Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Augsti godājamais Somijas prezident! Ekselences! Dāmas un kungi!

Mēs tuvojamies gadsimta noslēgumam. Šo gadsimtu iezīmē agrāk nepieredzēta slepkavošana divos pasaules karos, holokausta šausmas un vairāk nekā piecdesmit aukstā kara gadu, kurus vairāk nekā puse Eiropas pavadīja, nīkuļojot zem komunistiskā režīma.

Pirms desmit gadiem pasaule ar izbrīnu noraudzījās, kā gavilējošs pūlis sagrāva sadalītās Eiropas taustāmo simbolu. Apkaunojošais Berlīnes mūris, kas reiz mirka nevainīgu cilvēku asinīs, to cilvēku asinīs, kas bija nogalināti par tik vienkāršo vēlmi šķērsot šo mūri, bija desmitiem gadu stāvējis kā dzelzs aizkara reāls iemiesojums.

Starp tiem miljoniem cilvēku visā pasaulē, kas televīzijā vēroja šos notikumus, neviens nebūtu varējis būt laimīgāks par latviešiem, kas lieliem soļiem ar savu dziesmoto revolūciju gāja pretim savas brīvības atgūšanai, tāpat kā daudzi citi mūsu kaimiņvalstīs. Šis bija iespaidīgs apliecinājums tam, ka ļaunuma impērija patiešām drupa. Šī bija zīme, ka pasaule ir pārmaiņu priekšā.

Ja Berlīnes mūris cilvēku apziņā kļuva par aukstā kara radītā sadalījuma simbolu, tad Baltijas jūras austrumu krasts bija tikpat reāla un tikpat nežēlīgi apsargāta robeža. Tāpēc ir ļoti piemēroti šeit iesaistītajām pusēm šodien pulcēties, atzīmējot aukstā kara beigas.

Es gribētu no sirds sveikt šīs vēsturiskās un aizkustinošās Jiveskiles konferences rīkotājus. Paldies par šo ievērojamo iniciatīvu un par jūsu vēlēšanos atgādināt visai pasaulei, cik daudz mēs esam sasnieguši pēdējos desmit gados. Pieci prezidenti, kas šeit pulcējušies, pārstāv piecas Baltijas reģiona valstis ar trejādu aukstā kara laikā gūtu pieredzi. Polijai bija satelītvalsts statuss, bet trim Baltijas valstīm — pilnīga inkorporācija. Plaukstošās Somijas, kas mūs laipni šodien uzņem, demokrātija tieši pirms sešdesmit gadiem arī bija nopietni apdraudēta, kad padomju spēki sāka masveida iebrukumu šajā miermīlīgajā zemē. Es vēlētos izteikt visdziļāko apbrīnu par somu tautas drosmi, sīkstumu un apņēmību, ko tā parādīja Ziemas karā, veiksmīgi aizstāvot savu valsti.

Atzīmējot aukstā kara beigu desmitgadi kā brīdinājumu nākotnei, atcerēsimies dažus no šī ilgstošā un dārgi izmaksājušā konflikta priekšgājējiem. 1945. gada pavasaris, kas atnesa brīvību Rietumeiropai, nesa arī piecdesmit stagnācijas gadus otrai Eiropas pusei. Vissmagākais stāvoklis bija Baltijas valstīs, kas bija noslaucītas no kartes kā neatkarīgas valstis. Šīm valstīm Otrais pasaules karš īsti nebeidzās līdz 1991. gadam, kad tās atguva neatkarību.

Bet kā tas nācās, ka dzelzs aizkaram vispār bija lemts krist pāri Eiropai? Kāpēc asiņainajai Otrā pasaules kara sadursmei tūlīt sekoja ilgstoša konfrontācija aukstā kara apstākļos? Bez šaubām, šeit var saskatīt padomju imperiālisma un agresijas izpausmi. Tomēr mums arī godīgi jāatzīst, ka daļa atbildības gulstas uz Rietumu sabiedroto līdzdalību. Eiropas sadalīšana divos naidīgos blokos, neizsakāmās desmitu un simtu miljonu cilvēku ciešanas pusgadsimta garumā būtu bijis iespējams novērst. Tās būtu bijis iespējams novērst, ja Rietumu demokrātijas nebūtu padevušās tuvredzīgajai un neattaisnojamajai piekāpšanās politikai attiecībā pret Padomju Savienību.