Zemessardzes majors Jānis Pikšens — NBS štāba apmācību daļas priekšnieks

Sagaidot Latvijas armijas dibināšanas 80. gadadienu, Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA) kopā ar Nacionālo bruņoto spēku štābu rīkoja konferenci "Militārās izglītības problēmas Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos".

Autoritārs vai demokrātisks modelis?

Piecdesmit okupācijas gadi atstājuši savas pēdas mūsu sabiedrībā. Totalitārā sistēma izveidoja īpašu attiecību modeli, kas izpaudās kā autoritārs vadības stils, kas sevišķi iecienīts bija padomju armijā. Lielai mūsu pašreizējās virsniecības daļai tas nav nekas svešs, jo viņi šo skolu ir izgājuši. Domājoši cilvēki totalitārā sabiedrībā nebija vajadzīgi, pieprasīti tika izpildītāji, turklāt tāds vadības stils bija pa prātam komandieriem, kuriem nebija īstas pārliecības par savām profesionālajām spējām.

Nelaime ir tā, ka arī mūsdienās liela daļa virsnieku uzskata: armijā komandierim padoto cieņa jāiekaro ar neiecietību, stingrumu, paštaisnumu, pat rupjību. Dažos gadījumos to izmanto, lai slēptu nekompetenci profesionālajos jautājumos un pedagoģijā, kā arī vispārējās izglītības trūkumu. Kādā no referātiem pavīdēja skaitļi, ka zemessardzes Kurzemes brigādē 32% no visiem virsnieku amatiem ieņem militārpersonas, kurām piešķirtas virsnieku dienesta pakāpes, bet "Militārpersonu dienesta gaitas nolikuma" izvirzītajām prasībām par izglītību atbilst tikai 10% virsnieku no kopējā virsnieku skaita, kas ieņem dažādus virsnieku amatus. Mācīties neklātienē uz NAA katru gadu aiziet ne vairāk kā septiņi astoņi cilvēki, bet dzīvokļu trūkuma un zemā atalgojuma dēļ jaunos NAA absolventus iekļaut zemessardzes dienestā ir problemātiski.

Pirmajā brīdī varētu likties — kāda gan armijā var būt demokrātija? Pat sengrieķu gudrība saka: "pirms dot pavēles, iemācies paklausīt". Bet, pārejot no totalitārisma uz demokrātiju, mainās arī valsts izglītības sistēma. Kādam jābūt karavīru audzinātājam jaunajos izglītības apstākļos? Uz šo jautājumu centās rast atbildi konferences dalībnieki, divas dienas paužot dažādus viedokļus, diskutējot, uzklausot gan profesorus teorētiķus, gan praktiķus virsniekus.

Jauna koncepcija, jaunas metodes

Apstiprināšanai sagatavota "Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku virsnieku militārās izglītības koncepcija", kuru izstrādājuši NAA virsnieki un mācību spēki rektora pulkvežleitnanta Ilmāra Vīksnes un prorektora pulkvežleitnanta Jura Maklakova virsvadībā.

Tajā tiek ievērota militārās izglītības līmeņa secība, t.i., virsnieks var pretendēt uz mācībām augstāka līmeņa kursos, ja viņš pabeidzis iepriekšējo militārās izglītības līmeni un dienējis attiecīgajos amatos. Visu militārā dienesta laiku mijas dienests un mācību kursi. Šī sistēma sekmē spējīgāko komandieru izvirzīšanos, valsts lieki netērē naudu, un tās rezultātam būtu jābūt labi apmācītam, pārliecinātam un motivētam karavīram, kurš savukārt prasmīgi vadītu militāru vienību.

Latvijas virsnieku sagatavošana notiek četros izglītības līmeņos — vada, rotas, bataljona komandieru līmenis un augstāko virsnieku līmenis.

Konferences dalībnieki tika iepazīstināti ar jaunākajām atziņām ārvalstu un pašmāju militārajā pedagoģijā un psiholoģijā ar interaktīvajām mācību metodēm, ar problēmām obligātā miltiārā dienesta karavīru mācīšanā.

Vai "augšas" sadzirdēs?

Viena no šīs konferences idejas autorēm docente Ingrīda Vīgante, tāpat kā daudzi konferences dalībnieki, izteica gandarījumu par lielo ieinteresētību, aktivitāti un daudzajām jauniegūtajām atziņām, cerot, ka divās dienās padarītais nonāks līdz "pašām augšām", ka problēmas tiks risinātas. Uz NBS štāba virzienā mesto akmeni, ka tur būtu jāizstrādā un līdz apakšvienībām jānovirza vienots mācību modelis, lai katrs bataljons neizgudrotu savu, NBS apmācību daļas priekšnieks ZS majors Jānis Pikšens atbildēja:

— Vairāki komandieri gaida, ka armijas štābā sagatavos direktīvas un aizsūtīs viņiem, bet mēs gribam saglabāt saikni ar labākajiem speciālistiem daļās, lai viņu idejas, domas un pieredzi ieliktu vienā sistēmā. Tas prasa laiku, jo mums jāpanāk visu līmeņu komandieru atbalsts, lai kāda ideja realizētos. Ar dokumentu vien nekas nav panākams.

Jau trīsdesmitajos gados ģenerālis Kārlis Gopers devis vienu no precīzākajiem latviešu karavīra audzināšanas raksturojumiem:

"Militārisms tādā nozīmē, kādu to piekopa bijušajās ķeizarvalstīs ar noteiktiem agresīviem mērķiem, pie mums ir pavisam izslēgts. Bet militārisms, ja tas veicina tautas organizēšanu un vienošanu kopīgā spēkā, lai aizstāvētu tautas eksistēšanas tiesības — tikai par tādu pie mums var būt runa — tāds militārisms ir augstākā tautas skola, valstiskas apziņas audzināšana..."

Ar vispusīgi izglītotu, profesionāli labi sagatavotu virsnieku un domājošu kareivi ierindā mūsu armija būs spēks, nevis nestundā karakalpi svešām varām.

Andris Kļaviņš