Rundāles pils — šodienas meklējumos, problēmās, atradumos

Rundāles pilī 4. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļu saietā

Rundāles pils muzeja direktors, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis ilgus gadus ir iniciators un liecinieks tam, ka atdzimst Rundāles pils

Literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis, LZA prezidents Jānis Stradiņš ar kundzi Laimu; vēsturnieks Heinrihs Strods, arheologs Jānis Graudonis, diriģents Jānis Dūmiņš

Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, dzejnieks Knuts Skujenieks, diriģents Jānis Dūmiņš. Ojārs Spārītis un Jānis Graudonis diskusijā par mākslas vērtību saglabāšanu

Pārdomas Zinātņu akadēmijas goda locekļu saietā Rundālē 1999.gada 4.novembrī

Pils nav viena cilvēka priekam. Johans Georgs Eizens rakstīja, ka Rundāles pilij, kas tapusi kā viena cilvēka iegribas rezultāts, nevar būt nākotnē nekāda loma ne kā muižas centram, ne arī kādai izpriecu mājai. Vārdu sakot, apgaismības laika izpratnē tāda pils kā Rundāle skaitījās norakstīta. Ilgu laiku tā tas arī varbūt varēja būt. Taču redzam, ka tai ir bijis tāds kā Ērkšķrozītes liktenis — sagaidīt brīdi, kad tā atgūst savu lomu. Ja runājam par pašu esamības jēgas platformu, domāju, ka mūsu pilij tā ir. Un, lai cik tas būtu dīvaini, nākas pieredzēt, ka Rundāle tagad ir kļuvusi par vienīgo lielo, īsto Latvijas pili. Tā ir varbūt tāda pavisam skumja likteņa ironija, ka Rīgas pils, Valsts prezidenta rezidence, tiek it kā ar likteņa lēmumu izslēgta no aprites. Mūsu pils kļūst vai par vienīgo, kur var notikt valstiska rakstura norises, pils var atdzīvoties atkal kā skatuve, uz kuras notiek tas pats, kas notika pirms 200 gadiem.

Bet ne tikai tas. Kaut arī uzskatu to par svarīgu. Varbūt citās pilīs un citos muzejos domā, ka galvenais ir viņu iekšēji vērstā eksistence, viņu kā muzeja, kā vērtību krātuves, kā zinātniskas iestādes pastāvēšana. Bet mēs vienmēr esam mēģinājuši visu apvienot, uzskatot, ka tā ir vēl viena funkcija, virsuzdevums, varbūt pat ļoti cēls, ja mūsu pils var kalpot arī šim nolūkam. Un pierādīt to, ka Eizenam nebija taisnība pirms vairāk nekā 200 gadiem.

Tagad — par to, kas muzejam pašlaik ir tas sarežģītākais, ko mēģinām pārvarēt. Un tās nav tikai naudas grūtības. Jo nauda ir tikai viena sastāvdaļa jebkurā sistēmā, kura vēlāk kaut ko radīs, ražos, producēs, attīstīs tālāk. Mūsu muzejā pašlaik ir divas lielākās grūtības. Protams, nauda, bet tas ir pārāk banāli, to pat var neminēt. Bet otrs — radīt, precīzāk — uzturēt cilvēku sistēmu.

Kad sākās pils restaurācija, tieši pirms 35 gadiem, apkārtne bija citāda. Mēs visi labi atceramies to laiku, kad pamudinājumi bija cita rakstura, bieži vien pavisam altruistiski vai pat romantiski. Mūsdienās tie vairs nedarbojas, vismaz nedarbojas ar tiem cilvēkiem, kam jānomaina tā paaudze, kas ir manējā vai apmēram līdzīga manai paaudzei. Jārada cita sistēma, kas var darboties jebkurā vietā, tajā skaitā arī pils muzejā, konkrēti — Rundālē. Tā ir mūsu lielākā grūtība — pārveidot šo cilvēku koletīvu, ar kuru esam saauguši kopā, kurš joprojām ir ļoti labs, kaut ļoti noguris. Pagaidām, atšķirībā no naudas problēmas, pie kuras esmu pieradis un jau atradis veidu, kā tā ir jāmeklē un kā jātiek tam visam pāri, šī problēma ir visgrūtākā. Un kopumā tā ir izpratne sabiedrībā. Tā atkal ir otra puse, kā muzeju traktē no valsts un no sabiedrības viedokļa. Un kā mēs iekšēji savukārt traktējam pasauli un mēģinām sevi atjaunināt. Tā ir ļoti, ļoti sarežģīta lieta.

