1992.gada 7.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs: Uzsākam rīta sēdi. Lūdzu, ieņemiet vietas! Mēs vakar valdības atskaiti beidzām ar Jūras lietu ministra atskaiti. Mēs noklausījāmies Jūras lietu komisijas vadītāja Einiņa atzinumu, bet jautājumus neuzdevām. Vai ir jautājumi? Sekretariātā ir jautājumi?

Caunes kungs, lūdzu! Deputāts Caune atteicās jautāt. Vai ir citi jautātāji? Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Tur ir kļūda. Es gribu jautāt labklājības ministram.

Priekšsēdētājs: Runa ir par jūras lietām. Jautājumu nav. Paldies.

Pirms turpinām darbu, man jums jānolasa ierosinājums, kuru iesnieguši deputāti Ozols un Grūbe. Ierosina šodien darbu uzsākt ar Latvijas Bankas prezidenta Repšes un Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa kunga ziņojumiem. Pēc šo ziņojumu izvērtēšanas izlemt par tālāko Latvijas Bankas un valdības darba atskaiti.

Vispirms trīs praktiskas problēmas. Kā es redzu, zālē nav Godmaņa kunga, jo vakar vakarā deputāti, kā es saprotu, neiebilda, ka turpināsim tādā kārtībā, kā bija nolemts.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Es gribētu cienījamos kolēģus informēt, ka šis priekšlikums nav tikai Grūbes un Ozola kunga parakstīts priekšlikums. Pašlaik zālē ienāk Kehra kungs, viņš tikai nepaspēja parakstīties zem šā mūsu aicinājuma.

Lūdzam atbalstīt un iepriekš uzklausīt bankas prezidenta un premjera ziņojumu, lai pēc tam vērtētu, kā konstruktīvākā gultnē ievadīt tālāko Latvijas Bankas un valdības atskaites izvērtējumu, jo vakardienas informācija summāri ir aizvakar dzirdētās televīzijas izrādes un iesniegto rakstisko informāciju summa. Vakar dokuments ir saņemts, galvenajos vilcienos šī informācija praktiski jau ir mūsu rīcībā. Bet tajā pašā laikā kopumā kompleksi valdības pārvaldes problēmas vakar netika tvertas. Un tieši šā iemesla dēļ man būtu lūgums atbalstīt trīs deputātu iesniegto priekšlikumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbe!

G.Grūbe: Es, cienītie kolēģi, lūgtu noklausīties bankas prezidentu un arī valdības priekšsēdētāju tāpēc, ka esam noklausījušies pirmo bloku, kas attiecas uz ekonomiskām lietām. Praktiski esam noklausījušies visus ministrus, kuri atbild par ekonomisko stāvokli valstī. Tāpēc es piebiedrojos tieši šādam priekšlikumam, proti, tagad noklausīties valdības vadītāju un arī Repšes kungu un tad turpināt noklausīties pārējo ministru darbu. Pašreiz mēs taču esam iepazinušies arī ar visu ministru atskaitēm.

Es domāju, ka tālāko procedūru mēs varētu drusciņ vienkāršot, bet to lemtu pēc tam, jo ir vajadzīgs laiks, ne tikai lai visu šo atskaiti noklausītos, bet arī lai izskatītu un pieņemtu Augstākajā padomē daudzus projektus. Lai mēs varētu racionalizēt savu darbu, es lūgtu izskatīt šādas procedūras iespējamību.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, vai jūsu ierosinājumu nevajadzēja papildināt: ja skatām ekonomisko bloku, tad jau ārējās tirdzniecības ministrs Zausājevs arī pieder pie šā bloka.

G.Grūbe: Jā, es varētu piekrist šādai nostājai. Kā saprotu, arī kolēģiem var būt lieli iebildumi, ka vispār šāds priekšlikums netiks pieņemts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimanis. Pēc tam – Čebotarenoka.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Gluži otrādi, es uzskatu, ka, lai cik neveiksmīgi mūsu vakardienas “šovs’’ arī nebūtu gājis, mēs nedrīkstam mainīt scenāriju. Mums te tomēr jārēķinās ar to, ka šiem cilvēkiem, kurus Grūbes kungs ļoti grib taisīt kā galvenos vainīgos un sarīkot savu uguņošanu, tomēr ir jāsagatavojas uz to, kas viņus sagaida. Un mums ir jāturpina. Tieši tā, Grūbes kungs, viņiem ir jāsagatavojas uz to. Un tāpēc turpināsim tā, kā esam iecerējuši. (Zālē smejas.) Tas tik vēl trūka, ka mēs sāksim mētāties šodien tā, rītu – tā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Čebotarenoka! Kolēģi, lūdzu uzmanību!

V.Čebotarenoka: Ja mēs atkal sāksim pārspriest, kuram dot vārdu, kuram ne, debates aizņems vismaz stundu, jo katram būs iespēja teikt savu jā, savu nē. Es domāju, ja reiz esam nolēmuši, tad mums vajag turēties pie vārda un uzklausīt visus ministrus. Savā un arī tāpat domājošo deputātu vārdā es gribētu atvainoties ministriem par to, ka viņiem bez pārtraukuma bija jāuzklausa apvainojumi, šovs, teātra izrāde. Galu galā mēs viņus uzaicinājām; kā viņi māk, tā arī viņi uzstājās. Es domāju, ka labāk ir noklausīties viņus un pēc tam vērtēt, nevis visu laiku apvainot. Paldies.

Priekšsēdētājs: Mums, kolēģi, būtu jāizšķiras balsojot sakarā ar to, ka mums nav pieņemts lēmums par secību, kādā izskatām valdības un Latvijas Bankas prezidenta atskaiti.

Šeit ir minēts mūsu lēmumā… Lūdzu uzmanību! Kolēģi, uzmanību! Mūsu lēmuma 1.punkts ir šāds: “Noteikt Latvijas Republikas valdības atskaitē šādu secību: Latvijas Republikas ministru atskaites Latvijas Republikas valdības vadītāja noteiktā secībā, grupējot tos pa valsts pārvaldes nozarēm.’’ Latvijas Republikas valdības vadītājs ir iesniedzis dokumentu, kurā viņš ir noteicis secību, kādā atskaitās ministri.

Es šo skaidrojumu sniedzu tikai tāpēc, ka, lai pieņemtu Grūbes kunga un Ozola kunga priekšlikumu, ir vajadzīgs atcelt mūsu lēmumu, tas ir, ir vajadzīga 61 balss. Ozola kungs, jūs piekrītat Grūbes kunga komentāram, ka pie šā bloka būtu jāpieskaita Zausājeva kungs? Vai te ir vajadzīgi atsevišķi balsojumi? Piekrītat, ja? Paldies.

Godātie kolēģi, lūdzu, balsosim par deputāta Ozola un Grūbes iesniegumu, ar kuru viņi ierosina uzsākt šīsdienas plenārsēdi ar Latvijas Bankas prezidenta Repšes un Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa kunga ziņojumiem, pirms tam vēl noklausoties ministru Zausājevu. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu. Rezultāts: 33 – par, 44 – pret, 24 – atturas. Kārtība paliek iepriekšējā.

Vārds atskaitei ārējās tirdzniecības ministram Zausājeva kungam. Desmit minūtes. Lūdzu.

E.Zausājevs, ārējās tirdzniecības ministrs: Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Ārējās tirdzniecības ministrija nodibināta ar 1991.gada 13.novembra likumu par Latvijas Republikas ministrijām, likvidējot Materiālo resursu ministriju un Tirdzniecības ministriju. Daļēji pārņemot šo ministriju funkcijas un to pārziņā esošos uzņēmumus, pašreiz ministrijas pārziņā ir 62 valsts uzņēmumi, to skaitā 17 tirdzniecības un starpniecības firmas, četri vairumtirdzniecības uzņēmumi, valsts veikali. Visi ministrijas pārziņā esošie uzņēmumi savas saistības ar valsts budžetu ir nokārtojuši. Ministrijai noguldījumu ārvalstu bankās nav. Pēc Latvijas Bankas ieteiktā diferencētā rubļa kursa ministrijas pārziņā esošajiem uzņēmumiem par produkciju, kura nosūtīta uz Krievijas rubļa zonas valstīm līdz 20.jūlijam, ir radušies zaudējumi 127 miljonu rubļu apmērā.

Lai radītu tiesisku pamatu ārējai tirdzniecībai, Ārējās tirdzniecības ministrija savu darbību 1992.gadā veica šādi. Pati galvenā uzmanība tika pievērsta starpvaldību nolīguma noslēgšanai. Tika noslēgti visi starpvaldību nolīgumi ar NVS valstīm. Pieprasīto un piedāvāto preču klāsta pamatā bija 1990.gada piegāžu sortiments.

Ir daudz pārmetumu par šiem līgumiem, ka tie darbojas neefektīvi, ka ir slikta izpildes gaita. Jā, diemžēl tā tas ir. Kādi būtu galvenie starpvaldību līgumu nepildīšanas iemesli?

Pirmais ir izejvielu trūkums. Otrais – augstās cenas. Un trešais, it sevišķi pēdējā laikā, ir nenokārtotie jautājumi par norēķinu kārtību starp nacionālajām bankām. Starpvaldību līmenī noslēgtie līgumi ir “jumta’’ līgumi, jo uz 1992.gadu katrā no NVS valstīm bija zināma daļa produkcijas, ko regulēja valsts. Šiem līgumiem tika pievienoti indikatīvie saraksti tieši par to produkciju, ko regulē valsts. Šīs arī bija tās kvotas uz to produkciju, kas bija domāta piegādēm Latvijai. Šīs kvotas arī ļāva slēgt ar uzņēmējiem tiešos līgumus. Tas būtu par NVS valstīm.

Attiecībā uz Austrumeiropas valstīm. Ir noslēgti divpusējie tirdzniecības līgumi ar Poliju, Ungāriju, Čehoslovākiju. Sagatavots līgumprojekts ar Rumāniju. Ir noslēgts tirdzniecības līgums ar Austriju. Šis līgums paredz vislielākās labvēlības statusu tirdzniecībai starp abām valstīm. Saskaņots arī brīvās tirdzniecības līgums ar Šveices Konfederāciju.

Attiecībā uz Skandināvijas un Ziemeļeiropas valstīm, ņemot vērā šo valstu pastāvīgo atbalstu Latvijas suverenitātei un savstarpējo politisko kontaktu augsto līmeni, arī tirdzniecībā tiek veidota cieša kooperācija. Ir noslēgts tirdzniecības līgums ar Islandi. Kopš šā gada 1.jūlija darbojas pirmais brīvās tirdzniecības līgums ar Zviedriju. Ņemot vērā Latvijas ekonomisko stāvokli, šis līgums paredz arī dažu preču izveduma regulēšanu no Latvijas, tādu preču kā koks un kokmateriāli, jēlādas, metāli un derīgie izrakteņi. Noslēgts arī brīvās tirdzniecības līgums ar Norvēģiju, kurš tuvākajā laikā tiks iesniegts Augstākajā padomē ratificēšanai. Sagatavots tirdzniecības un investīciju līgums ar ASV. Paredzams, ka to varētu parakstīt oktobrī. Šā gada 29.septembrī Latvijas Republikai ir piešķirts novērotājas statuss starptautiskajā tirdzniecības organizācijā GAT.

Otrs svarīgs darbības virziens, pie kā strādāja Ārējās tirdzniecības ministrija, ir valsts mobilizācijas rezervju veidošana. Šo darbu Ārējās tirdzniecības ministrijai Ministru padome uzticēja maijā. Ir pabeigta materiālo rezervju apzināšana, sakārtota to automatizētā uzskaites un kustības sistēma. Materiālās vērtības no valsts rezervēm tiek izsniegtas tikai ar Ministru padomes ikreizēju atļauju.

Uzsākot šo darbu, valsts rezervēs nebija ne dīzeļdegvielas, ne mazuta, ne citu energoresursu. Kāds ir stāvoklis? Pa šo laiku sagādāts 60 tūkstoši tonnu dīzeļdegvielas. Šis daudzums ļāva lauksaimniekiem principā pabeigt ražas novākšanas darbus. Liela vērība tiek piešķirta mazuta iegādei rudens un ziemas periodam. Iedalīto līdzekļu apjomos ir noslēgti līgumi ar Latvijas komercfirmām par 274,5 tūkstošu tonnu mazuta iegādi kopumā. Pašlaik Latvijā ir saņemts 85 000 tonnu. Līgumi paredz, ka viss pārējais daudzums tiks piegādāts līdz 1.novembrim. Šā mazuta cena ir 6200 rubļu.

Bet es gribētu informēt deputātu kungus, ka ar 18.septembri Krievija pieņēma cenu izmaiņas un ka mazuta cena jau tagad ir 11 200 rubļu. Ir tāda informācija, ka, sākot ar 25.oktobri, par vienu tonnu būs jāmaksā 25 000 rubļu. Respektīvi, tas jau ir pasaules cenu līmenis.

Kādi ir kopējie energoresursi? Ir iegādāts Inčukalna krātuvē pusotra miljarda kubikmetru gāzes, sagaidāmi vēl 200 miljoni kubikmetru, tātad kopumā miljards 700. Uz šodienu kopā pašvaldībām tvertnēs jau ir pāri par 300 tūkstošiem tonnu mazuta. Ja salīdzina energoresursu daudzumu ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu, tad šogad energoresursu daudzums ir lielāks.

Valsts materiālo rezervju veidošana ir ļoti svarīgs posms. Kā es jau to minēju, mēs uzsākām to tikai nesen. Tas nav reglamentēts ne ar kādiem likumiem, tāpēc ir izstrādāts pagaidu nolikums par valsts materiālajām rezervēm, kurš tiks izskatīts tuvākajā valdības sēdē. Uzsākta arī likuma par valsts rezervēm izstrādāšana. Es uzskatu, ka valsts materiālo rezervju pārvaldei, kas tagad ir pakļauta Ārējās tirdzniecības ministrijai, ar laiku jābūt pilnīgi patstāvīgai struktūrai, nevis vienas ministrijas pārziņā. Tai jābūt pie Ministru padomes.

Dažus vārdus par iekšējā tirgus aizsardzību un preču eksporta un importa regulēšanu. Līdz 1.jūnijam republikā pastāvēja preču licencēšana. Kopumā tika izsniegts vairāk par 15 tūkstošiem licenču. Par šo licenču izsniegšanu budžetā saņemti 60 tūkstoši dolāru un 670 miljoni Latvijas rubļu. Ar 1.jūniju licencēšana tika pārtraukta. Izdoto licenču darbības termiņi beidzās ar 1.oktobri.

Ar šā gada 1.jūniju licencēšana tika aizsākta ar izvedmuitas un tagad ar ievedmuitas tarifiem. Ir izveidota Muitas tarifu padome. Es neapstāšos, par šo jautājumu ir daudz diskutēts. Bez tam ir izstrādāta tranzīta preču un atpakaļ vedamo preču pārvadāšanas kārtība, pagaidu kārtība par krāsaino metālu, to lūžņu atgriezumu iepirkšanu un realizēšanu.

Kāda ir turpmākā darbības programma? Pirmais un galvenais tomēr ir veidot šīs valsts rezerves, lai mēs ziemā nenosaltu... (Signāls.) Pusminūti varētu vēl?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Zausājevs: Starpvaldību līguma noslēgšanai uz 1993.gadu ir jāstrādā pie tirdzniecības pārstāvniecību izveidošanas ārvalstīs. Mums pagaidām tāda ir tikai Krievijas Republikā. Protams, ka tēzēs tika rakstīts, arī pie valsts uzņēmumu privatizācijas mūsu priekšlikumi paredz, ka visi mūsu uzņēmumi, kuri ir pašlaik Ārējās tirdzniecības ministrijas ietekmes sfērā, tiks privatizēti, izņemot tikai Valsts materiālo rezervju pārvaldi. Un, protams, darbs pie likuma par tirdzniecību. Jo mums diemžēl Latvijas pastāvēšanas laikā tādu likumu nebija. Darbs ir uzsākts, likuma koncepcija ir izstrādāta. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus. Deputāts Felss, Biķis, Krūmiņš, Zatuliviters. Lūdzu.

A.Felss: Cienījamais ministra kungs! Kā iepriekš minējāt, jūs esat piedalījies daudzu starpvaldību līgumu slēgšanā un kārtojis šos tirdznieciskos darījumus praktiski vai ar visām NVS valstīm. Bet man ir jautājums nedaudz citā plāksnē.

Šobrīd gandrīz vai par republikas līmeņa problēmu lauksaimniekiem kļuvusi gaļas realizācija. Un pašreiz republikā, cik man zināms, iebrauc ļoti daudz poļu uzpircēju, iepērk šos liellopus par daudz izdevīgākiem noteikumiem, nekā praktiski šī realizācija var notikt caur struktūrām šeit pat uz vietas un arī pa tiem kanāliem, ko jūs savā laikā esat mēģinājis organizēt. Mani interesē jūsu viedoklis par šo sfēru kā tādu dažos konkrētos vārdos. Vai jūs, atrodoties šajā krēslā, nevarat šādu labvēlības režīmu radīt lauksaimniekiem vismaz tuvākajā perspektīvā?

E.Zausājevs: Kad tika likvidēta Tirdzniecības ministrija un Materiālo resursu ministrija un izveidota Ārējās tirdzniecības ministrija... Dzīve ir parādījusi, ka Tirdzniecības ministriju tajā laikā likvidēt varbūt nevajadzēja. Šodien pie Ārējās tirdzniecības ministrijas ir Iekšējā tirgus departaments deviņu cilvēku sastāvā, jo visa tirdzniecības joma ir nodota pašpārvaldēm. Ja nebūtu ministrijas likvidācijas, es domāju, mums nevajadzētu veidot ārkārtas komisiju, kas regulē veikalu privatizāciju un dara citus darbus.

Par lopu izvešanu uz Poliju. Redziet, te ir daudz problēmu. Jūs zināt, ka mums bija arī nemaksāšanas problēma un ka tā pastāv arī šodien. Katrs uzņēmējs cenšas savu produkciju realizēt. Man nav ziņu, cik ir pārdots Polijai, bet tirgus ekonomikā tas ir normāls stāvoklis.

Ja runājam par līgumiem ar NVS valstīm, tad savstarpējās piegādēs paredzēts, ka jādod arī zināms daudzums pārtikas produktu. Tā kā bija ļoti sarežģīti risināt šos jautājumus ar Krieviju, jo no Krievijas puses tika veikti dažādi administratīvi pasākumi, mēs uzticējām šo realizāciju mūsu komercstruktūrām. Praktiski no maija Krievijai pārtikas produktus mēs nedevām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Biķi!

E.Zausājevs: Otrs jautājums.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Varbūt turpināsim vakardienas praksi. Uzdod tikai vienu jautājumu.

Lūdzu, deputāts Biķis, pēc tam Ģirts Krūmiņš.

V.Biķis: Godājamais Zausājeva kungs! Man būtu tāds jautājums. Gan Materiālo resursu ministrija, ko jūs kādreiz vadījāt, gan Ārējās tirdzniecības ministrija savā darbā visu laiku ir sadūrusies ar ļoti lielām grūtībām. Es uzskatu, ka neveiksmes ir jūs vajājušas cita pēc citas. Kādreiz valstij bija problēma ar materiālu sagādi, ar starpvalstu līgumu pildīšanu. Tagad mūsu precēm, Latvijā ražotajām precēm vairs nav noieta Austrumos, ar Rietumiem mums nav izveidojušies sakari. Un tanī pašā laikā praktiski mums nenotiek gandrīz nekāda tirdzniecība ar Vidējiem Austrumiem, ar Viduseiropas valstīm, un tur nekā varbūt nevar darīt.

Bet jautājuma būtība būtu tāda. Mūsu Polijas braucēji, komercfirmas tomēr ļoti veiksmīgi tirgojas. Tātad mūsu precēm tur ir noiets. Kāpēc jūs tādā gadījumā nepieņēmāt ministrijā konsultantus tieši no šīm firmām, kam ir pieredze tirdzniecības organizēšanā kaut vai ar Poliju? Sauksim to par tirdzniecību vai cita veida darījumiem. Kāpēc jūs nelūdzat padomus viņiem un neņemat konsultantus no tās vides, ja jūsu ministrija pati ar to netiek galā?

