1992.gada 13.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

 

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, ieņemiet vietas! Sāksim rīta plenārsēdi!

Es informēju plenārsēdi: pagājušajā trešdienā plenārsēde nobalsoja, ka šodien, otrdien, mēs atsāksim rīta sēdi ar valdības un Latvijas Bankas atskaites noklausīšanos, tas ir, praktiski turpināsim šo jautājumu.

Mums tagad tikai būtu jāizlemj viens jautājums, pirms turpinām noklausīties valdības un Latvijas Bankas atskaiti. Mums ir palikusi premjerministra uzstāšanās un bankas prezidenta uzstāšanās, pēc tam tiks uzdoti jautājumi Repšem un Godmaņa kungam, tad sekos vispārējas debates. Debatētāju saraksts ir pieteikts pusotrai stundai.

Pirms visu to turpinām, vai mums nevajadzētu apstiprināt darba kārtību šai nedēļai? Jo, neskatoties uz to, ka turpinām izskatīt jautājumu, pareizāk laikam tomēr būtu izlemt darba kārtību visai plenārsēdei, lai mēs zinātu programmu visai šai nedēļai. Un, ja iebildumu vai citu priekšlikumu nav, tad, protams, mēs varētu tradicionāli izskatīt svītrojumus, atsevišķus balsojumus par plenārsēdes piedāvātajiem darba kārtības jautājumiem un papildinājumiem. Lūdzu.

R.Krūmiņš: Es Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vārdā gribētu lūgt pagaidām svītrot vai arī pārcelt uz nākamo nedēļu vismaz 5.darba kārtības jautājumu – lēmuma projektu par Latvijas Bankas struktūrvienību pārveidošanu un privatizāciju, jo Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija šo dokumentu nav saņēmusi un mums nav bijis iespējams to izskatīt komisijas sēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tad būs atsevišķs balsojums. Vai citu priekšlikumu nav? Tad, lūdzu, nāciet pie mikrofona!

O.Ščipcovs: */Es ierosinu 23.jautājumu par vēlēšanu apgabalu pārgrupēšanu pievirzīt tuvāk, jo vēlētāji griežas pie mums, bet mēs nezinām, kam ar ko jāstrādā. Šis jautājums var arī neiekļūt šīs nedēļas darba kārtībā.

Līdzās tam man vēl ir papildinājums darba kārtībai. Es ierosinu iekļaut darba kārtībā jautājumu par valsts orgānu, sabiedrisko organizāciju un amatpersonu atbildību par Latvijas Republikas likuma “Par tautas deputāta statusu” 8. un 9.panta “Deputāta jautājums” un “Deputāta pieprasījums” izpildi. Lieta tā, ka šie 8. un 9.pants netiek pildīti, es par to jau esmu ziņojis./

Priekšsēdētājs: Kolēģi Ščipcov! Vai jūs gribat, lai es lieku uz balsošanu jūsu priekšlikumu */“ievērojami tuvāk”/, vai arī jums ir konkrēts priekšlikums?

Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Sakiet, lūdzu, priekšsēdētāj, vai šī plenārsēde tiek translēta?

O.Ščipcovs: */Gorbunova kungs, es ierosinu šo jautājumu izskatīt šodien./

Priekšsēdētājs: Līdzko sāksim izskatīt bankas un valdības atskaites, tā tiks translēta.

J.Lucāns: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, man būtu jautājums, kuru varbūt vajadzētu precizēt. Vai pēc bankas atskaites ir nepieciešams komisijas atzinums? Mēs esam gatavi to sniegt, taču pēc Augstākās padomes pieņemtā lēmuma nav pilnīgi skaidrs, vai tas attiecas tikai uz ministrijām vai arī uz bankas vadību un premjerministru. Tādēļ es lūgtu plenārsēdi to precizēt, vai tas ir nepieciešams un vai ir paredzēts… Mēs esam gatavi to sniegt, bet, protams, notiks tā, kā kolēģi uzskatīs par pareizāku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja man ļauts izteikt savu viedokli, tad es uzskatu, ka šis atzinums ir vajadzīgs. Ja kāds iebilst vai ir citi priekšlikumi, mēs varam par to balsot. Lūdzam komisiju sniegt šo atzinumu.

O.Kehris: Un otrs jautājums – par darba kārtības 5.punktu, ko izvirzīja godātais Krūmiņa kungs. Ņemot vērā to, ka atskaite droši vien aizņems vismaz visu šo dienu, ja vien ir iespējams… Mēs esam ļoti atklāti gatavojuši dokumentu un aicinājuši visus kolēģus, lai šis lēmums par banku divpakāpju sistēmu tiktu pašlaik izveidots, saskaņojot tos viedokļus, kuri bija starp dažādām organizācijām. Mūsu lūgums tomēr būtu atstāt to darba kārtībā, jo vairāk tāpēc, ka šodien tas netiks izskatīts, bet atstāt to rītdienas darba kārtībā… Mēs tik un tā to esam jau ļoti aizkavējuši. Šis dokuments deputātiem pašlaik ir izsniegts. Varbūt Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai ir iespējams šodien ar to iepazīties un līdz rītdienai sagatavot savu viedokli? Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Es jūs ļoti lūdzu: ievērosim procedūru! Vispirms izskatīsim priekšlikumus par svītrojumiem, tad būs atsevišķi balsojumi un pēc tam papildinājumi. Tad jums pašiem būs ērtāk strādāt, jo citādi kolēģi taču aizmirsīs, par ko mēs šeit runājām, kad nonāksim līdz balsošanai. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Berķis: Es tomēr ierosinu 5.punktu atlikt uz nākamo…

Priekšsēdētājs: Mēs tagad nebalsosim par to, tas ir atsevišķs balsojums un notiks tad, kad būs balsojumi. Tad jums tiks dots vārds debatēs par balsošanas motīviem.

Kādi vēl ir priekšlikumi par svītrojumiem? Nav. Paldies.

Kolēģi, balsosim par piedāvāto darba kārtību, bet atsevišķi tiks balsots par 5.punktu – lēmuma projekts “Par bankas struktūrvienību pārveidošanu un privatizāciju”. Tagad balsosim par iesniegto projektu, bet atsevišķi vēl par 23.punktu.

Lūdzu, balsosim par piedāvāto plenārsēžu darba kārtību. Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. 80 – par, 5 – pret, 4 – atturas. Apstiprināts.

Tagad, lūdzu, balsosim par 5.punktu – lēmuma projektu “Par Latvijas Bankas struktūrvienību pārveidošanu un privatizāciju”. Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Arī Apvienotā budžeta komisija lūdz šo jautājumu šonedēļ neiekļaut darba kārtībā, lai dotu iespēju to izdiskutēt un apspriest Apvienotās budžeta komisijas sēdē un uzklausīt konkrētu bankas prezidenta viedokli par vispārējo banku attīstības stratēģiju valsts komerc­struktūru ietvarā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Berķa kungs!

A.Berķis: Arī es atkārtoti lūdzu šo jautājumu pagaidām šonedēļ neizskatīt, jo tā ir pārāk nopietna lieta, kuras sekas pamatīgi jāizsver.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kehris, lūdzu!

O.Kehris: Ņemot vērā to, ka divas tik godājamas… un arī pārējās komisijas vēl grib iepazīties ar šo dokumentu, mēs uz nedēļu atliekam šo lēmuma projektu un lūgsim nedēļas laikā to izskatīt komisijās. Paldies.

Priekšsēdētājs: Balsošana izpaliek.

Deputāts Ščipcovs ierosina šodien izskatīt 23.jautājumu (tas ir otrā pusē jūsu materiāliem). Lūdzu, balsosim. Runa ir par izskatīšanas laiku. Tas ir iekļauts darba kārtībā tur, kur tas ir patlaban, bet Ščipcova kungs piedāvā to izskatīt šodien.

Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 21, pret – 27, atturas – 41. Šis jautājums paliek darba kārtībā kā 23.punkts, jo neguva balsu vairākumu.

Deputāts Ščipcovs ierosina arī iekļaut darba kārtībā jautājumu par valsts iestāžu, sabiedrisko organizāciju un amatpersonu atbildību par likuma “Par deputāta statusu’’ 8. un 9.panta izpildi. Lūdzu, balsosim par šo ierosinājumu. Rezultātu! 36 – par, 19 – pret, 30 – atturas. Nav iekļauts, jo neguva balsu vairākumu.

Caunes kungs, lūdzu, par papildinājumiem!

I.Caune: Vai par procedūru drīkstu izteikties?

Priekšsēdētājs: Vai papildinājumu vairs nav? Kolēģiem nav papildinājumu par darba kārtību šai nedēļai.

Lūdzu, Caunes kungs, par procedūru!

I.Caune: Cienījamie kolēģi! Šeit ir ieviesusies tāda prakse, ka, uzdodot jautājumus, daži deputāti lasa vispirms referātu, bet, atbildot uz jautājumiem, dažreiz tiek runāts nevis par konkrēto tēmu, bet vienkārši tādēļ, lai novilcinātu laiku. Tas pats bija vērojams arī ministru atskaišu laikā. Daži ministri mācēja tik gari atbildēt, ka viņiem var uzdot tikai trīs jautājumus.

Tādēļ man būtu tāds konstruktīvs priekšlikums – atļaut jautājumu uzdot ne ilgāk par minūti un atbildēt uz jautājumu ne ilgāk par divām minūtēm, jo, ja grib, tad var atbildēt īsi, bet, ja negrib vai nezina, tad ir vajadzīgs ilgāks laiks.

Priekšsēdētājs: Vienam deputātam jautājumam tiek atvēlēta viena minūte… bankas prezidentam vai premjerministram atbildei – divas minūtes. Kā es saprotu, līdz šim mūsu prakse bija tāda, ka uzdod vienu jautājumu, taču tas nebija reglamentēts. Caunes kungs ierosina uzdot jautājumu vienu minūti un kaut vai 10 jautājumu, ja vien var iekļauties.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Vai drīkstu uzdot jums, Gorbunova kungs, jautājumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Ozols: Es varbūt kaut ko neizpratu, bet jūs izteicāt frāzi, ka jūsu rīcībā ir šīsdienas pirmā darba kārtības jautājuma debatētāju saraksts vairākām stundām. Es pagājušajā trešdienā interesējos sekretariātā, arī šorīt, vai praktiski ir iesniegti priekšlikumi, kuri deputāti vēlētos debatēt, taču gan trešdien, gan šodien es saņēmu atbildi, ka debatētāji praktiski nav vēl pierakstījušies.

Priekšsēdētājs: Paredzot dažādas nianses, man sekretariāts pagājušajā trešdienā iesniedza vispārējo debašu sarakstu, kurās ir pierakstījušies Freimanis, Budovskis, Bojārs, Berklavs, Caune, Kide, Lucāns, bet jautāt grib Freimanis un Caune, un es tam uzliku savu parakstu kā šīs plenārsēdes vadītājs. Līdz ar to tas ir sekretariāta un arī sēdes vadītāja apstiprinātais saraksts. Ja deputāti grib lemt kādu citādu kārtību vai ko pārējo, tad tas ir lemjams jautājums.

Taču, deputāt Caune, sekretariātā diemžēl mainās cilvēki. Jūs uzdodat sekretariāta vadītājam jautājumu par šo situāciju, kāda tur ir izveidojusies, taču citi kolēģi nezina, ko dara viņu pārējie kolēģi…

Tagad deputātam Caunem ir ierosinājums – vienam deputātam jautājuma uzdošanai atvēlēt vienu minūti, bet uz deputāta jautājumu bankas prezidents vai Ministru padomes priekšsēdētājs varēs atbildēt divas minūtes. Lūdzu, balsosim par šo ierosinājumu. Rezultātu! 64 – par, 6 – pret, 17 – atturas. Šis procedūras jautājums ir akceptēts. Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Par procedūru. Birkava kungs, es gribu runāt par procedūru./

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Es domāju, mēs esam apsprieduši… Kas Ščipcova kungam ir uz sirds? Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Es gribu runāt par procedūru. Mums jānosaka laiks, kad, atbilstoši 9.pantam, deputāti varētu runāt par saviem deputātu pieprasījumiem. Līdz šim mums tas nav noteikts. Piemēram, es šodien gribu izteikt vienu deputāta pieprasījumu./

Priekšsēdētājs: Es domāju, mēs tagad pabeigsim apspriešanas procedūru, bet sekretariāts tikmēr precizēs šā pieprasījuma atbilstību procedūrai.

Pirmais runās Repšes kungs. Lūdzu. Jums ir 10 minūtes ziņojumam!

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Godātie kolēģi! Es laikam neesmu paspējis noreaģēt, jo, manuprāt, 10 minūtēs par centrālās bankas politiku nav iespējams nopietni izrunāt. Ņemot vērā to, ka par valdības darbu tomēr runāja arī atsevišķo nozaru ministri, bet par banku runāju es viens pats, tad, lai pateiktu kaut vai pašu būtiskāko, ko es vēlētos darīt zināmu, es lūgtu man dot 25 minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es principā piekrītu Repšes kunga ierosinājumam. Taču man par procedūru ir vēl viens jautājums, kuru mēs varbūt neatrisinājām. Man šķiet, komisijām tomēr tagad vajadzētu ļaut atskaitīties bankas prezidentam un valdības vadītājam, un tad par banku komisija acīmredzot dos savu slēdzienu. Pēc tam vajadzētu ļaut visām komisijām to vārdā izteikt savus priekšlikumus un, iespējams, runāt arī frakciju vārdā. Tomēr kaut kā varbūt vajadzētu ierobežot laiku – vienalga, vai tās būtu piecas vai desmit minūtes, un tikai pēc tam, teiksim, varētu sākt risināt vispārējās debates.

Priekšsēdētājs: Šādu procedūru mēs varam pieņemt tikai tad, ja mēs atceļam savu iepriekšpieņemto lēmumu, kurā ir noteikta kārtība, kādā atskaitās valdība.

R.Krūmiņš: Ja drīkst… Taču šo vispārējo debašu ietvaros mēs varam šobrīd vienkārši nobalsot, ka pirmām kārtām tiek dots vārds komisijām. Varbūt tā paša reglamenta ietvaros…

Priekšsēdētājs: Berķa kungs, lūdzu!

A.Berķis: Iesaku piekrist Repšes kunga priekšlikumam, uzskatot, ka šo laiku mēs atgūsim tajās dienās, kad spriedīsim par budžeta koncepciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Tātad principā pirmais uz balsošanu būtu liekams Repšes kunga priekšlikums, kuru mēs varam pieņemt tikai tajā gadījumā, ja par to tiks nobalsots ar balsu skaitu, kas lielāks par 61.

Tātad balsosim par Repšes kunga priekšlikumu – pagarināt bankas atskaiti līdz 25 minūtēm. Lūdzu balsot! Rezultātu! Par – 90, pret – 4, atturas – 8. Pārējos procedūras jautājumus es ierosinu apspriest pēc abām atskaitēm.

Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tā kā ir pieņemts šāds lēmums, es tādā gadījumā lūdzu pagarināt manas atskaites laiku līdz 30 minūtēm.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godātie kolēģi, uz balsošanu tiek likts Godmaņa kunga priekšlikums – valdības vadītāja atskaitei atvēlēt 30 minūtes. Balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 75 – par, 6 – pret 14 – atturas. Pieņemts.

Lūdzu, Repšes kungs!

E.Repše: Godātie kolēģi! Manā ziņojumā šodien būs nedaudz skaitļu. Un, ja kāds vēlreiz vēlas pārlasīt šos skaitļus, es tādā gadījumā aicinu atšķirt to Latvijas Bankas pārskatu, kas tika speciāli sagatavots un iesniegts par mūsu darbību kopš pagājušā gada septembra, kad Latvijas Banka tika izveidota. Šis ziņojums Augstākajā padomē pirms kāda pusotra vai diviem mēnešiem jau tika iesniegts.

Jūs visi zināt, ka pēc tam pamatā kredītieguldījumi, par kuriem varētu būt vislielākā interese, tika novirzīti galvenokārt enerģētikai un graudu iepirkšanai, un, vērtējot to mūsu iespēju robežās, šie limiti tika varbūt pat nedaudz pārtērēti. Tāpēc šoreiz es vairāk runāšu par principiem, par pašu būtiskāko – par centrālās bankas vietu valsts ekonomikā. Protams, man reizēm ir skumji presē lasīt, ka kārtējo reizi esot saasinājušās attiecības starp banku un valdību. Es domāju, ka tas tā nav, lai gan ekonomisko krīžu apstākļos, protams, valdībai nav viegli un arī centrālajai bankai ir tāpat – ja tā dara savu darbu, tad bieži ir jāsaka – nē, lai nepieļautu daudzas problēmas iluzori risināt uz emisijas rēķina. Tāpēc zināmu interešu sadursmes starp valdību un banku ir pat parasts temats mācību grāmatās par valsts ekonomiku tirgus apstākļos. Tomēr, kā es spriežu pēc šārīta publikācijām avīzēs, bankai pārmetīs, piemēram, rubļa invāziju no Ukrainas. Tādā gadījumā es lūgšu atcerēties, ka pēc tam Latvijas Banka pieņēma un īstenoja jauno norēķinu kārtību ar rubļa zonas valstīm, arī ar Ukrainu.

Šī norēķinu kārtība, starp citu, tagad sekmīgi tiek lietota arī Lietuvā, un pie mums brauc pieredzes apmaiņā no daudzām rubļa zonas valstīm. Pēc tam, kad šī norēķinu kārtība tika ieviesta, Ekonomisko reformu ministrija valdības vārdā publicēja dokumentu, kuru, starp citu, parakstīja ekonomisko reformu ministrs Arnis Kalniņš, viņa vietnieks Dainis Rītiņš un Tautsaimniecības institūta direktors Roberts Soms. Šinī dokumentā jaunā norēķinu kārtība tika atzīta par nepamatotu un bija apgalvots, ka rubļiem visā rubļa zonas teritorijā esot vienāda vērtība: gan Latvijā, gan Ukrainā, gan Krievijā. Es vienkārši lūdzu to atcerēties.

Tāpat, ja tiks runāts par starpbanku norēķinu līgumiem, piemēram, ar Igauniju, tad aicinu atcerēties, ka Igaunijā mēs visi bijām kopā. Bez tam starpbanku norēķini ir tehniska lieta. Tur tiek aprunāts, kā maksāt, ja ir nauda, un ko maksāt. Tādējādi saskaitāmo summa nav atkarīga no saskaitīšanas kārtības. Un šeit ne ar kādu viltību valsts ekonomisko politiku īstenot nav iespējams. Tāpēc šobrīd, kolēģi, vairāk runāsim par principiem.

