1992.gada 7.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs: Turpinām plenārsēdi. Lūdzu ministru Jundža kungu tribīnē. Jautā deputāte Ilma Čepāne, pēc tam – deputāts Ēlerts.

T.Jundzis, aizsardzības ministrs: Pirms tiek uzdoti jautājumi, man būtu jāsniedz neliela precizējoša informācija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi! Diemžēl manas optimistiskās cerības attiecībā uz Zvārdes poligonu, par ko es jums ziņoju, nav piepildījušās. Vakar no pulksten 13 līdz pulksten 13.10 šajā poligonā ir mestas bumbas. To ir darījušas krievu armijas vai gaisa karaspēka lidmašīnas. Mēs gatavojam par to precizējošu informāciju, lai iesniegtu dokumentus Ārlietu ministrijai un lai tā pa diplomātiskiem kanāliem varētu reaģēt uz šo pārkāpumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautā deputāte Čepāne.

I.Čepāne: Cienījamais Jundža kungs, man ir līdzīgs jautājums tam jautājumam, kuru vakar uzdevu Dandzberga kungam. Divi inspekcijas kuģi ir nodoti Aizsardzības ministrijai. Dandzberga kungs teica, ka zivju resursu izmantošanas kontrole ir ļoti problemātiska un nenoregulēta. Es saprotu, ka jūsu vadītās institūcijas uzņēmušās šo kontroli. Sakiet, lūdzu, kad jūs reāli sāksit šo kontroli, cik jums ir kuģu, cik kuģu jūs esat saņēmuši no zivju aizsardzības inspekcijas un kā jūs domājat šo kontroli realizēt gan ekonomiskajā zonā, gan teritoriālajos ūdeņos?

T.Jundzis: Jautājums ir ļoti sarežģīts. Kā jau ziņoju, mums ir tikai trīsarpus patruļkuģu, kuri var kontrolēt jūras robežu, es te neskaitu trīs kuterus, kuri ir domāti tehnisku jautājumu risināšanai ostu teritorijā. Mums ir vajadzīgi vismaz 12 šādi kuģīši, ātrgaitas kuterīši. Mums to nav, bet iezīmējas zināmas perspektīvas, ka mēs vēl pa vienam varētu sadabūt, tomēr šis process acīmredzot ievilksies gada garumā, ja mēs parlamentā neizlemsim, ka aizsardzībai ir nepieciešami kredīti. Bez ārvalstu kredītiem izveidot jūras spēku bāzi nevarēsim tuvāko gadu laikā, nemaz jau nerunājot par gaisa aizsardzības spēkiem.

No zivju aizsardzības inspekcijas saņēmām divus kuģīšus, un jāteic, ka šis process jau nav tāds, ka, saņēmuši kuģīšus, mēs tūliņ iziesim jūrā. Cilvēki gada sākumā tika apmācīti Liepājas jūras koledžā, nāca klāt vēl pavasara un vasaras iesaukums, un tagad, kā jau es teicu, ir sagatavoti 245 cilvēki un šie trīs kuterīši ir sākuši kontrolēt jūras robežu. Bet ko tad var izkontrolēt ar trim kuterīšiem!

Attiecībā uz zivju aizsardzības inspekciju jāsaka atklāti, ka šajā jomā, tāpat kā ar vides aizsardzības inspektoriem, it īpaši Liepājas zonā, mums vēl nav pietiekamu kontaktu. Es gribētu teikt, ka mūsu Liepājas jūras diviziona komandieri vairākkārt ir aicinājuši šos cilvēkus piedalīties mūsu izbraukumos jūrā, bet mums vairākas reizes ir atteikts sakarā ar viņu ļoti lielo aizņemtību darbā. Tātad tas jautājums, kas saistīts tieši ar zivju inspekcijas un ekoloģijas funkciju pildīšanu, vēl ir problemātisks.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts, pēc tam – deputāts Bojārs.

I.Ēlerts: Cienījamo ministr! Vai ir pareizi ieguldīt līdzekļus robež­apsardzībā uz Latvijas un Igaunijas un Latvijas un Lietuvas robežas, ja jau sen ir panākta politiska vienošanās par šo triju valstu muitas ūniju, bet, kā mani informēja deputāts Geidāns, valdība gan neko nedara, lai šo ideju par muitas ūniju realizētu. Es tomēr ceru, ka tā tiks realizēta, tā ka šie ieguldījumi var izrādīties pilnīgi veltīgi.

T.Jundzis: Saskaņā ar mūsu koncepciju galveno vērību tiešām pievēršam nevis Igaunijas un Latvijas vai Lietuvas un Latvijas robežai, bet Austrumu robežai, tomēr pēdējā laikā jūtam, ka liela vērība jāpiegriež arī Rietumu robežai. Protams, ka katra robeža ir jāsargā, arī minēto valstu robežas. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tas ir vajadzīgs tāpēc, lai cīnītos pret noziedzību, lai cīnītos pret terorismu un lai mēs varētu segt robežu, ja tas ir nepieciešams, pietiekami operatīvi, lai mēs varētu kontrolēt šos procesus. Šis robežu sargāšanas režīms ar Igauniju un Lietuvu, es ceru, ar katru mēnesi, ar katru gadu tiks atvieglināts līdz zināmam laikam, kad šis režīms tiešām būs ļoti minimāls. Bet patlaban mēs šādas iespējas neredzam. Īpaši ekonomisko atšķirību dēļ.

I.Ēlerts: Paldies. Es ceru, ka Aizsardzības ministrija tomēr ieguldīs līdzekļus arī saskaņā ar sarunām ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, tas varbūt iznāktu lētāk.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs, pēc tam – deputāts Grūbe.

J.Bojārs: Jundža kungs, mēs gandrīz katru dienu skatāmies televīzijā, cik jauki karo visādos NVS reģionos ar smagajiem ieročiem, turklāt šos ieročus Krievija ir devusi attiecīgajām NVS valstīm. Arī mēs esam bijuši tādi paši centīgi nodokļu maksātāji, un mums tāpat pienāktos sava daļa šo ieroču, bet jūs dzīvojat ar “kukuruzņikiem” un jūras robežas apsargājat ar kaut kādiem pārtaisītiem zvejas kuģīšiem. Vai jums ir kāda koncepcija šajā sakarībā, ko jūs darāt, vai ir panākumi un kādas ir perspektīvas?

T.Jundzis: Jā, cienījamais Bojāra kungs! Mums ir koncepcija, lai nu kurš jautājums, bet šis jautājums gan Aizsardzības ministrijai, gan arī valsts delegācijai sarunām ar Krieviju ir visskaidrākais. Mums nekad nav bijis nekādu domstarpību pat mūsu vidū. Jau kopš pirmās sarunu dienas un vēl krietni pirms sarunu sākuma šā gada 1.februārī šis jautājums vienmēr ir pietiekami konsekventi stādīts, tas ir, no mūsu delegācijas puses. Bet sarunas, kā jūs labi zināt, ne par vienu solīti nav pavirzījušās uz priekšu. Mēs vairākkārt esam griezušies šajā jautājumā pie dažāda ranga Krievijas amatpersonām, arī pie Krievijas prezidenta Jeļcina, kuram cienījamais Gorbunova kungs nosūtīja vēstuli ar lūgumu piešķirt mums, ņemot vērā 1940.gadu, kad Latvijai bija gan sava kara flote, gan visi šie kuterīši un arī zemūdenes, vismaz dažus kuterus, kuri ir tik ļoti nepieciešami mūsu jūras robežas sargāšanai. Saņēmām Jeļcina pilnvarotas personas atbildi, ka tas ir iespējams, bet par attiecīgu samaksu. Bet par samaksu mēs labāk nopērkam tos Rietumos, jo tā samaksa ir analoģiska.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas, ko teikšu, būs nevis piezīme, bet mans viedoklis. Diez vai mēs parlamentā varam tādus konstatējumus izteikt, ka kaut kur jauki karo… Es baidos, ka no Gruzijas un Abhāzijas mēs saņemsim notu, bet tad tā būs jānosūta mūsu kolēģim Bojāram…Lūdzu.

G.Grūbe: Cienījamais ministra kungs! Jūs teicāt, ka šobrīd jums ir puse no nepieciešamā robežsargu skaita. Bet tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka jūs izmantojat šos cilvēkus arī citiem mērķiem. Es saprotu, ka bijušajā PSRS armijā bija pieņemts, tā teikt, izmantot karavīrus kā lētu “rabsilu”, es atvainojos, darbaspēku. Bet, es skatījos televīzijā pagājušajā nedēļā, tad atsevišķās jaunsaimniecībās (varbūt tās bija speciālas, es to nezinu) robežsargi ar visām formām strādāja tīrumā. Tagad jaunsaimnieki un arī paju īpašnieki man jautā, ar kādiem noteikumiem var saņemt šo lēto darbaspēku jūsu ministrijā?

T.Jundzis: Man jāsaka tā, ka šo lēto darbaspēku ministrijā saņemt ir diezgan problemātiski, jo mums nepietiek, kā jau teicu, cilvēku uz robežas. Bet tajā pašā laikā nepietiek līdzekļu, lai iegādātos nepieciešamo sakņu daudzumu ziemas periodam, tāpēc esmu lūdzis mūsu bataljonus, neskatoties uz visām problēmām, kas saistītas ar robežu, tomēr atcerēties, ka jāsagādā arī dārzeņi. Man, atklāti runājot, patlaban nav zināmi fakti, ka robežsargi strādātu jaunsaimniecībās, to es pirmo reizi dzirdu no jums, bet, ka šāda rīcība varētu būt ar nolūku iegādāties mūsu robežsargu vienībām saknes un dārzeņus, tā diemžēl būtu, ņemot vērā mūsu ierobežotos līdzekļus, ļoti normāla parādība.

Bet citādus saimnieciskus līgumus vai līgumus par kāda objekta apsardzi mēs neslēdzam. Es vēlreiz atkārtoju, ka mums ir diezgan daudz pašiem savu objektu, kuri vēl nav pilnībā apgūti, kuri ir jāsargā un kur arī nepieciešama liela daļa mūsu robežapsardzības spēku.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā atzinumu izteiks komisijas priekšsēdētājs Simsona kungs. Lūdzu.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Es gribētu papildināt ministra teikto ar dažiem apsvērumiem un ar mazu atskatu nesenajā pagātnē, kad tika veidota Aizsardzības ministrija. Tajā laikā ne valdībai, ne parlamentam nebija īstas skaidrības, vai mums vispār tāda ministrija ir vajadzīga, bet, man šķiet, arī šobrīd pietiekami liels skaits parlamentāriešu domā, ka šāda ministrija mums nav vajadzīga. Protams, pēc 50 gadiem izveidot tukšā vietā Aizsardzības ministriju nav vienkārša lieta, lai gan kopš ministrijas izveidošanas visos iespējamos veidos ir izplatīta aktīva pretpropaganda. Acīmredzot kaut ko esam sasnieguši un kaut kas tomēr ir padarīts. Es gribētu problēmas sadalīt trijos aspektos.

Pirmkārt, tā ir materiālā apgāde vai, vienkārši sakot, nauda, kuras mums visiem trūkst. Otra problēma, kā agrāk teica, ir kadri, es teiktu darbinieki, darbinieku izvēle un apmācība. Trešā problēma ir likumdošana. Visos šajos trijos jautājumos mums ir atšķirīgi viedokļi, mums ir atšķirīgas koncepcijas. Arī jūsu uzdotie jautājumi par to liecina.

Ja pieskaramies pirmajam aspektam, tātad materiālajam stāvoklim, tad ir skaidrs, ka tagad jaunas ministrijas izveidošana tukšā vietā prasa daudz vairāk līdzekļu nekā šādas ministrijas uzturēšana turpmāk. Šeit izvirzās jautājums par ministrijas saimniecisko darbību. Protams, tas neizskatās labi, ka kareivji paši vāc kartupeļus vai nu kolhoza laukā, vai jaunsaimniecībā. Tas mums pārāk atgādina vecos laikus. Bet ja ministrijai ir jānopērk par dārgu naudu pārtika ziemai un mēs to nevaram izdarīt? Šķiet, mūsu taktika ir tāda, ka iedodam katram pa druskai no mūsu nabadzības, lai katrs izdzīvotu un neviens nenomirtu bada nāvē. Jācer, ka šāda taktika ir pārejoša. Varbūt laiks rādīs, ka mēs vairāk vai mazāk vienprātīgi spēsim novērtēt Aizsardzības ministrijas nozīmi suverēnā, brīvā valstī.

Par darbiniekiem. Mēs ļoti labi zinām, kādi cilvēki ir vajadzīgi aizsardzības spēkos. Bet mēs arī labi zinām, ko varam. Un, kā ministrs minēja, pirmais paātrinātā tempā sagatavoto apakšvirsnieku izlaidums ir sagatavots, arī turpmāk gatavosim savus virsniekus, tātad mums vairs nebūs vajadzīgi virsnieki no padomju armijas.

Taču šajā pašā laikā likumdevēji diskutē, vai ir lietderīgi veidot aizsardzības spēkus, varbūt vajag uzdot visus aizsardzības pienākumus Zemessardzei vai citiem brīvprātīgiem veidojumiem.

Trešais par likumdošanu. Nenoliedzami, ka Aizsardzības ministrija mums ir piedāvājusi daudzus labus likumprojektus, bet to, kas ar šiem likumprojektiem notiek šeit, šajā zālē, mēs arī labi zinām. Un tā nu nav Aizsardzības ministrijas vaina, šeit visa atbildība jāuzņemas vienīgi deputātiem, likumdevējiem. Tā ka mums galu galā jāvienojas, vai mums Latvijas Republikā būs tādi aizsardzības spēki vai citādi aizsardzības spēki. Vai mums aizsardzības funkcijas veiks mobilizēti un atalgoti karavīri, vai arī mēs mobilizācijas principus ieviesīsim Zemessardzē.

Vēl viena lieta, kurai es gribētu pievērst jūsu uzmanību, – tā ir mūsu pozīcija attiecībā uz ministra atbildību un parlamenta uzticību ministram. Es saprotu, ka ministrs, kas runāja pirms tam, ir nācis no komjaunatnes darbiniekiem, viņam var pārmest daudz un dažādu politisku aktivitāšu, lielākas vai mazākas aktivitātes pagātnē, taču, manuprāt, mūsu laikā labāka ministra mums pagaidām nav bijis. Ja kāds var piedāvāt labāku, mēs jebkurā brīdī varam nomainīt, tā nav problēma. Aizsardzības ministrs, cik man zināms, kopš 1970.gada nekādas politiskas aktivitātes iepriekšējās varas laikā nav veicis. Tātad it kā nebūtu pamata uzskatīt, ka Aizsardzības ministrija tiek veidota un komplektēta Latvijas valstij un Latvijas neatkarībai par ļaunu.

Nobeigumā es gribētu apgalvot, ka šajā īsajā laikā Aizsardzības ministrijas darbs būtu vērtējams vairāk nekā apmierinoši, kaut arī, protams, Aizsardzības ministrija nav izdarījusi to, ko nav varējusi izdarīt, un nav panākusi visu, kas mums ir vajadzīgs. Bet, ja mēs vēlreiz pieskartos kaut vai šiem trim jautājumiem, kurus minēju – naudai, kadriem un likumiem (mēs varētu atrast arī vēl citas līdzīgas problēmas), tad, kritiski izvērtējot, jautājums būtu stādāms apmēram tā – kurš ir atbildīgs un kuram ir vairāk nopelnu par to rezultātu, kāds mums šobrīd ir. Es domāju, ka šeit vislielākie nopelni ir ministrijai, bet atbildība – parlamentam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai sekretariāts ir saņēmis jautājumus? Nav. Paldies.

Vārds pārskatam tieslietu ministram Skudras kungam. Lūdzu.

V.Skudra, tieslietu ministrs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atskaitoties par Tieslietu ministrijas darbu, gribu pieskarties divām tās darbības sfērām: likumprojektu izstrādāšanai un tiesu reformai.

Tieslietu ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Augstākajai padomei un arī Ministru padomei 42 likumprojektus. Līdz šā gada oktobrim izstrādāts likumprojekts par valsts ierēdņiem, kas gan šobrīd nedaudz iekavējies Augstākajā padomē, likumprojekts par represijās vainīgo saukšanu pie atbildības. Izstrādāti un Augstākajai padomei iesniegti priekšlikumi par slepeno informāciju, par korupciju. Speciālistu grupas izstrādā veselības aizsardzības koncepciju, pilnveido dzīvokļu likumdošanu, Administratīvo pārkāpumu kodeksu, Kriminālkodeksu un Civilprocesa kodeksu, izstrādā likumprojektu par monopoldarbības ierobežošanu.

Sagatavoti 354 juridiski atzinumi par nozaru ministriju izstrādātajiem likumprojektiem un citu normatīvo aktu projektiem.