E.Zausājevs: Kad tika dibināta Ārējās tirdzniecības ministrija, kā es arī ziņoju šeit, tad mūsu ministrijas struktūra bija tāda. Bija departaments, kas darbojās Austrumu virzienā, un tika izveidots departaments, kas uzsāka darbu Rietumu virzienā, lai ieietu Eiropas tirgū. Dzīve pierādīja, ka šī struktūra nebija pareiza. Mēs esam reorganizējuši ministrijas struktūru, ar 1.augustu ir pavisam cita struktūra. Tagad notiek kadru komplektēšana, kas izpaužas kā speciālistu piesaistīšana. Mēs pie šā jautājuma strādājam. Mums ir konsultanti ministrijā. Bet ministrija ir jauna, tai nav pat gada.

Ja jūs runājat par Austrumeiropas valstīm, tad ar Austrumeiropas valstīm mums ir noslēgti līgumi, kas paredz tirdzniecību, un es uzskatu, ka ministrijas centrālā aparāta jautājums nebūtu regulēt, vai prece sūtāma uz Lietuvu, Poliju vai Čehoslovākiju.

Priekšsēdētājs: Ģirts Krūmiņš, lūdzu!

Ģ.Krūmiņš: Ministra kungs! Gan mani personīgi, gan daudzus Latvijas iedzīvotājus interesē jautājums par to, kādēļ pasaules izstādē “Ekspo–92’’ pie paviljona, ko Spānijas valdība par savu naudu uzcēlusi Latvijas vajadzībām, plīvo šis noskrandušais Latvijas Republikas karogs un kāpēc neviens no valdības puses neliekas ne zinis par to, ka tur nav nekādas ekspozīcijas, nav nekādas pārstāvniecības. Mēs padarām savu valsti vienkārši smieklīgu. Es gribētu, lai jūs paskaidrotu, kādēļ tāda situācija ir radusies un kas pie tā ir vainīgs.

E.Zausājevs: Varu atbildēt. Latvijas delegācija ar ministra vietnieku Kristapu bija izstādē, apskatīja to. Kaut gan viņi piešķīra telpas, tomēr, lai aizgādātu, teiksim, eksponātus un visu pārējo, Latvijas valstij vajadzēja samaksāt zināmu naudas summu, respektīvi, pāri par 40 tūkstošiem dolāru. Mēs jautājumu lēmām valdībā. Uz to laiku tādas dolāru summas nebija, un līdz ar to Latvija tur nepiedalījās.

Priekšsēdētājs: Zatuliviters, pēc tam Bojārs.

V.Zatuliviters: */Man jums ir viens vienīgs jautājums. Iespējams, ka būtu vairāk, bet laiks ir ierobežots. Sakiet, lūdzu, ministra kungs, kādu vēl labumu dod ievedmuitas nodevas līdzās tam, ka tās ierobežo konkurenci ar republikā ražotajām precēm? Jā, ievedamajām precēm. Runa ir par ievedmuitas nodevu./

E.Zausājevs: Redziet, par šo jautājumu tika ļoti daudz diskutēts. Es mēģināšu ļoti īsi atbildēt. Muitas tarifu padomes darbība ir vērsta uz to, lai ar ekonomiskām metodēm tomēr regulētu gan ievedumu, gan izvedumu. Kas saistās ar ievedmuitām, ievedmuitas tika pieņemtas, varētu teikt, sakarā ar zināmu spiedienu no Starptautiskā valūtas fonda. Bet dzīve pierādīja, ka visām precēm tā nav vajadzīga. Kā jau šeit vakar ziņoja un noņēma no izskatīšanas jautājumu, tagad ir atcelts ļoti daudz. Praktiski visām komplektējošām detaļām un izejvielām, kas ir vajadzīgas ražošanai, ievedmuita ir atcelta. Muitas tarifu padome sāka darbu tikai augustā. Darbu tā arī turpinās, bet, lai tas notiktu pareizi, ir vajadzīga analīze. Diemžēl šodien tādas analīzes nav. Šo ievedmuitas tarifu uzlikšana sākumā visām precēm, es uzskatu, tomēr uz rūpniekiem iedarbojās negatīvi.

Redziet, grūti ir aprēķināt. Tas ir liels darbs. Ļoti liels darbs.

Priekšsēdētājs: Deputāt Bojār, lūdzu!

J.Bojārs: Sakiet, lūdzu, vai jums ir kāda ārvalstu investīciju politika un kā tā tiek regulēta jūsu ministrijā, kaut vai tirdzniecības sfērā?

E.Zausājevs: Nē, tādas programmas nav.

J.Bojārs: Vai jūs nedomājat, ka tādu vajadzētu?

E.Zausājevs: Jā, vajadzētu.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs! Vārds atzinumam Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas vadītājam Čepānim. Lūdzu.

A.Čepānis: Mūsu komisija salīdzinājumā ar citām ir visai neparastā situācijā, jo mēs – deputāti, valdība un arī Latvijas sabiedrība – zinām, ka ārējās tirdzniecības ministrs ir iesniedzis atlūgumu. Mēs cienām viņa gribu un lēmumu, taču izsakām nožēlu, ka Zausājeva kungs bija spiests pieņemt šādu lēmumu. Mēs būtu gandarīti, ja viņš varētu to mainīt. Es esmu pārliecināts, ka, neskatoties uz kritiku, kas tiek izteikta ministrijai un visai nozarei, gandarījums, ja Zausājeva kungs pieņemtu šādu lēmumu, būtu ne tikai mums, bet arī valdībai. Un pats galvenais – visai Latvijas tautsaimniecībai. Ja nu tomēr tā nenotiks un Zausājeva kungs savu lēmumu par demisiju nemainīs, tad es ļoti lūdzu Godmaņa kungu uzmanīgi pieiet citas ministra kandidatūras izraudzīšanai un visvairāk uzmanīties no tiem cilvēkiem, kuri paši grib tikt šajā amatā.

Tagad par komisijas viedokli, apspriežot valdības atskaiti. Komisijas uzskata, ka valdība pērnā gada rudenī, pieņemot lēmumu par strukturālām izmaiņām valdības sastāvā un par Tirdzniecības ministrijas likvidēšanu, ir rīkojusies nevis nepareizi, bet mazliet priekšlaicīgi. Par to liecina straujais tirdzniecības apjoma samazinājums fiziskajās vienībās. Naudas izteiksmē tas aug tikpat strauji kā inflācija, jo nav vairs šīs horizontālās saiknes starp ražotāju un pircēju, kuru labāk vai sliktāk tomēr pildīja Tirdzniecības ministrija. Par to, mūsuprāt, liecina arī mūsu Augstākās padomes šā gada jūlijā izveidotā valdības komisija, kura daudzu pašvaldību vilcināšanās un nekompetences dēļ ir spiesta nodarboties ar veikalu privatizācijas jautājumiem. To varētu veikt cita valdības struktūra, konkrēti, Tirdzniecības ministrija, ja tāda būtu saglabājusies.

Treškārt, par to liecina tā visai nenoteiktā Iekšējās tirdzniecības departamenta vieta un loma, kurš ir Ārējās tirdzniecības ministrijas sastāvā un faktiski tā īsti nemaz neiekļaujas šīs ministrijas struktūrā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šis departaments, ministra vietnieka Ūdra kunga vadībā un palīdzot Latvijas Universitātes zinātniekiem, mūsuprāt, aktīvi strādā pie Latvijas Republikas likuma “Par tirdzniecību’’ izstrādes un sola, ka 1993.gada pirmajā ceturksnī tas varētu būt gatavs pirmajam lasījumam. Komisija uzskata, ka valdības mēģinājumi ārēji it kā efektīvi apkarot vairumtirdzniecības bāzu pārveidošanu, par ko bija runa arī šeit, parlamentā, nav bijuši pietiekami iedarbīgi. Nav bijusi efektīva arī epizodiskā Rīgas Centrāltirgus aplenkšana ar policiju un sīku blēžu tvarstīšana. Pagaidām, kaut arī nesen pieņemts, taču savus augļus vai savu mērķi nav sasniedzis arī valdības lēmums par ielu tirdzniecības regulēšanu.

Otrs. Par muitas darbību. Muitas departaments, kā zinām, ir Finansu ministrijas sastāvdaļa. Taču Muitas tarifu padomi, kura ir izveidota nesen, vada Ārējās tirdzniecības ministrija. Un te it kā rodas nesaiste, kaut gan taisnības labad jāsaka, ka šajā padomē gan no vienas, gan no otras ministrijas ir ļoti daudz kompetentu speciālistu un tiek mēģināts atrast kopīgu valodu. Taču jautājums ir jāatrisina līdz galam.

Ņemot vērā šeit jau minētā Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijas, kurām, kā jūs zināt, nav tikai rekomendējošs, bet ļoti noteikts raksturs, ņemot vērā daudzu Latvijas tautsaimnieku intereses samazināt gan ievedmuitas, gan izvedmuitas tarifus, ņemot vērā valsts budžeta saistību ar ievedmuitas un izvedmuitas jautājumiem, un beidzot, cienījamie kolēģi, ņemot vērā arī Muitas departamenta pašreizējās vadības kareivīgās un bieži vien ekonomiski tumsonīgās darbības metodes un mēģinājumus pārvērst šo institūciju par savu ģimenes uzņēmumu, mūsu komisija uzskata, ka jautājums par muitas darbību valdībai būtu jānoregulē līdz galam. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka citādi šīs iestādes darbība kļūs par izsmiekla objektu visā Latvijā.

Treškārt, par budžetu. Mūsu komisijas rīcībā ir varbūt ļoti aptuveni, taču diezgan reāli aprēķini, ka, pastāvot šā gada septembra energoresursu cenām, nākamajā – 1993. – gadā Latvijai šīm vajadzībām vajadzēs apmēram 8 miljardus rubļu. Es zinu, ka runās arī labklājības ministrs Eniņa kungs. Mēs nezinām viņa vajadzības, bet mums ir skaidrs, ka arī viņa pārziņā esošo iestāžu vajadzības ir milzīgas.

Starp citu, šogad man uz savas ādas, pareizāk sakot, uz saviem kauliem, nācās izbaudīt, ko nozīmē, ka slimnīcās nav pretsāpju līdzekļu, nemaz nerunājot par citiem medikamentiem, nav gultas veļas, nažu, dakšiņu un visa tā elementārā, kas vajadzīgs visās veselības aizsardzības iestādēs, un tajā pašā laikā mēs ar diezgan vieglu roku tērējam naudu dažām militarizētām “šova’’ programmām. Tāpēc valdībai un arī parlamentam būs jāizšķiras, apstiprinot nākamā gada budžetu, kādu Latviju mēs veidosim – veselu un, ja ne pārtikušu, tad vismaz iztikušu, vai pliku un bruņotu.

Par valdības darba stilu. Es saprotu, ka ir grūti. Ministriju skaits ir samazināts, to aparāts ir ievērojami samazināts, to mēs visi zinām. Darba, kārtējā darba ir ārkārtīgi daudz. Taču nav normāli, ja, piemēram, Ekonomisko reformu ministrija uz Augstākās padomes deputāta, konkrēti, uz manu, vēstuli jautājumā par naftas bāzu privatizāciju nevar man sniegt atbildi no aprīļa līdz oktobrim, līdz šodienai. Nav arī normāli, ja valdības aparāts, kuru vada Zeikata kungs, nevar atbildēt uz atkārtotiem Augstākās padomes deputātu iesniegumiem par to vai citu jautājumu.

Un pats pēdējais. Mani un visu komisiju tas uztrauc, jo mums nākas saskarties ar to praktiski katrā komisijas sēdē. Daudziem Ministru padomes, tātad valdības aparāta un atsevišķu ministriju darbiniekiem, šeit klātesošajiem ministru kungiem, viņu vietniekiem būtu jāiedveš, ka šie klerki vienā vai otrā ministrijā nav ne pasaules, ne arī Latvijas “naba’’. Un cilvēki, kuri griežas pie viņiem, arī ir cilvēki, un viņiem ir vieta zem saules. Šī augstprātība, kāda vērojama daudzās ministrijās un arī Ministru padomes aparāta darbinieku vidū, nedara godu ne valdībai, ne arī atsevišķām ministrijām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu sekretariātā nav. Deputāts Preinbergs no vietas ceļ roku. Lūdzu.

G.Preinbergs: Cienījamais Čepāņa kungs! Mūsu saražoto preču vislieliskākā reklāma ir piedalīšanās izstādē “Ekspo’’, šogad “Ekspo–92’’ Barselonā. Nupat uz Krūmiņa kunga jautājumu ministrs atbildēja visai nesaprotami. Faktiski viņa atbilde bija pretrunā ar to, ko dzirdam masu informācijas līdzekļos, ka visi izdevumi tiks segti no Spānijas līdzekļiem. Tātad mums bija jārūpējas tikai par šo precu aizgādāšanu un izstādīšanu. Vai jūs nevarētu izskaidrot šo pretrunu? Varbūt te ir kāda kļūda. Kaut ko mēs nesaprotam? Bet īsti pareizi te kaut kas tomēr nav.

A.Čepānis: Preinberga kungs un pārējie kolēģi! Augstākas padomes Tirdzniecības un pakalpojumu komisijā nav absolūti nekādas informācijas par to, vai Latvijas Republika ir vai nav ielūgta uz starptautisko izstādi. Tāpat mums nav informācijas par to, kas tika lemts valdības līmenī par šiem jautājumiem un cik tas viss maksā. Tā ka atbildēt uz šo jautājumu es nevaru, jo nav informācijas.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav. Pirms došu vārdu nākamajai atskaitei, saskaņā ar mūsu lēmumu komisijām Augstākas padomes Prezidijam būtu jāiesniedz lēmuma projekts par atskaitēm. Būtu pareizi, ja mēs vispirms varbūt iesniegtu sekretariātam kandidatūras darba grupas izveidošanai lēmuma izstrādāšanai, ko rīt varētu akceptēt Prezidijs vai arī plenārsēdē mēs to akceptētu. Bet katrā ziņā es lūgtu komisiju vadītājus domāt par šo organizatorisko momentu, par lēmuma projekta izstrādāšanu, jo Prezidijs, kā saprotat, kārtos organizatorisko pusi, saturiskā puse ir jūsu ziņā. Ja jums nav iebildumu izveidot darba grupu, tad būtu labi, ja jūs iesniegtu sekretariātam deputātu kandidatūras šīs darba grupas izveidošanai.

Nākama atskaite. Mēs klausāmies ārlietu ministru Jurkāna kungu, pēc tam Dinevičs, Čevers, Jundzis, Skudra, Eniņš, Piebalgs, Pauls. Tad Ministru padomes priekšsēdētāja atskaite.

Lūdzu, Jurkāna kungs!

J.Jurkāns, ārlietu ministrs: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Aizvakar Ārlietu ministrija atskaitījās Ārlietu komisijā. Par atskaites rezultātiem ziņos komisijas priekšsēdētājs. Mēs iesniedzām savas darbības tēzes.

Šodien gribu teikt, ka viens no galvenajiem punktiem vai atziņām, pie kā nonācām komisijas sēdē, ir tas, ka ir nepieciešama ciešāka sadarbība starp ministriju, parlamenta komisiju un frakcijām, jo ir grūti strādāt apstākļos, kad Augstākajā padomē tiek pieņemti lēmumi, kas tiešā vai netiešā veidā skar ārlietas, bet pirms šo lēmumu pieņemšanas netiek uzklausīti Ārlietu ministrijas ekspertu slēdzieni. Nepietiekama sadarbība un koordinācija ir viens no trūkumiem Ārlietu ministrijas darbā un ir iemesls zināmam psiholoģiskam konfliktam ar parlamentu. Jācer, ka atradīsim pareizu sadarbības veidu, jo pie tā mēs ministrijā nopietni strādājam.

Nav šaubu, ka Abrenes jautājums ir viens no nenokārtotajiem jautājumiem attiecībās ar Krieviju, kas risināms starpvalstu sarunās. Vēl nebija nožuvusi tinte uz starptautiskajiem dokumentiem, ko mēs parakstījām un kas paredz, ka robežu jautājumi risināmi tikai starpvalstu sarunās, kad mēs pieņēmām lēmumu, kas ir pretrunā ar šo starptautisko normu. Mēs pieņēmām likumprojektu par pilsonību, kas praktiski noārda to pilsonisko saskaņu, ko mēs bijām panākuši, staigājot Tautas frontes ceļus. Sākot šo ceļu, mums izdevās pārliecināt lielāko Latvijas tautas daļu tikai tāpēc, ka mums bija skaidri noteikti uzdevumi un mērķi. Risinot šos uzdevumus, mēs nejautājām mūsu atbalstītājiem par viņu radurakstiem un valodas zināšanu, kritērijs bija viens – lojalitāte pret mērķi atjaunot demokrātisku un neatkarīgu Latviju. Arī šo parlamentu cilvēki ievēlēja pārliecībā, ka neatkarība nav pašmērķis. Pašmērķis bija pašiem kļūt brīviem un neatkarīgiem, veidojot jaunu un demokrātisku Latviju.

Ar šo patiesību mēs braucām pasaulē un lepojāmies, ka, neraugoties uz sakropļoto demogrāfisko situāciju, mums ir izdevies panākt tautas vairākuma atbalstu, ka Latvijā ir vairāk nekā 30 nacionālo kultūras biedrību, ka mēs pirmie atvērām ebreju, poļu, igauņu skolas, mēs lepojāmies ar krievu demokrātu atbalstu janvāra notikumu laikā, mēs lepojāmies un bijām pateicīgi Krievijas valdībai par to, ka tā pavēra ceļu uz starptautisko atzīšanu. Pateicības jūtu vadīti, mēs 1991.gada 4.septembrī nobalsojām arī par Krievijas vēstniecības ēkas atdošanu Krievijai.

Kāda ir situācija šodien? Sarunas par armijas izvešanu ir nonākušas strupceļā. Atbalsta demonstrāciju vietā Maskavā mums ir regulāras un arvien draudošākas protesta demonstrācijas pie Latvijas vēstniecības. Vietējie nelatvieši, arī mūsu atbalstītāji un draugi, mokās neziņā par savu nākotni. Pasaulē arvien skaļāk skan protests pret cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Man pārmet izteikumu, ka Latvijas pilsonības jautājums nav tikai mūsu iekšējā lieta. No šīs augstās tribīnes vēlreiz gribu atkārtot: ja mēs pilsonības jautājumu neatrisināsim tā, ka tas apmierina Latvijas iedzīvotāju vairākumu, mums būs ļoti nopietni sarežģījumi iekšpolitikā un ārpolitikā gan Rietumos, gan Austrumos.

Vai kāds šeit šodien var iebilst pret to, ka mūsu ārpolitikas un iekšpolitikas jautājums, pirmkārt, ir sakārtotas attiecības ar Krieviju un citām bijušajām PSRS valstīm? Un nebūs šīs attiecības sakārtotas, kamēr nesakārtosim attiecības ar nelatviešiem mājās. Skaidrs, ka visgrūtāk ir veidot mūsu attiecības ar Krieviju. Tā ir valsts, kas saņēmusi mantojumā totalitārās Padomju Savienības nelikumības, anomālijas un režīma noziegumus, to skaitā Hitlera un Staļina pakta sekas. Baltijas valstīs šīs sekas vēl šodien nav likvidētas līdz galam. Krievijas jurisdikcijā pārņemtā Ziemeļrietumu apgabala karaspēka daļas joprojām nav izvestas. Starpvalstu sarunas un ekspertu darbs nav vainagojies ar panākumiem.

Gaidāmo spiedienu uz Krieviju šinī jautājumā nav realizējušas arī rietumvalstu valdības un starptautiskās organizācijas. Kā ministrijas centrālā aparāta darbinieki, tā arī Latvijas diplomāti ārzemēs izmanto jebkuru iespēju internacionalizēt un aktualizēt armijas izvešanas jautājumu ne tikai teorētiskā, bet arī praktiskā aspektā, meklējot variantus šā mērķa realizēšanai. Krievija mēģina pārliecināt gan Latvijas valdību, gan sabiedrību, gan pasaules valstu vadītājus un sabiedrisko domu, ka operatīvi izvest Krievijas armiju no Baltijas neesot iespējams sociālu iemeslu dēļ. Tā, protams, ir tikai daļa taisnības. Armija šeit uzturas gan Krievijas iekšpolitiskās situācijas dēļ, gan arī attiecīgu Krievijas aprindu stratēģisku un noslēpumainu mērķu interesēs. Ārlietu ministrija ir intensificējusi savu darbību kontaktos ar Krieviju. 2.oktobrī es tikos ar Krievijas ārlietu ministru Kozirevu, kurš lika skaidri saprast, ka viņš paļaujas kā uz Krievijas, tā uz Latvijas demokrātiskajiem spēkiem un nepadosies ultrakonservatīvās reakcijas spiedienam sabojāt mūsu attiecības un novest sarunas par armijas izvešanu strupceļā.