Par naudu. Protams, mēs mēģinām to nopelnīt. Tagad visu decembri mēs mēģināsim pēc iespējas vairāk rīkot maksas pasākumus, jo izšķirsies vai mums pavasarī būs jābūt uz bankrota robežas vai ne. Pagājušajā gadā mums jau ziemā policija paziņoja, ka viņi pēc nedēļas aiziet no pils. Ja viņi no pils aiziet, tad šeit vientulībā, laukos, mēs esam pakļauti pilnīgi visam kam. Tas kaut kā tika pārvarēts, policija neaizgāja, un vasaras vidū mēs varējām ar viņiem pakāpeniski norēķināties. Tagad tas viss sācies no gala. Taču es nesūdzos, vienkārši stāstu, kas mūs sagaida.

Par pašlaik darāmo un to, ko mēģināsim darīt nākamajā un turpmākajos gados. Ir trīs grupas: pirmais — pati pils kā piemineklis; otrais — muzeja lielās ekspozīcijas; trešais — muzeja zinātniskais darbs, maināmās izstādes un to katalogi, citas muzeja publikācijas.

Par pili. Esam atrisinājuši jumtu nomaiņas un labošanas darbu jautājumu, tagad nākamā problēma ir noplukušo fasāžu un drūpošo kāpņu sakārtošana. Varu pavēstīt kādu labu ziņu, kas reizē ir arī nedaudz skumjš fakts, jo rāda, ka pils atjaunošanu atbalsta vai vieni ārzemnieki. Hedlija fonds, ko Anglijā dibinājusi ļoti bagātā Seinsberiju ģimene, proti, sers Timotijs Seinsberijs, ziedos mūsu muzejam 48 tūkstošus mārciņu. Par šo naudu mēs atjaunosim visu dienvidu fasādi un uzbūvēsim kāpnes, noeju parkā. Tad nākamā gada beigās pirmo reizi jau varēs baudīt to, kā XX gadsimtā vispār nav bijis, — no centrālā vestibila iziet uz skaistu kāpņu platformu un plašām kāpnēm, kuras uz apakšu vēl paplašinās, un nonākt parkā, kas būtībā ir pils turpinājums. Tas ir skaisti, ka, pateicoties seram Timotijam, šis brīnums noticis. Bet, kā redzat, tā ir žonglēšana uz pasaku robežas. Brīnišķīgi, ka pirms diviem gadiem parādījās sers Timotijs, iznira kā tāds rūķītis, un mēs esam vismaz vienu jautājumu atrisinājuši. Otrs mūsu lepnums ir divu gadu laikā atjaunotie pils ieejas vārti. Tie ir ļoti skaisti, balti. Un ne jau tikai to krāsošana bija galvenais. Kad nomazgājām visus vēlākos balsinājumus, izrādījās, ka šos vārtus sākts atjaunināt jau pagājušā gadsimta vidū. Atradām vecus kaļķa apmetuma labojumus, cementu — jau no pagājušā gadsimta, no laika pirms pasaules kara, tad no trīsdesmitajiem gadiem, no pēckara laika, no Kultūras ministrijas Restaurācijas pārvaldes laikiem. To visu ņēmām nost, ar jauniem materiāliem atjauninājām, uzlikām visus profilus tajās vietās un tādus, kā tie ir bijuši. Tā, lūk, vārti ir vēl viens nebūtībai atgūts gabaliņš, par ko esam ļoti priecīgi.

Runājot par ārpusi, par interjeriem, jāpiemin arī bijušais pils krogs. Tas, tāpat kā visi krogi, savā laikā kalpojis kā viesnīca. Bija paredzēts, ka tādā veidā tas varētu darboties arī nākotnē. Šī viesnīcas ideja bija izlikta jau uz papīra, daļēji realizēta, otrā stāvā krogā izbūvētas mazas istabiņas, un tā tas viss arī stāv. Mēs mēģināsim rast kādu risinājumu. Katrā ziņā būtu ļoti labi, ja blakus pilij atrastos maza viesnīciņa, jo tad pasākumi pilī bagātām firmām varētu notikt biežāk. Ja jautājumu atrisināsim, mūsu bizness, man jālieto šis briesmīgais vārds, veiksies labāk.