Valdības izstrādājamo likumprojektu koordinācijas nolūkā sagatavots 1992./1993.gadā izstrādājamo likumprojektu saraksts. Tiek veikta darbinieku specializācija dažādās tiesību nozarēs, lai paaugstinātu likumprojektu juridisko atzinumu līmeni. Jāatzīst, ka ne vienmēr tiek nodrošināta likumprojektu kvalificēta tiesiskā ekspertīze, nepietiekama ir arī likumprojektu izstrādāšanas koordinācija. To ietekmē arī tas apstāklis, ka pagājušajā gadā tika izveidots, bet naudas un telpu trūkuma dēļ darbu neuzsāka Tieslietu ministrijas Likumdošanas institūts. Līdz ar to likumprojektu sagatavošanas darbs nebija pietiekami efektīvs. Gribētos domāt, ka daļēji šo problēmu palīdzēs risināt Latviešu juristu asociācijas kongresā Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušajā nedēļā pieņemtais lēmums par Baltijas likumdošanas institūta izveidošanu Rīgā. Tā galvenais uzdevums būs tirdzniecības likumprojektu izstrādāšana un konsultatīvās funkcijas, izstrādājot jebkuru likumprojektu Baltijā. Jāpiezīmē, ka šis institūts darbosies, taču ne par Latvijas naudu. Likumdošanas departamenta darbinieki un Tieslietu ministrijas departamenta darbinieki paaugstinās savu kvalifikāciju Zviedrijā.

Tieslietu ministrijas uzdevumi. Jau šobrīd tiek veikta valdības struktūrās izstrādājamo likumprojektu analīze, par pamatu ņemot ministriju priekšlikumus par to, kuriem projektiem līdz Saeimas vēlēšanām piešķirama prioritāte. Jāpaaugstina ministrijās izstrādājamo likumprojektu kvalitāte, juridiskās ekspertīzes nodrošināšanai paredzot veidot neatkarīgu juristu grupas, kurās tiks pieaicināti tiesībaizsardzības iestāžu vadītāji un juristi zinātnieki. Tiek pilnveidota un iesniegta valdībai likumprojektu izstrādāšanas kārtība. Nekavējoties jāuzsāk darbs pie likuma “Par likumiem”. Nepieciešama likumdošanas sistēmas veidošana, veicot pieņemto likumdošanas aktu analīzi, vienlaikus noskaidrojot pretrunas šajos aktos. Beidzot jārisina jautājums par likumu krājumu izdošanu, kas būtu izdarāms pēc attiecīgas likumdošanas nozares sistematizācijas.

Kādas mums ir problēmas? Kvalificētu kadru trūkums zemā atalgojuma dēļ. Tikai šajā gadā vien no Tieslietu ministrijas ir aizgājuši 14 procenti no visiem darbiniekiem. Līdzekļu trūkums likumprojektu sagatavošanai un speciālistu pieaicināšanai, kvalificētas juridiskās ekspertīzes veikšanai. Attiecīgi sagatavotu kadru atlase ir process, kuru nevar īstenot uzreiz. Tāpēc likumprojektu sagatavošana ir jāveic arī attiecīgajām nozaru ministrijām. Šodien gan likumprojektus raksta un grib rakstīt visi, taču neapmierina to kvalitāte, atbilstība citu likumu prasībām. Tāpēc arī savs vārds ir sakāms Tieslietu ministrijai, organizējot likumprojektu tiesisko ekspertīzi.

Kāds ir mūsu darbs šajā jomā ārpus valsts robežām? Pildot Baltijas asamblejas ieteikumus, ar Ministru padomes priekšsēdētāja rīkojumu šā gada septembrī atjaunota Baltijas valstu Juridiskā biroja Latvijas nacionālā nodaļa, kuras darbību nodrošinās Tieslietu ministrija. Minētās nodaļas galvenie uzdevumi ir sagatavot savstarpējās juridiskās palīdzības līgumus ar ārvalstīm, organizēt likumprojektu starptautisko ekspertīzi kopā ar Latvijas un Igaunijas nodaļām, sekmēt saskaņotu likumprojektu sagatavošanu Baltijas valstīs. Šā gada 17.septembrī ir parafēts līguma teksts par savstarpējo juridisko palīdzību starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Patlaban līdzīgi likumprojekti iesniegti Polijai, Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai un Moldāvijai.

Tiesiskā valstī, godātie deputāti, trešā līdzvērtīgā vara ir tiesu vara. Padarīt par tādu to Latvijā ir gan Tieslietu ministrijas, gan divu pārējo varu – likumdošanas un izpildvaras – uzdevums. Izprotot šīs problēmas nozīmīgumu, Tieslietu ministrijas speciālisti daudz darījuši likumprojekta “Par tiesu varu” izstrādāšanā, kuru jūs, cienījamie deputāti, jau esat izskatījuši divos lasījumos. Šā likumprojekta otrajā nodaļā iekļauti tiesu neatkarības principi un garantijas: tādi kā tiesu neatkarība, nepieļaujamība iejaukties tiesu darbā, atbildība par necieņu pret tiesu, tiesnešu neaizskaramība un sprieduma likumīgais spēks. Šie principi veido tādu jēdzienu kā tiesu prestižs. Bet nepietiek, ka to tikai uzraksta uz papīra. Prestižs neveidojas no noplukušajiem tiesu namiem, no tiesu zālēm, kuru griestus stutē ar baļķiem un kurās tiesneši kaunas vadīt procesu mantijās, jo liels ir to vizuālais kontrasts ar izļodzītajām un nobružātajām mēbelēm, gadsimtu vecajām rakstāmmašīnām un reizēm mežonīgu aukstumu ziemā, jo gadās, ka nedarbojas arī apkure. Un aizvien mazāk paliek tiesnešu entuziastu, kuri grib strādāt šādos apstākļos, kad ir vislielākā atbildība par cilvēku likteņiem un vismazākais atalgojums par darbu. Es akcentēju tiesu prestiža problēmu tādēļ, ka entuziasms arī ir tāds stāds, kurš mīl, ka to laista. Es akcentēju to tāpēc, ka tikai šā gada astoņos mēnešos no darba ir aizgājuši 16 procenti tiesnešu. Un kāpēc gan ne, ja citur maksā trīsreiz vairāk, bet darba un atbildības ir daudzreiz mazāk? Šos robus diemžēl neaizpildīs tās aizvien jaunākās dāmas, kuras jūs, cienījamie deputāti, pēdējā laikā apstiprināt par tiesnesēm, kuras ir gan simpātiskas un pietiekami teorētiski sagatavotas, taču nevar lepoties ne ar praksi, ne dzīves pieredzi, kas tik ļoti nepieciešama tiesu darbā. Tūlīt tiks atjaunots apgabaltiesu institūts. Kas tajā strādās? Jautājums paliek atklāts.

Ko Tieslietu ministrija dara šajos tiesu varai izteikti kritiskajos apstākļos? Esam izstrādājuši un realizējam plašu un sistemātisku tiesnešu kvalifikācijas celšanas programmu. Ir noslēgts līgums ar Zviedrijas Tieslietu ministriju par vairāku mūsu tiesnešu grupu stažēšanos Zviedrijas tiesās. Savukārt ar Latvijas tiesu darbu iepazīsies Zviedrijas tiesneši. Protams, par Zviedrijas naudu. Analoģisku vienošanos paspēju panākt, pagaidām gan tikai mutisku, arī Amerikā.

Tiesnešu kvalifikācijas celšanā piedalās arī Augstākās tiesas tiesneši, juristi, zinātnieki, pieredzes bagāti praktiķi. Intensīvi tiek studēts 1937.gada Civillikums. Strādājam pie apgabaltiesu tiesnešu kadru atlases, kā arī apzinām apgabaltiesu izveidošanas iespējas. Un, protams, aģitējam citus strādājošos juristus, stāstot, cik cēls un valstij vajadzīgs ir tiesneša darbs. Bet, lai šo darbu padarītu nozīmīgāku, Tieslietu ministrija tuvākajā laikā sagatavos attiecīgus likumprojektus par tiesnešu darba samaksas divkāršošanu. Es ļoti ceru uz parlamenta atbalstu, ja gribam neatkarīgu, reālu un likumam atbilstoši spriest spējīgu tiesu Latvijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs! Jautā deputāts Ābiķis, pēc tam – deputāts Eglājs. Kamēr deputāts Ābiķis dodas pie mikrofona, es gribu teikt, ka Augstākā padome apstiprina tiesnešu kandidatūras vēl pēc tieslietu ministra…

V.Skudra: Jā, neapšaubāmi…

Dz.Ābiķis: Cienījamais ministr! Jūsu pakļautībā vai, pareizāk sakot, jūsu ministrijai ir piekabināts, ja tā varētu izteikties, Nacionālo attiecību departaments. Man ir iznācis runāt ar ļoti daudziem cilvēkiem, kas it kā būtu saistīti ar šo departamentu. Ne mūsu attiecīgās komisijas vadība, ne arī nacionālo kultūras biedrību pārstāvji nevarēja man pateikt, ko īsti šis departaments dara. Tā kā nomināli šis departaments ir jūsu pakļautībā, kā jūs vērtējat tā darbību? Un kā jūs personiski vērtējat Stešenko kunga darbību, jo nesen, cik man zināms, viņš pat nav nokārtojis valsts valodas atestācijas eksāmenu? Ja viņam jāatbild par nacionālajiem jautājumiem, tas tā stipri savādi liekas. Paldies.

V.Skudra: Šis departaments, protams, tāpat kā daži citi, varbūt nav raksturīgs tieši Tieslietu ministrijai. Tāpēc mums nav vienkārši sadarboties, strādāt ar šo departamentu, jo tā funkcijas ir samērā īpatnas. Un īpatnas tieši mūsdienu apstākļos. Pēdējā laikā es esmu arī dzirdējis sabiedrībā izteikumus par to, vai šāds departaments Tieslietu ministrijas sistēmā un vispār Latvijā ir nepieciešams. Departaments tika izveidots tajā laikā, kad situācija Latvijā bija saspringta, kad bija nepieciešams domāt par savstarpējām nacionālajām attiecībām. Ar ko šis departaments nodarbojas? Es varētu teikt, ka tas nodarbojas ar etnisko grupu vai organizāciju reģistrāciju, to apzināšanu, to darbības programmu un statūtu pārbaudi, nosakot atbilstību Latvijas likumiem, reizē arī izskaidrojot šiem cilvēkiem Latvijas likumus un cenšoties panākt, lai viņi ievērotu tos savu organizāciju darbībā.

Kas attiecas uz pašu departamenta direktoru, man jāsaka, ka viņš ir iesniedzis atlūgumu.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs, pēc tam – deputāts Freimanis.

V.Eglājs: Cienījamais ministra kungs! Es jau vakar komisijā jautāju: kādus likumprojektus Tieslietu ministrija ir izstrādājusi, kas būtu novesti tik tālu, ka tiktu izskatīti plenārsēdē?

V.Skudra: Es jau pašā sava pārskata sākumā teicu, ka Tieslietu ministrija ir sagatavojusi 42 likumprojektus. Apmēram puse no tiem jau ir izskatīta un pieņemta šeit plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Freimanis, lūdzu! Pēc tam – deputāts Lagzdiņš.

J.Freimanis: Skudras kungs, es jums uzdošu tieši to pašu jautājumu, ko uzdevu Čevera kungam. Kāda ir Tieslietu ministrijas un jūsu personiskā attieksme pret atvaļināto virsnieku organizācijām Latvijā, viņu pēdējām aktivitātēm un tamlīdzīgām lietām? Ja šāda attieksme ir, tad – kāda ir bijusi jūsu kā valsts iestādes reakcija?

V.Skudra: Cienījamais Freimaņa kungs! Es, tāpat kā manas ministrijas darbinieki, it īpaši Krūmiņa kungs, kurš nu jau vairāk nekā gadu, faktiski pusotra gada ir daļas vadītājs, daļas, kurai būtu jānodarbojas ar sabiedrisko organizāciju reģistrāciju, līdz šim brīdim neesam sagaidījuši likumu “Par sabiedriskajām organizācijām”, kas joprojām nav pieņemts. Es ļoti gribētu, lai šāds likums būtu pieņemts, lai mēs beidzot varētu šo jautājumu risināt. Tādā gadījumā šīm organizācijām būtu jānāk pie mums reģistrēties. Redzot šo organizāciju programmas, statūtus, ir iespējams izlemt, vai attiecīgo organizāciju reģistrēt vai arī atteikt tās reģistrāciju. Ja reģistrācija tiek atteikta, šāda organizācija ir pasludināma ārpus likuma. Taču, iekams šāda likuma nav, Tieslietu ministrijas aktivitātes ir visai ierobežotas. Taču šeit es gribētu izteikt viedokli, ka parlamentam būtu jāapsver jautājums, vai neuzdot, tāpat kā tas kādreiz bija ar Komunistisko partiju, attiecīgajai ministrijai vai institūcijām izvērtēt organizācijas darbu, sagatavot atzinumu un iesniegt to parlamentam, lai parlaments pieņemtu attiecīgo lēmumu. Tas ir viens.

Otrs. Varbūt varētu arī apsvērt jautājumu par neliela likuma pieņemšanu, kas dotu iespēju parlamentam pieņemt lēmumu par konkrētu personu izraidīšanu no valsts.

J.Freimanis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš, pēc tam – Cilinskis. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Saskaņā ar Tieslietu ministrijas nolikuma 1.punktu Latvijas Republikas Tieslietu ministrija ir tā valsts pārvaldes institūcija, kura realizē valdības politiku likumības nostiprināšanas jomā. Latvijas valstī arvien vairāk izplatās amatnoziegumi, valsts ierēdņi korumpējas, dažādos veidos izmanto savu dienesta stāvokli. Man ir jautājums jums kā atbildīgai valsts pārvaldes institūcijai šajā jomā: kāpēc Latvijas Republikas valdībai joprojām nav savas politiskās programmas vai koncepcijas korupcijas apkarošanas jomā, un kā jūs izskaidrojat to, ka mūsu kaimiņvalstīm Lietuvai un Igaunijai šādas koncepcijas ir?

V.Skudra: Atbildot uz šo jautājumu, es gribētu teikt, ka koncepcija pēc būtības ir lirika. Ir ārkārtīgi svarīgi, ko mēs darām, jo pēc koncepcijas izstrādāšanas ir nepieciešams konkrēts likums un šā konkrētā likuma izpilde. Jau pirms laba laika Tieslietu ministrijā tika izstrādāts un valdībā akceptēts likumprojekts “Par ierēdņiem”. Mēs šo likumprojektu atsūtījām uz Augstāko padomi, pret likumprojektu bija zināmi iebildumi, tagad mēs esam to izstrādājuši līdz galam un vēlreiz iesnieguši Augstākajai padomei. Man būtu lūgums cienījamajiem deputātiem paātrināt šā likumprojekta galīgo izstrādāšanu. Tas būtu pirmais posms. Un otrs posms konkrētajā jautājumā ir tas, ka mēs esam izstrādājuši arī likumprojektu “Par korupciju”, bet, ņemot vērā Augstākās padomes lēmumu par to, ka jūsu vadībā izveidota ir darba grupa, mēs jums iesniedzām visus savus priekšlikumus un esam gatavi darboties līdz šā likumprojekta galīgajai izstrādāšanai, lai, vienu pēc otra pieņemot šos likumus, varētu iedarbināt mehānismu cīņā pret korupciju.

Mēs zinām, ka pēc būtības korupcija, tā vienkāršoti šo jautājumu traktējot, ir kukuļņemšana un tai labvēlīga statusa radīšana. Mēs zinām, cik sarežģīti ir pierādīt pirmo, un vēl grūtāk ir ar otro. Bet tas jau ir metodoloģijas jautājums.

Priekšsēdētājs: Deputāts Cilinskis, pēc tam – Ēlerts.

E.Cilinskis: Tieslietu ministrijas pārskata tēzēs ir minēts, ka izstrādāta un darbojas jauna masu informācijas līdzekļu darba kontrole. Izlasot tādu tēzi, var rasties bažas, vai tā nav kāda cenzūras sistēma. Tāpēc es lūgtu jūs mazliet paskaidrot un komentēt šo tēzi.

V.Skudra: Es domāju, ka mani darbinieki šo tēzi ir saistījuši tieši ar savu darbu. Teiksim, mans pirmais vietnieks, kurš atbild par Informācijas lietu departamentu, to rakstot, ir domājis, ka tas ir visiem saprotams. Būtībā šī īpašā kontrole nav nekas cits kā pilnveidota un sistematizēta Informācijas lietu departamenta kontrole pār to, kā preses un citi masu informācijas līdzekļi pilda Preses likumu. Tiek īpaši analizēti gadījumi, kad Informācijas lietu departaments izsaka brīdinājumu presei vai citiem masu informācijas līdzekļiem par likuma pārkāpšanu. Tas ir viens. Otrs ir sadarbība ar ģenerālprokuroru par šāda brīdinājuma izteikšanu. Un trešais – tā ir prasības izsniegšana tiesā par attiecīga masu informācijas līdzekļa apturēšanu vai slēgšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā deputāts Ēlerts. Pēc tam…

I.Ēlerts: Cienījamo ministr! Pieņemot likumu, lēmumā par tā spēkā stāšanās kartību mēs allaž uzdodam Ministru padomei sagatavot grozījumus citos likumos sakarā ar šā likuma pieņemšanu. Parasti šie grozījumi ietver atbildību par likuma pārkāpšanu, tas ir, grozījumus Administratīvajā kodeksā un Kriminālkodeksā. Diemžēl šie grozījumi ļoti kavējas un tādēļ mūsu likumi nestrādā. Es domāju, ka šeit ļoti liela ir Tieslietu ministrijas vaina. Esmu mēģinājis pats sadarboties ar jūsu darbiniekiem. Diemžēl sadarbība nav izdevusies. Ko jūs varētu šajā sakarā teikt? Kā šo lietu paātrināt? Daži Rūpniecības komisijas pieņemtie likumi ir palikuši bez noteiktiem atbildības mēriem vairāk nekā gadu.