Godātie kolēģi! Centrālā banka sākas un beidzas ar savu naudu. Tādēļ vēlreiz atkārtošu dažas jums visiem jau labi zināmas patiesības par naudu un tās vērtību. Kā jau mēs to redzējām arī Latvijas gadījumā, nauda nav nekas vairāk kā parasts apdrukāts papīrītis, ko cilvēki lieto savstarpējos maksājumos. Un, kā jau to redzējām arī mūsu gadījumā, nebūt nav nepieciešams, lai nauda būtu stingri piesaistīta kādai citai vērtībai, piemēram, zeltam vai dolāram. Toties ir ļoti nepieciešams, lai to labprāt pieņemtu kā maksāšanas līdzekli. Jo svarīgi ir tas, lai naudai ticētu un lai tai būtu stabila vērtība. Svarīgi, lai naudu nebaidītos taupīt un krāt. Svarīgi, lai naudu varētu lietot, novērtējot preces gan šodien, gan arī plānojot uz priekšu. Svarīgi, lai valstsvīri varētu rēķināties ar naudas vērtību, plānojot budžetu. Tikpat svarīgi, lai uzņēmēji varētu rēķināties ar naudas vērtību, plānojot savu uzņēmumu darbību. Un arī katram pilsonim ir svarīgi, lai nauda saglabātu savu vērtību, tātad lai viņa algas, pabalsta vai pensijas reālā vērtība nemazinātos.

Inflācija ir posts ar lielo burtu. Un tās apturēšana ir viens no pirmajiem katras valsts uzdevumiem. Kā to izdarīt? Un vai vispār to ir iespējams izdarīt? Kas tad nosaka naudas vērtību? Un kā to nosargāt? Atbilde izrādās pietiekami vienkārša: naudas vērtību nosaka tās daudzums apgrozībā (no vienas puses) un to preču daudzums, kas par šo naudu ir nopērkams (no otras puses). Pastāv dzelžains un nepielūdzams likums: jo vairāk naudas izlaiž apgrozībā, jo mazvērtīgāka tā kļūst.

Iestāde, kas kontrolē naudas drukāšanu un tātad arī tās vērtību, ir valsts centrālā banka. Neatkarīga iestāde, kuras galvenais – lai neteiktu vienīgais – uzdevums ir regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī. Šādi vārdi pēc Vācijas Centrālās bankas speciālistu ierosinājuma ir ierakstīti arī Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas Banku”. “Citādi,” viņi brīdināja, “jums mēģinās pārmest gan rūpniecības, gan lauksaimniecības, gan sociālās problēmas un prasīs naudu. Emisijas trūkumu iztēlos par visu ļaunumu sakni un spiedīs banku savu pozīciju mīkstināt. Naudas emisija, protams, neatrisinās nevienu no reālajām problēmām, bet tikai vēl vairāk saasinās inflāciju un drīz jūs spiedīs drukāt vēl.” Tā teica vācieši. Atceroties gan prasības pēc daudzajiem un lētajiem kredītiem, gan prasības kompensēt uzņēmumiem kursa starpību par Krievijā neuzmanīgi pārdotām precēm, jāsaka, ka mūsu vācu kolēģi ir bijuši ļoti tuvu patiesībai. Tas droši vien ir tādēļ, ka viņiem ir pieredze. Vācija, kas šajā gadsimtā piedzīvojusi divas postošas inflācijas, tagad ir izveidojusi centrālo banku, kas vairs nepieļauj bijušo kļūdu atkārtošanos. Rezultātā vācu marka ir viena no stabilākajām naudām pasaulē, tāpēc vācu kolēģu padomos ir vērts ieklausīties.

Latvijas Banka, stāvot Latvijas naudas vērtības sardzē, ieklausās gan Bundesbankas, gan ASV Finansu ministrijas, gan Starptautiskā valūtas fonda speciālistu padomos. Turklāt ne tikai ieklausās, bet arī īsteno savu politiku pilnīgā saskaņā ar šo ekspertu ieteikumiem. Starptautiskais valūtas fonds pat uzskata, ka Latvijas Bankas monetārā politika varētu būt bijusi vēl stingrāka. Tāpat lieki piebilst, ka pilnīgi tiek atbalstīta arī mūsu jaunā norēķinu kārtība ar NVS valstīm. Latvijas Bankas izdarītajā naudas reformā līdz šim nav norādīta neviena konceptuāla kļūda. Pārmest varētu varbūt vienīgi to – kā es pats pieļauju –, ka naudas reformu vajadzēja izdarīt vēl agrāk, taču tagad ir viegli būt gudram.

Par ko tad galvenokārt kritizē? Protams, par mūsu stingro monetāro politiku, reizēm varbūt pat neapzinoties. Izrādās, ierobežojumi naudas drukāšanā skaidri izgaismo saimniekošanas kļūdas un neefektivitāti. Stingra naudas politika neļauj zaudējumus ar cenu celšanas mehānismu uzvelt pircēju pleciem, jo dārgāku produkciju vienkārši nepirks. Uzņēmumi, kam agrāk nebija jābaidās no bankrota, tagad ir spiesti cīnīties par izdzīvošanu. Daudzi no tiem būs spiesti savu produkciju pārdot lētāk, nekā plānots, vai pat pilnīgi pārkārtot ražošanu. Nenoliedzami būs arī asa konkurence, bankroti un strādnieku atlaišana. Tāda ir tirgus ekonomika. Un, kā es saprotu, mums ir nolūks Latvijā to attīstīt.

Par to, ka līdz šim Latvijā par bankrotiem neko daudz nedzird, varētu tikai priecāties, ja vien būtu pamats domāt, ka tas ir saistīts ar mūsu uzņēmumu labu un efektīvu darbu. Diemžēl diez vai mūsu rūpnīcas strādā labāk nekā Amerikā. Un es baidos, ka daudzas no tām labprāt turpinātu nīkt uz citu rēķina. Vai mēs esam ieinteresēti to pieļaut? Tad mēs atgādinātu strausu, kas, iebāzis galvu smiltīs, negrib saredzēt īstenību. Kaut vai tikai savas nabadzības dēļ mēs turpmāk nevaram atļauties rīkoties tā kā agrāk. Agrāk, ja vien uzņēmums nonāca grūtībās, to glāba ar bankas kredītu palīdzību. Bankas kredīti būtībā bija finansēšanas avots, kas izraisīja inflāciju. Toreiz pat slikts uzņēmums varēja savu produkciju pārdot it kā ar peļņu. Ja vēlreiz misējās, tad tika dots papildu kredīts, un tā bez gala. Uzņēmumi parazitēja uz cenu celšanās, arī uz iedzīvotāju rēķina. Ārzemju ekonomiskajā literatūrā pat atrodams jēdziens “mīkstais budžets”. Tā viņi apzīmē situāciju sociālisma zemēs, kur dzīvošana pāri saviem līdzekļiem valsts uzņēmumam vēl neradīja nekādas negatīvas sekas. Jebkuras centrālās bankas stingra monetārā politika to vairs nepieļauj. Protams, naudas emisijas ierobežojumi nekur pasaulē nav īpaši populāri, lai gan ir ļoti nepieciešami. Tos parasti uztver līdzīgi rūgtām zālēm, taču centrālās bankas uzdevums nebūt nav būt populārai. Tās uzdevums ir sargāt naudas stabilitāti. Mūsu vācu kolēģi teica: ja centrālo banku stipri lamā, tā labi strādā. Ja banka pret sevi vērsto spiedienu neiztur un sāk dot naudu visiem, kuri prasa, tad jāsaka ardievas stabilitātei un nenovēršami seko cenu celšanās.

Godātie kolēģi! Liekas, esam labi sākuši. Pastāv Latvijas Bankas vadības un Starptautiskā valūtas fonda kopīgi izstrādāta inflācijas apkarošanas programma, taču galvenais ir izturēt un to izpildīt. Diemžēl jāsaka, ka daži pašmāju eksperti, neizceļoties ar notiekošo procesu pārmērīgi dziļu izpratni, turpina jaukt ekonomiskās patiesības un ļaužu prātus. Viņiem nemaz netraucē tas, ka ir jau agrāk kļūdījušies savos spriedumos vai arī ieteikuši aplamus un bīstamus risinājumus. Negribēdami atklāti uzstāties pret inflācijas kāpināšanu, Latvijas Bankas monetārās politikas pretinieki izplata dažādas leģendas. Lūk, bīstamākā no tām: Latvijas rubļa stabilizācija nedrīkstot būt pašmērķis. Šobrīd Latvijas Banka cenšoties stabilizēt rubli, neskatoties ne uz ko.

Godātie kolēģi! Ne par kādu pārmērīgu Latvijas rubļa stabilitāti šobrīd nevar būt ne runas. Katrs, kam gadās apmeklēt veikalus vai tirgu, zina, ka cenas kāpj aptuveni 15 procentu mēnesī. To apstiprina arī Latvijas Bankas novērojumi, un tieši pēdējās dienās – man, godātie kolēģi, ir prieks jums to paziņot –, kā liecina Latvijas Bankas novērojumi, tirgus cenās ir redzamas pirmās stabilizācijas pazīmes. Neskatoties uz dolāra kursu!

Taču tas vien vēl neko nenozīmē. Šobrīd ir ļoti kritiski jāpavērtē, vai spēsim izvairīties no hiperinflācijas. Atbilde ir – jā! Protams, ja neatkāpsimies un konsekventi īstenosim ekonomiskās reformas saskaņā ar izstrādāto programmu, ja neklausīsim viltus ekspertus.

Kāda cita leģenda. Latvijas Bankas īstenotās naudas norēķinu reformas dēļ uzņēmumiem ir radušies milzīgi zaudējumi sakarā ar produkciju, kas nosūtīta uz NVS valstīm. Atļaušos apgalvot, ka arī tā nav taisnība. Minētos zaudējumus radījusi nevis Latvijas Banka, bet gan inflācija tajā teritorijā, uz kurieni šī produkcija tika nogādāta, piemēram, Krievijā. Proti, uzņēmums, kas pārdevis preci Krievijā, ir saņēmis vai vēl tikai saņems Krievijas rubļus. To vērtība kopš šā gada 20.jūlija ir atšķirīga no Latvijas rubļiem un – par nelaimi uzņēmējiem – pastāvīgi krīt. Nav nekāda pamata prasīt, lai nauda, kas nopelnīta, pārdodot produkciju Krievijā, tiktu izmaksāta Latvijas rubļos Latvijā. Arī Igaunijā pēc naudas reformas neviens nekonvertē rubļus kronās, bet aicina vest uz Igauniju preces vai dolārus. Mūsu pieeja bija pat maigāka. Ja kāds ir nopelnījis Krievijas rubļus, viņš līdz pēdējai kapeikai tos arī saņem. Par tiem var pirkt preces Krievijā vai pārdot šo naudu tirgū pret dolāriem vai Latvijas rubļiem. Uzņēmīgākie to sen jau izdarījuši. Tajā pašā laikā daži gaida uz valdību un žēlojas, zaudējot ar katru dienu arvien vairāk un vairāk, jo Krievijas rublis krīt arvien zemāk. Prasība pēc kompensācijas būtībā ir prasība, lai Krievijas un Latvijas rubļa kursa starpību samaksātu Latvijas iedzīvotāji no savas kabatas. Kādēļ gan lai viņi apdāvinātu Krieviju?

Nav pamata arī apgalvojumiem, ka reforma nākusi negaidīti. Naudas reformu visi gaidīja vismaz kopš gada sākuma, taču no 6.jūlija visi zināja, ka ar 20.jūliju Krievijas rublis tiek atdalīts no Latvijas rubļa un kļūst par ārzemju valūtu. Jau tā pārejas laiks bija dots ļoti liels. Atgādināšu, ka jau pavasarī mēs ļoti ieteicām pārdot produkciju tikai par iepriekšēju vai tūlītēju samaksu. Tie, kuri ņēma vērā šo padomu, nav cietuši nekādus zaudējumus, bet tie, kuri rīkojušies citādi, pieļāvuši lielu neapdomību. Diemžēl arī vilcināties ar šo reformu vairs nedrīkstēja. Bezskaidras naudas nekontrolētā emisija dažādās teritorijās draudēja mūs pārplūdināt.

Visļaunākais gadījums, protams, bija ar Ukrainu, kas laikposmā no 1.jūnija līdz 20.jūlijam ieplūdināja Latvijā vairāk par 6 miljardiem rubļu. Tomēr, kaut arī mēs sajutām briesmas, pirms reformas pastāvošā norēķinu kārtība mums praktiski liedza iespēju aizstāvēties, jo nebija nekāda pamata naudas pārvedumus aizkavēt. Īstenībā šo norēķinu reformu vajadzēja izdarīt vēl agrāk, tomēr, atceroties visus uzbrukumus, kas tai sekoja, varam būt lepni, ka nevilcinājāmies (vismaz pēc 20.jūlija).

Apspriežot Latvijas Bankas politiku, jāsaka, ka nav tālu jāmeklē arī cita iespējamā centrālās bankas politika. Es šeit domāju Krieviju.

Godātie kolēģi, jums ir iespēja izvēlēties. Mans nolūks un uzdevums nav kritizēt kaimiņvalsts centrālo banku. Tomēr minēšu dažus faktus, kuri varbūt ļaus labāk apjaust mūsu izvēles iespējas. Šā gada pirmajā pusē Krievijas Bankas vadītājs Georgijs Matjuhins realizēja stingru monetāro politiku. Jāteic – diezgan cerīgi, jo inflācijas temps sāka samazināties. Valūtas kurss pat nedaudz kritās. Krievijā sāka runāt par rubļa konvertējamību. Uzņēmumi sāka izpārdot savās noliktavās iekrātās preces, tāpēc dažu preču cenas pat kritās. Pierādījās, ka Krievijas rubli var stabilizēt. Diemžēl Matjuhins uzrakstīja atlūgumu un atkāpās. Viņa vietā nāca bijušais Valsts bankas priekšsēdis Viktors Geraščenko. Jaunā politika acīmredzot bija “vispirms parūpēties par ražotāju”. Emisijas “groži” tika palaisti vaļā, un naudas daudzums apgrozībā būtiski pieauga. Tā rezultātā Krievijā cenas strauji cēlās, bet rubļa kurss kritās. Inflācija tur šobrīd ir trīs reizes augstāka nekā jūnijā. Pat ražotāji, kuriem vajadzēja būt pateicīgiem, ir neapmierināti. Aug izejvielu un komplektējošo izstrādājumu cenas, kā arī importa izmaksas. Nav iespējama nekāda plānošana.

Sliktākais ir tas, ka rubļa stabilizācijai vairs netic. Sakarā ar gaidāmo cenu pieaugumu atkal kļuvis izdevīgi uzkrāt preces noliktavās, lai pārdotu vēlāk par augstāku cenu. Uzņēmumi tā rīkojas, jo viegli pieejamie kredīti dara to iespējamu. Tādēļ šobrīd Krievijas prezidents un valdības vadītājs pieprasa daudz stingrāk kontrolēt emisiju. Žurnāls “The Economist” raksta, ka ekonomiskās reformas Krievijā šobrīd visnopietnāk apdraud tieši Centrālās bankas emisijas politika. Taču vēlreiz uzsākt rubļa stabilizāciju Krievijai tagad būs daudz grūtāk nekā pavasarī.

Īsi par 1992.gadā padarīto. Ir izveidota Latvijas Centrālā banka. Ir pārveidota Latvijas Bankas struktūra, atdalot centrālās bankas darbību no komercdarbības. Latvijas Bankas nodaļu darbība pilnīgi pakļauta likuma “Par bankām” vispārējām prasībām, nodaļas bauda augstas pakāpes autonomiju un mācās kļūt par patstāvīgām komercbankām, to filiālēm vai citām kredītiestādēm. Ieviesta sava nauda, kas sekmīgi atdalīta no bijušās PSRS naudas sistēmas un atrodas pilnīgā Latvijas Bankas kontrolē. Veikti pasākumi Latvijas naudas un bankas sistēmas atveseļošanai un pārkārtošanai atbilstoši tirgus ekonomikas principiem. Sekmīgi veikta kredītu un depozītu procentu likmju brīvlaišana, kā arī skaidrās naudas izmaksu liberalizācija. Tie ir pirmie nepieciešamie priekšnoteikumi, lai varētu sākt naudas piesaisti banku iestādēs depozītu veidā.

Sākta Latvijas rubļa stabilizēšana. Diemžēl vēl arvien, pēc Latvijas Bankas novērtējuma, pašmāju cenu inflācija ir ap 15 procentiem mēnesī, bet, kā jau teicu, tā stabilizējas vai vismaz ir redzamas pirmās pazīmes. Tas nozīmē, ka šobrīd mums runa ir nevis par stabilizāciju par katru cenu, kā to patīk teikt mūsu monetārās politikas pretiniekiem, bet gan par hiperinflācijas nepieļaušanu. Situācija ir ļoti cerīga, un dažu produktu cenas pat krītas.

Sākta Latvijas Bankas aktīva iejaukšanās konvertējamo valūtu tirgū nolūkā stabilizēt Latvijas rubļa apmaiņas kursu. Latvijas Banka pārdod bankām ASV dolārus par 177 Latvijas rubļiem gabalā, kā arī atklātā tirgū iedzīvotājiem pēc līdzīga kursa – par 180 rubļiem. Domājam, ka varēsim šo kursu izturēt.

Ieviesta jauna iekšzemes norēķinu sistēma, kas ļāvusi jūtami paātrināt norēķinus Latvijas iekšienē. Tas īpaši attiecas uz pēdējo pusotru mēnesi. Jaunajā norēķinu sistēmā pakāpeniski iesaistījušās visas Latvijas Bankas nodaļas un lielākā daļa komercbanku. To apgrozījums ir ap 95 procentiem no visa bezskaidras naudas apgrozījuma Latvijā gan Latvijas rubļu, gan arī citu nekonvertējamo valūtu ziņā. Dokumentu atrašanās laiku norēķinu sistēmā izdevies samazināt par divām līdz piecām bankas dienām atkarībā no banku atrašanās vietas. Aptuveni 75 procenti no kopējām starpbanku norēķinu maksājumu summām tiek ieskaitīti klientu – saņēmēju – kontos divu bankas dienu laikā.

Aicinu apskatīt norēķinu karti, kas pievienota pielikumā Augstākās padomes Prezidijā iesniegtajām tēzēm. Šāda norēķinu karte sastādīta pēc reālo maksājumu dokumentiem katru dienu, tādēļ turpmāk leģendas par nedēļām un mēnešiem ilgajiem norēķiniem Latvijas iekšienē lūdzu iesniegt kopā ar faktiem. Ja tādi fakti atsevišķos gadījumos arī atklāsies, mēs noteikti reaģēsim un novērsīsim atlikušos trūkumus. Līdz šim man gan ir izdevies dzirdēt pat televīzijas “Panorāmā” izskanējušās baumas par to, ka no Rīgas, piemēram, uz Valmieru norēķini ceļo mēnešiem ilgi. Kad konkrēto gadījumu pārbaudījām, izrādījās, ka 15.datumā maksājuma dokuments ir ienācis Latvijā, bet 17.datumā tas jau ir bijis Valmierā.