Tuvākajās dienās mēs no jauna konsultēsimies ar augstiem Krievijas vadītājiem, kā panākt lūzumu ieilgušajās starpvalstu sarunās. Tikai intensīvas sarunas, tikšanās un reāli priekšlikumi pavērs principiāli jaunu kvalitāti šīs problēmas risināšanai. Protams, ievērojot pieņemamus kompromisus.

Andrejs Kozirevs 2.oktobra tikšanās reizē pirmo reizi strikti norobežoja cilvēktiesību jautājumu no Krievijas armijas problēmas Latvijā. Mēs panācām saprašanos, ka cilvēktiesību jautājumi apspriežami pilnīgi atsevišķi, turklāt ne jau pēc vienvirziena principa.

Strādāt Austrumu virzienā šodien nozīmē meklēt pilnīgi jaunus risinājumus attiecībās ar tādu Krieviju, ko plosa iekšējas politiskas pretrunas ne tikai plašajā multinacionālajā federācijas teritorijā, bet arī parlamentā, valdībā un prezidenta aprindās. Mēs esam izlēmuši turpināt dialogu ar tiem spēkiem Krievijā, kuri ir atteikušies no impērijas atjaunošanas idejas, tātad arī no Latvijas iekarošanas.

Mēs ar šiem politiķiem uzturēsim dialogu pat tad, ja viņi līdz galam nesapratīs Latvijas vēsturi un Latvijas nācijas stāvokli. Politiskā izpratne ir process, kas notiek cilvēka apziņā. Mūsu uzdevums ir konsekventi skaidrot, kas noticis ar Latviju un latviešiem 20.gadsimtā, un mēs to darām gan oficiālās darba, gan neoficiālās vizītēs Maskavā, gan arī ar Latvijas vēstniecības rīcībā esošajiem līdzekļiem. Bieži vien pēc šādām sarunām jaunās Krievijas valstsvīri saprot lietu patieso stāvokli. Ja arī viņi tomēr kritizē Latviju, tad, iespējams, ka tā ir taktiska nodeva ultrakonservatīvajiem nacionālpatriotiem, kuri to vien gaida, lai gāztu Kozireva tipa politiķus. Ar ko mēs runāsim, kad Kozirevs nebūs ārlietu ministra amatā? Vai ar neoboļševisma un impērisma mantiniekiem?

Mēs uzturēsim dialogu ar Krievijas demokrātiski noskaņoto likumīgo valdību, kura var krist, ja mēs aizmirsīsim, ka, neskatoties un daudzām domstarpībām, mēs tomēr esam sabiedrotie pašā galvenajā jautājumā, proti, jautājumā par to, ka visas pretrunas ir risināmas tikai sarunu ceļā un stingi ievērojot abu valstu suverenitāti. Krievijas demokrāti to ievēro un, palīdzot savai demokrātijai, mēs būsim palīdzējuši arī krieviem. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir beidzies Krievijas un Rietumu konfrontācijas laiks. Latvijas Ārlietu ministrija apzinās, ka Rietumi vairāk nekā jebkad ir ieinteresēti labās partnerattiecībās ar milzīgo valsti, kas atbrīvojusies no politiskā un ekonomiskā terora sistēmas. Šā iemesla dēļ Rietumi nebojās savas attiecības ar jauno Krieviju un mūsu vietā nepieņems demokrātisku pilsonības likumu Latvijā, neizdarīs spiedienu uz Krieviju Abrenes jautājumā, kā arī mūsu vietā nevienosies par armijas izvešanu. Mums pašiem, Latvijas politiķiem parlamentā un valdībā, jāatrisina Latvijas krievu un cittautības pavalstniecības problēmas ar likumu līdzekļiem. Neaizmirstot Hitlera un Staļina noziegumu, ir tomēr jāiet uz priekšu, nevis jāvirzās atpakaļ pagātnē.

Pilsonības likums var ietekmēt Latvijas valsts attiecības ar Krieviju un daudzām citām valstīm un starptautiskajām organizācijām, jo neko labāku par demokrātiju cilvēki nav izdomājuši nevienā citā pasaules malā. Diez vai Latvija var pretendēt uz kaut kādu jaunu valsts iekārtas modeļa atklājumu. Manuprāt, katrs no mums saprot, ko nozīmē, ja uz teroru, šajā gadījumā uz PSRS teroru 1940.gadā pret Latviju, atbild ar to pašu, teiksim, kaut vai ar psiholoģisku teroru. Līdz karam tad nav tālu.

Nav jāaizmirst, ka aukstais karš ir beidzies visā pasaulē un ka baltiešu problēmas galīgu atrisinājumu pasaule gaida ne jau aukstā kara gaisotnē.

Diemžēl tādā garā nopietnus jautājumus mēģina risināt daudzi publicistiski patriotisku rakstu autori, kuriem ne par ko nav jāatbild ne savas tautas, ne savu bērnu priekšā. Sacerēt “urrāpatriotiskus’’ rakstus, neieņemot atbildīgu valsts amatu, var daudzi.

Visilgāk augļi ienākas diplomātijā. Ja futbolā mūs sajūsmina neizšķirts rezultāts pret Dāniju un Spāniju, kāpēc mēs prasām no Latvijas ārpolitiķiem graujošu Latvijas Ārlietu ministrijas uzvaru pār superlielvalsts Ārlietu ministriju ar sensacionālu rezultātu? Vai nepietiks ar cieņas pilnu neizšķirtu?

Krievija atsakās no ambīcijām pret mums un mēs, pieprasot tai likvidēt PSRS mantojumu, savukārt respektējam Krievijas problēmu. Mēs tīšuprāt neizaicinām Krievijas demokrātiskos spēkus un veicinām viņu nostiprināšanos par labu Krievijai, Latvijai un visai pasaulei. Vai šāds neizšķirts rezultāts nebūtu visai sensacionāla mūsu uzvara, kuru Latvijas diplomātija izcīnījusi ikdienišķā un grūtā darbā?

Latvija un Krievija valstu līmenī ir kļuvuši kaimiņi. Tātad mums visiem kopā jāatrod labu kaimiņattiecību modelis.

Veicot dienesta pienākumus, man ir bijusi priekšrocība būt ļoti bieži pasaulē, runāt ar pasaules politiķiem dažādos līmeņos, redzēt Latviju pasaules acīm, saprast tos ceļus, pa kuriem Latvijai jāiet, veidojot demokrātisku sabiedrību, apzināties, ka tādu Latviju vēlas redzēt pasaule, kurā mēs gribam atjaunot savu vietu un kurā mums joprojām ir daudz draugu un atbalstītāju.

Man bieži pārmet, ka neaizstāvu pasaulē Latvijas nācijas pamatintereses. Te man gribētos jautāt, vai Latvijas nācijas pamatinteresēs nav sakārtot iekšpolitisko situāciju Latvijā? Vai nācijas interesēs nav politiska saskaņa, armijas izvešana, iekļaušanās pasaules ekonomiskajās un politiskajās struktūrās?

Daudz diskusiju izraisa tas, cik pieļaujama vai nepieļaujama ir Ārlietu ministrijas iesaistīšanās valsts iekšējo problēmu risināšanā. Es negribu atkārtoties un teikt, ka ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Gribu vienīgi vērst jūsu uzmanību uz to, ka mazajās valstīs, kad tās pārdzīvo kritiskus brīžus, cīnās par sava valstiskuma vai nacionālās identitātes nosargāšanu, ārlietu ministra atbildība allaž ir bijusi īpaša. Lai atceramies Kipru, Izraēlu, Dāniju, Igauniju, Ungāriju! Arī vēsturiskā pieredze liecina, ka no četrām Baltijas valstīm tikai vienā – Somijā – ārlietu ministrs trīsdesmito gadu beigās atklāti brīdināja savu valsti par reālo situāciju. Rezultātā, atšķirībā no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, Somijas sabiedrību šī patiesība konsolidēja un mobilizēja.

Gļēva aizkulišu diplomātija mūsu valsti jau reizi ir iegrūdusi milzīgā postā. Tādēļ atklātums mūsu visasākajās problēmās šobrīd uzskatāms par vienu no visiedarbīgākajiem ieročiem.

Tie ir tie principi, kurus es esmu konsekventi ievērojis, veicot pienākumus pasaulē. Ja iepriekš minētie principi neatbilst dažu politiķu privātajām interesēm un ambīcijām vai arī to partiju vai grupējumu interesēm, kuras tie pārstāv, nav mana problēma. Mana problēma ir visas, es atkārtoju, visas Latvijas tautas problēma – iemācīties dzīvot krīzes situācijā, pārvarēt to un palīdzēt valdībai veicināt Latvijas saimniecisko attīstību un augšupeju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jurkāna kungs, jums gandrīz piecas minūtes bija virs reglamenta.

J.Jurkāns: Es ļoti atvainojos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķis! Pēc tam – Eglājs, Lagzdiņš.

Dz.Ābiķis: Vai es drīkstētu pajautāt vairākus jautājumus, dzirdot atbildi tikai vienā vārdā uz katru jautājumu? Vienā vārdā...

Priekšsēdētājs: Mūsu prakse tomēr ir viens jautājums. Jautājumos ir pieteikušies 12 deputāti.

Dz.Ābiķis: Tātad jautājums. Vai tas būtu cilvēktiesību pārkāpums, ja Latvijā, sākot ar nākamo mācību gadu, pirmajās klasēs mācības notiktu latviešu valodā? Es šeit domāju mācības tā sauktajās krievu skolās. Mācības notiktu latviešu valodā, bet krievu valodā būtu tikai dzimtās valodas stundas. Vai tas ir cilvēktiesību pārkāpums vai nav?

J.Jurkāns: Es negribu ar jums ielaisties polemikā par šādiem jautājumiem.

Dz.Ābiķis: Atbildiet – jā vai nē! Ir vai nav?

J.Jurkāns: Tas nav tik vienkāršs jautājums, Ābiķa kungs! Jūs ļoti labi to saprotat.

Dz.Ābiķis: Atbildiet – jā vai nē!

J.Jurkāns: Es jums vienā vārdā neatbildēšu.

Dz.Ābiķis: Es drīkstu vēl divus tikpat īsus jautājumus?

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es jūs ļoti aicinu tādā veidā varbūt neveidot dialogus ar “jā vai nē”. Uzdot jautājumu un klausīties atbildi.

Lūdzu, deputāt Eglāj! Pēc tam – Lagzdiņš.

V.Eglājs: Vai jūs esat pazīstams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas oficiālo agresijas definīciju, kura pieņemta 1974.gada decembrī un kuras 3.punkts nosaka, ka svešas valsts karaspēka uzturēšanās citas valsts teritorijā bez līguma un pretēji valsts gribai ir vērtējama kā agresija? Un 6.pants nosaka, ka agresija nav attaisnojama ne ar kādiem militāriem, politiskiem, ekonomiskiem vai citiem motīviem. Vai jūs esat pazīstams ar šo? Un vai jūs kaut kur, kārtojot lietas, uz šiem starptautiskajiem dokumentiem atsaucaties un arī balstāties?

J.Jurkāns: Jā, es esmu pazīstams. 25.novembrī Apvienoto Nāciju Ģenerālajā asamblejā izskatīs Baltijas jautājumu, jautājumu par karaspēka izvešanu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš. Pēc tam – deputāts Mucenieks.

J.Lagzdiņš: Jūs šeit daudz runājāt par cilvēku tiesībām. Sakiet, lūdzu, ko Ārlietu ministrija un Ministru padome ir darījusi, lai Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji, realizējot savas pilsoņu tiesības, varētu netraucēti šķērsot Lietuvas un Polijas robežu? Nevis tā, kā tagad – tikai ar ministra vai ministra vietnieka atļauju? Es domāju personīgo autotransportu. Šis ir jautājums, ko man lūdza uzdot jums ļoti daudzi vēlētāji, to skaitā arī poļi, no kuriem ļoti daudzi dzīvo Kurzemē.

J.Jurkāns: Jūs nerunājat par Latvijas un Lietuvas robežas šķērsošanu. Jūs runājat par Lietuvas un Polijas robežas šķērsošanu, par problēmām, kuras nenosaka ne Latvijas valdība, ne parlaments. Tā ir Lietuvas iekšējā lieta un tie ir Lietuvas noteikumi, kuri mums ir jāievēro.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Lūdzu uzmanību! Komentārus par atbildēm katrs varēs sniegt savās runās debatēs. Bet tagad jautājumi un atbildes.

Lūdzu, deputāt Muceniek! Pēc tam – Zatuliviters, Ozols, Caune, Bojārs.

V.Mucenieks: Stājoties amatā, no šīs pašas tribīnes jūs teicāt, ka Brežņeva laikā jums nācies aiziet no augstskolas un strādāt par mālderi sakarā ar jūsu patriotiskajiem, tātad disidentiskajiem uzskatiem. Noklausoties jūs šodien, es nesaprotu, ko gan jūs nevarējāt teikt toreiz. Jūs būtu izpelnījies ordeni! Vai jūs toreiz mums melojāt vai arī jūsu uzskati ir kardināli mainījušies jūsu amata laikā? Paldies.

J.Jurkāns: Es pirmo reizi dzīvē, pildot šo amatu, varu darīt darbu, neejot pretrunā ar savu sirdsapziņu, Mucenieka kungs. Un tā ir tā lielākā laime, ko dzīvē esmu pieredzējis.

Priekšsēdētājs: Zatuliviters. Pēc tam – Ozols.

V.Zatuliviters: */Ministra kungs! Zināms, ka jūs šeit ļoti bargi kritizē, pat prasa atkāpšanos. Tas nav pirmo reizi. Bet es domāju, ka tas nepārsteidz, jo ir labi pazīstama mūsu reakcija uz citādi domājošajiem. No tā izriet mans jautājums. Kā jūsu politiku, personīgi kā ārlietu ministra politiku, kā Ārlietu ministrijas politiku uzņem ārlietu resori tuvās un tālās ārvalstīs? Vai viņi izvirza pretenzijas tai politikai, pie kuras jūs turaties? Labi, precizēsim – aiz robežām?/

J.Jurkāns: Es domāju, ka visas tās idejas, par kurām es šeit runāju, ir ļoti labi aprobētas pasaulē. Un tas, ko šeit saku, nav tikai mans personīgais viedoklis. Tas ir viedoklis, kas valda demokrātiskajā sabiedrībā, demokrātiskajā pasaulē, kurā gribam ieiet. Un tā pārliecība, par kuru šeit runāju, ir smelta tieši tur, tanī sabiedrībā, uz kuru mēs it kā ejam. Es atkārtoju: cita ceļa, citas “dziesmugrāmatas” nav, mums nav jāizdomā pašiem sava, jo Eiropā tā sen ir uzrakstīta, vai nu mēs to pielāgojam savām vajadzībām un ejam tajā virzienā... Ja mēs domājam savu jaunu Latvijas ceļu, tad, uz kurieni, es nezinu? Vadoties no visām tēzēm un koncepcijām, no programmām, mūsu uzdevums ir palīdzēt Latvijai pēc iespējas ātrāk integrēties šinī sabiedrībā. Tātad vēlreiz, ejot tanī sabiedrībā, mums droši vien ir jāievēro tie principi, tie noteikumi, tā morāle, kas tur valda.

V.Zatuliviters: Paldies.

Priekšsēdātājs: Ozols. Caune pēc tam.

I.Ozols: Cienītais Jurkāna kungs! Ārvalstu palīdzības koordinācija līdz šim tika veikta Ekonomisko reformu ministrijas struktūrā. Tagad tā ir jūsu ministrijas struktūrā. Ārvalstu humānā palīdzība, kura, pēc jūsu ministrijas sniegtās izziņas, pārsniedz vairāk nekā 80 miljonus dolāru tikai pagājušā gada otrajā pusgadā un šī gada pirmajos trijos kvartālos, lielākoties aptver visus Latvijas tautsaimniecības virzienus.

Mans jautājums: vai Ārlietu ministrijas darba specifikai un pamatuzdevumiem atbilst Latvijas tautsaimniecības iekšlietu politikas jautājumu risināšana? Vai jūs neuzskatāt, ka pareizāk būtu, ja šī ārvalstu palīdzības koordinācija tiktu risināta Finansu ministrijas struktūrās, kura tur savās rokās tādu valdības izpildes instrumentu kā valsts budžetu, caur kuru praktiski tiek uzraudzīti šie palīdzības izlietojumi?

J.Jurkāns: Ozola kungs, šo uzdevumu mēs saņēmām mantojumā, kad apvienoja Ārējas tirdzniecības departamentu ar mūsu ministriju. Jūs zināt, ka šos priekšdarbus ir veicis Gaiļa kungs, vadot departamentu un turpina to darīt arī tagad. Ja ir vajadzīga izsmeļoša analīze vai atbilde par visu šo darbu, ko viņš ir veicis un ko ir veikusi Koordinācijas komisija, viņš deputātiem var sniegt paskaidrojumu, viņš ir šeit zālē. Ka patlaban tas notiek Ārlietu ministrijā, es domāju, nav normāli. Mēs šodien strādājam pie Ārlietu ministrijas kārtības reorganizācijas, un es saprotu, ka valdība atradīs tās pareizās ministrijas vai departamentus, kas turpmāk ar šo jautājumu nodarbosies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Caune, pēc tam – Bojārs.

I.Caune: Ministra kungs! Pēc visa tā, ko jūs šeit teicāt, ko jūs esat teicis citās reizēs, ir skaidrs, ka jūs pilnībā atbalstāt to ideoloģisko līniju, ko pauž Krievijas ārlietu ministrs Kozireva kungs. Arī jūs neatšķirat divas lietas: cilvēktiesības no pilsoņtiesībām. Šinī sakarībā – vai jums ir morālas tiesības ieņemt Latvijas valsts ārlietu ministra posteni? Vai jūs praktiski spējat izpildīt to, ko jums uzliek Latvijas valsts intereses?

J.Jurkāns: Par to lai spriež deputāti! Gan par manu morāli, gan par manu atbilstību ieņemamajam amatam. Es pats sevi šinī amatā neiecēlu, tas bija jūsu lēmums.

I.Caune: To mēs lemsim. Bet es gribu dzirdēt jūsu domas.

J.Jurkāns: Par ko?

I.Caune: Par to, vai jūs esat morāli tiesīgs ieņemt šo amatu?

J.Jurkāns: Jā. Es domāju, ka es esmu ļoti morāli tiesīgs ieņemt šo amatu. Es gribētu dzirdēt no jūsu puses varbūt, kas bija amorāls visā tanī manā runā, ko es pateicu?

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs. Pēc tam – deputāts Bērzs.

J.Bojārs: Jurkāna kungs, cik saprotu, tieši es esmu tas bezatbildīgais nacionālpatriots. Bet ne par to. Jūs savā runā veltījāt daudz uzmanības pilsonības likumam. Jūs runājāt par tā nedemokrātismu, par cilvēktiesību pārkāpumiem. Ja jūs esat lasījis šo likumprojektu, nosau­ciet, lūdzu, kādu pantu un tā saturu, kas pārkāpj cilvēktiesības? Esiet tik laipns!

J.Jurkāns: Jūs, Bojāra kungs, ļoti labi zināt, ka katram likumam ir burts un ir gars. Es domāju, ka Latvijā ir specifiska situācija. Ja mēs it kā lepojamies ar to, ka mūsu likumdošana atbilst visiem starptautiskajiem principiem un normatīviem, tad esmu pārliecināts, ka tā neatbilst tam garam. Nav arī varbūt svarīgākais tas, vai tā atbilst pasaules standartiem. Mūsu likumdošanai ir jāatbilst vietējai situācijai. Neviens cits mūsu situācijā neiekāps. Gribu vēlreiz teikt, ka tieši likums “Par pilsonību” ir tas stabilizējošais faktors Latvijā. Ja mēs to nesaprotam šodien, kad mums visvairāk ir vajadzīga stabilitāte, politiski ekonomiskā stabilitāte, tad es domāju, ka mēs maz ko saprotam vispār no politikas.

J.Bojārs: Jurkāna kungs, jūs vispār neatbildat par saviem vārdiem. Te jūs sakāt, ka likums pārkāpj cilvēktiesības, un tagad jūs runājat par likuma garu! Es jūs lūdzu ļoti konkrēti nosaukt normas šajā likumprojektā, kas pārkāpj cilvēktiesības, demokrātijas principus vai starptautiskos standartus. Nevajag iet uz malu no savām tēzēm...

J.Jurkāns: Bojāra kungs, jūs neesat pareizi klausījies, tādu tēžu šinī runā nav.

J.Bojārs: Tad nevajag tādus rakstus ierakstīt vai neļaut Vulfsonam rakstīt jūsu runā tādas tēzes, atvainojos.

J.Jurkāns: Paldies par rupjību.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, kolēģi, nākamais jautā deputāts Bērzs. Deputāt Bērz, jums vārds! Pēc tam Tomašūns.

A.Bērzs: Man vienkārši lūgums paskaidrot to, ko es nevarēju saprast no jūsu runas. Ko jūs uzskatāt par Ārlietu ministra misiju? Aizstāvēt Latvijas intereses Krievijā vai realizēt Krievijas politiku Latvijā?

J.Jurkāns: Man ir uzdevums realizēt Latvijas intereses pasaulē. Šodien es runāju par Krieviju tik daudz tikai tāpēc, ka šobrīd attiecību sakārtotība ar Krieviju ir mūsu ārpolitikas pirmkārtas jautājums. Tas ir pirmajā vietā gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski.

Priekšsēdētājs: Deputāts Tomašūns. Pēc tam – deputāts Berklavs.

A.Tomašūns: Noklausoties jūsu runu, es galīgi nedzirdēju par vienu ļoti svarīgu jautājumu. Tas konkrēti ir šāds: tātad es minu divus piemērus. Vēl līdz šim brīdim Krievijas pavalstniecības pilsoņiem nav dotas iespējas Latvijas teritorijā reģistrēties un iegūt attiecīgās valsts pases.

Otrs ir: rēķinot šeit budžeta lietas, tika konstatēts, ka 50 miljonus rubļu Latvija pirmajā pusgadā tērē, lai apmācītu Krievijas valsts armijas virsnieku bērnus. Sakiet, lūdzu, vai šie abi gadījumi nav ļoti kliedzoši cilvēktiesību pārkāpumu gadījumi Latvijā, kur kaimiņu valsts pārkāpj savu pavalstnieku tiesības? Kur jūs esat pasaulē runājis ļoti atklāti visai sabiedrībai par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā, kurus izdara citas valsts valdība?

J.Jurkāns: Es domāju, ka tuvākajā laikā Ārlietu ministrija izdos visas manas pēdējās runas, kuras esmu teicis dažādos līmeņos, dažādās konferencēs, to skaitā arī Eiropas Drošības un sadarbības konferencē un tā tālāk. Es domāju, ka tas lielā mērā palīdzēs jums saprast to, ko es daru ārzemēs.

Diemžēl man nav iespējas atbraucot katrreiz publicēt savu runu, ko es saku pasaulei. Tas droši vien ir arī iemesls tam, ka pastāv šī zināmā konfrontācija un spriedze starp parlamentu un Ārlietu ministriju.

Priekšsēdētājis: Deputāts Berklavs, pēc tam – Einiņš. Pēdējais jautātājs.

E.Berklavs: Jurkāna kungs! Man ir tāds iespaids, ka jūs ļoti labi saskatāt lozungus, kas ir rakstīti plakātos un lozungos, ko raksta krievu tautības cilvēki, bet jūs esat pilnīgi akls, lai saskatītu tos lozungus, ko raksta latvieši uz saviem plakātiem un transparentiem. Tur jau laikam neko nevar darīt, tas ir redzes trūkums.

Mans jautājums ir šāds: ko jūs kā ārlietu ministrs esat darījis un ko ir darījusi Ārlietu ministrija sarunās ar Krieviju un arī ar demo­krātiskās brīvās pasaules valstu vadītājiem, lai likvidētu kolonizācijas sekas Latvijā, lai Krievija aicinātu savus kolonizatorus un izvāktu viņus no Latvijas uz savām dzīvesvietām Krievijā, jo precedentu taču pasaulē ir daudz, un jūs tos zināt labāk par mani. Piemēram, kad Indija kļuva neatkarīga valsts, Anglija savus kolonizatorus izvāca. Kad Alžīrija kļuva demokrātiska, patstāvīga valsts, tad Francija savus izvāca. Portugāle izvāca no Angolas. Un no Kuveitas izdzina āra irākiešus. Kāpēc jūs neprasāt, lai ar tādu pašu mērauklu un rīcību rīkotos pret Latviju?

J.Jurkāns: Berklava kungs, mēs tikko tagad esam uzsākuši nopietnas sarunas, nopietnu dialogu ar Krievijas demokrātiem. Es ceru, ka tieši šis dialogs, nopietnais dialogs, kas stāv mums priekšā, palīdzēs atrisināt Latvijas tautas pamatintereses. Un Latvijas tauta, kā jūs zināt, nesastāv tikai no latviešiem vien.

Priekšsēdētājs: Paldies ministra kungam. Vārds komisijas atzinumam Indulim Bērziņam, Ārlietu komisijas vadītājam.

I.Bērziņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Varas dalīšanas princips paredz zināmas attiecības starp likumdošanas varu un izpildvaru. Labs vai slikts ir parlaments, bet tā lēmumi jāpilda, vienalga, kas tur arī valdībā būtu, valdības galva vai kāds no ministriem.

Arī Ārlietu komisijas sēdē izskanēja kritiskas piezīmes par Ārlietu ministrijas nepietiekamo aktivitāti dažādās pasaules vietās. Mēs paši radām skaidrojumu, kāpēc šī aktivitāte ir tik maza un kāpēc mazā Latvija ar 13 pārstāvniecībām Rietumos nevar būt tikpat skaļa kā Krievija, kura ir pārņēmusi visu, teiksim, Drošības komitejas un dažādu citu pārvalžu kādreiz kūrēto ārlietu resoru, un kāpēc mēs dažreiz netiekam izdzirdēti un kāpēc Krievija, kura ir skaļāka un lielāka, tiek sadzirdēta.

Es tomēr gribētu teikt vēl vienu lietu. Tas būtu pārmetums Ārlietu ministrijai. Es negribētu šeit tik daudz koncentrēt uzmanību uz ārlietu ministru, viņš ir tikai viens no Ārlietu ministrijas, kaut arī atrodas tās priekšgalā. Ārlietu ministrija nav bijusi pietiekami aktīva Latvijas iekšienē. Parlamentā praktiski neviens lēmums netiek slepeni gatavots, neviens likums, līgums vai dokuments. To pieņemšanas gaitā arī es dažreiz tiem nepiekrītu un uzstājos pret tiem. Bet, ja dokuments tiek pieņemts, tad man tas ir jāpilda. Es daru visu iespējamo, ja neesmu ar to mierā, lai tas netiktu pieņemts. To daru darba gaitā Augstākajā padomē. Es domāju, ka šāda shēma ir jāievēro arī turpmāk attiecībās starp Ārlietu ministriju, Ārlietu komisiju un parlamentu.

Nav šobrīd runas par to, patīk vai nepatīk šie lēmumi. Lēmumus var mainīt, likumus var mainīt, ja tas ir nepieciešams. Es domāju, ka Ārlietu ministrijai, ja tā tik kritiski izturas pret parlamenta lēmumiem, ir jābūt aktīvākai caur valdību, jo valdībai ir šīs likumdošanas iniciatīvas tiesības, gan konstruktīvi pieņemot likumus un lēmumus, gan destruktīvi traucējot, šoreiz jau, cik tas iespējams valdībai (teiksim, Godmaņa kungs ir lielākās frakcijas pārstāvis) ar šīs frakcijas kā mehānisma palīdzību pieņemt lēmumus, kas varētu mums, kā izteicās Jurkāna kungs, traucēt ārpus Latvijas realizēt mūsu intereses gan Austrumos, gan Rietumos.

Tagad drusku par pārējiem jautājumiem. Ja mēs būsim godīgi, tad atcerēsimies, ka Ārlietu ministrija sākās no nulles, no pilnīgi nekā, jo Latvijā bija tikai daži speciālisti uz to brīdi, kad mēs sanācām. Tas bija Neilanda kungs, Bojāra kungs, Zelmeņa kungs. Praktiski Latvijā bija ļoti maz speciālistu ārlietu jautājumos. Es vēl nenosaucu Poča kungu. Praktiski vajadzēja veidot jaunu Ārlietu ministriju. Šī ministrija šobrīd ir izveidota, tajā, ieskaitot apkopējas, ir 113 darbinieku. Lietuvā tajā pašā laikā ministrijā ir 280 darbinieku, un Lietuvas līnija ir daudz stingrāka, ja to tā varētu nosaukt. Katrā ziņā zināmā mērā bieži vien deputāti ar skaudību skatās uz to, ka Lietuva ļoti asi un ātri reaģē pret jebkuru Krievijas apmelojumu. Godīgi sakot, man, par nožēlu, ir jāsecina, ka tāpēc Lietuva nav tikusi daudz tālāk kā Latvija. Pilnīgi iespējams, ka jautājums par attiecībām ar šīm valstīm tomēr tiks risināts paketē, mēģinot šķelt un runājot ar katru šo valsti atsevišķi, lai iegūtu pēc iespējas kaut ko vairāk sarunās ar katru no šim valstīm.

Dānijas Ārlietu ministrijā, starp citu, ir 500 cilvēku, bet pirmskara Latvijas Republikā, tas ir, starp Pirmo un Otro pasaules karu, Ārlietu ministrijā bija 700 cilvēku. Es absolūti negribu, lai mēs kopētu šo pieredzi un mūsu nabadzīgā budžeta apstākļos gandrīz septiņas reizes palielinātu Ārlietu ministrijas darbinieku skaitu. Tomēr es aicinātu valdību un Godmaņa kungu, kurš šeit ir klāt, kā arī Budžeta komisiju atrast iespēju iedalīt līdzekļus, veidojot šo jauno institūciju, tas ir, ārlietu valsts sekretāru, kas vairāk nodarbotos ar darba organizāciju, jo nākamais punkts gan no Ārlietu komisijas, gan daudzu deputātu viedokļa ir pilnīgi pamatots. Tās ir manas un Ārlietu komisijas domas.

Pilnīgi pamatoti ir pārmetumi Ārlietu ministrijai sakarā ar nepietiekamu darba organizāciju. Arī šeit zinām cēloņus. Ārlietu ministrija vienlaikus ir Ārlietu ministrija un skola, jo Ārlietu ministrijā ir liels cilvēku skaits, kuri pašlaik atrodas dažādos kursos. Nepārtraukti ir jāaizpilda tās vietas ārzemēs, kuras rodas. Kaut vai tuvākajā laikā būs pārstāvniecība Ukrainā, Baltkrievijā, Uzbekijā un vēl citās bijušajās Padomju Savienības republikās. Ne tikai ekonomiski, bet arī mūsu izdzīvošanai, tātad arī politiski tas ir svarīgi. Šajā gadījumā vajadzētu atrast šos līdzekļus un atbalstīt Ārlietu ministrijas valsts sekretāra amata izveidošanu.

Vērtējot Ārlietu ministrijas darbu, domas dalījās, bet balsojot nonācām pie secinājuma: ja vērtējam Ārlietu ministrijas darbu ar divām zīmēm, ar plusu un mīnusu, tas ir, pozitīvi vai negatīvi, tad, neliekot atzīmi, jo nav skola, kopumā Ārlietu ministrijas darbs tika novērtēts pozitīvi.

Beigās es gribētu piebilst tikai dažus vārdus kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs un kā Tautas frontes frakcijas vadītājs.

Es domāju, ka šīs izmaiņas valdībā, par kurām kuluāros tik daudz runā, ir nepieciešamas. Pilnīgi iespējams, ka tās ir nepieciešamas arī Ārlietu ministrijā. Bet par to visloģiskāk spētu lemt iespējami ātrāk vēlēšanās ievēlētais nākamais parlaments. Protams, mēs nevaram sasteigt un nevaram pārlēkt paši sev pāri. Bet reāli pilnīgi iespējams, ka šādas vēlēšanas varētu būt nākamgad maija beigās vai jūnija sākumā, kad jau ir silts, kad ar ziemas problēmām būs tikusi galā tā valdība, kas šoziem Latvijā būs. Vai tā būs Godmaņa valdība vai cita, to lemsit jūs un arī es kā deputāts. Tādā gadījumā, es domāju, visas izmaiņas notiks atbilstoši Latvijas pilsoņu gribai, jo Latvijas pilsoņi būs ievēlējuši parlamentu un viņu gribu varēs paust jaunā valdība.

Priekšsēdētājs: Bērziņa kungs, jautā Ozols, Endele, Zaļetajevs, Bojārs. Pusē gan būs starpbrīdis.

I.Ozols: Cienītais Bērziņa kungs, kāds ir Ārlietu komisijas viedoklis par humānās palīdzības un ārvalstu palīdzības koordinācijas struktūru atrašanos Ārlietu ministrijas sastāvā?

I.Bērziņš: Es gribētu runāt par to, kas attiecas uz ministrijām kopumā. Kad veidoja šo ministru kabinetu un kad pagājušo reizi mēs Godmaņa kungu apstiprinājām, tad es uzdevu jautājumu. Arī Ārlietu komisijā bija liela neizpratne par to, ka pastāv šādas divas ministrijas: Zausājeva kunga vadītā Ārējo ekonomisko sakaru ministrija un Ārlietu ministrija. Mums bija doma, ka tās varētu apvienot vienā ministrijā. Mans personiskais viedoklis, par kuru jūs prasījāt, ir tāds.

Nē, komisija nav par to izteikusies, es varu pateikt tikai savu viedokli. Es domāju, ka, taupot budžetu, pēc iespējas būtu jāiet uz kaut kādu sašaurināšanu. Pilnīgi iespējams, ka to visu varētu apvienot pat vienā ministrijā, arī šos ārējos ekonomiskos sakarus. Tādā gadījumā arī palīdzība paliktu pie Ārlietu ministrijas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele. Pēc tam – Zaļetajevs.

J.Endele: Godājamais komisijas vadītāj, es domāju, ka komisija ir tāds starpposms starp padomi un ministriju, kas to, ko šeit darām, ja varbūt ministrijā kaut kas nav saprotams, novada līdz ministrijai. No ārlietu ministra kunga atskaites sapratu, ka atsevišķos jautājumos viņam ir lielas domstarpības un ka politika, ko realizē viņa ministrija, nav politika, ko esam šeit veidojuši. Mans jautājums ir tāds: kas tā ir par politiku? Vai tā ir Ārlietu komisijas politika, īpaši – Ministru padomes? Mūsējā atsevišķos jautājumos tā nav. Kāds ir jūsu viedoklis?

I.Bērziņš: Es jau sākumā izteicos, man liekas, ļoti stingri šajā jautājumā. Es esmu par to, lai jebkura amatpersona Ministru padomē un arī šeit... Atcerieties kaut vai Abrenes jautājumu! Kad viņi pieņēma šo jautājumu, es uzstājos un no šīs pašas tribīnes runāju par nepieciešamību citādā formā pieņemt šo lēmumu, jo uzskatīju, ka forma, kādā tas tika pieņemts, varētu traucēt. No tā brīža, kad nobalsojām par lēmumu, es iestājos par Augstākās padomes lēmumu un, tiekoties ar visām ārzemju delegācijām, to aizstāvu.

Tieši tāda pati ir mana pozīcija attiecībā pret ārlietu ministru un Ārlietu ministriju. Es uzskatu, ka Ārlietu ministrijai ir jāpilda Augstākās padomes lēmumi. Šo politiku, kas ir Latvijas valdības politika, izstrādā Latvijas valdība, balstoties uz tiem dokumentiem, likumiem un lēmumiem, ko ir pieņēmusi Augstākā padome. To skaitā ir lēmums par Abreni, par pilsonību un tā tālāk. To, protams, izstrādā, valdība, tā ir valdības ārpolitika. Pamatā to izstrādā Ārlietu ministrija, jo visa valdība ar to nodarbojas droši vien tikai valdības sēdē pēc tam, kad to ir izstrādājusi Ārlietu ministrija. Es pilnībā piekrītu Endeles kunga jautājumā izteiktajai domai, ka zināmā mērā ir jābalstās uz Augstākās padomes lēmumiem, izstrādājot šo politiku. Ja kāds no šiem lēmumiem liekas nepareizs, tad tas ir jāmaina. Tas jādara Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs. Pēc tam būs starpbrīdis.

S.Zaļetajevs: */Cienījamais komisijas priekšsēdētāja kungs! Vai jūs nevarētu sīkāk izskaidrot, kā turpmāk ir paredzēta Ārlietu komisijas sadarbība ar Ārlietu ministriju, īpaši likumdošanas iniciatīvu jomā? Vai šī sadarbība turpināsies tāpat, kā bija ar projektu par starpvalstu sarunām par Krievijas armijas izvešanu? Vai sadarbība turpināsies tādā pat garā, vai tomēr notiks kādas izmaiņas?/

I.Bērziņš: Es atvainojos, bet tādā gadījumā, spriežot pēc jautājuma, Zaļetajeva kungs tiešām nezina šo mehānismu. Vai es drīkstu divās minūtēs paskaidrot Zaļetajeva kungam, kāds ir šis sadarbības mehānisms? Es varu arī individuāli paskaidrot. Ja ļoti īsi, tad sadarbība ir šāda. Ir iniciatīvas, ar kurām nāk Ārlietu ministrija, pieņemsim, jautājumā par dažādu līgumu ratificēšanu šeit vai par projektiem. Ir iniciatīvas, ar kurām nāk mūsu komisija. Tad mēs prasām Ārlietu ministrijas speciālistu ekspertīzi. Pirms nākam šeit priekšā ar jautājumu par viena vai cita tāda līguma vai starptautiska akta ratificēšanu, mēs prasām ekspertīzi Ārlietu ministrijai.

Ir jautājumi, kurus šeit pieņemam paši. Ja kaut kas nepatīk valdībai vai kādam no ministriem, viņiem ir jānāk un jāizsaka šīs domas. Ārlietu komisijai nevajag skriet uz Ārlietu ministriju ar katru papīru saskaņot. Otrādi tas arī būtu diezgan muļķīgi, bet šinī virzienā pavisam muļķīgi. Vēlreiz saku, es neapspriežu šo dokumentu pēc būtības. Bet sadarbības shēma bija tāda. Ja, pieņemot šo lēmumu, Ārlietu ministrija pret to iebilda, tai bija visas iespējas, tai vajadzēja izmantot visas iespējas un pārliecināt Ārlietu komisiju un frakciju “Satversme’’, jo šī iniciatīva nāca no frakcijas “Satversme’’. Tātad frakcija “Satversme’’, Kiršteina kungs, kurš bija uzrakstījis šo dokumentu, jo viņš ir Ārlietu komisijas pārstāvis. Bet, ja dokuments ir pieņemts, tas ir Augstākās padomes lēmums vai likums. Varas dalīšana prasa tā izpildīšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēc starpbrīža turpināsim uzdot jautājumus komisijas vadītājam Bērziņa kungam. Starpbrīdis līdz pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Plenārsēde turpinās. Uzdodam jautājumus Ārlietu komisijas vadītājam Indulim Bērziņam. Deputāt Bojār, lūdzu, uzdodiet jautājumu! Jūs esat pierakstījies. Vai jūs noņemat?

J.Bojārs: Mūsu rīcībā un acīmredzot jūsu rīcībā ir ekspertīzes dati, kurus ir apkopojušas, ja varētu teikt, dažādas Eiropas komisijas: Eiroparlamenta komisija un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese. Dati par cilvēktiesību stāvokli Latvijā un par Latvijas likumdošanu. Izņemot sīkas iebildes, kurām bija tehnisks raksturs (varētu teikt, ka juridiski tehnisks raksturs), principā viņi izdarīja slēdzienu, ka ar cilvēktiesībām vismaz mūsu likumdošanā viss ir kārtībā. Turklāt viņi izskatīja visus, izanalizēja visus mūsu galvenos politiskos likumus, ieskaitot pilsonības likumprojektu. Vai Ārlietu ministrijai ir šie dokumenti un kāpēc viņi neizmanto šos dokumentus darbā ārvalstīs? Bet mēs no ārlietu ministra galvenokārt saņemam apvainojumus cilvēktiesībās. Tā ir vispār fantastiska un neiespējama pozīcija jebkurā normālā valstī. Kāpēc viņi neizmanto šos dokumentus un šos ekspertu slēdzienus? Tie ir starptautiskie eksperti. Tiek aicināti vēl kaut kādi starptautiskie. Kādi vēl ir vajadzīgi? Šo ekspertīžu ir bijis desmitiem. Es ar tām visām esmu strādājis.

I.Bērziņš: Es te nevarētu atbildēt par ministra runu. Cik saprotu, viņš to pats ir rakstījis un lai viņš pats par to atbild.

Kas attiecas uz šiem dokumentiem, es pilnībā piekrītu Bojāra kungam, ka ir šādi autoritatīvi slēdzieni. Pašreizējā brīdī, cik personīgi zinu, vairāki mani komisijas biedri tos izmanto regulāri. Man iznāk tā: kad šeit ir darba dienas (tāpēc es dažreiz neesmu zālē), vismaz divreiz dienā vajag tikties vai nu ar ārzemju pārstāvjiem, žurnālistiem vai ar sūtņiem, kas ir akreditēti Latvijā, un skaidrot situāciju. Tiešām Bojāra kungam ir taisnība, ka, izmantojot šādus slēdzienus, vieglāk būtu uzvarēt strīdā, ja tas vispār sākas.

Kā es lasīju šīsdienas “Dienā’’, tad arī dažādu diplomātisko misiju pārstāvji Latvijā ir tādās pašās pozīcijās. Šeit nekas netiek pārkāpts.

Man gan, klausoties Jurkāna kungu, vairāk likās, ka viņa rūpe bija par nākotni, ne tik daudz par pašreizējo situāciju. Bet es vēlreiz saku, lai jūs uzdodat viņam pašam šādu jautājumu, par ko viņš uztraucas šinī runā.

Tātad domāju: ja mums šādi dokumenti ir, tie ir jāizmanto. Tā nav tāda lieta, ka Krievijai te būtu jājaucas iekšā un jābrauc, bet starptautiska komisija. Ja tajā ir iekšā arī kāds no Krievijas pārstāvjiem, tad – laipni lūdzam. Ja viņi grib braukt un skatīties un ja tas mums finansiāli neizmaksā neko, tad kāpēc lai mēs to neļautu! Mēs esam, vismaz gribam būt pilnīgi brīva un demokrātiska valsts. Uz to mēs ejam. Mūsu ceļš ir bijis šāds demokrātisks ceļš bez asins izliešanas. Tā ka slēpt mums neko nevajag. Ja kungi vēlas, lai brauc, skatās, pēta. Lūdzu!

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Grigorjevs. Lūdzu.

A.Grigorjevs: Man jāsaka, iepriekšējais jautājums un arī atbilde ir dezinformācijas instruments vai arī dezinformācijas sekas. Jo arī tas raksts, kas šodien publicēts “Dienā’’ un kura virsraksts galīgi neatbilst tā saturam, liecina, ka ļoti daudzām Eiropas valstīm ir iebildumi pret etnisko situāciju Latvijā un ka ir mēģinājumi to risināt tā, kā to darām šeit. To skaitā arī par mūsu pieejām pilsonības likumiem.

Ir vairāki dokumenti, bet diemžēl acīmredzot mēs tos neprotam lasīt, jo diplomāti jau nekad nesaka, ka, piedodiet, jūs rupji pārkāpjat to un to. Tad tiešām ir jābūt aparteīdam. Bet ir iespējas, ka mēs tur nonāksim. Ja mēs turpināsim tādā pašā garā kā tagad, tad ir ļoti iespējams, ka tālāk būs arī daudz stingrāk.

Man gribētos arī jautāt, kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs vērtē to faktu, ka Latvijas līgums ar Eiropas Kopienu netika parakstīts sakarā ar to, ka tas netika ratificēts no Eiropas Kopienas puses, jo šeit tiekot pārkāptas cilvēktiesības, diplomātiskāk runājot, ir problēmas ar cilvēktiesībām.

Komentējot no savas puses šo situāciju, domāju, ka mums ir arī jāsaprot tā diplomātiskā valoda, kura acīmredzot Ārlietu ministrijā labāk saprotama nekā šeit, parlamentā, ka šīs problēmas ir. Es, piemēram, ļoti bieži tiekos ar šīm komisijām, un privātsarunās viņi savu nostāju izsaka daudz skaidrāk un noteiktāk.

I.Bērziņš: Man gan ir jāatbild ar to pašu nostāju, ko Grigorjeva kungs man teica, jo viņš arī bija tieši tāpat izlasījis pusi. Jūs saprotat, jautājums nav par atlikšanu vai par neratificēšanu. Jautājums ir par atlikšanu uz zināmu laiku, bet ne par neratificēšanu. Jāsāk ar to. Bet, ja runājam, tad es vēlreiz saku. Grigorjeva kungs... Jūs runājat par to, kas notiek. Lūk, šeit es jums nevaru nekādā gadījumā piekrist. Atdalīsim divus līmeņus! Viens – kas notiek. Un tur esmu gatavs konkrēti runāt vai pieaicināt speciālistus no Cilvēktiesību komisijas, no visām pārējām jautājumos, kuros es neesmu speciālists, jo negribu būt gudrs visos jautājumos. Tātad, speciālistus pieaicinot, runāt par to, kas notiek konkrētās jomās, ja šādi pārkāpumi ir.

Mūsu delegāciju sarunās ar Krieviju, kuras vada Dineviča kungs, mēs to esam teikuši krievu pusei ne vienu reizi vien. Lūdzu, lieciet uz galda, apspriedīsim konkrēti, kas notiek! Bet te jau ir tā otra puse, ka nenotiek! Un varbūt viņi mums pārmet to, kas nenotiek. Ka mēs nepieņemam šādu pilsonības likumu, jo viņiem jau nav ne slikta, ne laba. Mēs nevaram šeit strīdēties par to, kā nav. Tās Eiropas institūcijas, kas ir korektas, nepārmet mums to, kas nav izdarīts.

Cits jautājums, ko gribu teikt, kāda ir mana pozīcija. Tās ir mūsu problēmas, un mums ar šīm problēmām būs jātiek galā. Mēs nevaram aizmiegt acis un tiešām nevaram kā strausi iebāzt galvu smiltīs. Tas ir pilnīgi skaidrs. Mums ar tām ir jātiek galā ne tādēļ, ka Eiropas Kopiena prasa, un ne tādēļ, ka Krievija spiež. Tas ir papildu elements, kas, manā uztverē, rada tautā un arī deputātu radikālākajā daļā pilnīgi pretēju efektu un pretspiedienu. Tā ir mana pozīcija. Tā ka šeit esmu gatavs runāt un skatīt jebkuru konkrētu dokumentu, jebkuru konkrētu pārkāpumu.

Kas attiecas uz nākotni, tad mums tiešām ir jābūt politiski gudriem, lai, pieņemot lēmumus, nākotnē saglabātu Latvijā demokrātisku sabiedrību un, protams, lai mēs te nevarētu runāt par vardarbību no jebkuras puses.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds atskaitei valsts ministram Jānim Dinevičam. Lūdzu.

J.Dinevičs, valsts ministrs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es varbūt drusku īsāk pakavēšos pie šīs atskaites (jo tā ir jums visiem uz rokas un jūs esat to izlasījuši), lai varbūt pataupītu laiku pašam galvenajam, tas ir, starpvalstu sarunām ar Krieviju. Tātad valsts ministrs ir darbojies atbilstoši nolikumam. Bez šaubām, viņam arī tika uzticēta virkne funkciju ārpus šā nolikuma. Atbilstoši nolikumam tātad bija saikne ar masu informācijas līdzekļiem, preses sekretāru darba regulēšanu, nodarbošanās ar Preses namu, ar laikrakstu “Diena’’, ar stāvokli poligrāfijā. To visu jūs atskaites pielikumos redzat.

Otrs būtisks moments bija kontakts ar visu sabiedriski politisko spektru Latvijā. Šādi kontakti ir notikuši. Doma viena. Lai varētu izmantot šos rezultātus, prognozējot valdības tālāko darbību, tika apspriesta virkne likumprojektu. Interesanta man liekas šī pēdējā darbība, kas ir trīspusējā Konsultatīvā padome. Tā ir izveidota, klātesot valdības pārstāvjiem, arodbiedrībām un darba devējiem. Doma ir viena, lai, trim pusēm kopēji konsultējoties, panāktu sabiedrībai pieņemamus risinājumus. Daudzās valstīs šādas konsultatīvās padomes darbojas ne tikai kā padomdevējs, bet tām ir arī zināmas fiksētas tiesības. Līdz ar to šī padome droši vien jums gatavos Augstākajā padomē zināmu likumprojektu, kurā varētu būt fiksētas lielākas šādas padomes iespējas.

Ievērojot to, ka radošās savienības arī ir sabiedriskas organizācijas, ar tām ir sadarbojies valsts ministrijas aparāta kultūras sektors. Šis darbs ir otrajā pielikumā. Bez šaubām, ir veiktas daudzas socioloģiskās aptaujas, lai izvērtētu, kā sabiedrība reaģē uz situāciju valstī un uz valdības darbību. Valsts valodas centrs ir veicis zināmu darbu, kā jau arī es minu atskaitē. Ir tikai viena grūtība. Valsts valodas centrs strādā uz vietām, un ir šis lēmums par migrāciju. Līdz ar to valdībai rodas grūtības noformēt pie sevis darbā. Par to pašreiz spriež juristi.

Pēc reorganizācijas arī Pilsonības un imigrācijas departaments ir nokļuvis valsts ministra pārziņā. Šis departaments ir paveicis zināmu darbu. Lai izpildītu lēmumus un to, ko no departamenta prasa Augstākā padome, ir nepieciešami zināmi papildu finansiālie līdzekļi. Tajā pašā laikā es gribētu atzīmēt, ka departamenta darbā reizē vērojama vēlēšanās nepilnības likumdošanas aktos aizstāt ar saviem lēmumiem. Šajā sakarā ir pietiekami liela daļa iedzīvotāju sūdzību. Šīs sūdzības izskata valsts ministra juriste un bieži lūdz attiecīgo departamentu pārskatīt šos lēmumus vai arī iesaka sūdzības autoram griezties tiesā, lai tur varbūt varētu rast attiecīgo risinājumu.

Valsts ministrs arī atbild par militāro objektu pārņemšanas komisijas darbu un par bruņoto spēku izvešanas kontroles biroju. Šādas institūcijas ir izveidotas atbilstoši Augstākās padomes un valdības lēmumiem. Šajā laikā ir pārņemti 26 militārie objekti, no kuriem dokumenti pilnībā ir noformēti sešiem objektiem. Papildus minētajiem militārajiem objektiem republikā 1992.gadā ir pamesti 15 objekti, izformētas septiņas karaspēka daļas, notikusi nelikumīga 14 armijas pārziņā esošo objektu iztirgošana dažādām komercstruktūrām gan ar pašvaldību ziņu, gan bez tās. Tiesas ceļā divi šādi objekti pašreiz ir atgriezti valsts īpašumā.

Tika arī izveidota ārzemju ekspertu grupa, kura ir nākusi ar, manuprāt, būtiskiem priekšlikumiem, kā varētu risināt ekonomisko situāciju tālāk. Latvijā ir notikušas divas plenārsēdes. Viens no priekšlikumiem, pēdējais, pie kura pašreiz strādā valdība un vairākas ministrijas, ir – meklēt ceļus, kādā veidā tirgoties ar šo produkciju Latvijā. Ticiet man, tādas iespējas ir, un šo produkciju var pārdot. Tā nav pasaules cena, varbūt tā ir drusku zemāka cena. Šeit esmu dzirdējis arī šodien, konsultējoties ar Škapara kungu, ka visur tiek runāts, ka nepieciešams samazināt mūsu lopkopības produkciju. Tā nav. Ir firmas, kas ir gatavas par pieņemamāku cenu, par varbūt zemāku cenu nekā pasaules tirgū nopirkt visu to lieko produkciju, kas mums pašreiz Latvijā ir.

Un ne tikai ar to mēs varam tirgoties. Ar daudz ko. Tāpēc varbūt galvenais rādītājs tuvākajā laika varētu būt ne tas, cik esam nopirkuši, bet – cik esam pārdevuši. Papildus šim nolikumam ir runāts, ir strādāts, vadot ārkārtas komisiju.

Bez šaubām, galvenais ir šīs starpvalstu sarunas. Tās ilgst gandrīz gadu. Sarunu gaitā parasti ir ziņots Augstākajai padomei, frakcijai, Ārlietu komisijai. Iniciatīva kā vienmēr ir bijusi Latvijas pusē. Tā ir nākusi ar konkrētiem priekšlikumiem, konkrētiem tekstiem. Sarunas sarežģītas tāpēc, ka tās ietekmē, bez šaubām, iekšpolitiskā situācija Latvijā, ietekmē iekšpolitiskā situācija Krievijā un pasaules valstu nostāja.

Ņemot vērā, ka man ir palikušas vairs tikai četras minūtes, es gribētu drusku paanalizēt to, ko šodien ziņoja mūsu cienījamais ārlietu ministrs Jurkāna kungs.

Jurkāna kungs ziņoja, ka sarunas ir nonākušas strupceļā. Es gribētu teikt, ka ir sarežģījumi šajās sarunās, bet tās nekādā gadījumā nav nonākušas strupceļā. Mūsu nākamais sarunu raunds ir 14.datumā Maskavā.

Es uzskatu, ka ne jau Latvijas vainas dēļ pašreiz ir šādas grūtības. Latvijas delegācija ir konsekventi ievērojusi tās nostājas, kuras pieņēmusi šī Augstākā padome. Un tā ir vienīgā, no kuras lēmumiem šai delegācijai būtu jāvadās, jo šī delegācija ir izveidota Augstākās padomes plenārsēdē. Es saprotu varbūt ārlietu ministra labo gribu. Viņš pašreiz, kad gadu ir strādājusi delegācija, ir uzsācis ļoti aktīvas konsultācijas ar savu kolēģi Krievijas Ārlietu ministrijā. Bet es gribētu, lai šī konsultēšanās notiktu saskaņoti ar delegāciju. Es nekad nebūšu gatavs vadīt delegāciju sarunām, ja kāds varēs vest delegācijas politikai paralēlu politiku un pēc tam delegāciju nostādīt fakta priekšā. Mēs esam tur sarunājuši un te nu, kungi, esiet tik laipni un iestrādājiet to attiecīgi savos dokumentos. Tāpēc apsveicu visas iniciatīvas kaut arī pēc gada šajā Austrumu virzienā, kad delegācija tur ir vienu gadu nostrādājusi, tomēr strādāsim kopā, konsultēsimies, izvērtēsim politiku! Tad šo izvērtēto politiku Ārlietu ministrija iestrādās savā līmenī, bet citas struktūras – savā līmenī. Nevar būt tāda lieta, ka sarunās katrs ved savu politiku.

Šeit vēl skanēja lūgums par sarunām. Es domāju, ka panākt var. Ar konsultācijām panākt lūzumu sarunās praktiski tāpat ārlietu ministram neizdosies. Vienīgais, kā panākt lūzumu sarunās, kā turpināt to darbu, ko esam uzsākuši, ir censties maksimāli šo sarunu procesu internacionalizēt.

Iepriekšējā sarunu raundā, kā jūs zināt, piedalījās Gobla kungs. Es domāju, ka pašreiz ir jārunā par to, ka, lai piedalītos šajos nākamajos sarunu raundos, tie eksperti, par kuriem Gorbunova kungs runāja Apvienotajās Nācijās, varētu būt Apvienoto Nāciju eksperti. Varētu runāt ar konkrēto valstu vēstniekiem šeit, lai viņi būtu tik laipni un atrastu cilvēkus, kuri gribētu šajā sarunu raundā piedalīties. Es saprotu, ka mums ir jāvadās no situācijas Krievijā, ka mums maksimāli nevajadzētu censties likt zem sitiena ievērojamus Krievijas politiķus. Bet vispirms ir Latvijas intereses. Es domāju, ka bieži, mēģinot meklēt kompromisus, varam neiegūt neko. Tipisks piemērs ir Lietuva ar savu piekāpšanos, kur pilsonība ir atrisināta, armijas virsniekiem ir dzīvokļi. Ja pat tad Krievijas pusei nav pieņemams šāds risinājums, tādā gadījumā es nezinu, uz kādām piekāpšanās niansēm šajās sarunās var cerēt Latvijas delegācija? Tāpēc vienīgais ir – internacionalizēt šo procesu. Tādā gadījumā tas ir vienīgais ceļš, kā varam ātri un laikus pabeigt šīs sarunas. Bet process notiek arī Latvijā. Šis karaspēks jau pakāpeniski iet ārā. Kā teica Kostandas kungs starpbrīdi, viņi “rullē tās dzeloņdrātis ritulītī atpakaļ’’. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Jautājumi. Jautā deputāts Berķis. Lūdzu.

A.Berķis: Dineviča kungs! Klausoties ministru ziņojumus un komisiju secinājumus, veidojas aina, kas ir stipri atšķirīga no tās, ko lasām presē, ko dzirdam sabiedrībā. Vai tā nav jūsu vadītās ministrijas vaina, ka mums ir tik maz oficiālu statistikas materiālu, ka tie ir tik grūti pieejami? Cik īsti izved koksni? Cik dolāru par to saņem? Kā dalās šie ienākumi? Cik no tā paliek valstij? Kādus īpašumus pārdod? Kā rokās tie nonāk? Kas notiek ar ārvalstu palīdzību un tā tālāk, un tā tālāk? Kāpēc šie dati nekavējoties netiek publicēti, lai nedotu iespēju baumot, runāt un negodīgiem žurnālistiem varbūt to izmantot, lai sagrozītu ainu?

J.Dinevičs: Es gribētu teikt, ka vispirms nav ministrija, bet ministrs un aparāts. Otrkārt, tās ir Statistikas komitejas funkcijas – savākt informāciju, nevis valsts ministra funkcijas. Ir viena cita lieta, uz ko es atskaitē norādīju. Mums ir šis preses sekretārs, un viņam ir nepieciešami konkrētāki, ciešāki sakari ar attiecīgo ministriju informācijas dienestiem, lai no turienes šo informāciju varētu sagatavot varbūt plašākam apskatam. Nenonāk presē. Prese ir neatkarīga. Mēs varam tikai piedāvāt. Ja kāds uzskata par vajadzīgu, viņš ņem šo informāciju, ja neuzskata par vajadzīgu, neņem.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Grigorjevs, pēc tam Bojārs. Lūdzu.

A.Grigorjevs: Vai es drīkstu uzdot divus jautājumus?

Priekšsēdētājs: Nē. Mums ir prakse un noruna. Tikai vienu!

A.Grigorjevs: Labi, tad ir viens. Mūsu komisijā ir nonākusi vesela virkne dokumentu, konkrētu gadījumu, ka Pilsonības un imigrācijas departaments nepilda Latvijas Republikas likumus. Situācija izrādījusies tāda, ka nav iespējams nekādā veidā šo departamentu iespaidot. Esmu vairākkārt runājis ar juristi, jūsu aparāta juristi. Cik saprotu, departamentā juristi labāk redzot ejam, nekā nākam, un viņas vārdos neklausās. Es gribētu zināt, vai jums ir iespējas, kā tiešajam priekšniekam iespaidot departamentu un ko jūs personīgi esat darījis šajā virzienā?

J.Dinevičs: Tātad iespaidot, bet uz kāda pamata? Iespaidot var vienīgi tiesa. Vienu brīdi, es pabeigšu, Grigorjeva kungs.

Tātad tur, kur attiecīgi mūsu jurists konstatē, ka tie ir patiesi, bezstrīdus kārtībā ir redzams, ka nav ievēroti Latvijas Republikas likumi, mēs lūdzam Karnupa kungam skatīt šo jautājumu vēlreiz. Es parakstu katru dienu pietiekami biezu dokumentu paku ar vēstulēm Karnupa kungam pārskatīt jautājumus. Tur, kur ir zināmā veidā diskutējami jautājumi, vienīgais lēmējs ir tiesa. Un šo ceļu attiecīgi valsts ministrs ar savu juristu konsekventi ievēro. Ja ir tiesas lēmums, tādā gadījumā var sekot valsts ministra lēmums ar lūgumu izpildīt tiesas lēmumu.

A.Grigorjevs: Sakiet, lūdzu, vai...

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Bojārs...

A.Grigorjevs: Vai prokuratūra ir pietiekami...

J.Dinevičs: Bet prokuratūra ir ierosinātājs. Tiesa tāpat ir skatītājs. Jautājums tāpat aiziet uz tiesu.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Bojārs. Pēc tam deputāts Silārs.

J.Bojārs: Dineviča kungs, mēs jūs uztveram ka tādu ministru ministru, kā agrāk bija Šneiders Ministru padomē, kura priekšā visi ministri drebēja. Bez tam jums ir vēl speciāla kompetence. Mēs visi jūs ievēlējām. Vēl tagad neiebilstu pret to, ka jūs vedat sarunas ar Krieviju. Kā tas var būt, ka Latvijas valdība nedarbojas vienotā komandā par šīm Latvijas interesēm sarunās ar Krieviju? Kā tas var būt? Kāpēc nenotiek stingra koordinācija? Kā tas ir iespējams, ka daži Ārlietu ministrijas darbinieki var vest kaut kādas atsevišķas sarunas un vienoties par kaut ko atsevišķi? Vai tad premjerministrs neveic šeit nekādu koordināciju un saskaņošanu, pirms tiek veidotas galējās nostādnes darbam ar Krieviju?

J.Dinevičs: Vispirms pirmā jautājuma daļa. Neuzskatīsim, Bojāra kungs, ka es būtu kaut kāds ministru ministrs. Jūs ļoti labi zināt, ka šeit ir attiecīgais kabineta princips un ka Godmaņa kungs ir noteicis, ka dažreiz, kad viņš ir prom, kāds viņu aizvieto. Tas ir viss.

Par šo koordinācijas trūkumu. Es domāju, ka tāds zināmā mērā varbūt ir, un es gribētu atgādināt, ka pēdējās divās valdības sēdēs, slēgtajās valdības sēdēs, ir ļoti nopietni runāts, ka šādai koordinācijai ir jābūt, lai tieši veicinātu un stiprinātu šo komandu. Nevar būt tā, ka cilvēki vienkārši sēž kopā un uzskata sevi par komandu. Ir jābūt pietiekami atklātai informācijas apmaiņai par visdažādākajām problēmām.Un tikai tad kabinets fiksēs arī zināmas politikas nostājas, ar kurām tas tālāk piedalās sarunās un dzīvē.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs. Pēc tam – deputāts Šteins.

I.Silārs: Dineviča kungs, man ir jautājums. Kurš valdībā nodarbojas ar valdības politikas stratēģiju dažādās jomās? Kā jūs vērtējat šo darbu? Precizējot prognozes, kā tās attaisnojas? Kā ir ar rezultātu izvērtēšanu, tālāko darbību koncepciju izstrādāšanu dažādās jomās, darbību savstarpējo saskaņošanu starp ministrijām, lai valdība varētu darboties kā viens vesels organisms?

J.Dinevičs: Negribu novelt atbildību no sevis. Katrā ziņā, kā jūs zināt, katrā valdībā centrālā figūra ir premjers. Bet arī man tomēr, kad jūs mani likāt amatā, tika uzticēts, ka vajadzētu būt daļēji šīm funkcijām. Ozola kungs smaida. Viņš jau arī gatavojās man to pašu prasīt. Teikšu pavisam atklāti, ka varbūt šajā virzienā esmu strādājis vismazāk. Diemžēl. Jo bez tā, kas sākotnēji tika domāts, kas būtu jāveic valsts ministram, ir sanācis pēdējā laikā ļoti daudz visādu papildu funkciju. Lai realizētu to, ko jūs teicāt, ir jābūt arī zināmām pilnvarām. Saprotiet, valdībā visi ministri ir vienādi! Man nav tiesību iejaukties citas ministrijas un ministru darbā un prasīt kaut kādu papildu informāciju, lai izvērtētu, cik efektīvi strādā viņa struktūras, ne tikai valstiskās, bet arī saimnieciskās, kuras ir pie dažām ministrijām. Tā ka jautājums ir sarežģīts. Godīgi atzīšu, ka es varbūt neesmu bijis uzdevumu augstumos.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins jautā. Lūdzu. Pēc tam – deputāts Zaļetajevs.

V.Šteins: Man būtu šāds jautājums. Deg mežs, ugunsgrēku dzēš Dinevičs. Kad nemāk latviešu valodu, tad Dinevičs māca latviešu valodu. Iepriekšējā gadījumā acīmredzot būtu jādara Iekšlietu ministrijas vai Aizsardzības... Šajā gadījumā – Kultūras ministrijai.

Citi pasākumi. Nafta jāiepērk. Tas it kā būtu Ārējās tirdzniecības ministrijas uzdevums. Vai jums šajā situācijā neliekas kaut kas tomēr dīvains un kā jūs to varētu izskaidrot?

J.Dinevičs: Varbūt arī daudzas funkcijas, kuras man pašreiz jāveic, kā Šteina kungs aizrādīja, varētu likties dīvainas. Bet šajā pašā zālē daži no jums, mīļie deputāti, daudzas reizes ir nākuši klāt un teikuši: “Paklausies, tā vajag!” Ja nemaldos, Ābiķa kungs stāv kaktā. Par Valsts valodas centru tā bija? Bija. Par departamentu tā bija? Bija. Deputāti paši nāca klāt un teica, ka vajadzētu tādā veidā mainīt šo struktūru, lai tas aiziet pie valsts ministra. Un tā ir pašreiz sakrājies pietiekami daudz varbūt šādu papildu uzdevumu, kuri sākotnēji netika paredzēti. Iespēju robežās es mēģinu tikt galā ar visiem papildu uzdevumiem.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Zaļetajevs. Pēc tam – deputāts Vulfsons.

S.Zaļetajevs: */Pagājušā gada novembrī tika apspriestas valsts ministra funkcijas. Es tā sapratu, ka premjerministrs ir paredzējis valsts ministram nodarboties ar jautājumiem, kas saistīti ar, teiksim, korupciju. Tas ir, ar augsti stāvošu ierēdņu savas varas ļaunprātīgu izmantošanu. Ko jūs šajā jomā esat darījis un kādi ir panākumi, jo runas par korupciju ir ļoti plaši izplatītas?/

J.Dinevičs: Paldies. Es gribētu teikt tā: varbūt informācija, kuru es saņemu, ir tīri cilvēciska informācija, kontaktējoties ar mani kā valsts ministru. Tādas struktūras pie valsts ministra nav. Man liekas, ka Latvijā jau ir pietiekami daudz dažādu dienestu, kuri nodarbojas ar drošību, ar informācijas vākšanu un tā tālāk. Veidot vēl vienu līdzīgu dienestu kaut kur pie valsts ministra nav nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Vulfsons.

M.Vulfsons: Man gribētos ieviest skaidrību vienā jautājumā, kurš atkal kā kaut kāda mikla izskanēja Dineviča kunga runā. Un proti. Ir pilnīgi skaidri pateikts tajās tēzēs, kas ir iesniegtas Ārlietu komisijai un kuras Ārlietu komisija ir akceptējusi, ka Ārlietu ministrijas eksperti par saviem sarunu rezultātiem ziņos tai delegācijai, kas ir ievēlēta parlamentā, lai šī delegācija tos varētu izmantot. Tādēļ lūdzu šo jautājumu atstāt tagad ārpus debatēm. Tas ir pilnīgi viennozīmīgs.

Un otrs. Jūs minējāt Gobla kungu. Viņš ir cilvēks, kurš ļoti daudz interesējas un mums arī grib palīdzēt sarunās ar Krieviju. Gobla kungs ir novērtējis līdzšinējās delegācijas darbu kā neveiksmīgu. Jūs to arī ļoti labi zināt. Ja mēs šā cilvēka vērtējumu ņemam vismaz daļēji par pilnīgu (daļēji, es saku, jo neviens spriedums jau nav pietiekami objektīvs, lai par to pateiktu, ka tā ir absolūta taisnība), tad es domāju, ka pašreizējā iniciatīva no ministrijas puses būtu tikai jāapsveic, jo šī iniciatīva ir domāta mūsu kopīgajai lietai – ārzemju karaspēka izvešanai no Latvijas. Mans jautājums būtu: kāpēc vajadzēja samudžināt šo jautājumu? Kādēļ vajadzēja izteikt tādus pārmetumus Ārlietu ministrijai vai kaut kādas aizdomas? Tikai ambīciju dēļ?

J.Dinevičs: Man liekas, ka jautājums ir uzdots ambīciju dēļ, Vulfsona kungs. Bet es pacentīšos atbildēt uz jautājumiem pēc kārtas.

Vispirms Ārlietu ministrijas eksperti visu laiku ir bijuši delegācijas sastāvā, un Virsis, ministra vietnieks, arī visu laiku ir šajā delegācijas sastāvā. Viņš gadu kopā ar mani un delegāciju ir strādājis šajos virzienos. Tā ka šeit pašreiz runāt, ka notiek atsevišķa Ārlietu ministrijas ekspertu darbība, kuri pēc tam nāks uz delegāciju, diez vai ir argumentēti. Jo viņi tāpat tur ir iekšā.

Tagad par Gobla kunga vērtējumu. Gobla kunga vērtējums bija tāds, Vulfsona kungs. Un jūs arī to zināt tāpat kā es, ka delegācijas darbības diapazons ir par lielu, ka ir jābūt grupai, kura strādā par armijas izvešanu, grupai, kura strādā ekonomiskajos jautājumos, grupai, kura strādā humānajos jautājumos. Mēs ievērojām šo lietu, bet Gobla kungs uzskatīja, ka tām varbūt jābūt atsevišķām delegācijām. Mēs, negribēdami vēlreiz celt šo jautājumu par delegācijas sastāvu Augstākajā padomē, jo tad sāktos ilgas un nopietnas diskusijas, uzskatījām, ka delegācija pati sadalās šajās darba grupās un strādā pietiekami autonomi. Tas jau, starp citu, ir noticis. Tad, kad ir iegūts kaut kāds attiecīgais rezultāts, zināmā mērā delegācijas plenārsēdē šīs problēmas var izvērtēt un attiecīgi iesniegt pēc tam rezultātus kā sagatavotus dokumentus iespējamai valsts vadītāju parakstīšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds komisijas atzinumam deputātam Apsītim.

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj, pārējie deputāti un klātesošie! Saskaņā ar Augstākās padomes Prezidija lēmumu atzinums par valsts ministra un tā aparāta darbu ir jādod divām pastāvīgajām komisijām – Likumdošanas jautājumu komisijai, kuru es pārstāvu, un Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai, kuras priekšsēdētājs ir deputāts Jānis Škapars. Mēs savstarpēji ar kolēģi Škaparu vienojāmies, kā sadalīt pienākumus šajā ziņā, un nolēmām tā, ka Likumdošanas jautājumu komisija sniegs nelielu atzinumu par Pilsonības un imigrācijas departamenta darbu, bet par pārējiem jautājumiem to darīs Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija.

Man tikko bija saruna ar kolēģi Jāni Škaparu. Viņš izteicās, ka nedaudz vēlāk varbūt kādā citā sakarā, varbūt vērtējot valdības darbu kopumā, viņš arī runās par šiem jautājumiem, ja es viņu pareizi sapratu. Līdz ar to es pašlaik gribētu teikt ļoti īsi par mūsu komisijas atzinumu tieši par Karnupa kunga vadīto Pilsonības un imigrācijas departamenta darbu.

Man jāsaka tā, ka Latvijas Republikas Pilsonības un imigrācijas departaments, kas tagad ir nokļuvis valsts ministra pārziņā, ir viena no tām nedaudzajām valdības struktūrvienībām, ar kurām Likumdošanas jautājumu komisijai 1992.gadā ir bijis visai ciešs kontakts. Tas pilnā mērā attiecas arī uz šā departamenta tagadējo direktoru Karnupa kungu, jo viņš, tāpat kā agrāk viņa priekštecis Pļavnieka kungs, aktīvi ir piedalījies mūsu Likumdošanas jautājumu komisijas darbā. Es kā piemēru gribētu minēt to, ka jau krietni pasen mēs kopīgi izstrādājām likumprojektu par Iedzīvotāju reģistru un ka gan Pļavnieks, gan arī Karnupa kungs bija tie, kuri piedalījās šā likumprojekta izstrādāšanā. Vēlāk, kā zinām, šis likumprojekts kļuva par likumu. Tagad šis likums ir galvenā tiesiskā bāze plaši izvērstajam iedzīvotāju reģistrācijas procesam Latvijā.

Iedzīvotāju reģistrēšana pašlaik ir departamenta galvenā darbības joma, un, protams, kā mēs to visi zinām, šis process nenorit bez grūtībām. Šīs grūtības galvenokārt ir izskaidrojamas ar naudas trūkumu. Bet par to jau te tika runāts. Mēs esam šīs grūtības konstatējuši gan savā komisijā, gan kopumā Augstākajā padomē ne vienu reizi vien, arī pavisam nesen, proti, 25.augustā, kad Augstākā padome savā lēmumā konstatēja, ka Ministru padome nav nodrošinājusi Latvijas iedzīvotāju reģistrāciju līdz agrāk noteiktajam termiņam – šā gada 1.jūlijam, un uzdeva valdībai nekavējoties veikt nepieciešamos pasākumus, lai ne vēlāk kā šā gada 31.decembrī pabeigtu Latvijas iedzīvotāju reģistrāciju.

Pirmdien, 5.oktobrī, Likumdošanas jautājumu komisija savā sēde noklausījās departamenta direktora Viestura Karnupa pārskatu par darbu šajā gadā. Ko mēs konstatējām? Mēs konstatējām to, ka departaments ir cieši apņēmies, tik tiešām, cieši apņēmies beigt iedzīvotāju reģistrāciju līdz šā gada beigām. Vienlaikus Karnupa kungs arī atzina, ka, neraugoties uz objektīvajām grūtībām, uz kadru trūkumu, naudas trūkumu un tā tālāk, departamentam tomēr ir iespējams vairākos nozīmīgos aspektos savu darbu aktivizēt, uzlabot. Tas, piemēram, attiecas uz reģistrācijas datu aktualizāciju. Iedzīvotāji gan tiek reģistrēti, bet šie dati diezgan strauji noveco. Tie ir jāaktualizē. Tas attiecas arī uz to, ka netiek sagatavots viens otrs normatīvo aktu projekts, kas ir aktuāls un vajadzīgs, piemēram, lēmuma projekts par iedzīvotāju pagaidu pierakstīšanos. Taču kopumā Likumdošanas jautājumu komisija atbalsta Pilsonības un imigrācijas departamentu 1992.gadā un katrā ziņā novēl departamentam koncentrēt visus spēkus, lai galvenais uzdevums – iedzīvotāju reģistrācija – tiktu pabeigts līdz šā gada 31.decembrim. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Sekretariātā nav jautājumu? Paldies. Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es gribētu vienkārši paskaidrot savu pozīciju. Es atteicos tagad no vārda tāpēc, ka par pašvaldībām patiesībā šim ministram ir tikai maza, maza daļiņa, nelielas funkcijas un ka tāpēc nebūtu jēgas pēc šīs ministrijas jeb pēc šī ministra man uzstāties un runāt par pašvaldības un valdības attiecībām. Es lūgtu izmantot šo iespēju vēlāk, lai tomēr par pašvaldībām un valdības attiecībām izteiktu savu viedokli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds atskaitei iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram. Lūdzu.

Z.Čevers, iekšlietu ministrs: Godātais priekšsēdētāja kungs, cienītie deputāti! Sakarā ar laika limitu nevarēšu pieskarties visām iekš­lietu sistēmas problēmām, kuras ietvērām iepriekš iesniegtajās atskaites tēzēs. Es gribu runāt galvenokārt par tām problēmām, kuras neatrisinot var iestāties neparedzamas sekas.

Ļoti samilzusi finansiāli saimnieciskā stāvokļa dēļ ir soda izciešanas politikas realizācija republikā. Ekonomiskā situācija valstī objektīvi radījusi stāvokli, ka ražošanas apjoms ieslodzījuma vietu ražotnēs uz 1992.gada 1.oktobri samazinājies par 55 procentiem. Visbīstamākais, ka uz šo pašu datumu apmaksātās darba vietās bija nodarbināti tikai 36 procenti no ieslodzīto skaita. Sašaurinoties ražotnei vairāk nekā uz pusi, samazināts inženiertehnisko darbinieku skaits. Krītoties ienākumiem, ieslodzījuma vietu ražošanas uzņēmumi kļuvuši maksātnespējīgi. Departamenta neapmaksāto rēķinu summa 1992.gada l.oktobrī sasniegusi 81 miljonu rubļu. Tajā skaitā par pārtikas produktiem – 21,6 miljoni rubļu, par gāzi, elektrību, ūdeni un siltumu – 33,7 miljoni rubļu, aprēķinos ar ieslodzītajiem – pāri par 11 miljoniem rubļu. Piegādātāji sāk apturēt pārtikas produktu piegādi. Ja arī ar valdības palīdzību mēs atrisinātu parādu nomaksu, tad tas absolūti negarantētu no līdzīga parāda rašanās nākotnē.

Pašreiz Iekšlietu ministrija meklē izejas ceļus. Tiek dibināti saimnieciski sakari ar uzņēmumiem, turpinās darbs pie kopuzņēmumu izveides. Vienlaikus gribētu lūgt likumdevējus atbalstīt mūsu priekšlikumus, kas tiktu iesniegti par nodokļu atvieglojumiem Ieslodzījuma vietu departamenta ražotnēm, tādējādi nodrošinot to rentabilitāti.

Jāapzinās, ka soda vietās nonākušajiem cilvēkiem parasti nav ražotnēm atbilstošās profesijas un kvalifikācijas. Daudzi no viņiem nekad nav tiekušies pēc pilnvērtīga sabiedriski vajadzīga darba un tādēļ, klāt nākot vispārējām saimnieciskajām problēmām, šīs ražotnes kļūst nerentablas.

Tālāk par nelabvēlīgo noziedzības līmeņa dinamiku.

Vispirms apstāšos pie nozieguma recidīva. Šogad deviņos mēnešos no visiem atklātajiem noziegumiem valstī 48,2 procentus noziegumu izdarījuši jau agrāk tiesātie. Rīgā tas sasniedz 51 procentu. Galvenais iemesls tam – pašreizējā darba un dzīvokļu likumdošanā nenoregulētais no ieslodzījuma vietām atbrīvoto rehabilitācijas jautājums. Pastāvošā bezdarba un dzīvokļu deficīta apstākļos steidzami jāatrod likumīgs risinājums gan pašvaldībām, gan uzņēmumiem par agrāk sodītajiem. Pašreiz ir iespējams izdarīt secinājumus, ka Iekšlietu ministrija viena pati nevar izstrādāt programmu, koncepciju noziedzības profilaksei valstī. Koncepcijas izstrādē un tās realizācijā jāiesaista visas ministrijas, valsts iestādes, saimnieciskās organizācijas, pašvaldības. Nepieciešamības gadījumā jāizmanto likumdošanas varas iespējas, līdz ar to ļoti nopietni domājot par finansiālo segumu.

Latvijā 1992.gada deviņos mēnešos reģistrēti 43,5 tūkstoši noziegumu. To skaitā smago noziegumu ir pāri par 9 tūkstošiem. Pieaugums, salīdzinot ar tādu pašu periodu 1991.gadā, ir 52,5 procenti, kaut gan ir izdevies novērst 678 noziegumus jeb par 23 procentiem vairāk un arī pabeigtu lietu ir par 24,7 procentiem vairāk nekā tādā pašā periodā iepriekšējā gadā.

Lai panāktu lūzumu noziedzības līmeņa pieauguma tendencē, Iekšlietu ministrija turpinās strādāt pie šādiem konceptuāliem noziedzības apkarošanas profilakses risinājumiem.

Pirmkārt, kriminālpolicijas un kārtības policijas kadru komplektācijas jautājums, papildus veicot pasākumus darbinieku profesionālās sagatavotības paaugstināšanai.

Otrkārt, operatīvās meklēšanas darba pilnveidošana, pastāvīgas kontroles nodrošinājums, efektīvu metožu un rekomendāciju izstrāde, sevišķi cīņā ar organizēto noziedzību, korupciju, smagiem noziegumiem, noziegumiem, kas vērsti pret dažādām īpašuma formām.

Treškārt, visiem civilizētas valsts standartiem atbilstoša patruļdienesta radīšana, kas darbotos vienotā dislokācijas sistēmā.

Ceturtkārt, modernu informācijas centru un sakaru sistēmas radīšana, pilnvērtīga noziedzības stāvokļa analīze, likumdošanas pilnveidošanas priekšlikumu izstrāde, par ko jau tika pieminēts jums iesniegtajā atskaitē.

Mēs apzināmies, ka bez lojāliem un augsti profesionāliem kadriem ir grūti atrisināt mūsu sistēmas uzdevumus.

Kadru problēma Iekšlietu ministrijas sistēmā vēl aizvien raksturojas ar hronisku kadru trūkumu. 1992.gada otrajā pusgadā ir izdevies apturēt dažas negatīvas tendences. Stabilizējies kadru komplekta procentuālais lielums. Uz l.oktobri, salīdzinot ar iekšlietu iestādēs dienējošo štatiem, bija 15,7 procenti. Pagājušajā gadā uz 1.oktobri tas bija 17 procenti. Jāņem vērā, ka štatu saraksti šajā periodā no 13,7 tūkstošiem vienību palielinājās līdz 17 tūkstošiem un vairāk vienībām. 1991.gadā atbrīvoja no dienesta pāri par 800 cilvēkiem. Šis skaitlis šogad tuvojas pusotram tūkstotim.