V.Skudra: Man tagad būtu jāpārbauda, vai tiešām pastāv tāds fakts, ka mēs neesam sagatavojuši kādus grozījumus vai papildinājumus likumdošanas aktos, ja Augstākā padome vai Ministru padome mums to uzdevusi. Es, protams, to pārbaudīšu. Bet es nekādā ziņā nevarētu piekrist, ka tā ir sistēma. Varētu būt runa par atsevišķiem gadījumiem. Un vēl man ļoti grūti piekrist tam, ka jūs nevarējāt rast kontaktu ar Tieslietu ministriju. Mana vietniece Rihteres kundze, kura arī šobrīd atrodas zālē un pie kuras jūs jau tūlīt varētu pieiet, var šos jautājumus konkretizēt no A līdz Z.

Priekšsēdētājs: Deputāts Berķis, pēc tam jautātāju vairs nav.

A.Berķis: Es ar prieku, Skudras kungs, lasu jūsu pārskatā, ka jūs apņematies turpmāk iesniegt valdībai materiālu par to, kādā kārtībā sagatavojami un iesniedzami likumu un citu normatīvo aktu projekti, un ka Tieslietu ministrijā ir paredzēts izveidot Likumdošanas aktu juridisko ekspertīžu biroju. Tās ir divas tādas lietas, par kurām Augstākā padome ir diezgan smieta un pelta. Kas līdz šim ir atbildīgs par šo posmu? Kam līdz šim vajadzēja šādu kārtību noteikt?

V.Skudra: Es domāju, ka atbildība jādala uz pusēm, faktiski trijās daļās: Ministru padomei, Tieslietu ministrijai un parlamentam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, jautājiet, deputāt Apsīti!

R.Apsītis: Godājamais ministra kungs! Pēdējā laikā mūsu Likumdošanas jautājumu komisija un arī Augstākās padomes Juridiskā pārvalde saņem ļoti daudz signālu no pašvaldībām, kuras žēlojas par to, ka Tieslietu ministrija it kā esot devusi norādījumu pārtraukt notariālo darbību izpildi pašvaldībās. Tas izraisa lielu neapmierinātību. Kā tad īsti ir ar šo lietu?

V.Skudra: Varu atbildēt, ka mēs neesam devuši šādu norādījumu. Vienīgi savā laikā bija norādījums sakarā ar valsts īpašuma pirkšanu, jo tad nebija skaidras īpašuma attiecības. Citu norādījumu nav. Varbūt attiecīgie pilsoņi, organizācijas vai iestādes domā, ka tagad, pēc Civillikuma Mantojuma tiesību daļas atjaunošanas, ir izveidojusies tāda situācija, ka, piemēram, likuma 22.pants paredz, ka mantojuma lietas, kurās nepastāv strīds, tiesa izskata sevišķā tiesvedības kārtībā. Valsts notariāta kantori izdod apliecības par tiesībām uz mantojumu, bet šajā gadījumā mantojuma sadale var notikt arī notariālā procesa kārtībā. Taču notariātu kantoru lietvedībā un arhīvos šobrīd ir mantojumu lietas, kurās mantojuma sadale nav pabeigta. Tāpēc nav skaidrības, kādā kārtībā valsts notārs izsniedz apliecības par tiesībām uz mantojumu. Tāpēc mēs iesniedzām Augstākās padomes Prezidijam lūgumu izskaidrot, kādā kārtībā notāriem tālāk darboties.

R.Apsītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Likumdošanas jautājumu komisijas atzinums. Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātie deputāti, valdības pārstāvji! Likumdošanas jautājumu komisijā tika visai detalizēti pārrunāti ar Tieslietu ministrijas darbību saistītie jautājumi. Komisijas locekļu nostāja, vērtējot šā pārskata nozīmi mūsu darbā, bija vienprātīga: situācijā, kad Latvijā ir reāla valdības krīze, parlamentam nodarbojoties tikai ar atsevišķām pārvaldes darba jomām un tajā pašā laikā atturoties no esošās krīzes situācijas izvērtēšanas, to vai citu konkrētu nostādņu izstrādāšanas šīs krīzes pārvarēšanai, valdības krīze pāraug vispārējā varas krīzē. Tāpēc mēs uzskatījām, ka tieslietu ministra pārskats ir vērtējams kā materiāls, kā zināms fragmentārs ieskats, kas ļauj runāt par valdības darbību kopumā, par šīs ministrijas un valdības darbību tādu pamatprasību īstenošanā, kuras būtu vērtējamas kā Eiropā vispāratzīti standarti, atbilstoši kuriem mums vajadzētu būvēt savu atjaunoto republiku. Un atsevišķi fakti, par kuriem runāja ministra kungs, jāskata šajā kontekstā.

Pirmais ir jautājums par to, kāda ir ekonomika. Mēs esam iestājušies par tirgus ekonomiku. Protams, labāk būtu, ja mēs teiktu – sociāli orientētu tirgus ekonomiku, bet katrā ziņā tirgus ekonomiku. Un, runājot par Tieslietu ministrijas darbību šajā virzienā, jāteic, ka tas darbs, kas ir veikts, veidojot Uzņēmumu reģistru, kā arī vadot ministrijas organizatoriskā aizgādībā esošās institūcijas, ir visai nopietns un ražīgs. Samērā īsā laikā tomēr esam izveidojuši civilizētu uzskaiti. Un, neraugoties uz dažādām pretrunām un kolīzijām, ar kurām mums nācās nodarboties arī parlamentā, šī uzskaite šobrīd jau pāriet ministrijas pārziņā. Ministrija reāli nodrošinās ar nepieciešamo informāciju gan valsts institūcijas, gan privātstruktūras, tādējādi mēģinājumi nodibināt tās vai citas firmas monopoluzraudzību pār šo uzskaiti līdz ar to tiek novērsti. Šajā ziņā, es domāju, mēs varam būt visai optimistiski.

Tajā pašā laikā jārunā par otru visai būtisku uzdevumu jeb standartprasību, ka Eiropas Kopienā acīmredzot nevarēs iekļauties valsts, kura neatbilst tiesiskas valsts standartam. Šajā ziņā visām mūsu izpildvaras struktūrām nākas sastapties ar nepārvaramām pretrunām.

Tātad – varas dalīšana. Runājot par varas dalīšanu, jānošķir reāli eksistējoša patstāvīga vara – tiesu vara. Ministrijai ir jāveic nepieciešamais organizatoriskais darbs, lai šī tiesu vara kā tāda sevi apliecinātu. Vai tas, ar ko mēs šodien sastopamies, mūs var apmierināt? Protams, ne. Kāpēc? Tāpēc, ka līdzekļu sadalījuma dēļ starp atsevišķiem resoriem, un par to mums vairāku budžetu apspriešanas gaitā ir nācies runāt, tiesnesis atalgojuma ziņā dažkārt stāv zemāk par visai otršķirīgiem tehniskiem darbiniekiem. Joprojām šis jautājums paliek atklāts.

Kāds varētu būt mūsu un valdības kopējas darbības virziens? Esmu solidārs ar Skudras kungu tajā ziņā, ka vajag virzīt likumprojektu par ierēdņiem, bet paralēli tam ir jāvirza arī otrs likumprojekts – par budžeta iestāžu darbinieku algām, jo šodien mēs esam paradoksālā situācijā: cilvēkam, kurš izlemj otra likteni, alga noteikta visai skopajos budžeta ietvaros, bet cilvēkam, kurš valsts bankā skaita Latvijas rubļus, algu nosaka banka, turklāt šī attiecība ir apmēram 1:4. Tā ir fantastiska situācija! Un šajā situācijā mēs nevaram tiesu varu nostādīt kā patstāvīgu varu, nevaram nokomplektēt tiesas ar kvalificētiem tiesnešiem. Man šķiet, ka mums šie likumprojekti jāpadara par likumiem, turklāt jāievieš vienota skala, lai resors atkarībā no tā, cik tuvu viņam ir valsts kase, nevarētu noteikt tās vai citas algas. Jābūt vienotai, izturētai sistēmai.

Attiecībā uz likumdošanas darbību es varētu izteikt Skudras kungam komplimentu, ka ir izstrādāts likumprojektu sagatavošanas perspektīvais plāns. Bet man tūlīt jāizsaka jautājums, kas adresēts visai valdībai: kā šis plāns īstenojas valdības darbībā? Kāpēc mēs saņemam tik nesaskaņotus un fragmentārus projektus, kuri ir savstarpēji izslēdzoši, pretrunīgi, tajos saglabājas balti laukumi un tā tālāk? Mēs varētu runāt par to, ka parlamentā ir iesniegta vesela virkne likumprojektu, kas tā vai citādi stimulētu tirgus ekonomikas veidošanu. Taču man atkal jāuzdod jautājums: kā veidojas tāda situācija, ka ministrija, kurā ir kvalificēti juristi, galvenokārt nodarbojas ar procesuālo normu jaunradi? Vēl varētu piemest kaut ko no administratīvajām tiesībām, no krimināltiesībām. Savukārt viss, kas attiecas uz civiltiesību jomu, izrādās, jau ir aizgājis citu ministriju pārziņā! Rezultātā pie mums nonāk ekonomiski pareizi sagatavoti likumprojekti, kuri juridiski nestāv uz kājām. Pietiek tiem uzpūst, lai tie apgāztos.

Mūsu cienījamais kolēģis Rikarda kungs visai trāpīgi nosaucis mani par totalitārisma vēstures speciālistu. Es gan nepretendēju uz totalitārisma vēsturi vispār, bet uz totalitārās tiesiskās domāšanas vēstures speciālista lomu gan. Un varu teikt, ka mēs faktiski ejam pa to ceļu, pa kuru pēc oktobra gāja Krievija, kad likumdošanas jaunrades darbs tika sašķelts starp dažādiem komisariātiem un cilvēki, kuriem nebija juridisku priekšzināšanu, radīja dekrētu pēc dekrēta. Visa tā rezultātā arī dzima šī totalitārā sistēma. Tāpēc, ja tagad vēlamies uzņemties nopietnu atbildību par tiesiskas valsts izveidošanu, mums jāsaprot, ka likumprojektiem neatkarīgi no resoru orientācijas ir jāiziet caur Tieslietu ministriju, tikai pēc tam tie valdības vārdā var tikt iesniegti šeit. Citādi mūsu komisijas nodarbojas ar likumprojektu rediģēšanu, ar komatu pārcelšanu, ar pretrunu novēršanu, bet politiskā jēga pazūd tehniskajā purvājā. Tāpēc es ierosinātu, ka tā darba daļa, ko Tieslietu ministrija ieskicē kā perspektīvu, jāizvērš kā pastāvīga, tai ir jākļūst par valdības programmatisku nostādni, lai valdības likumprojekti, izgājuši šo ministriju, būtu beigu beigās zināmā kondīcijā, lai beidzot tiktu novērstas šīs mūžīgās pretrunas un nejēdzības.

Beidzot vēl viens jautājums, ja atļauts. Ak, tā, man vēl ir viena minūte? Tas, ko šodien ministrija ziņo mums par savu struktūru. Man jāsaka, ka mēģinājumi pārveidot ministrijas struktūru, orientēt speciālistus vairāk uz likumprojektu izstrādes darbu, protams, ir apsveicami. Pagaidām, kā mēs jau redzējām, ir vairāk problēmu nekā risinājumu, taču paliek atklāta vesela virkne citu jautājumu. Kāda vispār ir Tieslietu ministrijas vieta un loma visas valdības struktūrā? Padomājiet, ja Tieslietu ministrijā ir 134 štata darbinieki, no tiem Informācijas departamentā – pieci, Patentu valdē – 15, Nacionālo lietu departamentā – seši un tā tālāk, cik cilvēku paliek specifisku Tieslietu ministrijas funkciju veikšanai? Ja mēs tomēr vēlamies nošķirt tiesībaizsardzības institūcijas darbības sfēras ziņā, tad… (Signāls.) Es lūdzu pusminūti. Ir jānošķir pirmām kārtām Iekšlietu ministrijas un Tieslietu ministrijas darbība. Šeit rodas jautājums arī par izmeklēšanas aparātu, un es domāju, ka tas atkal ir jautājums, kas jālemj valdības līmenī, lai izveidotu šo elastīgo bloku, kurš varētu stāties pie noziedzības apkarošanas programmas izstrādes.

Es gribētu teikt, ka tieslietu ministra pārskats visnotaļ pelna atbalstu. Mēs solidarizējamies ar šo pārskatu, tajā pašā laikā tā darbības joma joprojām ir un paliek problemātiska kā valdības darbības joma. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu sekretariātā nav. Paldies. Pārskatu sniedz labklājības ministrs Eniņa kungs. Lūdzu.

T.Eniņš, labklājības ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un pārējie klātesošie! Dāmas un kungi! Labklājības ministrija pastāv nedaudz vairāk par 10 mēnešiem. Tā izveidojās, apvienojoties Veselības aizsardzības ministrijai un Sociālās nodrošināšanas ministrijai, kā arī pievienojot Ekonomikas ministrijas Labklājības departamentu. Tagad ministrijas pamatstruktūras ir četri departamenti, kuri realizē valsts politiku savās specifiskajās nozarēs. Tie ir Veselības departaments, Sociālās apdrošināšanas departaments, Darba departaments un Sociālās palīdzības departaments. Ministrijas saimniecisko stāvokli regulē divi budžeti: valsts budžeta daļa, no kuras tiek finansēts Veselības departaments un tam pakļautās iestādes, daļēji Sociālās palīdzības departaments un Darba departaments. Sociālās apdrošināšanas departamentu un visus pasākumus, kas saistīti ar pensiju un pabalstu izmaksām, finansē no sociālā budžeta. Saimniecisko stāvokli nosaka arī pamatfondu nolietojums, iestāžu aparatūras un inventāra funkcionētspējas pakāpe. Pamatfondu nolietojums vidēji ir 65 procenti, bet dažos objektos pat lielāks. Valsts ekonomiskās transformācijas procesā, uz kuru atstāj ietekmi gan kaimiņvalstu ekonomiskās un politiskās izmaiņas un aktivitātes, gan valsts iekšējās ekonomiskās svārstības un lejupslīde, gan nepieciešamība tuvoties pasaules tirgus cenām, veidojas inflācijas process, kurš vēl nav apstājies. Tādējādi finansu pusgada sākumā skopi piešķirtais budžets pusgada beigās ir krietni sadilis. Inflācijas radītā deficīta daļējai segšanai būtisku ieguldījumu deva pasaules valstu humānā palīdzība, atsaucoties uz mūsu 15.janvāra deklarāciju. Tie galvenokārt ir medikamentu sūtījumi. Cenu tuvošanās pasaules tirgus cenām un inflācijas deformējošā iedarbība uz iedalīto budžetu ir novedusi mūs krīzes stāvoklī.

Runājot par pensionāriem un viņu sociālo nodrošinājumu, jāsaka atklāti, ka pienācis brīdis, kad uz laiku visas pensijas tiek reducētas uz krīzes izdzīvošanas minimumu. Jau tagad ir tikai divi procenti pensionāru, kuru pensijas pārsniedz 2500 rubļus. Protams, tiek nonivelēta sabiedriskā ieguldījuma vērtības starpība, bet šo starpību mēs nevaram ievērot, jo sociālā budžeta plāns patlaban tiek izpildīts par 75 procentiem. Tāda ir realitāte. Tādēļ vēlreiz atkārtoju, ka tas jādara tautas izdzīvošanas labā, un ir uz laiku. Meklējot ārpusbudžeta avotus, Sociālās palīdzības departamenta ietvaros pirms trim mēnešiem izveidojām Nabadzības apkarošanas fondu, kurā ziedojumi praktiski neienāk, jo ziedotājiem nav ekonomiskā stimula ziedojumus pārskaitīt.