Ieviesta jauna norēķinu sistēma ar rubļa zonas valstīm, kas pamatojas uz jebkuras naudas konvertāciju tirgū pēc tās reālās vērtības. Ar Latvijas Bankas atbalstu nekonvertējamo valūtu tirgus pakāpeniski attīstās. Pēc sākotnējo grūtību pārvarēšanas jaunā norēķinu kārtība nodrošinās automātisku valūtas kursu pieskaņošanos atkarībā no reālās attīstības abās iesaistītajās partnervalstīs. Iespējamais inflācijas eksports uz Latviju tādējādi tiks stipri apgrūtināts. Noslēgti vai atrodas slēgšanas stadijā jauni norēķinu līgumi starp Latvijas Banku un citām bijušās rubļa zonas centrālajām bankām. Tie atspoguļo jauno norēķinu kārtību, kā arī paredz daudz lielāku lomu partnervalstu komercbankām ātru, drošu un decentralizētu norēķinu operāciju veikšanā.

Gribu teikt, ka nopietnas grūtības var rasties divos gadījumos. Piemēram, izskatās, ka Ukraina ne visai grib atzīt to, ka mums ir nu jau apmēram 7 miljardus rubļu parādā. Liekas, viņi to labprāt noveltu uz bijušās norēķinu sistēmas rēķina. Vismaz Ukrainas banka šobrīd prasa vispirms noslēgt starpvaldību līgumu, kurā minētā summa tiktu politiski atzīta par starpvalstu parādu, kas pēc tam būtu regulējams starp bankām sarunu ceļā.

Otrkārt, vecajā norēķinu sistēmā ir izveidojies aptuveni 4 miljardus rubļu liels negatīvs saldo attiecībās ar Krieviju. Pastāv pat aizdomas, ka tur aizgājusi arī daļa no Ukrainas rubļiem, kuri izmantojuši mūsu teritoriju tranzītam. To gan ir ļoti grūti konstatēt, jo nauda vispirms ienāca uzņēmumu kontos šeit un pēc tam no šejienes uzņēmumu kontiem ceļoja uz Krieviju. Kurš rublis tieši ir pārskaitīts – tam praktiski nav iespējams izsekot. Lai kā arī būtu, šis negatīvais saldo jeb parāds traucē šobrīd normālām norēķinu attiecībām ar Krievijas Centrālo banku, lai gan iespēju robežās norēķini notiek. Piedevām norēķinu dokumenti Krievijas Bankas norēķinu centros mēnešiem ilgi krājas maisos. Arī citur nav daudz labāk. Nesen Latvijas Banka saņēma paketi, kurā kopš maija bija ceļojuši norēķinu dokumenti no Gruzijas. Gruzijā ir karš. Tur mēs praktiski nevaram neko iespaidot. Liekas, vienīgā reālā izeja ir attīstīt decentralizētus norēķinus caur individuālajām komercbankām, kā tas arī notiek citur pasaulē.

Bez tam, ņemot vērā kursa atšķirības Rīgā un Maskavā, jāapdomā iespējas norēķinus organizēt ar dolāru starpniecību. Atļauts un ieteikts visām komercbankām, arī Latvijas Bankas nodaļām, aktivizēt tiešo korespondētājattiecību veidošanu ar komercbankām Austrumos, lai paātrinātu decentralizētus norēķinus ar rubļa zonas valstīm. Decentralizācija ir ļoti cerīgs attīstības virziens, jo norēķinus caur rubļa zonas centrālajām bankām un to norēķinu centriem bieži vien neizdodas savlaicīgi veikt no Latvijas neatkarīgu apstākļu dēļ.

Par padarīto līdz šim es pirmām kārtām pateicos Latvijas Bankas kolektīvam par tā pašaizliedzīgu darbu. Šobrīd apstākļos, kad mēs maz dzirdam pateicības vārdus un daudz dzirdam nopēlumus, es gribu būt vismaz tas, kurš šiem cilvēkiem pasaka paldies.

Turpmāk Latvijas Banka, pirmkārt, nodarbosies ar to, ka pilnīgi atteiksies no administrēšanas kredītu sadalē, aizstājot to ar reālajai situācijai atbilstošu kredītu procentu likmju politiku. Tā nodrošinās, ka centrālās bankas kredītresursi ir pastāvīgi pieejami visām komercbankām ar vienādiem noteikumiem. To lietošanai gan pamazām jāiegūst izņēmuma raksturs. Bankām vairāk jāpaļaujas uz pašu piesaistītajiem resursiem. Jāsaka, ka Latvijā ir izcili zems īpatsvars tieši piesaistītajiem kredītresursiem. Proti…

Priekšsēdētājs: Repšes kungs, jums atlikušas trīs minūtes pabeigšanai. Vai deputātiem nav iebildumu? Lūdzu.

E.Repše: Latvijā šobrīd ir nenormāli augsts centrālās bankas centralizēto kredītu resursu īpatsvars. Šajos apstākļos kā izsmiekls skan dažu komercbanku apgalvojumi par to, ka Latvijā apgrozībā trūkstot skaidrās naudas. Skaidrās naudas ir pietiekami. Bet kas patlaban netiek darīts? Šajā ziņā kritika ir jāsaņem arī Latvijas Bankas nodaļām, jo netiek strādāts pie šo līdzekļu piesaistīšanas depozītu veidā. Protams, jāņem vērā, ka saskaņā ar bankas vadības un Valūtas fonda kopīgi izstrādāto inflācijas apkarošanas programmu, kas iekļauta ekonomiskās attīstības memorandā, nākamajā gada ceturksnī Latvijas Banka drīkstēs emitēt tikai ļoti ierobežotu daudzumu kredītresursu, kuru precīzu daudzumu vēl tikai koriģēs atkarībā no reālās situācijas. Tādēļ Latvijas Banka veicinās kredītu resursu aktīvāku piesaistīšanu depozītu veidā, lai mazāk būtu jāaizņemas no centrālās bankas. Viss vajadzīgais tam jau ir nodrošināts. Piemēram, brīvās procentu likmes un tamlīdzīgi. Tagad bankām pašām jāizrāda iniciatīva un jāsola pieklājīgi procenti par naudas glabāšanu bankā, kā arī jānodrošina nepieciešamā reklāma. Protams, apstākļos, kad inflācija ir 15 procentiem mēnesī, grūti sagaidīt, ka kāds glabās naudu bankā, piemēram, par 12 procentiem gadā. Jāatzīmē, ka no šā gada 1.jūlija līdz 1.septembrim visu banku kopējie kredītieguldījumi tautsaimniecībā bija palielinājušies tikai par 5 miljardiem rubļu, no kuriem 3,17 miljardi – uz centralizēto kredītresursu rēķina. Tas nozīmē, ka banku aktivitāte kredītresursu piesaistīšanā bijusi tiešām zema.

Latvijas Banka strādās pie iekšējā aizņēmuma obligāciju izlaišanas un aicina arī valdību nekavējoties darīt to pašu. Apstākļos, kad tiek plānots budžeta deficīts, valdības izlaistās obligācijas ir viens no iespējamajiem šā deficīta segšanas avotiem, kam nav inflatīvu seku.

Latvijas Banka nodrošinās ārzemju valūtu tirgū stabilitāti, pati aktīvi tajā piedalīdamās – gan pērkot, gan pārdodot valūtu. Latvijas Banka turpinās īstenot pretinflācijas programmu, kas saskaņota ar Valūtas fondu un citiem ārzemju ekspertiem.

Turpinās darbi pie iekšzemes norēķinu sistēmas uzlabošanas, ieviešot kompjuterizētu sakaru tīklu un pārejot uz elektroniskiem maksājumu dokumentiem papīra dokumentu vietā. Elektronisko norēķinu sistēmu paredzēts ieviest, sākot ar dažām bankām, un pakāpeniski palielināt tās jaudu, kamēr tiks aptverta visa Latvija. Tādā gadījumā norēķini tiks garantēti vienas vai divu bankas dienu laikā. Ar ārzemju ekspertu palīdzību izveidos kvalificētu uzraudzības dienestu komercbanku uzraudzībai un kontrolei, arī nolūkā agrīni pamanīt iespējamās negatīvās novirzes, kādas var rasties bankas darbībā, lai tādējādi mazinātu risku, kas varētu rasties šīs bankas klientiem.

Turpinām veidot dienestu, kas nepieciešams labai centrālās bankas uzdevumu veikšanai. Piemēram, būs makroekonomiskās analīzes dienests, kur tiks piesaistīti nepieciešamie speciālisti un atbilstoša skaitļošanas tehnika. Iesaistot ārzemju ekspertus, varēsim izanalizēt un novērtēt esošo komercbanku, pirmkārt, Latvijas Bankas nodaļu, kredītportfeļus nolūkā laikus novērtēt iespējamās problēmas ar kredītapmaksu un izstrādāt ieteikumus šo problēmu atrisināšanai. Visbeidzot domājam privatizēt atklātās izsolēs vai citādi pārveidot Latvijas Bankas komercnodaļu.

Noslēgumā es gribu teikt, ka Latvijas Banka turēs Latvijas rubļa emisiju dzelžainā kontrolē. Tādējādi vismaz Latvijas Banka savu darbu ekonomiskās reformas laukā izpildīs. Ja arī citi ar Dieva palīgu pildīs savējo, tad pēc kāda laika mēs varēsim atviegloti uzelpot. Godātie kolēģi, paldies jums par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdošanai ir pierakstījušies deviņi deputāti. Pirmais jautās Ozola kungs. Pēc tam Biezā kungs. Kopējais jautāšanas laiks ir 15 minūtes. Un minūte – katram jautājumam.

I.Ozols: Cienījamais Repšes kungs! Starptautiskā valūtas fonda memoranda pielikumā Latvijas ekonomiskās politikas apskata 24.punktā ir fiksēts, ka izveidos speciālu pārvaldes grupu, kura nebūs saistīta ar Latvijas Bankas galveno pārvaldes daļu. Tās uzdevums būs kopā ar Starptautiskā valūtas fonda ekspertiem un ar viņu tehnisko palīdzību radīt īstu divu līmeņu banku sistēmu, kā arī izveidot banku uzraudzības dienestu, kas nodarbotos ar iekšējām un ārējām inspekcijām. Kādi būtu tie rezultāti, jo termiņš šādas grupas izveidei jau ir beidzies? Kad mēs varētu iepazīties ar šiem rezultātiem?

E.Repše: Pie šā darba tiek strādāts. Jāteic, sākotnējie Valūtas fonda ieteikumi un prasības bija tādas, ka šādai grupai ir jāvada Latvijas Bankas komercnodaļas, lai atrautu tās no centrālās bankas vadības. Mēs pierādījām Valūtas fondam, ka reāli tas būtu solis atpakaļ, jo mūsu nodaļām jau ir augsta līmeņa autonomija, – tās jau strādā un vada savu darbību patstāvīgi. Līdz ar to daļēji šīs prasības viena puse tika atcelta, bet, no otras puses, tā grupa, kuras uzdevums šobrīd būs privatizēt bankas nodaļas, ir jāizveido ar Augstākās padomes lēmumu. Vismaz tā ir paredzēts projektā par Latvijas Bankas nodaļu privatizāciju. Pārējie jautājumi, kas te tika skarti, tiek risināti, piesaistot dažādas ārvalstu tehniskās palīdzības.

I.Ozols: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biezā kungs! Pēc tam – Zatulivitera kungs.

J.Biezais: Cienītais prezident! Tā kā ekonomiskā un cita ar to saistītā darbība Latvijā pašreiz ir negatīva un diverģenta, proti, pēdējā laikā stāvoklis tikai pasliktinās, vai nebūtu lietderīgi nodokli iekasēt pirms, nevis pēc darbības? Izvērstāk šo ideju es jums jau iedevu.

E.Repše: Godātais Biezā kungs! Jāteic, ka mana necilā izglītība gan aptver kodolfizikas lauku, nevis negatīvās ekonomiskās telpas. Līdz ar to es nevaru uz jūsu jautājumu faktiski atbildēt.

Priekšsēdētājs: Zatulivitera kungs. Pēc tam – Plotnieka kungs.

V.Zatuliviters: */Repšes kungs, man jums ir šāda satura jautājums! Visiem zināms, ka mūsu ekonomika ir bēdīgā stāvoklī. Dabiski, ka šī stāvokļa dēļ tā ģenerē savus komponentus uz visu tautas saimniecību. Un uz šī fona jūs bez atskatīšanās, kā es sapratu no jūsu uzstāšanās, bankas lietās sekojat stingrajām Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijām. Sakarā ar to paskaidrojiet, lūdzu, ekonomisko pamatojumu savai pārliecībai, ka Starptautiskā valūtas fonda receptes ir derīgas mūsu slimību ārstēšanai. Tikai es pārliecinoši lūdzu jūs nelasīt politinformāciju, bet runāt konkrēti!/

E.Repše: Konkrēti atbildu uz šo jautājumu. Pirmām kārtām, Starptautiskā valūtas fonda pieredze ekonomisko reformu sfērā liecina, ka ļoti daudzas grūtības radušās arī citās valstīs visā pasaulē.

Otrām kārtām, tās nav tikai Starptautiskā valūtas fonda ekspertu rekomendācijas vien. Ir, kā jau teicu, ASV Finansu ministrijas, ir Vācijas Bundesbankas un ļoti daudzu citu tirgus ekonomikas ekspertu ieteikumi. Jāteic, man negribētos, lai tas izskan kā lielība, taču viņi visi, vismaz tie, ar kuriem man ir izdevies runāt, to visu ir atbalstījuši un novērtējuši tā, ka tieši tāda politika ir pareizā.

Priekšsēdētājs: Jautā Plotnieka kungs. Pēc tam – Bojāra kungs.

A.Plotnieks: Godātais referent! Pirms pāris dienām Līvbērzē ne ekonomisti, bet lauku cilvēki man uzdeva jautājumu: kāpēc pie mums, laukos, gāze izmaksā divreiz dārgāk salīdzinājumā ar pasaules cenām? Un paši atbildēja: tāpēc, ka Repšes kunga kredīti ir piešķirti uz tādiem noteikumiem, ka mēs maksājam iepirkuma cenu plus 100 procentus, lai atmaksātu valsts bankai. Šajā sakarībā jūs savā programmā, kas ir lasāma uz četrām lappusītēm, faktiski aprobežojāties ar konstatāciju. Lai nepieļautu inflāciju, hiperinflāciju, jūs kā universālu līdzekli šajā gadījumā, es atļautos teikt, varbūt kā zāles pret vēdergraizēm parakstāt stingro monetāro politiku un arī striktu, tā sakot, kredītresursu politiku. Bet sakiet, lūdzu, vai jūs neaptverat, ka šodienas reālā hiperinflācija ir jūsu bankas striktās politikas rezultāts? Paldies.

E.Repše: Nē, godātais Plotnieka kungs, jo no tādas loģikas izrietētu, ka šobrīd Krievijā, kur centrālā banka realizē tieši pretēju politiku, inflācijai būtu jābūt apturētai. Krievijas Banka taču dod kredītus.

Plotnieka kungs, visas lietas ir savstarpēji saistītas, bet ir zināma metodoloģija, kā regulēt sarežģītus mehānismus. Un, ja viens mēģina regulēt vienu skrūvi, bet otrs tajā pašā laikā mēģina grozīt citu skrūvi, tad tādā gadījumā rezultāts ir tikai sajukums. Plotnieka kungs, visi, arī iepriekšējā jautājuma atbildē minētie eksperti ir vienprātīgi savā secinājumā, ka ir jādara tieši tā. Un, ja šobrīd kādam ir nauda un gāze tiek piedāvāta virs pasaules cenām, tad rodas jautājums: kāpēc viņi pērk no tāda tirgotāja, kas pārdod virs pasaules cenām? Tomēr tas ir risināms citādā veidā, Plotnieka kungs, nevis centrālajai bankai dodot lētus kredītus.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs. Pēc tam – Bula kungs.

J.Bojārs: Repšes kungs, man ir pavisam vienkāršs jautājums. Jūs zināt, ka mēs nodarbojamies ar to vagonu lietu. Jūs mums te jau mazliet ziņojāt par šo lietu. Vai uzstājat, ka jūs toreiz runājāt taisnību?

E.Repše: Jā.

J.Bojārs: Paldies.

E.Repše: Lūdzu. (Zālē smejas.)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bula kungs! Pēc tam – Felsa kungs.

A.Buls: Valdības ekonomiskās politikas memorandā, kas iesniegts Starptautiskajam valūtas fondam, ir teikts: “Latvijas rubļa izdošanas rezultātā no apgrozības izņemtos rubļus nedrīkst izmantot preču iegādei citās rubļa zonas valstīs. Vajag “iesaldēt’’ no apgrozības izņemtos rubļus Latvijas Bankā, līdz tiks panākta attiecīgā vienošanās.’’ Sakiet, lūdzu, kā šis memorandā teiktais rīmējas ar to arestu, ko Krievija ir uzlikusi tiem simtiem miljonu Krievijas rubļu, kuri ir ieplūduši tur un nav “iesaldēti’’ Latvijas Bankā, kā to paredz memorands?

Un otra lieta. Cik liela summa no 7.jūlija līdz 20.jūlijam ir ienākusi Latvijas Bankā apmaiņas rezultātā un kur šī summa pašreiz atrodas? Šie Krievijas rubļi.

E.Repše: Bula kungs, acīmredzot jūsu jautājums rīmējas ar nupat iepriekš ļoti lakonisko Bojāra kunga jautājumu. Paskaidrošu, ka no apgrozības izņemtā summa ir tā summa, kuru Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji izvēlējās naudas reformas gaitā nodot un apmainīt Latvijas rubļos. Tātad katram tika dota pietiekami liela izvēles iespēja līdz naudas reformas pabeigšanai visu izdomāt. Tātad izvēle bija jāizdara līdz 20.jūlijam, ar kādu naudu viņi saistīs savu nākotni, – vai viņi vairāk ticēs Latvijas rublim vai Krievijas rublim. Katrs varēja vai nu iemaksāt savā kontā Krievijas rubļus, vai arī brīvi izņemt tos no sava konta. Un acīmredzot tie rubļi, kuri ir arestēti Krievijā, vai arī, kā mēs to labi zinām, Rēzeknē, ir tā nauda, kas ir izņemta no kontiem. Tas ir pirmām kārtām.