Nākamais — mūsu parks. Mēģinām lēnām virzīties uz priekšu, gan paši par savu naudu, ļoti primitīvā veidā. Lēnām risinām arī interjera jautājumu. Neceram uz brīnumu, ka pēkšņi varētu iztaisīt gatavas visas telpas. Darām to ļoti pamazām, vadoties pēc principa — viena telpa gadā. Mēs apmēram par 45 tūkstošiem latu gadā veicam darbus, turklāt šie tūkstoši ir mūsu pašu nopelnīti. Un kopumā no mūsu gada budžeta, kas, teiksim, šajā gadā ir 240 tūkstoši, 80 tūkstoši ir jānopelna mums pašiem. Tas nav viegli, it īpaši ziemā.

Nākamais — par ekspozīcijām. Ekspozīcija, pamatekspozīcija, ir it kā tie paši interjeri, jo, kad atjaunojam telpu, darām arī šo nākamo darbu — izveidojam ekspozīciju ar mēbelēm, ar gleznām. Un tas, kas citam muzejam ir planšetes un skaidrojošais materiāls, tas mums ir pati šī vide, interjers, ko pasniedzam kā ekspozīciju. Nākamgad tiks atklāts firmas "Junkers" sponsorētais salons, tas būs iekārtots ar laikmeta stila mēbelēm un atspoguļos hercoga Pētera galma mākslu, kas ap 1780. gadu jau ir pilnīgi klasicistiska, atšķiras no Rundāles pils kopējās barokālās ievirzes.

Vēl mums ir plāns izveidot pirmajā stāvā rietumu korpusā nelielu, bet pastāvīgu lietišķi dekoratīvās mākslas ekspozīciju. Daļa no pašlaik skatāmās izstādes "Dārgumi Rundāles pilī" nākotnē būs šajā lietišķi dekoratīvās mākslas muzejiņā, tikai — daudz vairāk. Izstādē, sekojot laikmeta tendencēm, izlikām to, kas ir krāšņs un vienreizējs. Muzejā būs arī atturīgākas lietas. Piemēram, XVII, XVIII un XIX gadsimtā Latvijā ražotās mēbeles, ko par dārgumiem nevar nosaukt. Bet tā būs vienīgā vieta Latvijā, kur varēs redzēt hronoloģiskā secībā izkārtotu Eiropas un Latvijas dekoratīvi lietišķo mākslu no gotikas līdz jūgendstilam. Pie tā mēs visu laiku strādājam, un daļa telpu jau ir sagatavotas ekspozīcijas iekārtošanai.

Nākamais — muzeja maināmās izstādes. Tās arī ir daļa no ekspozīcijas, kas skatāmas vienu gadu vai dažus mēnešus. Tātad hercoga Pētera izstāde, kas aizņem pilī kādas 20 telpas. Ļoti plaša izstāde, ko gatavojam kopā ar citiem muzejiem, piedaloties arī Valsts vēstures arhīvam, bibliotēkai, paplašinot arī zinātniskos spēkus. Piemēram, profesors Heinrihs Strods ir piekritis izstrādāt izstādes katalogam daļu par hercoga muižām. Kaut arī tā būs kultūrvēsturiska izstāde, priecājos, ka tiks apskatīta muiža kā ekonomiska vienība. Ka cilvēki redzēs, kā tad radās hercoga ienākumi, kā viņš varēja atļauties šo plašo dzīvesveidu, kļūstot par vienu no bagātākajiem valdniekiem Eiropā XVIII gadsimtā, it īpaši pēc tam, kad pārdeva hercogisti un savas Kurzemes muižas. Savukārt mūzikas zinātniece Zane Gailīte raksta par hercoga mūzikas dzīvi gan šeit Kurzemē, gan arī vēlāk Polijā un Čehijas pilī. Tiek pētīts arī vēl viens maz zināms jautājums — par Bīronu dzimtas priekšteču Vartenbergu līniju, kas dzīvoja Silēzijā pagājušajā gadsimtā. Kur tad bijuši un ko darījuši Bīroni pēc tam, kad viņi pametuši Kurzemes hercogisti? Top Somijā dzīvojošā Gintera Brininghausa raksts par hercoga meitām un viņu portretiem. Un ir muzeja darbinieku raksti par dažādām tēmām — par hercoga Pētera dzīvi un nāvi, portretiem, viņa arhīviem, mākslas kolekcijām, viņa pilīm, viņa sakariem ar ārzemēm. Berlīnē tiek gatavots raksts par Berlīnes porcelāna manufaktūru — Kurzemes hercoga pasūtījumiem un Prūsijas karaļnama locekļu dāvanām Bīroniem. Maza, interesanta tēma, kas rāda Bīronu dzimtas un Kurzemes vārda plašo saistību ar Eiropu. Daudziem būs pārsteigums, cik Kurzemes vārds ir plaši pazīstams. Piemēram, Francijā var satikt cilvēkus, kas nezina, kur ir Rīga un Latvija, bet zina, kas ir Kurzeme, pateicoties Kurzemes hercogienei Dorotejai un it īpaši viņas jaunākajai meitai Dorotejai, kas bija precējusies ar slavenā diplomāta Šarla Morisa Taleirāna brāļadēlu.