Labklājības ministrijas attīstības konceptuālais plāns paredz ministriju reorganizēt. Faktiski šis reorganizācijas process turpinās 10 mēnešus, decentralizējot visu sistēmu, nododot funkcijas pašvaldībām un paturot tikai tās funkcijas, kuras ir nepieciešamas valsts politikas realizācijai. To vidū ir nodarbinātības problēmu risinājuma stratēģija pieaugoša bezdarba apstākļos un taktikas varianti krīzes apstākļos; veselības aizsardzības programmas ieviešana visās valsts struktūrās un saimniecības nozarēs ar izveidotā valsts veselības dienesta palīdzību; obligātās sociālās apdrošināšanas un medicīniskās apdrošināšanas ieviešana. Bet, ievērojot pašreizējo ekonomisko krīzi un ekonomiskās svārstības, rodas jautājums, vai ir lietderīgi šajā periodā ieviest apdrošināšanas medicīnu? Galvenokārt te ir domātas slimokases. Ir izveidota valdības ekspertu komisija, kas pašreiz šo jautājumu analizē un, es ceru, nākamajā nedēļā jau dos atzinumu par šā modeļa un medicīnas reformu ieviešanas lietderīgumu. Šajā valsts komisijā ir Finansu ministrijas, Ekonomisko reformu ministrijas un Labklājības ministrijas pārstāvji.

Piektais. Bērna un mātes tiesiskā un sociālā aizsardzība, arī daudzbērnu ģimeņu problēmas, invalīdu veselības aizsardzība un sociālā rehabilitācija, gerontoloģijas koncepcijas izstrāde, medicīniskās izglītības sistēmas un Latvijas Medicīnas akadēmijas reorganizācija, kuras mērķis ir prognozēt medicīnas kadru politiku un celt šo kadru kvalifikāciju.

Sadarbība ar ārvalstīm, reģioniem un pasaules starptautiskajām organizācijām jau ir sākusies pagājušajā gadā, kad mūs decembrī uzņēma gan Pasaules veselības aizsardzības organizācijā, gan Pasaules darba organizācijā, kur mēs kopš pagājušā gada skaitāmies īstenie biedri.

Sadarbība ar pašvaldībām. Visā Latvijas teritorijā dinamiski tiek risinātas savstarpējās problēmas, balstoties uz spēkā esošajiem likumdošanas aktiem. Bet bieži vien šo jautājumu risināšanai šķēršļus rada pašvaldību finansiālais stāvoklis. Piemēram, esam likvidējuši dublējošās medicīnas iestādes, tās apvienojot un paaugstinot to darbības kvalitāti. Rīgas onkoloģiskais dispansers tika apvienots ar republikas onkoloģisko dispanseru, Rīgas tuberkulozes dispansers – ar republikas tuberkulozes slimnīcu. Bet ir arī problēmas ar pašvaldībām. Tā, piemēram, ir problēma ar Jelgavas pašvaldību, kura negrib atvērt psihoneiroloģisko nodaļu slimniekiem, kuriem jāatrodas apcietinājumā. Pašreiz 39 šādi slimnieki ārstējas un izcieš sodu Kaļiņingradas apgabala cietuma psihoneiroloģiskajā slimnīcā Čerahovskā, par ko mēs Kaļiņingradas apgabalam pirmajā pusgadā samaksājām 960 tūkstošus rubļu. Otrajā pusgadā par pirmajiem trim mēnešiem mums pieprasīts jau miljons rubļu. Tuvākajā laikā par viņu uzturēšanos būs jāmaksā valūtā. Šis jautājums būtu vēlreiz jāpārskata, jo visi šie 39 apcietinātie ir mūsu republikas iedzīvotāji.

Priekšsēdētājs: Vai varam jautāt?

T.Eniņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Jautājumus uzdot ir pieteikušies deputāti Caune, Seile, Kide, Mucenieks, Zatuliviters.

Lūdzu, deputāt Caune!

I.Caune: Eniņa kungs, jūs jau runājāt par to, ka visas pensijas ir nonivelētas uz 2500 rubļiem. Līdzīgi tas ir arī ar darba algām. Kā jūs domājat, cik ilgi tas turpināsies un kad tiks likvidēta šī netaisnība? Cilvēki ir sarūgtināti un saka, ka ir kauns saņemt pensiju, jo jāparakstās vienā sarakstā gan tam, kurš kārtīgi strādājis, gan tam, kurš dzēris un slaistījies. Kad šis stāvoklis var beigties, neskatoties uz visiem budžeta trūkumiem?

T.Eniņš: Vakar pie manis bija Pensionāru federācijas pārstāves. Mēs runājām par šo problēmu veselu stundu, un viņas izrādīja dziļu sapratni, ka pašreizējos apstākļos mēs nevaram pensijas izmaksāt pēc tās struktūras, kādu paredz pensiju likums, pamatojoties uz pensionāru sabiedriski derīgā darba ieguldījumu strādāšanas laikā. Ja jūs uzmanīgi esat vērojuši pensiju nonivelēšanas gaitu, pensijas visu laiku slīka un beidzot noslīka pabalstos. Mums pašreiz ir palikusi tikai viena maza spicīte – divi procenti no pensionāriem, kas saņem vairāk.

Bet šeit ir arī otra problēma, kā pacelt pensijas līdz iztikas minimumam, tas ir, līdz trim tūkstošiem. Šis jautājums ir saistīts ar sociālo budžetu un tā pildīšanu. Es jau teicu, ka sociālais budžets izpildīts par 75 procentiem. Sociālo budžetu deldē vēl citas lietas. Lūk, šis pielikums pie minimālās algas. Pašreiz oficiālā alga joprojām ir 1500 rubļu. Četri simti tika pielikti kā pabalsts par maizi. Tagad pielika 1100 rubļu. Šis pielikums nenes atpakaļ sociālajā budžetā to daļu, ko mēs bijām paredzējuši. Tādā veidā sociālais budžets animizējas.

Otrs animizēšanas iemesls ir nodokļu nemaksātāji, nodokļu slēpēji un tie, kas nav spējīgi nodokļus maksāt. Ir tādi uzņēmumi.

Trešais moments, kas animizē sociālo budžetu, ir radies šeit, parlamenta sienās. Tas ir lēmums, ka jāpārskaita valsts budžetā 300 miljoni rubļu. Pēc Finansu ministrijas grafika, kas tika izdots, mēs konkrētā dienā – līdz 1.oktobrim – to arī pārskaitījām. Šeit ir pārskaitījuma rēķini. Mēs pārskaitījām pusi – katru mēnesi 50 miljonus. Bet, ja šajā brīdī parlaments pārdomātu, vai ir lietderīgi arī turpmāk šo lēmumu pildīt, un ja mēs konvertētu Latvijas rubļos to sociālā budžeta daļu, ko maksā Latvijas kuģniecība un kas atrodas Hamburgā (tur mums nav absolūti nekādu noslēpumu, ja jūs interesē, es varu nosaukt pat naudas daudzumu), mēs varētu ar 1.novembri visas pensijas pacelt līdz 3000 rubļu, tas ir, līdz iztikas minimumam.

Jāsaka, ka mums ir uzlikts par pienākumu katru mēnesi līdz 15.datumam iesniegt ziņas par krīzes iztikas minimumu. Domāju, ka šī mēneša 15.datumā tajā būs jūtamas izmaiņas. Vēl jūtamākas izmaiņas, kas atstās ietekmi absolūti uz visiem – gan uz tiem, kas saņem algas, gan uz pensionāriem, – būs tad, kad tiks aprēķināta reālā maksa par energoresursiem. Lūk, tad mēs atkal būsim dilemmas priekšā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāte Seile, lūdzu! Pēc tam – deputāts Kide.

A.Seile: Cienījamais ministra kungs, mani interesē, vai jūs, tāpat kā lauksaimnieki, no ārzemēm saņemto humāno palīdzību pārdodat par naudu un realizējat tālāk vai izsniedzat tāpat? No kādām valstīm ir šī humānā palīdzība?

T.Eniņš: Humānās palīdzības jautājums vienmēr ir interesējis ne tikai mūsu iedzīvotājus, bet arī humānās palīdzības devējus. Mums ir bijusi ne viena vien nopietna komisija no ASV, no Kanādas, no Zviedrijas, kas apsekojusi mūsu norādītās vietas un pārbaudījusi, kādos daudzumos šī humānā palīdzība ir saņemta. Tieši ASV delegācijai es jautāju, vai mums ir tiesības daļu no medikamentiem pārdot, lai segtu transporta izdevumus. Pagaidām visi transporta izdevumi, kas nav mazi, tiek segti no tā paša ārkārtīgi mazā Labklājības ministrijas budžeta. Mēs tos grabinām no tiem pantiem, no kuriem varam sagrabināt. Atbilde bija kategoriska: “Nē!’’ Lai gan es zinu, ka Zviedrijā ir tā sauktais baznīcas tirgus, kur daļa humāno ziedojumu tiek pārdota, lai segtu transporta un apkalpošanas izdevumus. Tā humānās palīdzības daļa – gan pārtika, gan drēbes, gan lietotais un pat nolietotais inventārs, gan medikamenti –, kas iziet caur Labklājības ministriju, tiek fiksēta kompjūterā. Šeit, lūk, ir visas tās pozīcijas, kurp tā ir aizgājusi. To pašu konstatēja arī ASV pārstāvji, kas visu apskatīja un uzteica par to, ka, lūk, Liepājas slimnīcā pat atzīmēts iekavās, ka viena ampula saplīsusi.

Mēs šo minēto palīdzību dodam par velti, bet neesam atbildīgi par tām humānās palīdzības porcijām, kas iet garām mūsu ministrijai. Tur darbojas tieši kontakti. Teikšu vēl vairāk, nereti veikli cilvēki piesedzas ar humāno palīdzību, bet vēlāk to izmanto spekulācijai. To es redzēju Liepājā pirms diviem gadiem, kad pirmā SIA, kas tur parādījās, tādā veidā izrīkojās ar vienreiz lietojamām šļircēm.

Runājot par humāno palīdzību, atļaujiet izteikt vislielāko pateicību tiem deputātiem, kuri, nebūdami mediķi, ir organizējuši un noorganizējuši palīdzību. Ar viņu starpniecību ir saņemts ievērojams daudzums tādu medikamentu, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Es varu nosaukt Lazdas kungu, Vulfsona kungu, Vanaga kungu, Krastiņa kungu, Jurševica kungu, Berklava kungu. Piedodiet, tie ir tie, kurus es zinu, bet es zinu arī, ka starp jums ir daudzi citi, kas mēģinājuši nodibināt šos kontaktus. Bet brīnos, ka humānās palīdzības organizēšanā tad, kad bija visgrūtāk, kad no Krievijas nelaida pāri robežai medikamentus, no tās frakcijas, ko kādreiz mēs saucām par “Ravnopravije’’ neviens deputāts nav atnācis un nav piedāvājies palīdzēt tādā grūtā brīdī. Tas nu ir bēdīgs fakts.

Varu pateikt arī priecīgu ziņu. Šorīt saņemtas divas faksogrammas. Ļoti daudz pateicības par humāno palīdzību man ir jāizsaka latviešiem ārzemēs, arī Irmai Džonsonei, kas tūdaļ atsaucās uz mūsu parlamenta deklarāciju un izveidoja krīzes komiteju. Uzturoties Amerikā, es vedu sarunas ar ASV pārstāvjiem, un šorīt ir pienākusi faksogramma, ka ar lidmašīnām sūtīs veselu sēriju zāļu, kuru savākšanas iniciatori ir Irma Džonsone un viņas piekritēji.

Otrs patīkamais fakts ir šāds. Pirms četriem mēnešiem es runāju ar Pentagona pārstāvi, un pašreiz Rīgas preču stacijā lādē 440 tonnas pārtikas preču, kuras visas tiks nogādātas uz pansionātiem un uz bērnu patversmēm, bet, ja paliks pāri, arī uz kādu slimnīcu. Galvenais, ko mēs darām, mēs uzkrājam pārtikas rezerves ziemai.

Pašās beigās es gribētu minēt vēl vienu problēmu. Mūsu ministrijas sistēmā problēma ir budžets. Ja mums dos to budžetu, ko esam ļoti pieticīgi aprēķinājuši, nevis nogriezīs uz pusi, tad mums problēmu nebūs. Mēs savu uzdevumu varēsim izpildīt. Bet bez naudas apstākļos, kad viss padārdzinās, kā saka, pa stundām, mēs varam nonākt strupceļā.

Vēl par godīguma pakāpi. Signāls nav bijis…

Priekšsēdētājs: Signāla arī nebūs, jo ir jautātāji.

T.Eniņš: Jā, pareizi.

Priekšsēdētājs: Varam jautāt tālāk? Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Cienījamo ministr, strauji pieaug atklātais bezdarbs, tam paralēli pastāv slēptais jeb latentais bezdarbs, kas arī drīz pāries atklātajā bezdarbā. Turklāt sarūk maksājumi sociālajā budžetā. Vai jums ministrijā ir aprēķini par to, kā sociālais budžets sabalansēsies ar šo straujo bezdarbnieku pieaugumu. Tā ir pirmā jautājuma daļa.

Otrā jautājuma daļa: ir tādi bezdarbnieki, kuri jau vairākus mēnešus saņem bezdarbnieka pabalstu. Pēc sešiem mēnešiem šīs tiesības atbilstoši likumam beigsies. Vai jums ir kādi likumdošanas ierosinājumi, ko darīt ar šiem bezdarbniekiem, jo bezdarbs tad būs sasniedzis kulmināciju?

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanas laiks beidzas. Lūdzu, atbildiet uz deputāta Kides jautājumu, un tad virzīsimies tālāk.

T.Eniņš: Attiecībā uz to, ko jūs teicāt par bezdarba prognozi. Mēs prognozējam, ka bezdarbs līdz janvārim šogad sasniegs maksimums divus procentus. Pašreiz mums ir 33 726 darba meklētāji, bet, kā par brīnumu, blakus ir 1492 brīvas vietas, no tām 720 – Rīgā. Mēs vēl rēķinām, ka tieši tikpat daudz brīvu darba vietu nav paziņotas. Es saprotu jūsu rūpes par to, kurā brīdī notiks konflikts starp sociālā budžeta pieplūdi un šo slēpto un atklāto bezdarbu, un vēl nodokļu nemaksātājiem. Teorētiski tas ir tad, kad bezdarbs aptver 20 procentu. Tad teorētiski ir totāla krīze.

Bet nodokļu nemaksāšana, tas ir morāls jautājums. Tas nav ministrijas jautājums, tas ir katra pilsoņa jautājums, jo tajā brīdī, kad viņš nobēdzina šo nodokli, kad viņš noslēdz līgumu ar savu darbinieku par minimālo algu un saka: “Es tev došu trīs minimālās algas pabalstā,” es domāju, viņš rīkojas noziedzīgi. Tas ir noziedzīgs akts pret pārējiem maksātnespējīgajiem un pret sociālās aprūpes kontingentu.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs!

E.Kide: Kādas ir jūsu ierosmes par jautājuma otro daļu, par to laiku pēc sešiem mēnešiem, kad pabalsts beidzas?

T.Eniņš: Sociālais pabalsts?

E.Kide: Sociālais pabalsts pēc sešiem mēnešiem.

T.Eniņš: Tas ir bezdarbnieka pabalsts.

E.Kide: Jā.

T.Eniņš: Bezdarbnieka pabalsts viņam beidzas, bet mēs dosim sociālo pabalstu.

E.Kide: Tad kādas piemaksas vajadzētu?

T.Eniņš: Jā, piemaksas. Turklāt viņam ir iespējas strādāt.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs! Komisijas atzinumam vārds…

No zāles: Tikai ceturtais jautājums mums ir bijis.

Priekšsēdētājs: Bet reglaments! Kolēģi, saskaņā ar mūsu lēmumu jautājumiem atvēlētas 15 minūtes. 15 minūtes ir beigušās, ministra kungs vēl atbildēja uz deputāta Kides jautājumu. Ja jums ir citi ierosinājumi, mēs visu varam atkal pārbalsot, bet pretenzijām nav pamata. Komisijas atzinumu izteiks komisijas vadītājs Ivars Krastiņš.

I.Krastiņš: Cienītais priekšsēdētāj, cienītie kolēģi! Vēl daži fakti. Lauku pansionātos vienam cilvēkam ēdināšanai dienā ir atvēlēti 46 rubļi. Aizsardzības ministrija vienam kareivim ir atvēlējusi 90 rubļu. Lai nākamgad uzturētu to pašu līmeni veselības aizsardzībā, kāds ir šogad, 1993.gada budžetā būtu nepieciešams paredzēt apmēram 7000 rubļu uz vienu iedzīvotāju veselības aizsardzībai vien. Budžetā ir paredzēti 1000 rubļu. Septiņreiz mazāk! No visām ģimenēm, kurās ir bērni, apmēram 80 procenti ģimeņu ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par krīzes iztikas minimumu.

Un visbeidzot fakts, ko minēja arī Eniņa kungs. 98 procenti pensionāru saņem mazāk par krīzes iztikas minimumu. Tātad secinājums var būt viens – stāvoklis ir bēdīgs. Kādēļ tas tā izveidojies? Komisijā, rūpīgi apspriežot Labklājības ministrijas un visu četru departamentu darbu, mēs nācām pie secinājuma, ka ministrija un departamenti ir darījuši visu, kas vien bija to spēkos, lai kaut kā noturētos virs ūdens šajos laikos. Bet ar šādu konstatāciju vien ir par maz.