Otrām kārtām, protams, Krievijas vietā es rīkotos līdzīgi, un tā ir atbilde uz jautājumu, kuram šāda rīcība bija izdevīga un kuram neizdevīga.

Trešām kārtām. Ja reiz tas jautājums ir radies, tad, atbildot uz jautājumu, vai šeit uzņēmumiem bija kādi ieguvumi un vai Latvijas ekonomikai bija kādi zaudējumi, es vēlreiz teikšu, ka nauda netika no bankas pagraba tā vienkārši paņemta un kādam uzdāvināta. Banka tika izmaksājusi pieņemtajā kārtībā no kontiem. Ja tā nebūtu izmaksāta Krievijas rubļos, tādā gadījumā pēc vienas vai divām dienām būtu pilnīgas tiesības pieprasīt, lai to izmaksā Latvijas rubļos. Kā jūs zināt, Latvijas rublis tirgū nekad nav nokrities zemāk par Krievijas rubli. Tātad vienmēr par Latvijas rubli ir bijusi iespēja nopirkt Krievijas rubli. Tāpēc tiem uzņēmumiem, kuri steidzīgi Krievijas rubļus izņēma, patiešām nekāds ieguvums nav cēlies.

Protams, te bija ticības lieta. Viņi acīmredzot domāja, ka Latvijas rublis drīz sabruks un tāpēc glāba, ko var. Mēs bankā domājām citādi, bet varbūt skaļi to tajā brīdī neteicām.

Priekšsēdētājs: Repšes kungs, jūsu atbilde ilgst divarpus minūtes.

E.Repše: Jā, es beidzu. Visbeidzot, Bula kungs, kā jau tiešām memorandā rakstīts, tā nauda, kura nebūtu izņemta no banku kontiem Krievijas rubļos, mums, pabeidzot naudas reformu, būtu “jāiesaldē’’ un jāatdod Krievijai, kas arī izdarīts. 1,47 miljardi ir “iesaldēti’’ un netiks lietoti. Protams, mūsu politika bija tāda, ka mēs nebijām ieinteresēti pārāk daudz šo rubļu savos pagrabos uzkrāt un pēc tam atdāvināt Krievijai, jo par šiem rubļiem Latvijā ir iegādātas preces.

A.Buls: Paldies. Mēs dažādi traktējam valdības memorandu.

Priekšsēdētājs: Jautā Felsa kungs. Pēc tam – Krūmiņa kungs.

A.Felss: Cienījamais Repšes kungs! Jūs šajā izdalītajā dokumentā un arī savā runā minējāt vārdus par leģendām – par nedēļām un mēnešiem ilgiem norēķiniem. Sakiet, vai tad, ja atrastos cilvēks, kas spētu pierādīt pretējo, jūs būtu gatavs publiski atvainoties?

E.Repše: Redziet, Latvijas Bankai neviens publiski nav atvainojies par to apvainojumu, kas izskanēja “Panorāmā’’. Mēs palūdzām konkrētus faktus, šos faktus izskatījām un konstatējām, ka Latvijas Banka tur nav vainīga, jo norēķini ir aizgājuši uz Valmieru divās dienās. Tā ka es ļoti lūdzu, pat tad, ja man tagad kāds minētu konkrētu gadījumu, es šeit, tribīnē, protams, nevarētu atbildēt. Taču es aizietu uz banku, rūpīgi izpētītu šo gadījumu, un, ja Latvijas Banka tiešām ir vainīga un ir nokavējusi, kas nav izslēgts, tad tādā gadījumā mēs esam gatavi ne tikai atvainoties par šo gadījumu, bet pat maksāt sodu, kā tas paredzēts visos valdības lēmumos.

A.Felss: Paldies. Vai, realizējot jūsu kredītpolitiku perspektīvā, kā jūs šeit arī rakstāt, jūs prognozējat, ka kāds Latvijas zemnieks varēs pie šiem kredītiem tikt klāt?

E.Repše: Jā, godātie kolēģi! Es prognozēju, bet šeit mums ir tiešām jāaktivizē banku darbība, lai piesaistītu kredītresursus. Es negribu neko pārmest, jo arī savām nodaļām es tiešām varu pārmest šajā ziņā tikpat daudz. Tomēr, ja daži uzskata, ka valdībai vai lauksaimniekiem tikai atliek nodibināt jaunu banku, lai tur kā no pārpilnības raga plūstu kredītresursi, es varu pateikt, ka šobrīd valdības pakļautībā jau ir viena banka – krājbanka ar vairāk nekā 500 nodaļām, kas būtu tieši kā radīta eksperimentiem kredītresursu piesaistīšanā no iedzīvotājiem, maksājot ne mazāk kā 80 procentus gadā par šo depozītu. Un tur tad būtu arī līdzekļi, no kuriem kreditēt lauksaimniecību uz vietas.

Priekšsēdētājs: Jautā Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Tātad faktiski, ja Rietumos bankās piekopj šādu praksi, ka, lai aizsargātos pret kursa krišanos nekonvertējamai valūtai, viņi principā iepērk nekonvertējamo valūtu un mākslīgi uztur zemu kursu. Un šajā sakarā man ir jautājums: teiksim, vai Latvijas Bankas realizētā politika attiecībā uz šo nekonvertējamo valūtu iepirkšanas kursu ir it kā tuva tanī brīdī reālajam kursam? Vai tas pietiekamā mērā nodrošina Latvijas finansu sistēmas aizsargātību pret kaut kādu pēkšņu naudas emisiju, teiksim, šīs nekonvertējamās valūtas darbības zonā? Jo emitēt vienā dienā, piemēram, 2 miljardus Tadžikijas rubļu vai kādus 10 miljardus Krievijas rubļu ir ļoti vienkārši.

E.Repše: Jā, tas, no vienas puses, ir vienkārši, bet, no otras puses, gluži vienā dienā šie procesi tomēr neattīstās. Un jaunā norēķinu kārtība pret šādiem procesiem paredz automātisku un pilnīgu aizsardzību. Vēl vairāk – mēs, vērojot starpvalstu maksājumu bilanci, to ļoti labi redzam. Par to bija ļoti pārsteigti mūsu NVS valstu kolēģi, kuri uzskatīja, ka viņiem savu emisiju izdosies paslēpt, ka neviens to nezinās un ka to tā klusi var izdarīt. Mēs parādījām savas līknes, kur uzreiz ir lēciens, un viņiem teicām: redziet, kur ir jūsu emisija. Taču tagadējā jaunā norēķinu kārtība pret konvertāciju tirgū šādu aizsardzību nodrošina pilnīgi, ko, protams, mēs nevaram nodrošināt Latvijā, tas ir, strukturālo izmaiņu radīto ietekmi arī uz cenām mūsu zemē. Kādu strukturālo? Piemēram, energoresursu cenu atbrīvošanu Krievijā. Taču tas vairs nav monetārs jautājums.

R.Krūmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, 15 minūtes jautājumu uzdošanai ir beigušās. Tā kā daži klausītāji ir zvanījuši pa telefonu, tad es viņu jautājumus nodošu Repšes kungam, lai viņš pēc iespējas publiskā veidā uz tiem atbildētu.

Kāds ir Ekonomikas komisijas atzinums? Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, kolēģi deputāti, dāmas un kungi! Ekonomikas komisija, izskatot savā sēdē Latvijas Bankas darbu un tās darba iespējamo uzlabošanu, neaizrāvās ar pozitīvā konstatāciju un šajā jomā minēja trīs galvenos momentus.

Pirmais. Gada laikā, kopš praktiski strādā šī Latvijas Banka, ir izveidota strādātspējīga banka, bet galvenais – mums pašlaik ir praktiski, ko kritizēt un par ko runāt. Pozitīvi ir tas, ka šī banka ir izveidota, neskatoties uz kadru un pieredzes trūkumu, kāds reāli mums eksistē.

Otrs punkts. Ir ieviesta sava nauda, un tās ieviešanas pieredze ir atzīta starptautiski un arī starptautiski tiek vērtēta kā sekmīga, jo tā pašlaik nodrošina Latvijas rubļa relatīvu stabilitāti.

Un trešais. Banka sākusi īstenot savu naudas politiku, ko neviens no baņķieriem, kurš ir Latvijā strādājis, pēdējo 40–50 gadu laikā nav darījis, jo Latvijai pašai nav bijis šādas naudas politikas, ko svešvārdā sauc par monetāro politiku.

Galvenais bankas darba vērtējums politiski bija šāds: banka ir spējīga mācīties no savām kļūdām, bet diemžēl nav pārgājusi uz nākamo pakāpi, proti, tā vēl nespēj mācīties no citu kļūdām. Un, ja šeit mēs gribētu minēt dažus piemērus, tad tā varētu būt kaut vai šī Ukrainas rubļa invāzija, kuru bija iespējams paredzēt, un to paredzēt bija Latvijas Bankas pienākums. Tā tika par to brīdināta. Šajā gadījumā, protams, novērtējumi vēl tiks doti un strādās attiecīgas institūcijas, kas izvērtēs šā jautājuma ekonomisko un ne tikai ekonomisko pusi… Protams, šī “skolas nauda” šajā gadījumā sniedzas miljardos… Miljardos!

Tāpat varētu minēt lēno iesaistīšanos valūtas tirgū, un es ļoti ceru, ka banka pašlaik mācīsies no citu kļūdām. Ir jāgatavojas privatizācijai par Latvijas rubļiem un arī ārzemju investīciju iespējamajai piesaistīšanai, un tad šie ārzemju kredīti būtu jāspēj pietiekami strauji konvertēt Latvijas naudā, lai tā ieietu šajā apritē. Ir ļoti cerams, ka šoreiz banka to spēs izdarīt.

Taču, lai varētu mācīties no citu kļūdām, vispirms ir nepieciešama analīze. Ir nepieciešams izanalizēt iekšējo situāciju, nepieciešams analizēt tuvākās ekonomiskās telpas situāciju, šajā gadījumā to, kas norit NVS valstīs. Nepieciešams analizēt arī to, kas norit pasaulē. Analīzi, ko Latvijas Banka veic, var uzskatīt par pietiekamu naudas politikas jautājumos, jo tai tiešām ir labi nostādīta šī sistēma, kas palīdz sekot līdzi šiem jautājumiem katru dienu gan Rīgā, gan valstī kopumā, turpretī to nevarētu teikt par ekonomisko analīzi pašu valstī, bet vēl jo mazāk – starptautiskajā līmenī. Tādēļ diemžēl ir jāpiekrīt vērtējumam, ka Latvijas Banka teorētiski strādā pietiekami labi, bet slikti orientējas telpā un laikā, kurā tā darbojas. No tā arī izriet bankas pieņemtie vai varbūt bieži vien nepieņemtie lēmumi, jo katras bankas lepnums un pamats ir pietiekami spēcīga analītiskā bāze un analītiskā puse. Tieši ar to, ka nav šīs analīzes, es varētu izskaidrot arī Latvijas Bankas nepiedalīšanos šāgada, pareizāk sakot, nākamā gada budžeta koncepcijas izskatīšanā, jo tad nevarēs orientēties nākamajā gadā un iesniegt valdībai savus priekšlikumus, kuri, salīdzinot bankas koncepciju ar iesniegto budžeta koncepciju, tagad, maigi izsakoties “neiet kopā”. Taču tas nenozīmē, ka var klusēt, bet nozīmē, ka ir jāiesniedz savi priekšlikumi.

Par maz, mūsuprāt, tiek strādāts pie informācijas novadīšanas, savu lēmumu izskaidrošanas un lielā mērā arī savas uzticības vairošanas. Šajā virzienā ir radīti pirmie dienesti. Var, protams, teikt, ka tas ir arī žurnālistu un dažādu informācijas sistēmu jautājums, taču, ja to nedara citi un ja tas skar uzticību bankai, tad arī bankai pašai daudz vairāk tas ir jādara.

Ļoti lēni rit darbs, lai ieviestu īstu divpakāpju līmeņa banku. Lēni tiek novērtēti banku portfeļi, arī uzņēmumu portfeļi, kā rezultātā vēl nav slēgtas neefektīvās banku nodaļas un, iespējams, arī uzņēmumi. Lēni tiek domāts par banku uzraudzības dienesta veidošanu, trūkst iniciatīvas, lai noregulētu valūtas apriti valstī, lai gan šajā jautājumā premjerministrs publiski pirms braukšanas uz Ķīnas Republiku bija solījis pēc atgriešanās mums iesniegt šo regulējumu, tomēr tas lielā mērā skar arī bankas darbu. Es domāju, ka arī bankas iniciatīva šajā ziņā būtu bijusi nepieciešama.

Piemēram, attiecībā uz Vekseļu likumu. Pirms došanās atvaļinājumā mēs jūs aicinājām, ka ir ļoti nepieciešams ātri atjaunot Vekseļu likuma un Čeku likuma darbību. Un tad mēs runājām par to, ka ar Vekseļu likuma darbību ir iespējams nodrošināt norēķinus vai vismaz daļēji risināt šo jautājumu mūsu valsts iekšienē. Pašlaik likumdošana šajā jautājumā ir pieņemta, bet attiecībā uz Vekseļu likuma darbību tā arī nekur nav dzirdams, ka tā būtu pavirzījusies uz priekšu. Ja banka var izvērtēt uzņēmumu portfeļus, tad ar vekseļu palīdzību var dot ļoti lielu ieguldījumu šīs norēķinu sistēmas veidošanā.

Latvijas Bankas un valdības attiecības. Manuprāt, mums būtu jākonstatē tas, ka Latvijas Banka ir neatkarīga no valdības, bet valdība ir neatkarīga no Latvijas Bankas. Un tas nenozīmē to, ka vienai ar otru nav jārunā un vai jārunā vienai par otru slikti, bet ir jāmācās runāt savā starpā. Mums reizēm iznāk tā, ka mums, piemēram, jautājumā par norēķiniem nākas abas puses aicināt pie mums, komisijā, un tikai tad nu tās sāk savā starpā runāt. Katra runā savu taisnību, bet nav spējīgas sarunāties savā starpā un meklēt šos risinājuma ceļus. Protams, abas stāv pozīcijās, ka neviena nevienai nepakļaujas. Manuprāt, šī prakse varbūt gan vairāk attiecas uz otru partneri – valdību, taču es nedomāju, ka arī Latvijas Banka ir izdarījusi visu, lai to pārvarētu. Pozīcija bieži ir tāda: redziet, valdība nav iesniegusi…! Taču, lai paspertu solīti no savas puses, tas diemžēl netiek darīts. Tiesa, šī problēma, ka nemākam runāt, nemākam vienoties, tā, manuprāt, ir kopējā nelaime visai mūsu valstij, ļoti daudziem, un ir arī viens no mūsu ekonomiskās reformas lēnās gaitas nosacījumiem.

Noslēgumā es gribētu teikt: mēs komisijā atzinām to, ka, mūsuprāt, neesam kļūdījušies, lai gan savā laikā tomēr bija ļoti lielas šaubas, kad izvirzījām Repšes kungu, zinādami viņa pieredzi, izglītību un citus momentus. Mēs tagad tomēr uzskatām, ka neesam kļūdījušies šajā izvēlē, iestājoties par šo bankas prezidentu.

Bez tam es gribētu minēt, ka arī Bankas padome ir uzsākusi ļoti mierīgu un ļoti konstruktīvu darbu. Šīs Bankas padomes sēdes ir ļoti labi sagatavotas, un tieši šajā momentā es Bankas padomes darbībā saskatu zināmu garantu tās darbības uzlabošanai nākotnē. Noslēgumā es varētu novēlēt Latvijas Bankai “saglabāt mugurkaulu” un spēt aizstāvēt savu pozīciju, labāk orientēties telpā un laikā, mācīties runāt un arī, ja tā var teikt, “kustēties” tomēr drusku ātrāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Kehra kungam? Jautājumu nav.

Vēl atzinumu par Latvijas Bankas darbību grib dot Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija. Es tikai gribētu precizēt, Seiles kundze: vai tas notiks komisijas vārdā? Lūdzu, jums tiek dotas 10 minūtes.

A.Seile: Cienījamie deputāti un klātesošie! Man nevajadzēs 10 minūšu. Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai šeit nav ne “galvas”, ne “kakla”, tie abi šodien atrodas Zviedrijā, taču viņi ir izteikuši savu viedokli, un es jums pateikšu mūsu komisijas kopīgo, stipri vienprātīgo, viedokli par bankas darbību.

Tātad vispirms es pateikšu, ar ko komisija nav apmierināta. Latvijas Bankai nav bijusi pietiekama sadarbība ar valdību valsts ekonomiskās politikas veidošanā. Tas ir tas, ko jau uzsvēra arī Kehra kungs, – ka ir jāiet uz šīm sarunām un abām kopā jāveido valsts ekonomiskā politika. Un to var darīt abas, tikai ir jāatrod kopējā valoda.

Nav izpildīts Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par naudas norēķinu paātrināšanu. Var likties, ka es runāju par sīkumu, bet laukos tas ir ārkārtīgi būtiski, jo visas cenas ceļas, bet nauda nepienāk. Es banku nevainoju par to, ja piena kombināti neatdod naudu, bet tieši par šo norēķinu ātrumu es komisijas vārdā vainoju bankas vadību.

Līdz šim nav bijusi pietiekama ieinteresētība un līdzdalība valsts rezervju veidošanā. Arī tā ir kopīga politika ar valdību, tāpēc jāstrādā kopīgi. Tātad runa ir par pārtikas rezervju un degvielas rezervju veidošanu, jo visi esam attapušies pārāk vēlu, kad sniegs jau ir ārpusē, un arī man ir grūti runāt, jo esmu stipri aizsmakusi, tā kā nekur nevarēju atrast Godmaņa solīto krāsniņu, lai to varētu nopirkt.

Par pozitīvo. Arī mēs, lauksaimnieki, zināmā mērā atzīstam bankas darbību par pozitīvu. Par pozitīvu mēs atzīstam arī valsts bankas vēlmi Latvijas rubļa stabilizēšanā. Mēs salikām kopā visas galvas, lai pateiktu pēc iespējas taktiskāk un solīdāk: tātad šo vēlmi mēs atbalstām, bet iesakām pilnveidot šo rubļa stabilizācijas procedūru, un tad varbūt viss būs kārtībā.

Tīri personīgi no savas puses, kas vairs nav komisijas viedoklis, es varu pateikt, ka tiešām priecājos par Repšes “mugurkaulu”. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai? Nav.

Godātie kolēģi, valdības vadītāja atskaiti, es domāju, būtu lietderīgi sākt pulksten 12. Un tādēļ līdz pārtraukumam es gribētu precizēt divas lietas.