Nekomplekts ir pieaudzis arī uz valsts valodas prasmes eksāmena rezultātu fona. Tā šā gada septembrī no 275 eksaminētām personām eksāmenu nokārtoja katrs trešais darbinieks. Var prognozēt, ka eksāmenu nenokārtos apmēram 3 tūkstoši darbinieku. Līdz 1992.gada 1.oktobrim dienēt pieņemtas 2083 personas. No tām 54,3 procenti ir latviešu. Policijas dienestā – 59,2 procenti. Ieslodzījuma vietu departamenta dienestā pieņemto latviešu skaits ir sasniedzis nu jau 24 procentus. Konsekventi pildot likuma par valsts valodu prasības, no 1992.gada 5.maija Iekšlietu ministrijas sistēmā tiek pieņemtas dienēt tikai personas ar valsts valodas prasmi.

Policijas akadēmijā un citās mācību iestādēs pašreiz mācās 587 personas, kuras gatavojas darbam ministrijas sistēmā. Šodien ministrijas iestādēs strādā apmēram 60 procenti darbinieku, kuri nav tieši Latvijas Republikas pilsoņu pēcteči.

Pastāv aktuālās sociālās problēmas. Apmēram 500 iekšlietu iestāžu darbinieku dzīvo kopmītnēs, kuras vispārpieņemtajā kārtībā ir jālikvidē. Tuvu pie 3200 darbiniekiem nepieciešama dzīvokļa apstākļu uzlabošana. Apmēram 2000 darbinieku dzīvo mājās, kurām pieteikušies īpašnieki un kuru īrnieki jau brīdināti par dzīvokļu atbrīvošanu pēc septiņiem gadiem.

Mums ir jāatrisina likuma “Par policiju” 23., 24., 25.pantā noteikto sociāltiesisko garantiju nodrošinājums. Vēl nav pieņemts normatīvs akts par Iekšlietu ministrijas darbinieku obligāto valsts apdrošināšanu un tās finansēšanas avotiem.

Policijas darbiniekus pašvaldības sešus mēnešu laikā nenodrošina ar dzīvokļiem, kā arī sakaru iestādes – ar mājas telefoniem. Kaut gan starprajonu un starppilsētu autobusi ir galvenais pārvietošanās līdzeklis lielākajai daļai policijas darbinieku lauku rajonos, tiem liegtas iespējas tos izmantot dienesta vajadzībām bez maksas.

Nav speciāli iedalīti līdzekļi kaitējuma kompensācijai, kurš, pildot dienesta pienākumus, nodarīts iekšlietu iestādes darbinieka vai viņa radinieku veselībai un mantai.

Līdzīgi daudzām citām budžeta iestādēm mūs uztrauc doma, kā sabalansēt vajadzību pēc līdzekļiem ar iespējām tos saņemt no budžeta pietiekamā, pie tam minimālā daudzumā. Tādēļ, saprotot finansiālās grūtības valstī, bijām spiesti iesniegt valdībā budžeta projektu 1993.gadam, kurā paredzēti budžeta izdevumi 5,2 miljardi rubļu. Mēs ceram uz augstākstāvošo varas institūciju izpratni. Stāvoklis, ka naudas līdzekļu darba samaksai, sociālajai apdrošināšanai, komunālajiem saimniecības izdevumiem pietiek tikai 50 procentu apmērā, nevar veicināt kardinālu pārmaiņu iestāšanos cīņā pret noziedzību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāti Felss, Čepāne, Freimanis, Kostanda, Salītis.

Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Cienījamais ministra kungs! Ņemot vērā to, ka likumprojekts par šaujamieročiem vēl nav pieņemts, pateicoties varbūt mūsu un arī dažu citu institūciju ne sevišķi lielajai aktivitātei šajā jautājumā, tomēr ir informācija, ka dažos rajonos notiek puslegāla ieroču tirdzniecība. Jūsu ministrija ir tā, kas ieročus pēc tam reģistrē. Cik man zināms, reģistrējot vītņstobru ieročus, jāveic arī šo šaujamieroču piešaušana, lai būtu iespējams identificēt ieroci pēc šaušanas, pēc lodes vai citiem parametriem. Sakiet, kāda pašreiz ir kārtība šajā jautājumā jūsu ministrijā un vai tas praktiski tiek veikts?

Z.Čevers: Tie, kas ir mednieki un atrodas šinī zālē un kas ir mēģinājuši iegādāties vītņstobru ieročus un gājuši caur policiju, ļoti labi zina šo birokrātisko mehānismu, cik daudz dokumentu tur vajag noformēt un kāda kārtība pastāv policijas iestādēs. Te nepastāv blatu sistēma. Tā ka mums tā sistēma ir sakārtota.

Jā, mums tādi fakti ir zināmi, ka republikā šobrīd pašvaldības zināmā veidā mēģina stimulēt ieroču tirdzniecību, nesagaidot likuma pieņemšanu. Tādi fakti ir konstatēti Talsu rajonā, kur vienai firmai pašvaldības ir izdevušas licenci ieroču ražošanai un tirdzniecībai. Cik man zināms, kriminālpolicija šo procesu pēta. Šī firma ir sākusi tirgoties ar Makarova tipa pistolēm un Kalašņikova automātiem.

Otrs moments. Izņemot aizsardzības sistēmu, Iekšlietu ministrija nepārvalda situāciju valstī par ieroču kustību republikā. Ne par ievestajiem, nerunājot nemaz par atšautiem ieročiem, mums uzskaites nav, cik man ir zināms. Un nav arī rajonu policijas iestādēs. Kāpēc tāda situācija ir? Tāpēc, ka ir pierasts daudz ko darīt apmēram tādā izpratnē, ka uz policiju vienkārši negrib iet un zināmā veidā veikt to, kas ir rakstīts likumā.

Trešais moments. Es esmu savu neizpratni izteicis jau Latvijas Republikas Drošības dienesta priekšniekam Vectirāna kungam vakar ar jautājumu – ar kādām tiesībām šis dienests izdod ieroču nēsāšanas atļaujas un liek savus parakstus uz dokumentiem par vītņstobru ieroču iegādi? Likums ir prerogatīvas atdevis un ar valdības lēmumu atdod iekšlietu sistēmai, tas ir, policijai. Ietekmēt šo procesu es kā ministrs nespēju. Pie kā tas var novest? Tas var novest pie tā, ka praktiski neviens policijas daļas priekšnieks nezina, kādi ieroči atrodas viņam pakļautajā teritorijā, izņemot medniekus un policistus.

Un vēl viens process. Iekšlietu ministrijas darbinieku rīcībā ir tabeļieroči, tie, kas viņiem personiski izsniegti. Mēs šos ieročus saviem darbiniekiem nepārdodam, jo nav likuma par ieročiem. To likumu vēl jūs pieņemsit tikai nākotnē. Tas ir iesniegts. Ir militārās struktūras, kas šos ieročus saviem darbiniekiem jau pārdod kā personīgos. Tanī pašā laikā –bez piešaudes.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ilma Čepāne uzdod jautājumu. Pēc tam – Freimanis.

I.Čepāne: Cienījamais ministra kungs! Jūs vairākkārt esat teicis un arī šodien savas uzstāšanās laikā teicāt, ka policijas sistēmā strādā diezgan liels procents Latvijas nelatviešu, proti, arī tie, kuri nav Latvijas pilsoņu pēcteči vai iespējamie potenciālie pilsoņi. Esat arī uzsvēris, ka latvieši vai pilsoņi nenāk strādāt uz jūsu sistēmu. Taču man, strādājot ar jaunatni universitātē, tāpat arī no zemessargu puses manā vēlēšanu apgabalā un arī no citiem iedzīvotājiem ir bijušas mutiskas sūdzības, ka policijā latviešus vienkārši negrib ņemt darbā. Neņem darbā. Un tāpēc mans jautājums ir šāds – vai ministrijas institūcijas kadru daļā ir veikta zināma reorganizācija jūsu laikā? Vai tur joprojām sēž tie paši vecie kadru daļu darbinieki, kuri mums visiem zināmu iemeslu dēļ bija ieinteresēti neņemt latviešus darbā policijā?

Z.Čevers: Kad sāku strādāt Iekšlietu ministrijā, kadru daļā no 20 darbiniekiem divi bija latvieši. Šodien ir 17. No trīs krievu tautības cilvēkiem divi ir piereģistrēti kā Latvijas Republikas pilsoņi un viņiem ir izsniegtas pilsoņu apliecības. No šiem trim cilvēkiem divi ir nokārtojuši eksāmenu, brīvi pārvalda latviešu valodu un dzīvo Latvijā no 16, apmēram no tādiem gadiem kā vecticībnieki. No kurienes tad esam pieņēmuši policijā pusotra tūkstoša tikai latviešu, ja mēs vispār latviešus nepieņemot!

Mēs nepieņemam tos, kuri ir agrāk tiesāti, kuri ved nepilnvērtīgu dzīvesveidu, tas ir, lieto pārmērīgi alkoholu, zināmā veidā ir saistīti ar noziedzīgām struktūrām un tā tālāk, un tā tālāk. Politisku motīvu dēļ atteikumu nav bijis. Man to mēģina visu laiku inkriminēt, ka mēs latviešus neņemot. Bet kā tad mēs varējām palielināt latviešu procentu Rīgā vienā gadā apmēram par 10–12 procentiem un republikā apmēram par 15 procentiem. Uz kāda pamata?

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Freimanis. Pēc tam — Kostanda.

J.Freimanis: Čevera kungs, sakiet, lūdzu, vai jūs veicat kaut kādus preventīvus pasākumus pa savu līniju sakarā ar nelegālām atvaļināto virsnieku aktivitātēm Latvijas Republikā. Pašreizējā momentā mums ir iespaids, ka par to uztraucas vienīgi Jundža kungs. Ko jūs šajā jautājumā darāt?

Z.Čevers: Ar visu cieņu pret Aizsardzības ministriju. Mēs ne tikai uztraucamies, bet reāli darbojamies. Daudzas aktivitātes Latvijas Republikā, ieskaitot atsevišķus reģionus, kur aktivitātes no armijas puses ir bijušas sākuma periodā, tās ir apstādinātas. Konkrēti – Latgale. Mēs veicam savu darbu. Konkrēti runāt un izskaidrot, kāds tas darbs ir, uz ko tas tiek virzīts un kāda mums ir informācija, es negribu. Te ir pārāk plaša auditorija.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kostanda, lūdzu! Pēc tam – deputāts Salītis.

O.Kostanda: Mans jautājums ir šāds: vai Iekšlietu ministrijai ir vai nav jāizpilda Augstākās padomes lēmumi? Konkrēti man ir radušās šaubas un tāpēc lūdzu atbildi, kas kliedētu šīs šaubas. Vai un kā ir izpildīts konkrēti 1991.gada Augstākās padomes lēmuma par Latvijas Republikas Augstākās padomes apsardzes dienesta izveidošanu 4.punkts? Tajā bija uzdots Latvijas Republikas iekšlietu ministram apgādāt Latvijas Republikas Augstākās padomes apsardzes dienestu ar formas tērpiem, ieročiem, munīciju, operatīvo tehniku, sakaru un speciālajiem līdzekļiem. Situācija ir tāda, ka visu šo nepieciešamo Vectirāna vadītais dienests ir spiests meklēt praktiski pa aplinkus ceļiem, pašiem gādājot. Neko būtisku nav spējusi mainīt arī Augstākās padomes priekšsēdētāja Gorbunova vēstule Ministru padomes priekšsēdētājam Godmanim, norādot, ka notiek nepārtraukta sarakstīšanās ar Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām par bruņojuma, sakaru līdzekļu, munīcijas un formas tērpu iegādāšanos. Bet pieprasījumi tiek novilcināti, faktiski tie netiek izpildīti. Jautājums: vai jūs izpildāt? Ja nepildāt, tad kāpēc nepildāt šo Augstākās padomes lēmumu? Gada laikā jau.

Z.Čevers: Atskaitē ir minēts pusmiljards, kura man trūkst. Mani šobrīd uztrauc, lai mani puiši strādātu uz ielām. Viņi ir pliki un patiešām bruņoti. Kādu palīdzību es varu sniegt otrai apakšvienībai, kurai ir izdalītas finanses un viss pārējais? Kādu palīdzību? Es dziļi atvainojos, ka mēs šo likumu nepildām. Mēs to nevaram izpildīt. Cik varam palīdzēt, mēs palīdzam. No kurienes viņi ir dabūjuši to, kas viņiem šobrīd ir un ko patiešām visu ieguva pa aplinkus ceļiem? Kas pirmie zemessardzei iedeva automātus, lai gan mums šobrīd automātu trūkst? Kas iedeva muitai pistoles, ja ne Iekšlietu ministrija? Un 5000 pistoļu mums trūkst.

Es taču nevaru noņemt policistiem un iedot otrai apakšvienībai! Es nevaru viņiem novilkt formas un atdot otrai apakšvienībai! Īpaši, ja viņi uzšuvuši pilnīgi citas formas. Man tādu formu nav. Lai viņi prasa Jundža kungam! Tas lēmums ir jāpārtaisa, jāorientē uz Aizsardzības ministriju, uz apgādi no Aizsardzības ministrijas. Mums nav tādu formu, mēs tās nešujam.

Atbildot uz cienījamā deputāta Kostandas jautājumu, es saku, ka patiešām nevaram izpildīt šo lietu.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Salītis. Lūdzu. Pēc tam – Bojārs.

B.Salītis: Cienījamais Čevera kungs, kad Latvijas policists būs autoritāte mūsu sabiedrībā? Kad Latvijas policists būs palīgs un nevis bieds jebkuram iedzīvotājam? Kad Latvijas policists atbildēs latviešu valodā nevis krieviski – “ņepoņimaju, gavariķe po ruski”? Šeit īpaši līdzekļi, es domāju, nav vajadzīgi.

Z.Čevers: Tad, kad es nebūšu par ministru. Apmēram pēc kādiem gadiem pieciem, desmit. Varbūt pēc 20. Kurš no manis var prasīt, lai es gada laikā izmainu to policiju? Cik daudz pretenziju šobrīd! Es taču jums teicu, ka ir aizturēts vairāk nekā 400 noziedznieku grupu. Jā, patiešām nekulturālības līmenis iekšlietu struktūrās vēl ir ļoti augsts. Un ne tikai mūsu struktūrās, bet visā mūsu sabiedrībā. Negatīvu motīvu dēļ esam atbrīvojuši 260 cilvēkus, 67 cilvēki, mūsu bijušie kolēģi, šobrīd sēž aiz restēm. Tikai ministra galvenā inspekcija izskatījusi pāri par 200 personīgo lietu par dažādiem pārkāpumiem. Kamēr būs ieplānots budžeta deficīts iekšlietu struktūrā ar naudu, par ko jau es teicu tajā savā dokumentā, tikmēr tas būs. Tas nav atkarīgs tikai no manis, tas ir atkarīgs no sabiedrības. Kāda sabiedrība, tāda policija.

Priekšsēdētājs: Deputāt Bojār, lūdzu, jautājiet! Pēc tam – deputāts Endele.

J.Bojārs: Cienījamais Čevera kungs, es nesen biju Tērbatas ielā tajā ieroču veikalā un pilnīgi negaidīti ieraudzīju, ka tur pārdod krievu kaujas šauteņu patronas, Kalašņikova automāta patronas. Es vēlreiz atgādinu, ka nevis medību izpildījumā, kā to taisa medību patronām (tas pats kalibrs tiek izmantots arī medību ieročiem), bet kaujas šauteņu patronas un kaujas patronas Kalašņikova automātam pilnīgi oriģinālās aptverēs. Kā jūs pret to izturaties? Kas tur var nopirkt šīs patronas un kur tās var pielietot praktiski?

Z.Čevers: Kur pielietot, es domāju, tas ir visiem skaidrs. Ar tām var šaut. Kāpēc tāda situācija? Es jau iepriekš biju teicis, ka Iekšlietu ministrija nekontrolē ieroču kustību Latvijas valstī. Mēs kontrolējam šobrīd jau 28 firmas, kuras grib nodarboties ar ieroču tirdzniecību. Apmēram 12 stāv rindā, lai tiktu pie ministra un izspiestu visādos ceļos, lai viņiem dotu tiesības tirgoties. Ar milzīgiem kukuļiem vairāku desmitu tūkstošu automātu vērtībā.

Vai nu mēs atbildam par ieroču kustību republikā caur totālu kontroli pār visiem “stroķiem’’, vai neatbildam, un katrs dara to, ko viņš grib. Šodien Latvijas Republikā par sabiedrisko kārtību un drošību atbild Iekšlietu ministrija, bet visādu struktūru ir pa pilnam. Es dažreiz, ejot pa Rīgu, neorientējos, no kura dienesta tas cilvēks ir.

J.Bojārs: Čevera kungs, laikam jūs nesapratāt manu jautājumu. Situācija ir šāda. Varētu domāt tā: kas nav atļauts, tas ir aizliegts. Bet jums nav neviena akta, kas praktiski atļautu jeb pieļautu šādu kaujas ieroču vai patronu brīvu tirdzniecību.

Z.Čevers: Pilnīgi pareizi. Es jūs precizēšu... Precizēšu atbildi. Ar kādām tiesībām pašvaldības izdod tās pašas atļaujas, ja nav likuma? Un ar likumu tas ir aizliegts.

Priekšsēdētājs: Es aicinu deputātus komentārus izteikt debatēs.

Lūdzu, deputāt Endele!

J.Endele: Godājamais ministra kungs, izsakot nešaubīgi vislielāko cieņu pret jūsu sarežģīto darbu, man ir jautājums, kas ir saistīts ar Medību likumu. Kad mēs pieņēmām likumu un lēmumu, mēs nedevām iespēju čekas darbiniekiem atjaunot mednieku apliecības, mednieku tiesības. Jautājums ir, kas notiks ar ieročiem, jo šis termiņš, ja pareizi atceros, bija 31.decembris šajā gadā.

Z.Čevers: Lūdzu, precizējiet jautājumu!

J.Endele: Tātad jautājums ir par bijušo čekas darbinieku ieročiem, kuriem mednieku apliecības vairs pēc šā lēmuma netiek atjaunotas. Jums acīmredzot šie ieroči būs jāizņem?

Z.Čevers: Ir divi momenti. Es domāju, ka pamatā viņi savus ieročus, kurus skaita par medību ieročiem, jau ir sākuši pārdot. To es zinu, ka viņi sāk pārdot.

Otrs moments ir likums par ieročiem, kuru jūs drīz apspriedīsit. Un likumā konkrēti rakstīts, kam drīkst būt ieroči un kā tie jāpiereģistrē. Mēs darbosimies atbilstoši likumam. Nav svarīgi, vai viņi ir čekisti, vienkārši pilsoņi vai kādi citi. Kāda starpība?

Priekšsēdētājs: Vārds komisijas atzinumam deputātam Silāram. Lūdzu.

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamais Ministru padomes priekšsēdētāj, cienījamie ministri! Mēs visi zinām, kādā saimnieciskā situācijā atrodas Latvijas valsts. Bet mēs arī zinām, ka tos pašus niecīgos rublēnus atņem nabaga pensionāram šodien gaišā dienas laikā. Mēs zinām, ka nedēļā tiek izdarītas līdz 10 slepkavību. Pieaug smago noziegumu skaits. Mēs dzirdam, ka aizvien vairāk noziedznieku tiek nodoti tiesai, aizvien vairāk noziegumu tiek atklāti. Neraugoties uz to, tas notiek uz pieaugošās noziedzības fona. Ko darīt? Man gribētos, lai šodien šeit visi runātu atklātu, skaidru valodu. Pasaulē, pie kuras mēs tik bieži griežamies, tomēr ir aprobēta aksioma, ka ar grūtiem finansiāliem apstākļiem nedrīkst attaisnot budžeta līdzekļu nogriešanu noziedzības novēršanai un labošanas iestādēm. Jūs nedomājat, ka citās vecās demokrātijas valstīs situācija ir daudz labāka. Lielbritānijā pieaug tieši tie paši smagie noziegumi. No apmēram 130 cietumiem liela daļa tiek ekspluatēta kopš pagājušā gadsimta. Taču šajā valstī ir valdības programma situācijas uzlabošanai.