Rodas jautājums – kāpēc tas ir tā, kāpēc ministrija valdībā nevar realizēt savu politiku? Ticiet man, šai ministrijai ir sava stratēģija, ir sava pieticīga, bet reāla sociālā politika, kura, ja valdība ieklausītos, varētu panākt diezgan daudz. Bet dzirdīgu ausu tur nav. Un tam, mūsuprāt, ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, valdība šo problēmu un šo problēmu loku vispār neuzskata par nozīmīgu. To pierāda tas, ka valdība joprojām nepilda Augstākās padomes lēmumus. To pierāda kaut vai tas, ka valdības vadītājs tieši labklājības ministra pārskata sākumā atstāja zāli. Viņu šī problēma acīmredzot neinteresē.

Otrs iemesls. Mums ir tāda nelāga tieksme veidot valdību valdībā. Iepriekšējā sastāvā, jūs atceraties, tā bija Ekonomikas ministrija, kas dublēja visu un visur. Šobrīd, mūsuprāt, par tādu lēnām izvēršas Finansu ministrija, kas diktē visai valdībai, kas un kā jādara. Šajā aspektā Godmaņa kunga vārdi par to, ka viss notiek pēc komandas principa, pēc kabineta principa, man šķiet stipri dīvaini.

Tālāk. Valdībai nav sociālās politikas. Un nav arī skaidrs, kas to veido. Vēlreiz atkārtoju, Labklājības ministrijai šī stratēģija ir, mums tā šķistu pieņemama. Bet valdībai kopumā šīs sociālās politikas nav. Man nav skaidrs, ko dara valdības padomnieki, man nav skaidrs, kas vispār veido valdības sociālo politiku, ja tāda ir. Reizēm man šķiet, ka to dara finansu ministra pirmais vietnieks, bet īsti pārliecināts neesmu. Kā mēs šodien konstatējām, ārpolitikas, vismaz attiecībā uz Krieviju, valdībai ir vismaz divas. Vienu realizē ārlietu ministrs, otru – valsts ministra vadītā delegācija. Sociālās politikas nav. Acīmredzot tā netiek uzskatīta par svarīgu. Nav skaidrs, kāpēc valdība nepilda to, kas rakstīts programmā par iedzīvotāju ienākumu indeksāciju. Šī pati tēze ir arī mūsu bēdīgi slavenajā 14.aprīļa lēmumā. Nav iespējams arī to noskaidrot, cienījamie kolēģi. Vienīgais arguments, ko reizēm kā vīģes lapu vicina valdības vadītājs, ir tas, ka to aizliedzis Starptautiskais valūtas fonds. Bet, ja Starptautiskais valūtas fonds var pieprasīt, lai 98 procenti mūsu pensionāru saņem mazāk par krīzes iztikas minimumu, tad, manuprāt, šis arguments zaudē spēku, un ir gluži vienalga, vai to prasījis Starptautiskais valūtas fonds vai Bebrenes pagasta dziedāšanas biedrība. Tas nav nopietns arguments, kolēģi!

Tātad, kas, mūsuprāt, būtu jādara. Pirmkārt, mēs gribētu lūgt godīgumu. Ja nevaram pensionāriem pensijās samaksāt krīzes iztikas minimumu, vajadzētu to godīgi pateikt: “Cienījamie pensionāri, neņemiet ļaunā, finansiālais stāvoklis ir tik bēdīgs, ka varam sniegt jums 70 procentus no iztikas minimuma.” Un nevajadzētu mēģināt aizmālēt acis ar to, kas ierakstīts 418.lēmumā, – piemaksas pie pensijām, piemaksas pie stipendijām, vēl sazin pie kaut kā. Tad pasakām skaidri un gaiši – pensiju likums ir pārstājis darboties, tāda ir šodienas realitāte. Tas nedarbojas. Bet pensiju likums nav atcelts un nav atcelts lēmums par tā spēkā stāšanos.

Tagad, no juridiskā viedokļa, izveidojas tāda jauka situācija, ka saskaņā ar Augstākās padomes dokumentiem pensija nedrīkst pārsniegt 2400 rubļu, bet saskaņā ar Ministru padomes 418.lēmumu tā nedrīkst būt mazāka par 2500 rubļiem. Kā tad maksās tam pensionāram? Kā var būt pensija, ne lielāka par 2400 un ne mazāka par 2500 rubļiem? Šāda žonglēšana rada nevajadzīgu jucekli.

Otrkārt, vajadzētu atteikties no visnotaļ nesaprātīgās idejas par abu budžetu apvienošanu. Ceru, ka pašvaldību pārstāvji un arī lauksaimnieki man piekritīs. Jo bēdīgā pieredze rāda, ka to, ko sola budžets, pārsvarā neviens nesaņem. Kamēr ir sociālais budžets, lai arī tas tiek pildīts ar grūtībām, tomēr pensijas, kaut arī trūcīgas, līdz šim ir izmaksātas. Manuprāt, tā ir galvenā priekšrocība. Tāpēc šie budžeti būtu jāsaglabā atsevišķi.

Treškārt. Es gribētu uzdot to jautājumu, ko vienmēr uzdod visi ārzemju ciemiņi, ja runa ir par nodokļu politiku. Cik pie jums sēž cietumā par to, ka nemaksā nodokļus? Atbilde ir – neviens. Tad, protams, seko pretjautājums: “Ko tad jūs gribat?’’ Nevienam šodien nav noslēpums, ka tie, kas nestrādā valsts sektorā, nesaņem algu pēc algu sarakstiem. Viņiem atved skaidru naudas summiņu un iespiež saujā. Nekādu algu sarakstu, nekādu sociālā nodokļa maksājumu nav, tas viss ir fikcija, kolēģi. Tāpēc man ir jautājums: ar ko nodarbojas Finansu inspekcija? Un šis nav vienīgais nodoklis, kas netiek maksāts, bet tie citi mūsu komisijā skarti mazāk. Kāpēc nebūtu iespējams to kontrolēt?

Un ceturtais, visbeidzamais vēlējums valdībai būtu tomēr uzklausīt un reizēm arī respektēt Labklājības ministriju. Esmu pilnīgi pārliecināts – ja mazliet vairāk uzmanības tiktu pievērsts sociālajai politikai un Labklājības ministrijas, vēlreiz atkārtoju, pieticīgajai un reālajai sociālpolitiskajai stratēģijai, mūsu sociāli neaizsargātajiem slāņiem klātos daudz labāk.

Priekšsēdētājs: Pēc starpbrīža, Krastiņa kungs, jums jautās deputāti Mucenieks un Ozols.

Starpbrīdis līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Par procedūru, lūdzu! Trešais mikrofons, Budovska kungs.

M.Budovskis: Augsti godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man par procedūru viens jautājums vai, pareizāk sakot, ierosinājums. Es skatos, ka patlaban paralēli tam, kā ministrijas ir atskaitījušās, pazūd arī deputāti no attiecīgajām komisijām. Man liekas, ka pašās beigās mēs šeit būsim tik maz, ka grūti būs izvērtēt, kā tālāk strādāt. Tāpēc, kamēr vēl ir tāds kvorums, lai varētu balsot, es gribētu ierosināt šo jautājumu izskatīt līdz galam bez pusnedēļas vai nedēļas pārtraukuma.
Tāpēc lieku priekšā balsot par darba turpināšanu plenārsēdē, rīt līdz pusdienlaikam mēs varētu pabeigt šo izskatīšanu līdz galam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Par atrašanos zālē Silāra kunga protestam ir pamats. Bet kādi ir citi ierosinājumi par lietas būtību un priekšlikumu būtību? Lūdzu. Es atvainojos, Krastiņa kungs!

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Es arī izvērtēju iespēju pārcelt uz rītdienu, ja, protams, plenārsēde atbalsta jautājuma pabeigšanu, taču, iepazinies ar atsevišķu komisiju rītdienai ieplānoto darba kārtību, kurā piedalās gan ārzemju eksperti, gan pieaicināti ministriju pārstāvji, es izslēdzu šo iespēju, ka rīt mēs varētu turpināt, tāpēc ierosinātu beigt šā jautājuma apspriešanu šodien, arī pēc pulksten pusseptiņiem. Pretējā gadījumā mēs nevaram strādāt pie lēmuma projekta priekšlikumu izstrādes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ivars Krastiņš.

I.Krastiņš: Lai dzīve būtu interesantāka, vēl trešais atšķirīgais priekšlikums: es domāju, ka lēmuma projektu lēnām var sākt izstrādāt, jo gandrīz ar visu ministriju darbu mēs būsim iepazinušies. Mans priekšlikums būtu pilnīgi pretējs: atlikt Latvijas Bankas prezidenta un Ministru padomes priekšsēdētāja pārskatu uz nākamās nedēļas otrdienas rītu. Kad būs izpētīti ministriju pārskati, kad būs radies priekšstats par ainu kopumā, tad arī varēs pieņemt lēmumu. Es ierosinu neturpināt darbu ne šovakar, ne rīt no rīta.

Priekšsēdētājs: Skaidrības labad es teikšu, ka šovakar mēs, protams, strādāsim vēl pusotru stundu. Šajā laikā reāli mēs varam noklausīties divu ministru pārskatus. Piebalga kungs un Paula kungs jau divas dienas gaida savu kārtu. Pārējie priekšlikumi ir balsojami, protams.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Es visnotaļ gribētu atbalstīt kolēģi Krastiņu, jo galu galā rīt tomēr ir komisiju sēdes un uz komisiju sēdēm tiek aicināti cilvēki, arī pašiem deputātiem, kā saka, ir savi plāni apgabalos. Vajadzētu tomēr strādāt šovakar līdz pulksten 18.30. Cik varēsim izdarīt, tik izdarīsim un pārējo atliksim uz otrdienu pulksten 10.00. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Ābiķis, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es tomēr aicinātu būt augstsirdīgiem pret mūsu cienījamiem ministriem un rīt turpināt šā jautājuma izskatīšanu, lai šonedēļ pabeigtu, jo man ļoti negribētos, ka arī nākamnedēļ ministri tiktu atrauti no sava pamatdarba un šis teātris otrdien sāktos no gala. Es gribētu, lai mēs nobalsotu par to, ka rīt šā jautājuma izskatīšanu pabeidzam, jo ministriem ir jāstrādā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūbe. Pēc tam – deputāts Lucāns.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Būsim konsekventi! Ja esam uzsākuši šādu procedūru, tad tā ir jāpabeidz. Šodien, cik atļaus darba laiks, tik arī izskatīsim, rīt ir komisiju diena, un uz komisiju sēdēm ir uzaicināti arī dažādu darba grupu pārstāvji, tātad rīt komisijām ir ieplānots darbs. Es domāju, ka normāli būtu nākamajā nedēļā tupināt šo izskatīšanu paredzētajā laikā. Deputāti un arī komisijas būs papildus sagatavojušas savus priekšlikumus. Es domāju, ka tas nekas slikts nebūtu. Tāpēc es atbalstu Krastiņa kunga priekšlikumu, ka nekādā gadījumā nevajadzētu grozīt šo kārtību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Man liekas, ka Godmaņa kungam un Repšes kungam tiks uzdots ļoti daudz jautājumu no deputātu puses. Pēc manām domām, nebūtu lietderīgi mēģināt šovakar kaut ko pabeigt. Man liekas ļoti saprātīgs Krastiņa kunga priekšlikums otrdien noklausīties šo divu cilvēku pārskatus, lai tas viss tiešām nepārvērstos par formalitāti un lai šis nobeigums būtu ļoti nopietns.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jūs pirms balsošanas atļautu man noskaidrot arī Godmaņa kunga viedokli un Repšes kunga viedokli? Šovakar mēs acīmredzot neturpināsim sēdi pēc noteiktā laika, bet runa ir par rītdienu vai par otrdienu.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es lūgtu, ja būtu tāda iespēja, izskatīt tomēr rīt mūsu pārskatus, jo valdībai nākamnedēļ var rasties problēmas ar iespējamo līgumu, tā būs ļoti gara un nepatīkama procedūra. Es domāju, ka tā nenoritēs vienā dienā. Runa ir par tirdzniecības līguma slēgšanu ar Krieviju, starpbanku līgumi acīmredzot arī paralēli apspriežami. Mēs patlaban neesam vēl protokolus saskaņojuši, kurā dienā ieradīsies vai nu Krievijas valdības delegācija vizītē šeit, vai mēs dosimies vizītē uz Maskavu. Mēs gan gribētu pirmo variantu. Tādā gadījumā, protams, nākamnedēļ būtu pilnīgi jākoncentrējas uz šiem līgumiem. Tāpēc, ja tas ir iespējams, es lūgtu rīt tomēr dot iespēju uzstāties un attiecīgi izvērtēt Prezidijā. Jo, redziet, mums šovakar būs valdības sēde, pēc tam rīt arī valdības sēde. Es domāju, ka mums ir sakrājušies jautājumi sakarā ar to, ka šeit esam atskaitījušies divas dienas. Laiks ļoti strauji iet uz priekšu. Lūgums būtu – tomēr rīt noklausīties mūsu pārskatus. Tādas ir manas domas par valdības pārskatu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Repšes kungs!

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Man ļoti grūti izvēlēties, jo, kad aicināsit, tad arī atskaitīšos. Bet, izsverot visus “par” un “pret”, es mazlietiņ vairāk nosveros uz Godmaņa kunga ierosinājuma pusi nekā uz pretējo.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs balsosim par diviem priekšlikumiem. Pirmais priekšlikums: turpināt rīt plenārsēdi un izskatīt valdības vadītāja un Latvijas Bankas prezidenta pārskatu, kā arī atklāt debates. Mums ir paredzētas piecas minūtes katram debatētājam. Tas aizņems pusotras stundas laika.

Otrs priekšlikums: izskatīt šos pārskatus un turpināt debates otrdien, tas ir, nākamnedēļ. Divi priekšlikumi. Pirmais priekšlikums. Balsosim! Nevajag reģistrēties! Katrs ar savu atslēgu balso un reģistrējas.

Balsosim par pirmo priekšlikumu turpināt debates, izskatīt premjerministra un Latvijas Bankas prezidenta pārskatus rīt, kā arī atklāt debates un pabeigt debates. Acīmredzot mēs to paspēsim, ja balsojums būs pozitīvs. Lūdzu. Faktiski tas būtu līdz pusdienai, ne ilgāk, pat ātrāk. Lūdzu rezultātu. Divas balsis papildus “pret”. 26 – par, 35 – pret, 17 – atturas.

Otrs priekšlikums: turpināt izskatīt šos jautājumus otrdien. Balsojiet, lūdzu! Lūdzu rezultātu. 54 – par, 12 – pret, atturas – 15. Ir pieņemts lēmums, ka premjerministra un Latvijas Bankas prezidenta pārskati tiek plānoti otrdien. Nākamnedēļ.

Turpinām izskatīt komisijas priekšsēdētāja Ivara Krastiņa atzinumu. Jautātāji bija deputāti Mucenieks un Ozols. Lūdzu. Ozols atsauc.

V.Mucenieks: Likumā “Par veterinārmedicīnu” ir noteikts, ka lopus drīkst ārstēt tikai cilvēks ar attiecīgu izglītību un licenci. Bet tajā pašā laikā ar cilvēku ārstēšanu no narkomānijas, alkoholisma un citām kaitēm var nesodīti nodarboties jebkurš, un to sekmīgi arī dara grupa, kuru, piedaloties Sergejam Dīmanim un citiem mazāk pazīstamiem biedriem, pagājušā gada vasarā ir nodibinājis labi pazīstamais zināmas iestādes provokators Atis Silaroze – cilvēks ar arodskolas izglītību, kurš bijis notiesāts par seksuāliem noziegumiem pret vīriešu kārtas pusaudžiem, cilvēks, kurš mūsu tautai liktenīgajās dienās uzstājās Interfrontes saietos un radiostacijas “Sodružestvo” raidījumos, nolādot un aicinot ar asinīm pārmācīt latviešu tautu, cilvēks, no kura jau pirms gada publiski ir norobežojušās attiecīgās starptautiskās organizācijas.

Vai jums, šajā gadījumā es domāju ministriju, tas ir zināms, ka šī biedrība vēl joprojām bez īres līguma, bez jebkāda tiesiska pamata mitinās un darbojas pašā Rīgas centrā – Tērbatas ielā 2a, bet tās vadonis Silaroze, braukādams pa Latviju, piesaka sevi par Rīgas galveno narkologu vai nosauc citus augstus titulus, izkrāpj naudu no lētticīgiem cilvēkiem un lielās, ka izārstējis daudzas valdības vadītājiem tuvu stāvošas personas un tādēļ saņemot no Labklājības ministrijas un valdības vislielāko atbalstu. Vai tāda situācija ir normāla? Ja nav, tad kam un ko te vajadzētu darīt? Paldies.

