"Integrācija ar burkānu un pātagu’’

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.11.08.

Cīkstēšanās ap Latvijas valodu politikas metodēm.

Pagājušajā vasarā Latvijas prezidente nepiekrita valodu likumam, kas paredzētu valsts krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību ierobežojumu. Tomēr prezidentes lēmums nemainīja valsts pamatvēlmi arī turpmāk nostiprināt latviešu valodu. Vienprātība nepastāv vienīgi pieļaujamo līdzekļu izvēlē.

Latvijas galvaspilsētas Rīgas divvalodība apmeklētājiem nekur citur neliksies tik uzkrītoša kā tirgū: teritorijā starp Centrālo dzelzceļa staciju un Zinātņu akadēmiju, bijušajām Austrumu bloka valstīm tik raksturīgo Hruščova laika monumentālceltni, latviski un krieviski runājošie pārdevēji tirdzniecībai izstāda savu preci, vai tā būtu pārtika, apģērbs, kurpes vai darbarīki, vai pat lietoti radio. Dažreiz sarunas notiek abās valodās: pircēja latviski jautā par kilogramu gurķu, viņai atbild krieviski, pēc tam viņa pati sarunu turpina krievu valodā. Kioski liekas veidojam krieviskas saliņas: latviski uzraksti spilgti oranžā krāsā gan redzami uz tirdzniecības vietu ārsienām, tomēr uz izliktajām avīzēm, žurnāliem un piezīmju grāmatiņām saskatāmas vienīgi kiriliskās rakstu zīmes.

Valodu tests krievu ieceļotājiem

Tikai kopš Latvijas neatkarības iegūšanas latviešu valodai atkal ir nozīmīga loma. Padomju kundzības laikā krievu valodas izplatība tika īpaši forsēta, jo krievu valodai visā padomju impērijā bija jākļūst par galveno valodu. Līdz ar to Latvijā tika izveidota asimetriska divvalodība. Visiem latviešiem vajadzēja pārvaldīt krievu valodu, tajā pašā laikā tikai nedaudzi krievu ieceļotāji mācījās latviski. 1989.gadā no vairāk nekā divarpus miljoniem Latvijas iedzīvotāju viens miljons (35%) vispār nepārvaldīja latviešu valodu. Turpretim vairāk par 80% iedzīvotāju ir krievu valodas zināšanas. Galvenokārt pilsētās latviešu valodas lietošana ievērojami samazinājās. Rīgā 1989.gadā deviņi no desmit iedzīvotājiem varēja runāt krieviski, tai pašā laikā mazāk nekā puse runāja latviski. Tikai 37% Rīgas iedzīvotāju latviešu valodu uzskatīja par savu dzimto valodu.

Lielākā daļa latviešu padomju varasvīriem pārmet valsts pārkrievošanu. Tāpēc latviešu valodas lietošana kopš neatkarības tika aktīvi veicināta. Valodu politika līdzās pilsonības likumdošanai veidoja, iespējams, jūtīgāko valsts jauno laiku vēstures politisko jomu. Šodien par spēkā esošu atzītais 1989.gada valodu likums ar tā 1992.gada papildinājumiem latviešu valodu pasludināja par valsts valodu. Vienlaikus likums pieļāva visu iedzīvotāju brīvu latviešu vai krievu valodas pielietojuma izvēli iestādēs un uzņēmumos. Šīs normas jau veicinājušas ievērojamus sasniegumus, jo tādējādi darba ņēmēji bija spiesti mācīties latviešu valodu gadījumā, ja viņu darbs bija saistīts ar latviski runājošiem klientiem. Šī norma tika realizēta ar trīslīmeņu valodas pārbaudes palīdzību. Ne tikai ierēdņiem šādi testi bija obligāti, bet arī ārstiem, banku darbiniekiem un pārdevējiem.

Saskaņā ar Latviešu valodas komisijas priekšsēdētājas Inas Druvietes teikto pēc 1992.gada aptuveni 400 000 krieviski runājošo personu ieguvušas valsts atzītu valodas sertifikātu. Turklāt pagājušā gadā pieņemtais pilsonības likums latviešu valodas zināšanas padarīja par priekšnoteikumu Latvijas pilsonības iegūšanai un tādējādi radīja tālāku stimulu valodas apguvei. No aptuveni 650 000 Latvijas iedzīvotāju, kam nav pilsoņu tiesību, vēl joprojām 40% latviski nerunā nemaz vai arī ļoti slikti.

Prezidentes iejaukšanās

Šā gada jūlijā stingrākas valodu politikas piekritējiem bija jāpiedzīvo neveiksme. Jaunievēlētā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atteicās piekrist likumam, kas krievu valodu vēl vairāk atstumtu. Viņa likuma projektu nosūtīja atpakaļ parlamentam, kur tas tagad tiek pārstrādāts. Atbilstoši jaunajam likumam iestādēm nākotnē vajadzētu atzīt vienīgi latviešu valodā rakstītus dokumentus. Turklāt varētu regulēt arī valodu pielietojumu privātās struktūrās, ciktāl darbība saistīta ar sabiedrisko sfēru vai ir saistīta ar sabiedrības interesēm. Piemēram, privāto uzņēmumu sapulcēm jānotiek latviski vai vismaz jānodrošina to tulkojums, tāpat arī visai iekšējai dokumentācijai turpmāk jābūt latviešu valodā. Visos sabiedriskos pasākumos jālieto valsts valoda.