Aizvakar es saņēmu vēstuli no Eiropas Padomes, kurā ir sniegta informācija, ka novembrī notiek Eiropas valstu noziedzības novēršanas nacionālo padomju vai komiteju direktoru jeb priekšsēdētāju konference. Tātad valstīs ir nacionālās padomes noziedzības novēršanai, kuras izstrādā programmu, kā rīkoties. Un arī Latvija ir uzaicināta pieteikt vienu delegātu, kas informētu par mūsu programmu. Šajā sakarībā es ceru, ka jūs atceraties, ka pirms nedēļas es uzdevu Ministru padomes priekšsēdētājam jautājumu (cienījamais Godmaņa kungs, es vados no audiogrammas atšifrējuma), vai valdībai ir noziedzības profilakses un apkarošanas koncepcija. Godmanis teica: “Jā, šāda koncepcija ir.’’

Tādā gadījumā mans nākamais jautājums. Vai, sastādot budžeta koncepciju, ir ņemts vērā tas, ka mēs pārejam no “gulaga’’ uz tiesisku valsti? Godmanis teica: “Es šeit neredzu nekādu citu iespēju, man šķiet, ir jāpārskata soda mēri un viena liela daļa ir jāizlaiž ārā, kuri ir, teiksim, varbūt apcietināti, izejot no tā laika likumiem un kur varbūt varētu, no tiesiskas valsts likumiem vadoties, ierobežoties ar naudas sodu, daļēju mantas konfiskāciju vai ar kaut ko tādu. Ja mēs neko radikālu šeit nepieņemsim, tad no šīs situācijas ārā netiksim.’’

Piedodiet, vai tā ir valdības koncepcija? Vai tā ir Tieslietu ministrijas koncepcija? Vai tā ir Iekšlietu ministrijas koncepcija? Izglītības ministrijas koncepcija, Labklājības ministrijas koncepcija?

Godmanis: “Viens no pamatkoncepcijas viedokļiem ir – nepiemērot visiem sodu.’’ Es domāju, ka šeit ir domāti cietumsodi, protams, tā ir pārteikšanās. Aiziet uz tādiem sodiem, kas absolūti nenozīmē likt cilvēku cietumā, bet sodīt viņu jebkādā citā veidā. Lai mēs vienkārši nepaplašinātu to cietumnieku skaitu, kurus nespējam apgādāt. Tas ir viens no principiem. Es jums, cienījamie kungi, gribu teikt: jūs varat plānot savas ministrijas, savas valdības štatu darbiniekus, bet jūs nevarat plānot, cik būs tiesai jānotiesā ar brīvības atņemšanu, izejot no putras bļodiņām, kuras jūs varat sadalīt.

Ja likums paredz brīvības atņemšanu par konkrēto nozieguma veidu, jūs nedrīkstat paredzēt, ka var atpirkties ar naudas sodu ne par laupīšanu, ne par izvarošanu, ne par slepkavību, ne par zādzību. Mans jautājums Dineviča kungam bija: kurš valdībā nodarbojas ar valdības stratēģiju un valsts politikas plānošanu un kā Dineviča kungs vērtē šo darbu? Šeit es gribu atgādināt Dineviča kungam un teikt atklāti, ka martā es personīgi gāju pie Dineviča kunga runāt par šo problēmu un devu pieturas punktu – Kanādas stratēģisko studiju institūts piedāvājās braukt jebkurā laikā uz Latviju un palīdzēt mums valdības programmu izstrādāšanā un plānošanā, daloties ar mums savā pieredzē.

Kamēr nebūs programmas, kuras pamatā būtu skats uz rītdienu, uz to, kādas sekas būs mūsu konkrētajai darbībai, tikmēr mēs no vietas neizkustēsimies. Un to es gribu likt pie sirds arī visiem Augstākajā padomē, nenoņemot no mums atbildību. Proti, mēs pārāk bieži pieņemam likumus, neprognozējot, vai tos varēs pildīt un kā tos varēs pildīt.

Tā ir reizē arī mana atbilde manas komisijas kolēģim Kostandam. Tas lēmums, ko mēs šeit pieņēmām, tiešām nebija Iekšlietu ministrijai pa plecam. To nebija iespējams pildīt. Mūsu komisijas slēdziens: Iekš­lietu ministrija ir darbojusies ārkārtīgi grūtos apstākļos savu spēju robežās.

Taču valdības vērtējums noziedzības profilakses un apkarošanas jomā mums ir tāds, ka tās darbs ir bijis neapmierinošs. Tādēļ mēs iesniegsim Prezidijam savu lēmuma projektu, kurā viens no punktiem paredz izveidot nacionālo noziedzības novēršanas padomi un izstrādāt noziedzības profilakses un apkarošanas valsts programmu, kas iesniedzama Augstākajā padomē izskatīšanai un apstiprināšanai, lai mēs visi būtu līdzatbildīgi par to situāciju, kāda ir mūsu valstī.

Priekšsēdētājs: Vārds atskaitei aizsardzības ministram Jundzim. Lūdzu.

T.Jundzis, aizsardzības ministrs: Cienījamie deputāti, kā jūs atceraties, Aizsardzības ministrija tika izveidota pagājušā gada 19.novembrī un tās galvenajās funkcijās ietilpst gan aizsardzības spēku veidošana, gan jautājumu un problēmu risināšana, kas saistītas ar Krievijas armijas izvešanu, robežu atjaunošanu un, visbeidzot, arī aizsardzības politikas veidošana.

Lai jums neliktos, ka Aizsardzības ministrijas darbība ir tikai vieni vienīgi svētki, kā dažkārt var lasīt avīzēs, tad šodien es vairāk gribētu runāt par mazāk prozaiskām problēmām, kas saistītas ar Latvijas aizsardzības spēku veidošanu un robežu apsardzību. Es gribētu pateikt vēlreiz deputātiem un tiem, kas mani klausās, ka neveidojam klasiska tipa armiju, mums nav tik daudz naudas. Mēs veidojam aizsardzības spēkus, kuru galvenais uzdevums ir apsargāt Latvijas sauszemes, jūras un gaisa robežu. Tas ir mūsu galvenais uzdevums.

Šobrīd, kad pagājis nepilns gads, mūsu aizsardzības spēkos ir gandrīz 4 tūkstoši vīru, kuri vairāk vai mazāk, bet visi ir apģērbti, paēduši un atrodas ne tikai normālos, bet bieži vien arī labos apstākļos. Protams, ir gadījumi, kad ir kādas problēmas ar izvietošanu, var būt situācija, ka īsāku vai nedaudz ilgāku laiku šie apstākļi nav tik normāli, bet domāju, ka ir saprotams, ka karavīru dzīve (kādi ir mūsu robežsargi) nav un nevar būt tik salda un jauka.

Kas attiecas uz robežu, tad gribu teikt, ka mēs pašreiz apsargājam gandrīz 2000 kilometru garu robežu. Tas ir Latvijas robežas kopgarums. Mūsu galvenais uzdevums bija izveidot infrastruktūru pa visu robežu. Kā jūs redzat šajā shēmā, praktiski uz šo brīdi šī infrastruktūra ap Latvijas robežu – gan uz sauszemes, gan uz jūras – ir īstenota. Tāpēc varbūt bieži vien rodas tādi pārpratumi, ka ne visi mazie lauku ceļi ir noslēgti, ne visur ir lielas celtnes šiem ceļiem. Es domāju, ka šāds uzskats ir maldīgs. Mums nebūs tādas robežas, kā bija Padomju Savienībai. Mums būs robeža, kura balstīsies, protams, uz zināmiem stacionāriem robežas kontroles punktiem. Daļa no tiem būs kopā ar muitu, kā jūs zināt. Bet lielāko tiesu šī kontrole notiks mobilā veidā, tas ir, patrulēšanas veidā.

Es gribu deputātiem atgādināt, ka saskaņā ar likumu robežas kontroles zona ir 15 kilometri, bet tāpēc tas nebūt nenozīmē, ka robežsargi stāvēs tajā punktā, kur Latvija krustojas ar mūsu kaimiņvalsti. Viņi veiks savas funkcijas šajā zonā, gan pārbaudot transportu, gan arī atbilstoši likumam – cilvēkus, kuri tur pārvietojas. Protams, es gribu teikt, uz šīs sauszemes robežas tas skaits cilvēku, kuriem tur jābūt, jau ir tikai viena puse vai nedaudz vairāk par pusi.

Tieši par sauszemes robežu runājot, mēs cerējām, ka šo sauszemes robežas kontroli pilnībā spēsim nodrošināt ar cilvēkiem pēc rudens iesaukuma. Diemžēl man jums ir jāpaziņo, ka tie līdzekļi, kas mums ir atvēlēti pārtikai, formām un apkurei, ir par maziem, un tāpēc mēs esam spiesti krasi samazināt šā rudens iesaukumu.

Kas attiecas uz jūras robežu, kura sastāda šajā gandrīz 2000 kilometru garajā zonā 495 kilometrus, es varu ar prieku teikt, ka tiešām esam ielikuši pamatus jūras spēkiem. Lai arī šis pašreiz robežsargos dienošo cilvēku skaits – 245 karavīri un jūras virsnieki – ne tuvu vēl nav pietiekams, tomēr šodien viņu rīcībā ir jau trīs patruļkuģi un trīs kuteri. Ja rēķinām, ka optimālais skaits būtu vismaz 12, tad katrā ziņā lēni, bet pamazītiņām mēs šim skaitlim tuvojamies. Es gribu ar prieku konstatēt, ka ir izdevies pie zināmas kārtības pieradināt aizejošā Krievijas karaspēka karaflotes kuģus. Faktiski jāatzīmē, ka tie likumi, kas stājas spēkā no 1.oktobra, jau zināmā mērā arī no Krievijas kara flotes tiek pildīti. Tā, piemēram, septembra beigās mēs beidzot saņēmām pirmo Krievijas notu ar lūgumu ielaist mūsu teritorijas ūdeņos divus karakuģus.

Es te negribētu stāstīt sīkāk par tiem pārkāpumiem, kurus jūras robežsargiem ir izdevies novērst, par tām naudas summām, par kurām ir izdevies vismaz iesniegt prasību Krievijas valdībai. Varbūt šie skaitļi vēl būtu pārāk necili.

Tālāk par gaisa spēkiem. Jā, ar gaisa spēkiem mums iet vissmagāk. Gaisa spēku galvenais uzdevums – lai jūs vienkārši atcerētos, kā tas ir paredzēts pēc mūsu aizsardzības koncepcijas, – ir gaisa robežas kontrole. Mēs netaisāmies veidot gaisa spēkus ar smagajiem bumbvedējiem vai iznīcinātājām lidmašīnām, bet mūsu gaisa spēku uzdevums ir pirmām kārtām kontrolēt mūsu gaisa robežu un otrām kārtām, protams, palīdzēt sauszemes robežsargiem un īpaši jūras robežsargiem, kuri, protams, nevar iztikt bez helikopteriem, bez attiecīgām lidmašīnām. Bet atkal man jāsaka, ka tikai līdzekļu trūkuma dēļ, jo viss pārējais mums būtu... Mums būtu cilvēki, mums būtu telpas, mums būtu arī šīs lidmašīnas. Konkrēti runa ir par četriem helikopteriem, jāsaka gan, civilizpildījumā, un sešām AN–2 lidmašīnām. Diemžēl šogad gaisa spēkus izveidot nevaram, toties mēs kontrolējam gaisa robežu. Un jāsaka, ka tikai oktobra pirmajās sešās dienās mums ir nācies konstatēt no Krievijas gaisa karaspēka puses sešus, deviņus mūsu likumdošanas pārkāpumus. Tā, piemēram, oktobra sākumā Spilves lidostā bez atļaujas nosēdās kara lidmašīna IL–76. Savukārt 6.oktobrī bez atļaujas notika lidojums no Daugavpils uz Saldus poligonu. Jāsaka gan, ka Krievija pagaidām nav pārkāpusi mūsu valdības pieņemto lēmumu par Saldus poligona neizmantošanu no 1.oktobra. Es gribu uzsvērt, ka no 1.oktobra šis lēmums stājas spēkā. Un arī šis konkrētais lidojums bija tikai lidojums bez ieročiem un bez bumbošanas. Cerēsim, ka Krievijas valdība arī turpmāk pildīs šo mūsu valdības lēmumu. Šajā sakarā es gribu teikt, ka mūsu gaisa aizsardzības pārvalde vakar tikās ar Krievijas 15.daļas armijas pavēlniecību. Un jāsaka, ka zināms optimisms šādam secinājumam arī ir. Cerēsim, ka tas arī praksē būs.

Protams, mūs tāpat kā daudzus no jums un mūsu iedzīvotājus satrauc tas, ka mūsu karavīri vai robežsargi vēl nav tādi, kādus mēs viņus gribētu redzēt, kādi tie bija Latvijas armijā. Mums vēl ir disciplīnas pārkāpumi. Īpaši tas attiecas uz Latgales zonu. Mūs tāpat kā jūs neapmierina mūsu karavīru stāja Rīgas ielās. Viņi bieži vien ir apkrāvušies ar lielām somām un varbūt bez galvassegas un tā tālāk. To visu mēs redzam. Jāsaka, ka darām un cenšamies darīt, lai to novērstu. Es gribētu teikt, ka mums varbūt tas tomēr izdosies.

Šajā sakarībā, runājot par virsdienesta karavīru atlasi, mēs jau izmantojam testēšanas metodes. Šeit pašreiz sadarbība veidojas ar Vāciju, kura mums sola šajā testēšanas lietā īpaši palīdzēt, lai tiešām atlasītu cilvēkus, kuri ir cienīgi būt robežsargos. Mums štatos ir parādījušies psihologi. Ceram arī uz viņu palīdzību.

Mums ir ļoti cieša sadarbība ar garīdzniekiem. Es domāju, ka arī viņu vārds, kristīgais vārds, dod savu ieguldījumu. Mēs cenšamies arī atjaunot un ieviest tās Latvijas Republikas armijas tradīcijas, kuras tiešām vēl šodien ļauj mums būt lepniem par Latvijas armijas karavīriem. Un visbeidzot esam arī izveidojuši Rīgā speciālu komandantūru, kas no 10.oktobra sāks patrulēt Rīgas ielās un arī reaģēs uz tiem pārkāpumiem, kurus pieļauj karavīri.

Es, protams, te negribētu stāstīt, cik mums ir sarežģīta situācija ar kazarmām Rīgā, ka vienkārši visus šos cilvēkus nevaram izvietot. Tāpēc viņi bieži vien ir spiesti ar šīm smagajām somām mētāties pa Rīgas centru un tā tālāk. Bet tas, protams, nav attaisnojums.

Visbeidzot par to, ka veidojam jaunu virsniecību mūsu aizsardzības spēkos. Jūs jau esat informēti, ka pagājušajā nedēļā pirmie mūsu sagatavotie 73 virsnieki ir beiguši Nacionālo aizsardzības akadēmiju un pēc dažām dienām dosies pildīt dienestu astoņos Latvijas robežapsardzības bataljonos.

Rudenī ceram uzsākt trīsgadīgo kursu (šis bija saīsinātais kurss), kurā gatavosim virsniekus ar augstāko izglītību. Vēl es gribu pateikt, ka ārzemju speciālistu vērtējums mūsu virsnieku sagatavošanai ir visnotaļ pozitīvs, kas nenoliedzami mani arī iepriecina.

Visbeidzot es gribu teikt, ka daudz domājam par mūsu aizsardzības spēku tiesisko pamatojumu, un tā likumu pakete, kas ir iesniegta parlamentā, par to arī liecina.

Priekšsēdētājs: Jautājumus uzdod deputāts Ābiķis, Ščipcovs, Čepāne, Ēlerts, Bojārs, Grūbe.

Deputāt Ābiķi, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Cienījamais ministra kungs! Es jūsu darbību vērtēju visnotaļ pozitīvi, tomēr mani pēdējā laikā nedaudz neatstāj sajūta, ka jums galvas vietā sāk veidoties ūdensgalva. Protams, ne jau burtiski jums, bet jūsu ministrijas pārvaldes aparātā. Es tomēr uzskatu: ja šogad rudens iesaukums ir apmēram 3000 cilvēku, un jūs acīmredzot to varēsit apstiprināt, tad 533 cilvēki valsts dienesta pārvaldē ir drusku par daudz. Manuprāt, ja viens cilvēks iesauc mazāk nekā sešus... Es esmu bijis daudz arī provincē un runājis ar vietējo pašvaldību pārstāvjiem Madonā, Valmierā un citur, kuri izsaka savu izbrīnu, cik milzīgi ir šā dienesta štati. Vai jūs nepiekrītat, ka mūsu budžeta deficīta apstākļos vajadzētu šo milzīgo apa­rātu samazināt?

T.Jundzis: Jā. Ābiķa kungam kārtējo reizi jāpasaka paldies par “komplimentiem’’, bet es tiešām ļoti gribu nožēlot un izteikt nožēlu, ka Ābiķa kungam nav bijusi iespēja ne reizi pabūt mūsu mobilizācijas un valsts dienesta pārvaldē vai arī šajās pārvaldēs uz vietām rajonos, ne tikai runāt ar pašvaldībām, kuras diemžēl arī ne visur ir pietiekami... Arī no mūsu puses ir vaina, ir nepietiekama sadarbība tieši šajos divos nosauktajos rajonos varbūt pirmām kārtām.

Es gribu teikt, ka mūsu valsts dienesta pārvaldēs tiešām ir nedaudz vairāk par 500 cilvēkiem. Tas ir visos Latvijas rajonos un pilsētās. Es gribu pateikt, ka, neskatoties uz to, ka mūsu funkcijas uzskaites jautājumos nav samazinājušās, mums tāpat jādomā par mobilizācijas rezervēm atbilstoši mūsu aizsardzības koncepcijai. Katrs iedzīvotājs, kurš var mobilizācijas gadījumā tikt izmantots, ir jāuzskaita. Tātad šeit mūsu funkcijas nav mazākas. Neskatoties uz to, mūsu aparāts ir tieši divas reizes mazāks, nekā tas bija. Bet domāju, pats galvenais ir tas, ka diemžēl ne visi grib saskatīt, ka pildām pilnīgi atšķirīgas funkcijas plus vēl šai minētajai, kā tas bija agrākajos kara komisariātos. Runa ir par robežu atjaunošanas funkcijām un infrastruktūras veidošanu. Tas varbūt ir pat galvenais mūsu valsts dienesta pārvalžu uzdevums. Tas ir ar informācijas analīzes un vākšanas jautājumiem saistītais komplekss. Visbeidzot tas ir problēmu komplekss saistībā ar Krievijas karaspēka izvešanu gan uzskaites un informācijas ziņā, gan arī kontroles ziņā atbilstoši mūsu likumiem.

Priekšsēdētājs: Aicinu deputātus nepārkāpt korektuma robežu. Vēl divas minūtes. Jautā deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Cienījamais ministra kungs! Jūs teicāt, ka, neraugoties uz ļoti lielām grūtībām, pašlaik mūsu armija apgādes ziņā ir daudzmaz apmierinošā stāvoklī, ir pat labi apgādāta. Sakiet, lūdzu, kādi izdevumi rubļos vai dolāros armijas vajadzībām ir tagad? Un kādi izdevumi armijai procentos no kopējā budžeta būs vajadzīgi 1993.gadā, lai mūsu aizsardzība būtu pietiekama?/

T.Jundzis: Te, atbildot uz jūsu jautājumu, es varu pateikt, ka deputāti ir nobalsojuši, ka aizsardzībai otrajā pusgadā tiek izmantoti 3,7 procenti no Latvijas valsts budžeta. Tas ir nedaudz vairāk par pusmiljonu Latvijas rubļu. Un vēl gribu teikt, ka pašreiz man nav zināma neviena valsts, kurā pastāv armija vai aizsardzības spēki un kura tik mazu budžeta daļu izmantotu valsts aizsardzībai. Pašreiz viena no mazākajām ir Norvēģija, kur aizsardzībai izmanto 6,7 procentus. Bet caurmērā valstīs, kurās pastāv armija, aizsardzībai izmanto 7 līdz 20 procentus no budžeta. Protams, es varētu piebilst, ka Latvijas laikā nebija neviena gada, kad aizsardzībai izmantotu mazāk par 19 procentiem no valsts budžeta.

Protams, ņemot vērā to, ka mēs neveidojam klasisku armiju, bet domājam pirmām kārtām par mūsu valsts robežām, ļoti gribētu izmantot nākamajā budžeta gadā lielāku līdzekļu daļu mūsu aizsardzībai.

O.Ščipcovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Jundža kungs! Vai es nepareizi jūs dzirdēju? Jūs teicāt, ka pusmiljonu?

T.Jundzis: Piedošanu. Tātad pusmiljardu. Vairāk nekā pusmiljardu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad ir starpbrīdis. Un atsākam savu darbu pulksten 15.00.

 

(Pārtraukums)