I.Krastiņš: Cienījamais Mucenieka kungs, man jums jāatvainojas, bet komisija nekad nav speciāli iedziļinājusies Dīmaņa kunga un Silarozes kunga savstarpējos sakaros un viņu mēģinājumos ārstēt tās vai citas slimības. Man ļoti žēl, bet man tiešām trūkst informācijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es saprotu, ka jūs arī norobežojaties no valdības glābšanas no alkohola…

Vārds pārskatam izglītības ministram Piebalga kungam.

A.Piebalgs, izglītības ministrs: Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputātu kungi! Es mēģināšu šajās 10 minūtēs iepazīstināt ar savu pārskatu, bet, protams, tas ne tuvu nebūs pilnīgs, jo laiks ir ierobežots.

Nav apšaubāms fakts, ka izglītība ir labklājības pamats gan katram indivīdam personiski, gan sabiedrībai kopumā, it īpaši Latvijai, kura faktiski ir nonākusi ļoti nepatīkamā situācijā, jo šis gads ir pirmais pa ilgiem laikiem, kad skolēnu skaits samazinājies par 11 tūkstošiem. Tas nozīmē, ka bērnu, faktiski skolēnu, paliek mazāk un līdz ar to nākotnes potenciāls skaitliskā ziņā vājinās. Vienīgā iespēja, kā panākt izlīdzinājumu, ir dot ļoti labu izglītību.

Tajā pašā laikā gribu teikt, ka politika, kas bija virzīta uz mazo lauku skolu atjaunošanu, neraugoties uz finansiālajiem apstākļiem, arvien dod rezultātus, jo bērnu skaits šajās mazajās lauku skoliņās ir palielinājies pusotras reizes un salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu ir parādījušās 23 jaunas sākumskolas un 19 pamatskolas. Tātad principā galvenā politika, kas ir ievirzīta, tomēr īstenojas.

Izglītības ministrijas darbība noris šādos virzienos. Vispirms likumdošana. Likumdošana, protams, ir jebkuras sfēras darbības pamatā. Taču, neraugoties uz to, ka eksistē pieņemtais Izglītības likums un ir vesela virkne normatīvo aktu, kas principā “nosedz’’ visu izglītības sistēmu, ir daudzas lietas, ko pirms gada, pieņemot Izglītības likumu, pirmkārt, nevarēja precīzi definēt, un, otrkārt, situācija ir mainījusies. Līdz ar to Izglītības ministrija ir sagatavojusi jaunu labojumu paketi Izglītības likumam. Pirmā un visnopietnākā ir problēma, kas un ko izlemj izglītības sfērā. Tas ir principiāls jautājums, it īpaši ņemot vērā to, ka mums ir ļoti sarežģīta pašvaldības struktūra.

Otra ļoti būtiska problēma ir īpašuma jautājumi. Protams, ir labi, ka Augstākā padome devusi ļoti lielu autonomijas pakāpi universitātēm, taču jautājumi par īpašuma attiecībām izglītības sfērā ir ļoti aktuāli.

Vēl viens svarīgs virziens ir mācību procesa organizēšana un tie principi, uz kuriem ir būvēts mācību process jebkurā mācību iestādē. Un būtiskākais te ir nacionālie standarti katrā izglītības sfērā, respektīvi, tas līmenis, kas ir jāsasniedz, un tas ceļš, pa kuru varētu iet, lai sasniegtu šos standartus.

Šogad mēs sākām strādāt ar šādiem standartiem pamatizglītības sfērā, šajā mācību gadā tiks pabeigta standartu izstrāde ģimnāzijām, paralēli notiek darbs profesionālās izglītības sfērā, kaut gan šeit, protams, tā problēma ir sarežģītāka, jo bez aktīvas ražotāju līdzdalības ir samērā grūti veidot šāda tipa programmas un nacionālos standartus. Izglītības ministrija pašreizējā periodā saskata tādu izeju, ka jebkura profesionalizācija notiek uz samērā plašas profesionālo zināšanu bāzes. Tā ir globāla politika, un principā tā ir pareiza politika.

Šeit grūtākā lieta ir kvalifikācijas celšana, un tas arī ir pilnīgi saprotams, ka pašas augstākās mācību iestādes, kurām ir jābūt par galvenajām kvalifikācijas celšanas institūcijām, šobrīd nav tik kvalitatīvas, turklāt tās bieži vien pat nespēj risināt tos kārtējos jautājumus, kuri tām izvirzās, jo arī tie tiek risināti ar lielām grūtībām. Tā ir sfēra, kurai Izglītības ministrija pievērsīs īpašu vērību un mēģinās panākt rezultātus tieši kvalifikācijas celšanas jomā, jo viena lieta, protams, ir “palaist” sistēmu, kas ir ļoti teorētiska un laba, bet gluži cita lieta ir novadīt to līdz lejai, lai katrs cilvēks, kas strādā, pirmkārt, to akceptētu un, otrkārt, pēc tās strādātu.

Es vēlreiz gribu akcentēt likumu nozīmi. Savā laikā man bija iebildumi pret izglītības inspektora posteni. Es uzskatīju, ka par to var pilnīgi vienoties ar pašvaldībām. Augstākā padome savā likumā pieņēma šo inspekcijas posteni, un es gribu teikt, ka tas strādā ļoti efektīvi gan kā sakaru posms, gan arī kā noteiktas politikas realizācijas mehānisms. Tā ka tas ir ļoti svarīgi, lai likums būtu maksimāli precīzs un maksimāli precīzi noteiktu funkcijas un atbildību.

Ļoti būtisks jautājums ir kvalitātes celšana izglītībā, jo mūsu izglītības sistēma ir ārkārtīgi visaptveroša un, varētu pat teikt, dārga sistēma, bet mēs ekonomējam ar algām. Tā budžeta ietvaros, kāds mums ir šobrīd, īpaši nevaram algas palielināt, taču mēs veidojam sistēmu, kura ir apmaksāta visos līmeņos. Es domāju, ka tas ir pareizi, jo izglītībai ir jābūt valsts politikas pamatā un to var izdarīt tad, ja valsts daudz ko finansē. Šeit vienmēr ir lielas kolīzijas, budžetu apspriežot, attiecībā uz skolotāju algām. Vai tām tiešām jānāk no valsts budžeta? Bet tikai šādā veidā var panākt to, ko mēs saucam par kvalitāti, jo bez atbilstošas finansēšanas nav iespējams kvalitatīvs rezultāts.

Lai nodrošinātu kvalitāti, mēs šogad esam sākuši skolotāju izglītības reformu. Tas skar visas pedagoģiskās mācību iestādes. Mēs esam sākuši mācību iestāžu akreditācijas procesu, ar atsevišķām pārbaudēm mēģinot panākt to, lai mācību iestāde atbildētu par rezultātu, ko tā sasniedz mācību procesā. Esam sākuši arī ļoti pretrunīgu procesu, ko sauc par skolotāju atestāciju. Šāda atestācija nenotiek nevienā valstī. Šajā procesā saskaramies ar daudzām grūtībām, jo nav viegli akadēmisko profesionalitāti novērtēt punktos. Šāds mēģinājums notiek. Es nezinu, vai tas izdosies, bet tā ir likuma prasība, un mēs cenšamies to realizēt, cik labi vien protam.

Ļoti nopietns ir jautājums par mācību iestāžu struktūru, uzņemšanu un attiecīgu finansēšanu. Iepriekšējā mācību gadā mēs mēģinājām atgriezties pie tā, ko būtībā varētu saukt par valsts pasūtījumu, tas ir, saistoties ar attiecīgām valdības un pašvaldību institūcijām, mēs mēģinājām prognozēt uzņēmumu profilu maiņu. Šo un to šajos profilos mums ir izdevies grozīt, bet, protams, tā ilglaicīgā prognoze, kas bija zinātniski pamatota, ļoti krasi atšķīrās no tā, kā mēs izjūtam šo situāciju. Bet šo politiku mēs turpināsim. It īpaši tiek attīstīta komerc­izglītība. Komercizglītības sfērā nākamajā gadā, es domāju, ka jau ar 1.jūliju, darbosies biznesa skola, kurā mācības notiks tikai angļu valodā. Tajā varēs mācīties apmēram 100 bērnu, un kursa ilgums – divarpus līdz trīs gadi. Problēma ir tāda, ka ļoti grūti pārveidot esošās mācību iestādes. Pareizais ceļš būtu blakus veidot efektīvāku mācību iestādi, kura konkurences rezultātā panāktu, lai pārmainītos arī iepriekšējās struktūras, jo, no vienas puses, mēs varam teikt, ka šīs izglītības iestādes ir sliktas, bet, no otras puses, mums nav citu iestāžu, mums jāattīsta tās, kas ir, un jāmēģina tās uzlabot.

Šodienas sarežģītākais jautājums, protams, ir finansēšana. Es ļoti negribētu aiziet tik tālu, ka mēs būtu spiesti dažās mācību iestādēs pārcelt mācību gadu uz vasaru, jo tas radītu lielu sajukumu visā izglītības sistēmā, bet jāteic, ka, izvērtējot pašvaldību reālo situāciju, mācību iestāžu apkurināšanai 1992./1993. mācību gadā pietrūkst (kā minimums) pusmiljarda rubļu. Protams, šo situāciju var glābt, trijās maiņās veidojot mācības tajās skolās, kurās ir krāsns apkure, bet katrā ziņā tā ir mūsu visu problēma, tā nav tikai izglītības problēma.

Pēdējā laikā bieži vien izskan tāds viedoklis: ja ministrs ir labs, tad katrā ziņā viņa aparāts ir slikts. Es gribu teikt, ka mēs strādājam tik labi, cik labi katrs mākam un kāda ir mūsu pieredze šobrīd. Es gribu teikt, ka mana personiskā pieredze un iespējas, protams, šajos gados ir palielinājušās. Un pilnīgi identiski tas notiek arī ar aparātu, jo ir skaidrs, ka tikai normālas valsts ierēdņu korpuss, kurš ir normāli apmācīts, var garantēt normālu darbu. Es domāju, ka Izglītības ministrija mēģina šādu politiku realizēt, lai gan atsevišķos gadījumos jūs sakāt, ka nākas saskarties ar nepietiekamu kompetenci. Šī kompetence laika gaitā attīstās, mēs izmantojam arī ekspertu palīdzību, kuri dod padomus Izglītības ministrijas aparātam.

Izglītības ministrijas struktūrā šobrīd darbojas divi departamenti: Sporta departaments un Zinātnes departaments. Par Sporta departamentu jūs esat pietiekami daudz dzirdējuši un arī par tām kolīzijām, kas radās sakarā ar dažām personām, bet es gribu teikt, ka šie jautājumi ir atrisināti optimāli. Jaunais Sporta departamenta direktors tiek ar savu darbu galā. Ir veikti daudzi strukturāli pārveidojumi, kuri principā sakrīt ar sporta politiku pasaulē. Es domāju, sporta kongress, kurš notiks tuvākajā laikā, apstiprinās to.

Grūtāks jautājums ir par Zinātnes departamenta lietderību. Šeit darbs tikai turpinās, jo vēl neviens nav atradis optimālu veidu, kā integrēt augstāko izglītību un zinātni, it īpaši tik hipertrofētu, kāda tā ir šeit, Latvijā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Zaļetajevs. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Ministra kungs! Es nezinu, vai jūs bijāt zālē, kad uzstājās ārlietu ministrs un pēc tam atbildēja uz jautājumiem. Mani interesē tas jautājums, kuru deputāts Ābiķis uzdeva ārlietu ministram. Es gribētu zināt, vai Izglītības ministrija ir izskatījusi jautājumu un vai ministrija ir pieņēmusi kādu lēmumu par to, lai ar nākamā mācību gada sākumu visu skolu pirmajās klasēs mācības notiktu tikai latviešu valodā? Arī skolās ar mācībām krievu valodā, tajās krievu valodā saglabājot tikai dzimtās valodas stundas?/

A.Piebalgs: Izglītības ministrijā tāds lēmums nav pieņemts un arī tādi jautājumi nav apspriesti, un es varu ar pilnu atbildību paziņot, ka nākamajā mācību gadā nekā tāda nebūs.

S.Zaļetajevs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Komisijas atzinumu sniegs deputāts Laķis, komisijas vadītājs. Paldies, ministra kungs!

P.Laķis: Godājamais priekšsēdētāj, premjerministra kungs, ministru kungi un cienījamie kolēģi! Manuprāt, pirms mēs varam runāt par ministrijas vai ministra darba vērtējumu, ir jānoskaidro daži metodoloģiski pamatprincipi. Pareizāk sakot – viens metodoloģiskais pamatprincips. Visas problēmas, kuras pašlaik uzskatām par daļēji vai pilnīgi neatrisinātām, var, manuprāt, iedalīt trīs daļās. Pirmās ir problēmas, kuras izriet no mūsu sabiedrības pašreizējā stāvokļa un kuras tikai visai nelielā mērā var risināt ministrija, ministrs un attiecīgā Augstākās padomes komisija. Otrajā problēmu lokā ir tās problēmas, kuras risināt var tikai kopīgi likumdevēja vara un izpildvara. Un trešās ir tās problēmas, kuras acīmredzot bija jārisina ministrijai vai ministram personiski. Tādēļ, pamatojoties uz šo pozīciju, visā plašajā jautājumu lokā, kas attiecas uz izglītības sfēru, es gribētu tomēr uzsvērt šīs pamatproblēmas.

Problēma numur viens to problēmu lokā, kuras mēs varbūt daļēji varam ietekmēt, ir jautājums par izglītības procesa kvalitātes paaugstināšanu, kuru vislielākajā mērā kavē pastāvošā sociālistiskā nolīdzināšanas sistēma atalgojumā. Mēs būtībā neesam tikuši daudz tālāk, ja vispār esam tikuši, no tās situācijas augstskolās un skolās, kuru mēs visi labi atceramies. Ja arī šajā virzienā notiek pārmaiņas, tad tās ir gaužām, gaužām niecīgas.

Kādi ir mūsu uzskati šajā jautājumā? Mēs pieņemam, ka izglītība ir pašorganizējoša sistēma, kura attīstās un kurai ir jāattīstās atbilstoši tam procesam, kuru mēģinām virzīt. Un te, lūk, ir tas smagākais jautājums – vai mēs varam pieļaut, ka izglītības sistēma attīstās it kā pati no sevis, ja tā varētu teikt, pati ar savu vēju, un mēs to administratīvi nekādā veidā nemēģinām ietekmēt? Šobrīd es varu pateikt tikai vienu – mūsuprāt, vienīgais iespējamais solis tomēr ir šī administratīvā iedarbība. Un Latvijas Republikas Augstākajai padomei vajadzētu noteikt, ka Latvijas Universitātē ir 10, 15 vai 20 augstākā ranga doktori vai profesori, kuri saņem pienācīgu atalgojumu, patlaban tas varētu būt, teiksim, 20 000 vai 30 000 rubļu, bet tie, kuri nav spējīgi nodrošināt akadēmisko procesu, lai saņem tik, cik tagad, vai vēl mazāk. Cita ceļa šeit nav. Mēs neiziesim no šīs situācijas, ja ļausim visam šim procesam attīstīties tā, kā tas pašlaik attīstās.

Otrs jautājums, kas ir jāatrisina, – tā ir tā pati nelaimīgā zinātnes un augstākās izglītības integrācija. Mēs šajā ziņā tikai minimāli esam pavirzījušies uz priekšu atsevišķās pozīcijās. Piemēram, var minēt akadēmiķa Grēna darbību Latvijas Universitātē, akadēmiķa Buiķa matemātikas institūtu. Tas arī ir gandrīz viss. Pārējos gadījumos ir fantastiski subjektīvi ierobežojumi, jo, runājot sporta valodā, neviens negrib spēlēt otra laukumā, baidīdamies zaudēt savu pozīciju. Nekādi mēs to neveram apkarot, tātad atkal mums jāatceras administratīvi pasākumi vai finansiāla iedarbība, kura vienīgā varētu kaut kādā veidā šo lietu ietekmēt.

Kas attiecas uz otru pozīciju… Šajā otrajā blokā ietilpst problēmas, kuras, manuprāt, ir jārisina kopīgi Augstākajai padomei un Ministru padomei, bet kuras tiešā veidā nevar attiecināt uz Izglītības ministriju. Izglītības ministrijā šobrīd nav daudzmaz pieņemamas arodizglītības un tehniskās izglītības koncepcijas. Nav un arī nevar būt, jo šādu koncepciju var izveidot tikai uz tautsaimniecības prognostiskā modeļa bāzes. Tikai tā. Un, lūk, kad mums būs šāds modelis, tad arī varēsim no Izglītības ministrijas un ministra prasīt, lai viņam būtu priekšstats, kādas arodskolas mums ir vajadzīgas, kādas nav, kuras jāfinansē un kuras nav jāfinansē. To, kāda ir šī situācija, redzējām pirms gada, kad pārņēmām savā jurisdikcijā dažas arodskolas, kuras līdz tam bija PSRS pakļautībā, – dažus tehnikumus, vienu augstskolu un pāris filiāles. Divu mēnešu laikā tā arī nevarēja pateikt, vai tie speciālisti, kurus tur gatavo, mums vispār ir vajadzīgi vai nav un vai kādreiz būs vajadzīgi. Šeit nav runas par politiskām ambīcijām. Gluži vienkārši – neviens nevar pateikt, kāda tad galu galā būs situācija pēc pusgada vai gada. Es saprotu, šeit nav valsts plāns, tomēr kaut kāda prognoze ir vajadzīga, acīmredzot bez tās mēs uz priekšu netiksim.

