet vienmēr klātesošā ziemeļnieciskā nepakļaušanās, neatkarības, brīvības dziņa, pašcieņa, kas paliek nesalaužama pat visgrūtākajos likteņgriežos. Šī izjūta tad laikam arī noteic Kārļa Skalbes dzejā tik īpatnējo "ziedu un sniega romantikas" apvienojumu un gadiem koptu izpratni, ka īstā mākslā "vārds tiek apturēts uz lūpām, kamēr viņš top silts no mūsu dvašas un viņā kā mīkstā vaskā iespiežas skaidra patiesības apziņa".

Dzejnieks sagaida viesus "Saulrietos" 1937.gadā

 

Andrejs Eglītis:

Nemirstīgie raksti

Kārlim Skalbem

Kad ka®otāja zobens dusai saņem nāves maksti —

Tam tautas izmisums un sapņi mūžam neļaus rūsēt;

Kāpj laikiem cauri nemirstīgi asmens cirstie raksti

Ar austru purpurotu tautas pārlaicībā kūsēt;

Tur latvju sējējs sēj, vēl upēs Dieva ēna i®as,

Bērns pestīšanu acīs nes virs kapu lauku grīšļiem —

Uz jaunām audzēm raksti nemirstīgie stāstot šķi®as

Par valsti ceļamo no uguns, dievības un pīšļiem.

Andris Vējāns:

Trejs pučes

Sveiciens no rudzupuķu zemes

Nu jauneibas dīnu austras

Leidz mirkļam, kod saule rīt,

Tovųs acīs un tovā sirdī

Trejs Kristus pučes zīd.

Tu naktī sorkonū rūzi

Aiz jyurom pajēmi leidz

Un cēli cīsšonu krystu,

Lai ataust pųr azarim reits.

Bet vyzbuleiti boltū

Sev cīši spīdi pi kryuts,

Lai svešuma borgojūs vējūs

Tei klusi par dzimtini lyudz.

Un ticeiba nanūveita

Pat caurajā mųla traukā.

Tev nasu jųs zylū puči

Nu Latgolas rudzu lauka.

Skolotāja, dzejniece Adina Ķirškalne:

Tā kā pie dievgalda iet

Visos laikos Kārlis Skalbe dzīvojis līdzi tautas likteņgaitām. No Saulrietu kalna un mūžam zilajiem Latvijas kalniem nācās atvadīties 1944.gada 16.augustā, aiznesot dzimtenes putekļus "uz savas platmales malām". 1945.gada 15.aprīlī trimdas zemē Zviedrijā piepildījās dzejnieka rakstītais: "Meklētāja ceļš ir galā./Vakars metas, tālu iets...", un Stokholmā pie Augstās kraujas baznīcas virs pelnu urnas piemiņas plāksnē iegūla vārdi: "Kaļu rotas Latvijai..."

Latvijā šīs rotas vēl ilgi gulēja aizmirstībā, gaidot citus laikus, kad "celsies viss, kas daiļš un cēls". Tikai 1987.gadā Saulrieti kļuva par dzejnieka Kārļa Skalbes muzeju. Reizē muzejs ir arī dzejnieka dzīvesbiedres Lizetes Skalbes — izcilas tulkotājas, pašaizliedzīgas un cildenas sievietes mūža un darba cildinājums. 1992. gada 20.jūnijā notika dzejnieka un tulkotājas īstā pārnākšana Saulrietu kalnā, kad viņu urnas novietoja tur, kur "sirdij viss, ko viņa prasa" un kur Alauksts spīd "kā zobens, iesprausts skuju vainagā".

"Katra atmiņa par Kārli Skalbi ir kā ūdens vizēšana zem saules", pēc dzejnieka nāves 1945.gadā rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš. Man gribas vēl piemetināt — rudzu ziedēšana, kad siltā vasaras dienā pats Dieviņš pārklāj vārpām pelēku mētelīti.

Pirmo reizi dzejnieku vaigā skatīju 1934. gada vasarā, kad Vecpiebalgas Viduskapos atklāja pieminekli brāļiem Kaudzītēm. Runāja, ka svinībās piedalīšoties arī Skalbe. Svētkus ievadīja dievkalpojums baznīcā. Pilni soli baznīcēnu, šalc ērģeles, skan dziesmas, līst saulstari baznīcas lielajos logos.

Tik saldi top, kā sēdot baznīcā

Ar dievkociņa zaru mātes grāmatā...

Daudz ziedu, daudz runu, bet atceros tikai Skalbes teikto. Tumši pelēks uzvalks, baltu ziedu pušķis, sirsnīga, paklusa, tomēr skaidri sadzirdama balss, rindkopa no "Mērnieku laiku" ievada:

"Veco krustmāt, kad tu man dosi to manas mātes balto lakatu, kuru man šodien rādīji? — "Tad, meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā."

Šo citātu dzejnieks risina tālāk. "Iet mācībā" Piebalgā nozīmē baznīcā iesvētīties. Vai Latvija arī jau nav kā pieaugusi iesvētāmā meita, ja viņai ir tik cildeni censoņi, kuriem šodien tiek atklāts piemineklis? Mēs redzam, kā viņa iznāk no dievnama, un pāri baznīcēnu galvām mirdz viņas zīļu vainags.

Cik brīnišķīga glezna. Redzu gan dievnamu, gan Latviju, gan viņas zīļu vainagu. Sirds pielīst ar gaišu lepnumu, ar pienākuma apziņu, ka Latvijas vainags saudzējams un vairojams, lai tas būtu pamanāms pasaulē. Kad šolaik tik bieži runā par "Latvijas tēlu" man prātā nāk tieši Kārļa Skalbes dzejiskais un tēlainais Latvijas redzējums. Un vēl man jādomā par Imanta Ziedoņa teikto, kad dzejnieka pelnu urna tika atdota dzimtās zemes klēpim:

"Kārlis Skalbe ir latviskā gara pārstāvis pats par sevi un pats ar sevi. Ļoti latviska persona. Runa ir par izmirstošām, brīnišķīgām kategorijām — par maigumu un pazemību. Kas šodien gan uzdrošinātos apgalvot, ka vispār jāpastāv vīrišķam maigumam? Mūsu tauta mirst no brutalitātes. Prese ir brutāla, un ļaužu runas ir brutāli ironiskas. Skalbe nāk no tautas dziesmām. Viņš pats bija piedzimis no tām. Skalbe mums jāsargā kā mūsu dzīvība, skalbiskums, šī smalkjūtība."

Bet 7.novembrī kā svētceļnieki kāps svecītes Saulrietu kalnā un vīs gaismas vainagu dzejnieka piemiņai.

Šai vietā, kur klusuma puķe

Balta un latviska zied,

Lai mūsu soļi un domas

Tā kā pie dievgalda iet.

Lai, stiprāki kļuvuši, varam

Labo no ļaunā šķirt

Un sadzirdam svētos vārdus:

Dzimtene, saule, sirds.