"Federālā konstitūcija Eiropai"

"Le Monde"

— 99.11.04.

Johannesa Raua, Vācijas Federālās Republikas prezidenta, runa Francijas Starptautiskā institūta rīkotajā kolokvijā.

Vai Eiropai ir nepieciešama federāla konstitūcija? Šis ir tikpat sens jautājums kā centieni pēc miera mūsu kontinentā. Kāpēc šodien, pēc 50 miera un uzplaukuma gadiem, šī ideja atkal ir kļuvusi aktuāla?

Mūsu situāciju raksturo nepieredzētas ekonomiskās integrācijas pakāpe, kā arī Kosovas krīze. Spriežot pēc visa, Eiropas veidošana vēl nav pabeigta. Skaidri izteiktā distance, kas pastāv starp pilsoņiem un Briseles administrāciju, norāda uz demokrātijas leģitimitātes problēmu. Eiropas Savienības paplašināšanās perspektīva rada jautājumu par tās rīcības iespējām. Visbeidzot, ekonomikas un sociālās politikas jomā ir uzdevumi, kam nepieciešami Eiropas mēroga risinājumi, jo globalizācijas kontekstā neviena dalībvalsts vairs nevar teikt, ka ir spējīga tos nopietni risināt vienatnē.

Atšķirīgie viedokļi par Eiropas koncepciju sāk mainīt apveidus. Arvien uzskatāmāk kļūst redzams, ka Eiropas politikai ir jādod skaidra un būtiska atbilde uz Eiropas apvienošanās pabeigtības jautājumu: jānosaka Eiropas politiskie mērķi un kādai jābūt tās institucionālajai struktūrai, lai efektīgi īstenotu savus mērķus. Tagad atbildēt uz šiem jautājumiem ir vieglāk, nekā tas bija Māstrihtas līguma apspriešanas brīdī, kur pabeigtības jautājums bija asu strīdu objekts un tika atstāts līdz galam nenoskaidrots.

Attiecībā uz politiskajiem mērķiem Eiropas Savienības dalībvalstu vienotība pašlaik ir pārsteidzoša. Lielākā daļa starp savām prioritātēm izceļ cīņu ar bezdarbu. Arvien skaidrāk kļūst redzams, ka budžeta konsolidācija saskaņā ar Māstrihtas kritērijiem nav pašmērķis, bet gan kalpo kā rīcības iespēju nodrošinājums ekonomikas un sociālajā jomā, arī attiecībā uz bezdarbu.

Vēl pārsteidzošāk, ka redzam rodamies saskaņotību jomā, kas līdz šim vienmēr ir tikusi uzskatīta par nacionālās suverenitātes būtisku prerogatīvu, proti, ārpolitikā.

Atbildīgās personas ir sapratušas, ka Rietumeiropā valdošais miers kopš Otrā pasaules kara valda, pateicoties demokrātiskai sabiedrībai un likuma varai. Dienvidaustrumu Eiropas Stabilitātes pakts un Savienības paplašināšanās politika balstās uz idejas, ka ES sabiedrības vērtības domātas ne tikai iekšējai lietošanai vien, jo dalībvalstu kopējās drošības interesēs ir paplašināt šīs miera un stabilitātes sabiedrības robežas.

Kā mums reaģēt uz noziegumiem pret cilvēci, kas tika nodarīti Kosovā? Šis ir smags pārbaudījums Eiropas sabiedrībai. No šīs pieredzes ir jāizdara secinājumi. Starp citu, ir jāpārdomā, kā nostiprināt Eiropas NATO pīlāru, lai nodrošinātu lielāku Eiropas klātbūtni lēmumu pieņemšanā.

Tas ietver sevī arī nepieciešamību rast atbildi Eiropas Savienības pabeigtības jautājumam, tās nākotnes institucionālajai struktūrai. Mums ir nepieciešamas institūcijas, kas ļautu Eiropai izteikties vienā balsī. Ja mēs gribam nopietni turpināt Eiropas paplašināšanās procesu, tas ir, gandrīz dubultot dalībvalstu skaitu, mums ir nepieciešamas lēmumu pieņemšanas procedūras, kas garantē Eiropas rīcībspēju.

Tas mūs nenovēršami noved pie vecā jautājuma par Eiropas federāciju. Ļoti reti kāds jēdziens ir bijis tik dažādi interpretēts un nepareizi saprasts kā "federālisms". Pastāv divi pretēji baiļu iemesli: daži baidās no federālas valsts ar pārāk spēcīgu centrālo varu, citi baidās no lēmējstuktūru funkciju pārāk lielas sadalīšanās, kas iznīcinās vienotas Eiropas rīcībspēju.

Manuprāt, nav šaubu, ka federālās sistēmas mērķim ir jābūt varas dalīšanai un nevis tās koncentrācijai.

Es domāju, ka šim principam jākļūst par patiesu Eiropas dimensiju: Eiropas federācijas mērķis nebūtu nāciju valstu izzušana un to identitātes vai varas atņemšana. Tā respektētu arī starp valstīm pastāvošās atšķirības konstitucionālo sistēmu ziņā, kas atspoguļo katras valsts vēsturiskās tradīcijas. Neviens šeit nevēlas radīt federatīvu Eiropas valsti, kas imitētu amerikāņu, vācu vai šveiciešu konstitūciju. Tas, ko mēs gribam, ir rīcībspējas atgūšana jomās, kur, katrai valstij rīkojoties atsevišķi, tā zaudētu savas iespējas, vai, atklāti runājot, tās jau ir zaudējusi.

Lai izveidotu šādu federāciju, vai mums ir vajadzīga Eiropas konstitūcija vai pietiktu vienkārši ar "laulības līgumu"? Federāciju var izveidot ar starpvalstu līguma palīdzību. Taču, es domāju, ka Eiropas pilsoņi būtu pateicīgi savām valstīm, ja tās pieņemtu skaidri saprotamu konstitūciju, kas paskaidrotu šīs federācijas mērķus un struktūru.

Ķelnes galotņu tikšanās laikā jau tika nolemts par Eiropas Pamattiesību hartas izstrādāšanas nepieciešamību. Taču, skaidra kompetences sfēru noteikšana starp federāciju un tās locekļiem ir jebkuras federālas konstitūcijas būtiska sastāvdaļa. Par laimi, mums jau ir ielikti Eiropas nāciju valstu federācijas veidošanai nepieciešamie pamati. Pietiktu ar to papildināšanu, savākšanu un arhitektūras risinājuma atrašanu. Eiropas Parlaments Strasbūrā jau pārstāv pirmo līmeni un ministru padome - otro.

Var pieņemt, ka ministru padomi varētu bez grūtībām pārveidot par otro Palātu likumdošanas funkciju pildīšanas gadījumā. Vai nākotnē lēmumi tiks pieņemti, balstoties uz vairākumu, vai noteiktu vairākumu, nevis uz vienprātības principu? Šis jautājums jau atrodas reformu dienaskārtībā.

Francijas - Vācijas tandēms sevi ir pierādījis kā Eiropas integrācijas dzinējspēks. Tomēr tas nenozīmē priviliģētu stāvokli, ne arī to, ka labas idejas ir atkarīgas no ģeogrāfiskā vai nācijas lieluma. Taču esmu pārliecināts, ka arī šajā kontekstā, abas mūsu valstis būs tās atbildības cienīgas, ko tām piešķīrusi vēsture Eiropas vienotības veidošan