Un otra lieta. Protams, tā ir nesakārtotība mūsu likumdošanas aktos, kura finansu ziņā izpaužas šādi. Šodien mūsu normatīvā sistēma ir tāda, ka mēs pie labākās gribas nevaram pateikt, kurš cilvēks tieši strādā, lai mēģinātu attiecīgo izglītības iestādi noturēt virs ūdens. Mēs zinām, ka faktiski nevienai izglītības iestādei nepietiek naudas, lai nodrošinātu normālu mācību procesu. Tiek veiktas papildu darbības – varbūt tiek piemaksāts kādam speciālistam, lai noturētu viņu izglītības iestādē, lai viņš neaizietu uz kādu komercstruktūru. Varbūt tiek iegādāts kāds elementārs kompjūters vai telefona aparāts – viens pa visu māju. Un šī situācija ļauj negodīgam cilvēkam gluži vienkārši omulīgi ielikt sev kabatā tādu vai citādu naudas summu. Mūsu normatīvie akti nav pienācīgā līmenī, diemžēl nav, vismaz jautājumos, kas attiecas uz izglītības sistēmu. Es neņemos spriest par visu, bet izglītības jomā tā ir.

Un otrs – kas attiecas uz pārvaldi. Jā, šobrīd joprojām ir visai grūti noskaidrot izglītības sistēmas pārvaldes struktūru.

Visbeidzot trešais bloks. Tās ir problēmas, kuras varēja risināt Izglītības ministrija ar savu ministru priekšgalā. Pirmais ir jautājums par pedagoģisko izglītību. Komisija atbalsta pedagoģiskās izglītības modeli, kādu mēs gribam ieviest, tas ir, pedagogus sagatavo Universitāte un skolotāju institūti. Būtībā atgriežamies pie sistēmas, kāda bija Latvijā līdz Otrajam pasaules karam. Un paldies Dievam, jo tie Cēsu, Jelgavas, Rēzeknes un Rīgas skolotāju institūtu sagatavotie pedagogi, kuri vēl šodien strādā, protams, ir ļoti neērti mums. Neērti tajā ziņā: ja salīdzinām viņus ar mūsu jaunajiem pedagogiem, tad arī šodien šie 60 un 70 gadīgie pedagogi ir piecreiz augstākā līmenī. Šis salīdzinājums nerunā mums par labu. Tā ir kvalitāte.

Mūsu sistēmā valda jūklis. Mums ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāte, divi pedagoģiskie institūti, kuri periodiski nodarbojas ar, teiksim, zināmu eksploziju radīšanu sabiedriskajā domā, pedagoģiskās skolas, kuras tagad sauc par skolotāju institūtiem, un tā tālāk, un tā joprojām.

Es domāju, ka šie soļi varēja būt ātrāki, nepieciešama arī saistība ar kvalifikācijas celšanu. Tā ir mūžīgā problēma, kas saista mūsu komisiju un Izglītības ministriju, – Izglītības attīstības institūts. Šis jautājums tiek risināts tik ilgi, cik ilgi pastāv mūsu komisija un cik ilgi darbojas mūsu ministrs, un es domāju, ka aizies ministrs, aizies šī Augstākā padome, bet Izglītības attīstības institūts turpinās omulīgi darboties tādā pašā nenosakāmā virzienā, kaut kā čabināties tālāk. Vēl šobaltdien neviens nezina, kas īsti tiek darīts, vai tā ir zinātne vai kas cits.

Problēma ir arī mācību grāmatu izdošana. Jā, trūkst naudas. Tajā pašā laikā te ir tas, par ko mēs visu laiku runājam attiecībā uz tautsaimniecību. Mēs baidāmies no monopola un negribam pārvarēt to. Es nesaku nevienu vārdu – ne pozitīvu, ne negatīvu – par izdevniecību “Zvaigzne’’. Bet tagad, kad ir radusies vesela virkne privātstruktūru izdevniecību sfērā, mani nevar pārliecināt tādi izglītības sistēmas vadītāju izteikumi – lūk, mēs jau meklējam, bet nekas neiznāk! Nemeklējiet, cienījamie kungi! I nemēģiniet meklēt! Mēs visi saprotam, kāpēc tas netiek darīts. Daudz ērtāk ir pārskaitīt naudu tai pašai izdevniecībai, un viss iet tāpat tālāk uz priekšu. Būtībā forma ir palikusi tā pati. Tāpat kā ar Zinātņu akadēmijas institūtu finansēšanu. Viss ir tāpat, kā agrāk bija, tā pati forma, tikai piekrāsojums ir nedaudz citāds. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Laķa kungs! Jums jautājumu grib uzdot jūsu kolēģis deputāts Grūbe. Palieciet tribīnē!

G.Grūbe: Cienījamais Laķa kungs! Es dzirdēju tādu interesantu tēzi, par kuru varētu ļoti ilgi un dikti strīdēties ar jums, – tātad par šo zinātnes institūtu un universitāšu mācību spēku tuvināšanu, tas ir, zinātniskās darbības un pedagoģiskās darbības apvienošanu. Bet ziniet, mūsu sēdēšanas laiks šeit, Augstākajā padomē, iet uz beigām. Kad tad jūs beidzot tādu izšķirošu soli veiksit un kad mēs beidzot varēsim šādu dokumentu pieņemt? Vai tas būs finansiāli vai, kā jūs teicāt, administratīvi, bet kad mēs šādu dokumentu sagaidīsim?

P.Laķis: Atbilde sastāvēs no divām daļām: atbildes pirmā daļa: lai reāli izveidotu integrālu sistēmu – ir nepieciešams veikt divu veidu pasākumus. Pirmais pasākums būtu abu šo sistēmu, augstākās izglītības un zinātnisko institūtu – finansēšanas vienādošana. Es runāju tikai par akadēmiskajiem institūtiem, nevis par nozaru institūtiem. Tā ir nedaudz citāda sfēra. Formāli jau pirms pusotra gada ir izdarīts pirmais solis šajā ziņā – tika ieviesta tā sauktā grantu sistēma, pēc kuras tā vai citādi vismaz objektīvi (subjektīvā puse, kā jūs saprotat, mūsu sabiedrībā ir mazliet atšķirīga) abas šīs sistēmas ir nostādītas it kā vienādos apstākļos. Es saku “it kā’’ tāpēc, ka joprojām nav sperts nākamais solis, nav apvienots zinātnes budžets ar augstākās izglītības budžetu.

Kāpēc tas netiek darīts? Es jums pateikšu divus iemeslus – objektīvo un subjektīvo. Objektīvais iemesls ir tas, ka zinātnes sfērā šī procedūra tiešām nav tik viegli izdarāma. Es domāju, ka šis process objektīvi var ilgt vienu, divus, trīs vai pat vairāk gadus. Vieglāk to varēja izdarīt humanitārās zinātnes sfērā. Kāpēc tas nav izdarīts? Divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir šāds. Mūsu Augstākās padomes un valdības politika šajā gadījumā faktiski ir identa – uzskatīt zinātni un augstāko izglītību par pašregulējošu sistēmu. Mēs piešķiram zināmu naudas summu, un tālāk to Latvijas Zinātnes padome sadala pa grantiem. Vai šī taktika ir pareiza? Grūti teikt. Bet tajā brīdī, kad komisijai bija jāizšķiras, vai piešķirt augstskolai reālu autonomiju vai arī atstāt šo augstskolu visai apšaubāma līmeņa klerku pārziņā ministriju sistēmā, mēs tomēr izšķīrāmies par to, ka mazākais ļaunums ir augstskolas autonomija.

Un visbeidzot – subjektīvais faktors. Es domāju, Grūbes kungs, ka to izdarīt nav gluži tik viegli tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēkam, kura vecums ir no 48 līdz 57 gadiem – kā tas mūsu zinātnē un augstākās izglītības sistēmā arī lielākoties ir –, nav viegli pateikt: draugs, mīļais, tava darbība līdz ar boļševiku laiku ir beigusies, tagad sāc darboties citādi!

Mēs tā nevarējām pateikt, es atzīstu, bet nedomāju, ka tas arī būtu bijis jāpasaka, jo šajā ziņā mums absolūti nav nekādas sociālās aizsardzības.

G.Grūbe: Es sapratu, ka tas ir Saeimas uzdevums.

Priekšsēdētājs: Paldies.

P.Laķis: Jūs mani pareizi sapratāt, Grūbes kungs.

Priekšsēdētājs: Pēdējais Augstākajai padomei pārskatu sniedz kultūras ministrs Raimonds Pauls.

R.Pauls, kultūras ministrs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atļaujiet man jūs īsumā iepazīstināt ar Kultūras ministrijas darbības galvenajiem virzieniem, vismaz tiem, kurus es uzskatu par pašiem svarīgākajiem. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā, es domāju, pats galvenais ir neļaut sagraut mūsu tautas mākslas attīstības procesu. Šeit es domāju pašdarbības korus, deju kolektīvus un tā tālāk.

Otrais. Visu vērību, kā vienmēr, veltīt profesionālajai mākslai un izglītībai. Šogad mūsu akadēmijās, kas zināmā mērā ir Kultūras ministrijas pārziņā, uzņemti 225 studenti. Ir reorganizētas mūzikas un mākslas skolas. Pagaidām tās visas darbojas un nekādi procesi, kas liecinātu par to, ka tās varētu tikt samazinātas vai likvidētas, nav manāmi.

Ļoti svarīgas ir arī bibliotēkas. Jāsaka, ka šeit stāvoklis ir diezgan bēdīgs, sevišķi lauku bibliotēkās. Es domāju, ka galvenā vērība jāpievērš bibliotēku tiesiskajai un ekonomiskajai garantijai. Tāpēc arī ir iesniegti likumprojekti par Latvijas Nacionālo bibliotēku un par Latvijas Republikas bibliotēkām. Kā jūs zināt, turpinās darbs Nacionālās bibliotēkas projektēšanā, kuru veic Amerikas arhitekts Birkerts. Lai arī cik jocīgi tas skanētu, mēs esam nokārtojuši visus valūtas maksājumus. Šis projekts mums maksā diezgan pamatīgu naudiņu.

Kas attiecas uz muzejiem… Es varu teikt pilnīgi droši, ka muzeji darbojas normāli, lai gan tie visi atrodas vecās ēkās, kurām būtu vajadzīgi milzu remonti. Mēs galvenokārt paļaujamies uz tādiem cilvēkiem, no kuriem dažus es gribētu nosaukt. Tāda ir Radziņas kundze Kuģniecības muzejā, Baumanes kundze Vēstures muzejā – īsti mūsu muzeju kultūras pīlāri un fanātiķi. Skaidrs, ka ļoti sāpīgs ir Rīgas pils jautājums, kurš līdz šai dienai nav atrisināts. Mēs kopā ar Augstākās padomes komisiju esam ķērušies pie šā jautājuma risināšanas, bet domāju, ka šeit aktīva līdzdalība jāņem arī Rīgas pilsētai un vienreiz jānodibina kārtība.

Ļoti sāpīgs ir arī Rīgas Doma jautājums. Baznīca ir pieprasījusi šo celtni, visu šo kompleksu, atdot tās īpašumā, laikam tai arī ir zināmas juridiskās tiesības, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka Doma ērģeles ir vienas no labākajām pasaulē. Tātad ir problēma, kā tālāk attīstīsies koncertdzīve un tajā pašā laikā arī muzejs.

Šā gada oktobrī Cēsīs notika starptautiska konference, kas bija veltīta pašvaldības muzeju problēmām. Es domāju, ka būtu nepieciešams likums par muzejiem.

Runājot par mūsu tēlotājmākslu, varam droši teikt, ka tā iekarojusi savas pozīcijas arī pasaulē. Es varētu minēt tādus pasākumus kā “Art Baltica”, izstādes Kopenhāgenā, tekstilmākslas biennāli Beļģijā un ļoti daudzus citus.

Teātra jautājums. Ļoti sarežģīts un grūts. Strauji samazinās skatītāju skaits. Es domāju, ka tomēr visa atbildība par to būtu jāuzņemas teātru vadībām un mākslinieciskajiem vadītājiem. Aktuāls ir arī jautājums par krievu trupām. Kad beigšu savu pārskatu, es labprāt uz šo jautājumu atbildēšu, jo reizi par visām reizēm vajag pielikt punktu šai nevajadzīgajai ažiotāžai un nepareizajai informācijai, kas pašlaik skan gandrīz no visiem Maskavas radioraidītājiem un arī daudzām krievu avīzēm.

Mūzikas dzīve. Nacionālais simfoniskais orķestris arvien drošāk iziet starptautiskajā arēnā, pateicoties diriģentam Megi kungam. Arī Valsts akadēmiskais koris faktiski vairāk atrodas ārzemēs nekā mūsu republikā, tas piedalās grandiozos pasākumos. Nesen bija Barselonā, kur uzstājās ar lieliem panākumiem.

Opera, protams, pārdzīvo grūtu periodu, un tomēr… Par baleta vadītāju, galveno baletmeistari iecelta mūsu pazīstamā dejotāja Lita Beire, kura ļoti veiksmīgi sākusi strādāt kopā ar Viesturu Gaili. Es domāju, ka šis teātris sasniegs augstu profesionālo līmeni. Protams, liela nozīme ir tam apstāklim, ka nav telpu, bet cerams, ka mēs līdz 1995.gadam tomēr tās atjaunosim. Mūsu zēnu koris pašreiz atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs, un es ceru, ka tā būs ļoti veiksmīga turneja.

Neapmierinoša ir mūsu koncertdzīves organizācija. Tāpēc pirms dažām dienām tika atbrīvota Filharmonijas līdzšinējā vadība un iecelta jauna. Es ceru, ka nepieciešamie atzinumi tiks izdarīti. Tiek pārbūvēta Filharmonijas zāle, kuru atklāsim, ja celtnieki izpildīs savus solījumus, novembra vidū.

Mēs par maz uzmanības pievēršam masu pasākumiem, tādiem kā “Sudmaliņas”, kas šovasar tika sarīkots. Arī pasākumu “Latvju ziņģe” es uzskatu par zināmā mērā izdevušos. Domāju, ka šādi pasākumi mūsu tautai ir vajadzīgi, pie tādiem ir jāstrādā, un tas arī ir tieši Filharmonijas darbs.

Kultūras izglītības jomā, kā jūs jau zināt, ir izveidota kultūras inspektoru sistēma. Mēs ar inspektoriem nesen tikāmies, apspriedāmies, kā strādāt, gatavojoties Dziesmu svētkiem. Cienījamie deputāti no Liepājas rajona un pilsētas, atgādiniet savai vadībai, ka būtu vēlams, lai arī Liepāja būtu pārstāvēta! Liepājas vadība teikusi, ka atkal nepakļaušoties centra komandām. Man liekas, ka tā ir kļūdaina pieeja. Mēs taču kopīgi izstrādājam taktiku nākamajiem Dziesmu svētkiem! Un lai viņi neaizmirst, ka toreiz, kad viņiem bija lieli sarežģījumi attiecībā uz PSRS deputātiem, es biju viens no tiem, kas viņus atbalstīja un vazājās pa tām zemūdenēm un visādām karaspēka daļām.

Ir nodibināta kultūras speciālistu padome. Valdība atvēlējusi 10 miljonus rubļu dažādām kultūras programmām. Nauda nav liela, bet vismaz iesākumam pietiks.

Kas attiecas uz jautājumu par kultūras pieminekļu aizsardzību, arī šajā jomā strādā inspektoru sistēma ar inspekciju priekšgalā. Neaizmirstiet, ka republikā ir 14 000 kultūras pieminekļu, kuriem gandrīz visiem nepieciešams remonts un savešana kārtībā.

Celtniecība. Kā jūs jau zināt, mēs deviņos mēnešos esam izlietojuši 56 miljonus rubļu. Cenas aug fantastiski. Objekts numur viens – Nacionālā opera. Nākamgad jānodod Valmieras teātris un jāpabeidz Nacionālās bibliotēkas projektēšanas darbi.

Tāds apmēram ir mans vispārīgais pārskats. Es varētu stāstīt daudz vairāk, bet šobrīd gribētu beigt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jums jautā deputāts Zatuliviters. Pēc tam – deputāts Apsītis.

