"Lorda Robertsona runa"

"NATO dokumenti"

— 99.11.04.

NATO ģenerālsekretāra lorda Robertsona runa Francijas Starptautisko attiecību institūtā.

Cienījamais prezidenta kungs!

Dāmas un kungi!

Vispirms atļaujiet man apsveikt Francijas Starptautisko attiecību institūtu tā 20 gadu jubilejā. Kopš savas darbības sākuma 1969.gadā tas ir ieguvis neaizstājama pētniecības un neatkarīgas analīzes avota reputāciju, un es esmu ļoti priecīgs būt šodien starp jums, kad Institūts sāk savas darbības trešo gadu desmitu.

Ņemot vērā teicamo Institūta reputāciju, es nemaz nebrīnījos par šīs konferences izvēlētās tēmas priekšmetu, kas ir gan aizraujošs, gan svarīgs: saistība starp drošību un savstarpējo atkarību.

Runāt Francijā par savstarpējo saistību ir patīkama sagadīšanās, jo vai tad ne šeit pirms pusgadsimta divi francūži nespēra pirmos soļus, kas veidoja pamatus tam, kas tagad pierāda savstarpējās atkarības spēku? Ar to es domāju Eiropas Savienību.

Kad Roberts Šūmans un Žans Monē ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda apvienību, viņu nodomi bija daudz tālredzīgāki par vienkāršu ekonomikas jomas līgumu starp Eiropas valstīm. Viņi labi zināja, ka ekonomiskā savstarpējā atkarība radīs uzplaukumu un veicinās uzticēšanos starp tautām, kas tikko sāk atgūties no kara. Viņi labi saprata, ka savstarpējā atkarība veicinās drošību.

Šodien viņu nākotnes sapņi ir piepildījušies - es atļaušos teikt, ka pat lielākā mērā, nekā viņi cerēja. Tikai 50 gados Rietumeiropa ir pārveidojusies - no konfliktu sašķeltas valstu grupiņas tā ir kļuvusi par neaptveramas stabilitātes un uzplaukuma Savienību, Vēl vairāk, ES palīdz veidot drošību un veicināt stabilitāti visā pasaulē, izmantojot drosmīgas politiskās un ekonomiskās iniciatīvas.

ES ir patiesi uzskatāms pierādījums, kāda ir savstarpējās atkarības vara, veicinot stabilitāti. Tas pats attiecas arī uz NATO. Kad NATO 1949.gadā tika izveidota, tās dalībvalstis uzņēmās saistības integrēt savu aizsardzības plānošanu, radīt vienotu komandu struktūru un mazliet vēlāk - izveidot Ziemeļatlantijas Padomi, kur lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi.

Un kārtējo reizi rezultāti bija ievērojami. Kopš savas izveides Ziemeļatlantijas Līguma teritorija ir bijusi stabilitātes saliņa haotiskajā pasaulē - teritorija, kur karš bija kļuvis gluži vienkārši neiespējams.

Vienkāršiem vārdiem runājot, Eiroatlantijas teritorijas pēckara vēsture mums ir sniegusi nepārprotamu mācību, ka savstarpējā atkarība izraisa stabilitāti. Transatlantiskās saites, kuras prezidents Širaks raksturoja kā nepārraujamas, ir savstarpējās atkarības iemiesojums.

Tomēr pastāv arī otra puse. Savstarpējās atkarības priekšrocības ir panākamas par zināmu cenu. Piemēram, Internets ir brīnišķīgs instruments, kas sasaista visu pasauli, ļaujot cilvēkiem un datoriem neiedomājamā ātrumā dalīties informācijā. Tomēr dažkārt sistēmā ieviešas vīruss, un, tā kā visi ir savstarpēji saistīti, visi ir vienādi apdraudēti.

Ar drošību mūsdienās ir līdzīgi. Visa Eiroatlantijas teritorija arvien vairāk kļūst par vienotu drošības zonu. Un tas nozīmē, ka krīzes un to radītās sekas vairs nav paslēptas aiz Sienām vai Priekškariem. Mēs nespējam ignorēt humanitārās katastrofas. Mēs nespējam norobežot bēgļus no mūsu krastiem. Mēs nevaram aizsegties pret konfliktu ekonomiskajām sekām. Un mēs nevaram izlikties, ka mūsu vērtības attiecas vienīgi uz mums, bet ne uz mūsu kaimiņiem.