Prezidentes kritika neattiecās uz likuma saturu. Vēl jo vairāk - viņa iestājās par prasību aizsargāt un veicināt latviešu valodu un pieprasīja precizēt terminus "sabiedriski pasākumi" un "sabiedriskas intereses". Viņa to argumentēja tā, ka likuma teksta neprecizitātes pārvaldei atstājot pārlieku lielu lēmumu pieņemšanas brīvību. Patiesi precīzāka terminu izvēle krievu mazākumtautībai varētu nodrošināt aizsardzību no dažu birokrātu patvaļas.

Ārvalstu neizpratne?

Tādējādi Vairas Vīķes-Freibergas lēmums pilnībā atbilda to valsts spēku uzskatiem, kas ir orientēti uz kompromisu. Savukārt likuma atbalstītājiem tā noraidījums bija rūgta vilšanās, kaut arī likums ar prezidentes pavēli vēl nenozīmē pilnīgu lietas izbeigšanu. Sarūgtinājumu nemazināja arī starptautisko organizāciju iejaukšanās. Piemēram, EDSO izteica savas pārdomas par likumprojektu, un ES pārstāvji ļāva nojaust, ka iespējas drīzai sarunu sākšanai par iestāšanos ES varētu samazināties gadījumā, ja Latvija pieņems valodu likumu, kas pārkāpj mazākumtautību tiesības.

Ina Druviete, kas pieder pie likumprojekta izstrādes autoru kolektīva, ārvalstu kritiķiem pārmet Latvijas situācijas neizpratni. Kamēr citur tiek runāts par mazākumtautību valodu saglabāšanu, latviešu valodas politikas mērķis ir tās pielietojuma izmaiņas, tā sarunā paskaidro Ina Druviete. Šodien spēkā esošās tiesības kavējot šīs pārmaiņas, jo daudzi krievi pilnībā varot iztikt bez latviešu valodas zināšanām. Jaunam likumam vajadzētu izbeigt šis valodas neatkarību. Šāds spiediens esot nepieciešams Latvijas integrācijai, jo divu valodu grupu līdzāspastāvēšana veicinot sabiedrības sadalīšanos. Tikai federālās valstīs, kurās dažādu valodu grupu piederīgie dzīvotu dažādos reģionos, esot iespējama vairāku valsts valodu pastāvēšana. Cik zināms, to nevarot attiecināt uz Latvijas situāciju.

Integrācija nozīmē

demokratizāciju

Šai argumentācijai nepiekrīt tādi projekta pretinieki kā Nils Muižnieks, Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra vadītājs. Muižnieks ir latviešu izceļotāja dēls, kas uzaudzis ASV un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atgriezies Rīgā, kur viņš strādā Sorosa fonda labā. Muižnieks iepretim likuma ierobežojumiem latviešu valodas apguvē priekšroku dod "pozitīviem stimuliem" un valstiskam atbalstam. Ēzeli iespējams ātrāk iekustināt ar burkānu nekā ar pātagu, tā viņš sarunā ilustrē savus uzskatus. Pēc viņa domām agrāk izmantotie valodu testi funkcionē vairāk slikti nekā labi. Eksāmeni krievu iedzīvotājiem gan skaidri parāda to, ka sākušies jauni laiki. Tomēr daudzi darba ņēmēji valodu zināšanas apliecinošu sertifikātu brīvi varēja nopirkt melnajā tirgū. Tāpat atsevišķi darba devēji sargāja savus kvalificētos strādniekus, noklusējot viņu sliktās latviešu valodas zināšanas. Nepietiekamas valodu zināšanas reti bija iemesls atlaišanai no darba, jo nebija neviena, kas viņus varētu aizstāt.

Muižnieks, runājot par latviešu sabiedrības integrāciju, vairāk domā nevis par valodu zināšanām, bet gan par krievu mazākumtautību. Pēc viņa ieskatiem, integrāciju iespējams sasniegt ar pastiprinātu valsts demokratizāciju, jo ar to tiktu kavēta krievu norobežošana. Ar prezidentes lēmumu tas ir padarīts vieglāks, jo precīzi noformulēts valodu likums palīdzētu aizsargāt šīs mazākumtautības tiesības. Muižnieks ir optimistiski uzskata, ka Latvija arī nākotnē spēs izvairīties no sabiedrības polarizācijas. Šajā sakarībā viņš norāda uz laulībām dažādu Latvijā dzīvojošu tautību pārstāvju starpā (līdzās latviešiem un krieviem, piemēram arī uz baltkrieviem un poļiem): trešdaļa visu laulību notiek dažādu etnosu pārstāvjiem. Turklāt viena piektā daļa latviešu aprecas ar nelatviešiem