Tātad runa ir par Krūmiņa kunga ierosinājumu, ka pēc valdības vadītāja atskaites uzstājas pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji. Tas atbilst mūsu pieņemtajam lēmumam, tāpēc atliek tikai pateikt, lai pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji, kuri vēlēsies uzstāties par valdības vadītāja atskaiti kopumā, piesakās sekretariātā.

Otrs, ko es gribētu precizēt. Ir saņemts Ščipcova kunga ierosinājums par deputātu pieprasījumiem, taču likuma “Par deputāta statusu” 9.pants jau paredz kārtību, kādā tiek izskatīti deputātu pieprasījumi. Sekretariāts man ziņo, ka rakstiski nekāds pieprasījums nav bijis, tādēļ šis jautājums nav apspriežams.

Un visbeidzot. Tomašūna kungs lūdza paziņot plenārsēdei, ka no šodienas līdz 15.oktobrim pie parlamenta bibliotēkas ir izstāde – mācību grāmatu izdevniecības darbs 1990.–1992.gadā, bet 15.oktobrī pulksten 14.00 būs preses konference par mācību grāmatu izdošanas problēmām. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, pulkstenis ir 12.01. Aicinu visus deputātus ieņemt vietas! Arī Rikarda kungu, Krūmiņa kungu, Batarevska kungu…

Godātie kolēģi! Saskaņā ar pieņemto darba kārtību vārds republikas valdības vadītājam atskaitei. Lūdzu, Godmaņa kungs, jums 30 minūtes.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Tā kā ministru kungi jau ir uzstājušies ar savām atskaitēm, es mēģināšu savā runā nekādā veidā nedublēt ministru uzstāšanos, bet atļaujiet manu uzstāšanos sadalīt trijās daļās. Un lai Dievs man palīdz iekļauties laikā.

Pirmā daļa. Par 1992.gadā notikušo, kas jau ir pagājis. Otrā daļa. Par valdības uzdevumiem līdz vēlēšanām. Trešā daļa. Pašas aktuālākās un asākās problēmas, kas skar ne tikai mūsu valdību, ne tikai jūs – parlamentu, bet arī visu tautu.

Ja mēs atgriežamies pie shematiskās situācijas, kādā valdība darbojās 1992.gadā, atļaujiet man izdalīt šādus etapus pa mēnešiem.

Janvāris. Krievija vispār pārtrauc degvielas piegādi Latvijai. Valdība pieņem ārkārtēju lēmumu par 6 procentu maksājumiem natūrā attiecībā uz energoresursiem. Valdība steidzami ņem kredītus Somijā, Zviedrijā, izmanto Dānijas un Taivānas palīdzību. Ministri steidzīgi iepērk degvielu Vācijā. Rezultāts – līdz 15.aprīlim izdodas gandrīz pabeigt apkures sezonu, neapstādināt lauksaimniecības pārstrādi, sagādāt degvielas rezervi sējai. Turpina darboties rūpniecība un transports.

Februāris. Neskatoties uz noslēgto klīringa līgumu ar Krieviju un citām NVS valstīm, šie līgumi netiek pildīti. Krievija ir gatava saņemt pārtiku, bet nav gatava piegādāt degvielu. Prasības par eksporta tarifu apmaksu ar atpakaļejošu datumu. Līdz ar to valdība pieņem lēmumu par pārtikas centralizētu nenosūtīšanu uz Krieviju. Ir tikai viens atsevišķs neliels gadījums, kad tika nosūtīts tā sauktais zondējošais sūtījums Sanktpēterburgai. Valdība uzdod iepirkt degvielu decentralizēti, iesaistot privātstruktūras, jo centralizēts iepirkums nav iespējams. Pārtika tiek realizēta rietumvalstīs vai barterveidā NVS valstīs. Rezultāts – Latvijas Republika atšķirībā no Lietuvas nenonāca tādā situācijā, kur lauksaimnieku ārējais parāds sastādīja 10 miljardus.

Marts. Notiek Latvijas Republikas valdības un lauksaimnieku tikšanās, kurā lauksaimnieki izvirza kategoriskas prasības par dīzeļdegvielu natūrā sējai, paziņo par nespēju samaksāt par dīzeļdegvielu kredītresursu trūkuma dēļ. Valdība pieņem lēmumu par dīzeļdegvielas iegādi par kredītiem, piešķir to no sagādātās valsts rezerves un izsniedz lauksaimniekiem uz kredīta, 10 rubļu vietā ņemot 2 rubļus, turklāt ar tiesībām atmaksāt no ražas ienākumiem. To pašu turpina kreditēt attiecībā uz degvielu siena un lopbarības sagādei. Rezultāts – sēja tika veikta netraucēti. Jāsaka gan, ka tikai 30 procenti no pieprasītā tika izņemti, taču tas palīdzēja veikt ne tikai sēju un lopbarības sagādi, bet arī ražas novākšanu.

Aprīlis – maijs. Strauji pieauga nemaksas par lauksaimnieku sagādāto produkciju. Nav bankas kredītu, lai kreditētu tirdzniecību, it īpaši Rīgā. Valdības rīcība – panākt, lai tirdzniecība no Rīgas decentralizētos uz Rīgas rajoniem, tiek sagatavoti pasākumi, lai izveidotu Ārkārtējo privatizācijas komisiju ar valdības kontroli Rīgā un citās pilsētās. Rezultāts – tajā brīdī situācija neapmierinoša. Nemaksas diemžēl nesamazinās.

Aprīlis un maijs. Sāk katastrofāli trūkt skaidrās naudas Krievijas rubļos. Strauji pieaug nemaksas sistēma kartotēkas veidā. Naudas komitejas darbs. Naudas komiteja pieņem lēmumu par Latvijas valsts rubļu kā paralēlas valūtas laišanu apgrozībā līdzās Krievijas rubļiem. Rezultāts – izdodas noregulēt skaidrās naudas trūkumu un nosegt lielo starpību starp skaidro un bezskaidro naudu Latvijas rubļos. Izdodas izmaksāt algas visiem budžeta iestādēs strādājošajiem, kā arī citiem.

Taču vienlaikus, Latvijas Bankai liberalizējot inkasācijas noteikumus, ļaujot tos veikt privātfirmām un nekontrolējot skaidrās naudas atlikumus uzņēmumu kasēs, rodas kvalitatīvi jauna situācija – nauda sāk apiet banku, sākas nemaksas budžetā. Daudzi rūpniecības uzņēmumi netieši atver norēķinu kontus Krievijā, kas vēl vairāk atbīda kredītresursus no bankas un palielina nemaksas budžetā.

Jūnijs. Sakarā ar skaidrās naudas apriti tirdzniecībā un trūkumiem tajā strauji pieaug nemaksas ķēde. Tirdzniecības ķēde. Tirdzniecība – lauksaimniecības pārstrāde – lauksaimniecības ražotāji. Valdība visādā veidā stimulē tirdzniecības decentralizāciju Rīgā, tirdzniecība pāriet no pilsētas uz rajoniem, un praktiski pieņem lēmumu pārkārtoties ar komisijas izveidi. Budžetā tiek ieplānots 600 miljonu aizdevums, lai varētu norēķināties ar lauksaimniekiem par produkciju, par kuru ir parādā.

Jūlijs. Izveidojas ārkārtas finansu situācija sakarā ar iespējamo bezskaidrās naudas invāziju no citām NVS valstīm. Tiek pieņemts ārkārtējs budžets 1992.gadam, kur valdība nāk ar priekšlikumu pirmo reizi budžetā atvēlēt naudu valsts rezervēm – minimālai energoresursu iepirkšanai, graudiem, pārtikai, kā arī citām vajadzībām, kas ir absolūts antikrīzes solis. Lai varētu noslēgt memorandu ar Starptautisko valūtas fondu, valdība nāk ar priekšlikumiem radikāli mainīt nodokļu sistēmu. Jāteic, ka šī nodokļu sistēma tika mainīta sasteigti, tomēr rezultāts bija tāds, kas apmierināja Valūtas fondu, un šis memorands tika parakstīts. Tieši budžetā izveidojās 900 miljonu deficīts. Jūlijā tika uzsākta decentralizēta valsts rezervju iepirkšana.

Augusts. Konti. Katastrofāli pieaug nesamaksātās pārtikas rezerves, kas uzkrājas valsts saldētavās, noliktavās. Lauksaimnieki pieprasa nekavējošu samaksu. Veidojās totālas neražas draudi. Valdības darbs – netradicionāls ceļš, lai nelauztu memorandu ar Valūtas fondu. Valdība pieņem lēmumu par iekšējo aizņēmumu viena miljarda apmērā no valsts uzņēmumiem un atrisina divus jautājumus.

Pirmkārt, tiek samaksāts miljards lauksaimniecībai. Otrkārt, netiek pieprasīta no Latvijas Bankas liela kredītresursu emisija. Pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē pēc kara tika izveidotas pārtikas rezerves, arī graudu rezerves. Augustā valdība pieņēma lēmumu par graudu rezerves izveidi, ņemot vērā neražas draudus. Tā pirmo reizi iepērk graudus par pasaules cenām, kas zināmā mērā atbalsta lauksaimniekus. Tanī pašā laikā tika pieņemts lēmums kreditēt lauksaimniekus ar dīzeļdegvielu līdz nākamajai ražai. Respektīvi, tā ir netieša subsīdija.

Septembris. Sākas totāla rūpniecības krīze Latvijā, kas izpaužas šādos veidos. Pirmkārt, energoresursu padārdzināšanas rezultātā preces kļūst konkurētnespējīgas. Otrkārt, kaut arī kartotēkas princips formāli ir pasludināts par neesošu, tomēr paliek savstarpējie parādi. Treškārt, Latvijas Bankas ieviestie paaugstinātie Latvijas rubļa kursi pret NVS valūtu izsauc negatīvu reakciju gan mūsu rūpnieku vidū, gan arī viņu partneru vidū Krievijā. Tāpēc valdība šo jautājumu risina un mēģina atrast kompromisu starp rūpniecību un Latvijas Banku.

Tas būtu ļoti īss darbības pārskaitījums 1992.gadā.

Tagad atļaujiet man pieskarties stratēģiskajiem uzdevumiem, kurus valdībai nepieciešams realizēt praktiski līdz vēlēšanām vai vismaz jāsagatavo iestrādes, lai nākamajai valdībai nebūtu problēmu ar šiem jautājumiem.

Stratēģiskie uzdevumi iekšpolitikā. Pirmais – privatizācija. Pieņemot likumu par sertifikātiem, valdības galvenais uzdevums ir nodrošināt sertifikātu sistēmas praktisku ieviešanu, piesaistot krājbanku, Statistikas pārvaldi un arī sakarā ar ekonomisko reformu atsevišķi izveidotas institūcijas.

Otrs stratēģiskais uzdevums. Valdībai ir nepieciešams panākt, lai Augstākā padome pieņem lēmumu par valsts īpašuma pārdošanu tikai par Latvijas rubļiem.

Trešais. Ir precīzi jādefinē privatizācijas fonda izlietošanas iespējas ārkārtējos antikrīzes apstākļos, neejot pa klasisko ceļu, ka privatizācijas fonds ir domāts tikai privatizācijai.

Ceturtais. Neapšaubāmi ir jāturpina pilnvarot valsts institūciju darbība ārkārtējos antikrīzes apstākļos privatizācijas sfērā. Jāturpina šīs ārkārtējās komisijas darbība tirdzniecībā, paplašinot to uz citām sfērām, arī uz sabiedriskajiem pakalpojumiem un citur. Tas ir jautājums par privatizāciju.

Otrais jautājums iekšpolitikā – valsts īpašums un tā pārvalde. Te var izdalīt šādus valdības uzdevumus. Pirmkārt, visu līdzšinējo valsts īpašuma konversijas aktu pārbaude, to atbilstība likumdošanai. Neatbilstības gadījumā valdība uzsāk tiesas procesus. Valdības pusē atbildīgās personas pārstāv Ekonomisko reformu ministrija un Tieslietu ministrija. Otrā pusē – uzņēmums vai – ārkārtējos gadījumos – arī pašvaldība.

Otrkārt, kontroles un revīzijas dienests pie ministrijām un komisijām. No uzņēmumiem regulāri tiek prasīti pārskati par stāvokli valsts īpašumā pirms tā konversijas. Ministri personīgi atbild par valsts īpašumu savā nozarē.

Treškārt, precīza īpašuma nodalīšana starp valdību un pašvaldībām.

Ceturtkārt, armijas īpašuma konversija likumā noteiktajā kārtībā, pamatā uzskatot, ka viss nekustamais īpašums ir Latvijas valsts īpašums. Arī šeit ir paredzami likumdošanas jautājumi, kas neapšaubāmi var novest pie tiesas procesiem.

Un pēdējais ir valsts īpašuma pārņemšana. Mēs uzskatām, ka tas valsts īpašums, kas bija līdz 1940.gadam, arī tagad ar visām tiesībām ir valsts īpašums, un visa šī konversija, kas nenotiek likumā noteiktajā kārtībā, nav iespējama. Tātad otrais valdības uzdevumu bloks beidzas ar kredo – valdība ar savām institūcijām uzņēmās un uzņemas pilnu atbildību par valsts īpašumu visā Latvijas teritorijā.

Trešais uzdevums, ko valdībai nepieciešams veikt un kas ir viens no lielākajiem trūkumiem valdības darbā, ir antimonopoldarbība. Antimonopoldarbībā var izdalīt šādus punktus, kurus nepieciešams pieņemt ar Ministru padomes lēmumiem.

Pirmais. Jāpieņem Ministru padomes lēmums, kas nosaka divu tipu monopolu sarakstu Latvijas Republikā. To monopolu, kuri strādā, tikai Latvijā realizējot preces un pakalpojumus, un to monopolu, kuri strādā eksportam. Šie saraksti ir jāapstiprina ar valdības lēmumu.

Otrkārt. Antimonopolkomitejas statuss ir jāpaceļ virs nozaru ministrijām un jāpakļauj tieši Ministru padomei. Ja šī antimonopolkomiteja nespēj efektīvi funkcionēt, tad tā nonāk Augstākās padomes atbildīgās komisijas pakļautībā.

Trešais. Monopolcenu uzskaite, kontrole un ierobežošana. Lai to veiktu, ir jāizveido tarifu padomes pie katras no nozarēm, bet tarifu padomes vada nevis nozares atbildīgie pārstāvji, bet gan pamatā vai nu Finansu ministrijas, vai valdībai tieši pakļautās personas.

Ceturtais. Monopolu sadalīšana un pārveidošana. Šeit es pamatā runāju par monopoliem gan lauksaimniecībā un enerģētikā, gan kopumā arī visās citās sfērās.

Un piektais stratēģiskais uzdevums, ko nepieciešams veikt valdībai kopā ar Latvijas Banku valsts iekšpolitikā, ir lata stabilizācijas fonda izveide. Un šajā jautājumā mēs saskatām trīs uzdevumus.

Pirmais. Lai stabilizētu topošo valūtu, mums ir nepieciešama konvertējamā valūta. Tāpēc valdība nāk ar kategorisku priekšlikumu – Latvijas valsts īpašumu pārdot tikai par Latvijas rubļiem, jebkuru citu valūtu konvertējot speciālā Valsts bankas atbildīgā institūcijā.

Otrais. Patēriņa fonda izmaksas notiek tikai Latvijas Republikas rubļos. Šis priekšlikums šeit jau ir izskanējis no valdības puses, un mēs uz to pastāvam. Latvijā ir jāpārtrauc izmaksas dažādās valūtās. Latvijā var maksāt tikai Latvijas oficiālajā naudā (es šeit domāju algu, arī patēriņa fondu).

Un trešais. Ir jāveicina eksportprodukcija un eksportpolitika uz valūtas zonu.

Ja runājam par uzdevumiem ārpolitikā, tad šajā brīdī valdībai pamatā jādarbojas šādos virzienos: Austrumos jāveido stabili tirdzniecības līgumi ar Krieviju un citām NVS valstīm. Mūsu mērķis ir panākt vislielāko labvēlību tirdzniecības līgumā ar Krieviju. Mēs nevaram parakstīt brīvās tirdzniecības līgumu, jo brīvās tirdzniecības līgums neparedz eksporttarifus ne no vienas puses. Ja Krievija pastāv uz eksporttarifiem, tad mēs šādu līgumu parakstīt nevaram.

Otrs. Šis līgums ir parakstāms, tikai koordinējot to ar starpbanku nolīgumiem. Un šajā sakarā es gribu pateikt valdības pozīciju. Ir izslēdzama tāda situācija, ka banka slēdz savus starpnorēķinu nolīgumus, bet valdība slēdz tirdzniecības līgumus; ka banka atver jaunus korespondētājkontus, bet veco kontu sastāvus uzliek uz valdības pleciem. Jo gadījumā ar Krieviju, kur mums negatīvais saldo sastāda piecus miljardus, mūs sagaida šāda reakcija. Krievijai ir kategoriska prasība par šīs naudas nopirkšanu pret valūtu, tai ir kategoriska prasība nopirkt šeit nekustamo īpašumu, tai ir kategoriska prasība būt privileģētā stāvoklī uzņēmējdarbībā. Es uzskatu, ka šie negatīvie rēķini ir izveidojušies ne tikai valdības darbības rezultātā, bet arī bankas rīcības rezultātā, tā ka šeit pieļaujami tikai koordinēti līgumi. Diemžēl gadījums ar Igauniju pierāda, ka banka neiet šo ceļu. Tā pirms divām dienām noslēdz līgumu ar Igauniju par konvertējamo valūtu, bet valdība par to uzzina divas dienas vēlāk. Šāda situācija nav pieļaujama.

Nākamais. Mums ir svarīgi definēt vēl arī šādas lietas. Mums ir jādefinē tranzītattiecības ar Krieviju un ar austrumvalstīm, kuru tranzītceļi iet caur šejieni, kā arī jāizstrādā tranzīta nosacījumi, lai tie būtu abpusēji izdevīgi.

Mums ir jānodefinē līdz galam īpašumu princips, pastāvot uz to, ka viss īpašums, kas ir Latvijas teritorijā, ir Latvijas valsts īpašums. Mēs izejam no nulles varianta īpašuma attiecībās.

Uz Rietumiem mūsu konkrētie uzdevumi ir šādi. Runājot par Starptautisko valūtas fondu, Pasaules banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, mums šīs kredītlīnijas ir ne tikai jāsaglabā, bet arī jāpastiprina. Tāpēc mums ir jāturpina memorands ar Valūtas fondu, stingri ievērojot tā atsevišķās daļas, bet iespēju robežās jāmēģina tās savstarpēji arī koriģēt. Koriģēšanā mēs redzam šādus darbības virzienus: pirmkārt, nepieciešamas pārrunas ar Valūtas fondu, kredīt­emisijas jomā ņemot vērā cenu indeksu un inflāciju Latvijā.