Mēģināsim apskatīt šajā izstādē un katalogā tieši šo krustošanos — Kurzeme Eiropā. Tas būs izstādes moto. Protams, tas ir grūts uzdevums, grūti parādīt to izstādē, to varētu uzņemt filmā vai aprakstīt grāmatā, bet ir ļoti grūti vizualizēt. Tāpēc lielā mērā tieši katalogam ir ļoti liela nozīme, jo tajā tēmas var plašāk un pamatīgāk izvērst.

Viens no mūsu darba virzieniem joprojām ir XVIII gadsimta portreta pētīšana. 1997. gadā bija izstāde, un šīs izstādes katalogs tiek nemitīgi papildināts. Nupat ar dzīvesbiedri Ievu bijām Herdera institūtā Mārburgā un redzējām, ka viņi ir apstrādājuši ļoti daudz materiālu, kas līdz šim bija nepazīstami, tai skaitā bojāgājušu portretu foto no Rīgas vēstures muzeja un Kurzemes provinces muzeja Jelgavā. Kad būsim tikuši galā ar hercoga Pētera izstādi, šī kataloga izdošana būs viens no nākamajiem muzeja publikāciju darbiem. Tajā būs simtiem un simtiem nosaukumu un attēlu.

Vēl viena izstāde un zinātniskā tēma, ko muzejs gatavo, ir "XIX gadsimta portrets Latvijā". 1986. gadā bija izstāde un iznāca katalogs "XVII gadsimta portrets Latvijā", 1997. gadā — "XVIII gadsimta portrets" un sekos "XIX gadsimta portrets Latvijā".

Paralēli tam muzejs izstrādā tēmu par Latvijas pilīm un muižām. Mēs jau sen esam sastādījuši pirmo sējumu, kas veltīts Bauskas rajona muižām. Diemžēl notikumi attīstījās tā, ka nevaram to iespiest. Tagad šo Bauskas rajona muižu grāmatu izdodam atsevišķās burtnīcās. Pirmā bija par Mežotnes pili, tad — par Bornsmindi, kas iznāca ar Kurzemes bruņniecības fonda atbalstu. Tagad ar viņu atbalstu iznāks brošūra par Kaucmindes muižu. Nākamajā gadā domāts izdot burtnīcu, kas veltīta Iecavas muižai. Šādā veidā ļoti lēnām turpināsim izdot brošūras vismaz par Bauskas rajonu. Esam iesākuši pētījumus arī par Jelgavas rajonu un gribējām pievērsties Rīgas rajonam, bet acīmredzot tas ir visai nereāli, turklāt ne tikai finansiāli, bet arī sakarā ar kadru un paaudžu maiņu muzejā.

Atbildēšu uz jautājumu, kāds bija stāvoklis pilī pirms Otrā pasaules kara.

Toreiz pils bija ļoti labā stāvoklī, jo 1935. gadā rietumu korpusā pabeidza skolas izbūvi. Tā bija tiem laikiem pieņemama skola, ar krāsns apkuri. Pārējā pils daļa bija kā muzejs, telpas bija atjaunotas, taču ne restaurētas šī vārda mūsdienu izpratnē. Un 30. gadu beigās uz pili tika pārvesta jau daļa no baznīcu mākslas krājumiem, kas bija Vēstures muzejā. Un viss funkcionēja pilī vēl 1944. gadā. Vācu armija apturēja gan skolas, gan muzeja darbību. Kādu laiku te bija armijas kazarmas. Pēckara laikā daļa muzeja eksponātu tika aizvesta uz Rīgu, daļa — uz Bauskas muzeju. Skola turpināja darboties. Daļā tukšo telpu 1946. gadā "Zagotzerno" (Labības sagādes kantoris) ierīkoja graudu noliktavu. Līdz ar to pils stāvoklis 40. gadu beigās jau bija traģisks. Jumts netika labots, un pils gāja postā.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš jautāja — ar kādām valstīm hercoga laikā bija diplomātiskās attiecības, vai tādas bija, vai tagad nav iespējama ārvalstu palīdzība izstādes tapšanā?