V.Zatuliviters: */Ministra kungs! Šapiro teātris gandrīz vairs neeksistē, muzikālās komēdijas teātrī krievu trupa izrādījusies nevajadzīga, un tā tālāk. Rodas iespaids, ka tā ir Latvijas Kultūras ministrijas stratēģija. Vai jūs uzskatāt, ka nacionālā kultūra var attīstīties bez saitēm ar to tautu kultūrām, kas apdzīvo Latviju?/

R.Pauls: Es īpaši gatavojos, lai atbildētu uz šo jautājumu. Mēģināšu vēlreiz precīzi izskaidrot. Kā zināt, Jaunatnes teātra krievu trupas jautājums jau gandrīz pusgadu ir uzmanības degpunktā – gan krievu presē, gan radioraidījumos. No kurienes radies šis konflikts un kāpēc tas sākās? Es gribētu dot viennozīmīgu atbildi. Vai tad patiešām kultūras ministrs, konkrēti es, varēja pēkšņi no zila gaisa pieņemt lēmumu likvidēt, kā mēs to tautā saucam, Šapiro teātri, iznīcināt to, nolīdzināt ar zemi? Es domāju, tad jau es nedrīkstētu strādāt šajā amatā!

Es jūs varbūt varu informēt mazliet sīkāk par to, kāpēc tas viss sākās. Sākās tas pavisam vienkārši. Jaunatnes teātrī, kurā ir, pareizāk sakot, bija divas trupas – latviešu un krievu –, pateicoties direktoram Gucukam un mākslinieciskajam vadītājam Šapiro, tika pilnīgi iznīcināta un sadragāta latviešu trupa. Dažādu grupējumu pārstāvji katru otro dienu ieradās pie manis vizītē un stāstīja, cik drausmīga situācija ir teātrī. Divus, pat vairāk – trīs gadus es visu to klausījos. Man bija dziļa cieņa pret vienu cilvēku, pret Ādolfu Šapiro. Es cerēju, ka kaut kas mainīsies, bet pa to laiku teātrī viss aizgāja līdz totālam kraham. Un beidzot tas viss, kas sākās latviešu trupā, pārgāja arī uz krievu trupu. Galarezultāts bija piecas pārdotas biļetes uz izrādi. Tika atcelta viena izrāde pēc otras, turklāt visas šīs izrādes bija iestudētas jau pirms trim, četriem gadiem. Tātad teātris dzīvoja vēl joprojām ar to veco slavu. Beidzot nelaimīgā kārtā viss process sakrita kopā ar to, ka baptisti sāka pieprasīt atpakaļ savas telpas. Protams, konflikta situācija attīstījās arvien tālāk. Mēs bijām gatavi uz kompromisu. Mēs šogad vasarā piedāvājām abām trupām veikt reorganizāciju un izvirzīt kandidatūras gan direktora, gan mākslinieciskā vadītāja amatam. No krievu trupas saņēmām atbildi, ka tas esot zem Šapiro kunga cieņas, viņš negribot graut savu reputāciju un nepiedalīšoties nekādos konkursos. Es vēlreiz gribu jums atgādināt, ka man neeksistē Šapiro, man eksistē tikai teātris. Un konkursā ir jāpiedalās jebkuram, neskatoties uz to, cik viņš ir talantīgs vai nav. Šo jautājumu zināmā mērā atrisināja pati trupa, būtībā tā izjuka kā tāda. Un tāpēc es negribētu, lai šeit tiktu runāts par to, ka mēs likvidējam teātri.

Nākamais. Šodien pusdienas laikā es vēlreiz piezvanīju uz Operetes teātri. Jautāju – kas tur notika pie jums? Viņi saka – kā, kas notika? Viss ir ļoti vienkārši. Ar visiem krievu trupas māksliniekiem, cik viņi tur ir palikuši, ir noslēgti līgumi, gandrīz ar visiem. Jautājums tagad ir pavisam cits – kādā valodā tiks iestudētas izrādes Operetes teātrī. Kādā valodā viņi spēlēs, tas nu ir teātra mākslinieciskās vadības ziņā. Bet nekādā gadījumā nekādas diskriminācijas pret krievu tautības aktieriem šajā teātrī nav. Izņemot, protams, vienu no viņiem, diezgan populāru personu – Ozerova kungu, kuram jau ir pāri par 70 gadiem! Pietiek tos jefiņus tēlot uz skatuves! Atpūties, pietiek!

Un tagad jūs runājat par nacionālo sastāvu. Es tīšām šodien paņēmu līdzi izziņu par mūsu Nacionālo operu. Nolasīšu tikai dažus vārdus. Vadošo solistu saraksts: Larisa Zaharenko, Olga Žarikova, Vladimirs Svetovidovs, Jurijs Aladins, Vladimirs Okuņs, Samsons Izjumovs, Nikolajs Goršeņins. Lūdzu, tas ir pamatsastāvs! Nacionālajā operā nekad nav bijusi runa par kaut kādām nācijām. Šeit strādā tāpat kā visā pasaulē, strādā visu nāciju pārstāvji. Kad vajag, viņi dzied latviešu valodā, kad vajag – vācu valodā, un, ja viņiem maksā valūtā, iemācīsies arī ķīniešu valodu! Tā ka te nav nekādu problēmu.

Jā, tas laikam ir apmēram viss, ko es gribēju pateikt.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Apsītis, pēc tam – deputāts Vaivads.

R.Apsītis: Dziesmu svētki latviešu tautai ir svēta lieta. Godātais ministra kungs, kā noris gatavošanās Dziesmu svētkiem? Vai tā ir daudzmaz apmierinoša un vai mums kaut daļēji izdosies sasniegt iepriekšējo Dziesmu svētku līmeni?

R.Pauls: Redziet, svētku emocionālo noskaņu var radīt tikai pati tauta. Skaidrs, kā es jau savā pārskatā minēju, varbūt mums būs jāsastopas ar dažām nepatīkamām lietām, sevišķi tas skars mūsu priekšdarbību. Kā zināt, agrāk bagātie kolhozi un fabrikas finansēja korus, deju kolektīvus un tā tālāk. Patlaban, protams, šis finansu jautājums ir ārkārtīgi aktuāls. Tomēr es runāju ar saviem kultūras inspektoriem, un viņi apgalvo, ka Latvijas laukos tā situācija nemaz neesot tik traģiska. Es ceru, ka labākos korus, labākos deju kolektīvus mums tomēr izdosies saglabāt. Bet pārējais viss būs atkarīgs tikai no mūsu pašu tautas emocionālā noskaņojuma. Varbūt mums nākamajā gadā, jūlijā, izdosies panākt tādu noskaņojumu, kas būtu kaut vai tikai tuvs tam, kāds bija iepriekšējos Dziesmu svētkos. Redziet, šie Dziesmu svētki, atklāti runājot, ir mazliet par tuvu iepriekšējiem. Vēl atmiņā palikuši tie grandiozie svētki. Mēs tomēr esam spiesti pāriet uz veco sistēmu. Jāizbeidz šī jubileju atzīmēšana. Mums bija Dziesmu svētki, kas veltīti Oktobra revolūcijas tādai un tādai gadadienai vai atbrīvošanas tādai un tādai gadadienai un tā tālāk, vēlāk viss sajuka. Tagad mums ir jāatgriežas pie vecā intervāla, piecu gadu intervāla starp vieniem Dziesmu svētkiem un nākamajiem. Tāpēc nākamgad arī ir jānotiek Dziesmu svētkiem. Bet es ceru, ka viss būs kārtībā.

R.Apsītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Cienījamo ministr! Jūs esat izrāžu meistars un tā tālāk. Arī mums šeit divu dienu laikā risinājās šāda izrāde. Mani apbēdina, ka šajā izkārtojumā izglītībai un kultūrai atkal tika atvēlēta tradicionāli pēdējā vieta. Sakiet, lūdzu, vai, gatavojot visu to, bija kaut cerības, ka kādreiz šādos valdības sagatavotos variantos izglītībai un kultūrai būs mazliet augstāks stāvoklis?

R.Pauls: Cienījamie deputāti! Es domāju tā. Pagaidām, atklāti runājot, to, ko esam prasījuši un mēģinājuši izspiest, faktiski gandrīz visu arī esam dabūjuši. Protams, ka esmu reālists. Un, tā kā vēl pagaidām atrodos šajā valdībā, es tomēr reāli skatos arī uz to maku, kāds mums ir, bet tas maks, kā jums zināms, ir diezgan paplāns. Dabiski, vienmēr iznākt tā, ka izglītībai un kultūrai no tā visa atliek mazākā daļiņa. Un tomēr es domāju, ka arī šī daļiņa ir pietiekama, lai mēs šajā situācijā varētu izdzīvot. Kad kļūsim bagātāki, es ceru, arī mums tiks piešķirts vairāk līdzekļu. Bet tas jau nav atkarīgs no mums.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs! Komisijas atzinumu sniegs Laķa kungs.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Šis atzinums būs visai īss. Tātad Kultūras ministrijas uzdevums bija nodrošināt kultūras infrastruktūru, kura savukārt varētu nodrošināt mūsu kultūras aprites nepārtrauktību. Lai to izdarītu, ir nepieciešamas trīs lietas.

Pirmkārt, finanses. Nu, finansu jautājumā pārmest ministrijai, ka tā kaut ko nav izdarījusi, ir visai grūti, jo ne jau ministrijas spēkos ir šos līdzekļus iegūt. Protams, varbūt varēja kaut ko veiksmīgāk sadalīt un pārdalīt, bet runa ir par tik niecīgām summām, ka par tām diezin vai būtu vērts diskutēt.

Otrkārt, ir nepieciešama attiecīga likumdošanas sistēma. Jā, principā ministrija kopīgi ar mūsu komisiju ir sagatavojusi lielu daļu no šiem likumdošanas aktiem. Varbūt tie varēja būt veiksmīgāki, bet arī šeit ir jāsaka, ka tie lielie kritizētāji, kuri mums parasti ir, piemēram, daži radošo savienību pārstāvji, tad, kad mēs viņiem lūdzām sagatavot kādu konkrētu likumdošanas aktu, kurš viņus interesē, vai nu vispār neko neiesniedza, vai arī iesniedza projektu tādā kvalitātē, ka pat nejuristam bija skaidrs, ka ar to tālāk nekas vairs nav darāms.

Un trešā lieta – tas ir jautājums par zināmu administratīvu regulēšanu. Jā, protams, mēs varam diskutēt par to, vai īstais režisors būs Rijnieks vai kāds cits, bet domāju, ka šajā gadījumā, ņemot vērā kultūras ministra kompetenci kultūras jautājumos, mums nevajadzētu atklāt parlamentāras diskusijas par šiem jautājumiem.

Noslēgumā gribētu komisijas vārdā pateikt paldies kultūras ministram Paula kungam un izglītības ministram Piebalga kungam par to sadarbību ar komisiju, kāda mums ir bijusi šajā laika posmā. Mums nav bijušas principiālas domstarpības, un tāpēc arī tās nelaimes, kuras ir izglītībā un kultūrā, jādala uz pusēm starp Augstākās padomes komisiju un attiecīgajām ministrijām. Paldies par šo sadarbību. Es ceru, ka atlikušo laiku mēs tāpat arī nodzīvosim.

Un vēl tikai divas nelielas piezīmes. Pirmā piezīme, kuru varbūt vajadzētu adresēt Kultūras ministrijai un Izglītības ministrijai, bet, ņemot vērā mūsu ārlietu resora lielo ieinteresētību Latvijas iekšpolitikas jautājumos, es tomēr gribētu šo piezīmi adresēt Ārlietu ministrijai, kuras pārstāvju diemžēl nav klāt, bet lai tad nu paliek stenogrammā vismaz sirdsapziņas nomierināšanai. Tas būtu jautājums, kuru es pagaidām neesmu noskaidrojis: cik latviešu skolas Krievijas teritorijā finansē Krievijas valsts un kādas ir latviešu kopienas kultūr­autonomijas iezīmes Krievijas teritorijā? Es runāju tikai par latviešu kopienu. Un to, vai šis jautājums ir saistīts arī ar cilvēktiesību jautājuma risināšanu, es arī pagaidām neesmu noskaidrojis. Es ceru, ka Ārlietu ministrija vismaz kādu daļu no enerģijas, ko tā velta iekšpolitikas jautājumiem, ziedos šā jautājuma noskaidrošanai, lai naudiņa nebūtu jāmeklē ar ubaga tarbu, kā to tagad mēģina darīt Latvijas Kultūras fonds, un varētu finansēt tos trīs nabaga skolotājus Krasnojarskas novadā. Tas ir viens.

Otrs. Mēs daudzkārt arī no ārlietu resora puses dzirdam piezīmes par emocijām, arī attiecībā uz mūsu komisiju un mani. Es gribētu tikai atgādināt vienu, pareizāk sakot, divas lietas. Par emocijām nevar nerunāt tas cilvēks, kuram ir elementāras zināšanas psiholoģijā. Otrkārt, gribu atgādināt: ja mēs visi būtu darbojušies kā politiķi pragmatiķi, mēs šeit nesēdētu. Ja nebūtu emociju, nebūtu ne neatkarīgas valsts, ne arī daudz kā cita. Neviens, 1987., 1988.gadā, kā arī 1989. un 1991.gadā darbojoties tīri pragmatiski, nedarītu to, ko daudzi darīja šeit, Latvijā. Tāpēc, mīļie kolēģi, emocijas diemžēl ir garīgajā dzīvē sastopamas un nevar visu reducēt uz pragmatismu. Nevar, tā nu tas ir.

Un visbeidzot pats pēdējais. Tā kā kultūra ir pēdējā vietā, tad jūs man piedosit, ja es tomēr uzdošu vienu jautājumu premjera kungam, turklāt nevis kā nostrificētu grādu īpašnieks nostrificētu grādu īpašniekam, kā mēs noskaidrojām, bet kā cilvēks, kurš nesaprot vienu lietu. Redziet, es tomēr pieļāvu domu, ka šajās divās dienās mēs pie kaut kā nonāksim. Bet vakar, dzirdot šo informāciju ekonomikas blokā un pēc tam vēlreiz televīzijas “Panorāmā” Ruča kunga informāciju (Ruča kunga informācija jau nav Ruča kunga sapnis), es saprotu, ka diemžēl šāda situācija ir visās pašvaldībās un, piemēram, Gulbenē no jūlija liela daļa iedzīvotāju nevar samaksāt īri. Es tomēr nesaprotu vienu lietu. Ja mēs pieņemam, ka šeit zālē esošie ministri un deputāti, ieskaitot arī cienījamo priekšsēdētāju, nav iesaistīti papildu darbā un komercstruktūrās, tad, pēc vakardienas informācijas, iznāk, ka, sākot ar jums, cienījamais Godmaņa kungs, un jums, Gorbunova kungs, un beidzot ar visiem pārējiem, mēs nevarēsim samaksāt par savu dzīvokli. Mēs nevarēsim to izdarīt, jo tas ir fakts, un tā ir ne tikai Gulbenē, bet arī citās pašvaldībās. Piedodiet man, bet tā nu ir realitāte. Un, ja mēs tagad sakām, ka te nav vajadzīga krīzes programma, tad man nav pa spēkam to saprast. Es varu godīgi atzīt, ka vismaz man tā prātiņa pietrūkst.

Un otra nelaimīga lieta. Kāpēc mēs ne vārda neteicām par to (es domāju gan deputātus, gan ministrus), ka esam ilgam laikam, vismaz mūsu paaudzei, ielikuši pamatus tādai sociālajai struktūrai, kāda jau bija tajā iekārtā, no kuras mēs aizgājām, tas ir, 80 procenti nabagu, trīs procenti bagāto un ļoti vājš vidusslānis, kurš nespēj sabiedrību noturēt līdzsvarā. Tādus pamatus mēs esam ielikuši, un to diemžēl saņems mantojumā ne tikai 5.Saeima, bet arī 6., 7.Saeima un tā tālāk… No šīs situācijas mēs neizkļūsim. Un, ja mēs ne vārda nebildām par to, tad es tomēr atļaušos pateikt, ka mēs veltīgi šīs divas dienas te esam sēdējuši, jo vismaz mūsu komisijai nemaz nebija vajadzīgs kultūras ministra pārskats, mēs tāpat zinām, ko viņš dara, un diezin vai šīs trīs lapas vajadzēja rakstīt un atskaitīties. Bet, ja neesam spējīgi atbildēt uz šiem diviem jautājumiem vai vismaz izvirzīt to, tad, manuprāt, kultūra kā bija, tā arī būs pēdējā vietā, tā tas viss ies arī tālāk uz priekšu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautātāju nav, translācijas arī nav… Bet man personiski pietrūkst Godmaņa kunga uzrunas beigās. Mēs tiešām esam visu padarījuši, ko bijām ieplānojuši darba kārtībā. Bankas prezidenta un Godmaņa kunga atskaites attiecīgā secībā būs otrdien. Tagad jūs varat izmantot mikrofonu informācijai par brīvu tematu… (Zālē smiekli.)

Ja tādas vēlmes nav, mēs plenārsēdi beidzam. Paldies.

 

(Sēdes beigas)