Otrkārt, patēriņa fonda ierobežojumu mīkstināšana pirmā iemesla dēļ.

Treškārt, minimālās algas un iztikas minimuma palielināšana, kurai tomēr ir jāatpaliek no cenām, jo pretējā gadījumā mēs tiešām nonāksim hiperinflācijā.

Otrs uzdevums ir kredītlīnijas, kas nāk no Pasaules bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, un tās ir jāizmanto kopējai infrastruktūrai. Šajā ziņā valdība cieši iestājas par Valsts investīciju bankas, par Valsts hipotēku bankas, par Valsts importa un eksporta bankas izveidi. Varbūt ar laiku tās kļūs par akciju sabiedrībām, taču sākumposmā tām ir jābūt valsts institūcijām. Visi kredīti, kas tiek ņemti, ir jāņem uz pašatmaksāšanās principa, kaut vai caur konvertāciju pēc kursa: dolārs – Latvijas rublis. Ir jāorientējas uz importu aizstājošas un uz eksportu veicinošas tautsaimniecības izveidi, ņemot kredītus no ārpuses.

Tāpat vajadzētu būt atsevišķai politikai, kā pārveidot lielās ražotnes, investējot šeit naudu un ejot tādu ceļu: valsts uzņēmums – valsts akciju sabiedrība, un daļas akciju pārdošana jau tālāk privātajiem investoriem.

Un pēdējais. Ir jādomā, kā ārējā ekonomiskajā politikā piesaistīt ārvalstu investīcijas. Acīmredzot šeit valdībai uzdevums ir tas, kas nav atrisināts: mums ir jāapvieno pašmāju, nacionālais kapitāls kā investīcijas kapitāls ar ārzemju investīciju kapitālu. Ir jāapvieno šīs investīcijas no abām pusēm. Šis solis vēl nav sperts, bet tas valdībai ir jāsper. Neviens cits to neizdarīs.

Ja mēs runājam par ārpolitikas uzdevumiem tīri politikas jomā, tad jautājums numur viens ir karaspēka izvešana sarunu ceļā. Šo procesu vada viennozīmīga delegācija ar valsts ministru priekšgalā. Jebkuras citas investīcijas var tikai šīs delegācijas darbību pastiprināt, papildināt un atbalstīt. Šajā jautājumā ir jābūt absolūtai koordinācijai.

Otrkārt, mums ir jāpanāk dziļāka integrācija Rietumos, kas ir nepieciešama visā posmā Eiropas Kopienā, kas ir nepieciešama arī kredītlīnijas saglabāšanā ne tikai ar esošajām organizācijām, bet arī ar atsevišķām valstīm. Es jau teicu, ka mums ar Krieviju ir jāuztur abpusējas maksimāli ekonomiski izdevīgas tirdznieciskās attiecības. Tas pats ir minēts beidzamajā punktā par reālo kooperāciju Baltijas valstīs. Šinī vietā valdība ir izkļuvusi no nulles punkta, šī kooperācija ir uzsākta enerģētikas jomā pēc modeļa Ventspils – Mažeiķi.

Tagad atļaujiet skart tos jautājumus, kurus valdība uzskata par visasākajiem jautājumiem un kuri būtu jārisina patlaban vistuvākajā laikā.

Pirmais bloks ir finansu problēmas – nodokļi un budžets. Šobrīd valstī stāvoklis ir šāds: mēs esam izpildījuši 900 miljonu budžeta parādu, kas radās, formējot otrā pusgada ārkārtējo budžetu. Tātad ir atdoti 600 miljoni no valsts pārstrādes uzņēmumiem un 300 miljoni no sociālā budžeta. Taču tajā pašā laikā ir parāds Latvijas Bankai, kas kopā ar procentiem par enerģētiku sastāda vairāk nekā miljardu un kas valdības situāciju pašreizējā finansiālajā stāvoklī padara ļoti smagu. Tiesa gan, par šo parādu, par šo kredītu, ir iepirktas valsts rezerves.

Pie visa tā ir vēl otrs jautājums – par budžeta nemaksām. Ir 2,5 miljardu lielas nemaksas budžetā. Kāda ir valdības nostāja? Ir jāatrod kompromisa variants starp rūpniecību un Latvijas Banku. Un mūsu variants ir tāds: ir jāizskata iespējamība izkonvertēt variantā 1:1 to naudu, par kuru ir aizsūtīta produkcija līdz 20.jūlijam, bet par kuru reāli nauda uzņēmumu kontos ir ienākusi līdz 20.oktobrim. Tiklīdz šis kompromisa variants tiks atrisināts, tūdaļ nežēlīgi stājas spēkā valdības 300.lēmums. Ir 11 miljardu lieli uzkrājumi, kas patlaban ir tautsaimniecībā. Ja uzņēmumi paliek parādā budžetam un nerealizē šo produkciju, tad ministri turpina 300.lēmuma darbību un ir personīgi atbildīgi par to, lai šī produkcija tiktu realizēta gadatirgus veidā administratīvā vai kādā citā kārtā, izsaucot katra valsts uzņēmuma direktoru un runājot ar viņu atsevišķi.

Trešais jautājums pie finansēm. Ņemot vērā to, ka parlaments tūlīt pat pieņems likumu par grāmatvedību un likumu par otrā pusgada pārskatiem, valdības uzdevums tuvāko mēnešu laikā ir izdarīt to, kas ir paredzēts neatliekamajos pasākumos. Praktiski ir jāizveido grāmatvedības sistēma līdz pat tādiem soļiem kā grāmatvežu atestēšana, izveidojot grāmatvežiem arī attiecīgus kursus.

Nākamais. Mēs nemākam iekasēt nodokļus, jo mums nav sistēmas, kā to pareizi īstenot. Finansu inspekcija tomēr netiek galā ar saviem pienākumiem, tāpēc valdība uzskata, ka Latvijai nav jāizgudro speciāla nodokļu iekasēšanas sistēma, bet ir jāņem vai nu Vācijas, vai Dānijas sistēma un tā jāizmanto kā 1:1 šeit, Latvijā. Tas ir viens no uzdevumiem valdībai, bet Tieslietu ministrija ir atbildīga, lai nekavējoties iesniegtu parlamentam likumu par to, lai būtu visstingrākās juridiskās sankcijas pret nodokļu nemaksātājiem. Mums ir jāatzīst, ka citādi budžets nebūs spējīgs subsidēt tautsaimniecības nozares ārkārtējā situācijā, tāpēc subsīdiju vietā ir jāizmanto ārvalstu un iekšējo investīciju koeficientēšanas princips un jāizmanto arī valsts īpašuma pārdošanas rezultātā iegūtie līdzekļi.

Kredo: vispirms ar visiem spēkiem jācīnās pret patēriņa tipa budžeta deficītu, lai pierādītu pasaulei, ka mēs esam spējīgi ņemt kredītus tautsaimniecības investīcijām un mums paliek ilgtermiņa investīciju tipa budžeta deficīts. Patēriņa budžeta deficītu atļauties mēs nevaram. Un šo principu budžetā ir nācies ievērot, nepalielinot nodokļu procentu. Vispirms ir jābūt budžeta koncepcijai, jāatrisina šie jautājumi parlamentā valsts budžetā, sociālajā budžetā un pašvaldību budžetā. Jāpublicē atklātībai tuvākajā laikā normatīvi mērķsubsīdijām un dotācijām pašvaldībām. Šai lietišķajai grupai ir jāstrādā kopā ar valdību un pašvaldībām, lai sadalītu šos budžeta nosacījumus par decentralizēto un centralizēto pārvaldi.

Otrais visasākais jautājums ir saistīts ar valsts rezervēm. Ja valsts nonāk krīzes situācijā, tad valsts rezerves vairs nav ekonomisks, bet gan politisks faktors. Īpaši svarīgs tas ir ārkārtējā – krīzes – situācijā, kad mums ir nepieciešama pārtikas rezerve, energoresursu un graudu rezerve. Ārkārtējā situācijā tas ir gandrīz vai vienīgais valdības un valsts instruments, kā palīdzēt vistrūcīgākajiem, vismazāk apmaksātajām iedzīvotāju grupām. Un otrs šo valsts rezervju mērķis ir izmantot tās kā pretmonopola cenu instrumentu ne tikai attiecībā uz lauksaimniecību, bet arī uz visām citām nozarēm. Tāpēc valdība iestājas par principu, ka patlaban valsts rezerves stāv augstāk, nekā iespēja privatizācijas fonda līdzekļus izmantot tikai tīrai privatizācijai. Tāpēc valdība iestājas par principu, ka šinī krīzes situācijā, valstij vai pašvaldībām realizējot pašvaldību īpašumu, daļa līdzekļu ir jāizmanto, lai nomaksātu šīs valsts rezerves. Valdība uzskata, ka valsts rezerves tagad pārdot nedrīkst. Krīzes situācija vissmagākā var būt martā – aprīlī, un, ja valdība pārdos šīs rezerves tagad, tad mums nebūs, ar ko šo krīzes situāciju mīkstināt. Tāpēc mēs uzskatām, ka šis iekšējais parāds, ko valdība ir saņēmusi no valsts uzņēmumiem, mums gada laikā ir jānosedz. Mēs griezīsimies pie šiem uzņēmumiem ar lūgumu, lai šīs izmaksas varētu sākt pavasarī, nevis šajā gadā.

Tāpat domājam turpināt konsultācijas ar Latvijas Banku, lai graudu un energoresursu variantā būtu iespējams tas, ka mēs varētu Latvijas Bankai ieķīlāt šos resursus ar visu to vērtību, kuru cena tikai augs, lai tādā gadījumā nepaliktu parādā ne tikai naudā, bet lai mēs nepaliktu parādā arī natūrā. Tāpēc uzskatām, ka Augstākajai padomei ir nekavējoties jāpieņem lēmums par valsts rezervju nozīmīgumu un par to, kādi ir varianti, kā šīs valsts rezerves nosegt. Tie daļēji varētu būt privatizācijas fonda līdzekļi, daļēji arī iespējas atlikt šos maksājumus līdz nākamā gada pavasarim.

Nākamais jautājums, par kuru es gribu šeit runāt, ir jautājums par attiecībām ar Latvijas Banku. Arī šis jautājums ir samilzis. Es galvenos principus jau pateicu. Uzskatu, ka Latvijas valdībai ar Latvijas Banku ir jādarbojas koordinēti. Un Dievs ir mans liecinieks, ka koordinācijas virzienā lielākoties esmu no savas puses izdarījis visu, ko nu esmu varējis. Un tomēr ir problēmas, kas bija jāatrisina, bet par kurām es nedzirdēju Repšes kunga referātā. Pirmkārt, kopīgi ir jāapzinās, cik lielai Latvijas rubļu masai ir jābūt Latvijā gan skaidrā, gan bezskaidrā naudā, lai normāli noritētu finansu aprite, pastāvot šai cenu inflācijai.

Otrkārt, Latvijas Banka nedrīkst aiziet prom no kredītpolitikas tautsaimniecībā. Tas nozīmē, ka šī kredītpolitika jebkurā gadījumā jāapspriež kopā ar budžeta koncepciju.

Trešais jautājums. Es uzskatu, ka valdībai ir jāsadarbojas ar banku, lai banka panāktu to, ka privātmonopols naudas apmaiņā šajos naudas punktos pārietu no privātām rokām valsts bankas rokās. Lai banka veiktu šo invāziju, šo intervenci valūtas tirgū.

Trešais. Acīmredzot, sadarbojoties valdībai ar banku, ir jāatrod visu šo garantiju jautājums. Nevar būt tāds stāvoklis, ka Latvijas Banka praktiski ne par ko nedod garantijas, ja runa ir par ārzemju investīcijām.

Ceturtais. Mēs uzskatām, ka banka nevar aiziet prom no savstarpējām ieskaitēm un norēķiniem Latvijas teritorijā. Šeit tad arī ir valdības un bankas sadarbības iemesli, un es domāju, ka tas ir tikpat svarīgs jautājums, kā veidot tālāk kredītpolitiku un savstarpējo ieskaiti.

Kaut gan man nav laika, lai to visu varētu smalki izrunāt, tomēr mums ir divi priekšlikumi. Ja valdības darbība nekoordinēsies ar bankas darbību, tad mums ir divi priekšlikumi.

Pirmkārt, Bankas padome ir jāpapildina ar tautsaimniekiem, kas zina stāvokli rūpniecībā, kas zina stāvokli lauksaimniecībā, kas zina stāvokli citās ražošanas sfērās.

Mēs uzskatām, ka finansu ministram Bankas padomē ir jābūt balss­tiesībām, nevis tikai novērotāja tiesībām. Mums valdībā ir tāds viedoklis, ka jāveido valsts komercbanka, kas nodarbotos pagaidām ar valsts uzņēmumu apkopošanu, ņemot vērā arī visas šīs norēķinu problēmas gan sakaros ar ārzemēm, gan arī iekšzemē, valsts bankai atstājot tipiskas centrālās bankas funkcijas. Mūsuprāt, lēmums par to, ka valsts banka uz laiku var pildīt gan emisijas bankas lomu, gan arī piedalīties kā komercbanka, ir nepareizs. Jābūt valdības kontrolētai komercbankai, kas veic un risina tos jautājumus, kuri diemžēl nav atrisināti.

Trešais jautājums. Es uzskatu, ka tas ir ļoti saasināts jautājums par divām lietām: par lauksaimniecību un par rūpniecību.

Lauksaimniecībā mums ir divas galvenās problēmas, kas jārisina valdībai. Pirmā problēma: ir godīgi jāpasaka lauksaimniekiem, ka budžetā nebūs līdzekļu, lai subsidētu pārtikas produkcijas jaunās cenas, kas janvārī pieaugs vismaz līdz 380 rubļiem par cūkgaļu, līdz 30 rubļiem par pienu, līdz 240 rubļiem par liellopu gaļu. Mums šādu subsīdiju nebūs. Tajā pašā laikā mums ir skaidri pateikts, ka neviens no ārpuses netaisās uzturēt Latvijas lauksaimniecību, kurā graudu bilance atbilstu lopu skaita bilancei. Neviens mums nedos miljonu tonnu graudu, ja nebūsim spējīgi parakstīt čeku par 100 miljoniem dolāru. Tāpēc valdības uzdevums numur viens ir tieši palīdzēt lauksaimniecībai un Latvijā izveidot decentralizētu iepirkuma sistēmu, lai aizietu prom no “Latvijas labības’’ monopola, palīdzēt šinī grūtajā brīdī lauksaimniekiem saglabāt ciltslopus, bet tajā pašā laikā palīdzēt realizēt to lopu skaitu, kas neatbilst esošajai graudu bilancei. Tas ir jāizdara, lai lauksaimniecība varētu saņemt naudu, eksportējot savu preci. Šāds ir reālais stāvoklis.

Otrais uzdevums, kas mums ir jāveic lauksaimniecībā, ir tāds, ka mums ir jāstiprina lauksaimniecības kooperācija. Tas ir Lauksaimniecības ministrijas departamenta uzdevums numur viens. Šī kooperācija jāveic no apakšas, izveidojot pagastu piensaimnieku biedrības, nododot viņiem viennozīmīgi pārstrādes uzņēmumus pagastu līmenī, lai pēc tam veidotos rajonu biedrības. Tad varētu būt runa par rajonu pārstrādes nodošanu viņu rokās, līdz veidotos attiecīgā centrālā biedrība. Šie ir divi galvenie jautājumi, kas ir jāatrisina. Tas ir, ir jāpalīdz eksportam un jāpalīdz to jautājumu risināšanā, kas saistīti ar kooperāciju un pašpārvaldi laukos.

Trešais uzdevums viennozīmīgi ir saistīts ar netiešajām subsīdijām, kas parādās sakarā ar minerālmēsliem. Tas tiek turpināts. Līdz šim tā bija arī ar degvielu. Valdība nevar solīt, ka šīs subsīdijas par degvielu un par attiecīgām lietām turpināsies arī nākamajā gadā. Šajā gadā valdība to darīja. Ja būs ārkārtēja situācija, valdība šo jautājumu izskatīs, bet šādus solījumus dot patlaban nevaram.

Rūpniecība. Rūpniecībā ir divas galvenās problēmas: par pirmo problēmu es jau teicu. Šeit ir jāatrod kompromisa variants, jo pretējā gadījumā es baidos, ka mūs sagaida vēl lielākas nemaksas budžetā. Ir pat iespējami streika draudi. Tāpēc šeit kompromiss starp rūpniekiem un banku ir ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautājums.

Sakarā ar to, ka nevaru iekļauties laikā, es tikai pateikšu vēl trīs tēzes.

Iztikas minimums. Iztikas minimumu ir pieļaujams izmaksāt tikai atbilstoši budžeta iespējām. Tiklīdz situācija uzlabojas, iztikas minimumam ir jāaug, bet tas nedrīkst pārsniegt cenu pieaugumu. Mums ir jāiziet uz pensiju līmeni – 3000 rubļu. Es domāju jau no 1.novembra, ja tas būs iespējams budžeta ietvaros.

Otrs jautājums sakarā ar iztikas minimumu un ar bezdarbu. Mums ir pilnīga skaidrība, ka ir jāturpina īstenot mūsu Ministru padomē pieņemtie nolikumi par sabiedriskajiem darbiem.

Trešais. Valsts turpinās darbu aizsardzības jomā, kurš izpaudīsies kā robežu pārņemšana savā aizsardzībā, kuģu darbības organiskā sakārtošanā un vīzu režīma sagatavošanā. Valdība ir atradusi daļēju risinājumu cietuma jautājuma finansēšanai 50 procentu apmērā. Risinās to arī turpmāk. Tiesu lietās galvenie uzdevumi: tuvākajā laikā tomēr jāpanāk likuma par valsts ierēdņiem pieņemšana. Jāpieņem arī likums par korupciju un par tiesu varu.

Un pēdējais, ko es gribu teikt, ir tas, ka es laikam par citām lietām varēšu atbildēt jautājumos. Par pašu aktuālāko jautājumu valdība tagad uzskata apkures sezonu. Komisija jau ir pieņēmusi lēmumu. Valdība vakar to izskatīja, kā maksāt par apkuri. Apkure Latvijā sākas šodien. Apkures sistēmas apmaksa ir pietiekami sarežģīta. Es varēšu par to atbildēt jautājumos.

Otrs aktuāls jautājums ir stāvoklis ar enerģētiskajām valsts rezervēm.

Trešais jautājums ir rūpnieku konflikti ar Latvijas Banku.

Ceturtais jautājums ir palīdzība lauksaimniekiem.

