Virsleitnants Jānis Sproģis — Lāčplēša kara ordeņa kavalieris

Manā dzimtajā pagastā, tāpat kā daudzviet Latvijā, ir spietu paaudzes, kas uzvārdu ziņā šķiet ne ar ko nesalīdzināmas. Palūk: Anguļi, Ābeltiņi, Grūšļi, Kāmieši, Gūžīlas un vēl, un vēl.

Tomēr ir dzimtas, kuras paliek ne tikai savā apritē, un paldies Dievam. Es savā jaunībā esmu bijis gana pārsteigts, ka manos kaimiņos ir bijuši Ģeisti (varbūt tam kāds sakars ar manu uzvārdu? — M.Ģ. ). Bet tur ir bijuši vienreizēji cilvēki, kuru uzvārds — Lībietis. Jo, izrādās, lībiskas vai igauniskas celsmes cilvēki Lejasciema apvidū ir bijuši savējie.

Nav jau zinātnisku norāžu, ka arī Sproģa uzvārds tur nebūtu pārsteidzīgs. Vismaz šajā vārdiskajā izpratnē. Jo Sproģu bija un joprojām pietiekami daudz. Arī manā pagastā, kur pēckara gados par pirmo partorgu un vēlāk par kolhoza priekšsēdi kļuva Jūlijs Sproģis, viens no Gaujmalas Sproģiem, kas bija aizklīdis uz plašo Krieviju un atvedis līdzi kaukāza krievieti, kura nezināja ne vārda latviski un arī viņš pats mēdza visbiežāk lietot vārdu "značit"...

Bet gāja laiks un tamlīdz sapratne par Latvijas vēsturiskajām norisēm, arī tas, ka viņa tuvs radinieks Jānis ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Viņš gan teica: "A eto potom" (par to vēlāk)...

Tagad Latvijas Valsts vēstures arhīva LKO piemiņas grāmatā CR, 1995, 483.lappusē lasāms:

"Nr.1139. Sestā Rīgas kājnieku pulka kareivis. Dzimis 1888.gada 2.aprīlī Lizuma pagastā. Dzīvojis Vācijā, kur beidzis augstskolu Dancigā, smalkmehāniķa kvalifikācija, bijis fabrikas vadītājs.

Bet jau 1919.gada 9.jūlijā brīvprātīgi iestājies Liepājas karaskolas instruktoru bataljonā, pēc tam pārcelts uz 6.Rīgas kājnieku pulku, rotas komandieris.

Tad 1919.gada 10.novembrī, kad Sproģa komandētā rota Rīgas apkaimē uzbruka virzienā no Zolitūdes uz Buļļu mājām, toreizējais virsleitnants Sproģis ar patšauteni personiski apklusināja ienaidnieka ložmetējus un mājas ieņēma. Tika ievainots kājā un nogādāts uz pārsiešanas punktu, taču pēc dažām stundām atgriezās ierindā un vadīja rotu tālāk kaujā. Ar 1919.gada 21.novembri pārcelts karaskolas priekšnieka rīcībā..." Pēc brīvības cīņām viņa saiste ar armiju pārtrūka.

Jā, tas ir tas pats "gaisa Sproģis", kam bija ienākusi prātā ideja savā saimniecībā "Vasarnīcās" dzimtajā pagastā trīsdesmitajos gados uzbūvēt torni, kas pēc tam vēja spēkā varētu apgādāt ar elektrību vismaz daļu apkārtnes. Tika ielikti dzelzsbetona pamati, tapa statnes pirmajiem un turpmākajiem stāviem.

Nupat auga arī divi cerīgi dēli. Tolaik populārā Vilhelma Buša grāmatas varoņu — Maksis (Raimonds) un Morics — ietekmē. Tā arī viņus tēvs nosauca.

Viss varēja būt, ja vien pāragri nepienāktu 1938.gada 24.septembris. Kādreizējais mazais ievainojums pirms divdesmit gadiem kļuva liktenīgs. Trombs, kā patlaban teiktu.

Tagad ar kareivi vai virsleitnantu LKO kavalieri Jāni Sproģi var aprunāties Mātes Latvijas pavēnī Brāļu kapos. Pirmajā rindā pa kreisi. Divdesmitajā vietā. Ejam un skatāmies: pa kreisi no viņa — dižkareivis Ferdinands Boks (1890—1937) un virsnieka vietnieks Kārlis Ermansons (1899—1936), pa labi — virsseržants Jānis Žurevics (1888—1939), seržants Alfrēds Līdaks (1899—1939), seržants Miķelis Lapiņš (1892 — 1939). Enciklopēdija vēstī: Ferdinands no Daugavpils (dzimis Žitomirā), Kārlis no Arakstes, Jānis no Susejas, Alfrēds no Rīgas, Miķelis no Ādažiem. Arī te, Brāļu kapu pavēnī, var tikties prāva daļa Latvijas novadu.

Nu kur tad pārējie Sproģi, LKO kavaliera Nr.1149 atvases? Maksis Raimonds gāja tēva pēdās, ieguva augstāko tehnisko izglītību, kļuva par RPI pasniedzēju, teju teju par profesoru, līdz viņu, tāpat kā tēvu, pirmslaikā pārsteidza nediena. Ar viņu tagad var aprunāties Jaunciema smiltaines piekalnītē.

Bet Morics joprojām ir Lizumā. Tēva iedibinātajās "Vasarnīcās", gluži blakus Jāna Sproģa kādreizējā sapņa — "Perpetuum mobile" — sākotnes vietai. Viņam bija lemta pasaules apceļotāja rūpe. Tāpat kā tēvam, kas ar zemniekdēla spītu nokļuva līdz Dancigai. Moricam gribējās tikt līdz jūrai, un tas arī izdevās. Kaut gan latviešus padomju vara nelaida tāljūrā, īpaši vēl tādus, kam "netīri papīri", Morics Sproģis kļuva par tuvjūras kapteini, stūrēja no Klaipēdas līdz Tallinai, kur arī sastapa sava mūža draudzeni, pāris mēnešu laikā iemācījās igauniski.

Jā, tieši Morics man savās "Vasarnīcās" parādīja LKO diplomu Nr.1139. To izdevies saglabāt un turēt svētu cauri gadiem un gadu desmitiem.

— Man tagad dīķī reizēm nolaižas gulbji. Varbūt kāds pa ceļam uz siltzemēm skrien pāri Rīgai, pāri Brāļu kapiem. Lai aiznes sveicienu Jāņam (tā saka Lizumā), manam tēvam.

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors pašvaldību lietās