"Aukstais karš ir aiz mums. Priecāsimies par mieru!"

Turpinājums

no 1.lpp.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Šādas piekāpšanās politikas sekas jau bija redzamas dažus gadus iepriekš, kad Rietumu demokrātijas pasīvi piekrita tam, ka nacistiskā Vācija okupēja Čehoslovākiju. Līdzīga klaja Austrumeiropas interešu neievērošana Potsdamā, Teherānā un Jaltā drīzāk sakurināja, nevis apspieda padomju ekspansionistiskās tieksmes. Tas bija pretrunā ar visiem Nāciju līgas izvirzītajiem principiem. Tas deva smagu triecienu visai Eiropas austrumdaļas sociālajai un ekonomiskajai attīstībai. Tas noveda pie dārgas un bīstamas bruņošanās sacensības, kurai būtu bijušas neglābjamas sekas, ja būtu izcēlies "karstais karš".

Bezjēdzīgas piekāpšanās attieksmi, kas patiesi bija aukstā kara sadursmes priekštece, ilustrē zīmīte, ko ASV prezidenta Harija Trūmena padomnieks Džozefs Deivīzs nodeva savam valsts vadītājam Potsdamas konferencē 1945. gada jūlijā: "Man šķiet, ka ir aizskartas Staļina jūtas, lūdzu, izturieties jauki pret viņu." Ir zināms, ka Čerčila kungs izteicis tieši šādu pašu attieksmi: "Ja Staļins pieprasa Baltijas valstis, dosim tās viņam."

Joprojām nav aprēķināta cilvēku ciešanu cena, kas bija jāmaksā par šo diplomātisko "jaukumu". Mēs zinām, ka tā bija īpaši liela trijās Baltijas valstīs. Padomju režīms bija nolēmis izdzēst šo tautu nacionālo identitāti, to saikni ar pagātni, kā arī saikni ar pārējo šī reģiona daļu. Mērķtiecīgas un apzinātas rusifikācijas politikas rezultātā bija apdraudēta pati šo tautu pastāvēšana. Latvijā iedzīvotāju masu deportācijām līdztekus notika arī milzīga krieviski runājošu cilvēku iepludināšana no vistālākajiem padomju impērijas nostūriem.

Aukstā kara beigas atjaunoja Latvijas un tās kaimiņvalstu suverenitāti un neatkarību, kā arī to tiesības piedalīties starptautiskos procesos. Tās atdeva Latvijas ļaudīm iespēju baudīt vispārpieņemtās tiesības un brīvības. Šodien latvieši ir pieņēmuši par pašsaprotamu atgūto parlamentāro demokrātiju, kā arī izteiksmes un biedrošanās brīvību. Mēs starptautiski sadarbojamies dažādos līmeņos, tādējādi piedalāmies to mērķu un vērtību atbalstīšanā, kas mums ir kopīgas ar citām Eiropas demokrātiskajām valstīm.

Pēdējā formālā lappuse aukstā kara vēsturē Latvijā tika aizvērta pavisam nesen. Tikai pagājušajā mēnesī pilnībā demontēja Skrundas radaru iekārtu un Krievijas militārais personāls atstāja Latviju, izdarot to pirms nolīgtā datuma. Pats šis līgums un tā īstenošana ir radikāls solis, atkāpjoties no aukstā kara domāšanas, un iezīmē jauna pamata veidošanu Latvijas un Krievijas attiecībās.

Ekselences, dāmas un kungi!

Aukstais karš, kas laimīgā kārtā ir beidzies, nebija tikai ietekmes sfēru un militārās stratēģijas jautājums, tas cieši skāra arī vērtības un ideoloģiju. Tā kā komunisms kā autoritāra sistēma ir cietis nožēlojamu sakāvi, visai Eiropai tagad ir dota iespēja pieņemt demokrātiju par savas pilsoniskās sabiedrības pamatu. Šajā sakarā ir skaidri redzams, ka starptautiskajās attiecībās ir jāseko šiem pašiem ētikas un morāles principiem. Mazākajām valstīm ir jāvar bez ierobežojumiem kā vienlīdzīgiem partneriem piedalīties dažādos starptautiskas kopdarbības pasākumos, un tās nekad vairs nedrīkst izmantot kā ķīlniekus lielo valstu varas sadalīšanas darījumos.