Jā, mēs bijām ļoti pārsteigti, cik liela starptautiska rezonanse bija Kurzemes un hercoga Pētera vārdam. Čehijā Nāhodas pils bija viena no hercoga Pētera rezidencēm. Tur 12 telpās ir paredzēts iekārtot izstādi. Mēs neticējām, pārjautājām. Viņi teica: "Jā, līdz šim mēs esam rādījuši Pikolomīni un Šaumburgus–Lipes, bet nupat esam aptvēruši, ka hercoga Pētera laiks arī bijis ļoti nozīmīgs." Tātad viņi gatavo plašu izstādi.

Otra pils, Ratiboržice, kas piederēja hercoga vecākajai meitai Vilhelmīnei Katrīnai, arī gatavo izstādi par hercogu Pēteri. Mēs aizsūtījām viņiem fotogrāfijas, hercoga ģerboni un citus materiālus.

Tā ka kontakti ir. Vai to var pacelt valdību līmenī — grūti pateikt.

Par tālaika diplomātiskajiem sakariem. Tie bija visai nosacīti. Jelgavā sēdēja t.s. ministrs no Krievijas un arī no Berlīnes. Arī no Polijas bija deleģēts sūtnis, Varšavā bija hercoga delegāts, bet nereti hercogu pārstāvēja viņa sieva Doroteja. Tā bija diplomātija XVIII gadsimta stilā.

Mēs būtu priecīgi, ja sūtniecības mums palīdzētu. Arī Latvijas vēstniecībā Prāgā teica, ka viņi mēģinās nokārtot materiālu saņemšanu. Ir paredzēts, ka mēs varētu saņemt materiālus no Nāhodas pils, tieši hercoga meitas Vilhelmīnes personīgās mantas. No Nāhodas pils arhīviem esam dabūjuši arhīva kopijas. Esam saņēmuši kopijas no Saganas pils arhīva. Ceram, ka dabūsim materiālus, lielo hercoga Pētera parādes portretu no Vroclavas muzeja. Un Varšavas muzejā ir Antona Grata gleznots hercogienes Dorotejas portrets visā augumā. Muzejs ir apsolījis to atdot, ja varēsim samaksāt transporta izdevumus un apdrošināšanu.

Problēmu ir daudz, un tā internacionālā sadarbība varbūt nav valdību līmenī, bet ir privātā veidā. Teiksim, princis Ernsts Johans Bīrons jau iedeva mums veselu koferīti ar dažādām interesantām lietām. No Francijas dabūsim portretu kopijas, tās atrodas pie hercoga Pētera jaunākās meitas Dorotejas pēcnācējas, kura ir dzimusi princese Taleirāna–Perigora.

Visgrūtāk pašlaik ir ar Krieviju. Mēs gribējām dabūt hercoga Pētera portretu no Arhangeļskas pils. Tas ir portrets, ko savā laikā viņš sūtījis Jusupovu ģimenei, kad notika precināšanās ar Jevdokiju Jusupovu. Tādā veidā, kā tas bija viduslaikos, ka atsūtīja Jevdokijas portretu no Maskavas un sūtīja turp hercoga Pētera portretu. Portrets fondos ir, viņiem tas nav vajadzīgs, un viņi ir ar mieru to dot mums, bet atkal ar Krieviju ir ļoti sarežģīti kārtot lietas. Arī Pavlovskas pilī ir portrets — princis Pēteris bērnībā, ļoti skaista bildīte, ko mēs gribētu dabūt.

Tā ka mēs mēģinām kontaktēties, lai izstādes iespējas būtu plašākas un internacionālākas.

Klausoties Rundāles pils saimnieka Imanta Lancmaņa priekšlasījumu, klausītāju vidū — Jānis Stradiņš, Laima Stradiņa, Ojārs Spārītis, Tālis Millers, Biruta Baumane un pārējie. Pils dārgumi iegūst īpašu vērtību, kad par tiem stāsta lietpratējs

Publikācija: Oskars Gerts, Dace Bebre, Viesturs Upenieks — "LV"

Foto: Ligita Ieviņa, Viesturs Upenieks un muzeja katalogs

Redakcijas rīcībā ir un tiek gatavots publicēšanai

arī prof. Ojāra Spārīša priekšlasījums par Rīgas Melngalvju namu