Un pats pēdējais jautājums. Valdība uzskata, ka mēs esam vienots kabinets. Krīzes situācija ir, taču valdība uzskata, ka pašreiz kabinets ir spējīgs darboties līdz nākamajām vēlēšanām pavasarī. Ja deputātu kungi uzskata, ka valdības kabinets šinī brīdī ir šķeļams, es valdības vārdā varu pateikt, ka valdība tad sanāks ārkārtējā sanāksmē šodien pat šinī zālē un izskatīs jautājumu par to, cik pamatots ir šis priekšlikums no deputātu puses. (Zālē troksnis.) Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Jautājumu uzdošanai pierakstījušies desmit deputāti. Jautājumus sāk Freimaņa kungs. Pēc tam – Caunes kungs. Lūdzu laikus ieņemt vietas pie mikrofona, lai ietaupītu laiku. Tas neattiecas uz Freimaņa kungu.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godmaņa kungs! Lūdzu, paskaidrojiet, vai jūs akceptējat un varat parakstīties zem Jurkāna kunga atskaites runas? Viss.

I.Godmanis: Man ir jāatbild ar trim punktiem. Nē, vienā punktā es atbildēt nevaru. Man ir divas minūtes laika. Pirmkārt, Jurkāna runa pamatā tika apspriesta kabinetā, un, ja mēs runājam par šīs runas saturu, tad apmēram 85 līdz 90 procentu apmērā šī runa atbilst valdības ārpolitikai. Taču par šo runu kabinets izteicās negatīvi trijos aspektos.

Pirmkārt, mēs uzskatām, ka runa pēc formas ir nepieņemama triju iemeslu dēļ. Trīs principi tur pilnīgi nav ievēroti. Pirmais princips: viens no kabineta locekļiem nevar uzstāties par citu kabineta locekli, kaut arī netieši. Tas ir viens.

Otrais – Latvijā valdības politikā nav psiholoģiskā terora, šis ir neveiksmīgs arguments, ko ārlietu ministrs izvēlējies.

Trešais. Līdz šim nav pieņemts Pilsonības likums, un to nevar uzskatīt par de facto. Tas jautājums jārisina Augstākajai padomei.

Ceturtais. Ārlietu ministrijas darbībā viennozīmīgi ir jāpastiprina akcents, veidojot pretpropagandu – veidojot aktīvu pretpropagandu tai propagandai, kas mums nelabvēlīga nāk no Austrumu puses. Tajā pašā laikā varu teikt, ka mēs izanalizējām šos negatīvos momentus ārlietu ministra runā un viņam tas tika pateikts – Ārlietu ministrijas politika nevar būt atšķirīga no valdības politikas kopumā, kura televīzijas raidījumā tika formulēta ar manu muti. Un tā nevar būt atšķirīga arī no valsts galvas politikas. Tas viss ārlietu ministram tika norādīts.

Mēs panācām vienošanos, ka šie principi netiks pārkāpti. Tātad valdības kabineta principi saglabāsies. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Caunes kungs. Pēc tam – Eglāja kungs.

I.Caune: Godmaņa kungs, jūs Tautas frontes domes sēdē apliecinājāt, ka jautājums ar apkuri ir atrisināts. Vai varat sīkāk paskaidrot, kā jūs atrisināsit jautājumu ar Līvānu māju apkuri, individuālo māju apkuri, kurām arī ir vajadzīgs šķidrais kurināmais, jo arī šie cilvēki laikam ir Latvijas valsts iedzīvotāji? Ne tikai pilsētnieki, kuri daudzos gadījumos nav pilsoņi.

I.Godmanis: Atļaujiet man uz šo jautājumu atbildēt, jo laika trūkuma dēļ to nepaguvu pateikt.

Pirmkārt, valsts mazuta rezerve šobrīd ir lielāka par 160 tūkstošiem tonnu vajadzīgo 270 tūkstošu vietā. Decentralizēti iepirktā degviela ir apmēram 105 tūkstoši tonnu, tāpēc pašvaldībām, ņemot vērā Inčukalna krātuves rezerves un ņemot vērā nomaksas sistēmas par šķidro gāzi, mēs varam pateikt, ka šinī brīdī, no materiālā viedokļa, mēs apkures sezonu varam nodrošināt visā Latvijā. Tas ir viens.

Otrs – kā mēs domājam atrisināt finansēšanas jautājumu? Par to spriež atsevišķas komisijas kopā ar pašvaldībām. Es pateikšu tikai trīs principus.

Pirmais princips. Mēs nevaram ņemt mazāk kā 60 rubļu par kvadrātmetru centrālapkures darbošanās laikā.

Otrais princips. Tie, kuri nevar nomaksāt šo summu pilnībā, nemaksās vairāk par 30 procentiem no saviem ienākumiem.

Trešais princips. Mēs nevaram gaidīt, kamēr cilvēki izvēlas – maksāt vai nemaksāt. Tāpēc šī iekasēšana notiks darbavietās un arī sociālās nodrošināšanas nodaļās.

Ceturtais princips. Ja pensionāram vai maznodrošinātam cilvēkam šo līdzekļu pietrūkst, lai nomaksātu par apkuri, taču viņš maksā jau 30 procentus, kuri iziet ārpus valstij noteiktās vismazākās minimālās robežas, tad tādā gadījumā šie procenti var tikt samazināti.

Piektais princips. Ņemot vērā visus šos momentus, mums tomēr pietrūkst 12 miljardu. Lai šos miljardus segtu, mēs ierosinām daļu privatizācijas fonda līdzekļu novirzīt šīs krīzes situācijas normalizēšanai, lai nosegtu šo bilanci.

Nākamais. Tie, kuri nevar samaksāt uzreiz, maksās līdz nākamā gada apkures sezonai.

Un pēdējais princips. Jā, tiem cilvēkiem, kuri atnesīs uz darbavietām savu īres līgumu un parādīs, ka viņiem ir tāds dzīvoklis, kurā ir centrālā apkure, vai viņiem ir malkas apkure, vai viņiem ir sava māja, tātad katrā ziņā pierādīs, ka viņiem ir iegādāti savi apkurei nepieciešamie materiāli, viņiem, protams, nebūs jāmaksā šie procenti.

Lūk, kā apgāde notiks tiem, kuriem nav sagādāts. Šim nolūkam ir domātas valsts rezerves, Caunes kungs, un tās patlaban sastāda 170 tūkstošus tonnu, kas tiks novirzītas tām pašvaldībām, tiem cilvēkiem, kuriem nav šo kurināmo līdzekļu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Eglāja kungs.

V.Eglājs: Cienījamais premjerministr! Es esmu pārliecināts, ka uz meliem balstītu tiesisku valsti uzcelt neizdosies. Šajā sakarā man ir jautājums: vai jūs uzskatāt, ka par tieslietu ministru var būt cilvēks, kurš, atnācis uz Jēkaba ielu, stāsta deputātiem klaju nepatiesību?

I.Godmanis: Vai jūs varētu precizēt, kādu nepatiesību?

V.Eglājs: Kad jūs būsit atbildējis uz manu jautājumu, tad es precizēšu.

I.Godmanis: Es varu atbildēt tikai vienu. Es rūpīgi klausījos, ko teica tieslietu ministrs, un viņš atbild par saviem vārdiem. Viņš atbild par saviem vārdiem arī kabineta priekšā. Ja jūs varēsit pierādīt, ka kaut viens vārds no tā, ko viņš saka, ir nepatiesība, tad tādā gadījumā jums ir pilnīgs pamats izteikt savas domas un šeit ierosināt attiecīgu jautājumu. Attiecībā uz to, ko dzirdēju, ko man tieslietu ministrs teica, man nav nekāda pamata uzskatīt, ka viņš ir melojis.

V.Eglājs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Ozola kungs.

I.Ozols: Godājamais premjer! Iepazīstoties ar valdības atskaitēm un arī noklausoties tās, es visu laiku mocījos dziļā neziņā. Uz kādu reālu 5.Saeimas vēlēšanu termiņu ir orientēta valdība, kad tā atskaitījās? Jūs gan nobeigumā teicāt – pavasaris. Es gribētu lūgt jūs precizēt: kad, jūsuprāt, reāli varētu notikt Latvijas 5.Saeimas vēlēšanas?

I.Godmanis: Varu atbildēt. Es neesmu pilnvarots kabineta vārdā to teikt. Es varu darīt zināmas tikai savas domas. Es varu pateikt kā deputāts, nevis kā kabineta vadītājs. Kabineta vārdā neesmu šeit tiesīgs izteikties, jo šo jautājumu mēs neesam apsprieduši. Pēc mūsu valdības domām, visdziļākā krīzes situācija acīmredzot būs marta beigās un aprīļa sākumā. Es domāju, ka vēlēšanas ir jāveic pēc šā krīzes perioda. Tātad reālais termiņš varētu būt maijs vai jūnijs.

Otrs aspekts. Ir zināms precīzs rezultāts no Uzņēmumu reģistra, kuram ir jābūt. Iedzīvotāju reģistram ir jābūt pabeigtam līdz 1.janvārim. Lūk, šie divi faktori. Turklāt vēlēšanas nedrīkst veikt visdziļākās krīzes posmā.

Priekšsēdētājs: Jautā Biezā kungs.

J.Biezais: Cienītais premjerministr! Lūdzu saprast manu jautājumu nevis kā dzīšanos pēc oriģinalitātes, kā tas iznāca iepriekšējā reizē, kad es meklēju patiesību. Pēc manas izpratnes, esošā sistēma vairāk patērē, nekā rada. Un, rēķinot pasaules cenās, tā enerģētiski vispār nav uzturama. Kāpēc jūs to gribat saglabāt un paturēt visos punktos un vienībās par jebkādu cenu?

I.Godmanis: Atbilde ir šāda. Valdība uzņemas atbildību tikai par valsts rezervēm. Valsts rezerves nozīmē: kurināmā krājumi iedzīvotājiem, nepieciešamais graudu daudzums, lai saražotu maizi, un pārtikas rezerve trūcīgajam slānim. Par to mēs esam uzņēmušies atbildību un šīs valsts rezerves iepirkuši.

Attiecībā uz to, vai mēs gribam saglabāt šeit šādu sistēmu. Rūpniecību, kas ražo energoietilpīgi, bet materiāli neefektīvi – nē. Tomēr šeit ir divi momenti. Pirmais moments. Rūpniecība 1991.gada sākumā neefektīvi izmantoja tos līdzekļus, kuri tai parādījās brīvo cenu rezultātā, lai pati pārstrukturētos. Otrais moments. Diemžēl kredītresursu līnija, lai mēs pārstrukturētu rūpniecību atbilstoši mūsu neatliekamo pasākumu programmai, kura ir pieņemta 1991.gada februārī, reāli parādīsies tikai novembra sākumā. Un tad tiks uzsākta reāla rūpniecības pārstrukturēšana.

Un pēdējais šā jautājuma sakarā. Diemžēl tas neattiecas tikai uz rūpniecību, bet arī uz lauksaimniecību, taču tam es jau pieskāros savā runā. Ne tikai uz rūpniecību attiecas šis disbalanss. Šis disbalanss ir arī lauksaimniecībā. Diemžēl šajās galvenajās nozarēs mums nav sabalansēta struktūra. Un tā ir jāpārveido. Valdība necentīsies saglabāt to struktūru, kāda tā ir. To mēs atklāti šeit esam pateikuši.

Priekšsēdētājs: Jautā Ābiķa kungs.

Dz.Ābiķis: Ministru domas jautājumā, kuru es uzdošu, dalījās, tāpēc, zināmā mērā nojaušot, ka jūsu domas varētu bieži vien identificēt ar tā sauktajām kabineta domām, es šo jautājumu adresēju jums. Redziet, šā gada beigās ir jānoslēdzas valsts valodas atestācijai. Loģiski, ka daudzās nozarēs, tādās, teiksim, kā policija, kā izglītības sistēma, arī tieši krievu skolās strādājošos no darba neatbrīvos. Tas būtu vienkārši neloģiski, jo daudzās nozarēs vienkārši nav cilvēku, ko likt vietā. Taču vai jūs pieļaujat iespēju, ka budžeta iestādēs strādājošajiem, kuri šo eksāmenu nebūs nokārtojuši, varētu būt diferencēta pieeja algas jautājumā? Proti, nepalielinot budžetu, tie, kuri vēl nav nokārtojuši eksāmenu, jo nezina valodu, varētu saņemt mazāk. Tas tomēr stimulētu ātrāku valodas apgūšanu. Vai jūs pieļaujat šādu iespēju, nepalielinot kopējos izdevumus?

I.Godmanis: Es atbildēšu ar diviem punktiem. Valdība uzskata, ka neapšaubāmi visos līmeņos – gan valdības ministriju līmenī, gan valsts iestāžu līmenī, gan pašvaldību līmenī – it visos līmeņos ir jāstimulē un jāpalīdz cilvēkiem apgūt latviešu valodu. Tas ir, lūk, šis stimulēšanas un palīdzēšanas princips. Šajā ziņā piespiešanas princips iedarbosies tīri negatīvi. Tajā pašā laikā cilvēkiem ir jāsaprot, ka šis termiņš nebūs bezgalīgs. Tas, ko jūs ierosināt, ir viens no variantiem, kas tiešām varētu papildus arī stimulēt, lai apgūtu latviešu valodu. Tomēr uzskatu, ka veikt administratīvus pasākumus, kā jūs pats jau pareizi pateicāt, un atbrīvot cilvēkus no darba… Pašreiz mums nav tāds ekonomiskais stāvoklis, lai ietu šo ceļu.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Godmaņa kungs! Strādājot šajā vagona lietā, ir nopratināti dažādi cilvēki un ir dažādas versijas. Viena no versijām ir tāda, ka šis vagons tika izvests ar jūsu šansi. Vai tas atbilst patiesībai? Ja nē – tad kāpēc?

I.Godmanis: Tas nekad neatbilst patiesībai. Un es varu atbildēt ļoti īsi. Pirmkārt, man šeit rokā ir slēgtā valdības sēdē apspriestais dokuments, ko ir parakstījis Finansu inspekcijas priekšnieks Pupčenoka kungs. Mēs valdības sēdē esam to apsprieduši. Mums, valdībai, ir savas domas par šo skaidrās naudas transfertpolitiku. Un mēs viennozīmīgi uzskatām, ka pilna atbildība par šo transfertu ir jāuzņemas attiecīgajām bankas struktūrām. Praktiski un konkrēti.

Konkrēti par šā vagona lietu. Pirmkārt, iekšlietu ministrs man darīja zināmu, ka Rēzeknē ir aizturēts vagons. Es iekšlietu ministram devu komandu to vispār arestēt. Pēc tam iekšlietu ministrs teica, ka man ir jāpiezvana bankas prezidentam un jākonsultējas par šo jautājumu. Es zvanīju bankas prezidentam un prasīju, vai šis naudas eksports ir saskaņots ar banku. Atbilde bija: “Tā ir privātā nauda, un tā nekādā gadījumā nav saistīta ar valsti.’’ Visa tālākā atbildība, manuprāt, par šo naudas transfertu ir jāuzņemas bankas prezidentam. Man ir šis dokuments, kuru esam izskatījuši. Manas sankcijas šim naudas eksportam nav bijis.

Priekšsēdētājs: Jautā Plotnieka kungs.

A.Plotnieks: Godātais Godmaņa kungs! Jūs savā atskaitē lauksaimniecībai veltītajā daļā izteicāt tādu pieņēmumu, reizē arī konstatāciju, ka budžetā nebūs līdzekļu, lai subsidētu lauksaimniecību. Tātad lauksaimniecības produktu cenas tā vai citādi mainīsies un tirgū pircēju nebūs. Kas notiks ar ražotāju – tas paliek atklāts jautājums. Izsakieties, lūdzu, šajā sakarībā! Mani interesētu viens: kāda ir valdības turpmākā nostāja, lai tā vai citādi ietekmētu lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas, jo pašreizējā situācijā ir izdevīgi ražot tikai graudus, nevis nodarboties ar piena un gaļas lopkopību. Ja mēs šeit, parlamentā, neko kopīgi ar jums neizlemsim, vai mēs, ejot katrs savu ceļu, nenonāksim pie tāda rezultāta, ka faktiski “uzspridzināsim’’ Latvijas piena un gaļas lopkopību?

I.Godmanis: Atbildu jums ar šādiem punktiem. Pirmkārt, valdība gāja ceļu, iepērkot valsts rezervi 160 tūkstošus tonnu graudu par pasaules cenām, pat daļēji virs pasaules cenām. Arī koncerns “Latvijas labība’’ iepirka šo labību virs 20 rubļiem. Šis bija solis, lai atbalstītu lauksaimniekus šajā neražas situācijā. Tas bija valdības solis, kas atbalstīja lauksaimniecību. Valdība visu 1992.gadu piešķīra netiešas degvielas subsīdijas lauksaimniekiem. Tā nebija pilnīga, bet vismaz daļēja subsīdija. Valdība nevar uzņemties garantijas par šo netiešo subsīdiju arī nākamajā gadā, taču valdība var uzņemties atbildību par netiešo subsīdiju divos jautājumos. Pirmkārt, attiecībā uz minerālmēsliem tā turpinās strādāt un sagādās apmēram par vienu miljonu dolāru gadā šķidros minerālmēslus. Otrkārt, ar meža materiāliem. Attiecībā uz šo iepirkuma politiku, lai lauksaimnieki izmainītu šo savu ražošanas struktūru – graudi, lopi –, es valdības uzdevumus jau nosaucu.

Pirmkārt, valdībai ir jāvirza lauksaimnieku kooperācija no apakšas, lai pārstrādes uzņēmumi pakāpeniski nonāktu pašu lauksaimnieku rokās. Tādējādi līdz ar to izmainīsies arī iepirkuma cenu struktūra, jo laucinieki paši vairāk kontrolēs pārstrādi. Viņi saņems naudu ne tikai par pienu un lopiem, bet arī par sviestu, par krējumu un par citiem pārstrādātajiem produktiem.

Un vēl otrs ļoti smags uzdevums. Lauksaimniecības ministrijai un citām ministrijām šinī brīdī, kad mainās šī struktūra – lopi, piens un graudi – atbilstoši pasaules cenām, valdībai ir jāstimulē daudzveidīgu decentralizētu eksportfirmu izveidošana, kuras palīdzētu zemniekiem viņu produkcijas realizācijā un eksportēšanā. Valdība ir griezusies arī pēc ārzemju palīdzības, lai šo eksportu nodrošinātu. Citus solījumus valdība šoreiz nav spējīga dot. Ja budžetā izbrīvēsies līdzekļi, mēs varam šo jautājumu izskatīt vēlreiz. Taču budžeta krīzes situācijā, kad mums ir jāsavāc atpakaļ 2,5 miljardi, pirmais jautājums, kas mums būs jārisina, būs iztikas minimums, lai tādējādi cilvēkiem dotu iespēju nopirkt produktus.