Kosovas krīze lika mums to skaidri apzināties. Mūsu drošība bija saistīta ar mūsu kaimiņu drošību, un tāpēc mums bija jārīkojas, lai atrisinātu krīzi. Risinājuma panākšanā Francijai bija nozīmīga loma.

Mēs rīkojāmies un guvām panākumus. Šodien situācija Kosovā ir krasi atšķirīga no tās, kāda tā bija pirms gada. Dienvidslāvu spēki ir aizgājuši, un Kosovas albāņu apspiešana ir beigusies. Tikai dažu nedēļu laikā ir atgriezies gandrīz miljons bēgļu. Kosovas atbrīvošanas armija ir izformēta. Mēs esam izveidojuši neapbruņotu civilo grupu. Un palēnām mēs palīdzam radīt apstākļus ilgstošam multietniskam mieram. Tam būs nepieciešama ilgstoša visu to līdzdalība, kuri ir nobažījušies par kontinenta drošību.

Kosovas krīze kārtējo reizi ir likusi saprast, ka drošības jautājumos Krievija un Rietumi ir savstarpēji atkarīgi. Krievijai ir bijusi nozīmīga un pozitīva loma diplomātiskajā procesā, kura gaitā prezidents Miloševičs tika pārliecināts pieņemt starptautiskās kopienas nosacījumus. Un pašlaik Krievijas spēki veiksmīgi sadarbojas ar NATO spēkiem KFOR ietvaros, tieši tāpat kā tie iepriekš bija darbojušies SFOR ietvaros.

Tomēr tas ir tikai viens no NATO un Krievijas savstarpējās atkarības elementiem. Sākot no miera uzturēšanas, kodoldrošības līdz pat bruņojuma kontrolei un terorismam, kā arī ekonomiskajai stabilitātei, šīs problēmas vienādi ietekmē gan Rietumus, gan Krieviju. Un Eiropa ir daudz drošāka, ja Rietumi un Krievija kopīgi darbojas šo problēmu risināšanā. Tā ir viena no ģenerālsekretāra prioritātēm - pēc iespējas pilnīgāk attīstīt šīs attiecības.

Kosova ir arī demonstrējusi, ka partneri "Partnerattiecību mieram" ietvaros ir kļuvuši par neatņemamu Eiroatlantijas drošības sistēmas sastāvdaļu. Gaisa kampaņas laikā NATO partneri reģionā nodrošināja vērtīgu atbalstu NATO. Un pašlaik 21 partnervalsts dod savus karavīrus, lai palīdzētu saglabāt Kosovā mieru. Būtu pareizi apgalvot, ka visa Kosovas operācija nebūtu bijusi iespējama bez to palīdzības. Tieši tāpat kā bez NATO būtu bijusi katastrofāli apdraudēta to stabilitāte. Tas uzskatāmi demonstrē to, cik savstarpēji saistīta ir kļuvusi Eiroatlantijas drošība.

Un visbeidzot - Kosovas kampaņa ir sniegusi mums mācību arī nākotnē saglabāt efektivitāti. NATO dalībvalstīm ir jāpieliek pūles, lai uzlabotu savu sadarbību un ieguldījumus. Iegūstot nepieciešamās spējas, tās tikai pastiprinās savas iespējas aizstāvēt savas intereses: savstarpējā atkarība nozīmē saistību uzņemšanos, nepaļaujoties uz viena vienīga sabiedrotā spēku.

NATO Aizsardzības spēju iniciatīvu (DCI) mērķis ir izpildīt šīs prasības, un viena no ģenerālsekretāra prioritātēm būs rūpīgi sekot šo iniciatīvu izpildei.

Arī eiropieši aktīvi darbojas, lai veidotu Eiropas kā drošības spēlētāja lomu. Eiropas Drošības un Aizsardzības drošības izveides mērķim ir jābūt alianses nostiprināšanai. Tas palīdzēs Eiropai rīkoties, ja tās Ziemeļamerikas partneri nolems to nedarīt.

Ģenerālsekretārs uzskata, ka savstarpējo atkarību NATO ietvaros veicina visu sabiedroto uzlabotas spējas, iesaistīšanās, kā arī Ziemeļamerikas un Eiropas saites nepārraujamība.

Dāmas un kungi!

Es domāju, ka pēdējie notikumi skaidri parāda, ka politiskā, ekonomiskā un militārā savstarpējā atkarība veicina drošību. NATO attīstība balstās uz šo principu, sabiedrotajiem sadarbojoties arvien ciešāk un veidojot arvien stabilākas un noturīgākas sadarbības saiknes Eiroatlantiskajā zonā.

Paldies par uzmanību!

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS