— Zvaigznes dienas pārdomās par dzīvi, par esamību Imants Ziedonis

Neviens nestrīdas ar sevi. Visi strīdas ar citiem. Upe strīdas ar krastiem un akmeņiem. Vanags strīdas ar vēju. Viena mēle ar otru mēli. Acs pret aci, un zobs pret zobu. Bet nav zoba, kas — pret sevi, un acs, kas — pret sevi. Kas ar sevi nestrīdas, kā tas pratīs ar citiem? Grauzīs. Tas nepratīs strīdēties, bet grauzt. Upe grauzīs krastu, ķirmis galdu, suns kaulu un cilvēks cilvēku. Tā būs tā lielā grauzēju armija, kas ar sevi nestrīdēsies. O, es saprotu, ka upe krācēs ar sevi nedrīkst strīdēties — tad viņa neuzvar. Zobs nedrīkst ar sevi strīdēties, kad pret zobu, — tad neuzvar. Acs nedrīkst sevi apšaubīt, kad viņa grib aizdedzināt, — tā savu spēku zaudē degpunkts. Bet — pirms! Bet — pēc! Pirms krācēm lēni griežas atvari: vai tur upe nedomā? Un, pirms tavas acis uzvarēja cita acis, vai viņas ar sevi nestrīdējās? Nestrīdējās? Tad tu esi muļķis. Un tava uzvara ir muļķa uzvara. Kad upē nav atvaru, kad ūdens ir remdens, kad alus ir novadējies un cilvēki ar sevi nestrīdas, uzvar muļķi. Nešaubīgi. Nešaubīdamies.

Imants Ziedonis.

Rakstu 3. sējums. Epifānijas. 1995

"Ticība nevar būt taktika. Ticība nav īslaicīgs paņēmiens. Ticība ir stratēģija — ilgstoša un pastāvīga. Bet mūsu taktika lai ir izlīdzinājums," — ievadot savu tradicionālo Zvaigznes dienas sarīkojumu Žurnālistu nama Velvju zālē, sacīja Imants Ziedonis. Un izlīdzināšanās, pēc dzejnieka vārdiem, prasa apstāties, atskatīties un padomāt. Tai jābūt kā grēksūdzei, kā svētajam vakarēdienam, kā lūgšanai. Lai mēs apzinātos sevi, savāktos pozitīvi un varētu ar visu pārliecību teikt: "Mēs ticam Latvijas neatkarībai, mēs ticam visu glābjošam augstākam spēkam!"

Jautāts par šo Zvaigznes dienas sarīkojumu tradīcijas aizsākumu, Imants Ziedonis saka, ka tā izaugusi no viņa epifānijām: "Tas ir Zvaigznes dienas žanrs. Epifānija nāk no grieķu vārda un nozīmē — atspīdēšana, atklāsme." Liekot epifānijas savu Rakstu trešajā sējumā, dzejnieks priekšvārdā atzīmē: "Epifānijas rodas no garlaicības un apnicības. No aklības, kurluma, mēmuma un prastības ap mums. Kad nepacietība un neiecietība sāk kliegt! Tad vienu brīdi atklājas, ka esi dievabērns un tev ir rotaļas, kuras tu nez kāpēc neesi izmantojis. Ko darīja Dievs pirms viņš radīja cilvēku? Viņš radīja rotaļlietas, ar ko mums būs spēlēties. Viss dotais — tas ir mūsu priecīgai un gudrai spēlei dots."

Šajā sējumā ir arī Veltas Tomas 1973. gadā rakstīta vēstule Imantam Ziedonim ar šādām rindām: "Mana nelaiķe māte Tevi būtu saukusi — sirdsgudrais, jo tavai gudrībai ir sirds. Manuprāt, tu esi mūsu pirmais īstais filozofs, kas nepinas visu laiku cittautu gudreļu citātos, bet runā sevis pārdzīvoto un atzīto un ik rakstāmā rindā vēl intensīvi atklājamo, tūlītējo, nupatējo, pēkšņo, epifāniski izgaismoto."

Ja tam vēl pievieno to īpašo spēju brīnīties un apbrīnot par ko Poruks rakstīja: "Es ticu, ka ir brīnumi" un Ziedonis uzrakstīja veselu grāmatu, kurā visi dzejoļi ir ar izbrīnas pilno iesaukšanos "re, kā…", tad tie arī bija Zvaigznes dienas domu zibšņu vadmotīvi, ko ar savu brīnišķīgo klavesīnu kopā savija Aina Kalnciema.

Apliecinot prasmi "mazā dzīves telpā projicēt mūžību, globalitāti, kosmosu, cilvēci", kas tikusi kritiķu atzīmēta tieši daudzās pasaules tautu valodās tulkoto epifāniju sakarā, Imants Ziedonis šajos Zvaigznes dienas sarīkojumos mēdz citēt lakoniskos ierakstus no savas dienasgrāmatas "No patikšanas uz patikšanu". Izlasa viņš tās dažas rindas par mūsu virsotņu iekarotāju Ilgvaru Paulu, pasviež ideju par pasaules slavas Atklāsmes grāmatu, kas varētu tikt rakstīta, liek sarosīties klausītāju smadzenēm, un lasa jau par Sonores Vaices brīnumaino balsi un apbrīnojamo iejūtu gan Kamēliju dāmas ciešanās, gan Rosīni kairi šķelmīgajā Kaķu duetā. Labi, ka viņš neaizmirst ik pa brīdim lūgt Ainu Kalnciemu "kaut ko paspēlēt".

Pa gadu ierakstu sakrājies daudz, un, kaut lasīti tiek tikai paši zīmīgākie, amplitūda un atvēziens ir pamatīgs — no suminājuma saimniecēm, kas prot sakult īstu kaņepju sviestu, līdz priekam par Vairas Vīķes–Freibergas ievēlēšanu Valsts prezidentes amatā un pārsteigumam par paša domu sakritību ar pāvesta Jāņa Pāvila II atziņām, kas izteiktas Vēstulē māksliniekiem, — proti, māksla ir tilts, kas kultūru ved uz reliģiju, un tas ir tiktāl, cik māksla meklē skaistumu kā fantāzijas izpausmi, kas paceļ pāri ikdienai. Un dzejnieks šķetina tālāk savu pārdomu pavedienu… Amatnieks izmanto to, kas jau eksistē, bet mākslinieks ņem dievišķo dzirksti no Lielās Mākslas, lai radītu skaistumu, kas liek just apbrīnu — apbrīnu par cilvēka personību, par dzīves pilnasinību un kosmosa noslēpumiem. Apbrīna te ir vienīgā pareizā attieksme. Ne visi ir mākslinieki. Bet ikviens var būt savas dzīves mākslinieks, ikviens savu dzīvi var veidot kā mākslas meistardarbu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore Foto: Arnis Blumbergs, "LV"