Priekšsēdētājs: Jautā Cilinska kungs. Pēdējais jautājums – Apsīša kungs.

E.Cilinskis: Pirms jūsu atskaites, Godmaņa kungs, es vēlreiz pārlasīju tādu materiālu, kurš tika iesniegts maijā par neatliekamajiem pasākumiem Latvijas tautsaimniecībā. Un šajā materiālā ir kāda ļoti interesanta tabula. Neatliekamie pasākumi Latvijas Republikas tautsaimniecībā 1992.gadā sākas ar namu pārkārtošanu uz krāsns apkuri, un tālāk ir arī vēl daudzas citas lietas. Tā kā man nav laika pārjautāt par visiem mani interesējošajiem punktiem, mans jautājums ir šāds: vai valdība būtu gatava iepretim visiem šiem izpildes termiņiem sagatavot vēl vienu tādu pašu tabulu, kuri no šiem punktiem ir bijuši alegorija, kuri no šiem punktiem ir izpildīti un kuriem ir mainījies izpildes termiņš? Paldies.

I.Godmanis: Jā, to mēs varam izpildīt. To es esmu darījis arī šeit. Man šī atskaite ir līdzi, es gribēju par to runāt, taču tad man ir nepieciešams pavisam cits laiks, kuru jūs man nedosit. Mēs šo informāciju jums sagatavosim, es jums varu prelimināri pateikt, ka mēs šo neatliekamo pasākumu plānu esam izpildījuši 85 procentu apmērā.

Priekšsēdētājs: Jautās Apsīša kungs.

R.Apsītis: Godātais Godmaņa kungs! Daži mani vēlētāji ir izteikuši tādu viedokli, ka valdība ir aizliegusi tirdzniecību ielās it kā tikai tāpēc, lai koncentrētu tirgošanos atsevišķos veikalos un līdz ar to arī peļņu iegūtu tikai atsevišķi cilvēki. Kā jūs varētu komentēt šādu viedokli?

I.Godmanis: Es atbildēšu šādi. Ar 1.oktobri, kad tika ieviests apgrozības nodoklis par visu produkciju… Tas ir netiešais nodoklis, kuru var iekasēt, atšķirībā varbūt no peļņas nodokļa, kuru var noslēpt. Tā kā šis nodoklis tiek ieviests visā Latvijas teritorijā, ir ārkārtīgi svarīgi nepieļaut, lai Latvijā notiktu tirdzniecība, kas principā ir nekontrolēta, nereģistrēta. Tas ir tas, kas notiek uz ielām. Un tāpēc valdības ārkārtējās komisijas uzdevums bija vērsts divos plānos.

Pirmais. Panākt, lai līdz 1.novembrim likvidētos monopols tirdzniecībā Rīgas pilsētā un arī citās pilsētās. Es domāju, ka 1.novembrī es jums varēšu ziņot, ka Rīgā šādu pārtikas tirdzniecības monopolu vairs nebūs vispār.

Otrais. Panākt, lai, decentralizējot tirdzniecību, lielākā daļa jau būtu uzsākusi šo veikalu privatizāciju. Arī par to es jums varēšu noziņot. Es zinu, ka atsevišķos rajonos tas jau ir noticis 40 vai 50 procentu apmērā.

Un pēdējais – ielu tirdzniecība. Mēs pieņēmām šādu lēmumu: ja pašvaldība uz vietas nav izsniegusi licenci, ja pašvaldība kopā ar Finansu inspekciju nekontrolē ienākumus, ko ietirgo cilvēks īpaši iekārtotā vietā, kur pašvaldība to atļāvusi, tad viņš tirgoties uz ielas nevar, jo, tirgojoties uz ielas, viņš nemaksā apgrozījuma nodokli, nerunājot nemaz par citiem maksājumiem. Tāpēc attiecībā uz ielu tirdzniecību ir pieņemts šis stingrais lēmums. Mēs sanāksim kopā un prasīsim, kāpēc pašvaldības, municipālā policija neizpilda šo prasību. Mums nevienam nav bijis nodoma sakoncentrēt naudu un peļņu vienās rokās. Tāds pārmetums ir nevietā.

Priekšsēdētājs: Paldies. 15 minūtes jautājumiem ir pagājušas. Kurdjumova kungs un Buķeles kundze nepaguva uzdot jautājumus. Paldies Godmaņa kungam.

Nākamie runās komisiju vadītāji, kuri ir pierakstījušies. Uzstāsies Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, Rūpniecības komisija, Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija, kā arī Arhitektūras un celtniecības komisija.

Lūdzu, Rikarda kungs, par procedūru!

R.Rikards: Frakcija “Satversme” pieprasa pārtraukumu plenārsēdē uz 15 minūtēm, lai pieņemtu politisku lēmumu par valdību kopumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Es gribētu vienoties ar “Satversmes” frakcijas vadību. Arī mēs gribētu sniegt politisku paziņojumu, taču mēs vispirms gribētu noklausīties debates un pēc tam lūgt pārtraukumu, kad būsim uzklausījuši visus deputātus un viņu viedokļus. Varbūt atklājas kaut kas pavisam jauns, ko mēs nezinām. Vai nevarētu vienoties tā, ka mēs reizē taisītu šo pārtraukumu?

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Saskaņā ar procedūru mums ir jānoklausās komisiju ziņojumi un pēc tam būs debates. Mēs, protams, varam Rikarda kunga ierosinājumu ņemt vērā. Tāda ir mūsu prakse, bet, Rikarda kungs, ja mēs runājam par lietderību, tad…

R.Rikards: Tātad frakcijai saskaņā ar mūsu lēmumiem ir tiesības pieprasīt pārtraukumu. Mēs pieprasām 15 minūšu ilgu pārtraukumu, lai pieņemtu politisku lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tāda ir mūsu prakse. Ja frakcija pieprasa, mēs šādu pārtraukumu organizējam. Pārtraukums – 15 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpināsim darbu! Vārds Rikarda kungam.

R.Rikards: Frakcija “Satversme” ir pieņēmusi politisku lēmumu par neuzticības izteikšanu valdībai kopumā. Frakcija lūdz vārdu paziņojumam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

R.Rikards: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Frakcija “Satversme”, uzsākot darbu Augstākās padomes 4.sesijā, izvirzīja konkrētu mērķi un piedāvāja programmu tā sasniegšanai, proti, Latvijas Republikas 5.Saeimas vēlēšanas sarīkot 1993.gada martā. Tās pamatā bija politiskās, ekonomiskās un tiesiskās situācijas analīze mūsu valstī, kuras galvenie secinājumi joprojām ir nemainīgi.

Pirmkārt. Augstākās padomes un valdības galvenais uzdevums bija Latvijas neatkarības atjaunošana. Pašreizējais darbs vairs neatbilst šodienas politiskajām un ekonomiskajām realitātēm.

Otrkārt. Izpildvaras vispārējā krīze, valdības bezprogrammas darbības neefektivitāte un arī Augstākās padomes faktiskā nespēja piespiest valdību sniegt dziļu un aptverošu informāciju par ekonomisko stāvokli valstī pārvēršas nespējā izvērtēt un koriģēt šīs valdības darbību.

Treškārt. Valdības pretrunas ar Latvijas Banku un pašvaldībām ir sasniegušas tādu pakāpi, kas draud ar varas paralīzi un rīcības nespēju pašvaldību līmenī.

Ceturtkārt. Tiesiski nav nodrošināts Latvijas valsts konstitucionālais pamats, jo 1991.gada 21.augustā formāli par spēkā esošu pasludinātā Satversme joprojām nedarbojas, kā rezultātā tiek pieņemti tai pretrunīgi likumi, aug tiesiskais nihilisms visos valsts institūciju līmeņos. Arvien plašāk izvēršas vispārēja saimnieciskā, tiesiskā un ierēdnieciskā patvaļa.

Piektkārt. Nav nodrošināta valsts robežu aizsardzība, neefektīva ir cīņa pret organizēto noziedzību un korupciju.

Sestkārt. Konsekvences trūkums, valdības un Augstākās padomes politikas pretrunīgums un neizlēmība vājina Latvijas pozīcijas Krievijas karaspēka izvešanas jautājumā. Sarunu neefektivitāte paver ceļu stihiskumam, tiesiskai nekonsekvencei, kā rezultātā pastāv drauds, ka Krievija, neatteikusies no armijas pārziņā esošajiem īpašumiem, uz šīs bāzes izveido militāristu apsaimniekotas ekonomiskās struktūras.

Septītkārt. Pastāvot objektīvām ekonomiskajām grūtībām, valdība tajā pašā laikā nav darījusi visu nepieciešamo, lai tautas dzīves līmeņa lejupslīde nekļūtu katastrofāla.

Šajā situācijā frakcija “Satversme”, paliekot uzticīga saviem deklarētajiem principiem, paziņo:

1. Galvenais cēlonis valdības darba neefektivitātei kopumā ir valdības vadītāja nespēja organizēt politiski un ekonomiski konsekventu valdības darbu. Tādēļ frakcija izsaka neuzticību Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

2. Jebkurā gadījumā frakcija pieprasīs atsevišķu balsojumu par neuzticības izteikšanu ārlietu ministram, iekšlietu ministram un ekonomisko reformu ministram.

3. Frakcija atkārtoti apstiprinās savu nostāju, ka vēlēšanām jānotiek 1993.gada martā.

Tālāk laikposmā līdz 5.Saeimas vēlēšanām frakcija iestāsies:

1) par likumdošanas izveidi, kas nepieciešama savlaicīgai un sekmīgai vēlēšanu norisei;

2) par tādu likumu pieņemšanu tautsaimniecības jomā, kas paver ceļu Latvijas pilsoņus nediskriminējošai privatizācijai un īpašuma tiesību juridiskajai sakārtošanai, topošās finansu sistēmas nosargāšanai un attīstībai;

3) iestāsies par delegācijas sastāva izmaiņu sarunām ar Krieviju par karaspēka izvešanu, lai nodrošinātu šīs delegācijas un pārējo valsts institūciju koordinētu un efektīvu darbu.

Saskaņā ar likuma “Par Ministru padomi” 45.pantu frakcija iesniedz sekretariātā Augstākās padomes lēmuma projektu par neuzticības izteikšanu Ministru padomes priekšsēdētājam Godmanim. Šī Augstākās padomes lēmuma pieņemšanai jānotiek saskaņā ar likumā “Par Ministru padomi” noteikto procedūru. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad es atgādinu deputātiem likuma “Par Ministru padomi” 45.panta normu, kurā noteikts, ka Augstākās padomes lēmuma projekts par neuzticības izteikšanu Ministru padomei vai atsevišķam ministram jāiesniedz Augstākās padomes sekretariātam vismaz septiņas dienas pirms lēmuma izskatīšanas Augstākās padomes plenārsēdē. Tādējādi šobrīd oficiāli ir iesniegts šis paziņojums un sākas šis septiņu dienu tecējums.

Līdz pārtraukumam ir atlikušas deviņas minūtes, un mēs varam turpināt mūsu darbu, noklausoties komisiju atzinumus un uzsākot debates.

Pirmajai vārds Seiles kundzei. Lūdzu.

A.Seile: Cienījamie klātesošie! Es tiešām izteikšu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas kopējo viedokli. Vispirms mēs dziļi pateicamies cienījamajam premjerministram par viņa spožo nākotnes ainas attēlojumu. Taču tajā pašā mirklī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija atzīmē, ka mēs vēl esam šodienā, kura nebūt nav tik spoža, un tāpēc, noklausījusies visu iepriekšējo informāciju – ministru atskaites, debates un jautājumus, mūsu komisija nolemj: atzīt par neapmierinošu šādu atsevišķu ministriju un resoru darbību… (Es īsuma labad lasu tikai lemjošo daļu, jo motīvi skanēja visu laiku.) Tātad atzīstam par neapmierinošu Ekonomisko reformu ministrijas darbību, Rūpniecības un enerģētikas ministrijas darbību, Tieslietu ministrijas, Ārējās tirdzniecības ministrijas, Latvijas Republikas Muitas departamenta, bet it sevišķi Muitas tarifu padomes darbību. Tātad to darbība bijusi neapmierinoša,

Nepietiekama, mūsu skatījumā, ir arī Finansu inspekcijas darbība, kur pēdējā brīdī it kā ir iezīmējušies uzlabojumi, taču nodokļu iekasēšanā un kontrolē ir darīts par maz. To pašu var teikt par Statistikas pārvaldes darbību. Varbūt šeit nav precīzi atspoguļoti Statistikas pārvaldes dati, taču tās līdzdalība valsts politikas veidošanā, no Lauksaimniecības komisijas viedokļa raugoties, ir pilnīgi nepietiekama un netiek izmantota tās sniegtā informācija.

Tālāk. Mēs esam konstatējuši, ka ir nepietiekama atsevišķu ministriju sadarbība ar atbilstošajām pastāvīgajām komisijām Augstākajā padomē. Un, lai arī kā mēs “dancinām” savu ministriju, mēs uzskatām, ka šī sadarbība mums pašiem ir pietiekama, bet, mūsu skatījumā, šīs domstarpības starp Ekonomikas komisiju un ministriju, starp Arhitektūras, celtniecības un enerģētikas komisiju un tai atbilstošajām ministrijām, jo nav pietiekami izstrādāta šī koordinācija…

Gribētos piebilst vēl to, ka zināmā mērā arī Tirdzniecības komisija nav spējusi ietekmēt tai atbilstošās ministrijas darbību, un šeit es no savas puses, nevis kā komisijas viedokli, gribu piebilst vienu izteicienu, ko kādreiz lietoja Čepāņa kungs, gan ne attiecībā uz savu darbību šajā komisijā. Viņš teica: “Arī 10 čepāņi te neko nevarētu līdzēt…”

Tālāk. Uzskatām par nepietiekamu valdības darbu pretkrīzes pasākumu izstrādāšanā, privatizācijas koncepcijas izstrādāšanā un realizēšanā, kā arī valsts pārtikas, degvielas un citu rezervju veidošanā.

No zemnieka viedokļa skatoties, galvasnaudas un nabagu deklarācijas ir izsmiekls jau tā līdz nabadzībai novestajai tautai.

Par ekonomiskajām priekšrocībām ražotājiem esam domājuši daudz par maz, bet esam ļāvuši iedzīvoties un triumfēt pārpircējiem. Un šī, manuprāt, ir valdības kopējā kļūda mūsu Latvijas jauncelsmē.

Protams, atzīstot, ka premjerministra runa bija spoža, un, lai kā arī gribēja, zālē tās laikā iemigt nevarēja, es gribu atzīmēt, ka zemes reformas gaita, ja tā ir valsts politika, no valsts puses netiek pietiekami plānota un nav atbilstoša. Ilustrēt es to varu ar komisijas dāvanu premjeram, kuru pasniegsim tūliņ pēc manas uzstāšanās, atzīmēdami, ka divas ķilavas, kuras ir samaltas šajā bundžiņā un kuras agrāk maksāja 27 kapeikas, tagad maksā astoņus rubļus… Mēs izlietojam šos astoņus rubļus savās brokastīs, bet litrs piena joprojām maksā tikpat, cik šīs divas ķilavas. Divas reizes iegriezties pilsētas centrā publiskajā tualetē izmaksā tikpat, cik zemniekam samaksā par pienu. Tā nav valsts politika, ja gribam vēlreiz atjaunot savu saimniecību.

Vērtēsim kopumā. Tā kā man laiks vēl atļauj, es gribu piebilst viena mūsu komisijas deputāta divrindi, ko viņš dažreiz atļaujas plenārsēžu starplaikā izdomāt. Viņš saka tā: “Visi zina, kā to sauc, ja bez barošanas slauc…” Šajā gadījumā slaucamais ir zemnieks.

Mēs ilgi domājām, ar kādu vārdu izteikt premjerministra paša personīgo ieguldījumu šīs valdības darbībā. Un, manuprāt, šis vārds ir “apmierinoši”. Mēs sākumā domājām vērtēt “pozitīvi”, tomēr vienojāmies, ka “apmierinoši”. Tātad tā tiek novērtēta Godmaņa kunga personīgā darbība, bet gribam vērst viņa uzmanību, ka ir nepieciešama valdības reorganizācija. Nav jāieņem “krugovaja oborona”, bet atsevišķos gadījumos, kur darbs nerit un kur plenārsēdē nobalso… Kur izsaka aizrādījumus, tur ir jāsper enerģiski soļi.

Tātad mēs ierosinām par iepriekšminētajām un negatīvi vērtētajām ministrijām un resoriem premjeram pašam dot savu novērtējumu, darīt to zināmu mums plenārsēdē un neteikt, ka deputāti cenšas noņemt viņa ministrus. Mēs vēlamies, lai tiktu nodrošināta konkrēta pretkrīzes pasākumu izstrādāšana, un ierosinām līdz 1.novembrim precīzi iesniegt valdības pasākumus šajā pretkrīzes programmā. Jo mēs uzskatām, ka šīs galvasnaudas un deklarācijas tiešām ir izsmiekls. Tas nav risinājums!

Tālāk. Aicinām Latvijas Republikas Augstāko padomi nobalsot par deputātu un komisiju izvirzītajiem priekšlikumiem, lai šos priekšlikumus apkopotu. Protams, arī frakciju.

Lai šos priekšlikumus apkopotu un varētu izvirzīt nobalsošanai plenārsēdē, uzskatām, ka pie Augstākās padomes Prezidija ir jāizveido speciāla darba grupa, kura izvērtētu, apkopotu un liktu uz balsošanu visus šajā plenārsēdē izteiktos priekšlikumus.

Tas arī būtībā ir viss Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas viedoklis. Es tikai vēl no savas puses gribu pateikt īsu piebildi: man tik tiešām liekas, ka mēs visi varētu līdzēt, lai pastiprinātu premjera kunga apsardzi, un tas rituāls, kas ir izveidojies, viņam piebraucot pie Ministru padomes, varētu tikt nokārtots vēl spožāk… Sametot dažus centus, mēs varētu lūgt Švarcenegeru piedalīties viņa personīgajā apsardzē. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze, vai tās bija jūsu personīgās vai komisijas domas? (Zālē jautrība.)

A.Seile: Es pirms šīm domām jau pateicu, ka tās ir manas personīgās domas par apsardzi.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums sākas pārtraukums, bet pēc pārtraukuma Rūpniecības komisijas vārdā runās Bula kungs. Pēc tam Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas vārdā uzstāsies Krastiņa kungs, tad Blumberga kungs. Lūdzu komisiju priekšsēdētājus pieteikties atzinumu izteikšanai.

 

(Pārtraukums)