Skumjais aizejošā gadsimta mantojums atgādina mums, ka nevar un nedrīkst samierināties ar kliedzošiem starptautisko tiesību pārkāpumiem. Tādēļ Latvija ir izteikusi savu politisko un praktisko gribu piedalīties krīzes pārvarēšanas operācijās nestabilajā Balkānu reģionā. Nesenā traģēdija Kosovā skaidri parādīja, ja pasaules demokrātijas pieņem vienotu pozīciju un parāda politisko gribu, kas nepieciešama, lai aizstāvētu cilvēces pamatvērtības, sadursmes ir iespējams savaldīt, asinsizliešanu novērst un noziegumus pret cilvēci sodīt atbilstoši starptautisko tiesību normām. Var tikai cerēt, ka starptautiskā sabiedrība būs vienlīdz stingra citu konfliktsituāciju gadījumos, kuros ir daudz upuru civiliedzīvotāju vidū.

Svarīgākais ieguvums no aukstā kara beigām ir pieaugošā sadarbība arvien ciešāk savstarpēji saistītajā pasaulē. Viens no Jaunās pasaules kārtības principiem ir katras suverēnas nācijas pamattiesības izvēlēties savas drošības nodrošināšanas veidu. Latvijas ārpolitikā šīs tiesības tiek īstenotas kā cieša virzība uz iestāšanos NATO. Šajā transatlantiskajā struktūrā mēs saskatām garantiju brīvai, drošai, stabilai un demokrātiskai pasaulei. Triju Viduseiropas valstu integrācija NATO, kas pirms desmit gadiem nebija iedomājama, ir izrādījusies veiksmīga. Mēs esam apņēmības pilni, cik vien iespējams, labi sagatavoties nākamajai paplašināšanās kārtai.

Pats svarīgākais šobrīd ir fakts, ka Latvija visā drīzumā gaida uzaicināšanu uz sarunām, lai iestātos Eiropas Savienībā, pārnacionālā organizācijā, kas nodrošina labklājību, stabilitāti un drošību ar integrācijas un iesaistes starpniecību. Latvijas iedzīvotājiem uzaicinājums uz sarunām šī gadsimta pēdējā mēnesī būs pats pieņemamākais simbols tam, ka aukstais karš ir patiesi beidzies un ka ģeopolitiskās ietekmes sfēras patiesi pieder pagātnei. Mēs būtu īpaši pateicīgi, ja tas notiktu laikā, kamēr prezidē Somija, valsts, ar kuru mēs jūtam īpašu radniecību un draudzību, jo mums ir kopīgas vērtības un mērķi. Mūsu uzaicināšana drīzumā notiekošajā Helsinku galotņu tikšanās laikā nekļūdīgi parādītu, ka Latvija ir atkal pievienojusies Eiropai, sabiedrībai, no kuras tā ar varu tika atrauta ilgāk nekā piecdesmit gadus.

Latvija ar nepacietību gaida šīs sarunas un vēlas virzīties uz priekšu savā ātrumā, balstoties uz objektīvu gatavību un nopelniem. Mēs esam pārliecināti, ka šis ir labākais veids, kā nodrošināt jauno dalībvalstu kvalitāti un līdz ar to arī paplašinātās Eiropas Savienības kvalitāti, kas paliks ietekmīga un stipra.

Tuvojoties jaunajam gadu simtam un gadu tūkstotim, mēs ceram, ka Eiropai tas būs labāks nekā jebkurš gadsimts līdz šim. Mēs arī vēlētos redzēt, ka Latvija pārvar pēdējās aukstā kara mantojuma paliekas, tajā skaitā izārstē psiholoģiskās rētas, kuras padomju sistēma atstājusi daudzos mūsu cilvēkos, un pēc tam paātrināti atgūst visu savu zaudēto laiku. Mēs gribētu redzēt Latviju kļūstam par līdztiesīgu, produktīvu Eiropas nāciju ģimenes locekli, par cienītu partneri kopīgu lēmumu pieņemšanā, kā arī par augstu vērtēta ieguldījuma devēju kopīgajā kultūras mantojumā.

Aukstais karš ir aiz mums. Priecāsimies par mieru! Sadalīta Eiropa ir aiz mums. Priecāsimies par Eiropu, nesadalītu un vienotu! Mēs, kas dzīvojam Baltijas jūras austrumu krastā, vēlamies atgriezties no aukstuma un sildīties atkal pie pavarda, kas ir Eiropas civilizācija.